Lieta T‑167/13

(publicēts izvilkumu veidā)

Comune di Milano  

pret

Eiropas Komisiju

Valsts atbalsts – Lidlauka virszemes pakalpojumi – Kapitāla ieguldījumi, ko SEA veikusi par labu Sea Handling – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Atbalsta jēdziens – Attiecināmība uz valsti – Privātā ieguldītāja kritērijs – Sacīkstes princips – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz labu pārvaldību – Tiesiskā paļāvība

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (trešā palāta paplašinātā sastāvā) 2018. gada 13. decembra spriedums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Individuāls skārums – Kritēriji – Komisijas lēmums, ar kuru atbalsts tiek atzīts par nesaderīgu ar tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Valsts iestādes, kurai ir atbalsta izsniedzēja īpašības, prasība – Pieņemamība – Nosacījumi

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

2.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Interese celt prasību – Radušās un pastāvošas intereses nepieciešamība

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

3.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi – Atbalsti, kurus ir piešķīris valsts uzņēmums – Uzņēmuma līdzekļi, kuri tiek nepārtraukti publiski kontrolēti – Iekļaušana

(LESD 107. panta 1. punkts)

4.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Secīgi nenodalāmi valsts iejaukšanās pasākumi – Vērtēšanas kritēriji

(LESD 107. panta 1. punkts)

5.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsti, kurus ir piešķīris valsts uzņēmums – Valsts kontrolēts uzņēmums – Atbalsta pasākuma attiecināšana uz valsti – Iekļaušana – Visi netiešie pierādījumi, kas jāņem vērā

(LESD 107. panta 1. punkts)

6.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Novērtējums atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam – Vērtējums, ņemot vērā visu atbilstošo informāciju par strīdīgo darījumu un tā kontekstu – Pieejamo elementu un paredzamo pārmaiņu ņemšana vērā lēmuma par konkrēto pasākumu pieņemšanas brīdī

(LESD 107. pants un 108. panta 1. un 3. punkts)

7.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Novērtējums atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam – Vērtējums, ņemot vērā visu atbilstošo informāciju par strīdīgo darījumu un tā kontekstu – Komisijai uzliktais pierādīšanas pienākums – Apjoms – Pārbaude tiesā – Robežas

(LESD 107. panta 1. punkts)

1.      Struktūras, kas nav dalībvalsts un ir juridiska persona, kura ir noteikusi pasākumu, kurš Komisijas galīgajā lēmumā ir atzīts par valsts atbalstu, juridisko stāvokli šis lēmums var individuāli skart, ja tas tai traucē īstenot, kā tā ir paredzējusi, savas attiecīgās pilnvaras, ko veido it īpaši attiecīgā atbalsta piešķiršana.

Šajā ziņā par atbalsta piešķīrēju ir jāuzskata valsts iestāde, kas ir bijusi iesaistīta attiecīgo pasākumu pieņemšanā tādā mērā, ka tie ir piedēvējami šai iestādei atbilstoši Tiesas judikatūrā norādītajiem kritērijiem.

(skat. 34. un 41. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 45. un 46. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 60.–62. punktu)

4.      Tā kā valsts intervences pasākumiem var būt dažādi veidi un tie ir jāizvērtē atbilstoši to sekām, nevar izslēgt, ka LESD 107. panta 1. punkta piemērošanai vairāki secīgi valsts iejaukšanās pasākumi tiek uzskatīti par vienu iejaukšanās pasākumu. Tā tas it īpaši var būt gadījumā, ja starp secīgiem valsts iejaukšanās pasākumiem, ievērojot tostarp to hronoloģiju, mērķi un uzņēmuma stāvokli šīs iejaukšanās laikā, ir tik cieša saikne, ka nav iespējams tos nodalīt.

(skat. 71. punktu)

5.      Pasākuma attiecināmību uz valsti nevar secināt tikai no tā, ka attiecīgo pasākumu ir veicis valsts uzņēmums. Proti, pat ja valsts var kontrolēt valsts uzņēmumu un īstenot noteicošu ietekmi attiecībā uz tā darījumiem, nevar tikt automātiski pieņemts, ka šī kontrole konkrētajā gadījumā patiesi tikusi veikta. Valsts uzņēmums var darboties vairāk vai mazāk neatkarīgi atkarībā no autonomijas pakāpes, ko tam ir piešķīrusi valsts.

Tādējādi, lai tā veiktos pasākumus attiecinātu uz valsti, nepietiek ar to vien, ka valsts uzņēmumu kontrolē valsts. Vēl ir jāizvērtē, vai var tikt uzskatīts, ka šo pasākumu pieņemšanā tā vai citādi ir bijušas iesaistītas valsts iestādes. Šajā ziņā nevar tikt pieprasīts, lai, pamatojoties uz precīzu instrukciju, tiktu pierādīts, ka valsts iestādes ir konkrēti aicinājušas valsts uzņēmumu veikt attiecīgos atbalsta pasākumus. Proti, pirmkārt, ņemot vērā ciešo saikni starp valsti un publiskajiem uzņēmumiem, pastāv reāls risks, ka valsts atbalsts ir piešķirts ar šo uzņēmumu starpniecību nepārskatāmā veidā, pārkāpjot Līgumā noteikto valsts atbalsta sistēmu. Otrkārt, parasti tieši tāpēc, ka starp valsti un publisko uzņēmumu pastāv privileģētas attiecības, trešai personai būs ļoti grūti pierādīt konkrētā gadījumā, ka šāda uzņēmuma veiktie atbalsta pasākumi ir tiešām pieņemti, izpildot valsts iestāžu instrukcijas. Šo iemeslu dēļ ir jāatzīst, ka par valsts uzņēmuma īstenota atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti var secināt no netiešu pierādījumu kopuma atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem un šā pasākuma pieņemšanas konteksta.

Turklāt jebkādiem citiem netiešajiem pierādījumiem, kas konkrētajā gadījumā norāda vai nu uz valsts iestāžu līdzdalību, vai neiespējamību, ka pasākums, turklāt ņemot vērā tā apmēru, vai saturu vai nosacījumiem, kurus tas ietver, ir ticis pieņemts bez līdzdalības, attiecīgajā gadījumā var būt nozīme, lai secinātu par to, ka valsts uzņēmuma veikts pasākums ir attiecināms uz valsti.

(skat. 75. punktu)

6.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 102.–105. punktu)

7.      Atbilstoši principiem par pierādīšanas pienākumu valsts atbalsta jomā, Komisijai ir jāsniedz pierādījums par atbalsta pastāvēšanu. Šajā ziņā tai attiecīgo pasākumu izmeklēšanas procedūra ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai galīgā lēmuma, kurā tiek konstatēta atbalsta pastāvēšana un attiecīgajā gadījumā – tā nesaderība vai prettiesiskums, pieņemšanas brīdī tās rīcībā būtu cik vien iespējams vispilnīgākie un visticamākie pierādījumi. Runājot par prasīto pierādījumu līmeni, pierādījumi, kas jāsniedz Komisijai, lielā mērā ir atkarīgi no attiecīgā valsts plānotā pasākuma būtības.

Turklāt Komisijas izmeklēšana par to, vai attiecīgie pasākumi var tikt atzīti par valsts atbalstu tādēļ, ka valsts iestādes nav rīkojušās tā, kā būtu rīkojies privātais ieguldītājs, liek veikt sarežģītu ekonomisko vērtējumu. Taču pārbaudes ietvaros, ko Savienības tiesa īsteno attiecībā uz Komisijas veiktajiem sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem valsts atbalsta jomā, Savienības tiesai nav jāaizstāj Komisijas veiktais ekonomiskais vērtējums ar savējo un tā pārbauda vienīgi to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, vai minētie fakti ir precīzi, un tas, vai šo faktu vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana.

Lai pierādītu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas varētu pamatot apstrīdētā lēmuma atcelšanu, prasītāju iesniegtajiem pierādījumiem ir jābūt pietiekamiem, lai atņemtu šajā lēmumā veiktajam faktu vērtējumam ticamību.

Savienības tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visas atbilstošās informācijas kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus.

Tādējādi, piemērojot privātā ieguldītāja kritēriju, Komisijai ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus šajā lietā atbilstošos lietas apstākļus, kas tai ļauj noteikt, vai saņēmēja uzņēmums acīmredzami nebūtu ieguvis atvieglojumus, kas salīdzināmi ar privātā ieguldītāja saņemtajiem. Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzskata par atbilstīgu jebkura informācija, kura var nozīmīgā veidā ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privātā [ieguldītāja], kas atrodas [ieguldītāja], kurš ir publisko tiesību subjekts, situācijai vistuvākā iespējamā situācijā un kas cenšas panākt to summu samaksu, kuras tam pienākas no maksājumu grūtībās nonākuša debitora, lēmumu pieņemšanas procesu. Otrkārt, privātā [ieguldītāja] kritērija piemērošanā nozīme ir tikai tai informācijai un paredzamajām attīstības tendencēm brīdī, kad ticis pieņemts šis lēmums. Proti, Komisijai nav pienākuma pārbaudīt informāciju, ja iesniegtie pierādījumi ir iegūti pēc lēmuma veikt attiecīgo ieguldījumu pieņemšanas, un tie neatbrīvo attiecīgo dalībvalsti no pienākuma pirms ieguldījuma veikšanas sagatavot atbilstošu sākotnējo novērtējumu par sava ieguldījuma rentabilitāti.

(skat. 106.–110. punktu)