Prasība, kas celta 2011. gada 9. septembrī - Francija/Komisija

(lieta T-479/11)

Tiesvedības valoda - franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Francijas Republika (pārstāvji - E. Belliard, G. de Bergues, B. Beaupère-Manokha un J. Gstalter)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savā prasības pieteikumā prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atcelt Eiropas Komisijas 2011. gada 29. jūnija Lēmumu C(2011) 4483, galīgā redakcija, par valsts atbalstu Nr. C 35/2008, ko Francija ir piešķīrusi publiskajai organizācijai, kas nodarbojas ar rūpnieciskiem un komerciāliem jautājumiem, - "Francijas Naftas institūts".

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot pietiekami juridiski pamatoti konstatējusi valsts atbalsta pastāvēšanu. Faktiski prasītāja uzskata, ka Komisija, izlemjot, ka pastāv valsts atbalsts, nav ievērojusi noteikumus par pierādījumiem valsts atbalsta jomā gan attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, gan pierādījumu apjomu.

Ar otro pamatu, kas ir sadalīts četrās daļās, tiek apgalvots, ka ir pieļautas kļūdas faktos un tiesību piemērošanā, tiktāl, ciktāl Komisija ir pieņēmusi, ka pastāv netieša neierobežota garantija Francijas Naftas institūta labā. Prasītāja uzsver, ka:

izpētot Francijas tiesības, nevar izsecināt, ka pastāvētu princips, saskaņā ar kuru valsts garantētu Francijas Naftas institūta parādu;

vispārējās [civil]tiesībās paredzēto sanācijas un bankrota procedūru nepiemērojamība Francijas Naftas institūtam nenozīmē to, ka šādas organizācijas kreditori atrastos izdevīgākā situācijā nekā uzņēmuma, kura darbība ir regulēta komerctiesībās, kreditori;

mehānismus, kas ļauj ietekmēt valsts atbildību, nevar pielīdzināt neierobežotas garantijas mehānismam un

dažu ar Francijas Naftas institūta pienākumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus saistītu parādu iespējamai uzturēšanai nav saistības ar organizācijas statusu.

Ar trešo pamatu, kas ir sadalīts divās daļās, tiek apgalvots, ka esot pārprasts priekšrocības jēdziens LESD 107. panta 1. punkta nozīmē tiktāl, ciktāl

Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka garantijas pastāvēšana - pieņemot, ka tā ir konstatēta - radot Francijas Naftas institūtam priekšrocību un

pakārtoti, Komisija esot pārpratusi priekšrocības jēdzienu, uzskatīdama, ka šķietamā priekšrocība, no kuras savas likumiskās garantijas dēļ esot guvis labumu Francijas Naftas institūts, esot tikusi nodota tālāk tā privāto tiesību meitassabiedrībām Axens un Prosernat.

____________