ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 31. oktobrī (1)
Lieta C‑507/18
NH
pret
Associazione Avvocatura per i diritti LGBTI – Rete Lenford
(Corte suprema di cassazione (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Direktīva 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ – 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Iespēja iegūt darbu – Publiski izteikumi, ar kuriem tiek izslēgta homoseksuālu personu pieņemšana darbā – 8. panta 1. punkts – 9. panta 2. punkts – Piespiedu izpilde un tiesību aizsardzības līdzekļi – Asociācijas tiesības celt prasību, ja nav neviena identificējama cietušā – Prasības atlīdzināt kaitējumu
1. “Έπεα πτερόεντα” – vārdiem ir spārni. Šim teicienam, kas nāk no Homēra laikiem (2), ir divkārša nozīme, proti, vārdus aiznes vējš (3), bet arī – vārdi ātri skrien un ātri izplatās. Šī lieta, kas attiecas uz radio intervijas laikā paustiem izteikumiem, ir tuvāk otrajai nozīmei. Mūsdienās radio un televīzijā izteikti vai sociālajos tīklos pārraidīti vārdi ātri izplatās un rada sekas. Mutiskie izteikumi, kas ir pamatlietas pamatā, ir nokļuvuši līdz pat Luksemburgai un dod Tiesai iespēju interpretēt noteikumus, kas paredzēti Padomes Direktīvā 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (4). Vai šīs direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kurā aizliegta diskriminācija attiecībā uz darba iegūšanas iespējām, ir piemērojams arī vispārīgam radio paustam izteikumam, ka intervējamais savā advokātu birojā nepieņemtu darbā homoseksuālas personas? Un vai ir iespējams, ka gadījumā, ja nav neviena identificējama cietušā, asociācija var prasīt, lai tiek nodrošināts diskriminācijas aizliegums nodarbinātības un profesijas jomā, tostarp pieprasot atlīdzināt kaitējumu?
Tiesiskais regulējums
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija
2. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 10. pantā ir noteikts:
“1. Ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neapstrīd Valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu.
2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti.”
3. Konvencijas 14. pantā ir aizliegta diskriminācija, nosakot, ka “šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa”.
4. Tiesības uz darbu tomēr nav to konkrēto tiesību lokā, kas tiek aizsargātas ar ECPAK.
Savienības tiesības
Eiropas Savienības Pamattiesību harta
5. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) (5) 11. panta 1. punktā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām”.
6. Hartas 15. panta 1. punktā ir norādīts, ka “ikvienai personai ir tiesības strādāt un iesaistīties brīvi izraudzītā vai akceptētā profesijā”.
7. Savukārt 21. panta 1. punktā ir aizliegta “jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ”.
8. Hartas 52. panta 1. punktā ir noteikts, ka visiem “šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi [ES], vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”. Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts, ka “ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz [ES] tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību”.
Direktīva 2000/78
9. Direktīvas 2000/78 apsvērumos it īpaši ir norādīts:
“(1) 2000[..] Eiropas Savienība ir dibināta uz visām dalībvalstīm kopīgiem brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un tiesiskuma principiem [..].
[..]
(9) Nodarbinātība un profesija ir galvenie elementi, kas garantē vienlīdzīgas iespējas visiem un būtiski veicina pilsoņu līdzdalību ekonomiskajā, kultūras un sociālajā dzīvē un viņu potenciāla izmantošanu.
[..]
(11) Diskriminācija [..] seksuālās orientācijas dēļ var apdraudēt EK līguma mērķu sasniegšanu, jo īpaši augsta līmeņa nodarbinātības un sociālās aizsardzības sasniegšanu, dzīves līmeņa un dzīves kvalitātes paaugstināšanu, ekonomisko un sociālo kohēziju un solidaritāti, un personu brīvu pārvietošanos.
[..]
(15) Tādu faktu novērtēšana, pēc kuriem var spriest, vai ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, ir jautājums izskatīšanai valsts tiesu iestādēs vai citās kompetentās iestādēs saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi.
[..]
(28) Šī direktīva nosaka minimālās prasības, tādējādi sniedzot dalībvalstīm iespēju ieviest vai uzturēt spēkā labvēlīgākus noteikumus. Šīs direktīvas ieviešanai nevajadzētu kalpot par attaisnojumu jebkādam regresam attiecībā uz situāciju, kura jau pastāv ikvienā dalībvalstī.
(29) Personām, kuras bijušas pakļautas diskriminācijai reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ, vajadzētu būt pieejamiem pienācīgiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Lai nodrošinātu efektīvāku aizsardzību, arī asociācijām vai juridiskajām personām vajadzētu būt tiesīgām vai nu jebkura cietušā vārdā, vai viņu atbalstot, kā to nosaka dalībvalstis, iesaistīties lietas izskatīšanas procesā, neierobežojot attiecīgās valsts procesuālās normas par pārstāvību un aizstāvību tiesās.
(30) Lai efektīvi īstenotu vienlīdzības principu, vajadzīga atbilstīga tiesiskā aizsardzība pret pakļaušanu netaisnībai.
[..]
(35) Dalībvalstīm būtu jāparedz efektīvas, proporcionālas un preventīvas sankcijas gadījumā, ja netiek pildīti pienākumi, kas izriet no šīs direktīvas.
[..]
(37) Saskaņā ar [..] subsidiaritātes principu dalībvalstis nevar pienācīgi sasniegt šīs direktīvas mērķi, proti, [ES] izveidot līdzvērtīgus spēles noteikumus attiecībā uz vienlīdzību nodarbinātības un profesijas ziņā [..].”
10. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.
11. Direktīvas 2. pantā “Diskriminācijas jēdziens” ir noteikts:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2. Šā panta 1. punktā:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ;
b) pieņem, ka netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien:
[..]
5. Šī direktīva neierobežo attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos pasākumus, kuri demokrātiskā sabiedrībā vajadzīgi sabiedrības drošībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai un kriminālnoziegumu novēršanai, veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.”
12. Saskaņā ar 3. pantu “Piemērošanas joma”:
“1. Nepārsniedzot [ES] kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:
a) nosacījumiem darba, pašnodarbinātības un profesijas iegūšanai, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem, lai kāda būtu darbības nozare, un visos profesionālās hierarhijas līmeņos, ietverot paaugstināšanu amatā; [..]”
13. Direktīvas 8. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis drīkst ieviest vai uzturēt noteikumus, kuri ir labvēlīgāki vienādas attieksmes principa aizsardzībai nekā šajā direktīvā izklāstītie noteikumi.
2. Šīs direktīvas ieviešana nekādā gadījumā nav par pamatu tam, lai vājinātu aizsardzību pret diskrimināciju, ko dalībvalstis jau sasniegušas jomās, uz kurām attiecas šī direktīva.”
14. Saskaņā ar 9. pantu “Tiesību aizsardzība”:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai tiesiskās un/vai administratīvās procedūras [..] nolūkā panākt, ka izpilda šajā direktīvā paredzētos pienākumus, būtu pieejamas visām personām, kuras uzskata sevi par cietušām, jo viņām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips [..].
2. Dalībvalstis nodrošina, lai apvienības, organizācijas vai citas juridiskas personas, kurām saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem ir likumīga interese par to, lai nodrošinātu šīs direktīvas noteikumu ievērošanu vai nu sūdzības iesniedzēja vārdā, vai atbalstot to, ar viņa vai viņas apstiprinājumu varētu iesaistīties jebkurā tiesiskā un/vai administratīvā procedūrā, kas paredzēta, lai panāktu, ka izpilda pienākumus, kas paredzēti šajā direktīvā.
[..]”
15. 17. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka šīs sankcijas piemēro. Sankcijām, kas veido kompensācijas maksājumu upurim, jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām [..]”.
Itālijas tiesības
16. Ar Decreto legislativo 9 luglio 2003, No 216 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 216/2003) ir īstenota Direktīva 2000/78. Tā 1. pantā ir paskaidrots, ka šajā dekrētā “ir paredzēti noteikumi par vienlīdzīgas attieksmes īstenošanu pret personām neatkarīgi no reliģijas, uzskatiem, invaliditātes, vecuma un seksuālās orientācijas attiecībā uz nodarbinātību un darba apstākļiem, paredzot vajadzīgos pasākumus, lai šie faktori neizraisītu diskrimināciju, ņemot vērā arī atšķirīgu ietekmi, ko vienādas diskriminācijas formas var atstāt uz sievietēm un vīriešiem”.
17. Dekrēta 2. pantā ir sniegta diskriminācijas definīcija. Tā 1. punktā ir noteikts, ka ““vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē, ka nenotiek nekāda tieša vai netieša diskriminācija reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Šis princips paredz, ka nedrīkst notikt tieša vai netieša diskriminācija, kas definēta šādi:
a) tieša diskriminācija ir tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;
b) netieša diskriminācija ir tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija, prakses, akta, vienošanās vai darbības dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citām personām [..]”.
18. Dekrēta 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka “vienlīdzīgas attieksmes principu neatkarīgi no reliģijas, uzskatiem, invaliditātes, vecuma un seksuālās orientācijas piemēro visām personām gan publiskajā, gan privātajā sektorā, un tā tiesiskā aizsardzība atbilstoši 4. pantā norādītajām formām ir jānodrošina it īpaši šādās jomās:
a) piekļuve darbam, pašnodarbinātībai un profesijai, to skaitā atlases kritēriji un darbā pieņemšanas nosacījumi [..]”.
19. Dekrēta 5. pants attiecas uz tiesībām celt prasību, un tajā ir noteikts:
“1. Arodbiedrībām, asociācijām un organizācijām, kas pārstāv aizskarto tiesības vai intereses saskaņā ar pilnvaru, kura izsniegta ar publisku aktu vai apliecinātu privāttiesisku aktu, kas nodrošina tās spēkā esamību, ir tiesības celt prasību saskaņā ar 4. pantu no diskriminācijas cietušās personas vārdā vai tās atbalstam pret fizisku vai juridisku personu, kura ir atbildīga par diskriminējošu rīcību vai darbību.
2. 1. punktā minētajiem subjektiem ir tiesības celt prasību arī kolektīvas diskriminācijas gadījumos, ja nav iespējams tieši un nekavējoties noteikt no diskriminācijas cietušās personas.”
Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
20. NH ir vecākais jurists. Tiesai iesniegtie materiāli neļauj izdarīt galīgus secinājumus par to, kāds ir NH precīzais statuss advokātu birojā, kurā viņš darbojas. Radio programmā sniegtās intervijas laikā NH bija paziņojis, ka viņš nekad nepieņemtu darbā savā advokātu birojā homoseksuālu personu un arī nevēlētos izmantot šādu personu pakalpojumus. Laikā, kad viņš bija izteicis šīs piezīmes, NH advokātu birojā nebija uzsākta neviena darbā pieņemšanas procedūra.
21. Associazione Avvocatura per i diritti LGBTI – Rete Lenford (turpmāk tekstā – “Associazione”) (6) ir advokātu asociācija, kuras mērķis saskaņā ar tās statūtiem ir “veicināt [LGBTI] personu kultūras attīstību un izplatīšanu un šo personu tiesību ievērošanu” un izveidot advokātu tīklu, kas piedāvātu LGBTI personām tiesisko aizsardzību un to pārstāvību valsts un starptautiskajās tiesās. Associazione cēla prasību tiesā pret NH, pieprasot, lai lēmuma daļa tiktu publicēta valsts mēroga laikrakstā, lai tiktu izstrādāts rīcības plāns diskriminācijas novēršanai un lai tiktu atlīdzināti zaudējumi Associazione par morālo kaitējumu.
22. Ar 2014. gada 6. augusta rīkojumu Tribunale di Bergamo (Bergamo tiesa, Itālija), kas darbojās kā darba tiesa, konstatēja, ka NH ir rīkojies prettiesiski. Tā nosprieda, ka viņa rīcība bijusi prettiesiska, jo ir bijusi diskriminējoša, publicēja prasīto rīkojumu un lika, lai viņš samaksā 10 000 EUR asociācijai Associazione par nodarīto kaitējumu.
23. Corte d’appello di Brescia (Brešas apelācijas tiesa, Itālija) ar 2015. gada 23. janvāra spriedumu noraidīja NH par šo rīkojumu iesniegto pārsūdzību.
24. Minēto spriedumu NH kasācijas kārtībā pārsūdzēja Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”).
25. Iesniedzējtiesa pauž šaubas, vai Associazione ir struktūra, kas pārstāv kopējas intereses Direktīvas 2000/78 9. panta 2. punkta nozīmē, un tādējādi – vai tai ir tiesības celt prasību pret NH. Šī tiesa arī pauž šaubas, vai NH izteikumi ietilpst Direktīvas 2000/78 darbības jomā, pamatojoties uz to, ka tie attiecas uz “nodarbinātību”, vai arī tie būtu uzskatāmi tikai par viedokļa paušanu, kas nav saistīta ar diskriminējošu darbā pieņemšanas procedūru.
26. Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa uzdod Tiesai šādus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2000/78 9. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka asociācija kuru veido advokāti, kas specializējas LGBTI personu tiesiskajā aizsardzībā, un kuras statūtos ir deklarēts mērķis veicināt LGBTI kultūras un tiesību ievērošanu, ir automātiski uzskatāma par juridisku personu, kas pārstāv kolektīvas intereses, un par bezpeļņas asociāciju, kurai ir tiesības celt prasību tiesā, tostarp prasību par zaudējumu atlīdzību, ja pastāv apstākļi, kas ir uzskatāmi par diskriminējošiem LGBTI personām?
2) Vai Direktīvā 2000/78 paredzētās aizsardzības pret diskrimināciju piemērošanas jomā, saskaņā ar precīzu tās 2. un 3. panta interpretāciju, ietilpst tāda viedokļa paušana pret homoseksuālām personām, kurā izklaides radio programmas intervijā intervējamā persona ir paziņojusi, ka nekad nepieņemtu darbā LGBTI personu vai neizmantotu minēto personu pakalpojumus savā advokātu birojā, kaut arī darbinieku atlase tai nebija ne aktuāla, nedz plānota?”
27. Rakstveida apsvērumus iesniedza NH, Associazione, Grieķijas un Itālijas valdības un Eiropas Komisija. 2019. gada 15. jūlija tiesas sēdē NH, Associazione, Itālijas valdība un Eiropas Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.
Vērtējums
Ievada apsvērumi
28. Par šīs lietas pamatā esošiem faktiem nav strīda. Radio intervijā NH bija teicis, ka viņš nekad nepieņemtu darbā savā advokātu birojā homoseksuālu personu un arī nevēlētos izmantot šādu personu pakalpojumus. Šī lieta ir par šo faktu juridisko kvalifikāciju. Vai tie nozīmē diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību Direktīvas 2000/78 izpratnē? Un, ja tas tā ir, vai Associazione ir atļauts celt prasību pret NH, ja nav neviena identificējama cietušā?
29. Tādējādi vispirms jānoskaidro, vai situācijai pamatlietā ir piemērojama Direktīva 2000/78, un pēc tam ir jāpārbauda, vai Associazione ir tiesības celt prasību, lai panāktu šīs direktīvas noteikumu izpildi. Šādā secībā es arī skatīšu šos prejudiciālos jautājumus (tādējādi jautājumi, kas sniegti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiks skatīti apgrieztā secībā).
30. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Direktīvas 2000/78 nosaukuma un preambulas, gan no tās satura un mērķa izriet, ka ar to ir paredzēts izveidot kopēju sistēmu, lai ikvienai personai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi “nodarbinātības un profesijas jomā”, tai piedāvājot efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju, kuras pamatā ir kāds no iemesliem, kas paredzēti tās 1. pantā, tostarp seksuālā orientācija (7).
31. Direktīvas mērķis ir arī radīt Eiropas Savienībā līdzvērtīgus spēles noteikumus attiecībā uz vienlīdzību nodarbinātības un profesijas ziņā (8). Tomēr direktīvas piedāvātā aizsardzība ir jāuzskata par minimumu tādējādi, ka dalībvalstis var brīvi ieviest vai uzturēt spēkā labvēlīgākus noteikumus (9). Direktīva 2000/78 piedāvā aizsardzību divos atšķirīgos līmeņos – materiālā līmenī, aizliedzot tiešu un netiešu diskrimināciju, tostarp seksuālās orientācijas dēļ, un piespiedu izpildes līmenī, nodrošinot tiesiskās aizsardzības līdzekļu minimālos standartus, kuru pieejamība dalībvalstīm ir jānodrošina diskriminācijas gadījumā.
Par otro jautājumu
32. Otrais jautājums attiecas uz Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomu. Vai paziņojums, ko radio programmas laikā ir sniedzis intervējamais, skaidri un nepārprotami teikdams, ka viņš nekad nepieņemtu darbā savā advokātu birojā homoseksuālu personu un arī nevēlētos izmantot šādas personas pakalpojumus, ietilpst minētās direktīvas darbības jomā, pat ja šāds paziņojums nav saistīts ne ar vienu uzsāktu vai plānotu darbā pieņemšanas procedūru?
33. Tādu faktu novērtēšana, pēc kuriem var spriest, vai ir notikusi diskriminācija, ir jautājums, kas jāizskata valsts tiesu iestādēm vai citām kompetentām iestādēm saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vai praksi (10). Tomēr man šķiet, ka, ja piemēro Direktīvu 2000/78, Tiesai sniegtie šīs lietas fakti liecina par tiešu diskrimināciju. Ir acīmredzami, ka pret homoseksuālu personu, kas meklē darbu NH advokātu birojā, attieksme būtu mazāk labvēlīga, proti, tā netiktu pieņemta darbā savas seksuālās orientācijas dēļ atšķirībā no citas personas salīdzināmā situācijā (11).
34. Vai iesniedzējtiesas raksturotie fakti ietilpst Direktīvas 2000/78 materiālajā piemērošanas jomā? Vai uz tiem attiecas sadaļa “nodarbinātība un profesija” un, konkrētāk, “nosacījumi darba iegūšanai”, kā noteikts šīs direktīvas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā?
Par Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomu
35. Iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, vai NH radio intervijas laikā paustajiem izteikumiem ir pietiekama saikne ar darba iegūšanas iespējām, jo laikā, kad tika pausti šie izteikumi, NH advokātu birojs nebija uzsācis nevienu darbā pieņemšanas procedūru vai vismaz publicējis paziņojumu par vakanci. Tā arī norāda, ka viedokļa paušanu vien, kurai nav ne mazākās saiknes ar nodarbinātības procedūru, aizsargā vārda brīvība.
36. NH norāda, ka nav risinājusies un nav bijusi plānota darbā pieņemšanas procedūra. Tādējādi nav bijis profesionālā konteksta. Viņš bija izteicis savu personīgo viedokli kā vienkāršs pilsonis.
37. Tiesas sēdē Itālijas valdība uzsvēra, ka būtu jāizvērtē, kādā kontekstā šie izteikumi tika pausti. Saikne ar darba iegūšanas iespējām varētu būt dažāda atkarībā no tā, vai izteikumi tika pausti nopietnas pārraides laikā, kurā piedalās darba devēji un ziņu žurnālisti, vai ironijas pilnas politiskās satīras programmā.
38. Vai var uzskatīt, ka tādi izteikumi kā pamatlietā aplūkotie ietilpst jēdziena “darba iegūšana” tvērumā saskaņā ar Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ja tobrīd nav bijusi uzsākta neviena darbā pieņemšanas procedūra?
39. Saskaņā ar minēto noteikumu nedrīkst pieļaut diskrimināciju attiecībā uz “atlases kritērijiem”, “darbā pieņemšanas nosacījumiem” un “paaugstināšanu amatā”. Tomēr tajā nav definēts, ko nozīmē “darba iegūšanas iespējas”.
40. Gan no ES tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības, gan no vienlīdzības principa izriet, ka tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (12).
41. Tādējādi Direktīvā 2000/78 – jomās, uz kurām tā attiecas, – ir konkretizēti pausts Hartas 21. pantā nostiprinātais vispārējais nediskriminācijas princips (13). Pašā direktīvā nav nostiprināts vienlīdzīgas attieksmes princips nodarbinātības un profesijas jomā. Pats princips, saskaņā ar kuru ir aizliegta šāda veida diskriminācija, kā tas izriet no minētās direktīvas 3. un 4. apsvēruma, atrodams dažādos starptautiskos instrumentos un dalībvalstu kopējās konstitucionālajās tradīcijās (14). Šīs direktīvas mērķis ir īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu dalībvalstīs, izstrādājot vispārēju sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju nodarbinātības un profesijas jomā ar mērķi garantēt vienlīdzīgas iespējas visiem un būtiski veicināt pilsoņu pilnīgu līdzdalību ekonomiskajā, kultūras un sociālajā dzīvē un viņu potenciāla izmantošanu (15).
42. Ņemot vērā Direktīvas 2000/78 mērķi un to, kāda veida tiesības tā paredz aizsargāt, tās darbības jomu nevar definēt ierobežojoši (16). Minētais secinājums attiecas arī uz direktīvas noteikumiem, kurā ir definēta tās materiālā piemērošanas joma, piemēram, nodarbinātība, pieejamība, profesionālā orientācija un arodmācības, darba apstākļi, sociālā aizsardzība un priekšrocības. Vienlīdzīga attieksme attiecībā uz nodarbinātības vai pašnodarbinātības iespējām nozīmē, ka tiek novērsta jebkāda diskriminācija, ko rada jebkādi pasākumi, kas liedz indivīdam iespēju iegūt jebkāda veida darbu vai profesiju (17). Nodarbinātība un profesija ir galvenie elementi, kas garantē vienādas iespējas visiem (18).
43. Termins “pieejamība” ir definēts kā “līdzeklis vai iespēja piekļūt kādai vietai vai tur ienākt” (19). Ja runa ir par “darba pieejamību”, šis termins ietver algota darba iegūšanas nosacījumus, kritērijus, līdzekļus un veidu. Ja darba devējs nevēlas pieņemt darbā noteiktas personas to (saskatītās) seksuālās orientācijas dēļ, viņš izveido (negatīvu) diskriminējošu atlases kritēriju darba iegūšanai. Šāda situācija nepārprotami ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.
44. Nodarbinātības un profesionālās attīstības pieejamība, kā norādījis mans kolēģis ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro], ir “fundamentāli svarīga ikvienai personai ne tikai iztikas nodrošināšanai, bet arī kā pašpiepildījuma un personas potenciāla piepildījuma veids. Tāda diskriminācija, kas diskriminē personu piederības aizdomu klasifikācijai [iespējamai diskriminācijai pakļautai grupai] dēļ, netaisnīgi atņem viņai tai svarīgās izvēles tiesības. Tā rezultātā šīs personas spēja dzīvot autonomu dzīvi tiek nopietni apdraudēta, jo svarīgs viņas dzīves aspekts tiek veidots nevis saskaņā ar viņas pašas izvēli, bet kāda cita aizspriedumu dēļ. Attiecoties pret šīm grupām piederošiem cilvēkiem mazāk labvēlīgi to specifikas dēļ, diskriminētājs liedz viņiem izmantot viņu autonomiju. Šajā brīdī ir taisnīgi un saprātīgi, ka iejaucas nediskriminācijas tiesību normas. Būtībā, augstu vērtējot vienlīdzību un apņemoties to realizēt ar tiesību normu palīdzību, mūsu mērķis ir uzturēt ikvienas personas autonomas dzīves apstākļus” (20).
45. Lai arī tas tieši neattiecas uz šeit skatīto jautājumu, Tiesas judikatūra jau piedāvā dažas norādes tam, ko nozīmē termins “darba pieejamība”.
46. Ar dzimumu diskrimināciju saistītajās lietās Tiesa ir plaši interpretējusi terminu “darba pieejamība”. Tādējādi tā ir noteikusi, ka “jēdzienā “darba pieejamība” ietilpst ne tikai nosacījumi, kas jāizpilda, lai izveidotu darba tiesiskās attiecības [..]”, bet arī faktori, kas ietekmē personas lēmumu par to, vai pieņemt vai nepieņemt darba piedāvājumu (21).
47. Lietā Feryn, kas attiecas uz Direktīvas 2000/43 interpretāciju, uzņēmuma direktors bija publiski paziņojis, ka viņa uzņēmums meklē darbam durvju montētājus, bet ne “svešzemniekus [imigrantus]”, jo klienti tā īsti nevēlas darbu veikšanas laikā dot viņiem pieeju savām privātajām dzīvesvietām. Tiesa nosprieda, ka “paziņojumi, ar kuriem darba devējs dara sabiedrībai zināmu, ka, pamatojoties uz viņa īstenoto darbā pieņemšanas politiku, viņš nepieņems darbā algotus darbiniekus ar noteiktu etnisku vai rasu piederību, var būt šādi fakti, kas var ļaut prezumēt, ka tiek īstenota diskriminējoša darbā pieņemšanas politika”. Tas, ka darba devējs publiski paziņo, ka nepieņems darbā algotus darbiniekus ar noteiktu etnisku vai rasu piederību, kas acīmredzami var nopietni atturēt zināmus kandidātus pieteikt savu kandidatūru un tādēļ radīt šķērsli viņu pieejai darba tirgum, ir tieša diskriminācija saistībā ar pieņemšanu darbā, neatkarīgi no tā, ka netiek identificēts konkrēts sūdzības iesniedzējs, kurš apgalvotu, ka ir upuris (22).
48. Tuvāk šeit skatītajai situācijai ir lieta Asociaţia Accept, kas tāpat kā šī attiecas uz Direktīvas 2000/78 interpretāciju. Tajā nozīmīgs kluba FC Steaua akcionārs, kas rīkojies kā kluba “sponsors”, sniegdams interviju plašsaziņas līdzekļos saistībā ar profesionālā futbolista X iespējamo pārcelšanu, bija norādījis, ka viņš nepieņemtu homoseksuālu spēlētāju komandā. Futbola klubs nebija uzsācis nekādas sarunas, lai pieņemtu darbā spēlētāju X, kas tika raksturots kā homoseksuāls. Tomēr var pieņemt, ka futbola klubs nepieņēma darbā šo spēlētāju viņa seksuālās orientācijas dēļ (23).
49. Tiesa nosprieda, ka no pamatlietā sniegtajiem faktiem var prezumēt, ka ir notikusi diskriminācija Direktīvas 2000/78 nozīmē. Šo secinājumu neietekmē fakts, ka “profesionālo futbolistu darbā pieņemšanas sistēma nebalstās uz publisku piedāvājumu vai tiešām sarunām pēc atlases procedūras, kas paredzētu kandidatūru iesniegšanu un kandidātu priekšatlasi atkarībā no darba devēju intereses par tiem”. Turklāt “atbildētājs darba devējs nevar atspēkot tādu faktu pastāvēšanu, kuri ļauj prezumēt, ka tas īsteno diskriminējošu darbā pieņemšanas politiku, ar to vien, ka tas apgalvo, ka paziņojumus, kas liek domāt par homofobas darbā pieņemšanas politikas pastāvēšanu, ir izteikusi persona, kura, lai gan tā apgalvo un šķietami tai tiešām ir nozīmīga loma šī darba devēja vadībā, no juridiskā viedokļa nevar šim darba devējam radīt saistības attiecībā uz pieņemšanu darbā”. Tas, ka šāds darba devējs “nav skaidri norobežojies no attiecīgajiem paziņojumiem, ir faktors, kuru iestāde, kas izskata lietu, var ņemt vērā, novērtējot faktus kopumā”. Novērtējot aplūkotos izteikumus kopumā, nozīme varētu būt arī tam, kā tos uztver attiecīgās aizsargātās grupas. Turklāt tas, ka profesionāls futbola klubs nav uzsācis nekādas sarunas, lai pieņemtu darbā spēlētāju, kas tiek attēlots kā homoseksuālis, “neizslēdz iespēju, ka var uzskatīt par pierādītiem faktus, kuri ļauj uzskatīt, ka pastāv šī kluba īstenota diskriminācija” (24).
50. Tāpēc es izvirzu šādus principus saistībā ar Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā termina “darba iegūšanas iespējas” tvērumu: i) minētais jēdziens ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi visā Eiropas Savienībā; ii) ņemot vērā Direktīvas 2000/78 mērķi un to, kādas tiesības tā paredz aizsargāt, šā jēdziena tvērumu nevar definēt šauri; iii) publiski paziņojumi, ka personas, kas pieder kādai aizsargātai grupai, netiks pieņemtas darbā, acīmredzami nopietni atturēs zināmus kandidātus pieteikt savu kandidatūru un tādēļ radīs šķērsli viņu pieejai darba tirgum; iv) nav būtiski, kāda ir konkrētā darbā pieņemšanas metode (ir vai nav bijis uzaicinājums iesniegt pieteikumus, atlases procedūra utt.); v) ja var pamatoti uzskatīt, ka persona, kas pauž diskriminējošus izteikumus par atlases kritērijiem, ietekmē iespējamo darba devēju, visticamāk, nav būtiski, ka persona no juridiskā viedokļa nevar šim darba devējam radīt saistības attiecībā uz pieņemšanu darbā; vi) tas, ka darba devējs var neuzsākt nekādas sarunas, lai pieņemtu darbā personu, kas tiek attēlota par piederīgu kādai aizsargātai grupai, neizslēdz iespēju, ka ir notikusi diskriminācija; un vii) diskriminācijas konstatējums nav atkarīgs no tā, vai ir identificējams sūdzības iesniedzējs. Citi būtiski faktori, kurus var izskatīt, ir šādi – vai faktiskais darba devējs ir skaidri norobežojies no šiem izteikumiem, un kā tos uztver attiecīgās aizsargātās grupas.
51. Ņemot vērā šo kontekstu – cik cieši diskriminējošiem izteikumiem, kādi ir pamatlietā, ir jābūt saistītiem ar faktisko darbā pieņemšanas procedūru, lai uz tiem attiektos Direktīva 2000/78?
52. Man šķiet, ka pilnīgi pietiek, ja saikne ir tīri hipotētiska. Tādējādi, piemēram, pieņemsim, ka persona būtu pasludinājusi – “ja es būtu advokāts, es nekad nepieņemtu darbā savā advokātu birojā LGBTI personu”. Ja persona, kas pauž šādu izteikumu, ir arhitekts, nevis advokāts un nestrādā advokātu birojā šādā amatā, šādam izteikumam, lai cik nožēlojams tas arī nebūtu, nav faktiskas saiknes ar darba pieejamību. Tas pats būtu, ja kāda persona, kurai nav dārza un nav izredžu to iegādāties, paziņotu, ka tā nekad nepieņemtu darbā LGBTI dārznieku. Šādu piemēru ir neskaitāmi daudz. Atkarībā no tā, kā tie tiek veidoti, diskriminējošā izteikuma saikne ar iespējamo darba pieejamību būs ciešāka vai attālāka.
53. Tomēr principi, kurus esmu izsecinājusi no Tiesas judikatūras, ļauj formulēt kritērijus (to uzskaitījums nav izsmeļošs), lai noteiktu, kad diskriminējošiem izteikumiem ir pietiekama saikne ar darba pieejamību, lai tiem būtu piemērojama Direktīva 2000/78.
54. Tādējādi ir jāizvērtē izteikumu paudušās personas statuss un amats. Šai personai ir jābūt vai nu faktiskam iespējamajam darba devējam, vai personai, kas de jure vai de facto spēj būtiski ietekmēt iespējamā darba devēja darbā pieņemšanas politiku, vai vismaz personai, kuru var pamatoti uztvert kā personu, kas spēj īstenot šādu ietekmi, pat ja viņu nevar juridiski saistīt ar darba devēju darbā pieņemšanas jautājumos.
55. Jāņem vērā arī pausto izteikumu raksturs un saturs. Tiem ir jābūt saistītiem ar darbu jomā, kurā darbojas iespējamais darba devējs vai persona, kas tos sniedz, proti, tai tādējādi ir jābūt jomai, kurā šī persona, visticamāk, meklēs darbiniekus. Izteikumiem ir jābūt tādiem, lai var noteikt darba devēja nolūku diskriminēt kādas aizsargātas grupas locekļus. Tiem ir arī jābūt tādiem, kas attur personas, kuras pieder kādai aizsargātai grupai, pieteikties darbā, ja un kad šādam iespējamajam darba devējam atbrīvojas kāda vakance. Šajā saistībā man šķiet, ka būtu jābūt atspēkojamai prezumpcijai, ka agrāk vai vēlāk iespējamais darba devējs vēlēsies pieņemt kādu darbā un ka tad, kad viņš to darīs, viņš savā darbā pieņemšanas politikā piemēros to diskriminējošo kritēriju, kuru viņš bija publiski paudis. Šādas prezumpcijas atspēkošanas slogam katrā konkrētajā gadījumā būtu jāgulstas uz iespējamo darba devēju (25).
56. Būtisks ir arī tas, kādā kontekstā izteikumi ir pausti. Vai ir izteiktas privātas piezīmes (izteiktas, piemēram, pusdienās ar runātāja partneri) vai publiski pausti izteikumi (vai pat vēl ļaunāk – pausti tiešraidē un tad reproducēti plašsaziņas līdzekļos)? Tomēr es empātiski noraidu ierosinājumu, ka “ar humoru” izteikts diskriminējošs paziņojums kaut kādā ziņā “neskaitās” vai ir pieļaujams. Humors ir spēcīgs instruments, un to ļoti viegli var izmantot ļaunprātīgi. Var viegli iedomāties, ka homofobiskiem “jokiem”, ko iespējamais darba devējs izteicis tāda pieteikuma iesniedzēja klātbūtnē, kas ir LGBTI, ir atstumjošs efekts.
57. Visbeidzot, ir svarīgi izvērtēt, kādā apmērā pausto izteikumu raksturs, saturs un konteksts var atturēt personas, kas pieder kādai aizsargātai grupai, pieteikties darbam pie šā darba devēja. Kā ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru pārliecinoši izskaidroja lietā Feryn, “jebkurā darbinieku pieņemšanā vislielākā “atlase” notiek starp tiem, kas piesakās, un tiem, kas nepiesakās. Nav saprātīgi gaidīt, lai potenciālie darbinieki pieteiktos vakancei, ja viņi jau iepriekš zina, ka viņiem nav izredžu tikt pieņemtiem darbā to rases vai etniskās piederības dēļ. Tāpēc darba devēja publiskam izteikumam, ka noteiktas rases vai etniskās piederības personām nav jāpiesakās, ir iedarbība, kas nebūt nav hipotētiska. Neņemt to vērā kā diskriminējošu darbību nozīmētu neņemt vērā sociālo realitāti, ka šādiem izteikumiem nepārprotami ir pazemojoša un morāli graujoša ietekme uz noteiktas rases vai etniskās piederības personām, kuras vēlas piedalīties darba tirgū, un it īpaši uz tām personām, kuras vēlētos strādāt pie attiecīgā darba devēja” (26).
58. Tiesai iesniegtā informācija liecina, ka NH ir vecākais advokāts un ka viņa izteikumi attiecās uz viņa paša advokātu biroju. Viņš bija skaidri formulējis (negatīvu) darbā pieņemšanas kritēriju, kas diskriminētu homoseksuālus iespējamos pieteikuma iesniedzējus. Viņa izteikumi bija pausti publiski pa radio. Tie tika plaši izplatīti, proti, Itālijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka tos var viegli atrast internetā. Šie izteikumi, visticamāk, atturēja homoseksuālus iespējamos darba meklētājus no pieteikšanās darbam šajā birojā advokāta vai palīgpersonāla amatā.
59. Es secinu, ka tādiem izteikumiem kā pamatlietā aplūkotie var piemērot Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Iesniedzējtiesas ziņā ir noteikt un vajadzības gadījumā sīkāk novērtēt attiecīgos faktus, lai nonāktu pie secinājuma (27).
Vārda brīvības ierobežošana
60. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai NH izteikumus var aizsargāt ar vārda brīvību, vienlaikus norādīdama, ka nevar uzskatīt, ka tiesību akti, kas vērsti pret diskrimināciju nodarbinātības un profesijas jomā, ierobežo šo brīvību.
61. Vārda brīvība, tiesības strādāt un nediskriminēšanas princips ir Hartā (attiecīgi 11. panta 1. punktā, 15. panta 1. punktā un 21. panta 1. punktā) noteiktas pamattiesības. Vārda brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Principā tā piemērojama ne tikai informācijai vai idejām, kas tiek labvēlīgi uzņemtas vai uzskatītas par neaizvainojošām vai vienaldzīgām, bet arī tādai informācijai vai idejām, kas aizvaino, šokē vai traucē (28). Uz vārda brīvību tomēr attiecas ierobežojumi (29).
62. Manuprāt, ieviešot Direktīvu 2000/78, Savienības likumdevējs ir paudis skaidru izvēli. Proti, izteikumus, kas ir diskriminējoši un ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, nevar attaisnot ar vārda brīvības piesaukšanu. Tādējādi darba devējs nedrīkst paziņot, ka viņš nepieņemtu darbā LGBTI personas, invalīdus, kristiešus, musulmaņus vai ebrejus, un tad aizstāvībai piesaukt vārda brīvību. Šādi izsakoties, viņš neīsteno savas tiesības uz vārda brīvību. Viņš skaidri sludina diskriminējošu darbā pieņemšanas politiku.
63. Vai Savienības likumdevēja izvēle bija pieļaujama izvēle?
64. Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauts, ka tādām tiesībām un brīvībām, kādas tajā ir paredzētas, var tikt noteikti izmantošanas ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir noteikti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (30).
65. Šajā lietā šie nosacījumi ir izpildīti.
66. Pirmkārt, vārda brīvības ierobežojumi ir noteikti tiesību aktā, proti, Direktīvā 2000/78.
67. Otrkārt, kā norādījusi Grieķijas valdība savos rakstveida apsvērumos, vārda brīvības ierobežojumus, kas izriet no Direktīvas 2000/78, var pamatot ar atsauci uz direktīvas mērķiem – proti, vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā un augsta līmeņa nodarbinātības un sociālās aizsardzības sasniegšana – un ierobežojumi ir nepieciešami, lai šos mērķus sasniegtu. Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā, ar ko tiek paustas pamattiesības uz aizsardzību pret diskrimināciju, ir vispārēju interešu mērķis, ko atzīst Eiropas Savienība.
68. Treškārt, lai arī direktīvas mērķu sasniegšana var ierobežot vārda brīvību, šis ierobežojums nevar nelabvēlīgi ietekmēt šo tiesību būtību. Direktīva 2000/78 tikai aizliedz diskriminējošu viedokļu paušanu ierobežotā kontekstā, proti, saistībā ar nodarbinātību un profesiju.
69. Ceturtkārt, tiek ievērots samērīguma princips. Direktīvas 2000/78 darbības joma ir definēta 1. pantā (kurā uzskaitīts, kādu veidu diskriminācija ir aizliegta) un 3. pantā (kurā ir noteikta direktīvas piemērošanas joma personām un materiālā piemērošanas joma). Aizliegti ir vienīgi tādi izteikumi, kuros ir pausta diskriminācija nodarbinātības un profesijas jomā. Šāda vārda brīvības tiek ierobežota ir tikai tiktāl, cik ir nepieciešams un atbilstīgi direktīvas mērķu sasniegšanai (31).
70. Šāda interpretācija atbilst Strasbūras tiesas judikatūrai (32). Tā kā vārda brīvības īstenošana “ir saistīta ar pienākumiem un atbildību”, ECPAK 10. panta 2. punktā ir noteikts, ka ir atļauti ierobežojumi, kas ir “paredzēti likumā” un ir “nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā”, lai “aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības”. Lietā Vejdeland u.c. pret Zviedriju personu grupa tika notiesāta par to, ka skolā bija izplatījusi bukletus, kuros pausts nicinājums pret homoseksuāļiem. Strasbūras tiesa konstatēja, ka ECPAK 10. panta 1. punktā garantētās vārda brīvības ierobežošana bija pamatota saskaņā ar tās 10. panta 2. punktu. Strasbūras tiesa uzsvēra, ka diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ ir tikpat nopietna diskriminācija kā diskriminācija rases, izcelsmes vai ādas krāsas dēļ. Tā apstiprināja Zviedrijas Augstākā tiesas secinājumu, kurā tika atzītas “pieteikuma iesniedzēju tiesības paust savas idejas, vienlaikus uzsverot, ka līdz ar brīvībām un tiesībām cilvēkiem ir arī pienākumi; viens no šiem pienākumiem ir pēc iespējas izvairīties no izteikumiem, kas ir nepieļaujami aizvainojoši pret citiem, aizskarot to tiesības, [un] konstatēja, ka šajos bukletos sniegtie izteikumi ir nevajadzīgi aizskaroši” (33).
71. Tāpēc uzskatu, ka Direktīvā 2000/78 noteikto aizliegumu paust izteikumus, kuros ir tieša diskriminācija attiecībā uz darba iespējām, nevar uzskatīt par tādu vārda brīvības ierobežojumu, kas pārkāpj Hartas 11. panta 1. punktā garantētās tiesības.
Iespēja atkāpties no Direktīvas 2000/78
72. Esmu norādījusi, ka, manuprāt, radio programmā sniegtie NH izteikumi ir tieša diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ (34). Tādējādi tie ir tāda veida izteikumi, kas ir aizliegti saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Vienīgās iespējamās atkāpes tiešas diskriminācijas gadījumā ir prasības attiecībā uz profesiju (4. pants), tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums (6. pants), pozitīva darbība (7. pants) un pasākumi, kas nepieciešami inter alia citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai (2. panta 5. punkts).
73. Neviena no pusēm nav apgalvojusi, ka būtu piemērojamas 4., 6. vai 7. pantā sniegtās atkāpes, un, manā ieskatā, tās acīmredzami nav atbilstošas. Tā kā 2. panta 5. punkts tika apspriests tiesas sēdē, es to īsumā analizēšu.
74. Tiesa ir nospriedusi, ka “pieņemot šo tiesību normu, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodarbinātības un darba jomā novērst un noregulēt kolīziju starp vienlīdzīgas attieksmes principu, no vienas puses, un nepieciešamību nodrošināt kārtību, drošību un sabiedrības veselību, noziedzības novēršanu, kā arī personu tiesību un brīvību aizsardzību, kas ir būtiski demokrātiskās sabiedrības darbībā, no otras puses. Šis likumdevējs nolēma, ka zināmos Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktā uzskaitītos gadījumos tajā paredzētie principi nav piemērojami pasākumiem, kuri rada atšķirīgu attieksmi, kas ir pamatota ar šīs direktīvas 1. pantā minētiem iemesliem, tomēr ar nosacījumu, ka šiem pasākumiem ir jābūt “nepieciešamiem” iepriekš minēto mērķu sasniegšanai” (35). Tā kā runa ir par atkāpi no diskriminācijas aizlieguma principa, 2. panta 5. punkts ir jāinterpretē šauri (36).
75. Manuprāt, šeit nevar piemērot 2. panta 5. punkta atkāpi. Pirmkārt, nav norādīts neviens valsts tiesību akts, kurā būtu noteikta šī atkāpe. Otrkārt, pat ja šāds tiesību akts būtu bijis (quod non), es nesaprotu, kā var iedomāties, ka atļauja paust diskriminējošus izteikumus, kas apgrūtina darba iespējas, var tikt uzskatīta par “nepieciešamu” “personu tiesību un brīvību aizsardzībai, kas ir būtiski demokrātiskās sabiedrības funkcionēšanai” (37).
76. Tādējādi šeit nav piemērojama neviena no Direktīvā 2000/78 sniegtajām tiešas diskriminācijas aizlieguma atkāpēm.
77. Ņemot vērā iepriekš minēto, es secinu, ka piezīmes, ko intervējamais paudis radio programmas laikā, norādīdams, ka viņš nekad nepieņemtu darbā savā advokātu birojā homoseksuālu personu un nevēlētos izmantot šādu personu pakalpojumus, var ietilpt Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, jo, visticamāk, apgrūtina darba iespējas. Ja šādi izteikumi nav sniegti kārtējas darbā pieņemšanas procedūras kontekstā, valsts tiesai ir jānovērtē, vai saikne ar iespēju iegūt darbu nav hipotētiska, ņemot vērā izteikumu sniegušās personas statusu un amatu, izteikumu raksturu, saturu un kontekstu, kā arī to, kādā apmērā tie var atturēt personas, kas pieder kādai aizsargātai grupai, pieteikties darbā pie šā darba devēja. Direktīvas 2000/78 2. un 3. pantā noteikto aizliegumu paust izteikumus, kuros ir tieša diskriminācija attiecībā uz darba iespējām, nevar uzskatīt par tādu vārda brīvības ierobežojumu, kas pārkāpj Hartas 11. panta 1. punktā garantētās tiesības.
Par pirmo jautājumu
78. Atgādināšu, ka Associazione ir advokātu asociācija, kuras mērķis saskaņā ar tās statūtiem ir “veicināt [LGBTI] personu kultūras attīstību un izplatīšanu un šo personu tiesību ievērošanu” un izveidot advokātu tīklu, kas piedāvātu LGBTI personām tiesisko aizsardzību un to pārstāvību valsts un starptautiskajās tiesās. Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar Direktīvas 2000/78 9. panta 2. punkta noteikumiem šādai apvienībai automātiski ir tiesības celt prasību, tostarp par kaitējuma atlīdzību, ja pastāv apstākļi, kas ir uzskatāmi par diskriminējošiem seksuālās orientācijas dēļ.
79. Šis jautājums rada trīs problēmjautājumus. Pirmkārt, vai apvienībai ir tiesības celt prasību, lai nodrošinātu Direktīvā 2000/78 noteikto pienākumu izpildi, ja nav neviena identificējama cietušā? Otrkārt, vai ir kādi konkrēti kritēriji, kas apvienībai ir jāizpilda, lai tai būtu šādas tiesības, un, ja tādi ir, kādi ir šie kritēriji? Treškārt, ja apvienībai ir iespēja celt prasību, lai nodrošinātu Direktīvā 2000/78 noteikto pienākumu izpildi, ja nav neviena identificējama cietušā, vai tai ir iespēja arī prasīt atlīdzināt kaitējumu?
Vai apvienībai ir tiesības celt prasību, lai nodrošinātu Direktīvā 2000/78 noteikto pienākumu izpildi, ja nav neviena identificējama cietušā?
80. Direktīvas 2000/78 9. pantā atkārtoti ir apstiprinātas pamattiesības un noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka personas, kuras uzskata sevi par cietušām no diskriminācijas, var atsaukties uz savām tiesībām (38). Šis noteikums paredz, ka šajā direktīvā noteiktās tiesības var izmantot ne tikai visas tās personas, kas uzskata sevi par cietušām, bet arī saskaņā ar 9. panta 2. punktu – apvienības, kurām ir likumīga interese un kas varētu iesaistīties jebkurā tiesiskā un/vai administratīvā procedūrā vai nu sūdzības iesniedzēja vārdā, vai atbalstot to, ar viņa vai viņas apstiprinājumu.
81. Šis formulējums tomēr nenozīmē, ka apvienībām ir noteikti liegts rīkoties, ja nav neviena identificējama cietušā. Būtu grūti sasniegt direktīvas mērķi, proti, veicināt pilsoņu līdzdalību ekonomiskajā, kultūras un sociālajā jomā, ja Direktīva 2000/78 attiektos tikai uz gadījumiem, kad neveiksmīgs kandidāts, uzskatīdams sevi (šeit) par tiešas diskriminācijas upuri, pret savu darba devēju iesniedz tiesā prasību (39).
82. Direktīvas 2000/78 8. panta 1. punktā par “minimālajām prasībām” ir ieviests “regresa nepieļaušanas” noteikums attiecībā uz dalībvalstīm, kuras ir pieņēmušas vai vēlas pieņemt tiesību aktus, kas nodrošina augstāku aizsardzības līmeni nekā direktīva (40). Tajā ir paredzēts, ka šīs direktīvas ieviešana nekādā gadījumā nav pamats pazemināt aizsardzības pret diskrimināciju līmeni, ko dalībvalstis jau sasniegušas jomās, uz kurām attiecas Direktīva (41).
83. Tiesa jau ir interpretējusi 8. panta 1. punktu saistībā ar 9. panta 2. punktu, lai secinātu, ka Direktīva 2000/78 nekādā veidā neaizliedz dalībvalstij savos tiesību aktos paredzēt to apvienību tiesības, kurām ir likumīga interese nodrošināt šīs direktīvas noteikumu ievērošanu, ierosināt tiesvedību vai administratīvu procesu arī tad, ja tās nerīkojas konkrēta sūdzības iesniedzēja vārdā vai ja nav neviena identificējama sūdzības iesniedzēja (42). Tādējādi lietā Asociaţia Accept Tiesa ir nospriedusi, ka nevalstiska organizācija, kuras mērķis ir veicināt un aizsargāt lesbiešu, geju, biseksuālu un transseksuālu personu tiesības, var celt prasību, lūdzot tostarp piemērot naudas sodu futbola klubam un vienam tā akcionāram, pamatojoties uz to, ka profesionāls futbolists netika pieņemts darbā, jo viņš tika uzskatīts par homoseksuālu.
84. Šāda pieeja saskan ar Tiesas judikatūras vispārējo tendenci. Proti, tāds pats risinājums tika pieņemts lietā Feryn. Tajā Beļģijas iestāde, kura saskaņā ar Direktīvas 2000/43 13. pantu ir izraudzīta, lai veicinātu vienlīdzīgu attieksmi, lūdza Beļģijas darba tiesām atzīt, ka Feryn īsteno diskriminējošu darbā pieņemšanas politiku. Tiesa konstatēja, pamatojoties, pirmkārt, uz faktu, ka tiešas diskriminācijas esamība nav atkarīga no tā, vai ir identificējams sūdzības iesniedzējs, kurš apgalvo, ka ir šādas diskriminācijas upuris, otrkārt, uz faktu, ka Direktīvā 2000/43 ir ietverts “minimālo prasību” noteikums (līdzīgi kā Direktīvas 2000/78 8. panta 1. punktā), kas paredz, ka direktīva nekādā veidā neliedz dalībvalstīm atzīt, ka apvienībām, kurām ir likumīgas intereses, ir tiesības nodrošināt atbilstību direktīvai un celt prasību, nerīkojoties konkrēta sūdzības iesniedzēja vārdā, vai ja nav neviena identificējama cietušā (43).
85. No Direktīvas 2000/78 9. panta 2. punkta un 8. panta 1. punkta izriet – kā tas interpretēts Tiesas judikatūrā –, ka dalībvalstīm nav liegts nodrošināt tiesiskās izpildes papildu iespējas. Man šķiet – bet tas ir jautājums, kas jāizvērtē tikai valsts tiesai –, ka tieši tas tiek nodrošināts ar Likumdošanas dekrēta Nr. 216/2003 5. panta 2. punktu, kurā ir skaidri noteikts, ka apvienībām, kas definētas tā 1. punktā, “ir tiesības celt prasību arī kolektīvās diskriminācijas gadījumos, ja nav iespējams tieši un tūlīt noteikt personas, kas ir cietušas no diskriminācijas”.
Vai ir kādi konkrēti kritēriji, kas apvienībai ir jāizpilda, lai tai būtu šādas tiesības, un, ja tādi ir, kādi ir šie kritēriji?
86. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir paskaidrots, ka tiesības apvienībām rīkoties diskriminācijas gadījumos, uz kuriem attiecas Direktīva 2000/78, Itālijā reglamentē Likumdošanas dekrēta Nr. 216/2003 5. panta 1. punkts, kas piešķir tiesības arodbiedrībām, asociācijām un organizācijām, kuras pārstāv aizskarto tiesības vai intereses”. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka valsts likumdevējs nav izstrādājis nekādus papildu kritērijus šajā saistībā, pretstatā tam, kādā stāvoklī ir apvienības, kas darbojas citās jomās. Tādējādi apvienības likumīgās intereses celt prasību ir jāpārbauda katrā atsevišķā gadījumā.
87. NH apgalvo, ka nevar uzskatīt, ka Associazione pārstāv LGBTI personu intereses, un tāpēc tai nav tiesību rīkoties šajā lietā. Associazione ir apmēram 100 advokātu apvienība, kuri paši nav LGBTI personas. Tās mērķis ir veicināt LGBTI personu tiesības un kultūru un nodrošināt to juridisko pārstāvību. Nav pilnīgas pārliecības par šīs apvienības bezpeļņas raksturu.
88. Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 9. panta 2. punktu vienīgā prasība, lai apvienībai būtu tiesības celt prasību, ir, ka tai ir jābūt likumīgi ieinteresētai nodrošināt šīs direktīvas noteikumu izpildi.
89. Lietā Asociaţia Accept Tiesa bija izskatījusi Direktīvas 2000/78 9. panta 2. punktu, ievērojot tās 8. panta 1. punktu, un secinājusi, ka šis noteikums “nekādā veidā neaizliedz dalībvalstij tās tiesību aktos paredzēt to apvienību tiesības, kurām ir likumīga interese par to, lai nodrošinātu šīs direktīvas noteikumu ievērošanu, ierosināt tiesvedību vai administratīvu procesu, lai tiktu ievēroti no šīs direktīvas izrietošie pienākumi, arī tad, ja tās nerīkojas konkrēta sūdzības iesniedzēja vārdā vai ja nav identificējama sūdzības iesniedzēja” (44). Minētais spriedums iezīmē arī robežlīniju starp locus standi, kas apvienībām ir dota, lai nodrošinātu šīs direktīvas noteikumu ievērošanu, un actio popularis.
90. Šeit direktīvā ir skaidra mijnorāde uz valsts tiesību aktiem. Tādējādi, ja nav neviena sūdzības iesniedzēja vai identificējama cietušā, apvienību tiesības rīkoties Savienības tiesībās nav reglamentētas (45). Tomēr materiālās tiesības un pienākumi, kuru ievērošanu tās centīsies panākt, patiešām izriet no Direktīvas 2000/78.
91. Šajā ziņā šī lieta atšķiras no Julián Hernández u.c. (46). Tajā Tiesa izvērtēja Direktīvas 2008/94 (47) 11. panta pirmo daļu, kurā ir paredzēts, ka šī direktīva “neietekmē dalībvalstu izvēli piemērot vai ieviest normatīvus vai administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem”. Tiesa nosprieda, ka ar šo noteikumu dalībvalstīm nevis tiek piešķirtas tiesības veikt likumdošanas darbību uz Savienības tiesību pamata, bet vienīgi tiek atzītas dalībvalstu atbilstoši valsts tiesībām pastāvošās pilnvaras paredzēt šādas labvēlīgākas normas ārpus ar šo direktīvu noteiktā regulējuma robežām (48). Tādējādi nevar uzskatīt, ka valsts tiesību norma, ar kuru algotiem darba ņēmējiem ir tikai piešķirta labvēlīgāka aizsardzība, īstenojot dalībvalstu ekskluzīvo kompetenci (kura ir apstiprināta Direktīvas 2008/94 11. panta pirmajā daļā), ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā (49).
92. Turpretim šajā lietā skatītais valsts tiesību akts nodrošina procesuālās tiesības (locus standi), lai īstenotu materiālās tiesības, kas izriet no Savienības tiesībām (aizsardzība pret diskrimināciju). Tādējādi tiek ierosināta procesuālās autonomijas principa un no tā izrietošo principu – līdzvērtības principa un efektivitātes principa – piemērošana.
93. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķirtas Savienības tiesībās, ar nosacījumu, ka, pirmkārt, šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un, otrkārt, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Eiropas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) (50).
94. Līdzvērtības principa ievērošana prasa, lai attiecīgā valsts tiesību norma būtu vienādi piemērojama prasībām, kas pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumu, un prasībām, kas pamatotas ar iekšējo tiesību neievērošanu, ja to priekšmets un pamats ir līdzīgi. Lai pārbaudītu, vai šeit ir ievērots līdzvērtības princips, valsts tiesai, kurai vienīgajai ir tiešas zināšanas par prasības celšanas procesuālo kārtību darba tiesību jomā, ir jāizskata gan priekšmets, gan būtiskie elementi iekšēja rakstura prasībās, kas, kā tiek apgalvots, ir līdzīgas (51).
95. Saistībā ar efektivitātes principa piemērošanu Tiesa ir nospriedusi, ka ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tās piemērojamību un tās īpatnības dažādu instanču valsts tiesās. Šajā aspektā attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga procesa norise (52).
96. No visa minētā izriet, ka: i) tādu apvienību noteikšana, kurām ir likumīgas intereses, ir valsts tiesību jautājums; ii) šīs apvienības nodrošina no Savienības tiesībām izrietošu tiesību un pienākumu izpildi; iii) tāpēc ir jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi. Šos aspektus var novērtēt vienīgi valsts tiesas.
97. Lai iesniedzējtiesa veiktu novērtējumu, tā lūdz sniegt norādījumus par to, vai Associazione mērķi (kā atkārtoti norādīts 78. punktā) atbilst tādas apvienības mērķiem, kurai ir likumīgas intereses nodrošināt, ka tiek izpildītas tiesības un pienākumi, kas izriet no Direktīvas 2000/78.
98. Neskarot to, ka iesniedzējtiesai ir jāpārbauda fakti, ņemot vērā piemērojamos valsts tiesību aktus, man šķiet, ka tieši apvienībai, kam ir šādi mērķi, ir likumīgas intereses celt prasību šādos apstākļos. Tā ir arī tāda veida apvienība, kurā dabiski vērstos upuris, kas cietis no diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ, ja nolemtu celt prasību konkrētajā lietā.
99. Šajā saistībā NH argumenti par Associazione biedru skaitu, fakts, ka tie ir advokāti un advokātu palīgi, un fakts, ka viņi paši nav LGBTI personas, ir pilnīgi nebūtiski. Neviens neprasa, lai apvienībā, kas sabiedrības interesēs aizsargā savvaļas putnus un to dzīvotnes, visiem tās biedriem būtu spārni, knābji un spalvas. LGBTI kopienā ir daudz izcilu advokātu, kas daiļrunīgi var runāt un runā LGBTI tiesību aizstāvībai. Tas nenozīmē, ka citi, kas nav šīs kopienas sastāvdaļa, tostarp advokāti un advokātu palīgi, kurus motivē vienkārši altruisms un taisnīguma apziņa, nevar pievienoties šādai apvienībai un piedalīties tās darbā, neapdraudot savas tiesības celt prasības. Pieņemot NH argumentus, tiktu mazināta vērtīgā palīdzība nodrošināt pienācīgu tiesisko aizsardzību un tiktu apdraudēts direktīvas effet utile (53).
100. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai apvienībai, kurai ir likumīgas intereses, jābūt bezpeļņas organizācijai, it īpaši, ievērojot Komisijas Ieteikumu (2013. gada 11. jūnijs) par kopējiem principiem attiecībā uz dalībvalstu aizlieguma un atlīdzināšanas kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismiem saistībā ar Savienības tiesību aktos paredzēto tiesību pārkāpumiem (54).
101. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, pat ja ieteikumu mērķis nav radīt saistošas sekas, valsts tiesām ir jāņem vērā ieteikumi, lai atrisinātu strīdus, kas tajās ir ierosināti, it īpaši, ja tās sniedz paskaidrojumus par to valsts tiesību normu interpretāciju, kuras pieņemtas ar mērķi nodrošināt ieteikumu izpildi vai kuru mērķis ir papildināt saistošus Savienības noteikumus (55).
102. Tomēr, ja dalībvalstis ieceļ pārstāvības struktūras, kuras var celt pārstāvības prasības, piemēro Ieteikuma 4. punkta a) apakšpunktā minēto prasību, ka apvienībai ir jābūt bezpeļņas struktūrai, lai tā varētu celt pārstāvības prasības. Iesniedzējtiesa norāda, ka tas nav Itālijas gadījums, kur likumdevējs nav iecēlis nevienu šādu apvienību, lai īstenotu tiesības, kas izriet no Direktīvas 2000/78.
103. Savos rakstveida apsvērumos Grieķijas valdība vērš uzmanību uz (iespējamo) risku, ka komerciāla apvienība varētu ļaunprātīgi izmantot tiesības celt prasības, lai veicinātu savu peļņu, argumentējot, ka tas varētu apdraudēt direktīvas mērķu sasniegšanu. Acīmredzamākā atbilde ir tāda, ka, ņemot vērā nenoteiktību, kas raksturīga tiesvedībām (un varbūt it īpaši tiesvedībai, kas saistīta ar prasībām par diskrimināciju), nepārdomāta, sasteigta prasību ierosināšana pati par sevi varētu būt riskanta stratēģija, lai komerciāli domājoša apvienība to pieņemtu. Turklāt valsts tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārliecinās, ka Associazione izpilda savus noteiktos mērķus aizsargāt attiecīgo personu intereses un savus statūtus attiecībā uz savu statusu (56).
104. Jāsecina, ka valsts tiesību aktos ir jādefinē kritēriji, kuriem jābūt izpildītiem, lai apvienībai būtu likumīgas intereses celt prasības ar mērķi īstenot tiesības un pienākumus, kas izriet no Direktīvas 2000/78, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.
Ja apvienībām ir iespēja celt prasību, lai nodrošinātu Direktīvā 2000/78 noteikto pienākumu izpildi, ja nav neviena identificējama cietušā, vai tām ir iespēja arī prasīt atlīdzināt kaitējumu?
105. Direktīvas 2000/78 17. pantā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums paredzēt noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas, ja tiek pārkāpti saskaņā ar šo direktīvu pieņemtie valsts noteikumi. Tajā ir noteikts, ka sankcijām ir jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām un ka tās var ietvert kompensāciju upurim.
106. Tādējādi 17. pantā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka to valsts tiesību sistēmā būtu ietverti nepieciešamie juridiskie instrumenti minētās direktīvas mērķa sasniegšanai, lai saskaņā ar to piešķirto tiesību tiesiskā aizsardzība būtu reāla un efektīva. Tajā tomēr nav paredzētas konkrētas sankcijas, ļaujot dalībvalstīm brīvi izlemt, kādi risinājumi ir piemēroti šā mērķa sasniegšanai, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus (skat. iepriekš 89.–93. punktu).
107. Tiesa ir paskaidrojusi, ka “sankcijām, kurām jābūt paredzētām valsts tiesību aktos, piemērojot [Direktīvas 2000/78] 17. pantu, jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām, tostarp tad, ja nav identificējama upura” (57). Tām “tostarp jānodrošina – paralēli šīs pašas direktīvas 9. panta īstenošanai paredzētajiem pasākumiem – reāla un efektīva no tās izrietošo tiesību aizsardzība [..]. Sankciju stingrībai jāatbilst pārkāpumu, kas ar tām tiek sodīti, smagumam, un it īpaši jānodrošina patiešām preventīva ietekme [..], tai pat laikā ievērojot vispārējo samērīguma principu” (58). Katrā ziņā “tīri simboliska sankcija nevar tikt uzskatīta par saderīgu ar pareizu un efektīvu Direktīvas 2000/78 īstenošanu” (59).
108. Tiesas nolēmumā Feryn, kas pieņemts saistībā ar Direktīvu 2000/43, ir sniegtas norādes, kas vienlīdz ir attiecināmas un atbilstīgas Direktīvas 2000/78 kontekstā, proti, “lietā [..], kurā nav tieša diskriminācijas upura, bet kurā ar likumu pilnvarota organizācija lūdz, lai tiktu konstatēta diskriminācija un par to tiktu noteikts sods, saskaņā ar Direktīvas 2000/43 15. pantu valsts tiesībās paredzamām sankcijām jābūt arī efektīvām, proporcionālām un preventīvām. Ja nepieciešams un ja tas šķiet piemēroti pamatlietas gadījumā, šādas sankcijas var ietvert tiesas vai kompetentās administratīvās iestādes izdarītu diskriminācijas konstatējumu, piešķirot tam adekvātu publicitāti, kuras izmaksas sedz atbildētājs. Tāpat šīs sankcijas var ietvert rīkojumu darba devējam saskaņā ar valsts tiesību normām izbeigt konstatēto diskriminējošo praksi, nosakot, ja nepieciešams, naudas sodu. Turklāt tās var izpausties kā zaudējumu atlīdzība procesu ierosinājušajai organizācijai” (60).
109. Tas nozīmē, ka: i) apvienība, kurai ar valsts tiesību aktiem ir piešķirtas pilnvaras celt prasību, lai nodrošinātu Direktīvā 2000/78 noteikto tiesību un pienākumu izpildi, var prasīt piemērot sankcijas par diskriminējošu rīcību; ii) tas ir piemērojams neatkarīgi no tā, ir vai nav identificējams cietušais; iii) Direktīvā 2000/78 nav paredzētas konkrētas sankcijas, bet šis jautājums ir atstāts valsts tiesību ziņā; iv) saskaņā ar valsts tiesību aktiem piemērojamajām sankcijām ir jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām. Pieejamās kaitējuma atlīdzības veidi atkal jau būs valsts tiesību jautājums. Principā es neredzu iemeslu, kāpēc lai šis kaitējums nevarētu būt gan materiālais, gan nemateriālais kaitējums, tostarp morālais kaitējums.
110. Tāpēc es secinu, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 8. panta 1. punktu un 9. panta 2. punktu ir atļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kas apvienībām, kurām ir likumīgas intereses, dod tiesības celt prasības, lai nodrošinātu Direktīvā 2000/78 noteikto pienākumu izpildi, ja nav neviena identificējama cietušā. Valsts tiesību aktos ir jāizstrādā kritēriji, lai varētu noteikt, vai apvienībai ir šādas likumīgas intereses, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus. Apvienība, kurai ir likumīgas intereses celt prasību, var prasīt, lai par diskriminējošu rīcību piemērotās sankcijas būtu efektīvas, proporcionālas un preventīvas, tostarp prasīt kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos.
Secinājumi
111. Tāpēc ierosinu Tiesai uz Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
– Piezīmēm, ko intervējamais izteicis radio programmas laikā, norādīdams, ka viņš nekad nepieņemtu darbā savā advokātu birojā homoseksuālu personu un nevēlētos izmantot šādu personu pakalpojumus, var piemērot Padomes Direktīvas 2000/78 (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, jo, visticamāk, tās apgrūtina piekļuvi nodarbinātībai.
– Ja šādi izteikumi nav sniegti saistībā ar faktiski notiekošu darbā pieņemšanas procedūru, valsts tiesai ir jānovērtē, vai saikne ar piekļuvi nodarbinātībai nav hipotētiska, ņemot vērā izteikumu sniegušās personas statusu un amatu, izteikumu raksturu, saturu un kontekstu, kā arī to, kādā apmērā tie varētu atturēt personas, kas pieder kādai aizsargātai grupai, pieteikties darbā pie šā darba devēja.
– Direktīvas 2000/78 2. un 3. pantā noteikto aizliegumu paust izteikumus, kuros ir tieša diskriminācija attiecībā uz darba iespējām, nevar uzskatīt par tādu vārda brīvības ierobežojumu, kas pārkāpj Hartas 11. panta 1. punktā garantētās tiesības.
– Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 8. panta 1. punktu un 9. panta 2. punktu ir atļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kas apvienībām, kurām ir likumīgas intereses, dod tiesības celt prasības, lai nodrošinātu Direktīvā 2000/78 noteikto pienākumu izpildi, ja nav neviena identificējama cietušā. Valsts tiesību aktos ir jāizstrādā kritēriji, lai varētu noteikt, vai apvienībai ir šādas likumīgas intereses, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.
– Apvienība, kurai ir likumīgas intereses celt prasību, var prasīt, lai par diskriminējošu rīcību piemērotās sankcijas būtu efektīvas, proporcionālas un preventīvas, tostarp prasīt kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos.