Lieta T‑139/09

Francijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

Valsts atbalsts – Augļu un dārzeņu nozare – “Ārkārtas rīcības plāni” Francijas augļu un dārzeņu tirgus atbalstam – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu – Atbalsta jēdziens – Valsts līdzekļi – Līdzfinansējums no valsts iestādes līdzekļiem un ražotāju organizāciju brīvprātīgajām iemaksām – Administratīvajā procesā neizvirzīti argumenti – Pienākums norādīt pamatojumu

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2012. gada 27. septembra spriedums

1.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Komisijas lēmums valsts atbalsta jomā

(EKL 87. un 253. pants)

2.      Valsts atbalsts – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēta atbalsta nesaderība ar kopējo tirgu – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms  – Valsts līdzekļu jēdziena izvērtēšana gadījumā, ja pasākumi vienlaicīgi tiek finansēti no valsts iemaksām un kādas nozares pārstāvju brīvprātīgajām iemaksām

(EKL 87. pants)

3.      Valsts atbalsts – Komisijas lēmums – Lēmuma likumības vērtējums, pamatojoties uz lēmuma pieņemšanas brīdī pieejamo informāciju – Dalībvalsts pienākums sadarboties

(EKL 87. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 13. panta 1. punkts)

4.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi

(EKL 87. pants)

5.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi – Pasākumi, kas vienlaicīgi tiek finansēti no valsts iestādes līdzekļiem un kādas nozares pārstāvju brīvprātīgajām iemaksām – Attiecīgais kritērijs – Apmērs, kādā valsts iestāde iesaistās pasākumu, kas tiek finansēti no nozares iemaksām, un to finansēšanas kārtības noteikšanā

(EKL 87. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 37.–39. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 41.–46. punktu)

3.      Dalībvalstij, kura ir piešķīrusi vai vēlas piešķirt atbalstu, atkāpjoties no EK līguma noteikumiem, ir pienākums sadarboties ar Komisiju tās procedūras ietvaros, kurā tā piedalās un, kuru ievērojot, šai dalībvalstij it īpaši ir pienākums iesniegt visus elementus, kuru raksturs ļautu šai iestādei pārliecināties, ka prasīto atkāpju nosacījumi ir izpildīti. Lēmuma likumība valsts atbalsta jomā jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī. No tā it īpaši izriet, ka valsts atbalsta jēdziens atbilst objektīvai situācijai, kas izvērtējama datumā, kurā Komisija pieņem savu lēmumu, veicot iepriekš minēto tiesas pārbaudi, un ir jāņem vērā šajā datumā veiktais novērtējums. Tātad, ja attiecīgie lietas dalībnieki nav snieguši pretēju informāciju, Komisijai ir tiesības balstīties uz faktiem, pat kļūdainiem, kas ir tās rīcībā galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī, ciktāl attiecīgie faktiskie apstākļi ir saistīti ar dalībvalstij izteikto Komisijas pieprasījumu sniegt vajadzīgo informāciju.

Tāpat no Regulas Nr. 659/1999 attiecībā uz EKL 88. panta piemērošanu 13. panta 1. punkta izriet, ka oficiālas izmeklēšanas procedūras attiecībā uz nelikumīgu atbalstu beigās Komisija pieņem lēmumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju, it īpaši to informāciju, ko dalībvalsts ir iesniegusi, atbildot uz Komisijas lūgumu sniegt informāciju.

Šādā kontekstā, un ņemot vērā administratīvā procesa efektivitātes principu, dalībvalsts nevar izskatīšanas tiesā stadijā pirmo reizi apšaubīt tādu faktisko apsvērumu saturu, kurus trešā ieinteresētā persona iesniegusi administratīvā procesa laikā, pat ja tie tai bija nosūtīti.

(sal. ar 52., 53. un 55. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 57.–60. punktu)

5.      Ja subsīdiju shēma, kas atbalsta noteiktus attiecīgās nozares saimnieciskās darbības subjektus, pilnībā vai daļēji tiek finansēta no valsts iestādes uzliktajām iemaksām, kuras atskaita no attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem, ar to vien nepietiek, lai šī shēma zaudētu valsts piešķirta atbalsta statusu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

Turpretī nevar atzīt par valsts līdzekļiem tādus līdzekļus, kurus ievāc publisko tiesību iestāde, iekasējot iemaksas tikai no saimnieciskās darbības subjektiem, kas ir attiecīgā pasākuma saņēmēji, bet kuri nekad nav bijuši pieejami valsts iestādēm un kuri tika izmantoti, lai finansētu tikai šo uzņēmēju specifiskas darbības.

Tātad kritērijs, kas jāņem vērā, lai novērtētu, vai tie ir valsts līdzekļi, lai kāda arī būtu to sākotnējā izcelsme, ir tas, kādā mērā valsts iestāde iesaistās attiecīgo pasākumu un to finansēšanas kārtības noteikšanā. Ar apstākli vien, ka attiecīgo saimnieciskās darbības subjektu iemaksas, kas domātas, lai daļēji finansētu attiecīgos pasākumus, ir tikai fakultatīvas, nepietiek, lai apšaubītu šo principu. Faktiski apmērs, kādā valsts iestādes iesaistās šajās iemaksās, var būt nozīmīgs pat tad, ja šīs iemaksas nav obligātas.

Izvērtējot valsts iestādes lomu tādu pasākumu noteikšanā, kuri tiek finansēti no valsts iestāžu līdzekļiem vai ražotāju organizāciju brīvprātīgajām iemaksām, šāda visaptveroša izvērtēšana ir jāveic Vispārējai tiesai – nenošķirot iemaksas atkarībā no to finansēšanas veida – jo valsts un privātās iemaksas ir sajauktas kopā vienā darbības fondā.

Gadījumā, ja šo pasākumu un to finansēšanas kārtību nosaka rūpnieciska un komerciāla valsts iestāde, kas atrodas valsts uzraudzībā, turpretī pasākumu saņēmējiem ir tikai tiesības izvēlēties piedalīties vai nē šādi izveidotajā valsts iestādes sistēmā, piekrītot vai atsakoties maksāt iestādei noteiktās nozares iemaksas, ir jāuzskata, ka strīdīgie pasākumi ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

(sal. ar 61.–64., 66. un 88. punktu)