VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

2018. gada 13. decembrī (*)

Valsts atbalsts – Lidlauka virszemes pakalpojumi – Kapitāla ieguldījumi, ko SEA veikusi par labu Sea Handling – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Atbalsta jēdziens – Attiecināmība uz valsti – Privātā ieguldītāja kritērijs – Sacīkstes princips – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz labu pārvaldību – Tiesiskā paļāvība

Lietā T‑167/13

Comune di Milano (Itālija), ko sākotnēji pārstāvēja S. Grassani un A. Franchi, vēlāk – S. Grassani,  advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Conte un D. Grespan, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2015/1225 (2012. gada 19. decembris) par pamatkapitāla palielinājumiem, ko [SEA] SpA veikusi par labu [Sea] Handling SpA (Lieta Nr. SA.21420 (C 14/10) (ex NN 25/10) (ex CP 175/06)) (OV 2015, L 201, 1. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz] (referents), I. S. Foresters [I. S. Forrester], N. Pultoraka [N. Półtorak] un E. Perillo [E. Perillo],

sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 28. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums (1)

I.      Tiesvedības priekšvēsture

A.      Vispārējais konteksts

1        SEA SpA ir uzņēmums, kas apsaimnieko Milānas‑Linates [Milan‑Linate] un Milānas‑Malpensas [Milan‑Malpensa] (Itālija) lidostas. No 2002. līdz 2010. gadam (turpmāk tekstā – “aplūkotais laikposms”) tā kapitāldaļas gandrīz pilnībā piederēja valsts iestādēm, proti, prasītājai Comune di Milano [Milānas pašvaldībai] (Itālija) – 84,56 % apmērā, Provincia di Milano [Milānas provincei] (Itālija) – 14,56 % apmērā un citiem valsts un privātajiem akcionāriem – 0,88 % apmērā. 2011. gada decembrī F2i – Fondi Italiani per le infrastrutture SGR SpA (turpmāk tekstā – “F2i”) divu savu pārvaldītu fondu vārdā iegādājās 44,31 % SEA kapitāldaļu, tostarp daļu no prasītājai piederošajām kapitāldaļām (29,75 %) un visas Provincia di Milano piederošās kapitāldaļas (14,56 %).

2        Līdz 2002. gada 1. jūnijam pati SEA nodrošināja lidlauka virszemes pakalpojumus Milānas‑Linates un Milānas‑Malpensas lidostās. Pēc 1999. gada 13. janvāra Likumdošanas dekrēta Nr. 18/99 (1999. gada 4. februāra Gazzetta ufficiale della Repubblica italiana Nr. 28), ar ko Itālijas tiesību aktos transponēja Padomes Direktīvu 96/67/EK (1996. gada 15. oktobris) par pieeju lidlauka [virszemes] sniegto pakalpojumu tirgum Kopienas lidostās (OV 1996, L 272, 36. lpp.), spēkā stāšanās SEA saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēto pienākumu grāmatvedībā un juridiski turpināja nodalīt no citām darbībām ar lidlauka virszemes pakalpojumu sniegšanu saistītās darbības. Šim nolūkam tā nodibināja jaunu sabiedrību, ko tā pilnībā kontrolēja, ar nosaukumu Sea Handling SpA. Sea Handling no 2002. gada 1. jūnija sniedza lidlauka virszemes pakalpojumus Milānas‑Linates un Milānas‑Malpensas lidostās.

B.      Administratīvais process

3        Eiropas Kopienu Komisija 2006. gada 13. jūlija vēstulē saņēma sūdzību par iespējamiem atbalsta pasākumiem, kas esot piešķirti Sea Handling (turpmāk tekstā – “attiecīgie pasākumi”).

4        Komisija 2006. gada 6. oktobra vēstulē Itālijas iestādēm lūdza sniegt paskaidrojumus attiecībā uz sūdzību. Pēc atbildes sniegšanas termiņa pagarinājuma lūguma un pagarinājuma saņemšanas Itālijas iestādes 2007. gada 9. februāra vēstulē sniedza prasītos paskaidrojumus.

5        Komisija 2007. gada 30. maija vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka tai nav pietiekamas informācijas, lai secinātu, ka notikusi valsts līdzekļu piešķiršana LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un ka tāpēc saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 20. panta 2. punktu nav pietiekama pamata tālāk pārbaudīt attiecīgos pasākumus. Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 24. jūlija vēstulē sniedza Komisijai papildu informāciju. Pēc tam Komisija nolēma pārskatīt sūdzību.

6        Komisija 2008. gada 3. marta vēstulē lūdza Itālijas iestādēm iesniegt 2002. gada 26. martā noslēgtā arodbiedrību līguma (turpmāk tekstā – “2002. gada 26. marta arodbiedrību līgums”) kopiju. Itālijas iestādes 2008. gada 10. aprīļa vēstulē iesniedza prasīto dokumentu.

7        Itālijas iestādes 2008. gada 20. novembra vēstulē iesniedza Komisijai citu 2008. gada 13. jūnijā noslēgtu arodbiedrību līgumu (turpmāk tekstā – “2008. gada 13. jūnija arodbiedrību līgums”).

8        Komisija 2010. gada 23. jūnija vēstulē paziņoja Itālijas iestādēm savu lēmumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras sākšanu”) un lūdza Itālijas iestādēm iesniegt konkrētu nepieciešamo informāciju un datus, lai novērtētu attiecīgo pasākumu saderību ar iekšējo tirgu. Ar lēmuma par procedūras sākšanu publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2011. gada 29. janvārī (OV 2011, C 29, 10. lpp.) Komisija aicināja ieinteresētās personas viena mēneša laikā pēc šīs publikācijas datuma iesniegt savus apsvērumus par attiecīgajiem pasākumiem.

9        Pēc atbildes sniegšanas termiņa pagarinājuma lūguma un pagarinājuma saņemšanas Itālijas iestādes 2010. gada 20. septembra vēstulē sniedza prasītājas apsvērumus attiecībā uz lēmumu par procedūras sākšanu.

10      Pēc tās skarošā termiņa pagarinājuma lūguma un pagarinājuma saņemšanas Sea Handling un SEA 2011. gada 21. marta vēstulē iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz lēmumu par procedūras sākšanu.

11      Komisija 2011. gada 7. aprīļa vēstulē Itālijas iestādēm nosūtīja ieinteresēto trešo personu apsvērumus un lūdza tām iesniegt savus apsvērumus. Pēc tās skarošā termiņa pagarinājuma lūguma un pagarinājuma saņemšanas Itālijas iestādes iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz trešo personu apsvērumiem un iesniedza jaunus argumentus konsultantu biroja veikta pētījuma formā.

12      Komisija 2011. gada 11. jūlija vēstulē lūdza Itālijas iestādes sniegt informāciju, ko Komisija jau bija prasījusi lēmumā par procedūras sākšanu. Pēc tam, kad Itālijas iestādes divas reizes bija lūgušas, bet tikai vienu reizi saņēmušas atbildes sniegšanas termiņa pagarinājumu, tās 2011. gada 15. septembra vēstulē sniedza prasīto informāciju.

13      Itālijas iestādes 2011. gada 21. oktobra vēstulē papildināja savus iepriekšējos apsvērumus.

14      2012. gada 19. jūnijā un 23. novembrī notika divas Komisijas dienestu un Itālijas iestāžu pārstāvju sanāksmes. Pēc pirmās no šīm sanāksmēm Itālijas iestādes 2012. gada 2. un 10. jūlija vēstulēs iesniedza jaunus argumentus.

C.      Apstrīdētais lēmums

15      2012. gada 19. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2015/1225 par uzņēmuma [SEA] SpA kapitāla ieguldījumiem uzņēmumā [Sea] Handling (Lieta Nr. SA.21420 (C 14/10) (ex NN 25/10) (ex CP 175/06)) (izziņots ar dokumenta numuru C(2012) 9448) (OV 2015, L 201, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

16      Lēmuma rezolutīvajā daļā Komisija atzina, ka “kapitāla ieguldījumi, ko [SEA] veica [..] [Sea Handling] katrā finanšu gadā [..] no 2002. [..] līdz 2010. gadam un kuru aplēstā kopējā vērtība ir aptuveni 359,644 miljoni [EUR], neskaitot atmaksājamos procentus, [bija] valsts atbalsts [LESD] 107. panta nozīmē” (1. pants) un “valsts atbalsts piešķirts, pārkāpjot [LESD] 108. panta 3. punktu, un [nebija] saderīgs ar iekšējo tirgu” (2. pants). Līdz ar to tā noteica, ka “[Itālijas Republika] liek saņēmējam atmaksāt 1. pantā minēto atbalstu” (3. panta 1. punkts).

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

17      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 18. martā, prasītāja cēla šo prasību.

18      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 21. martā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas reģistrēts ar lietas numuru T‑167/13 R. Tā kā prasītāja atsauca savu pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lieta T‑167/13 R tika izslēgta no Vispārējās tiesas reģistra ar 2013. gada 20. jūnija rīkojumu Comune di Milano/Komisija (T‑167/13 R, nav publicēts, EU:T:2013:331) un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.

19      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 10. maijā, F2i lūdza atļaut tai iestāties šajā lietā prasītājas prasījumu atbalstam. Ar 2014. gada 4. novembra rīkojumu Comune di Milano/Komisija (T‑167/13, nav publicēts, EU:T:2014:936) Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs noraidīja šo pieteikumu par iestāšanos lietā.

20      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 5. jūnijā, Komisija saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantu cēla iebildi par nepieņemamību. Prasītāja savus apsvērumus par šo iebildi iesniedza 2013. gada 22. jūlijā. Ar Vispārējās tiesas 2014. gada 9. septembra rīkojumu iebilde par nepieņemamību tika pievienota lietai pēc būtības un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.

21      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktam tiesnesis referents tagad darbojās trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

22      Tā kā viens no trešās palātas locekļiem nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs norīkoja citu tiesnesi, lai tas papildinātu palātu.

23      Pamatojoties uz trešās palātas priekšlikumu, Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam nolēma nodot šo lietu, kā arī lietas T‑125/13 Itālijas Republika/Komisija un T‑152/13 Sea Handling/Komisija, kurās arī tika lūgta apstrīdētā lēmuma atcelšana, paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

24      Ņemot vērā, ka viens no trešās palātas locekļiem nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, kā tas ir minēts šī sprieduma 22. punktā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs norīkoja Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieku, lai tas papildinātu trešo palātu paplašinātā sastāvā.

25      Ar Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2017. gada 21. aprīļa rīkojumu, uzklausot galvenos lietas dalībniekus, lietas T‑125/13, T‑152/13 un T‑167/13 atbilstoši Reglamenta 68. pantam tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā, kā arī galīgā nolēmuma taisīšanai.

26      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

27      Atbilstoši Reglamenta 19. panta 2. punktam Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs nodeva palātai lēmumus par lietu T‑125/13, T‑152/13 un T‑167/13 sadalīšanu tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai un par lietas T‑125/13 izslēgšanu no Vispārējās tiesas reģistra.

28      Ar 2018. gada 22. janvāra rīkojumu Itālija u.c./Komisija (T‑125/13, T‑152/13 un T‑167/13, nav publicēts, EU:T:2018:35) Vispārējā tiesa, pirmkārt, atbilstoši Reglamenta 68. panta 3. punktam lietas T‑125/13, T‑152/13 un T‑167/13 sadalīja tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai; otrkārt, izslēdza lietu T‑125/13 no Vispārējās tiesas reģistra; treškārt, konstatēja, ka vairs nav jālemj par Sea Handling prasību, kas ir celta lietā T‑152/13, un, ceturtkārt, atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu lietā T‑167/13.

29      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2018. gada 28. februāra tiesas sēdē.

30      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti atcelt apstrīdētā lēmuma 3., 4. un 5. pantu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

31      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par pieņemamību

32      Komisija apstrīd šīs prasības pieņemamību, apgalvojot, ka apstrīdētais lēmums prasītāju neskar individuāli un prasītāja nepamato “īpašu un autonomu interesi celt prasību”.

33      Runājot pirmām kārtām par to, vai apstrīdētais lēmums prasītāju skar individuāli, ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka citas personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tās individuāli nošķir tieši tāpat kā lēmuma adresātus (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 197. punkts; 1986. gada 28. janvāris, Cofaz u.c./Komisija, 169/84, EU:C:1986:42, 22. punkts, un 2005. gada 13. decembris, Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, C‑78/03 P, EU:C:2005:761, 33. punkts).

34      No judikatūras tāpat arī izriet, ka struktūras, kas nav dalībvalsts un ir juridiska persona, kura ir noteikusi pasākumu, kurš Komisijas galīgajā lēmumā ir atzīts par valsts atbalstu (turpmāk tekstā – “atbalsta piešķīrējs”), juridisko stāvokli šis lēmums var individuāli skart, ja tas tai traucē īstenot, kā tā ir paredzējusi, savas attiecīgās pilnvaras, it īpaši attiecīgā atbalsta piešķiršanā (skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Westfälisch‑Lippischer Sparkassen‑ und Giroverband/Komisija, T‑457/09, EU:T:2014:683, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Būtībā Komisija uzskata, ka, lai gan attiecīgie pasākumi esot attiecināmi uz prasītāju, tomēr to nevarot atzīst par atbalsta piešķīrēju šī sprieduma 34. punktā minētās judikatūras izpratnē.

36      Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus, ko tā uzskata par pretrunīgiem. Prasītāja uzskata – ja Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka attiecīgie pasākumi ir piedēvējami prasītājai, tad būtu loģiski prasītāju atzīt par atbalsta piešķīrēju.

37      No apstrīdētā lēmuma 1. panta izriet, ka Komisija uzskata, ka “kapitāla ieguldījumi, ko [SEA] veica meitasuzņēmumā [Sea Handling] [..], ir valsts atbalsts LESD 107. panta nozīmē”, un līdz ar to tas ir SEA,  kas veica  attiecīgos pasākumus.

38      Tomēr no apstrīdētā lēmuma 190.–217. apsvēruma izriet, ka Komisija par valsts atbalsta esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē varēja secināt, tikai pamatojoties uz savu novērtējumu, saskaņā ar kuru SEA veiktie attiecīgie pasākumi ir piedēvējami prasītājai un līdz ar to – uz Itālijas Republikai.

39      Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai valsts vainojamība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē nevar tikt secināta tikai no tā vien, ka [šo atbalstu] ir piešķīris valsts kontrolēts valsts uzņēmums. Proti, pat ja valsts var kontrolēt valsts uzņēmumu un īstenot noteicošu ietekmi attiecībā uz tā darījumiem, nevar tikt automātiski pieņemts, ka šī kontrole konkrētajā gadījumā patiesi tikusi veikta. Vēl ir jāizvērtē, vai var tikt uzskatīts, ka šo pasākumu pieņemšanā tā vai citādi ir bijušas iesaistītas valsts iestādes. Šajā ziņā nevar prasīt, lai, pamatojoties uz precīzām instrukcijām, tiktu pierādīts, ka valsts iestādes ir konkrēti aicinājušas valsts uzņēmumu veikt attiecīgos atbalsta pasākumus. Proti, valsts vainojamība atbalsta pasākumā, kuru ir pieņēmis valsts uzņēmums, var tikt secināta no netiešu pierādījumu kopuma, kurš izriet no attiecīgā gadījuma apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ir pieņemts. It īpaši ir nozīme jebkādiem netiešajiem pierādījumiem, kas konkrētajā gadījumā norāda vai nu uz valsts iestāžu līdzdalību, vai neiespējamību, ka pasākums, turklāt ņemot vērā tā apmēru, ir ticis pieņemts bez šādas līdzdalības, vai saturu vai nosacījumiem, kurus tas ietver, vai arī uz minēto iestāžu neiesaistīšanos minētā pasākuma pieņemšanā (skat. spriedumu, 2014. gada 17. septembris, Commerz Nederland, C‑242/13, EU:C:2014:2224, 31.–33. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Taču ir jākonstatē, ka atbilstoši Komisijas argumentam, ja tas būtu pieņemams, ka nepietiekot “tikai” ar vietējās pašvaldības līdzdalību tās kontrolēta uzņēmuma lēmumu pieņemšanā, lai atzītu, ka šo institūciju individuāli skar lēmums, ar ko liek atmaksāt ar šādu lēmumu piešķirtu labumu kā nelikumīgu valsts atbalstu, tad Komisija nevarētu secināt, ka šajā lietā attiecīgie pasākumi ir piedēvējami Itālijas valstij. Proti, no šī sprieduma 39. punktā minētās judikatūras izriet, ka atbalsta pasākumu piedēvējamība valstij paredz tik būtisku valsts iestāžu iesaistīšanos, ka tā līdzinās šo iestāžu dotai instrukcijai. No tā izriet, ka, ņemot vērā attiecīgo pasākumu piedēvējamību prasītājai kā valsts iestādei, Komisija katrā ziņā prasītājai piešķir izšķirošo lomu šo pasākumu pieņemšanā.

41      Šādos apstākļos prasītāja pamatoti kritizē kā pēc būtības pretrunīgu Komisijas argumentāciju, ka, lai gan attiecīgie pasākumi ir piedēvējami prasītājai, tomēr prasītāja neesot atbalsta piešķīrēja. Tieši pretēji, ja prasītāja ir valsts iestāde, kas ir bijusi iesaistīta attiecīgo pasākumu pieņemšanā tādā mērā, ka tie ir piedēvējami šai iestādei atbilstoši šī sprieduma 39. punktā norādītajiem kritērijiem, tad prasītāja ir uzskatāma par atbalsta piešķīrēju (skat. šī sprieduma 34. punktu). Šajā situācijā nav nozīmes tam, ka SEA bija šo pasākumu īstenotāja, jo atbilstoši pašas Komisijas viedoklim šis uzņēmums rīkojās pēc prasītājas ierosmes.

42      Prasītāja norāda, ka apstrīdētajam lēmumam ir būtiska ietekme uz pilnvarām, kas tai ir atzītas Itālijas Konstitūcijā, ko Komisija nav apstrīdējusi. Kā pašvaldībai, kas ir vistuvāk savu iedzīvotāju vajadzībām, tai esot pienākums nodrošināt viņu intereses un labklājību, tostarp izvairoties no smagiem nodarbinātības līmeņa kritieniem sakarā ar Sea Handling maksātnespēju un garantējot, ka netiek pārtraukta Milānas‑Linates un Milānas‑Malpensas lidostu darbība, kas ir būtisks Milānas ekonomikas elements.

43      Tādējādi apstrīdētais lēmums prasītāju skar individuāli šī sprieduma 34. punktā minētās judikatūras izpratnē ar to, ka prasītājai tiek liegts īstenot, kā tā ir paredzējusi, Itālijas Konstitūcijā piešķirtās pilnvaras, kas konkrētajā lietā ir pasākumi ar mērķi garantēt Sea Handling finansiālo stabilitāti un līdz ar to, pirmkārt, saglabāt darba vietas šajā uzņēmumā un, otrkārt, garantēt Milānas‑Linates un Milānas‑Malpensas lidostas darbības nepārtrauktību.

44      Tātad ir jānoraida Komisijas iebilde par nepieņemamību, jo tajā tiek prasīts konstatēt, ka apstrīdētais lēmums prasītāju neskar individuāli.

45      Runājot otrām kārtām par Komisijas argumentu, kas attiecas uz to, ka prasītāja nepamatojot “īpašu un autonomu interesi celt prasību”, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šādai personai ir interese, lai pārsūdzētais akts tiktu atcelts. Šāda interese prasa, lai pārsūdzētā akta atcelšanai pašai par sevi ir tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis. Prasītāja interesei celt prasību jābūt tādai, kas ir radusies un pastāvoša. Tai, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, jo pretējā gadījumā prasība būtu nepieņemama, un ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma pasludināšanas (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55.–57. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Tomēr judikatūrā nekas nenorāda uz to, ka interesei celt prasību ir jāatbilst ne tikai šī sprieduma 45. punktā atgādinātajiem nosacījumiem, bet tai ir jābūt arī “īpašai un autonomai”, kā tomēr apgalvo Komisija.

47      Šajā lietā, atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu, prasītāja norādīja, ka sabiedrība, kas darbojas lidlauka [virszemes] pakalpojumu jomā, bija vērsusies pret SEA un pašu prasītāju Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija). Šī sabiedrība esot prasījusi atlīdzināt zaudējumus (aptuveni 93 miljonu EUR apmērā), kas, iespējams, radušies no SEA par labu Sea Handling pieņemtajiem pasākumiem, par kuriem ir pieņemts apstrīdētais lēmums. Tiesas sēdē prasītāja norādīja, ka šī tiesvedība Tribunale di Milano (Milānas tiesa) esot “neformāli” apturēta, gaidot Vispārējās tiesas nolēmumu šajā lietā.

48      Ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma atcelšana konkrētajā lietā ļautu prasītājai aizstāvēties Tribunale di Milano (Milānas tiesa), apgalvojot, ka attiecīgie pasākumi nav ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, ko Komisija šajā lēmumā ir konstatējusi. Tādējādi, tā kā šī lēmuma atcelšanai varētu būt būtiskas juridiskas sekas attiecībā uz prasītājas aizstāvību Tribunale di Milano (Milānas tiesa), šeit izskatāmā prasība, ņemot vērā tās rezultātu, var prasītājai sniegt labumu.

49      Līdz ar to tāpat ir jānoraida arī Komisijas nepieņemamības pamats, jo ar to tiek apstrīdēta prasītājas “īpaša un autonoma interese celt prasību”.

B.      Par lietas būtību

1.      Atcelšanas pamatu kopsavilkums

50      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus.

51      Pirmais pamats ir par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu ar to, ka Komisija esot kļūdaini konstatējusi, ka ir nodoti valsts līdzekļi un attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz Itālijas valsti.

52      Otrajā pamatā prasītāja norāda uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu ar to, ka Komisija neesot ievērojusi privātā ieguldītāja kritēriju.

53      Trešais pamats ir par to, ka nav ievēroti attiecīgo pasākumi atbilstības nosacījumi iekšējam tirgum, it īpaši tādējādi, ka Komisija esot pārkāpusi Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1999, C 288, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “1999. gada pamatnostādnes”), Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 2004, C 244, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada pamatnostādnes”), kā arī Kopienas vadlīnijas par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām (OV 2005, C 312, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “vadlīnijas attiecībā uz lidostu nozari”).

54      Ceturtajā pamatā prasītāja norāda uz sacīkstes principa un tiesību uz aizstāvību, “labas pārvaldības” un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.

2.      Par pirmo pamatu – LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, neievērojot kritērijus par valsts līdzekļu nodošanu un attiecīgo pasākumu attiecināmību uz valsti, kā arī uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

a)      Pamata tvērums

55      Pirmajā pamatā prasītāja uzskata, ka Komisija esot pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu, būtībā atzīstot, ka attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz prasītāju un tātad tie ir valsts pasākumi. It īpaši tā neesot izpildījusi prasīto pierādīšanas standartu, lai pierādītu, ka SEA lēmumi segt Sea Handling radušos zaudējumos ir attiecināmi uz prasītāju.

56      Prasītāja uzskata, ka, lai parādītu valsts vainojamības kritērija izpildi, esot bijusi jāpierāda konkrēta valsts līdzdalība tās kontrolēto uzņēmumu vadīšanā. Ja pierādījumi ir netieši, tiem esot jābūt pamatotiem ar “precīzām un atbilstīgām norādēm konkrētās lietas apstākļu gaismā”. Ja pasākumi attiecas uz laikposmu vairāku gadu garumā, kā tas ir konkrētajā lietā, proti, uz aplūkoto laikposmu, “minētajā laikposmā iegūti nesaistīti netiešie pierādījumi” nevarot būt par pierādījumu. Komisijas pienākums esot bijis pierādīt aplūkotajā laikposmā pieņemto dažādo pasākumu savstarpējo loģiku un saskaņotību. Valsts līdzdalība esot bijusi jāpierāda, ņemot vērā valsts atbalstu veidojošos konkrētos pasākumus. Komisijas pierādīšanas pienākums esot vēl jo būtiskāks, ņemot vērā, ka 2007. gadā tā pabeidza sākotnējo izmeklēšanu pierādījumu trūkuma dēļ.

57      It īpaši prasītāja uzskata, ka ne ar vienu no apstrīdētajā lēmumā ietvertajiem netiešajiem pierādījumiem, tos aplūkojot atsevišķi vai kopā, nevar saprātīgi pamatot, ka attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz Itālijas valsti. Tieši pretēji, prasītāja uzskata, ka Komisija neesot pienācīgi novērtējusi “netiešos pretpierādījumus”, ko tā ir izvirzījusi administratīvajā procesā, proti, par SEA vadības atkārtotu atteikumu izpildīt dažu pašvaldības padomes locekļu iesniegtos informācijas piekļuves pieprasījumus, kurus aizstāvēja pašvaldības padomes priekšsēdētājs. Šie atteikumi pierādot, ka prasītājai neesot bijusi nozīmīga loma SEA ietvaros. Tādējādi Komisija neesot arī izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

58      Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

59      Šajā ziņā ir jāanalizē, pirmkārt, vai ir notikusi valsts līdzekļu nodošana, otrkārt, prasītājas argumenti par to, ka Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu pierādīt dažādu Komisijas netiešo pierādījumu, kurus tā uzskata par tādiem, kas pierāda attiecināmību uz Itālijas valsti, savstarpējo loģiku un saskaņotību, un, treškārt, argumenti par to, ka Komisija neesot izpildījusi prasīto pierādīšanas standartu, lai pierādītu, ka SEA lēmumi segt Sea Handling nodarītos zaudējumus esot attiecināmi uz prasītāju.

b)      Par valsts līdzekļu nodošanu

60      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai priekšrocības varētu tikt kvalificētas par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pirmkārt, tām ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, otrkārt, tām ir jābūt attiecināmām uz valsti (spriedumi, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 24. punkts, un 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 16. punkts). Proti, no judikatūras izriet, ka runa ir par atšķirīgiem un kumulatīviem nosacījumiem (skat. spriedumu, 2006. gada 5. aprīlis, Deutsche Bahn/Komisija, T‑351/02, EU:T:2006:104, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Intervences, izmantojot valsts līdzekļus, jēdziens paredz, ka papildus valsts tieši piešķirtām priekšrocībām tiek iekļautas tās, kas piešķirtas ar publisko vai privāto tiesību subjekta, ko šī valsts norīkojusi vai izveidojusi atbalsta pārvaldīšanai, starpniecību (skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, Savienības tiesībās netiek pieļauts, ka, vienkārši izveidojot autonomas struktūras atbalsta sadalei, ir iespējams apiet valsts atbalstu reglamentējošās tiesību normas (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 23. punkts).

62      Turklāt LESD 107. panta 1. punkts aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts iestādes var faktiski izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus, un nav nozīmes tam, vai šie līdzekļi pastāvīgi ir valsts īpašumā vai nav. Līdz ar to, pat ja attiecīgajam pasākumam atbilstošās summas pastāvīgi nav Valsts kases rīcībā, ar to faktu vien, ka šīs summas nepārtraukti ir valsts kontrolē un tādējādi kompetento valsts iestāžu rīcībā, ir pietiekami, lai tās tiktu kvalificētas par valsts līdzekļiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 37. punkts; 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 21. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 10. maijs, Vācija/Komisija, T‑47/15, EU:T:2016:281, 83. punkts).

63      Jautājumā par valsts līdzekļu jēdzienu Komisija pēc tam, kad bija atgādinājusi 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) 37. punktu (apstrīdētā lēmuma 190. punkts; skat. arī lēmuma par procedūras sākšanu 55. punktu), uzskatīja, ka konkrētajā lietā “[Sea Handling] zaudējumu segšanai izmantotie līdzekļi bija publiski, jo tos nodrošināja [SEA], bet 99,12 % [SEA] kapitāla [aplūkotajā laikposmā] piederēja [prasītājai] un [Provincia di Milano]” (apstrīdētā lēmuma 191. punkts, kura saturs atbilst lēmuma par procedūras sākšanu 56. punktam). Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 25. punktā būtībā ir precizēts, ka SEA ir atbilstoši privāttiesībām dibināta sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SpA), kuras kapitāls aplūkotajā laikposmā gandrīz pilnībā piederēja divām publiskajām iestādēm, proti, prasītājai – 84,56 % apmērā, Provincia di Milano – 14,56 % apmērā un citiem publiskajiem un privātajiem akcionāriem – 0,88 % apmērā.

64      Prasītāja neizvirza nevienu konkrētu argumentu, lai apstrīdētu šo Komisijas novērtējumu, kas nav nekādā ziņā kļūdains.

65      Proti, ievērojot šī sprieduma 60.–62. punktā minētos judikatūras principus, Komisija ir pareizi uzsvērusi, ka SEA, uzņēmuma, kas veica visus strīdīgos kapitāla ieguldījumus, kapitāldaļas gandrīz pilnībā un tieši piederēja publiskajām iestādēm, proti, prasītājai un Provincia di Milano. Līdzīgi kā situācijā lietā, kurā tika pieņemts 2002. gada 16. maija spriedums Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294, 34. punkts), no tā izriet, ka SEA ir “publiskais uzņēmums” Komisijas Direktīvas 2006/111/EK (2006. gada 16. novembris) par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (OV 2006, L 318, 17. lpp.) 2. panta b) apakšpunkta izpratnē, proti, “uzņēmum[s], kur[ā] valsts iestādes var tieši vai netieši īstenot dominējošu ietekmi savu īpašumtiesību dēļ, finansiālas dalības dēļ vai to noteikumu dēļ, kas attiecas uz š[o] uzņēmum[u]”. Proti, no Direktīvas 2006/111 2. panta b) punkta i) apakšpunkta izriet, ka “uzskata, ka valsts iestādēm ir dominējoša ietekme kādā uzņēmumā, ja šīs iestādes tieši vai netieši [..] ir īpašnieces lielākajai daļai uzņēmuma parakstītā kapitāla”, kas atbilst situācijai šajā lietā.

66      Turklāt saskaņā ar 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) 33.–38. punktā atzītajiem kritērijiem apstrīdētā lēmuma 192.–208. punktā Komisija ir pamatojusies uz papildu kontroles elementiem, ko prasītāja neapstrīd, konstatējot, ka atbilstoši pašu Itālijas iestāžu sacītajam “[prasītāja] kontrolēja [SEA], ieceļot tā direktoru valdes (Consiglio di amministrazione) un revīzijas padomes (Collegio sindacale) locekļus”. Ir jākonstatē, ka no prasītājas pilnvarām, tieši vai izmantojot savu vairākumu kopsapulcē, iecelt SEA direktoru valdes un revīzijas padomes locekļus, kā arī no tā, ka SEA kapitāldaļas gandrīz pilnībā piederēja publiskajām iestādēm, izriet, ka finanšu līdzekļi, ko SEA piešķīra Sea Handling, atradās pastāvīgā šo iestāžu kontrolē un tātad bija šo iestāžu rīcībā 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) izpratnē.

67      Tātad Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pareizi secinājusi, ka kapitāla ieguldījumi, ko SEA piešķīra Sea Handling, ir valsts līdzekļi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

c)      Par dažādo netiešo pierādījumu savstarpējo loģiku un saskaņotību

68      Runājot par visu attiecīgo pasākumu pārbaudi, lai izvērtētu, vai tie atbilst konkrētā atbalsta pasākuma attiecināšanas uz valsti kritērijam, ir jāatgādina apstrīdētā lēmuma 211.–216. apsvērumā norādītais:

“(211)      [Komisija uzskata, ka] zaudējumu segšanas pasākumi, kurus īstenoja, palielinot [Sea Handling] kapitālu, bija nevis parasti pārvaldības pasākumi, bet gan ārkārtēji pasākumi. Par pasākumu ārkārtējo būtību liecina gan ekonomiskie aspekti, proti, attiecīgo summu apmērs (katrā reizē zaudējumus sedza, palielinot kapitālu par vairākiem miljoniem euro), gan politiskie aspekti, proti, prognozētā pasākumu ietekme uz nodarbinātības līmeņa saglabāšanu.

(212)      Ņemot vērā pasākumu ārkārtas būtību, [SEA] direktoru valde par tiem nelēma, īstenojot savas pilnvaras, – saskaņā ar [SEA] statūtiem un [Itālijas] civilkodeksā noteiktajiem principiem pasākumi bija skaidri jāapstiprina arī akcionāru pilnsapulcē, kurā [prasītāja] darbojas kā vairākuma akcionārs. Tāpēc nav šaubu par to, ka [prasītāja] bija pilnīgi informēt[a] par pasākumiem un tos apstiprināja, kā norādīts arī pilnsapulces protokolā. Tā ne tikai radīja vajadzību šos pasākumus īstenot – jo bija viena no 2002. gada 26. marta [arodbiedrību] līguma slēdzējiem –, bet arī bija informēta par visiem [Sea Handling] zaudējumu segšanas pasākumiem, kurus tā sistemātiski apstiprināja. Tāpēc šie ārkārtējie pasākumi noteikti ir piedēvējami valstij.

[..]

(215)      Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā pasākumu apmēru un pārējos šajā lēmumā un lēmumā par procedūras sākšanu noteiktos faktorus, Komisija uzskata, ka tai ir pietiekami pierādījumi, lai parādītu attiecīgo pasākumu piedēvējamību Itālijas valstij, ņemot vērā [prasītājas] līdzdalību [Sea Handling] zaudējumu segšanas pasākumos vai apšaubāmo iespēju, ka publiskās iestādes pasākumos neiesaistījās.

(216)      Tāpēc Komisijai jānoraida Itālijas iestāžu apgalvojums, ka Komisijai būtu atsevišķi jāanalizē katrs attiecībā uz [Sea Handling] kapitālu īstenotais pasākums, lai apstiprinātu atbalsta esamību un jo īpaši tā piedēvējamību [prasītājai]. [Komisija uzskata, ka] šā lēmuma 174.–186. punktā aprakstītie faktori un pasākumu analīze no privātā ieguldītāja skatpunkta pietiekami pierāda, ka segt zaudējumus, palielinot kapitālu, varēja, tikai īstenojot stratēģiju un ar publisko iestāžu līdzdalību visā [aplūkotajā laikposmā]. Itālijas iestādes pašas norādīja, ka, lai gan lēmumus par zaudējumu segšanu oficiāli pieņēma reizi gadā, bija izstrādāta daudzgadu stratēģija zaudējumu segšanai vajadzīgajā pārstrukturēšanas periodā ([apsvērumu] 225.–232. punkt[s]).”

69      Attiecībā uz privātā ieguldītāja kritēriju Komisija apstrīdētā lēmuma nodaļas “Zaudējumu segšanas daudzgadu stratēģija” 222. apsvērumā it īpaši atgādināja Itālijas iestāžu un SEA argumentāciju, ka, “lai gan lēmumus par zaudējumu segšanu oficiāli pieņēma katru gadu, daudzgadu stratēģiju par zaudējumu segšanu vajadzīgajā pārstrukturēšanas periodā nevarēja no jauna apspriest katru gadu un [saskaņā ar to] tās rezultātus varētu novērtēt tikai daudzgadu periodā”. Turklāt Komisija šī lēmuma 223. apsvērumā šo argumentāciju iztulkoja tādējādi, ka atbilstoši tai “pirmo lēmumu par turpmāko zaudējumu segšanu pieņēma 2002. gadā, bet otro lēmumu – 2007. gadā, kad, tā kā nebija izdevies īstenot prognozētos mērķus, uzņēmums nolēma pārskatīt sākotnējo stratēģiju, kurā aicināts segt zaudējumus, un pēc tam nolēma turpināt sākotnējā plāna īstenošanu”, un “[būtībā] šķiet, ka [Itālijas iestādes un SEA] attiecīg[os] pasākum[us] [..] norādī[ja] kā div[us] kapitāla ieguldījum[us], kuri jāveic kā ikgadēji maksājumi un par kuriem lēmumu pieņēma 2002. un 2007. gadā”.

70      No apstrīdētā lēmuma 225.–232. apsvēruma izriet, ka, lai secinātu, ka attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz Itālijas iestādēm, Komisija izanalizēja visus šos pasākumus kopumā, konstatējot, ka dažādie kapitāla ieguldījumi bija savstarpēji saistīti un, pašu Itālijas iestāžu ieskatā, bija daļa no vienotas ilgtermiņa stratēģijas. Tajā ir sistemātiskas atsauces uz “pasākumiem” daudzskaitlī kā tādiem, kas izriet no 2002. gada 26. marta arodbiedrību līguma (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 211. un 212. apsvērumu). Komisija uzskata, ka, ņemot vērā visu šo pasākumu ārkārtas būtību, “[SEA] direktoru valde par tiem nelēma, īstenojot savas pilnvaras, [..] [bet] pasākumi bija skaidri jāapstiprina arī [SEA akcionāru] pilnsapulcē”, kura bija pilnībā informēta par jautājumu un kurā piedalījās tās vairākuma akcionārs – prasītāja, un ar tās piekrišanu. Turklāt, atsaucoties uz faktiem, ar ko, Komisijas ieskatā, ir pierādīts, ka 1999. un 2004. gada vadlīniju izpratnē Sea Handling bija grūtībās nonācis uzņēmums (apstrīdētā lēmuma 174.–186. apsvērums), un uz saviem privātā ieguldītāja kritērija izvērtējumā izklāstītajiem apsvērumiem (apstrīdētā lēmuma 222., 223. un 225.–232. apsvērums), Komisija skaidri noraidīja Itālijas iestāžu argumentu, ka šajā nolūkā tai būtu bijis atsevišķi jāanalizē katrs pasākums, kas izriet no “[vienas] stratēģijas un ar publisko iestāžu līdzdalību visā izmeklēšanas periodā” (apstrīdētā lēmuma 216. apsvērums). Proti, Itālijas iestādes pašas esot atzinušas, ka pastāv “daudzgadu stratēģij[a] par zaudējumu segšanu vajadzīgajā pārstrukturēšanas periodā” (apstrīdētā lēmuma 222. apsvērums), kuras “pasākumi bija savstarpēji cieši saistīti” un “tiem bija vienāds mērķis, proti, segt [Sea Handling] zaudējumus, lai nodrošinātu [savu] izdzīvošanu un atjaunotu [savu] rentabilitāti” (apstrīdētā lēmuma 231. apsvērums).

71      Šajā ziņā ir jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka, tā kā valsts intervences pasākumiem var būt dažādi veidi un tie ir jāizvērtē atbilstoši to sekām, nevar izslēgt, ka LESD 107. panta 1. punkta piemērošanai vairāki secīgi valsts iejaukšanās pasākumi tiek uzskatīti par vienu iejaukšanās pasākumu. Tā tas it īpaši var būt gadījumā, ja starp secīgiem valsts iejaukšanās pasākumiem, ievērojot tostarp to hronoloģiju, mērķi un uzņēmuma stāvokli šīs iejaukšanās laikā, ir tik cieša saikne, ka nav iespējams tos nodalīt (attiecībā uz valsts līdzekļu nodošanas kritēriju skat. spriedumus, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 103. un 104. punkts, un 2015. gada 4. jūnijs, Komisija/MOL, C‑15/14 P, EU:C:2015:362, 97. punkts; attiecībā uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu skat. arī spriedumus, 1998. gada 15. septembris, BP Chemicals/Komisija, T‑11/95, EU:T:1998:199, 171. un 179. punkts, un 2015. gada 15. janvāris, Francija/Komisija, T‑1/12, EU:T:2015:17, 33. un 34. punkts).

72      Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja ne tikai bez paskaidrojumiem apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi tās izvirzīto netiešo pierādījumu savstarpējo loģiku un saskaņotību, lai visus aplūkotajā laikposmā pieņemtos pasākumus attiecinātu uz Itālijas valsti, bet tas nonāk pretrunā arī ar Itālijas iestāžu un SEA apsvērumiem, kurus tās sniedza par šo jautājumu administratīvajā procesā un par kuriem ir atgādināts apstrīdētā lēmuma 222. punktā. Proti, no šiem apsvērumiem, kurus prasītāja neapstrīd, izriet, ka SEA lēmumu par ieguldījumiem Sea Handling pamatā bija daudzgadu stratēģija par zaudējumu segšanu vajadzīgajā pārstrukturēšanas periodā. Turklāt šīs pieejas atkārtotais, saskaņotais un vienveidīgais raksturs astoņu gadu garumā norāda uz to, ka šo lēmumu un prasītājas piekrišanas pamatā ir bijusi iepriekš 2002. gadā izdarītā stratēģiskā izvēle.

73      No iepriekš minētā izriet, ka Komisija pareizi varēja uzskatīt, ka secīgie kapitāla ieguldījumi, ko SEA aplūkotajā laikposmā katru gadu samaksāja Sea Handling, ņemot vērā to hronoloģiju, mērķi un analogo situāciju uzņēmumā saņēmējā, kura būtiskie zaudējumi regulāri pārsniedz vienu trešdaļu no pamatkapitāla – liecināja par tik ciešām savstarpējām saitēm, ka, piemērojot valsts līdzekļu nodošanas un attiecināmības kritērijus, nebija iespējams tos nodalīt šī sprieduma 71. punktā minētās judikatūras izpratnē.

74      Līdz ar to ir jānoraida prasītājas argumenti attiecībā uz to, ka Komisija neesot izpildījusi savu pienākumu pierādīt dažādu netiešo pierādījumu savstarpējo loģiku un saskaņotību, kas pamato to vērā ņemšanu kopumā, lai pierādītu, ka visi aplūkotajā laikposmā pieņemtie pasākumi ir attiecināmi uz Itālijas valsti.

d)      Par aplūkojamo pasākumu attiecināmību

75      Kopš 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pasākuma attiecināmību uz valsti nevar secināt tikai no tā, ka attiecīgo pasākumu ir veicis valsts uzņēmums. Proti, pat ja valsts var kontrolēt valsts uzņēmumu un īstenot noteicošu ietekmi attiecībā uz tā darījumiem, nevar tikt automātiski pieņemts, ka šī kontrole konkrētajā gadījumā patiesi tikusi veikta. Valsts uzņēmums var darboties vairāk vai mazāk neatkarīgi atkarībā no autonomijas pakāpes, ko tam ir piešķīrusi valsts. Tādējādi, lai tā veiktos pasākumus attiecinātu uz valsti, nepietiek ar to vien, ka valsts uzņēmumu kontrolē valsts. Vēl ir jāizvērtē, vai var tikt uzskatīts, ka šo pasākumu pieņemšanā tā vai citādi ir bijušas iesaistītas valsts iestādes. Šajā ziņā nevar tikt pieprasīts, lai, pamatojoties uz precīzu instrukciju, tiktu pierādīts, ka valsts iestādes ir konkrēti aicinājušas valsts uzņēmumu veikt attiecīgos atbalsta pasākumus. Proti, pirmkārt, ņemot vērā ciešo saikni starp valsti un publiskajiem uzņēmumiem, pastāv reāls risks, ka valsts atbalsts ir piešķirts ar šo uzņēmumu starpniecību nepārskatāmā veidā, pārkāpjot Līgumā noteikto valsts atbalsta sistēmu. Otrkārt, parasti tieši tāpēc, ka starp valsti un publisko uzņēmumu pastāv privileģētas attiecības, trešajai personai būs ļoti grūti pierādīt konkrētā gadījumā, ka šāda uzņēmuma veiktie atbalsta pasākumi ir tiešām pieņemti, izpildot valsts iestāžu instrukcijas. Šo iemeslu dēļ ir jāatzīst, ka par valsts uzņēmuma īstenota atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti var secināt no netiešu pierādījumu kopuma atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem un šā pasākuma pieņemšanas konteksta. Turklāt Tiesa 2002. gada 16. maija spriedumā Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) precizēja, ka jebkādiem citiem netiešajiem pierādījumiem, kas konkrētajā gadījumā norāda vai nu uz valsts iestāžu līdzdalību, vai neiespējamību, ka pasākums, turklāt ņemot vērā tā apmēru vai saturu, vai nosacījumus, kurus tas ietver, ir ticis pieņemts bez līdzdalības, attiecīgajā gadījumā var būt nozīme, lai secinātu par to, ka valsts uzņēmuma veikts pasākums ir attiecināms uz valsti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 51.–56. punkts, un 2014. gada 17. septembris, Commerz Nederland, C‑242/13, EU:C:2014:2224, 31.–34. punkts; 2011. gada 10. novembris, Elliniki Nafpigokataskevastiki u.c./Komisija, T‑384/08, nav publicēts, EU:T:2011:650, 50.–54. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, Slovēnija/Komisija, T‑507/12, nav publicēts, EU:T:2016:35, 65.–69. punkts).

76      Nav strīda par to, ka apstrīdētā lēmuma 192.–216. apsvērumā, ņemot vērā 2002. gada 16. maija spriedumā Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) atzītos atbilstīgos kritērijus, Komisija pamatojās uz netiešo pierādījumu kopumu, kas izriet no lietas apstākļiem un no attiecīgo pasākumu pieņemšanas konteksta, lai secinātu, ka attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz prasītāju un līdz ar to – uz Itālijas valsti. Ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, ir jāizvērtē, vai šie pierādījumi atsevišķi un kopumā ir pietiekami, lai pamatotu šo secinājumu.

1)      Par galveno pierādījumu elementu pierādījuma spēku (arodbiedrību līgumi)

77      Ir jānovērtē vispirms galvenie attiecināmības netiešie pierādījumi, ko Komisija ir pārbaudījusi apstrīdētā lēmuma 195.–200. apsvērumā, tos lasot kopā ar lēmuma par procedūras sākšanu 43.–48. un 62.–66. punktu (apstrīdētā lēmuma 197. apsvērums), proti, it īpaši 2002. gada 26. marta un 4. aprīļa arodbiedrību līgumi, lai secinātu, ka prasītāja bija “iesaistīta” attiecīgo pasākumu pieņemšanā. Saskaņā ar Komisija novērtējumu netiek apstrīdēts, ka prasītāja ir piedalījusies sarunās par 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumu un ir to parakstījusi, pat ja tā apgalvo, ka parakstītājs bija pārstāvis bez tiesībām uzņemties budžeta saistības prasītājas vārdā. Tāpat nav strīda, ka šajā arodbiedrību līgumā bija paredzēts skaidrs un konkrēts SEA pienākums tostarp vismaz piecus gadus uzturēt Sea Handling “izmaksu/ieņēmumu un vispārējās ekonomikas sistēmas līdzsvaru”, “saglabājot tās pārvaldības spējas un būtiski uzlabojot iespējas piedalīties vietējos un starptautiskos tirgos”. Komisija no tā pareizi secināja, ka saskaņā ar šo saistību SEA pienākums bija segt iespējamos Sea Handling zaudējumus, kas varētu ietekmēt tās uzņēmējdarbības nepārtrauktību, kas tiek vēl konkrētāk apstiprināts ar 2002. gada 4. aprīļa arodbiedrību līguma noteikumiem, kurā prasītāja, protams, nav tieši piedalījusies. Proti, atbilstoši šim pēdējam minētajam līgumam, kurā ir tieša atsauce uz 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumu, tostarp “SEA apņemas [..] segt [..] zaudējumus, lai saglabātu Sea Handling finanšu un aktīvu līdzsvaru”. Turklāt vēl atbilstoši šim līgumam šo saistību ievērošanu garantē “līgums, ko parakstīja [prasītāja], kas papildus citām pilnvarām rīkojās kā absolūtā vairākuma akcionārs [SEA], ar veiktajām iemaksām, ar finanšu resursiem, uz kuriem neattiecas juridiskie ierobežojumi, ko [SEA] nodos [Sea Handling] [..], kā arī ar [SEA] aktīvu un finanšu integritāti” (apstrīdētā lēmuma 196. apsvērums)  Turklāt 2003. gada 19. jūnija arodbiedrību līgumā, kura slēgšanā prasītāja arī nav tieši piedalījusies, ir atkārtots 2002. gada 4. aprīļa arodbiedrību līguma saturs, tostarp, ka “Sea Handling ekonomiskais līdzsvars būtībā ir jāuztur, izmantojot saskaņotu rīcību attiecībā uz tās izdevumiem un ienākumiem”, un ir “apstiprinātas 2002. gada 26. martā uzņemtās saistības par nepieciešamo kapitāla un finanšu rakstura garantiju sniegšanu un nodarbinātības saglabāšanu attiecībā uz Sea Handling darbiniekiem.

78      No tā izriet, ka saskaņā ar 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumu SEA bija pienākums, kas bija apstiprināts 2002. gada 4. aprīļa arodbiedrību līgumā, vismaz piecus gadus segt nākotnē iespējamos Sea Handling zaudējumus. Prasītāja nevar apstrīdēt šo konstatējumu, apgalvojot, ka runa ir par politiskiem arodbiedrību dokumentiem ar neskaidru un vispārīgu raksturu. Turklāt, ņemot vērā aplūkotajā laikposmā SEA veiktos secīgos kapitāla ieguldījumus par labu Sea Handling, lai segtu tās zaudējumus, ir apliecinājies tas, ka SEA kā Sea Handling vienīgais akcionārs faktiski tulkoja šos līgumus kā tādus, kuros šāds pienākums ir paredzēts (skat. šī sprieduma 92. punktu). Lai gan 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumā paredzētais minimālais saistību ilgums bija tikai pieci gadi, ir jākonstatē, ka SEA turpināja tās pildīt līdz 2010. gadam.

79      Tādējādi Komisija no tā varēja pareizi secināt, ka šis pienākums segt Sea Handling zaudējumus saskaņā ar 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumu bija līgumiskais pamats, ar ko tika pamatoti vēlākie rekapitalizācijas pasākumi. Tāpat tā bija tiesīga apstrīdētā lēmuma 198. un 200. apsvērumos būtībā norādīt, ka “Itālijas iestāžu rīcība, jo īpaši 2002. gada 26. marta sanāksmē, ietekmēja [SEA] lēmumus par tās meitasuzņēmumu [Sea Handling]”, un 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumam šajā ziņā bija izšķirošā ietekme, ko apstiprināja 2002. gada 4. aprīļa un 2003. gada 19. jūnija arodbiedrību līgumi, bez tā, ka prasītājas pārstāvjiem būtu bijusi vajadzība personiski piedalīties šo pēdējo minēto arodbiedrību līgumu parakstīšanā.

80      Turklāt ir jāizvērtē, vai Komisijai bija pamats uzskatīt, ka pietiek tikai ar pierādītu aktīvu prasītājas piedalīšanos 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumu noslēgšanā, lai pamatotu, ka tā ir bijusi arī iesaistīta vēlāko attiecīgo rekapitalizācijas pasākumu piešķiršanā. Šajā ziņā ir būtiski atgādināt, ka Komisijai, lai atspoguļotu šādu publisko iestāžu līdzdalību atbalsta piešķiršanā, nav prasīts sniegt tam pozitīvu pierādījumu, bet pietiek pierādīt neiespējamību, ka pasākums ir ticis īstenots bez līdzdalības (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 56. punkts), ņemot vērā līgumā noteikto valsts atbalsta noteikumu apiešanas reālo risku, izmantojot publiskos uzņēmumus vai tādus, ko kontrolē publiskās iestādes (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 53. un 57. punkts). Tiesa 2014. gada 17. septembra spriedumā Commerz Nederland (C‑242/13, EU:C:2014:2224, 34. un 36. punkts) vēlreiz uzsvēra šo noteikumu apiešanas risku un nepieciešamību nodrošināt valsts atbalsta jomas noteikumu iedarbīgumu.

81      Kā Komisija pareizi norādīja, prasītājas aktīva piedalīšanās sarunās par 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumu un tā noslēgšanā tātad ir svarīgs pierādījums Itālijas iestāžu līdzdalībai attiecīgo pasākumu piešķiršanā. Papildu tam, ka saskaņā ar šī līguma noteikumiem ir noteikts skaidrs un konkrēts SEA pienākums vismaz piecus gadus segt Sea Handling zaudējumus (skat. šī sprieduma 78. punktu), nav strīda par to, ka, parakstot šo līgumu, prasītājas vadība kā līgumslēdzējs ir formāli piekritusi, tostarp kā SEA vairākuma akcionārs, ne tikai šāda pienākuma noteikšanai, bet arī tam, ka SEA pēc tam to ievēros un izpildīs. Šādu novērtējumu apstiprina 2002. gada 4. aprīļa arodbiedrību līguma teksts, kurā ir tiešas atsauces uz 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumu un kas uz to balstās, it īpaši pieminot, ka šo līgumu “parakstīja [prasītāja], kas papildus citām pilnvarām rīkojās kā [SEA] absolūtā vairākuma akcionārs”.

82      Šādos apstākļos prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka tā esot rīkojusies tikai kā vidutāja, tās līdzdalība 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumā esot bijusi tikai politiska un sabiedriska, un līdz ar to – bez ekonomiska rakstura, un tam, ka prasītājai ir SEA vairākuma akcionāra statuss šajā situācijā, esot pilnībā pakārtota un otršķirīga nozīme. Tāpat nav arī pierādījuma spēka prasītājas argumentam, ka prasītājas ekonomiskās līdzdalības neesamību apstiprinot, pirmkārt, apstāklis, ka līgumu parakstīja M. M. – mēra vietnieks personāla, nodarbinātības un resursu jautājumos ar konkrētām pilnvarām personāla, organizatoriskajā, statistikas dienestu, nodarbinātības un darba vietu pārraudzības, sagādes un darbiniekiem paredzēto tirdzniecības pakalpojumu jomā, nevis mēra vietnieks budžeta, pārvaldes un privatizāciju kontroles jautājumos vai mēra vietnieks transporta un satiksmes jautājumos, un, otrkārt, budžeta saistību pozīcijas neesamība budžetā. Proti, šādu argumentāciju nevar pieņemt, jo pretējā gadījumā atbalsta piešķiršanā iesaistītajām publiskajām iestādēm būtu ļauts apiet saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu noteiktā aizlieguma piemērošanu, izmantojot pasākumus, kas skar to iekšējo organizāciju vai grāmatvedību, lai gan arī šādi pasākumi var ietekmēt veidu, kādā tās piedalās publiskajos un privātajos uzņēmumos. Tieši šis noteikumu apiešanas risks un interese iedarbīgi piemērot noteikumus valsts atbalsta jomā ir iemesls, kādēļ Tiesa nosprieda – ja, piešķirot atbalstu, direktors ir rīkojies prettiesiski piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma izpratnē, nevis saskaņā ar attiecīgās publiskās iestādes iespējamo gribu, šis apstāklis pats par sevi neizslēdz šīs publiskās iestādes līdzdalību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 17. septembris, Commerz Nederland, C‑242/13, EU:C:2014:2224, 36.–38. punkts). Šāda argumentācija ir saistoša vēl jo vairāk tādā gadījumā, kāds ir šajā lietā, kad direktors ir rīkojies tiesiski piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma izpratnē un ar publiskās iestādes, kuras vārdā viņam ir jāuzņemas saistības pret trešajām personām, piekrišanu. Proti, šajā ziņā ir jāprecizē, ka prasītāja nav apstrīdējusi, ka tās pārstāvis, piedaloties sarunās par 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumu un to noslēdzot, ir rīkojies tiesiski vai atbilstoši prasītājas gribai.

83      No tā izriet, ka 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgums, to lasot 2002. gada 4. aprīļa arodbiedrību līguma teksta gaismā, pats par sevi ir izšķirošais pierādījums, lai pierādītu prasītājas līdzdalību lēmuma piešķirt Sea Handling attiecīgos rekapitalizācijas pasākumus pieņemšanā. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, šis attiecināmības pierādījums ir izšķirošs kopā ar organiskajām un kontroles saiknēm, kādas pastāvēja starp prasītāju un SEA, ieskaitot apstākli, ka prasītāja bija lielākā SEA vairākuma akcionāre ar balsstiesību vairākumu, kura bija iecēlusi SEA direktoru valdes locekļus, kas viss kopā pats par sevi radīja risku par iejaukšanos SEA stratēģiskajos finanšu lēmumos vai tās konkrētu iespējamību. No tā arī izriet, ka Komisija, nepavisam nesagrozot šos pierādījumus, ir tos pareizi novērtējusi un ir šo novērtējumu pietiekami pamatojusi apstrīdētā lēmuma 195.–200. apsvērumā, lasot tos kopā ar lēmuma par procedūras sākšanu 43.–48. un 62.–66. punktu, lai ļautu prasītājai novērtējumu apstrīdēt un Vispārējai tiesai pārbaudīt tā likumību pēc būtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 77. punkts).

2)      Par papildu pierādījumu pierādījuma spēku

84      Turklāt šī secinājuma pamatotību pastiprina papildu pierādījumi, uz kuriem Komisija balstījās apstrīdētajā lēmumā, lai secinātu, ka attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz Itālijas valsti.

85      Tādējādi, pirmkārt, neapšaubāmi, ka Sea Handling, nevis SEA 2008. gada 31. maija un 13. jūnija direktoru valdes sanāksmju protokolu precīzam saturam (apstrīdētā lēmuma 201. punkts), par ko ir strīds starp lietas dalībniekiem, ir tikai neliels pierādījuma spēks. Tomēr, ņemot vērā uz 2002. gada 26. marta arodbiedrību līguma pamata saskaņotās prasītājas, SEA un arodbiedrību gribas par Sea Handling zaudējumu segšanu turpmākajos gados (skat. šī sprieduma 78.–83. punktu) un prasītājas un SEA savstarpējās organiskās un kontroles saiknes, saskanīga un ticama ir Komisijas interpretācija, ka pēdējā no šiem protokoliem ietvertais teksts itāļu valodā “è condiviso dall’azionista di maggioranza” nozīmē to, ka par Sea Handling uzņēmējdarbības attīstības plānu laikposmam, sākot no 2007. gada, ir saņemta “piekrišana no vairākuma akcionāra”, proti, no prasītājas. Katrā ziņā, kā to pauž Komisija, šķiet mazticami, ka SEA iesniegtu stratēģisko un ļoti nozīmīgo uzņēmējdarbības attīstības plānu, iepriekš nemēģinot saņemt sava vairākuma akcionāra piekrišanu. Ar šo konstatējumu turklāt tiek apstiprināts Komisijas novērtējums, ka prasītāja turpināja savu iesaistīšanos stratēģisku lēmumu pieņemšanā saistībā ar Sea Handling, arī laikposmā pēc 2007. gada.

86      Otrkārt, tāpat ir arī jānoraida prasītājas arguments, ar ko tiek mēģināts mazināt apstākļa – iespējams, ka tikai atsevišķs gadījums, bet ko prasītāja neapstrīd kā tādu, – nozīmi, proti, ka Milānas mērs 2006. gadā prasīja un panāca SEA direktoru valdes priekšsēdētāja atkāpšanos no amata (apstrīdētā lēmuma 203. apsvērums). Šajā ziņā vienīgais prasītājas arguments, ka tas esot pilnīgi normāli, ka vairākuma akcionāram ir tiesības atcelt no amata valdes priekšsēdētāju, nav pārliecinošs, jo šajā lietā ar šo apstākli tomēr tiek pierādīta prasītājas aktīva iejaukšanās SEA pārvaldībā, un tādējādi tas ir attiecināms vainojamības pierādījums kopā ar pārējiem pierādījumiem.

87      Treškārt, tas pats attiecas arī uz tukšajiem atlūgumiem, ko SEA direktoru valdes locekļi esot iesnieguši prasītājas mēram (apstrīdētā lēmuma 206. apsvērums), par ko prasītāja kļūdaini norāda, ka tas esot minēts tikai avīžu rakstos un Komisija to neesot pierādījusi. Proti, no apstrīdētā lēmuma 63., 98. un 206. apsvēruma kopā izriet, ka SEA ir  atzinusi šādu atlūgumu esamību, vienlaikus apstrīdot to nozīmīgumu.

88      Ceturtkārt, pretēji prasītājas paustajam attiecībā uz iepriekš minētajiem punktiem, apstrīdētā lēmuma 210. apsvērumā ir pārliecinoši izklāstīts, ka attiecīgie pasākumi bija “svarīgi lēmumi” vai ka “pasākumi [Sea Handling] zaudējumu segšanai bija vismaz neatņemama SEA grupas stratēģijas daļa”. It īpaši nevar relativizēt ne dažādo ikgadējo kapitāla ieguldījumu nozīmi, kas bija būtiski, ņemot vērā Itālijas Civilkodeksa 2446. pantu, un aplūkotajā laikposmā nodrošināja ekonomisko izdzīvošanu, ne šī pamatojuma attiecināšanu uz attiecināmības kritērija izvērtējumu.

3)      Par iespējamo “netiešo pretpierādījumu” pierādījuma spēku

89      Ir jākonstatē, ka iespējamie “netiešie pretpierādījumi”, uz ko atsaucas prasītāja, nav tādi, lai ar tiem atsevišķi vai kopumā varētu apstrīdēt iepriekš šajā spriedumā izvērtēto attiecināmības pierādījumu kopuma pierādījuma spēku.

90      Tādējādi, pirmkārt, saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā izklāstīto un Komisijas procesuālajos rakstos pausto SEA lēmums prasītājas pašvaldības padomes loceklim konfidencialitātes apsvērumu dēļ atteikt piekļuvi konkrētiem dokumentiem, tostarp SEA grupas 2005.–2009. gada uzņēmējdarbības attīstības plānam, bija pamatots ar Itālijas Civilkodeksa 2422. un 2429. pantu un tas nebija vērsts pret prasītājas kā vairākuma akcionāra prasību. Proti, šīs prasības iesniedzējs, pašvaldības padomes loceklis, tajā laikā bija opozīcijas koordinators. Turklāt šī prasība bija adresēta prasītājas dienestam bilances, pārvaldības un privatizācijas kontroles jautājumos, nevis tieši SEA. Līdz ar to prasītājas direktors plānošanas un privatizācijas īstenošanas jomas jautājumos tikai nodeva prasību SEA, to nereģistrējot kā savu.

91      Otrkārt, prasītājas un SEA savstarpējā sarakste, kas sekoja pēc šī piekļuves atteikuma, proti, 2005. gada 7., 9., 15., 20. un 27. septembra un 5. un 6. oktobra vēstules,  neapšaubāmi attiecas uz pašvaldības padomes locekļa iepriekš minētā informācijas piekļuves pieteikuma iznākumu. No tās it īpaši izriet, ka prasītājas pašvaldības padomes priekšsēdētājs ir iebildis pret SEA pausto piekļuves atteikumu, pamatojot, ka šis atteikums ir pretrunā ar piemērojamo pašvaldību tiesību regulējumu, un informēja SEA par savu nodomu atteikumu apstrīdēt reģionālajā administratīvajā tiesā. Taču, pat pieņemot, ka šīs nesaskaņas starp pašvaldības pārvaldi, šajā lietā pašvaldības padomes priekšsēdētāju, un SEA varētu kvalificēt kā elementu, kas apstiprina, ka SEA neatkarīgi un autonomi vada savu uzņēmējdarbību, ir jākonstatē, ka runa ir par atsevišķu aspektu, ar ko ar vienu pašu nevar apstrīdēt pierādījumu kopumu par prasītājas noteicošās ietekmes uz stratēģiskajiem jautājumiem kopumā esamību, konkrēti – uz to, ka katru gadu tiek segti Sea Handling zaudējumi, kas būtībā atbilst apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā izklāstītajam pamatojumam.

92      Treškārt, prasītāja atsaucas uz kādu 2003. gada 4. novembra vēstuli, ko SEA nosūtīja prasītājas mēra vietniekam transporta un mobilitātes jautājumos, atbildot uz tās 2003. gada 23. septembra vēstuli, ar ko tiek pārsūtīta vietējās pašvaldības locekļa O, Komisijas ieskatā, opozīcijā esošās komunistiskās atjaunošanas partijas biedra, prasība jautājumā par “SEA darbinieku aptauju”. Šajā jautājumā Komisija pareizi uzskata, ka šai sarakstei nav nozīmes kā “netiešam pretpierādījumam” par pasākumu attiecināmību tikai tādēļ vien, ka šīs vēstules ievadā SEA apstiprina, ka “akcionāra tiesiska kontrole sabiedrībās, kurās tam pieder daļas, jau tiekot īstenota ar direktoru valdes un uzraudzības padomes locekļu iecelšanu, tādējādi citas kontroles formas šiem noteikumiem esot svešas”. Proti, šajā vēstulē SEA noraida domu par šādu darbinieku aptauju, pamatojot, ka 2003. gada 19. jūnija arodbiedrību līgumā tāda neesot paredzēta kā tās juridiskās spēkā esamības nosacījums, kas drīzāk apstiprina no šī līguma ipso facto izrietošo pienākumu esamību, tostarp pienākumu segt Sea Handling zaudējumus.

93      Ceturtkārt, apstāklim, ka 2003. gada 16. jūnija pašvaldības padomes sēdē prasītājas mēra vietnieks transporta un mobilitātes jautājumos esot informējis pašvaldības padomniekus par to, ka SEA ir noraidījusi viņa prasību sniegt “nepieciešamo informāciju” saistībā ar arodbiedrības sarunām, nav tādas nozīmes, lai, ievērojot visus novērtētos pierādījumus, ar to varētu apstrīdēt secinājumu par pasākumu attiecināmību, kādu ir izdarījusi Komisija.

94      Līdz ar to “netiešie pretpierādījumi”, uz kuriem atsaucas prasītāja, gan atsevišķi, gan kopumā nav pietiekami, lai apstrīdētu šī sprieduma 77. un nākamajos punktos novērtēto netiešo pierādījumu par attiecināmību pierādījuma spēku. Tātad ir jāsecina, ka Komisija, pamatojoties uz nopietnu, precīzu un saskanīgu netiešo pierādījumu kopumu, ir izpildījusi pienākumu pierādīt, ka attiecīgie pasākumi ir attiecināmi uz Itālijas valsti.

95      Lai gan prasītāja norāda uz pamatojuma nepietiekamību šajā ziņā, no tā arī izriet, ka Komisija ir noteikti, lai gan tikai netieši, noraidījusi šo “netiešo pretpierādījumu” pierādījuma spēku, apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā šajā ziņā sniedzot atbilstošu un pietiekamu pamatojumu. Šis pamatojums ļauj prasītājai, kā arī Vispārējai tiesai saprast Komisijas argumentāciju par attiecīgo pasākumu attiecināšanu uz Itālijas valsti, tostarp runājot par pierādījuma spēku, kādu Komisija piešķir “netiešajiem pretpierādījumiem”, un līdz ar to Vispārējai tiesai ir jānospriež par tās likumību pēc būtības, veicot pārbaudi tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 77. punkts).

96      No tā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida.

3.      Par otro pamatu – LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, neievērojot privātā ieguldītāja kritēriju

97      Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka privātais ieguldītājs nebūtu rīkojies tāpat kā SEA, lai garantētu sava meitasuzņēmuma Sea Handling rentabilitātes atjaunošanu. Proti, Komisija būtībā uzskatīja, ka, pirmkārt, “daudzgadu stratēģija zaudējumu segšanai” neatbilstot apdomīga privātā ieguldītāja rīcībai” (apstrīdētā lēmuma 225. apsvērums), jo apdomīgs privātais ieguldītājs “nepārdomāti [ne]uzņemtos daudzgadu [juridiski saistošus] ierobežojumus”, bet gan tikai pēc tam, kad pirms katra nākamā kapitālieguldījuma stratēģija ir pārskatīta atkarībā no rentabilitātes atjaunošanas mēģinājumu rezultātiem (apstrīdētā lēmuma 226. apsvērums); otrkārt, SEA un Sea Handling uzņēmējdarbības attīstības plānos neesot atsauces uz šo lēmumu vairāku gadu garumā segt zaudējumus, lai gan tas ir svarīgi, un neesot piedāvāta dažādu alternatīvu scenāriju analīze, ko rūpīgs privātais ieguldītājs līdzīgā situācijā būtu prasījis, bet gan esot minēts tikai viens restrukturizācijas plāns, un katrā ziņā šāds ieguldītājs nebūtu pieņēmis šādu lēmumu par ieguldījumiem, ja viņa rīcībā nebūtu vismaz ieguldāmā kapitāla summas sākotnējās aplēses vai padziļinātā audita rezultātu (apstrīdētā lēmuma 228., 229., 268., 289. un 296. apsvērums); treškārt, šāds ieguldītājs “būtu novērtējis risku, ka, sākot no pirmā kapitāla ieguldījuma, šie pasākumi varētu būt uzskatāmi par nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu, un tāpēc būtu izvērtējis, kā tā ieguldījumu rentabilitāti ietekmētu iespējama šāda atbalsta atmaksa” (apstrīdētā lēmuma 232. apsvērums); ceturtkārt, šāds ieguldītājs “2002. gadā nebūtu veicis attiecīgos ieguldījumus, ja nebūtu izstrādāts pietiekami detalizēts uzņēmējdarbības plāns ar pamatotām un saprātīgām hipotēzēm, kurā būtu precīzi aprakstīti vajadzīgie uzņēmuma rentabilitātes atjaunošanas pasākumi, analizēti dažādie iespējamie varianti, kā arī parādīts, ka ieguldījumi nodrošinās ieguldītājam pietiekamu ienesīgumu (ņemot vērā raksturīgo risku) gan ar dividendēm, gan lielāku akciju vērtību vai citiem ieguvumiem” (apstrīdētā lēmuma 236. apsvērums); piektkārt, šāds ieguldītājs nebūtu apmierinājies ar izredzēm atjaunot rentabilitāti pēc gandrīz desmit gadu restrukturizācijas laikposma, iepriekš nesaņemot “prognozes par to, ka gaidāmā peļņa dividendēs ar akciju vērtības pieaugumu novērstu kaitējumu uzņēmuma tēlam u.c., ko nodrošinātu vidēja termiņa un ilgtermiņa zaudējumu segšana, pārsniedz šo zaudējumu kompensēšanā ieguldīto kapitālu”, tā vietā, lai mēģinātu “samazināt ieguldījumus [Sea Handling]” vai “pārstrukturēšanas periodu, lai saprātīgā laikposmā atjaunotu rentabilitāti un mazinātu zaudējumus” (apstrīdētā lēmuma 290., 294. un 309. apsvērums), un, sestkārt, bez “jebkāda kaitējuma [SEA] tēlam [saistībā ar lidlauka pakalpojumu nodošanu ārējām pakalpojumu sniedzējam] [SEA] iespējamās atbildības vai ilgtermiņa ienesīguma prognožu novērtējuma” apdomīgs privātais ieguldītājs būtu atturējies ieguldīt tik ievērojamu summu kā tā, par kuru ir pieņemts atbalsta atgūšanas rīkojums (apstrīdētā lēmuma 292. un 293. apsvērums).

98      Prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā izklāstītie apsvērumi attiecībā uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu esot nepamatoti un Komisija neesot ievērojusi šajā ziņā tai saistošo pierādīšanas pienākumu. Esot bijis jāaizstāj dažādi SEA uzvedības posmi, lai ekonomisko pamatojumu novērtētu privātā ieguldītāja kritērija gaismā, kāds tas ir interpretēts judikatūrā.

99      Prasītāja uzskata, ka SEA izvēles nodalīt ar lidlauka virszemes pakalpojumiem saistīto darbību, to uzticot jaunai, SEA pilnībā kontrolētai sabiedrībai, mērķis esot bijis, pirmkārt, izpildīt no Savienības tiesībām izrietošos pienākumus un, otrkārt, izmantot attīstības iespējas, ko piedāvā Direktīvā 96/67 prasītā nepieciešamā nozares liberalizācija. Tomēr Sea Handling sākotnēji esot bijis jāsaskaras ar īpaši nestabilu ekonomisko situāciju. Lai to risinātu, SEA esot uzsākusi uz trīs pamatiem balstītu lidlauka virszemes pakalpojumu nozares atveseļošanas programmu, proti, pirmkārt, stratēģiskā partnera meklējumus, otrkārt, personāla izmaksu progresīvu samazināšanu, treškārt, šīs nozares pilnībā ekonomisku atveseļošanu, ieviešot 2003.–2007. gada Sea Handling uzņēmējdarbības plānu. Veicot šos pasākumus, SEA esot cerējusi trīs gadu laikā, vēlākais – līdz 2007. gadam, atjaunot savas lidlauka virszemes pakalpojumu darbības rentabilitāti. 2003. un 2004. gada laikā iegūtie rezultāti esot pierādījuši SEA darbības pamatotību.

100    Tomēr prasītāja uzskata, ka no SEA gribas neatkarīgi dažādi notikumi esot palēninājuši atjaunošanās mērķa sasniegšanu. Aplūkotajā laikposmā veiktais ekonomiskais novērtējums esot tomēr norādījis uz to, ka SEA stratēģija ir ekonomiski saprātīga, kas ļauj uzlabot Sea Handling stāvokli. Šāds novērtējums esot apstiprināts 2011. gada 1. jūnija ekonomiskajā pētījumā “Sea Handling – Privātā ieguldītāja principa piemērošana” (turpmāk tekstā – “ekonomiskais pētījums, uz ko atsaucas prasītāja”).

101    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

102    Nosacījumi, kuriem ir jāatbilst pasākumam, lai to varētu kvalificēt par “atbalstu” LESD 107. panta izpratnē, nav izpildīti, ja uzņēmums, kas saņem labumu, tādu pašu labumu kā to, kas ir nodots tā rīcībā no valsts līdzekļiem, varētu saņemt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, un šis novērtējums principā notiek, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju tirgus ekonomikā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c., C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 78. punkts; 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 70. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 91. punkts).

103    Privātā ieguldītāja kritērija piemērošana ir paredzēta, lai noteiktu, vai jebkādā formā piešķirtā ekonomiskā priekšrocība no valsts līdzekļiem uzņēmumam tās ietekmes dēļ var radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (spriedums, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c., C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 89. punkts; skat. arī spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 92. punkts un tajā minētā judikatūra). Konkrētāk ir jāizvērtē, vai līdzīgos apstākļos privātais ieguldītājs, kurš darbojas normālos tirgus ekonomikas apstākļos un kurš lieluma ziņā ir pielīdzināms organizācijām, kuras darbojas valsts sektorā, būtu varējis izdarīt attiecīgus kapitālieguldījumus. It īpaši atbilstīgs ir jautājums, vai privātais ieguldītājs būtu veicis attiecīgo darījumu ar tādiem pašiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein‑Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 245. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Lai pārbaudītu, vai dalībvalsts vai attiecīgā valsts struktūrvienība ir rīkojusies kā apdomīgs privāts uzņēmējs tirgus ekonomikā, ir jāņem vērā stāvoklis laikposmā, kad tika veikti attiecīgie pasākumi, lai tādējādi varētu novērtēt, vai dalībvalsts vai valsts struktūrvienības rīcība ir bijusi ekonomiski saprātīga, un ir tātad jāatturas no vērtējuma, kura pamatā ir vēlāka situācija. Salīdzinājums starp valsts un privāto komersantu rīcību tādējādi ir jāveic saistībā ar attieksmi, kāda līdzīgos apstākļos attiecīgās darbības laikā būtu bijusi privātam komersantam, ņemot vērā pieejamo informāciju un šajā brīdī paredzamās attīstības tendences, kas ir vienīgais, kam ir nozīme privātā ieguldītāja kritērija piemērošanā. Līdz ar to šajā ziņā nepietiek ar retrospektīvu konstatējumu par dalībvalsts vai attiecīgā valsts struktūrvienības veiktās darbības rentabilitāti vai ar faktiski veiktās procedūras izvēles vēlāku pamatojumu, kuriem nav nozīmes. Tā tas ir it īpaši gadījumā, kā šajā lietā, kad Komisija izmeklē dalībvalsts atbalsta esamību saistībā ar pasākumiem, par kuriem Komisijai nav paziņots, un ko attiecīgā valsts struktūrvienība jau ir veikusi brīdī, kad Komisija veic izmeklēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c., C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 85., 104. un 105. punkts; 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 139. un 140. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 93. un 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Šajā ziņā judikatūrā ir precizēts, pirmkārt, ka, kad Komisija pārbauda, vai privātā ieguldītāja kritērija piemērojamības un piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, tā var atteikties pārbaudīt atbilstīgo dalībvalsts iesniegto informāciju tikai tad, ja iesniegtie pierādījumi ir savākti pēc lēmuma par attiecīgā ieguldījuma veikšanu pieņemšanas, un, otrkārt, ka informācija par notikumiem, kas attiecas uz laikposmu pirms valsts pasākuma noteikšanas datuma un kas ir pieejama šajā datumā, var izrādīties būtiska, jo šī informācija var viest skaidrību par jautājumu, vai šāds pasākums ir priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 1. oktobris, Electrabel un Dunamenti Erőmű/Komisija, C‑357/14 P, EU:C:2015:642, 103.–105. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Atbilstoši principiem par pierādīšanas pienākumu valsts atbalsta jomā Komisijai ir jāsniedz pierādījums par atbalsta pastāvēšanu. Šajā ziņā tai attiecīgo pasākumu izmeklēšanas procedūra ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma, kurā tiek konstatēta atbalsta pastāvēšana un attiecīgajā gadījumā – tā nesaderība vai prettiesiskums, pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu cik vien iespējams vispilnīgākie un visticamākie pierādījumi. Runājot par prasīto pierādījumu līmeni, pierādījumi, kas jāsniedz Komisijai, lielā mērā ir atkarīgi no attiecīgā valsts plānotā pasākuma būtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 63. un 66. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Turklāt Komisijas izmeklēšana par to, vai attiecīgie pasākumi var tikt atzīti par valsts atbalstu tādēļ, ka valsts iestādes nav rīkojušās tā, kā būtu rīkojies privātais ieguldītājs, liek veikt sarežģītu ekonomisko vērtējumu. Taču pārbaudes ietvaros, ko Savienības tiesa īsteno attiecībā uz Komisijas veiktajiem sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem valsts atbalsta jomā, Savienības tiesai nav jāaizstāj Komisijas veiktais ekonomiskais vērtējums ar savējo (skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 74. un 75. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumi, 2013. gada 21. marts, Komisija/Buczek Automotive, C‑405/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:186, 48. un 49. punkts; 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 91. punkts, un 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 62. un 63. punkts), tā pārbauda vienīgi to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, vai minētie fakti ir precīzi, un to, vai šo faktu vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. spriedumus, 2015. gada 15. janvāris, Francija/Komisija, T‑1/12, EU:T:2015:17, 35. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 16. marts, Frucona Košice/Komisija, T‑103/14, EU:T:2016:152, 144.–146. punkts un tajā minētā judikatūra).

108    Lai pierādītu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas varētu pamatot apstrīdētā lēmuma atcelšanu, prasītāju iesniegtajiem pierādījumiem ir jābūt pietiekamiem, lai atņemtu šajā lēmumā veiktajam faktu vērtējumam ticamību (skat. spriedumu, 2015. gada 9. decembris, Grieķija un Ellinikos Chrysos/Komisija, T‑233/11 un T‑262/11, EU:T:2015:948, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

109    Savienības tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visas atbilstošās informācijas kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 76. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumi, 2013. gada 21. marts, Komisija/Buczek Automotive, C‑405/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:186, 50. punkts; 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 91. punkts, un 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 64. punkts).

110    Tiesa vēl arī precizēja, ka, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju, Komisijai ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus šajā lietā atbilstošos lietas apstākļus, kas tai ļauj noteikt, vai saņēmēja uzņēmums acīmredzami nebūtu ieguvis atvieglojumus, kas salīdzināmi ar privātā ieguldītāja saņemtajiem. Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzskata par atbilstīgu jebkura informācija, kura var nozīmīgā veidā ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privātā [ieguldītāja], kas atrodas [ieguldītāja], kurš ir publisko tiesību subjekts, situācijai vistuvākā iespējamā situācijā un kas cenšas panākt to summu samaksu, kuras tam pienākas no maksājumu grūtībās nonākuša debitora, lēmumu pieņemšanas procesu. Otrkārt, privātā [ieguldītāja] kritērija piemērošanā nozīme ir tikai tai informācijai un paredzamajām attīstības tendencēm brīdī, kad ticis pieņemts šis lēmums (skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 59.–61. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, Komisijai nav pienākuma pārbaudīt informāciju, ja iesniegtie pierādījumi ir iegūti pēc lēmuma veikt attiecīgo ieguldījumu pieņemšanas, un tie neatbrīvo attiecīgo dalībvalsti no pienākuma pirms ieguldījuma veikšanas sagatavot atbilstošu sākotnējo novērtējumu par sava ieguldījuma rentabilitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 23. novembris, SACE un Sace BT/Komisija, C‑472/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:885, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

111    Ņemot vērā šos judikatūras kritērijus, ir jāpārbauda, vai Komisija bija tiesīga uzskatīt, ka privātais ieguldītājs SEA situācijā 2002. gadā būtu uzņēmies līdzīgas saistības, lai garantētu sava meitasuzņēmuma Sea Handling ekonomisko izdzīvošanu un ļautu atjaunot tās rentabilitāti.

112    Šajā ziņā ir jānorāda, ka Itālijas iestādes, protams, mēģināja pierādīt, ka ir ievērojušas privātā ieguldītāja kritēriju, gari un atkārtojoties izklāstot savu sarežģīto ilgtermiņa stratēģiju Sea Handling restrukturizācijai SEA grupas ietvaros, kuras pamatā ir dažādi uzņēmējdarbības attīstības restrukturizācijas plāni, ekonomiskais pētījums, uz ko atsaucas prasītāja, kā arī ieguldījumi, kas, šo iestāžu ieskatā, sniedz rentabilitātes izredzes ilgtermiņā 1991. gada 21. marta sprieduma Itālija/Komisija (C‑303/88, EU:C:1991:136, 21. un 22. punkts) izpratnē. Šim nolūkam tās uzsvēra vajadzību saglabāt SEA grupas tēlu, tostarp nodrošinot pakalpojumu kvalitāti, vajadzību paaugstināt savu kopējo rezultātu, iespējamību iegūt ievērojamu netiešo peļņu, nodalot lidlauka virszemes pakalpojumu nozari un to nododot ar labākajiem ekonomiskajiem nosacījumiem.

113    Turpretī ir jākonstatē, tāpat kā to dara Komisija, ka Itālijas iestādes administratīvajā procesā acīmredzami nav iesniegušas, pirmkārt, skaitliskās prognozes vai aplēses par Sea Handling nepieciešamo kapitālu, raugoties no ieguldītāja skatpunkta 2002. gada situācijā, vismaz par pirmo piecu gadu laikposmu, kā arī par iespējamo ieguvumu, ko šāds ieguldītājs varētu saprātīgi sagaidīt “ieguldījumu ienesīguma” izpratnē, kas varētu būt salīdzināms ar attiecīgo rekapitalizācijas pasākumu radītajām izmaksām. Otrkārt, tām nav izdevies pierādīt, ka nepastāv ekonomiskais pamatojums iespējamajām alternatīvām, kā, piemēram, lidlauka virszemes pakalpojumu nozares likvidācija vai ārpakalpojumu sniedzēju piesaistīšana (daļēja vai pilnīga), kurām tās nebija pietiekami, ar konkrētiem skaitļiem un aprēķiniem, aprēķinājušas izmaksas, ne arī iespējamās priekšrocības. No tā katrā ziņā izriet, ka Itālijas iestādes, SEA un Sea Handling arī atteicās sagatavot un Komisijai iesniegt “izdevumu un ieņēmumu” attiecības salīdzinājumu par katru no dažādajiem privātā ieguldītāja uzvedības alternatīvajiem scenārijiem.

114    Tādējādi, pirmkārt, ekonomiskajā pētījumā, uz ko atsaucas prasītāja, pamatojoties uz 2003.–2007. gada uzņēmējdarbības plānu (proti, “uzņēmējdarbības plāns 2003–2007”), ir sniegts tikai īss iespējamo alternatīvo scenāriju uzskaitījums, tostarp Sea Handling likvidācija, un ir apgalvots, ka šāda pieeja radītu “būtiskas ieguldījuma izbeigšanas izmaksas”, nemēģinot tās izteikt skaitliski un tās salīdzināt ar attiecīgo rekapitalizācijas pasākumu izmaksām, lai gan pētījumā ir uzsvērts, ka apdomīgs privātais ieguldītājs šādu salīdzinājumu būtu veicis. Šie daži pretrunīgie apgalvojumi ekonomiskajā pētījumā, uz ko atsaucas prasītāja, apliecina, ka SEA un Itālijas iestādes 2002. gadā nepārbaudīja nevienu citu ekonomiski saprātīgu alternatīvu, izņemot Sea Handling beznosacījumu rekapitalizāciju SEA grupas ietvaros, kādu to izvēlējās SEA, vispirms laikposmam uz pieciem gadiem, kas pēc tam turpinātos pat pēc 2007. gada. Turklāt, kā Komisija to pareizi ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 308. apsvērumā, šis pētījums ir vienīgā Itālijas iestāžu prasītā trešās personas, “ekonomikas eksperta”, veikta īsta analīze, bet tā tika sagatavota pēc attiecīgo pasākumu pieņemšanas. Taču datums, kad pasākuma ekonomiskais pamatojums ir jānovērtē atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam, ir šī pasākuma pieņemšanas datums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF u.c., C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 85., 104. un 105. punkts; 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 139. un 140. punkts, un 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 93. un 94. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad ekonomiskais pētījums, uz ko atsaucas prasītāja, nevar nodrošināt “atpakaļejošu” attaisnojumu, balstoties uz SEA Handling situācijas uzlabošanos, kas ir konstatēta 2011. gadā. Proti, Itālijas iestādes, tostarp prasītāja, ne administratīvajā procesā (apstrīdētā lēmuma 308. apsvēruma in fine), ne tiesvedības laikā neiebilda, ka 2002. gadā vai vismaz pirms apgalvotā beigu datuma 2007. gadā tās būtu veikušas Sea Handling finanšu stāvokļa auditu (apstrīdētā lēmuma 268. un 289. apsvērums) vai būtu prasījušas veikt līdzīgu ekonomisko analīzi – šajā gadījumā prognozējošu, lai pārbaudītu savas rīcības ekonomisko racionalitāti.

115    Otrkārt, šis novērtējums ir apstiprināts SEA un Sea Handling uzņēmējdarbības attīstības un restrukturizācijas plānos, proti, “2002.–2006. gada apvienotajā uzņēmējdarbības plānā” (Business Plan Consolidato 2002–2006), “2003.–2007. gada uzņēmējdarbības plānā”, “2007.–2012. gada stratēģiskajā plānā”, “2009.–2016. gada stratēģiskajā plānā” un “2011.–2013. gada uzņēmējdarbības plānā” (apstrīdētā lēmuma 269.–296. apsvērums). Kā Komisija to būtībā ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 226., 229. un 290. apsvērumā, ko prasītāja šajā ziņā neapstrīd, šajos dažādajos plānos nav minēta SEA rekapitalizācijas stratēģija, lai gan tā būtu bijusi nozīmīga, lai paredzētā Sea Handling restrukturizācija izdotos, provizoriski nodrošinot tās ekonomisko izdzīvošanu, bet tie koncentrējas tikai uz vienu restrukturizācijas daļu, kas ir paredzēta tās rentabilitātes atjaunošanai. Atbilstoši apkopojumam apstrīdētā lēmuma 290. apsvērumā, izvairoties šajos plānos ņemt vērā attiecīgos rekapitalizācijas pasākumus, tajos nebija arī paredzēta aplēse vai vidēja vai ilgtermiņa prognoze par šo pasākumu kopējām izmaksām (beigās sasniegtā kopējā rekapitalizācijas summa ir aptuveni 360 miljoni EUR) un tādiem to iespējamiem ieguvumiem kā attiecīgajā gadījumā dividendēm, līdzdalības vērtības saglabāšanās vai pieaugumam, iepriekš novērstiem zaudējumiem preču zīmju jomā.

116    Tāpat no apstrīdētā lēmuma 292. un 293. apsvēruma izriet, ka Itālijas iestādes un SEA nav skaitliski izteikušas iespējamo kaitējumu no tēla zaudējumu, kāds SEA būtu varējis rasties, nododot lidlauka pakalpojumus ārējam piegādātājam, kas negarantē tādu pašu kvalitātes līmeni, lai gan SEA “[esot pati] norādīj[usi], ka to apmēru varētu vienkārši noskaidrot, veicot tirgus pētījumu”. Proti, tās tikai iesniedza ārpakalpojumu sniedzēju piesaistīšanas izmaksu aprēķinu, kura pamatojumu Komisija apšaubīja apstrīdētā lēmuma 257.–259. apsvērumā.

117    Treškārt, runājot konkrētāk par nepieciešamajām kapitāla ieguldījumu summām, no rūpīga privātā ieguldītāja viedokļa 2002. gada situācijā ir jākonstatē, ka prasītāja tiesvedības laikā nav iesniedzis papildu precizējumus. Proti, neskaitot lēmumu par rekapitalizāciju, kas bija pieņemts 2002. gada 26. marta arodbiedrību līguma formā, nav nekādas informācijas, pat ne prognozējošas aplēses, par summām, ko tajā brīdī SEA un Itālijas iestādes nepieciešamības gadījumā bija paredzējušas ieguldīt Sea Handling pirmajos piecos gados. Prasītājas norādītajā ekonomiskajā pētījumā drīzāk ir apstiprināts, ka 2002. gadā šāda aplēse netika veikta līdz 2005. gadam, proti, rentabilitātes atjaunošanās datumam, kas sākotnēji bija paredzēts “2003.–2007. gada uzņēmējdarbības plānā”. Turpretī prasītāja tikai izvirza neskaidrus un vispārīgus apsvērumus saistībā ar restrukturizācijas kopējo stratēģiju un apgalvoto nepieciešamību atveseļot Sea Handling SEA grupas ietvaros, lai varētu atjaunoties tās rentabilitāte. Taču vēl jo vairāk vajadzēja paredzēt konkrētu plānu ar reālistisku aplēsi par sekojošo rekapitalizāciju investīciju atdevi, ņemot vērā 2002. gada 26. marta arodbiedrību līgumā paredzēto saistību ilggadību. Komisija tādējādi pareizi uzskatīja, ka 2002. gada lēmums par rekapitalizāciju tika pieņemts bez nosacījumiem un neatkarīgi no konkrētām prognozēm par Sea Handling iespējamo nepieciešamību pēc kapitāla konkrētā laikposmā un tika noteikts atkarībā tikai no zaudējumiem un ikgadējās nepieciešamības tos segt nākotnē neatkarīgi no to apmēra, kā arī veida, ilguma un Sea Handling restrukturizācijas konkrētā mērķa. Turklāt arī pēc nošķiršanas, kas notika 2006./2007. gadā Alitalia “de‑hubbing”  lēmuma rezultātā, SEA un Sea Handling nekonkretizēja, vai un kādā mērā rekapitalizācijas stratēģijas turpināšana faktiski ļautu noteiktā brīdī pārdot Sea Handling ar labākiem nosacījumiem, saglabāt SEA grupas tēlu kopumā vai piedāvāt, vismaz pārejas periodā, labākas pakalpojumu sniegšanas garantijas vertikālās integrācijas saglabāšanas dēļ.

118    Ceturtkārt, prasītāja apstiprina, ka bez būtiskiem restrukturizācijas pasākumiem konkrētie uzņēmējdarbības attīstības un restrukturizācijas plāni paredzēja arī rekapitalizāciju. Tādējādi tas būtībā tikai norāda, ka restrukturizācija gadu gaitā un atkarībā no ievērojamām apstākļu maiņām bija pakļauta būtiskiem, iespējams, neparedzamiem grozījumiem, tomēr neizvirzot līdzīgu argumentu attiecībā uz rekapitalizācijas pasākumiem, kuru tvērums katrā ziņā bija atkarīgs no Sea Handling ikgadējo zaudējumu apjoma.

119    Taču šādos apstākļos ar prasītājas argumentiem, kas attiecas tikai uz restrukturizāciju, kā arī uz apgalvotajām kļūdām un izlaidumiem, ko Komisija šajā situācijā esot pieļāvusi, nevar pierādīt acīmredzamu kļūdu esamību Komisijas novērtējumā par privātā ieguldītāja kritērija neievērošanu saistībā ar attiecīgajiem rekapitalizācijas pasākumiem, kuri pamatojās uz vienu principiālu 2002. gadā pieņemtu lēmumu, un nevar apšaubīt Komisijas apgalvojuma pamatotību, saskaņā ar ko SEA būtu bijis jāpieņem un jāīsteno stingrāks vai īsāks restrukturizācijas plāns, lai līdz minimālam līmenim ierobežotu Sea Handling zaudējumus (apstrīdētā lēmuma 247., 290., 294 un 309. apsvērums).

120    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija varēja, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu novērtējumā, konstatēt to, kas ir atgādināts šī sprieduma 97. punktā.

121    Neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem neļauj atspēkot šo secinājumu.

122    Pirmkārt, runājot par citu risinājumu neesamību, tostarp lidlauka virszemes pakalpojumu daļas nodošanu, no apstrīdētā lēmuma 248.–255. apsvēruma izriet, ka Komisija SEA iebildumus ir noraidījusi kā pēc būtības neizvērstus, neuzticamus un daļēji neiedarbīgus. Pirmkārt, tādējādi tā noraidīja apgalvojumu, ka ārējiem uzņēmumiem esot interese tikai par atsevišķiem rentablākiem pakalpojumiem, kas, izņemot divas neizdevušās daļējas pārdošanas procedūras, netiek apstiprināts ar “konkrētiem pierādījumiem, lai gan pakalpojumus Itālijā, jo īpaši Malpensas un Linates lidostās, drīkst[ēja] sniegt vairāki uzņēmēji” (apstrīdētā lēmuma 248.–250. apsvērums). Otrkārt, attiecībā uz ārējo uzņēmumu jaudu Komisija apšaubīja, ka ticami un iedarbīgi ir “argumenti par citu Milānas lidostu pakalpojumu sniedzēju iespējamo nelabvēlīgo ekonomisko situāciju vai šajās lidostās faktiski izmantoto resursu daudzumu” un “apgalvojum[s] par to, ka nevienam uzņēmējam nebija vajadzīgo resursu”, lai gan pat “saskaņā ar [SEA] sniegto informāciju Linates un Malpensas lidostās [bija] atļauts darboties 84 uzņēmumiem”. Turklāt tā norādīja uz to, ka nav konkrēta pierādījuma, ka “ārējs uzņēmējs nespētu izpildīt kvalitātes prasības, kas tiek uzskatītas par būtisku priekšnosacījumu pienācīgai [SEA] komerciālā modeļa darbībai” (apstrīdētā lēmuma 251., 252. un 254. punkts). Visbeidzot Komisija pārmeta SEA, ka tā nav pierādījusi neiespējamību “ārpakalpojumu sniedzējiem uzticēt tikai daļu no pakalpojumiem, nevis tos visus” (apstrīdētā lēmuma 253. un 254. punkts).

123    Šai detalizētajai analīzei prasītāja iebilst tikai ar neskaidriem un nepamatotiem apgalvojumiem. Proti, tā tikai vispārīgi apgalvo, ka nebija uzņēmumu, kas varētu iesniegt sniegto lidlauku virszemes pakalpojumu kopējo piedāvājumu, un pakalpojumiem, kurus Milānas lidostās strādājošie lidlauku virszemes pakalpojumu sniedzēji varēja piedāvāt, bija zema uzticamība un kvalitāte. Tādējādi tā tikai atkārto jau administratīvajā procesā izvirzītos argumentus, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā bija tiesīga noraidīt.

124    Otrkārt, runājot par ārpakalpojumu sniedzēju piesaistīšanas Sea Handling piedāvātajiem pakalpojumiem neatbilstošo raksturu, no Itālijas iestāžu argumentu kopsavilkuma, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 81. apsvērumā, izriet:

“Papildus iespējamiem netiešiem materiālajiem ieguvumiem no [Sea Handling] zaudējumu segšanas bija jāņem vērā arī citi apsvērumi, tostarp: a) iespēja gūt netiešas ekonomiskas priekšrocības, ko nodrošina komerciālas attiecības ar meitasuzņēmumu; b) ar ārpakalpojumu sniedzēju piesaistīšanu saistītās grūtības attiecīgajā valstī, ņemot vērā ekonomiskos pienākumus un saistības pret publiskajām iestādēm; c) uzņēmumu grupas tēla aizsardzība, kā arī d) no līguma un tiesību aktiem izrietošo pienākumu pret valsti izpilde.”

125    Tāpat atbilstoši apstrīdētā lēmuma 115. apsvērumā izklāstītajam kopsavilkumam SEA apstiprināja administratīvajā procesā, ka “lidlauka virszemes pakalpojumu darbību nodalīšanas rezultātā pieauga uzņēmuma izmaksas, jo tam bija pienākums nodrošināt apsaimniekošanu ārkārtas vai neparedzētu situāciju gadījumā”, un ka, tās ieskatā, “piemēram, tā kā [SEA] varēja ar nelielām izmaksām pastāvīgi izmantot [Sea Handling] darbiniekus un tai nenācās segt izmaksas par speciālas darba grupas izveidi un uzturēšanu, uzņēmuma apjomradītie ietaupījumi 2003. gadā bija 10,7 miljoni [EUR], bet 2010. gadā – 8,7 miljoni [EUR]”.

126    No apstrīdētā lēmuma 256.–260. apsvēruma izriet, ka Komisija apšaubīja SEA uzrādīto ārpakalpojumu sniedzēju piesaistīšanas izmaksu aprēķinu pamatotību, pamatojot, ka tie bija balstīti uz “patvaļīgu” palielināšanas koeficientu un “nereālu” personāla vienību pilnslodzes ekvivalentu (PSE) skaitu. Šādā situācijā tā norādīja uz reālāku aplēšu neesamību, kuras balstītos faktisko izmaksu aprēķinā, par kādām Sea Handling parasti izrakstītu SEA rēķinu par pakalpojumiem, un faktisko vidējo PSE skaitu vienā gadā. Turklāt Komisija pārmeta SEA, ka tā nav salīdzinājusi iespējamās ārpakalpojumu sniedzēju piesaistīšanas izmaksas ar tām, kas saistītas ar attiecīgajiem rekapitalizācijas pasākumiem (zaudējumu segšana), “kuras varēja novērst, atsevišķus vai visus lidlauka pakalpojumus nododot konkurētspējīgākam ārpakalpojumu sniedzējam”.

127    Savos procesuālajos rakstos Vispārējai tiesai prasītāja būtībā tikai atgādināja argumentus, kurus Itālijas iestādes jau bija izvirzījušas administratīvajā procesā un kuri atgādināti apstrīdētā lēmuma 81. apsvērumā (skat. šī sprieduma 124. punktu), tomēr neizvirzot konkrētus argumentus, ar ko varētu apšaubīt Komisijas veikto novērtējumu apstrīdētajā lēmumā. It īpaši ir jāatgādina, ka Itālijas iestādes, SEA vai Sea Handling nekad nav ne precizējušas iespējamās izmaksas un ieņēmumus no ārpakalpojumu sniedzēja piesaistīšanas, – tātad situācijā, kad lidlauka virszemes pakalpojumus sniedz ārējs uzņēmums –, ne iesniegušas salīdzinājumu starp šādu izdevumu un ieņēmumu bilanci un izmaksām un ieņēmumiem, kas ir saistīti gan ar attiecīgajiem rekapitalizācijas pasākumiem, gan ar Sea Handling vertikālās integrācijas SEA grupā risinājuma saglabāšanu.

128    Turklāt atbilstoši apstrīdētā lēmuma 293. apsvērumā precizētajam, ko prasītāja nav apstrīdējusi, Itālijas iestādes un SEA administratīvajā procesā atteicās precizēt konkrētus skaitļus, kas pamato iespējamā kaitējuma apmēru SEA tēlam, nododot lidlauka virszemes pakalpojumus ārpakalpojumu sniedzējam, kura kvalitātes līmeni SEA negarantē vai nekontrolē (apstrīdētā lēmuma 292. apsvērums; skat. šī sprieduma 116. punktu).

129    Treškārt, attiecībā uz argumentu, ka SEA izvēles par uzņēmumu sekas varot izvērtēt tikai ilgtermiņā un tātad SEA nevarot atteikties no savas izvēles, nenogaidot laiku, kāds vajadzīgs izvēles rezultātu izvērtēšanai, pietiek konstatēt, ka attiecībā uz privātā ieguldītāja kritēriju nav nozīmes tam, vai SEA ir jāatsakās no atsevišķām izvēlēm, nezinot to ietekmi ilgtermiņā, bet tam, vai tā veica izmaksu un ieņēmumu novērtējumu, kas šajā lietā acīmredzami tā nebija, kad tā pieņēma lēmumu palielināt kapitālu par labu savai filiālei Sea Handling (skat. šī sprieduma 112.–116. punktu). Tāpat Sea Handling pēc 2002. gada lēmuma par investīcijām sasniegtos rezultātus, lai arī cik tie būtu pozitīvi pēc 2008. gada, nevar ņemt vērā, nedz pārbaudot privātā ieguldītāja kritērija ievērošanu (skat. šī sprieduma 104. un 110. punktu), nedz lai apslēptu SEA izvēlētās stratēģijas izmaksu un ieņēmumu ex ante izvērtējuma neesamību.

130    Ceturtkārt, ar to, ka Sea Handling reorganizācijas stratēģija nepadraudēja SEA finanšu stabilitāti un SEA piedāvāja dividendes, nepietiek, lai pierādītu, ka kapitālieguldījumi ir veikti veidā, kā to darītu privātais ieguldītājs, un tādējādi tie ir neiedarbīgi.

131    Piektkārt un visbeidzot, ar prasītājas norādīto ekonomisko pētījumu netiek pierādīts, ka kapitāla palielinājumi atbilst privātā ieguldītāja kritērijam. Tādējādi atbilstoši tam, kas ir atgādināts šī sprieduma 114. punktā, prasītājas norādītajā ekonomiskajā pētījumā ir sniegts tikai īss iespējamo alternatīvo scenāriju uzskaitījumu, tostarp Sea Handling likvidācija, un ir apgalvots, ka šāda pieeja radītu “būtiskas ieguldījuma izbeigšanas izmaksas”, pat nemēģinot tās izteikt skaitliski un salīdzināt ar attiecīgo pasākumu radītajām izmaksām, lai gan pētījumā ir uzsvērts, ka apdomīgs privātais ieguldītājs šādu salīdzinājumu būtu veicis.

132    Līdz ar to prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija, noraidot argumentu, ka privātā ieguldītāja kritērijs šajā lietā nav ievērots, būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu novērtējumā. Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

[..]

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

212    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp saistībā ar pagaidu noregulējuma procedūru, saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Comune di Milano atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar pagaidu noregulējuma procedūru.

Van der Woude Kreuschitz Forrester

Półtorak       Perillo

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 13. decembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – itāļu.

1      Šeit ietverti tikai tie šī sprieduma punkti, kuru publicēšanu Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu.