TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2017. gada 21. septembrī (*)
Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Itālijas betona stiegru ražotāji – Cenu noteikšana, kā arī ražošanas un pārdošanas ierobežošana un kontrole – EOTKL 65. panta pārkāpums – Sākotnējā nolēmuma atcelšana Eiropas Savienības Vispārējā tiesā – Lēmums, kas atkārtoti pieņemts, pamatojoties uz Regulu (EK) Nr. 1/2003 – Jauna paziņojuma par iebildumiem neizdošana – Uzklausīšanas nerīkošana pēc sākotnējā lēmuma atcelšanas – Termiņi tiesvedībā Vispārējā tiesā
Apvienotās lietas C‑86/15 P un C‑87/15 P
par divām apelācijas sūdzībām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, kas iesniegtas 2015. gada 20. februārī,
Ferriera Valsabbia SpA, reģistrēta Odolo (Itālija) (C‑86/15 P),
Valsabbia Investimenti SpA, reģistrēta Odolo (C‑86/15 P),
Alfa Acciai SpA, reģistrēta Brešā (Itālija) (C‑87/15 P),
ko pārstāv D. M. Fosselard, advokāts, D. Slater, solicitor, un A. Duron, advokāts,
apelācijas sūdzības iesniedzējas,
otra lietas dalībniece –
Eiropas Komisija, ko pārstāv L. Malferrari un P. Rossi, pārstāvji, kuriem palīdz P. Manzini, avvocato, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs E. Juhāss [E. Juhász], tiesneši K. Vajda [C. Vajda] (referents) un K. Likurgs [C. Lycourgos],
ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],
sekretāre V. Džakobo-Peironnela [V. Giacobbo-Peyronnel], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2016. gada 20. oktobra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2016. gada 8. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzībām Ferriera Valsabbia SpA un Valsabbia Investimenti SpA (turpmāk tekstā kopā – “Valsabbia”) lietā C‑86/15 P, kā arī Alfa Acciai SpA (turpmāk tekstā – “Alfa”) lietā C‑87/15 P (šīs lietas dalībnieces turpmāk tekstā kopā sauktas – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) lūdz atcelt attiecīgi Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra spriedumu Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija (T‑92/10, nav publicēts, EU:T:2014:1032), kā arī 2014. gada 9. decembra spriedumu Alfa Acciai/Komisija (T‑85/10, nav publicēts, EU:T:2014:1037) (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie spriedumi”), ar kuriem Vispārējā tiesa noraidīja to prasības atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTKL 65. panta pārkāpumu (COMP/37.956 – Betona stiegras – atkārtota pieņemšana; turpmāk tekstā – “2009. gada 30. septembra lēmums”), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2009. gada 8. decembra lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “lēmums par grozījumiem”), (2009. gada 30. septembra lēmums, kurā ar lēmumu par grozījumiem ir izdarīti grozījumi; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums
2 Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzēto spriedumu 20.–25. punktā:
“20 No 2000. gada oktobra līdz decembrim Komisija saskaņā ar EOTKL 47. pantu veica pārbaudes Itālijas uzņēmumos, kas ražo stiegrojuma apaļtēraudu, un Itālijas melnās metalurģijas uzņēmumu apvienībā. Tāpat tā saskaņā ar EOTKL 47. pantu tiem nosūtīja informācijas pieprasījumus.
21. 2002. gada 26. martā Komisija uzsāka administratīvo procesu un izvirzīja iebildumus saskaņā ar EOTKL 36. pantu (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”). [Prasītājas] iesniedza rakstveida apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem. 2002. gada 13. jūnijā notika uzklausīšana.
22. 2002. gada 12. augustā Komisija izvirzīja papildu iebildumus, kas bija adresēti sākotnējā paziņojuma par iebildumiem adresātēm (turpmāk tekstā – “paziņojums par papildu iebildumiem”). Paziņojumā par papildu iebildumiem, kas balstīts uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā Regula par [EKL 81. un 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 19. panta 1. punktu, Komisija izskaidroja savu nostāju attiecībā uz procedūras turpināšanu pēc EOTK līguma darbības beigām. Attiecīgajiem uzņēmumiem tika piešķirts termiņš apsvērumu iesniegšanai, un otrā uzklausīšana, klātesot dalībvalstu pārstāvjiem, notika 2002. gada 30. septembrī.
23. Procesa beigās Komisija pieņēma 2002. gada 17. decembra Lēmumu C(2002) 5087, galīgā redakcija, par EOTKL 65. panta piemērošanas procedūru (COMP/37.956 – Betona stiegras) (turpmāk tekstā – “2002. gada lēmums”), kurā tā konstatēja, ka uzņēmumi, kuriem tas ir adresēts, ir īstenojuši vienotu, sarežģītu un ilgstošu tādu aizliegto vienošanos Itālijas betona stiegru stieņos vai ruļļos tirgū, kuras mērķis vai sekas bija cenu noteikšana un kuru dēļ tāpat notika saskaņota ražošanas vai pārdošanas ierobežošana vai kontrolēšana, kas ir pretrunā EOTKL 65. panta 1. punktam. Komisija šajā lēmumā uzlika [Valsabbia, solidāri, un Alfa naudas sodus attiecīgi 10,25 miljonu un 7,175 miljonu euro apmērā].
24. 2003. gada 5. martā [prasītājas] par 2002. gada lēmumu cēla prasību Vispārējā tiesā. Ar 2007. gada 25. oktobra spriedumu SP u.c./Komisija (T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, [EU:T:2007:317]) Vispārējā tiesa atcēla 2002. gada lēmumu. Vispārējā tiesa norādīja, ka, ņemot vērā tostarp to, ka 2002. gada lēmumā nebija nekādas atsauces uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu, šis lēmums bija balstīts tikai uz EOTKL 65. panta 4. un 5. punktu [..]. Tā kā šīs tiesību normas zaudēja spēku 2002. gada 23. jūlijā, Komisija vairs nevarēja smelties kompetenci no tām, lai konstatētu EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzliktu naudas sodu uzņēmumiem, kas piedalījušies minētajā pārkāpumā, jo tās nebija spēkā 2002. gada lēmuma pieņemšanas brīdī.
25. Ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli Komisija informēja [prasītājas] un pārējos attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu atkārtoti pieņemt lēmumu, grozot juridisko pamatu salīdzinājumā ar to, kuru tā bija izvēlējusies 2002. gada lēmumam. Komisija turklāt precizēja, ka, ņemot vērā [2007. gada 25. oktobra] sprieduma SP u.c./Komisija [(T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03, EU:T:2007:317)] ierobežoto piemērojamību, atkārtoti pieņemtais lēmums tiks balstīts uz paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem sniegtajiem pierādījumiem. Attiecīgajiem uzņēmumiem tika noteikts termiņš, lai iesniegtu savus apsvērumus [..]. [Prasītājas] iesniedza savus apsvērumus [..].”
3 2009. gada 30. septembra lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā tai ir ļauts pēc 2002. gada 23. jūlija konstatēt un uzlikt sodu par aizliegto vienošanos īstenošanu nozarēs, kas ietilpst EOTK līguma piemērošanas jomā ratione materiae un ratione temporis. Tā norādīja, ka šis lēmums tika pieņemts atbilstoši EK līguma, kā arī minētās regulas procesuālajiem noteikumiem un ka materiāltiesiskās tiesību normas, kas vairs nebija spēkā akta pieņemšanas datumā, varēja tikt piemērotas atbilstoši principiem, kas reglamentē noteikumu pēctecību laikā, ar nosacījumu, ka tiek piemērots vispārējais lex mitior princips.
4 Minētā lēmuma 1. pantā tostarp ir noteikts, ka prasītājas ir pārkāpušas EOTKL 65. panta 1. punktu, laikā no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam – attiecībā uz Valsabbia – un no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūlijam – attiecībā uz Alfa – piedaloties tāda turpināta nolīguma īstenošanā un/vai saskaņotās darbībās saistībā ar betona stiegrām stieņos vai ruļļos, kuru mērķis un/vai sekas bija cenu noteikšana un ražošanas vai pārdošanas kopējā tirgū ierobežošana un/vai kontrolēšana. Komisija šā paša lēmuma 2. pantā uzlika Valsabbia un Alfa naudas sodus attiecīgi 10,25 miljonu un 7,175 miljonu euro apmērā.
5 Ar 2009. gada 20. un 23. novembrī nosūtītajām vēstulēm 8 no 11 sabiedrībām, kurām bija adresēts 2009. gada 30. septembra lēmums, tostarp prasītājas, norādīja Komisijai, ka šā lēmuma, kāds tas ticis paziņots adresātiem, pielikumā nebija iekļautas tabulas, kurās būtu atspoguļotas cenu izmaiņas.
6 2009. gada 8. decembrī Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem, kura pielikumā tika iekļautas trūkstošās tabulas un kurā bija labotas numurētās atsauces uz šīm tabulām 8 zemsvītras piezīmēs. Lēmums par grozījumiem tika paziņots prasītājām 2009. gada 9. decembrī.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi
7 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2010. gada 17. un 18. februārī, prasītājas cēla prasību galvenokārt atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kas uz tām attiecas.
8 Savu prasību pamatojumam prasītājas formāli izvirzīja četrus pamatus par, pirmkārt, Komisijas pilnvaru pārsniegšanu, otrkārt, Regulas Nr. 1/2003 14. un 33. panta, Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102]. pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 10. un 14. panta, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, treškārt, EOTKL 65. panta 1. punkta pārkāpumu un vienota un turpināta pārkāpuma jēdziena kļūdainu interpretāciju, un, ceturtkārt, pārkāpumiem, nosakot naudas soda apmēru (nosakot sākumsummu un neatzīstot atbildību mīkstinošus apstākļus), un pārmērīgu administratīvā procesa ilgumu. Ievaddaļā par apstrīdētā “lēmuma satura īpatnībām” prasītājas norādīja arī uz iespējamo koleģialitātes principa pārkāpumu.
9 Ar pārsūdzētajiem spriedumiem Vispārējā tiesa noraidīja prasītāju prasības.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā
10 Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzētos spriedumus;
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas skar apelācijas sūdzības iesniedzējas;
– pakārtoti, samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējām ar apstrīdēto lēmumu uzliktā naudas soda apmēru;
– lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt un nodot lietas atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai izspriešanai pēc būtības, ņemot vērā Tiesas sniegtās norādes, un
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
11 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– apelācijas sūdzības noraidīt, un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 7. jūnija lēmumu lietas C‑86/15 P un C‑87/15 P tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļai un sprieduma taisīšanai.
Par lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu
13 Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta 2016. gada 8. decembrī pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas. Ar 2017. gada 27. janvāra vēstuli, kas tajā pašā dienā iesniegta Tiesas kancelejā, Komisija lūdza Tiesu izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu un pievienot lietas materiāliem faktiskos apstākļus, kas izklāstīti tās lūgumā, kā arī tā pielikumā esošos dokumentus.
14 Šī lūguma pamatojumam Komisija būtībā apgalvoja, ka Tiesai nav pietiekami izskaidroti faktiskie apstākļi, kas attiecas uz uzklausīšanu 2002. gada 13. jūnijā un 30. septembrī, uz kuriem ģenerāladvokāts ir balstījis savus secinājumus, jo lietas dalībnieki neesot konkrēti apsprieduši šos apstākļus.
15 Tiesas Reglamenta 83. pantā Tiesai jebkurā brīdī ir atļauts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, tostarp, ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz kādu tiesību argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši.
16 Tomēr ir jāatgādina, ka apelācijas priekšmets principā ir noteikts ar lietas dalībnieku izvirzītajiem pamatiem un argumentiem. Šajā lietā lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja pietiekami apspriest šos pamatus un argumentus savos procesuālajos rakstos un kopējā 2016. gada 20. oktobra tiesas sēdē lietās no C‑85/15 P līdz C‑89/15 P.
17 Līdz ar to Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.
Par apelācijas sūdzībām
18 Savu apelācijas sūdzību pamatojumam apelācijas sūdzību iesniedzējas izvirza septiņus pamatus par, pirmkārt, Regulas Nr. 773/2004 10. panta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu jauna paziņojuma par iebildumiem nenosūtīšanas dēļ, otrkārt, Regulas Nr. 773/2004 14. panta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu tādēļ, ka uzklausīšanas laikā nav piedalījušies dalībvalstu pārstāvji, treškārt, koleģialitātes principa pārkāpumu nepilnīga lēmuma pieņemšanas dēļ, ceturtkārt, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta, kas interpretēts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta gaismā, pārkāpumu attiecībā uz tiesībām uz lietas savlaicīgu izskatīšanu, piektkārt, EOTKL 65. panta pārkāpumu, turpinātas aizliegtās vienošanās jēdziena kļūdainu interpretāciju, kā arī pamatojuma neesamību un pretrunīgu pamatojumu, sestkārt, Hartas 47. panta pārkāpumu, ciktāl Vispārējā tiesa ir atteikusies samazināt naudas soda apmēru pārmērīga administratīvā procesa ilguma dēļ, kā arī pamatojuma neesamību un pretrunīgu pamatojumu, un, septītkārt, Regulas Nr. 1/2003 23. un 31. panta pārkāpumu, Pamatnostādņu sodanaudas noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu, kā arī pamatojuma neesamību.
Par pirmo un otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
19 Ar pirmo un otro pamatu, kas ir jāizskata kopā, apelācijas sūdzības iesniedzējas atsaucas uz Regulas Nr. 773/2004 10. un 14. panta, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ciktāl Vispārējā tiesa pārsūdzētajos spriedumos ir uzskatījusi, ka Komisijai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nebija tām jānosūta jauns paziņojums par iebildumiem un jāsarīko jauna uzklausīšana, kurā piedalītos dalībvalstu konkurences iestādes. Tās uzskata, ka, tā kā Komisija 2008. gada 30. jūnija vēstulē paziņoja par savu nodomu pieņemt šo lēmumu atbilstoši Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem, tai bija jāievēro šie noteikumi.
20 Runājot par jauna paziņojuma par iebildumiem neesamību, Komisija apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, tostarp sankcija, kas piemērota apelācijas sūdzības iesniedzējām, esot pilnībā atbildusi juridiskajiem vērtējumiem, kas izklāstīti paziņojumā par iebildumiem un paziņojumā par papildu iebildumiem, par kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējām esot bijusi iespēja izteikties. Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 128. punktā pamatoti ir uzsvērusi, ka Komisija paziņojumā par papildu iebildumiem jau bija informējusi attiecīgos uzņēmumus par sekām, tostarp attiecībā uz juridiskā pamata izvēli, kādas tā paredzēja, beidzoties EOTK līguma darbībai, un ka apelācijas sūdzības iesniedzējām bija iespēja sniegt savus apsvērumus šajā jautājumā. Komisija uzskata, ka ar šiem apsvērumiem vien pietiek, lai noraidītu argumentus, saskaņā ar kuriem Vispārējai tiesai esot bijusi jākritizē Komisija par apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, nenosūtot uzņēmumiem jaunu paziņojumu par iebildumiem.
21 Šajā saistībā Komisija uzsver, ka atsauce apstrīdētajā lēmumā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, ar ko ticis aizstāts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts, kurš ir minēts paziņojumā par papildu iebildumiem un ir tā ekvivalents, ir 2002. gada lēmuma atcelšanas sekas. Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 133. un 134. punktā pamatoti ir uzskatījusi, ka, ja pēc lēmuma atcelšanas Komisija izvēlas novērst tajā konstatētos pārkāpumus un pieņemt identisku lēmumu bez pārkāpumiem, šis lēmums attiecas uz tiem pašiem iebildumiem, par kuriem uzņēmumi jau ir izteikušies, un tādēļ Komisijai nebija pienākuma dot iespēju attiecīgajiem uzņēmumiem tikt uzklausītiem par tā juridiskā pamata izvēli, kas izmantots, lai tiem uzliktu apstrīdētajā lēmumā noteiktos naudas sodus.
22 Runājot par 2008. gada 30. jūnija vēstuli, Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka ar to tikušas aizsargātas apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību, pārsniedzot Regulā Nr. 773/2004 noteiktās prasības. Vispārējā tiesa tātad jautājuma izsmelšanas labad pārsūdzēto spriedumu 129. punktā ir piebildusi, ka minētā vēstule katrā ziņā ir devusi apelācijas sūdzības iesniedzējām iespēju sniegt savus apsvērumus.
23 Komisija uzskata, ka, ciktāl otrais pamats attiecas uz to, vai dalībvalstu pārstāvji tika uzaicināti uz saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 14. pantu rīkotajām uzklausīšanas sēdēm vai ne, šis pamats ir nepieņemams, jo tas attiecas uz faktisku apstākli.
24 Par lietas būtību Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 147. un 148. punktā pamatoti ir apstiprinājusi, ka tā ir pilnībā ievērojusi spēkā esošos procesuālos noteikumus, jo tās veiktie pasākumi esot atbilduši noteikumiem, kas reglamentē procesuālo noteikumu piemērošanu laikā. Proti, tas, ka dalībvalstu pārstāvji nav piedalījušies 2002. gada 13. jūnija uzklausīšanā par paziņojumu par iebildumiem, esot izskaidrojams ar to, ka pēdējo minēto dalība nebija paredzēta EOTK līguma noteikumos. Tāpat šādu pārstāvju dalība 2002. gada 30. septembra uzklausīšanā pēc paziņojuma par papildu iebildumiem nosūtīšanas esot atbildusi EK līguma procesuālajiem noteikumiem, kas kļuvuši piemērojami.
25 Komisija vēl apgalvo, ka, pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajam, tā 2008. gada 30. jūnija vēstulē nav apgalvojusi, ka tā vēlētos piemērot arī Regulas Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 procedūrai, kas noritējusi pirms EOTK līguma darbības beigām, tas neesot bijis iespējams. Tāpat tā neesot arī veikusi procedūru sui generis, bet gan ievērojusi procedūru, kas bija piemērojama akta pieņemšanas brīdī saskaņā ar procesuālo noteikumu pēctecību laikā.
Tiesas vērtējums
26 Runājot par iebildi par nepieņemamību, ko izvirzījusi Komisija attiecībā uz otro pamatu, pietiek konstatēt, ka tā attiecas nevis uz faktu jautājumu par to, vai dalībvalstu konkurences iestādes tika vai netika uzaicinātas uz uzklausīšanas sēdēm, kas rīkotas 2002. gada 13. jūnijā un 30. septembrī, bet uz juridisku jautājumu par to, vai Komisija, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas neorganizējot uzklausīšanu atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 14. pantam, nav pārkāpusi šo tiesību normu. Tādējādi minētā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
27 Attiecībā uz pirmo un otro pamatu pēc būtības ir jāatgādina, ka tās procedūras ietvaros, kuras beigās tika pieņemts 2002. gada lēmums, Komisija 2002. gada 26. martā attiecīgajiem uzņēmumiem, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējām, nosūtīja paziņojumu par iebildumiem atbilstoši EOTKL 36. pantam. Ar šo paziņojumu saistītā uzklausīšana notika 2002. gada 13. jūnijā. Nav strīda par to, ka dalībvalstu pārstāvji nebija aicināti piedalīties šajā uzklausīšanā, jo šāda dalība nebija paredzēta tobrīd spēkā esošajos EOTK līguma noteikumos.
28 Pēc šā līguma darbības izbeigšanās Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktu, 2002. gada 12. augustā minētajiem uzņēmumiem nosūtīja paziņojumu par papildu iebildumiem, kurā tā izskaidroja savu nostāju saistībā ar šo juridiskā pamata grozīšanu un aicināja šos uzņēmumus paziņot savus uzskatus par minētajiem papildu iebildumiem. Uzklausīšana notika 2002. gada 30. septembrī, piedaloties dalībvalstu pārstāvjiem atbilstoši Komisijas 1998. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 2842/98 par pušu uzklausīšanu dažu procedūru gaitā saskaņā ar [EK līguma 81. un 82.] pantu (OV 1998, L 354, 18. lpp.) 11. panta 2. punktam.
29 Pēc 2002. gada lēmuma atcelšanas Komisija ar 2008. gada 30. jūnija vēstuli informēja apelācijas sūdzības iesniedzējas un citus attiecīgos uzņēmumus par savu nodomu atkārtoti pieņemt šo lēmumu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003 kā juridisko pamatu, atbilstoši šajā regulā paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem.
30 Ņemot vērā šo procesuālo norisi, ir jāizvērtē, vai, pretēji tam, ko tostarp pārsūdzēto spriedumu 142. un 152. punktā ir nospriedusi Vispārējā tiesa, Komisija, pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas nenosūtot apelācijas sūdzības iesniedzējām jaunu paziņojumu par iebildumiem un nesarīkojot uzklausīšanu ar dalībvalstu konkurences iestāžu dalību, nav pārkāpusi Regulas Nr. 773/2004 10. un 14. pantu.
31 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru procesuālās tiesību normas parasti ir jāpiemēro kopš datuma, kad tās stājas spēkā (spriedumi, 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 75. punkts un tajā minētā judikatūra; 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 88. punkts, kā arī 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 45. punkts), pat procesā, kas ir uzsākts pirms šī datuma, bet kas turpinās pēc tā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 11. decembris, Komisija/Spānija, C‑610/10, EU:C:2012:781, 47. punkts).
32 Šajā lietā, tā kā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu un 23. panta 2. punktu, process, kura beigās tika pieņemts šis lēmums, bija jāveic saskaņā ar šo regulu, kā arī Regulu Nr. 773/2004, kas ir Regulas Nr. 1/2003 juridiskais pamats (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 29. marts, ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 90. punkts), neraugoties uz faktu, ka šis process tika uzsākts, pirms Regula Nr. 1/2003 stājās spēkā.
33 Regulas Nr. 773/2004 10. panta 1. un 2. punktā, lasot tos kopsakarā ar Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktu, ar ko tas tiek īstenots, ir paredzēts, ka pirms lēmuma pieņemšanas tostarp saskaņā ar šīs pēdējās minētās regulas 7. pantu Komisijai ir jānosūta attiecīgajiem lietas dalībniekiem paziņojums par iebildumiem, lai tie varētu paziņot savu viedokli tās noteiktajā termiņā.
34 Vispārējā tiesa pārsūdzēto spriedumu 125. un 126. punktā pamatoti ir norādījusi, ka šajā gadījumā Komisija apelācijas sūdzības iesniedzējām jau bija nosūtījusi paziņojumu par iebildumiem un paziņojumu par papildu iebildumiem un ka nav ticis apstrīdēts, ka apstrīdētais lēmums attiecas tikai uz rīcību, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas jau bija paskaidrojušas atbildē uz šiem paziņojumiem. Turklāt, kā secinājumu 53. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, nav nekādas lielas atšķirības satura ziņā starp paziņojumu par iebildumiem, kas izdots atbilstoši EOTK līguma sistēmai, un paziņojumu par iebildumiem, kas izdots saskaņā ar Regulām Nr. 17 un Nr. 1/2003. Līdz ar to nebija jānosūta jauns paziņojums par iebildumiem.
35 Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā pamatoti ir atsaukusies uz 2002. gada 15. oktobra spriedumu Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582), kurā ir atgādināts, ka Savienības tiesību akta atcelšana obligāti neietekmē sagatavošanas aktus un atceltā akta aizstāšanai paredzētā procedūra principā var tikt atsākta tieši tajā posmā, kad ir pieļauts pārkāpums.
36 Proti, kā pārsūdzēto spriedumu 141. punktā ir konstatējusi Vispārējā tiesa, 2002. gada lēmums tika atcelts tādēļ, ka Komisijas kompetencē nebija tā pieņemšana, pamatojoties uz EOTK līguma noteikumiem, kas vairs nebija spēkā šā lēmuma pieņemšanas datumā, un tādēļ pārkāpums ir noticis tieši šajā datumā. Līdz ar to šī atcelšana neietekmē paziņojumu par iebildumiem, ne arī paziņojumu par papildu iebildumiem.
37 Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajam – šā sprieduma 35. punktā minētā judikatūra nav kļuvusi nepiemērojama šajā lietā tā juridiskā pamata maiņas dēļ, ar kuru tika pieņemti grozījumi, jo šīs juridiskā pamata maiņas sekas jau tika paredzētas sagatavošanas tiesību normās. Proti, kā izriet no pārsūdzēto spriedumu 22. un 128. punkta, Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktu, paziņojumā par papildu iebildumiem informēja apelācijas sūdzības iesniedzējas par sekām, kādas tā sagaida, beidzoties EOTK līguma darbībai, un apelācijas sūdzības iesniedzējām bija iespēja norādīt savus apsvērumus šajā jautājumā.
38 Turklāt nav apstrīdēts, ka šīs sekas nekādi nav mainījušās tādēļ, ka tika atcelta Regula Nr. 17 un stājās spēkā Regula Nr. 1/2003, kuras noteiktas normas ir apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats. Katrā ziņā, kā secinājumu 50. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Regulas Nr. 1/2003 34. panta 2. punktā un Regulas Nr. 773/2004 19. pantā – kā pārejas noteikumos – ir paredzēts, ka procesuāli akti un pasākumi, kas ir īstenoti attiecīgi saskaņā ar Regulu Nr. 17 un Regulu Nr. 2842/98, saglabā savas sekas pirmo minēto regulu piemērošanas vajadzībām.
39 Tāpat ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, saskaņā ar kuru 2002. gada lēmuma atcelšana tā juridiskā pamata dēļ, uz ko tas ir balstīts, nozīmē, ka paziņojumā par papildu iebildumiem šajā saistībā ir pieņemta kļūdaina pieeja. Proti, pietiek atgādināt, ka šis lēmums tika balstīts tikai uz EOTKL 65. panta 4. un 5. punktu, bet minētais paziņojums – uz Regulu Nr. 17.
40 Līdz ar to Vispārējā tiesa, pārsūdzēto spriedumu 141. un 142. punktā nospriežot, ka Komisijai nebija pienākuma izdot jaunu paziņojumu par iebildumiem, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
41 Tomēr, kā secinājumu 55. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 12. pantu Komisijai tiem lietas dalībniekiem, kuriem tā ir adresējusi paziņojumu par iebildumiem, ir jādod iespēja sīkāk izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, ja tie to lūdz savos rakstveida apsvērumos. Līdz ar to, tā kā 2002. gada lēmuma atcelšana – kā izriet no šā sprieduma 36. punkta – nav ietekmējusi paziņojumu par iebildumiem un paziņojumu par papildu iebildumiem, ir jāizvērtē, vai Komisija ir devusi attiecīgajiem lietas dalībniekiem iespēju sīkāk izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, kas būtu sarīkota atbilstoši Regulu Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004 procesuālajām prasībām, it īpaši atbilstoši pēdējās minētās regulas 14. pantam, kā tai tas bija jādara.
42 Šajā saistībā, runājot par uzklausīšanas sēdēm, kas notikušas 2002. gadā, nav strīda par to, ka 2002. gada 13. jūnija uzklausīšana, kurā dalībvalstu pārstāvji nepiedalījās, jo tajā brīdī spēkā esošajos EOTK procesuālajos noteikumos nebija paredzēta šāda dalība, attiecās uz lietas būtību, proti, rīcību, ko Komisija pārmeta paziņojuma par iebildumiem adresātiem uzņēmumiem. Tas tostarp izriet no apstrīdētā lēmuma 379.–382. punkta, kā arī pārsūdzēto spriedumu 148. punkta.
43 Turpretī 2002. gada 30. septembra uzklausīšana, uz kuru dalībvalstu pārstāvji tika uzaicināti atbilstoši tolaik piemērojamajiem EK līguma noteikumiem, it īpaši saskaņā ar Regulas Nr. 2842/98 11. panta 2. punktu, attiecās uz paziņojuma par papildu iebildumiem priekšmetu, proti, uz EOTK līguma darbības beigu tiesiskajām sekām saistībā ar procesa turpināšanu. Tas izriet, pirmkārt, no šī paziņojuma, kurā tā adresāti ir skaidri aicināti paziņot savu viedokli par minētajiem papildu iebildumiem. Otrkārt, Komisija apstrīdētā lēmuma 382. punktā ir norādījusi, ka tā neuzskata par vajadzīgu atkārtoti rīkot 2002. gada 13. jūnija uzklausīšanu, piemērojot Regulu Nr. 17 un Nr. 1/2003 noteikumus, jo šī uzklausīšana, kurā dalībvalstu pārstāvji nebija piedalījušies, tika veikta atbilstoši šajā datumā spēkā esošajiem EOTK līguma noteikumiem. Turklāt lietām no C‑85/15 P līdz C‑89/15 P kopīgajā tiesas sēdē Komisija, atbildot uz Tiesas jautājumu, apstiprināja, ka paziņojums par papildu iebildumiem neattiecās ne uz faktiem, ne uz pierādījumiem, kas bija procesa priekšmets.
44 No minētā izriet, ka šajās lietās dalībvalstu pārstāvji nav piedalījušies uzklausīšanā par lietu būtību, bet ir piedalījušies tikai uzklausīšanā par EOTK līguma darbības izbeigšanās tiesiskajām sekām.
45 Saskaņā ar judikatūru, kas atgādināta šā sprieduma 31. un 32. punktā, ja lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003, procesam, kura beigās tiek pieņemts šis lēmums, ir jāatbilst šajā regulā paredzētajiem procesuālajiem noteikumiem, pat ja tas ir sācies pirms tās stāšanās spēkā.
46 Līdz ar to, pirms pieņemt apstrīdēto lēmumu, Komisijai, piemērojot Regulas Nr. 773/2004 12. un 14. pantu, bija jādod lietas dalībniekiem iespēja izklāstīt savus argumentus uzklausīšanas laikā, uz kuru tā būtu uzaicinājusi dalībvalstu konkurences iestādes. Tādēļ nevar tikt uzskatīts, ka 2002. gada 13. jūnija uzklausīšana par lietas būtību ir atbildusi procesuālajām prasībām, kas attiecas uz lēmuma pieņemšanu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1/2003.
47 Līdz ar to Vispārējā tiesa, pārsūdzēto spriedumu 147. un 148. punktā nospriežot, ka Komisijai nebija pienākuma pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas rīkot jaunu uzklausīšanu atbilstoši Regulas Nr. 773/2004 14. pantam tādēļ, ka 2002. gada 13. jūnija uzklausīšana par lietas būtību, kurā dalībvalstu pārstāvji nepiedalījās, ir noritējusi atbilstoši tobrīd spēkā esošajiem EOTK līguma noteikumiem, ievērojot tiesību normu piemērošanu laikā reglamentējošos principus, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
48 Kā secinājumu 56. un 57. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, ņemot vērā pēc attiecīgo lietas dalībnieku pieprasījuma sarīkotās uzklausīšanas, uz kuru saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 14. panta 3. punktam tiek uzaicinātas dalībvalstu konkurences iestādes, satura nozīmi procedūrās, kas paredzētas Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004, šādas uzklausīšanas nerīkošana ir būtisku procedūras noteikumu pārkāpums.
49 Tā kā Regulā Nr. 773/2004 paredzētās tiesības uz šādu uzklausīšanu nav tikušas ievērotas, uzņēmumam, kura tiesības tādējādi ir tikušas pārkāptas, nav jāpierāda, ka šis pārkāpums tam nelabvēlīgi varēja ietekmēt procedūras norisi un apstrīdētā lēmuma saturu.
50 Tādējādi minētajā procedūrā noteikti ir pieļauts pārkāpums, neatkarīgi no iespējamām apelācijas sūdzības iesniedzējām nelabvēlīgajām sekām, kas būtu varējušas izrietēt no šāda pārkāpuma (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 6. novembris, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑553/10 P un C‑554/10 P, EU:C:2012:682, 46.–52. punkts, kā arī 2016. gada 9. jūnijs, CEPSA/Komisija, C‑608/13 P, EU:C:2016:414, 36. punkts).
51 No iepriekš minētā izriet, ka pirmais un otrais apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais pamats ir jāpieņem un tādēļ jāatceļ pārsūdzētie spriedumi, un trešais un piektais līdz septītais apelācijas pamats nav jāizvērtē.
Par ceturto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
52 Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. panta otro daļu, jo tiesvedības ilgums Vispārējā tiesā ir bijis četri gadi un desmit mēneši, no kuriem laikposms no rakstveida procesa beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākšanas paziņošanai ir bijis trīs gadi.
53 Runājot par lietu sarežģītību, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzsver, ka Vispārējai tiesai saistībā ar prasībām, kas celtas par 2002. gada lēmumu, jau bija zināms, ka četriem tobrīd izvirzītajiem pamatiem nebija īpaši sarežģītas pakāpes, jo divi no tiem bija procesuāla rakstura pamati, ka Vispārējā tiesa jau bija izvērtējusi un Tiesa jau bija apstiprinājusi pamatu par pilnvaru pārsniegšanu saistībā ar to, ka Regula Nr. 1/2003 tika izvēlēta par juridisko pamatu, ka par apstrīdēto lēmumu ir tikušas celtas deviņas prasības un ka tās visas bijušas vienā un tajā pašā tiesvedības valodā.
54 Runājot par lietas dalībnieku rīcību, jānorāda, ka tie nav lūguši nekādu pagarinājumu tiesvedības laikā. Turklāt Vispārējā tiesa neesot veikusi nevienu organizatorisku pasākumu. Lai arī divi tiesneši esot tikuši aizstāti tiesvedības laikā, tiesnesis referents esot palicis tas pats.
55 Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu atcelt pārsūdzētos spriedumus, ciktāl ar tiem tām ir uzlikts naudas sods, vai – pakārtoti – samazināt šī naudas soda apmēru. Lai gan Tiesa šo lūgumu ar 2013. gada 26. novembra spriedumu Gascogne Sack Deutschland/Komisija (C‑40/12 P, EU:C:2013:768) ir noraidījusi, tās apgalvo, ka tas varētu būt citādi šajā lietā, ja Tiesa pieņemtu citus, nevis šo pamatu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas arī lūdz Tiesu atzīt, ka ir pieļauts Hartas 47. panta otrās daļas pārkāpums un ka runa ir par tādas tiesību normas pietiekami būtisku pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķir tiesības privātpersonām.
56 Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams, ciktāl tas esot pretrunā tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir apgalvojušas Vispārējā tiesā, proti, kā izriet no 2014. gada 9. decembra sprieduma Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija (T‑92/10, nav publicēts, EU:T:2014:1032) 362. punkta, kā arī no 2014. gada 9. decembra sprieduma Alfa Acciai/Komisija (T‑85/10, nav publicēts, EU:T:2014:1037) 345. punkta, tās ir uzskatījušas, ka pārmērīgi ilgs bijis process Komisijā, nevis tiesvedība Vispārējā tiesā.
57 Runājot par lietas būtību, Komisija minēto pamatu lūdz noraidīt.
Tiesas vērtējums
58 Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida. Proti, kā Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt attiecībā uz Vispārējās tiesas pieļautu saprātīga lietas sprieduma pasludināšanas termiņa pārsniegšanu, apelācijas sūdzības iesniedzējai, kura uzskata, ka šī pārsniegšana Vispārējā tiesā aizskar tās intereses, nav pienākuma nekavējoties norādīt uz šo aizskārumu. Attiecīgā gadījumā tā var nogaidīt tiesvedības beigas, lai uzzinātu kopējo tās ilgumu, un tādējādi tās rīcībā būtu visi nepieciešamie fakti, lai identificētu aizskārumu, ko tā uzskata par nodarītu (spriedums, 2013. gada 26. novembris, Gascogne Sack Deutschland/Komisija, C‑40/12 P, EU:C:2013:768, 78. punkts). Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumi tiesvedībā Vispārējā tiesā par šīs tiesvedības ilgumu tām neliedz iespēju atsaukties uz šī ilguma nesaprātīgumu minētās tiesvedības beigās.
59 Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību, lai Tiesa vai nu atceltu pārsūdzētos spriedumus, vai samazinātu naudas soda apmēru šīs pašas tiesvedības pārmērīgā ilguma dēļ, vai arī atzītu, ka ir noticis Hartas 47. panta otrās daļas pārkāpums, ir jāatgādina, ka sankcija par to, ka Eiropas Savienības tiesa nav pildījusi savu no šīs tiesību normas izrietošo pienākumu izskatīt tai iesniegtās lietas saprātīgā termiņā, ir jānosaka prasības par zaudējumu atlīdzību Vispārējā tiesā ietvaros, jo tas ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Tādējādi prasība atlīdzināt kaitējumu, kas radies tādēļ, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu lietas izskatīšanas termiņu, nevar tikt celta tieši Tiesā apelācijas ietvaros, bet tā ir jāceļ pašā Vispārējā tiesā. Vispārējai tiesai, kurai ir attiecīgā kompetence atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam un kurā ir celta šāda prasība, par to ir jālemj iztiesāšanas sastāvā, kas ir atšķirīgs no tā, kādā tika izskatīta lieta, kuras izskatīšanas ilgums tiek kritizēts (spriedums, 2016. gada 9. jūnijs, Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija, C‑617/13 P, EU:C:2016:416, 98. un 99. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
60 Līdz ar to ceturtais apelācijas sūdzību iesniedzēju pamats ir jānoraida.
Par prasībām Vispārējā tiesā
61 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī.
62 Šajā gadījumā Tiesas rīcībā ir nepieciešamie elementi, lai pieņemtu galīgo lēmumu attiecībā uz Vispārējā tiesā iesniegto apelācijas sūdzības iesniedzēju prasībām atcelt apstrīdēto lēmumu.
63 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šī sprieduma 27.–50. punktā izklāstīto iemeslu dēļ apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām, ir jāatceļ būtisku procedūras noteikumu pārkāpuma dēļ.
Par tiesāšanās izdevumiem
64 Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
65 Atbilstoši šā reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums apelācijas tiesvedībā ir labvēlīgs un Vispārējā tiesā celtās prasības tika apmierinātas, tad saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumiem Komisijai ir jāpiespriež segt savus un atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelāciju tiesvedībās.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:
1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2014. gada 9. decembra spriedumu lietā Ferriera Valsabbia un Valsabbia Investimenti/Komisija (T‑92/10, nav publicēts, EU:T:2014:1032), kā arī 2014. gada 9. decembra spriedumu lietā Alfa Acciai/Komisija (T‑85/10, nav publicēts, EU:T:2014:1037);
2) atcelt Komisijas 2009. gada 30. septembra lēmumu C(2009) 7492, galīgā redakcija, par EOTKL 65. panta pārkāpumu (COMP/37.956 – Betona stiegras – atkārtota pieņemšana), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2009. gada 8. decembra lēmumu C(2009) 9912, galīgā redakcija, ciktāl tas attiecas uz Ferriera Valsabbia SpA, Valsabbia Investimenti SpA un Alfa Acciai SpA;
3) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Ferriera Valsabbia SpA, Valsabbia Investimenti SpA un Alfa Acciai SpA tiesāšanās izdevumus, kuri radušies gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan šajās apelācijas tiesvedībās.
[Paraksti]