Language of document :

Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 1. martā iesniedza Lukáš Wagenknecht par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2020. gada 17. decembra rīkojumu lietā T-350/20 Wagenknecht/Komisija

(Lieta C-130/21 P)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Lukáš Wagenknecht (pārstāve: A. Koller, advokátka)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Vispārējās tiesas rīkojumu lietā T-350/20 Wagenknecht/Komisija;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts objektivitātes pienākums Vispārējās tiesas tiesneša J. Laitenberger interešu konflikta dēļ, kas izrietot, pirmkārt, no fakta, ka līdz 2019. gadam viņš strādāja par ģenerāldirektoru Eiropas Komisijā un, otrkārt, ka šajā amatā 2018. gadā saziņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju ar savas runaspersonas starpniecību viņš pauda oficiālu viedokli, kurā bija teikts, ka Eiropas Komisijai būtu jāizvairās izvērtēt iespējami nelikumīgo valsts atbalstu, kas piešķirts Agrofert Group. Šāda situācija radot objektīvu iespaidu par tiesneša J. Laitenberger interešu konfliktu, neatkarīgi no tā, vai ir pārkāpts konkrēts interešu konflikta princips.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts Vispārējās tiesas tiesnešu apzinīguma pienākums, jo viņi neesot spējuši atpazīt šīs lietas fundamentālo nozīmi saistībā ar ES institucionālās darbības pamatiem un tās pamatvērtībām, un pielāgot šiem aspektiem tiesvedību un no tās izrietošo rīkojumu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Vispārējās tiesas astotās palātas neatkarības pienākums, jo tā esot nekritiski atbalstījusi Eiropas Komisijas tiesāšanās stratēģiju, kas bija vērsta uz tās kā publiskas iestādes aktu pārbaudes pēc būtības novēršanu, kā arī esot faktiski atteikusies veikt Eiropas Savienības iestāžu, tostarp Eiropas Komisijas, pārbaudi tiesā attiecībā uz to pienākumu nodrošināt interešu konflikta aizlieguma ievērošanu saistībā ar ES budžetu.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzējam ir liegusi taisnīgumu, neļaujot sodīt ES publiskas iestādes, tostarp Eiropas Komisiju, ja tās pārkāpj konkrētas ES tiesību normas un ES pamatvērtības. Novērst to, ka ES pilsoņi un viņu vēlētie pārstāvji iesūdz tiesā iestādes par bezdarbību, nozīmējot “liegt taisnīgumu”.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības uz dzīvību, jo Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi uz pierādījumiem balstīto apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka viņa dzīvība ir apdraudēta, jo viņš Tiesā aizstāv tiesības, kas, lai gan netieši, attiecas uz Čehijas Republikas premjerministra Andrej Babiš interešu konfliktu.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas ECPAK 6. panta 1. punktā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, pirmkārt, tāpēc, ka neesot izvērtēta lielākā daļa no apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem, jo apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti esot atstāti bez vērības gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā aspektā, otrkārt, tāpēc, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem esot pieļauti “argumentācijas noteikumu pārkāpumi”, kas esot izpaudušies kā apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu nepareiza interpretācija pozitīvā un negatīvā nozīmē, un, treškārt, tāpēc, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja argumenti vispār neesot izvērtēti.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpta demokrātijas pamatvērtība, jo ES iestāžu vispārējā vilcināšanās atrisināt Čehijas Republikas premjerministra interešu konflikta problēmu tām esot izdevīga, tāpēc ka tā ļaujot Eiropas Komisijai un citām dalībvalstīm vieglāk “iegūt piekrišanu” no Čehijas Republikas Eiropadomē jautājumos, kuri ir šo citu dalībvalstu un Eiropas Komisijas interesēs, bet nav Čehijas Republikas interesēs, tādējādi faktiski samazinot balsu vērtību, kas Čehijas Republikai ir kā dalībvalstij Eiropadomē.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tiesiskuma pamatvērtību, kad tā ir norādījusi, ka dalībvalsts parlamenta loceklim nav intereses jautāt Tiesai, vai ES izpildvaras atzars (Komisija) pilda pienākumus, kas tam izriet no ES tiesību aktiem, un ka ES nodokļu maksātājam nav intereses ar tā vēlēta pārstāvja, Čehijas Republikas pastāvīgas komitejas priekšsēdētāja starpniecību lūgt Tiesu pārbaudīt valsts līdzekļu sadales tiesiskumu un to, vai ES izpildvaras atzars (Komisija) pilda un nodrošina noteikumu par nodokļu maksātāju naudas pienācīgu sadali ievērošanu.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi vienlīdzības likuma priekšā pamatvērtību, jo ES vairs nebūtu starptautiska organizācija, kas ievēro vienlīdzības likuma priekšā pamatvērtību, ja – kā apgalvo Komisija un apstiprina Vispārējā tiesa – dažām personām un (valstu) iestādēm būtu saistošs Finanšu regulas 1 61. pants un LESD 325. panta 1. punkts, savukārt citām personām (komisāriem) un iestādēm (Komisijai) tie faktiski nebūtu saistoši, jo nebūtu neviena, kas tās iesūdzētu Tiesā gadījumā, ja abas minētās pārkāptu šos pantus, īstenojot bezdarbību no šiem pantiem izrietošo pienākumu neizpildes veidā.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpta tiesiskuma pamatvērtība, jo atteikšanās rīkoties, ar ko tiek pārkāptas ES pamatvērtības, nevarot tikt izlabota ar Komisijas turpinātu atteikšanos rīkoties.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgie principi, proti, princips par valsts amatpersonu, tostarp valdības locekļu, interešu konflikta aizliegumu, ietverot arī šī principa efektīvu īstenošanu, kuras priekšnoteikums savukārt esot iespēja personai ar atšķirīgām interesēm nekā Eiropas Savienības iestādes intereses, celt prasību par to, ka Eiropas Komisija nav efektīvi nodrošinājusi interešu konflikta aizlieguma ievērošanu.

____________

1 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.).