VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2012. gada 27. septembrī (*)
Valsts atbalsts – Augļu un dārzeņu nozare – “Ārkārtas rīcības plāni” Francijas augļu un dārzeņu tirgus atbalstam – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Atbalsta jēdziens – Valsts līdzekļi – Līdzfinansējums no valsts iestādes līdzekļiem un ražotāju organizāciju brīvprātīgajām iemaksām – Administratīvajā procesā neizvirzīti argumenti – Pienākums norādīt pamatojumu
Lieta T‑139/09
Francijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja E. Belliard, G. de Bergues un A.‑L. During, pēc tam E. Belliard, G. de Bergues un J. Gstalter, pārstāvji,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Stromsky, pārstāvis,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2009. gada 28. janvāra Lēmumu C(2009) 203, galīgā redakcija, par “ārkārtas rīcības plāniem” augļu un dārzeņu nozarē, kurus īstenojusi Francija[s] [Republika].
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso] (referents),
sekretāre D. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 23. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
1 Atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam:
“Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”
Piemērojamie valsts tiesību akti
Valsts augļu, dārzeņu un dārzkopības starpnozaru birojs [Office national interprofessionnel des fruits, des légumes et de l’horticulture]
2 Code rural français [Francijas Lauku kodeksa] (turpmāk tekstā – “Code rural”) L.621‑1. pantā, tā redakcijā, kas bija spēkā 2002. gada 1. janvārī, ir paredzēts, ka, “lai sasniegtu Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā noteiktos mērķus un veicinātu ienākumu nodrošināšanu un palielināšanos, nevienlīdzības mazināšanu, ražošanas faktoru optimālu izmantojumu, kā arī stabilizētu tirgu ražotāju, pārstrādātāju, tirgotāju, komersantu un patērētāju interesēs, lauksaimniecības un pārtikas nozarē attiecībā uz produktu vai produktu grupu ar Conseil d’État [Valsts padomes] dekrētu var izveidot intervences aģentūras”.
3 Code rural L.621‑2. pantā ir noteikts:
“Šīs aģentūras ir rūpnieciskas un komerciālas valsts iestādes, kas atrodas valsts uzraudzībā un īsteno savu kompetenci visā lauksaimniecības un pārtikas nozarē atbilstoši produktiem, par kuriem tās ir atbildīgas. Tām var noteikt administratīvus uzdevumus, kas saistīti ar to pienākumu izpildi. Šo aģentūru personāla darbību regulē atbilstoši dekrētā noteiktajām publiskajām tiesībām pieņemti statūti.”
Lauksaimniecības ekonomikas komitejas
– Uzdevumi un apstiprināšana
4 Code rural L.551‑1. pantā ir paredzēts, ka “administratīvā iestāde par ražotāju organizācijām var atzīt konkrētā reģiona lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības un to apvienības, lauksaimniecības kooperatīvus, lauksaimniecības arodbiedrības, kas nav Code du travail [Darba kodeksa] IV grāmatā paredzētās vispārējās arodbiedrības, lauksaimniecības produktu ražotāju asociācijas, ko regulē 1901. gada 1. jūlija likuma noteikumi, ja to mērķis ir savas produkcijas attīstības ilgtermiņa kontrole, ražotāju komercorganizāciju nostiprināšana un ražošanas organizēšana un saglabāšana noteiktā teritorijā”.
5 Atbilstoši Code rural L.552‑1. pantam:
“Lai saskaņotu produktu ražošanas, tirdzniecības un cenu kārtību, kā arī piemērotu vienotus produktu tirgū laišanas noteikumus, iepriekšējā pantā uzskaitītās atzītās organizācijas un vispārējās vai specializētās lauksaimniecības arodbiedrības var apvienoties, lai noteiktā reģionā un attiecībā uz vienas nozares produktiem, kā tas paredzēts L.551‑1. panta 2. punktā, izveidotu lauksaimniecības ekonomikas komiteju.
Lauksaimniecības ekonomikas komitejām jābūt vai nu Code du travail IV grāmatā paredzētajām lauksaimniecības arodbiedrībām, vai arī 1901. gada 1. jūlija [..] likumā paredzētajām asociācijām.
Lauksaimniecības ekonomikas komitejas izdod kopīgus noteikumus saviem dalībniekiem.
Lauksaimniecības ekonomikas komitejas palīdz īstenot valsts un Kopienu ekonomikas politiku, un tās var saņemt norādījumus attiecībā uz to nozarē īstenotās politikas virzību.”
6 Šī paša kodeksa L.552‑2. pantā ir noteikts:
“Lauksaimniecības ekonomikas komitejām, ja tās ir apstiprinājusi administratīvā iestāde, var piešķirt īpašās prioritātes un priekšrocības, uz ko ir tiesības atzītajām ražotāju grupām.
Apstiprinājumu piešķir, aptur vai atceļ administratīvā iestāde pēc tam, kad saņemts atzinums no Conseil supérieur d’orientation de l’économie agricole et alimentaire [Augstākās padomes lauksaimniecības un pārtikas ekonomikas virzības jautājumos], kas paredzēta 1962. gada 8. augusta grozītā likuma, ar ko papildina Likumu par lauksaimniecības virzību, 14 I pantā.”
7 Code rural L.554‑1. panta pirmajā daļā ir norādīts, ka “lauksaimniecības ekonomikas komitejas, kurām ir pietiekama pieredze noteiktās jomās, var lūgt kompetentajai administratīvajai iestādei, lai noteikumi, kurus ir pieņēmuši to dalībnieki un kuri paredzēti Padomes 1972. gada 18. maija Regulas (EEK) Nr. 1035/72 par augļu un dārzeņu tirgus kopējo organizāciju 15.b panta 1. punktā, tiktu noteikti obligāti ražotājiem, kas nodibināti to reģiona vienā vai vairākās ekonomikas zonās”.
8 Code rural R*552‑1. panta pirmajā daļā ir norādīts, “ka pieteikums apstiprinājuma saņemšanai, ko attiecībā uz vienu reģionu vai noteiktu produktu nozari iesniegusi lauksaimniecības ekonomikas komiteja, ar komitejas galvenā biroja prefekta starpniecību tiek nosūtīts lauksaimniecības ministram”, un R*552‑2. pantā ir noteikts, ka šim pieteikumam jāpievieno konkrēti dokumenti, tostarp “komitejas statūti”, kuros jābūt klauzulām, kas paredz, ka “komitejas pieņemtie noteikumi ir piemērojami tikai pēc tam, kad tos apstiprinājis lauksaimniecības ministrs”, un “paziņojums, kurā precizēts atbalsta raksturs veids, kas iespējams, ja nepieciešams, sniedzams komitejas biedriem”, un “noteikumi, ko komiteja pieņēmusi saskaņā ar L.552‑1. pantu”. Visbeidzot Code rural R.552‑4. pantā ir norādīts, ka “pēc Conseil supérieur d’orientation et de coordination de l’économie agricole et alimentaire atzinuma saņemšanas lauksaimniecības ministrs, piemērojot L.552‑2. pantu, pieņem lēmumu par pieteikumu apstiprinājuma saņemšanai”.
– Darbība
9 Atbilstoši Code rural R.552‑10. panta pirmajai daļai “apstiprināta lauksaimniecības ekonomikas komiteja var pieņemt jaunus noteikumus vai grozīt jau apstiprinātos noteikumus tikai ar lauksaimniecības ministra tiešu piekrišanu, ko tas sniedz pēc Conseil supérieur d’orientation et de coordination de l’économie agricole et alimentaire atzinuma saņemšanas”.
10 Code rural R.552‑11. pantā turklāt ir paredzēts, ka “lauksaimniecības ministrs katrā apstiprinātajā lauksaimniecības ekonomikas komitejā ieceļ pārstāvi” un ka šis “pārstāvis, kuram komitejā ir tehniskā konsultanta loma un kurš piedalās vai kuru saskaņā ar lauksaimniecības ministra noteiktajiem nosacījumiem var pārstāvēt valdes sanāksmēs un vispārējās sapulcēs”, ka viņš “var iepazīties uz vietas vai arī pieprasīt, lai viņam nosūta jebkādus dokumentus, kā arī dokumentus, kas attiecas uz komitejas vai tajā ietilpstošo organizāciju darbību”, un ka “viņš tiek regulāri informēts par visiem valdes pieņemtajiem lēmumiem un vispārējās sapulcēs pieņemtajām rezolūcijām”.
11 Visbeidzot atbilstoši Code rural R.552‑14. pantam:
“Lauksaimniecības ministrs jebkurā brīdī pēc tam, kad ir saņemti komitejas apsvērumi un Conseil supérieur d’orientation et de coordination de l’économie agricole et alimentaire atzinums, var atsaukt savu apstiprinājumu tiem spēkā esošajiem noteikumiem, kas ir tikuši apstiprināti iepriekš. Viņš nosaka datumu, kurā stājas spēkā apstiprinājuma atsaukšana. Ja komiteja tomēr nolemj šos noteikumus paturēt spēkā, tā zaudē apstiprinātās komitejas statusu [..].”
– Biedra nauda un iemaksas
12 Saskaņā ar Code rural L.553‑1. pantu “atbilstoši L.551‑1. un L.552‑2. pantā paredzētajiem nosacījumiem atzītās un apstiprinātās organizācijas ar dekrētu, kas pieņemts pēc Conseil d’État atzinuma, var atļaut iekasēt biedra naudu vai iemaksas, ko nosaka pēc produktu vērtības, platībām vai abiem šiem rādītājiem kopā”.
13 Code rural R*553‑2. pantā attiecībā uz atzītajām ražotāju grupām ir noteikts, ka tām “no katra biedra ir tiesības iekasēt biedra naudu, kuras apmērs visiem ražotājiem ir noteikts vienādi, un iemaksas, ko nosaka pēc pārdotās produkcijas – saistībā ar kuru tās tika atzītas – vērtības”, un ka “biedra naudas apmērs un iemaksu likme nedrīkst pārsniegt maksimālo, kas noteikta lauksaimniecības ministra lēmumā pēc Conseil supérieur d’orientation et de coordination de l’économie agricole et alimentaire atzinuma saņemšanas”.
14 Code rural R*553‑5. pantā attiecībā uz atzīto ražotāju grupu biedra naudu un iemaksām ir paredzēts, ka “biedra naudas apmēru un iemaksu likmi, kā arī to maksāšanas kārtību nosaka kārtējās vispārējās sapulcēs”.
15 Code rural R*553‑6. pantā tāpat arī ir noteikts, ka “apstiprinātajām ekonomikas komitejām ir tiesības no katra biedra iekasēt biedra naudu, kā arī no biedriem, kuriem ir atzīto lauksaimniecības ražotāju grupu statuss, iemaksu veidā iekasēt to iemaksu daļu, ko šīs grupas ir saņēmušas pašas”, un ka “lauksaimniecības ministrs pēc Conseil supérieur d’orientation et de coordination de l’économie agricole et alimentaire atzinuma saņemšanas var noteikt maksimālo iemaksu apmēru, ko var iekasēt komiteja”.
16 Code rural R*553‑7. panta pirmajā daļā ir norādīts, ka, “ja apstiprinātā lauksaimniecības ekonomikas komiteja, piemērojot L.552‑2. pantu, panāk, ka viens vai vairāki noteikumi, kuri tika pieņemti priekš ražotājiem un ražotāju grupām, kas atrodas tās uzraudzībā, tiek piemēroti visiem tās reģiona ražotājiem, tad ražotājiem, kuriem šis noteikums ir kļuvis saistošs šādas [noteikumu] paplašināšanas dēļ, ir pienākums atbilstoši lauksaimniecības ministra noteiktajiem nosacījumiem samaksāt komitejai visas vai daļu no iemaksām, kas noteiktas atbilstoši R.553‑2. pantam”.
– Administratīvās iestādes kontrole
17 Code rural R*553‑10. pantā ir paredzēts:
“Lauksaimniecības ministra kontrole attiecībā uz apstiprinātajām ekonomikas komitejām un atzīto ražotāju grupām galvenokārt attiecas uz:
– šo organizāciju grāmatvedību un darījumu likumību;
– saņemtā atbalsta izmantošanu, it īpaši valsts, valsts organizāciju, valsts iestāžu un sabiedrību ar valsts kapitāla daļu piešķirtā atbalsta izmantošanu;
– to, kā ražotāju grupas, lauksaimniecības ekonomikas komitejas, kā arī to pārraudzībā esošās organizācijas un ražotāji piemēro atbilstoši L.551‑1. un L.552‑1. pantam pieņemtos noteikumus, kā arī spēkā esošos likumus un noteikumus, it īpaši tos likumus un noteikumus, kas attiecas uz krāpniecības apkarošanu un harmonizāciju.”
18 Šajā ziņā Code rural R*553‑13. pantā ir paredzēts, ka “lauksaimniecības ministrijas amatpersonas, kuras šajā ziņā ir pilnvarojis lauksaimniecības ministrs, var piekļūt atzīto ražotāju grupu un apstiprināto lauksaimniecības ekonomikas komiteju dienestiem” un ka tās “šajās telpās var iepazīties ar visiem dokumentiem, vēstulēm vai grāmatvedības vai administratīviem dokumentiem”. Tāpat atbilstoši R*553‑14. pantam “lauksaimniecības ministrijas amatpersonas un darbinieki, it īpaši tie, kas strādā krāpniecības apkarošanas un kvalitātes uzraudzības dienestā, kopā ar ieinteresēto organizāciju darbiniekiem uzrauga, kā šīs organizācijas un lauksaimniecības produktu ražotāji piemēro lauksaimniecības ekonomikas grupu un komiteju pieņemtos spēkā esošos noteikumus”.
19 Visbeidzot Code rural R*553‑16. pantā ir norādīts, ka “kontrole, kas veicama, piemērojot R.553‑7. [pantu] attiecībā uz biedra naudu un iemaksām, tiek īstenota atbilstoši R.553‑14. pantā paredzētajiem nosacījumiem”.
Tiesvedības rašanās fakti
20 Office national interprofessionnel des fruits, des légumes et de l’horticulture [Valsts augļu, dārzeņu un dārzkopības starpnozaru birojs] (turpmāk tekstā – “Oniflhor”) ir rūpnieciska un komerciāla valsts iestāde, kura atrodas valsts uzraudzībā un kuras uzdevums tostarp ir veicināt ekonomisko efektivitāti augļu un dārzeņu nozarē.
21 Lauksaimniecības ekonomikas komitejas līdz 1999. gadam reģionālā līmenī apvienoja attiecīgās nozares lauksaimniecības produktu ražotāju organizācijas, sauktas par “lauksaimniecības produktu ražotāju grupām”, un to mērķis bija izdot kopīgus noteikumus saviem dalībniekiem, lai saskaņotu produktu ražošanas, tirdzniecības, cenu un produktu tirgū laišanas kārtību.
22 Pēc sūdzības saņemšanas Eiropas Kopienu Komisija 2002. gada 31. jūlijā nosūtīja Francijas Republikai informācijas pieprasījumu attiecībā uz nepaziņotu atbalstu augļu un dārzeņu nozarē, kas saskaņā ar ārkārtas rīcības plānu bija izmaksāts lauksaimniecības produktu ražotāju organizācijām no darbības fonda, kuru pārvaldīja apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas un kurš tika uzturēts no Oniflhor līdzekļiem, kā arī no ražotāju organizāciju biedru veiktajām iemaksām (turpmāk tekstā – “nozares iemaksas”). Šo ārkārtas rīcības plānu mērķis bija mazināt piedāvājuma pagaidu pārsvaru augļu un dārzeņu nozarē, ar kolektīvas un koordinētas pieejas palīdzību regulēt tirgus cenas, kā arī finansēt strukturālos pasākumus, kas domāti, lai kādu sektoru pielāgotu tirgum.
23 Starp Komisiju un Francijas iestādēm 2002. gada 21. oktobrī notika sanāksme, pēc kuras minētās iestādes 2002. gada 26. decembrī sniedza informāciju, kas apstiprināja, ka šāds atbalsts tika piešķirts no 1992. gada līdz 2002. gadam. Komisija 2003. gada 16. aprīli pieprasīja iesniegt atbalsta pasākumu pilnīgu uzskaiti. Francijas iestādes uz šo pieprasījumu atbildēja 2003. gada 22. jūlijā.
24 Komisija ar 2005. gada 20. jūlija vēstuli informēja Francijas Republiku par savu lēmumu uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras uzsākšanu”).
25 Lēmums par procedūras uzsākšanu 2005. gada 22. septembrī tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 233, 21. lpp.). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par attiecīgajiem pasākumiem, kas realizēti saistībā ar ārkārtas rīcības plāniem (turpmāk tekstā – “strīdīgie pasākumi”).
26 Komisija Francijas iestāžu apsvērumus saņēma 2005. gada 4. oktobra vēstulē.
27 Tā turklāt 2005. gada 20. oktobrī no Fédération de l’organisation économique fruits et légumes [Augļu un dārzeņu ekonomikas organizāciju federācijas] (turpmāk tekstā – “Fedecom”), kura ir trešā ieinteresētā persona, saņēma vēstuli, kurā tostarp bija aprakstīta apstiprināto lauksaimniecības ekonomikas komiteju uzbūve, finansēšanas kārtība, kā arī loma attiecīgā atbalsta piešķiršanā un kura 2005. gada 1. decembrī tika nosūtīta Francijas iestādēm. Minētās iestādes šo informāciju neapstrīdēja savā 2005. gada 28. decembra vēstulē, ar kuru tās turklāt atļāva Fedecom nosūtīt savas 2002. gada 26. decembra un 2003. gada 22. jūlija vēstules, kā arī iesniedza labojumus attiecībā uz 2002. gadā izmaksātā atbalsta summu.
28 Šīs oficiālās izmeklēšanas procedūras beigās Komisija pieņēma 2009. gada 28. janvāra Lēmumu C(2009) 203, galīgā redakcija, par “ārkārtas rīcības plāniem” augļu un dārzeņu nozarē, kurus īstenojusi Francija (OV L 127, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
29 Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka saskaņā ar ārkārtas rīcības plāniem piešķirtais atbalsts, ko Francijas Republika bija izmaksājusi lauksaimniecības produktu ražotāju organizācijām, bija valsts atbalsts, kas bija nelikumīgs un nesaderīgs ar kopējo tirgu. Komisija lika Francijas Republikai to atgūt kopā ar procentiem no atbalsta saņēmējiem.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
30 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 8. aprīlī, Francijas Republika cēla šo prasību.
31 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
32 2012. gada 23. aprīļa tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
33 Francijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz daļu no strīdīgajiem pasākumiem, kas tika finansēti no nozares iemaksām;
– pakārtoti atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
34 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt Francijas Republikas prasību;
– piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
35 Savas prasības pamatojumam Francijas Republika izvirza divus atcelšanas pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un, otrkārt, kļūdu tiesību piemērošanā, jo Komisija par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē ir atzinusi pasākumus, kas finansēti no attiecīgās nozares brīvprātīgajām iemaksām.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
36 Francijas Republika apgalvo, ka apstrīdētajam lēmumam trūkst pamatojuma, ciktāl tas attiecas uz strīdīgajiem pasākumiem, kas finansēti no nozares iemaksām, jo Komisijai ir jāsniedz skaidrs pamatojums tās argumentācijai, ja – kā tas ir šajā gadījumā – lēmums neatbilst pastāvīgajai lēmumu pieņemšanas praksei. Komisija neesot pamatojusi tādu pasākumu atzīšanu par valsts atbalstu, kuri tika finansēti no attiecīgās nozares ražotāju brīvprātīgām iemaksām.
37 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apmērs ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta rakstura un konteksta, kādā tas ir pieņemts. Pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kura ir pieņēmusi tiesību aktu, argumentācija, lai, pirmkārt, Savienības tiesa varētu veikt likumības kontroli, otrkārt, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā pasākuma pamatojumu un lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 30. novembra spriedums lietā T‑238/09 Sniace/Komisija, Krājumā nav publicēts, 37. punkts).
38 It īpaši Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas. Pietiek ar to, ka tā izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma loģikā (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑341/06 P un C‑342/06 P Chronopost un La Poste/UFEX u.c. Krājums, I‑4777. lpp., 96. punkts, un Vispārējās tiesas 2010. gada 3. marta spriedums apvienotajās lietās T‑102/07 un T‑120/07 Freistaat Sachsen u.c./Komisija, Krājums, II‑585. lpp., 180. punkts).
39 Visbeidzot no judikatūras izriet, ka, lai arī Komisijas lēmumu, kas atbilst tās pastāvīgajai lēmumu pieņemšanas praksei, ir iespējams pamatot kopsavilkuma veidā, tostarp paredzot atsauci uz šo praksi gadījumā, ja lēmums būtiski pārsniedz iepriekš pieņemtajos lēmumos noteikto, Komisijai ir jāsniedz detalizēts pamatojums (Tiesas 1975. gada 26. novembra spriedums lietā 73/74 Groupement des fabricants de papiers peints de Belgique u.c./Komisija, Recueil, 1491. lpp., 31. punkts; 2008. gada 11. decembra spriedums lietā C‑295 07 P Komisija/Département du Loiret, Krājums, I‑9363. lpp., 44. punkts, un 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 155. punkts).
40 Tieši ņemot vērā šos principus, ir jāizvērtē pamats attiecībā uz apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu.
41 Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisijai pirmo reizi bija jāizvērtē, vai pasākumus, kas vienlaicīgi tika finansēti no valsts iemaksām un kādas nozares pārstāvju brīvprātīgajām iemaksām, varēja uzskatīt par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta noteikumu izpratnē. Līdz ar to Komisijai bija detalizēti jāatbild uz Francijas Republikas administratīvā procesa laikā izvirzītajiem argumentiem attiecībā uz nozares iemaksu atzīšanu par valsts atbalstu.
42 Apstrīdētā lēmuma 24.–28. apsvērumā Komisija vispirms ir detalizēti izvērtējusi strīdīgo pasākumu finansēšanas mehānismu. Tā tātad konstatēja, ka tie tika finansēti no darbības fonda, ko pārvalda apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas un kas tika uzturēts atbilstoši tiem pašiem principiem, kurus piemēro Kopienas atbalstam un kuri paredzēti Padomes 1996. gada 28. oktobra Regulas (EK) Nr. 2200/96 par augļu un dārzeņu tirgus kopējo organizāciju (OV L 297, 1. lpp.) 15. pantā, proti, vienlaicīgi no valsts atbalsta palīdzības un ražotāju veiktajām finanšu iemaksām pēc pārdoto augļu un dārzeņu daudzuma vai vērtības. Minētās iemaksas veido 30 līdz 50 % no šī fonda kopējiem līdzekļiem. Ražotāju organizāciju iemaksas tomēr bija tikai brīvprātīgas, un administratīvā iestāde tās nebija noteikusi par obligātām. Iemaksu nemaksāšanas sekas bija tādas, ka attiecīgās ražotāju organizācijas nesaņemtu valsts atbalstu.
43 Turklāt no apstrīdētā lēmuma 40. apsvēruma izriet, ka savā 2005. gada 4. oktobra vēstulē, kurā atspoguļoti apsvērumi attiecībā uz lēmumu par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, Francijas Republika norādīja, ka iemaksas, ko nozares pārstāvji maksāja, lai finansētu ārkārtas rīcības plānus, nevarēja pielīdzināt valsts līdzekļiem, jo tās tika maksātas brīvprātīgi, valsts iestādes tās nebija noteikušas par obligātām visām attiecīgo ražotāju organizācijām un ka apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas varēja ar tām brīvi rīkoties.
44 Apstrīdētā lēmuma 43.–62. apsvērumā Komisija izvērtēja, vai strīdīgos pasākumus varēja atzīt par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta noteikumu izpratnē. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 52.–56. apsvērumā tā norādīja, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (Tiesas 1977. gada 22. marta spriedums lietā 78/76 Steinike & Weinlig, Recueil, 595. lpp., un 1987. gada 11. novembra spriedums lietā 259/85 Francija/Komisija, Recueil, 4393. lpp., 23. punkts) tai esot jāpieturas pie atbalsta shēmas veida un sekām, lai noteiktu, vai tas ir atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un ka tam, vai iemaksas ir obligātas vai brīvprātīgas, nav nekādas nozīmes, piemērojot šo principu. Tā turklāt apstrīdētā lēmuma 57.–61. apsvērumā izvērtēja judikatūru attiecībā uz valsts līdzekļu jēdzienu (Tiesas 2004. gada 15. jūlija spriedums lietā C‑345/02 Pearle u.c., C‑345/02, Krājums, I‑7139. lpp., un Vispārējās tiesas 2007. gada 20. septembra spriedums lietā T‑136/05 Salvat père & fils u.c./Komisija, Krājums, II‑4063. lpp.) un atzina, ka šī judikatūra neattiecās uz šo principu. Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā Komisija uzsvēra, ka šajā gadījumā, pat ja iemaksas bija brīvprātīgas, pastāvēja spēcīgs pamudinājums no valsts puses tajās piedalīties. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā tā secināja, ka strīdīgie pasākumi bija valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
45 Vienīgi ar apstākli, ka judikatūra, uz kuru Komisija atsaukusies apstrīdētajā lēmumā, attiecas tikai uz obligātām iemaksām, nepietiek, lai pierādītu, ka tās pamatojums bija nepietiekams. Vispirms ir jāatgādina, ka Savienības tiesa nekad nav izvērtējusi, vai pasākumi, kas vienlaicīgi tika finansēti no valsts iemaksām un no kādas nozares pārstāvju brīvprātīgajām iemaksām, ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta noteikumu izpratnē. Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, ka tā uzskatīja, ka judikatūra attiecībā uz obligātajām iemaksām esot piemērojama attiecīgajiem strīdīgajiem pasākumiem, jo iemaksu fakultatīvais raksturs šajā gadījumā bija tīri formāls, tāpēc ka ražotāji tika spēcīgi pamudināti piedalīties šajā mehānismā. Turklāt tas, ka Komisija to ir precizējusi apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā, nevis pēc 55. apsvēruma, nevar – pretēji Francijas Republikas apgalvotajam – kaitēt Komisijas tieši izteiktajai argumentācijai.
46 Līdz ar to šķiet, ka apstrīdētajā lēmumā ir pietiekami tieši, skaidri un nepārprotami izteikta Komisijas argumentācija attiecībā uz to, lai noteiktu, vai pasākumi, ko vienlaicīgi finansē no valsts iemaksām un kādas nozares pārstāvju brīvprātīgajām iemaksām, saskaņā ar Komisijas viedokli ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, lai ļautu Vispārējai tiesai veikt tiesiskuma pārbaudi un ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai varētu aizstāvēt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pamatots.
47 No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida pirmais pamats, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu.
Par otro pamatu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, jo Komisija pasākumus, kas finansēti no attiecīgās nozares brīvprātīgajām iemaksām, ir atzinusi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē
48 Francijas Republika uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka pasākumi, kas finansēti no attiecīgās nozares brīvprātīgajām iemaksām, ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
Tādu argumentu pieņemamība, kas attiecas uz faktiskajiem apstākļiem, kuri nav apstrīdēti administratīvā procesa laikā
49 Vispirms Komisija apgalvo, ka Francijas Republika nevar Vispārējā tiesā apstrīdēt piezīmes, ko Fedecom savos 2005. gada 20. oktobra apsvērumos iesniegusi saistībā ar nozares pārstāvju un Oniflhor attiecīgajām lomām nozares iemaksu apmēra un strīdīgo pasākumu noteikšanā, kā arī to īstenošanā.
50 Tā uzskata, pirmkārt, ka Francijas Republikai šo pamatu, ciktāl tas attiecas uz kļūdu faktos vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, esot vajadzējis izvirzīt atsevišķi no pamata, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā. Tomēr no Francijas Republikas rakstveida apsvērumiem izriet, ka tā šos faktus vēlējās izmantot kā argumentus, lai atbalstītu savu pamatojumu, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko Komisija pieļāvusi, atzīstot, ka pasākumi, kas finansēti no attiecīgās nozares brīvprātīgajām iemaksām, ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
51 Otrkārt, Komisija uzskata, ka šie argumenti ir nepieņemami, jo Francijas Republika oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā neesot izteikusi nevienu iebildumu attiecībā uz piezīmēm, ko Fedecom izteikusi savos 2005. gada 20. oktobra apsvērumos.
52 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalstij, kura ir piešķīrusi vai vēlas piešķirt atbalstu, atkāpjoties no EK līguma noteikumiem, ir pienākums sadarboties ar Komisiju tās procedūras ietvaros, kurā tā piedalās un kuru ievērojot šai dalībvalstij it īpaši ir pienākums iesniegt visus elementus, kuru raksturs ļautu šai iestādei pārliecināties, ka prasīto atkāpju nosacījumi ir izpildīti (Tiesas 1993. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑364/90 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2097. lpp., 20. punkts; Vispārējās tiesas 1999. gada 15. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑132/96 un T‑143/96 Freistaat Sachsen u.c./Komisija, Recueil, II‑3663. lpp., 140. punkts, un 2009. gada 11. februāra spriedums lietā T‑25/07 Iride un Iride Energia/Komisija, II‑245. lpp., 100. punkts). Lēmuma valsts atbalsta jomā likumība ir jāizvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (Tiesas 2003. gada 11. septembra spriedums lietā C‑197/99 P Beļģija/Komisija, Recueil, I‑8461. lpp., 86. punkts; šajā ziņā skat. Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 234/84 Beļģija/Komisija, Recueil, 2263. lpp., 16. punkts). No tā it īpaši izriet, ka valsts atbalsta jēdziens atbilst objektīvai situācijai, kas izvērtējama datumā, kurā Komisija pieņem savu lēmumu, veicot iepriekš minēto tiesas pārbaudi, un ir jāņem vērā šajā datumā veiktais novērtējums (iepriekš minētais spriedums lietā Chronopost un La Poste/UFEX u.c. Tātad, ja attiecīgie lietas dalībnieki nav snieguši pretēju informāciju, Komisijai ir tiesības balstīties uz faktiem, pat kļūdainiem, kas ir tās rīcībā galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī, ciktāl attiecīgie faktiskie apstākļi ir saistīti ar dalībvalstij izteikto Komisijas pieprasījumu sniegt vajadzīgo informāciju (Vispārējās tiesas 2005. gada 19. oktobra spriedums lietā T‑318/00 Freistaat Thüringen/Komisija, Krājums, II‑4179. lpp., 88. punkts).
53 Tāpat no Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 13. panta 1. punkta izriet, ka oficiālas izmeklēšanas procedūras attiecībā uz nelikumīgu atbalstu beigās Komisija pieņem lēmumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju, it īpaši to informāciju, ko dalībvalsts ir iesniegusi, atbildot uz Komisijas lūgumu sniegt informāciju.
54 Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Fedecom 2005. gada 20. oktobrī iesniedza savus apsvērumus kā ieinteresēta trešā persona, it īpaši atspoguļojot apstiprināto lauksaimniecības ekonomikas komiteju uzbūvi, finansēšanas kārtību, kā arī lomu attiecīgā atbalsta piešķiršanā, un ka šie apsvērumi tika nosūtīti Francijas iestādēm 2005. gada 1. decembrī, norādot, ka tām ir viens mēnesis savu rakstisko apsvērumu iesniegšanai. Minētās iestādes šo informāciju neapstrīdēja savā 2005. gada 28. decembra vēstulē, ar kuru tās turklāt atļāva nosūtīt savas 2002. gada 26. decembra un 2003. gada 22. jūlija vēstules Fedecom un iesniedza labojumus attiecībā uz 2002. gadā izmaksātā atbalsta summu.
55 No iepriekš 52. un 53. punktā minētajiem principiem izriet, ka Francijas Republika nevar izskatīšanas tiesā stadijā pirmo reizi apšaubīt tādu faktisko apsvērumu saturu, kurus trešā ieinteresētā persona iesniegusi administratīvā procesa laikā, pat ja tie tai bija nosūtīti. Ar apstākli vien, ka tā uz šiem faktiskajiem apstākļiem nereaģēja, jo tā piekrita Fedecom secinājumiem, nepietiek, lai tā izvairītos no administratīvā procesa efektivitātes principa.
56 Līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemami argumenti, ar kuriem Francijas Republika apšauba piezīmes, ko Fedecom iesniegusi savos 2005. gada 20. oktobra apsvērumos saistībā ar nozares pārstāvju un Oniflhor attiecīgajām lomām nozares iemaksu apmēra un strīdīgo pasākumu noteikšanā, kā arī to īstenošanā.
Vispārējie principi attiecībā uz valsts līdzekļu jēdzienu
57 Ir jāatgādina, ka EKL 87. panta 1. pantā ir paredzēts, ka ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
58 Lai priekšrocības varētu atzīt par atbalstu šī panta nozīmē, tām jābūt, pirmkārt, tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, otrkārt, jābūt valsts piešķirtām (Tiesas 1991. gada 21. marta spriedums lietā C‑303/88 Itālija/Komisija, Recueil, I‑1433. lpp., 11. punkts; 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑482/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑4397. lpp., 24. punkts, un 2003. gada 20. novembra spriedums lietā C‑126/01 GEMO, Recueil, I‑13769. lpp., 24. punkts).
59 Turklāt no EKL 87. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka vienīgi priekšrocības, ko tieši vai netieši piešķir no valsts līdzekļiem, ir uzskatāmas par atbalstu. Faktiski šajā noteikumā paredzētā atšķirība starp “valsts piešķirtu atbalstu” un atbalstu, kas piešķirts “no valsts līdzekļiem”, nenozīmē, ka visas valsts piešķirtas priekšrocības ir atbalsts neatkarīgi no tā, vai tās tiek finansētas no valsts līdzekļiem vai nē, bet tās mērķis ir vienīgi iekļaut šajā jēdzienā priekšrocības, ko tieši piešķir valsts, kā arī tās, kuras piešķir valsts izveidotas vai valsts noteiktas publisko vai privāto tiesību struktūras (Tiesas 2001. gada 13. marta spriedums lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 58. punkts).
60 Turklāt ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka EKL 87. panta 1. punkts aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts iestādes var faktiski izmantot, lai atbalstītu saimnieciskās darbības subjektus, un nav nozīmes tam, vai šie līdzekļi ir pastāvīgi minēto valsts iestāžu īpašumā vai nē. Tā rezultātā, pat ja šīs attiecīgajam pasākumam atbilstošās summas nav pastāvīgi valsts iestāžu rīcībā, ar faktu vien, ka šīs summas nepārtraukti ir valsts kontrolē un tādējādi kompetento valsts iestāžu rīcībā, ir pietiekoši, lai tās tiktu atzītas par valsts līdzekļiem (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. maija spriedumu lietā C‑83/98 P Francija/Ladbroke Racing un Komisija, Recueil, I‑3271. lpp., 50. punkts, un iepriekš minēto 2002. gada 16. maija spriedumu lietā Francija/Komisija, 37. punkts). Tāpat tas, ka šie līdzekļi sākotnēji bija privāti, neliedz tos uzskatīt par valsts līdzekļiem EKL 87. panta 1. punkta noteikumu izpratnē (šajā ziņā skat. 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑358/94 Air France/Komisija, Recueil, II‑2109. lpp., 63.–65. punkts).
61 Saskaņā ar judikatūru ar apstākli vien, ka subsīdiju shēma, kas atbalsta noteiktus attiecīgās nozares saimnieciskās darbības subjektus, pilnībā vai daļēji tiek finansēta no valsts iestādes uzliktajām iemaksām, kuras atskaita no attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem, nepietiek, lai šī shēma zaudētu valsts piešķirta atbalsta statusu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (iepriekš minētais Tiesas spriedums lietā Steinike & Weinlig, 22. punkts, un iepriekš minētais 1987. gada 11. novembra spriedums lietā Francija/Komisija, 23. punkts; šajā ziņā skat. Tiesas 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā 173/73 Itālija/Komisija, Recueil, 709. lpp., 27. un 35. punkts).
62 Turpretī Tiesa ir atteikusies atzīt par valsts līdzekļiem tādus līdzekļus, kurus ievāc publisko tiesību iestāde, iekasējot iemaksas tikai no saimnieciskās darbības subjektiem, kas ir attiecīgā pasākuma saņēmēji, bet kuri nekad nav bijuši pieejami valsts iestādēm un kuri tika izmantoti, lai finansētu tikai šo uzņēmēju specifiskas darbības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pearle u.c., 36.–39. punkts).
63 Tātad kritērijs, kas jāņem vērā, lai novērtētu, vai tie ir valsts līdzekļi, lai kāda arī būtu to sākotnējā izcelsme, ir tas, kādā mērā valsts iestāde iesaistās attiecīgo pasākumu un to finansēšanas kārtības noteikšanā.
64 Ar apstākli vien, ka attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu iemaksas, kas domātas, lai daļēji finansētu attiecīgos pasākumus, ir tikai fakultatīvas, nepietiek, lai apšaubītu šo principu. Faktiski apmērs, kādā valsts iestādes iesaistās šajās iemaksās, var būt nozīmīgs pat tad, ja šīs iemaksas nav obligātas.
65 No visa iepriekš minētā izriet, ka, lai noteiktu, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka strīdīgie pasākumi ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizvērtē, kāda loma valsts iestādēm ir šo pasākumu un to finansēšanas kārtības noteikšanā.
66 Izvērtējot valsts iestādes lomu strīdīgo pasākumu noteikšanā, šāda visaptveroša izvērtēšana ir jāveic Vispārējai tiesai – nenošķirot iemaksas atkarībā no to finansēšanas veida – jo valsts un privātās iemaksas ir sajauktas kopā vienā darbības fondā.
Ārkārtas rīcības plānu shēmas noteikumi
67 Vispirms ir jāizvērtē strīdīgo pasākumu shēmas noteikumi un it īpaši tādu valsts un privāto iemaksu apmēra noteikšana, kas domātas minēto pasākumu finansēšanai, kā arī to izmantošanas nosacījumu noteikšana.
68 Pirmkārt, attiecībā uz valsts un privāto iemaksu, kas domātas, lai finansētu strīdīgos pasākumus, apmēra noteikšanu no lietas materiāliem, it īpaši Fedecom 2005. gada 20. oktobra vēstules, izriet, ka Oniflhor, rūpnieciska un komerciāla valsts iestāde, kas atrodas valsts uzraudzībā, vienpusēji nolēma summas, kas piešķiramas ārkārtas rīcības plāniem, kā arī iemaksu apmēru, kas apstiprinātajām lauksaimniecības ekonomikas komitejām bija jāmaksā attiecībā uz ārkārtas rīcības plāniem. Šīs iemaksas noteica Oniflhor, un tās tika parēķinātas procentuāli no to ražotāju faktiski pārdoto augļu un dārzeņu daudzuma vai vērtības, kas bija atbalsta saņēmēji, un lauksaimniecības ekonomikas komitejas tās pieprasīja no katra produkta valsts iestādes nodaļas, kas tās pēc tam pārskaitīja Oniflhor. Tas šīs summas papildināja ar valsts atbalstu, kas atbilst 50–70 % no kopējā atbalsta vērtības. Ja ražotāji nemaksāja nozares iemaksas, Oniflhor piešķirtais atbalsts ražotājiem netika izmaksāts un tas palika apstiprināto lauksaimniecības ekonomikas komiteju līmenī, kurām savukārt bija pienākums to atmaksāt Oniflhor.
69 Pretēji citām iemaksām, ko saņēma apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas, šīs nebija obligātas, ko apliecina fakts, ka dažas ražotāju organizācijas atteicas tās maksāt. Līdz ar to šīs iemaksas neregulēja Code rural noteikumi attiecībā uz obligātajām iemaksām.
70 No Code rural R*553‑2. un R*553‑6. panta noteikumiem izriet, ka tie attiecas vienīgi uz biedra naudu un darbības iemaksām, kas ražotājiem obligāti jāmaksā atzītajām ražotāju grupām un apstiprinātajām lauksaimniecības ekonomikas komitejām. Līdz ar to Francijas Republika nevar atsaukties uz noteikumiem, kas attiecas uz atzīto ražotāju grupu noteikto biedra naudu un iemaksām, kādas paredzētas Code rural R*553‑5. pantā.
71 Tāpat arī Code rural R*553‑7. pants, kurā ir paredzēts, ka, ja apstiprinātā lauksaimniecības ekonomikas komiteja ir panākusi, ka noteikums, kas tika pieņemts priekš ražotājiem un ražotāju grupām, kas atrodas tās uzraudzībā, tiek piemērots visiem tās reģiona ražotājiem, minētajiem ražotājiem, kuriem šis noteikums ir kļuvis saistošs, saskaņā ar ministrijas dekrētu ir pienākums samaksāt komitejai visas vai daļu no iemaksām, ko nosaka pēc pārdoto produktu vērtības, nav piemērojams attiecībā uz iemaksām, kas domātas ārkārtas rīcības plānu finansēšanai. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka judikatūrā par nelikumīgiem ir atzīti jebkādi neatkarīgiem ražotājiem uzlikti pienākumi piedalīties ražotāju organizācijas izveidotu fondu finansēšanā, ja tās mērķis ir finansēt darbības, kuras pašas par sevi ir atzītas par pretējām Kopienas tiesībām (Tiesas 1986. gada 25. novembra spriedums lietā 218/85 Cerafel, Krājums, 3513. lpp., 22. punkts).
72 Turklāt Francijas Republika nevarot atsaukties uz Regulas Nr. 2200/96 par augļu un dārzeņu tirgus kopējo organizāciju 15. panta noteikumiem. Faktiski, ja saskaņā ar šo noteikumu ieviestajām darbības programmām ar ārkārtas rīcības plāniem būtu kopīgs vienkārši tas, ka tos līdzfinansē gan valsts iestāde, gan no ražotāju organizāciju biedru iemaksām, ko nosaka pēc faktiski pārdoto augļu un dārzeņu daudzuma vai vērtības, ir skaidrs, ka šie noteikumi nebūtu piemērojami strīdīgajiem pasākumiem, bet gan vienīgi tādiem pasākumiem, kas pieņemti augļu un dārzeņu tirgus kopējās organizācijas ietvaros.
73 Visbeidzot Francijas Republika katrā ziņā nav iesniegusi nevienu citu pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka iemaksu apmēru, ko maksāja ražotāji, tie būtu noteikuši paši.
74 No visa iepriekš minētā izriet, ka Oniflhor vienpusēji nolēma iemaksu apmēru, ko maksāja apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas, kā arī rīcības plāniem piešķirto kopējo summu.
75 Otrkārt, attiecībā uz strīdīgo pasākumu satura noteikšanu un to īstenošanas kārtību no lietas materiāliem, it īpaši no informācijas, ko Fedecom iesniedza 2005. gada 20. oktobrī, izriet, ka strīdīgos pasākumus noteica Oniflhor ar lēmumiem, uz kuriem bija tā direktora un valsts finanšu kontroliera zīmogs, un ka apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas nepiedalījās to noteikšanā un tām nebija nekādas rīcības brīvības to piemērošanā.
76 Francijas Republika tomēr uzskata, ka Oniflhor lēmumu vienīgais mērķis bija formāli pierakstīt iemaksas, ko nozares pārstāvji un valsts iestādes bija apņēmušies maksāt.
77 Tādējādi tā apgalvo, ka strīdīgos pasākumus noteica un īstenoja nozares pārstāvji paši un ka Oniflhor iesaistīšanās izpaudās vienīgi tā, ka tas piemēroja pēdējo minēto pieņemtos lēmumus un piedalījās to finansēšanā. Tā savu argumentāciju pamato ar diviem dokumentiem, kas pirmo reizi tika iesniegti replikas stadijā un kuru mērķis ir pierādīt, ka iniciatīva attiecībā uz ārkārtas rīcības plāniem nāk no lauksaimniecības ekonomikas komitejām. Tomēr no iepriekšējā 55. punkta izriet, ka Francijas Republika lietas izskatīšanas tiesā stadijā nevar pirmo reizi apšaubīt tādu apsvērumu patiesumu, kurus ieinteresētā trešā persona bija iesniegusi administratīvā procesa laikā, pat ja šie apsvērumi tai tika nosūtīti un tā tos netika apstrīdējusi.
78 Katrā ziņā ir jānorāda, ka šīs vēstules, ko divu apstiprināto lauksaimniecības ekonomikas komiteju produktu valsts iestādes 2001. gada bija nosūtījušas Oniflhor, ļauj vienīgi secināt, ka apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas pārkāpuma izdarīšanas laikā divreiz bija iesniegušas Oniflhor priekšlikumus pasākumiem, kas būtu jāpieņem saskaņā ar ārkārtas rīcības plāniem. Tomēr ar tiem nepietiek, lai apšaubītu informāciju, ko Fedecom bija nosūtījusi 2005. gada 20. oktobrī un saskaņā ar kuru apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas nebija kompetentas noteikt saskaņā ar ārkārtas rīcības plāniem pieņemtos pasākumus, kas bija vienīgi Oniflhor pienākums.
79 Turklāt ir jānorāda, ka Francijas Republika savos rakstveida apsvērumos ir atzinusi, ka apstiprinātajām lauksaimniecības ekonomikas komitejām bija pienākums piemērot tādus ārkārtas plānu ietvaros paredzētos pasākumus, kādi bija noteikti ar Oniflhor direktora lēmumu. Tas, ka šo apstākli skaidro ar Oniflhor dalību minēto pasākumu finansēšanā, neietekmē vērtējumu attiecībā uz to, kādā mērā valsts iestāde kontrolēja šo pasākumu īstenošanu.
80 Visbeidzot Francijas Republika norāda, ka pretēji situācijai lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums Air France/Komisija (65. punkts), Oniflhor nevarēja brīvi rīkoties ar nozares pārstāvju iemaksātajiem līdzekļiem, jo minētos fondus pārvaldīja apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas. Tomēr no Tiesas judikatūras, kas minēta iepriekš 60. punktā, izriet, ka, pat ja summas nav pastāvīgi valsts iestāžu rīcībā, ar faktu vien, ka šīs summas nepārtraukti ir valsts kontrolē un tādējādi kompetento valsts iestāžu rīcībā, ir pietiekoši, lai tās tiktu atzītas par valsts līdzekļiem.
81 Šajā gadījumā valsts, izmantojot savu dominējošo ietekmi attiecībā uz strīdīgo pasākumu noteikšanu un īstenošanu, pilnībā varēja novirzīt apstiprinātajām lauksaimniecības ekonomikas komitejām piešķirto līdzekļu izmantošanu, lai attiecīgajā gadījumā finansētu dažu ražotāju īpašās priekšrocības.
82 Faktiski ir pierādīts, ka apstiprinātajām lauksaimniecības ekonomikas komitejām nebija nekādas rīcības brīvības Oniflhor noteikto pasākumu piemērošanā.
83 Turklāt no vairākiem Code rural noteikumiem izriet, ka administratīvajai iestādei bija padziļinātas un pastāvīgas kontroles pilnvaras pār attiecīgajām summām. Faktiski atbilstoši Code rural R*553‑10. pantam lauksaimniecības ministra kontrole pār apstiprinātajām ekonomikas komitejām it īpaši attiecas uz šo iestāžu grāmatvedību un veikto darījumu likumību, kā arī uz saņemtā valsts atbalsta izmantošanu. Šajā ziņā R*553‑13. pantā ir paredzēts, ka amatpersonas, kuras ir pilnvarojis lauksaimniecības ministrs, var piekļūt visiem apstiprināto lauksaimniecības ekonomikas komiteju dienestiem un tur iepazīties ar visiem dokumentiem, vēstulēm vai grāmatvedības dokumentiem.
84 Visbeidzot ir jānorāda uz valsts izšķirošo lomu apstiprinātajās lauksaimniecības ekonomikas komitejās, kurās valsti pārstāv reģiona prefekts. No Code rural noteikumiem izriet, ka jebkuras apstiprinātās lauksaimniecības ekonomikas komitejas pieteikumam, ko tās saskaņā ar minētā kodeksa R*552‑1. pantu iesniedz lauksaimniecības ministram, lai varētu saņemt valsts atbalstu, saskaņā ar šī paša kodeksa R*552‑2. pantu ir jāpievieno konkrēti dokumenti, tostarp “komitejas statūti”, kuros jābūt klauzulām, kuras paredz, ka “komitejas pieņemtie noteikumi ir piemērojami tikai pēc tam, kad tos apstiprinājis lauksaimniecības ministrs”, “paziņojums, kurā precizēts atbalsta raksturs un veids, kas iespējams, ja nepieciešams, piešķirams komitejas biedriem”, un “noteikumi, ko komiteja pieņēmusi saskaņā ar L.552‑1. pantu ”. Atbilstoši Code rural R.552‑10. pantam apstiprinātā lauksaimniecības ekonomikas komiteja var pieņemt jaunus noteikumus vai grozīt jau apstiprinātos noteikumus vienīgi ar lauksaimniecības ministra tiešu piekrišanu. Turklāt Code rural R.552‑11. pantā ir paredzēts, ka lauksaimniecības ministrs katrā apstiprinātajā lauksaimniecības ekonomikas komitejā ieceļ pārstāvi, kuram komitejā ir tehniskā konsultanta loma un kurš piedalās vai kuru saskaņā ar lauksaimniecības ministra noteiktajiem nosacījumiem var pārstāvēt valdes sanāksmēs vai vispārējās sapulcēs, un kurš var iepazīties uz vietas vai pieprasīt, lai viņam nosūta jebkādus dokumentus, kā arī jebkādus dokumentus, kas attiecas uz komitejas vai tajā ietilpstošo organizāciju darbību, un kurš regulāri tiek informēts par visiem valdes pieņemtajiem lēmumiem, kā arī vispārējās sapulcēs pieņemtajām rezolūcijām. Tāpat arī lauksaimniecības ministra 2000. gada 30. oktobra Dekrēta par to, kā augļu un dārzeņu nozarē lauksaimniecības ekonomikas komitejās tiek pārstāvēta valsts (JORF, 2000. gada 15. novembris, 18079. lpp.), 1. pantā ir paredzēts, ka reģiona prefekts vai tā pārstāvis ir tiesīgs piedalīties visās apstiprināto lauksaimniecības ekonomikas komiteju pārvaldes struktūru sanāksmēs, kurās tiek pieņemti lēmumi, un ka viņš saņem visus šajā ziņā sastādītos apspriežu ziņojumus un sanāksmju protokolus. Šī paša tiesību akta 2. pantā valsts pārstāvim ir noteikts pienākums – un, ja nepieciešams, tam šajā ziņā palīdz Oniflhor – nodrošināt, lai šīm komitejām uzticētie uzdevumi tiktu veikti saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām norādēm, un ir paredzēts, ka šajā ziņā pirms to piemērošanas viņš ar zīmogu apstiprina komiteju vadošo struktūru, šajā gadījumā vispārējās sapulcēs vai valdē, pieņemtos lēmumus, kā arī noslēgtos līgumus, ja tajos ir paredzēti komitejas biedru pienākumi vai noteikta kārtība, kādā tiek izmantots valsts finansējums – attiecībā uz ražošanas nozares darbību vai ieguldījumiem tajā – vai Kopienas finansējums. Minētie lēmumi bez šāda apstiprinājuma nav izpildāmi.
85 Francijas Republika ir atzinusi šo valsts nozīmīgo lomu apstiprināto lauksaimniecības ekonomikas komiteju darbībā. Tam, ka šī loma tiek skaidrota ar apstākli, ka minētajām komitejām ir iespēja padarīt savus noteikumus par obligātiem visiem attiecīgā reģiona ražotājiem, nav nozīmes, izvērtējot valsts klātbūtni šajās komitejās.
86 Francijas Republika turklāt apgalvo, ka, ja reģiona prefekts piedalās lauksaimniecības ekonomikas komitejas vadošo struktūru sanāksmēs, viņš tomēr nepiedalās minēto struktūru lēmumu pieņemšanā. No iepriekš minētā lauksaimniecības ministra 2000. gada 30. oktobra dekrēta 2. panta tomēr izriet, ka komiteju vadošo struktūru pieņemtie lēmumi, kā arī līgumi attiecībā uz valsts finansējuma izmantošanas kārtību bija izpildāmi tikai tad, ja tie bija apstiprināti ar reģiona prefekta vai tā pārstāvja zīmogu.
87 No visa iepriekš minētā izriet, ka Oniflhor vienpusēji lēma par pasākumiem, kas finansējami no ārkārtas rīcības plāniem, kā arī par to īstenošanas kārtību un ka, lai arī apstiprinātajām lauksaimniecības ekonomikas komitejām bija pienākums pārvaldīt darbības fondus, kas bija domāti šo pasākumu finansēšanai, tām tomēr nebija nekādas rīcības brīvības to piemērošanā.
88 Secinājumā ir jākonstatē, ka strīdīgos pasākumus un to finansēšanas kārtību noteica Oniflhor, rūpnieciska un komerciāla valsts iestāde, kas atrodas valsts uzraudzībā. Turpretī pasākumu saņēmējiem bija tikai tiesības izvēlēties piedalīties vai nē šādi izveidotajā Oniflhor sistēmā, piekrītot vai atsakoties maksāt Oniflhor noteiktās nozares iemaksas. Līdz ar to ir jāuzskata, ka strīdīgie pasākumi ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
89 Līdz ar to ir jānoraida otrais pamats, kas attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar valsts līdzekļu jēdzienu, un tādējādi visa prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
91 Tā kā Francijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Kanninen | Wahl | Soldevila Fragoso |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 27. septembrī.
[Paraksti]