VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2019. gada 28. novembrī (*)

Ekonomikas un monetārā savienība – Banku savienība – Vienotais noregulējuma mehānisms kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam (VNM) – Vienotais noregulējuma fonds (VNF) – VNV lēmums par ex ante iemaksām par 2016. gadu – Prasība atcelt tiesību aktu – Tiešs un individuāls skārums – Pieņemamība – Būtiski procedūras noteikumi – Lēmuma autentiskuma pierādīšana – Lēmuma pieņemšanas procedūra – Pienākums norādīt pamatojumu – Sprieduma iedarbības laikā ierobežošana

Apvienotajās lietās T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16

Hypo Vorarlberg Bank AG, iepriekš – Vorarlberger Landes‑ und Hypothekenbank AG, Bregenca [Bregenz] (Austrija), kuru pārstāv G. Eisenberger un A. Brenneis, advokāti,

prasītāja,

ko atbalsta

Itālijas Republika, ko pārstāv G. Palmieri, pārstāve,

persona, kas iestājusies lietā T‑645/16,

pret

Vienotā noregulējuma valdi (VNV), ko pārstāv B. Meyring, S. Schelo, T. Klupsch un S. Ianc, advokāti,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt, pirmkārt, VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06) un, otrkārt, VNV 2016. gada 20. maija izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu pielāgošanu, papildinot VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/13), ciktāl šie lēmumi attiecas uz prasītāju,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva], R. Barentss [R. Barents], J. Pasers [J. Passer] (referents) un G. De Bāre [G. De Baere],

sekretāre: N. Šalla [N. Schall], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2019. gada 13. februāra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        Šīs lietas ietilpst banku savienības otrajā pīlārā saistībā ar vienoto noregulējuma mehānismu (VNM), kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.). VNM ieviešanas mērķis ir pastiprināt noregulējuma integrāciju eurozonas dalībvalstīs un tajās dalībvalstīs, kas nav eurozonas dalībvalstis un kas izvēlas piedalīties vienotajā uzraudzības mehānismā (VUM) (turpmāk tekstā – “iesaistītās dalībvalstis”).

2        Konkrētāk, šīs lietas attiecas uz Vienoto noregulējuma fondu (VNF), kas tika izveidots ar Regulas Nr. 806/2014 67. panta 1. punktu. VNF tiek finansēts no valsts līmenī piesaistītām iestāžu iemaksām, tostarp ex ante iemaksu veidā, izpildot šīs pašas regulas 67. panta 4. punktu. Saskaņā ar minētās regulas 3. panta 1. punkta 13. apakšpunktu iestādes jēdziens attiecas uz kredītiestādi vai ieguldījumu brokeru sabiedrību, uz kuru attiecas konsolidētā uzraudzība saskaņā ar šīs pašas regulas 2. panta c) punktu. Iemaksas tiek pārskaitītas Eiropas Savienības līmenī atbilstoši starpvaldību nolīgumam par iemaksu pārskaitīšanu uz VNF un to kopīgošanu, kas parakstīts Briselē 2014. gada 21. maijā (turpmāk tekstā – “SVN nolīgums”).

3        Regulas Nr. 806/2014 70. pantā “Ex ante iemaksas” ir noteikts:

“1. Katras iestādes iemaksas piesaista vismaz reizi gadā, un tās aprēķina proporcionāli to saistību apjomam, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iesaistīto dalībvalstu teritorijā darbības atļauju saņēmušo iestāžu kopējām saistībām, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus.

2. Katru gadu Valde pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar valstu noregulējuma iestādēm aprēķina atsevišķo iemaksu apmēru, lai nodrošinātu, ka iemaksas, kas jāveic visās iesaistītajās dalībvalstīs visām atļauju saņēmušām iestādēm, nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.

Katru gadu, aprēķinot atsevišķu iestāžu iemaksu apmēru, par pamatu tiek izmantota:

a)      nemainīga iemaksa, kuras apmēru nosaka proporcionāli tam, kāds ir iestādes saistību apmērs, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, attiecībā pret visu iestāžu, kurām ir piešķirta atļauja iesaistīto dalībvalstu teritorijā, kopējo saistību apmēru, izņemot pašu kapitālu un segtos noguldījumus, un

b)      riska līmenim pielāgota iemaksa, kuras apmēru aprēķina, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punktā norādītajiem kritērijiem, ņemot vērā proporcionalitātes principu un neradot atšķirības starp dalībvalstu banku sektora struktūrām.

Nosakot nemainīgās iemaksas un riska līmenim pielāgotās iemaksas attiecību, tiek ņemts vērā līdzsvarots iemaksu sadalījums pa dažādu veidu bankām.

Jebkurā gadījumā visās iesaistītajās dalībvalstīs visu atļauju saņēmušo iestāžu atsevišķo iemaksu kopsumma, kas tiek aprēķināta saskaņā ar šā punkta a) un b) apakšpunktu, gadā nepārsniedz 12,5 % no mērķapjoma.

[..]

6. Tiek piemēroti deleģētie akti, kurus Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punktu un kuros ir izklāstīta iemaksu pielāgošana proporcionāli iestāžu riska profilam.

7. Padome, rīkojoties pēc Komisijas priekšlikuma, šā panta 6. punktā minēto deleģēto aktu satvarā pieņem īstenošanas aktus, lai noteiktu šā panta 1., 2. un 3. punkta īstenošanas nosacījumus, jo īpaši attiecībā uz:

a)      atsevišķu iemaksu aprēķināšanas metodoloģijas piemērošanu;

b)      praktisko kārtību, kādā iestādēm tiek piemēroti deleģētajā aktā minētie riska faktori.”

4        Regulu Nr. 806/2014 attiecībā uz minētajām ex ante iemaksām papildina Padomes Īstenošanas regula (ES) 2015/81 (2014. gada 19. decembris), ar ko nosaka vienādus Regulas Nr. 806/2014 piemērošanas nosacījumus attiecībā uz ex ante iemaksām [VNF] (OV 2015, L 15, 1. lpp.).

5        Turklāt Regulā Nr. 806/2014 un Īstenošanas regulā 2015/81 ir veikta atsauce uz atsevišķiem noteikumiem, kas ir ietverti divos citos tiesību aktos:

–        pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV 2014, L 173, 190. lpp.);

–        otrkārt, Komisijas Deleģētajā regulā (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).

6        Vienotā noregulējuma valde (VNV) tika izveidota kā Savienības aģentūra (Regulas Nr. 806/2014 42. pants). To tostarp veido plenārsesija un izpildsesija (Regulas Nr. 806/2014 43. panta 5. punkts). VNV izpildsesijā pieņem visus lēmumus Regulas Nr. 806/2014 īstenošanai, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi (Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunkts).

7        Ar 2015. gada 29. aprīļa lēmumu (SRB/PS/2015/8) VNV plenārsesijā pieņēma VNV procedūras noteikumus izpildsesijā (turpmāk tekstā – “PNI”).

8        PNI 9. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1. Lēmumus var arī pieņemt rakstveida procedūrā, ja vien vismaz divi 3. panta 1. punktā minētās izpildsesijas locekļi, kas piedalās rakstveida procedūrā, pret to neiebilst pirmo 48 stundu laikā pēc šādas rakstveida procedūras uzsākšanas. Šādā gadījumā tēma tiks iekļauta nākamās izpildsesijas darba kārtībā.

2. Rakstveida procedūra parasti prasa ne mazāk kā piecas darbdienas, lai katrs izpildsesijas loceklis veiktu pārbaudi. Ja ir nepieciešama steidzama rīcība, priekšsēdētājs var noteikt īsāku laikposmu vienprātīgai lēmuma pieņemšanai. Tiek norādīts laikposma saīsināšanas iemesls.

3. Ja nav iespējams panākt vienprātību ar rakstveida procedūras palīdzību, priekšsēdētājs var ierosināt parasto balsošanas procedūru saskaņā ar 8. pantu.”

 Tiesvedības priekšvēsture

9        Prasītāja Hypo Vorarlberg Bank AG, iepriekš – Vorarlberger Landes‑ und Hypothekenbank AG, ir iesaistītajā dalībvalstī reģistrēta kredītiestāde.

10      Ar 2016. gada 15. aprīļa lēmumu par ex ante iemaksām VNF par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06) (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”) VNV izpildsesijā saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 70. panta 2. punktu noteica katras iestādes, tostarp prasītājas, ex ante iemaksu apmēru par 2016. gadu. Šī lēmuma pielikumā tabulas veidā ir ietverti visu iestāžu ex ante iemaksu apmēri par 2016. gadu, kā arī zināms skaits citu sadaļu, tostarp ar nosaukumiem Method (EA) ((Eurozonas) metode) un Risk adjustment factor in the EA environment (Riska pielāgošanas faktors eurozonas kontekstā).

11      Šajā pašā dienā VNV nosūtīja valsts noregulējuma iestādēm (turpmāk tekstā – “VNI”) datu faila kopiju saistībā ar iestādēm, kas atrodas attiecīgajās teritorijās atbilstoši to kompetencei.

12      Ar 2016. gada 26. aprīļa paziņojumu Finanzmarktaufsichtsbehörde (Finanšu tirgu uzraudzības iestāde, Austrija) kā Austrijas noregulējuma iestāde (turpmāk tekstā – “Austrijas VNI”) Regulas Nr. 806/2014 3. panta 1. punkta 3. apakšpunkta izpratnē lūdza prasītājai līdz 2016. gada 20. maijam iemaksāt vienā no tās bankas kontiem noteiktu summu kā tās ex ante iemaksas.

13      2016. gada 11. maijā prasītāja lūdza Austrijas VNI tai nosūtīt visus aprēķinus, lēmumus un citus VNV dokumentus, kas uz to attiecas.

14      Ar 2016. gada 19. maijā veikto pārskaitījumu Austrijas VNI kontā prasītāja veica savu ex ante iemaksu par 2016. gadu.

15      Ar 2016. gada 20. maija lēmumu par ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu pielāgošanu, papildinot pirmo apstrīdēto lēmumu (SRB/ES/SRF/2016/13) (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”), VNV samazināja prasītājas iemaksas.

16      Šī lēmuma pielikumā katrai iestādei ir norādīts sākotnējais ex ante iemaksu par 2016. gadu apmērs, ex ante iemaksu par 2016. gadu apmērs “after IPS impact” (pēc rādītāja saistībā ar līdzdalību institucionālā aizsardzības shēmā ietekmes (turpmāk tekstā – “IAS”)) un atšķirība starp šiem apmēriem, kā arī – tostarp – (eurozonas) metode un riska pielāgošanas faktors eurozonas kontekstā.

17      2016. gada 22. maijā VNV nosūtīja VNI datu faila kopiju saistībā ar iestādēm, kas atrodas attiecīgajās teritorijās atbilstoši to kompetencei. Turklāt otrais apstrīdētais lēmums tika paziņots kā pielikums vēstulei par ex ante iemaksu pielāgošanu par 2016. gadu, ko bija parakstījis VNV priekšsēdētāja vietnieks un kas bija nosūtīta visām VNI, kā arī kā vēstules paraugs ex ante iemaksu pielāgošanai par 2016. gadu, lai nodrošinātu saskaņotu saziņu starp visām iestādēm, vienlaikus atstājot VNI brīvību nosūtīt vai nenosūtīt minēto vēstuli.

18      2016. gada 23. maijā Austrijas VNI nosūtīja prasītājai otru paziņojumu Information zum Beitrag zum Abwicklungsfonds 2016 (Informācija par iemaksām VNF par 2016. gadu), ar kuru tā tai paziņoja par tās ex ante iemaksu pielāgošanu par 2016. gadu, tam pievienojot VNV 2016. gada 23. maija vēstuli. Saskaņā ar šo paziņojumu iemaksas par 2016. gadu esot aprēķinātas nepareizi un prasītāja esot veikusi pārāk lielu iemaksu. Turklāt tika precizēts, ka šis apmērs tiks atmaksāts tikai 2017. gadā. Otrais apstrīdētais lēmums šim paziņojumam netika pievienots.

19      Šajā ziņā sākotnējā ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķinā (kuru VNV apstiprināja pirmajā apstrīdētajā lēmumā) tika kļūdaini aprēķināts rādītājs saistībā ar piederību IAS, kas noteikts Deleģētās regulas 2015/63 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ciktāl tas attiecas uz Deleģētās regulas 2015/63 6. pantā paredzēto riska profila pielāgojumu. Šo kļūdu aprēķinos VNV laboja otrajā apstrīdētajā lēmumā. Lai gan prasītāja nav IAS locekle, metode, kas tika izmantota ex ante iemaksu aprēķināšanai, arī noteica jaunu aprēķinu veikšanu visām citām iestādēm, kas veic iemaksu, balstoties uz riska profilu (kā tas ir prasītājas gadījumā). Pielāgotā aprēķina rezultātā prasītājas gadījumā tika noteikts nedaudz mazāks tās ex ante iemaksu par 2016. gadu veikšanas pienākums. Tā kā prasītāja jau bija veikusi savas ex ante iemaksas par 2016. gadu, pamatojoties uz sākotnējo aprēķinu, tai bija tiesības uz atlīdzību.

20      Ciktāl tas attiecas uz ex ante iemaksām par 2016. gadu, tās iesaistītajām dalībvalstīm bija jānodod VNF vēlākais 2016. gada 30. jūnijā (skat. SVN nolīguma 3. panta 2. punktu).

21      2016. gada 14. jūnijā prasītāja atkal lūdza Austrijas VNI tai nosūtīt vairākus dokumentus, tostarp pirmo un otro apstrīdēto lēmumu (turpmāk tekstā abi kopā – “apstrīdētie lēmumi”), kas minēti 2016. gada 26. aprīļa un 23. maija paziņojumos. Tā turklāt pieprasīja nekavējoties atlīdzināt pārmaksāto summu.

22      Ar 2016. gada 28. jūnija vēstuli Austrijas VNI nosūtīja prasītājai otro apstrīdēto lēmumu bez tā pielikuma.

23      2016. gada 7. jūlijā prasītāja no jauna lūdza Austrijas VNI tai nosūtīt pieprasītos dokumentus, tā šo lūgumu adresēja arī VNV.

24      2016. gada 2. augustā prasītāja saņēma VNV vēstuli, kurā tika apstiprināts, ka tā ir saņēmusi lūgumu nosūtīt dokumentus un ka tā lūdz to atvainot par atbildes aizkavēšanos, atsaucoties uz obligāto starpdienestu saskaņošanu.

25      2016. gada 20. septembrī VNV nosūtīja prasītājai pirmo apstrīdēto lēmumu bez tā pielikuma.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

26      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā attiecīgi iesniegti 2016. gada 14. jūlijā, 7. septembrī un 18. novembrī, prasītāja cēla prasības, kas reģistrētas ar numuriem T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16.

27      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2016. gada 16. septembrī, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu saistībā ar, pirmkārt, to, lai pirmā apstrīdētā lēmuma darbība tiktu apturēta un, otrkārt, lai VNV tai pagaidu kārtībā atmaksātu tās iemaksu līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums par prasību par tiesību aktu atcelšanu.

28      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 22. decembrī, Itālijas Republika lūdza atļaut iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam lietā T‑645/16.

29      Pieteikums par pagaidu noregulējumu tika noraidīts ar 2017. gada 6. februāra rīkojumu Vorarlberger Landes‑ und Hypothekenbank/VNV (T‑645/16 R, nav publicēts, EU:T:2017:62) steidzamības neesamības dēļ. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.

30      Ar 2017. gada 9. februāra lēmumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs apmierināja Itālijas Republikas lūgumu par iestāšanos lietā T‑645/16.

31      Tā kā puses procesuālajos dokumentos izteicās par iespējamu lietu apvienošanu, astotās palātas priekšsēdētājs 2018. gada 8. novembrī nolēma apvienot trīs iepriekš minētās lietas tiesvedības mutvārdu daļai un galīgā nolēmuma pieņemšanai saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 68. pantu.

32      Ar pirmo procesa organizatorisko pasākumu, kas atbilstoši Reglamenta 89. pantam tika noteikts 2017. gada 9. oktobrī, Vispārējā tiesa lūdza VNV iesniegt apstrīdēto lēmumu oriģinālu, tostarp to pielikumu, pilnas kopijas.

33      Ar 2017. gada 26. oktobra dokumentu VNV norādīja, ka tā nevar izpildīt 2017. gada 9. oktobrī noteikto procesa organizatorisko pasākumu, tostarp atsaucoties uz apstrīdēto lēmumu pielikumos ietverto datu konfidencialitāti.

34      Ar 2017. gada 14. decembra rīkojumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem (turpmāk tekstā – “pirmais rīkojums”) Vispārējā tiesa, pamatojoties, pirmkārt, uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta pirmo daļu un, otrkārt, uz Reglamenta 91. panta b) punktu, 92. panta 3. punktu, kā arī 103. pantu, uzdeva VNV iesniegt apstrīdēto lēmumu, tostarp to pielikumu, oriģinālu pilnu kopiju konfidenciālās un nekonfidenciālās versijas.

35      Ar 2018. gada 15. janvāra dokumentu VNV atbildēja uz pirmo rīkojumu un iesniedza četrus dokumentus konfidenciālā un nekonfidenciālā versijā – divus dokumentus saistībā ar pirmo apstrīdēto lēmumu un divus dokumentus saistībā ar otru apstrīdēto lēmumu; katram no tiem atbilst, pirmkārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma tekstu – parakstīta papīra dokumenta skenēts dokuments PDF formātā uz divām lappusēm un, otrkārt, digitālu datu, kas veido attiecīgā lēmuma pielikumu, digitalizēta versija PDF formātā.

36      Ņemot vērā VNV atbildi uz pirmo rīkojumu, Vispārējā tiesa 2018. gada 12. martā noteica otru procesa organizatorisko pasākumu un lūdza VNV, pirmkārt, precizēt pielikumu formātu apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī, otrkārt, gadījumā, ja šie pielikumi būtu sagatavoti digitālā veidā, izskaidrot un iesniegt visus autentiskuma pierādīšanas tehniskos elementus, kas ir nepieciešami, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesā iesniegtais digitālo datu atveidojums PDF formātā atbilst tam, kurš konkrēti tika iesniegts parakstīšanai un kuru VNV pieņēma izpildsesijā tās 2016. gada 15. aprīļa un 20. maija sanāksmju laikā, un, treškārt, iesniegt savus apsvērumus par jautājumu par apstrīdēto lēmumu juridisku esamību un jautājumu par būtisku procedūras noteikumu ievērošanu.

37      Ar 2018. gada 27. marta dokumentu VNV atbildēja uz otru procesa organizatorisko pasākumu. Attiecībā uz otru prasību, kas tika minēta šī sprieduma 36. punktā, VNV norādīja, ka tā to nevar izpildīt atsevišķu iesniedzamo dokumentu konfidencialitātes dēļ, un ieteica noteikt pierādījumu savākšanas pasākumu.

38      2018. gada 2. maijā Vispārējā tiesa pieņēma jaunu rīkojumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem, uzdodot VNV izpildīt otru prasību, kas ietverta 2018. gada 12. marta procesa organizatoriskajā pasākumā (turpmāk tekstā – “otrs rīkojums”).

39      Ar 2018. gada 9. maija vēstuli, kas lietas materiālos tika iekļauta ar 2018. gada 22. maija lēmumu, prasītāja iesniedza jaunus pierādījumus, proti, sešpadsmit VNV starplēmumus, kuros ir noteikti iemaksu par 2016. gadu aprēķināšanas metodes rādītāji.

40      Ar 2018. gada 18. maija dokumentu, kas tika grozīts 2018. gada 29. jūnijā, VNV izpildīja otru rīkojumu un to konfidenciālajā un nekonfidenciālajā versijā iesniedza dokumentu ar nosaukumu “Identifikācijas tehniskā informācija”, četru VNV elektroniskā pasta vēstuļu tekstus, kas datēti ar 2016. gada 13. aprīļa plkst. 17.41, 2016. gada 15. aprīļa plkst. 19.04 un plkst. 20.06 un 2016. gada 19. maija plkst. 21.25, kā arī zibatmiņu ar diviem XLSX formāta failiem un diviem TXT formāta failiem.

41      Ar 2018. gada 12. jūlija lēmumu, veikusi Reglamenta 103. panta 1. punktā paredzēto pārbaudi, Vispārējā tiesa izņēma no lietas materiāliem dokumentu, kurus VNV iesniedza, atbildot uz pirmo un otro rīkojumu, konfidenciālās versijas, izņemot TXT formāta failus, kas ietverti zibatmiņās, kuras VNV iesniedza 2018. gada 18. maijā, un kuros nav ietverta nekāda konfidenciāla informācija, minētie faili papīra formātā tika iekļauti lietas materiālos.

42      2018. gada 12. jūlijā ar trešo procesa organizatorisko pasākumu, kas noteikts saskaņā ar Reglamenta 89. pantu, Vispārējā tiesa lūdza prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, iesniegt savus apsvērumus par VNV atbildēm uz šī sprieduma 32., 34., 36. un 38. punktā minētajiem procesa organizatoriskajiem un pierādījumu savākšanas pasākumiem.

43      Ar 2018. gada 30. jūlija dokumentu prasītāja iesniedza savus apsvērumus. Persona, kas iestājusies lietā, apsvērumus neiesniedza.

44      Pēc Vispārējās tiesas astotās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

45      Prasībā, kas reģistrēta ar numuru T‑377/16, prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētos lēmumus;

–        pakārtoti – atcelt otro apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir noteikts, ka pārmērīgās summas atmaksa notiks, nosakot iemaksas VNF par 2017. gadu;

–        piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

46      Prasībā, kas reģistrēta ar numuru T‑645/16, prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu, vismaz tiktāl, ciktāl tas uz to attiecas;

–        piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

47      Prasībā, kas reģistrēta ar numuru T‑809/16, prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētos lēmumus, vismaz tiktāl, ciktāl tie uz to attiecas;

–        piespriest VNV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

48      VNV prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        katrā no trim prasībām, kas reģistrētas ar numuriem T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16, atzīt prasību par nepieņemamu vai – alternatīvi – noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        katrā no trim prasībām, kas reģistrētas ar numuriem T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16, alternatīvi, ja Vispārējā tiesa noteiktu, ka viens vai vairāki no prasītājas pamatiem ir jāapmierina, ierobežot laikā paziņojuma par spēkā neesamību sekas, lai tās tiktu piemērotas vienīgi sešus mēnešus pēc tam, kad spriedums šajā lietā ir stājies spēkā;

–        katrā no trim prasībām, kas reģistrētas ar numuriem T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16, katrā ziņā piespriest prasītājai atlīdzināt VNV tiesāšanās izdevumus un juridiskos izdevumus;

–        lietās T‑645/16 un T‑809/16 gadījumā, ja Vispārējā tiesa atzītu par pieņemamu visu vai daļu no prasības atcelt tiesību aktu, ko prasītāja cēlusi lietās T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16, apvienot šīs lietas atbilstoši Reglamenta 68. pantam.

49      Lietā T‑645/16 Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību atzīt par pieņemamu;

–        apmierināt otro pamatu, nelemjot par citiem pamatiem.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

50      Pirmkārt, VNV atgādina, ka prasība atcelt tiesību aktu ir pieņemama vienīgi attiecībā pret aktu, kura mērķis ir radīt tiesiskas sekas trešajām personām, un tas tā neesot ne pirmā, ne otrā apstrīdētā lēmuma gadījumā. Proti, ex ante iemaksu par 2016. gadu apmēru apstiprināšana un vēlāka rezultātu nodošana VNI, ko VNV veica tās izpildsesijā, neradot nekādu pienākumu iestādēm. Šāds pienākums rodoties vienīgi tad, ja kompetentā VNI pieņemtu tiesību aktu atbilstoši valsts tiesībām.

51      Otrkārt, VNV apgalvo, ka tās lēmumi nav adresēti prasītājai (Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkts) un ka prasītāju šie apstrīdētie lēmumi tieši neskar. VNV aprēķinot ex ante iemaksas katrai iestādei atbilstoši metodei, kas ir aprakstīta Deleģētajā regulā 2015/63 un Īstenošanas regulā 2015/81, ciešā sadarbībā ar VNI (Īstenošanas regulas 2015/81 4. pants un Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkts). VNV aprēķini neradot tiešas sekas iestādēm, jo tie paši par sevi neietekmējot iestāžu juridisko statusu. Lai gan VNV, kā arī VNI esot loma iemaksu apmēra aprēķina sagatavošanas procesā, iestādes tiekot tieši skartas vienīgi tad, kad VNI iekasē iemaksas. Vienīgi VNI – nevis VNV – esot pilnvarotas uzraudzīt, kā arī vajadzības gadījumā piespiest, lai iestādes pareizi maksātu savas iemaksas atbilstoši piemērojamām procesuālajām un materiālajām valsts tiesībām.

52      Piešķirot VNI atbildību iekasēt ex ante iemaksas, Savienības likumdevējs esot nolēmis, ka šīs iemaksas, kuras šādi aprēķinājusi VNV, iekasējot valsts iestādes atbilstoši pilnvarām, kas tām ir uzticētas valsts procesuālajās un materiālajās tiesībās. Tas turklāt atbilstot pamatiem, uz kuriem esot balstīts SVN nolīgums. Tādējādi tiesību akti, kurus VNI pieņēmušas atbilstoši to valsts tiesībām, esot jāapstrīd valstu tiesās, un, ja valsts tiesā rastos jautājumi par Savienības iestāžu vai aģentūru tiesību aktu spēkā esamību vai interpretāciju, tā varētu Tiesai lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam. Tam, ka Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) savā 2016. gada 24. augusta spriedumā esot uzskatījusi, ka vienīgi Tiesai ir kompetence izskatīt prasības atcelt tiesību aktu saistībā ar ex ante iemaksu aprēķinu un piesaisti, neesot nozīmes, jo šāds valsts tiesas secinājums šajā gadījumā neesot svarīgs. Proti, vienīgi Tiesa varot noteikt tās kompetenci.

53      Treškārt, VNV uzskata, ka Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes esot jāpārbauda, vai ir ievērots LESD 263. panta 6. punktā paredzētais termiņš, un jānoraida jebkura prasība, ja termiņš nav ievērots. VNV piebilst, ka apstrīdētie lēmumi nav tikuši publicēti, bet tie tika paziņoti VNI kā to adresātēm un ka prasītāja nav minēto adresātu vidū. Tā tomēr esot uzzinājusi par apstrīdētajiem lēmumiem ar citu līdzekļu palīdzību. Tādējādi tās prasība esot bijusi jāceļ divu mēnešu laikā, skaitot no brīža, kad tā par to uzzināja, proti, kad tā uzzināja to satura būtību.

54      VNV uzskata, ka Austrijas VNI 2016. gada 26. aprīlī nosūtītajā paziņojumā bija iekļauta pietiekami precīza informācija, lai prasītāja varētu iegūt nepieciešamo informāciju par pirmo apstrīdēto lēmumu, tādējādi termiņš prasības celšanai esot sācies 2016. gada 27. aprīlī, minētā paziņojuma saņemšanas dienā, un beidzies 2016. gada 7. jūlijā. Tādējādi trīs prasības esot celtas pēc noteiktā termiņa un esot novēlotas, ciktāl tas attiecas uz pirmo apstrīdēto lēmumu. Tas ietekmējot arī prasības pieņemamību saistībā ar otro apstrīdēto lēmumu. Proti, ciktāl pēdējā minētā mērķis esot vienīgi samazināt ex ante iemaksu par 2016. gadu apmēru, prasītājai neesot tiesiskas intereses to apstrīdēt atsevišķi. Turklāt saistībā ar prasību, kas ir reģistrēta ar numuru T‑809/16, VNV precizē, ka Austrijas VNI 2016. gada 23. maija paziņojumu prasītāja esot saņēmusi 2016. gada 27. maijā, tādējādi arī konkrēti šī prasība neesot pieņemama termiņa nokavējuma dēļ.

55      Ceturtkārt, ciktāl tas attiecas uz prasībām, kas reģistrētas ar numuriem T‑645/16 un T‑809/16, VNV uzskata, ka tās nav pieņemamas, ciktāl tām ir tāds pats priekšmets un tās attiecas uz tām pašām pusēm kā prasība, kas reģistrēta ar numuru T‑377/16.

56      Piektkārt, ciktāl tas attiecas uz prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑809/16, VNV uzskata, ka neesot pareizs prasītājas izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru piekļuve VNV lēmumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) esot pielīdzināma to formālai paziņošanai adresātam un veidojot jaunu atskaites punktu prasības atcelt tiesību aktu celšanas termiņam. Proti, kā uzskata VNV, lēmumu adresāti tiekot norādīti to pieņemšanas brīdī, pamatojoties uz piemērojamo tiesību ietvaru. Tas, ka šie lēmumi vēlāk tiek paziņoti trešajām personām, nenozīmējot, ka šīs pēdējās minētās būtu jāuzskata par to adresātiem. Tādējādi trešā prasība, kurai esot tieši tāds pats priekšmets un kura attiecoties uz tām pašām pusēm, tiem pašiem pamatiem un lēmumiem kā pirmās divas prasības, esot jānoraida kā nepieņemama.

57      Prasītāja apstrīd šos argumentus un uzskata, ka visas trīs prasības ir pieņemamas.

58      Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību pret tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai skar viņu tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

59      Tādējādi LESD 263. panta ceturtā daļa ierobežo prasības atcelt tiesību aktus, kuras ceļ juridiska vai fiziska persona, līdz trijām aktu kategorijām, proti, pirmkārt, akti, kas adresēti šai personai, otrkārt, akti, kas viņai nav adresēti un kas viņu skar tieši un individuāli, un, treškārt, reglamentējošie akti, kas viņai nav adresēti, viņu skar tieši, bet nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem (skat. rīkojumu, 2013. gada 10. decembris, von Storch u.c./ECB, T‑492/12, nav publicēts, EU:T:2013:702, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Attiecībā uz LESD 263. panta pirmajā daļā paredzēto nosacījumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka par aktiem vai lēmumiem, par kuriem var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu, var uzskatīt vienīgi pasākumus, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kas ir tādas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (skat. rīkojumu, 2016. gada 21. aprīlis, Borde un Carbonium/Komisija, C‑279/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:297, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Turklāt, ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākos posmos, it īpaši iekšējās procedūras ietvaros, ir apstrīdami tikai tie pasākumi, kuros galīgā veidā noteikta iestādes nostāja šīs procedūras beigās, neiekļaujot starppasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (skat. rīkojumu, 2016. gada 9. marts, Port autonome du Centre et de l’Ouest u.c./Komisija, T‑438/15, EU:T:2016:142, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Turklāt no judikatūras izriet – ja neprivileģēts prasītājs ir cēlis prasību par tam neadresēta tiesību akta atcelšanu, prasība, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām ir jāspēj ietekmēt šī prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, pārklājas ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem (skat. rīkojumu, 2014. gada 6. marts, Northern Ireland Department of Agriculture and Rural Development/Komisija, C‑248/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:137, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, pirmkārt, fiziska vai juridiska persona, kas nav lēmuma adresāts, nevar apgalvot, ka to individuāli skar šis lēmums, ja vien tas to skar dažu tās specifisko īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ individuāli izceļ līdzīgi kā šāda lēmuma adresātu (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp., un 1998. gada 2. aprīlis, Greenpeace Council u.c./Komisija, C‑321/95 P, EU:C:1998:153, 7. un 28. punkts).

64      Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, prasa, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādu novērtējuma brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir pavisam automātiska un izrietētu tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. spriedumu, 2007. gada 22. marts, Regione Siciliana/Komisija, C‑15/06 P, EU:C:2007:183, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

65      Tomēr no judikatūras izriet, ka, lai gan, lai apstrīdētais tiesību akts radītu sekas attiecībā uz privātpersonu tiesisko stāvokli, ir noteikti nepieciešams, lai tiktu veikti īstenošanas pasākumi, tomēr tiešas skaršanas nosacījums tiek uzskatīts par izpildītu, ja šis tiesību akts nosaka tā adresātam saistības attiecībā uz tā īstenošanu un ja šim adresātam automātiski rodas pienākums veikt pasākumus, kas maina prasītāja tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 7. jūlijs, Federcoopesca u.c./Komisija, T‑312/14, EU:T:2015:472, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Proti, kā ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet] atgādināja savos apsvērumos lietā Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2013:335, 68. punkts un tajā minētā judikatūra), dalībvalstu rīcības brīvības neesamība novērš tiešas saiknes starp Savienības tiesību aktu un privātpersonu šķietamu neesamību. Citiem vārdiem sakot, lai novērstu tiešu skaršanu, starpposma tiesību akta, ar kuru tiek īstenots Savienības tiesību akts, izdevēja rīcības brīvība nevar būt tikai formāla. Tai ir jākļūst par prasītāja tiesiskas skaršanas avotu.

67      Šajā lietā, pirmkārt, no piemērojamiem tiesību aktiem, jo sevišķi Regulas Nr. 806/2014 54. panta 1. punkta b) apakšpunkta un šīs pašas regulas 70. panta 2. punkta, izriet, ka gan konkrētais individuālo iemaksu aprēķina veicējs, gan lēmuma, ar kuru apstiprina iemaksas, autors, ir VNV. Apstāklis, ka starp VNV un VNI pastāv sadarbība, šo konstatējumu nemaina (rīkojums, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 27. punkts).

68      Proti, vienīgi VNV “pēc apspriešanās ar ECB vai valstu kompetentajām iestādēm un ciešā sadarbībā ar [VNI]” ir piešķirta kompetence aprēķināt iestāžu ex ante iemaksas (Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punkts). Turklāt VNI ir no Savienības tiesībām izrietošs pienākums piesaistīt minētās iemaksas, kas ir noteiktas ar VNV lēmumu (Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punkts).

69      Tādējādi VNV lēmumiem, ar kuriem atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktam ir noteiktas ex ante iemaksas, ir galīgs raksturs.

70      Līdz ar to apstrīdētos lēmumus nevar kvalificēt kā vienīgi sagatavojošus pasākumus vai starppasākumus, jo tajos procesuāli ir noteikta galīgā VNV nostāja attiecībā uz iemaksām.

71      Otrkārt, jānorāda, ka, lai arī kādas atkarībā no valodu versijām būtu Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta terminoloģiskās variācijas, struktūras, kurām VNV, kas ir ex ante iemaksu noteikšanas lēmuma autore, sūta šos lēmumus, ir VNI, nevis iestādes. VNI gan faktiski, gan piemērojot attiecīgo regulējumu, ir vienīgās struktūras, kurām minētā lēmuma autoram ir pienākums sūtīt šos lēmumus, un tādējādi, veicot galīgo analīzi, šī lēmuma adresātes LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē (rīkojums, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 28. punkts).

72      Konstatējumu, ka VNI ir VNV lēmuma adresāta statuss LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, turklāt apstiprina fakts, ka tām sistēmā, kas ieviesta ar Regulu Nr. 806/2014 un saskaņā ar šīs regulas 67. panta 4. punktu, ir pienākums iekasēt VNV noteiktās individuālās iemaksas no iestādēm (rīkojums, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 29. punkts).

73      Ja iestādes tādējādi nav apstrīdēto lēmumu adresāti, pretēji tam, ko apgalvo persona, kas iestājusies lietā, tās tomēr šie lēmumi skar tieši un individuāli, ciktāl tie tās ietekmē tām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tās izceļ salīdzinājumā ar visām pārējām personām un tādējādi tās individualizē tieši tāpat kā lēmuma adresātu, un tie tieši ietekmē to tiesisko situāciju un nedod nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par to ieviešanu.

74      Šajā ziņā, no vienas puses, apstrīdētajos lēmumos tostarp ir minēts katras no šīm iestādēm nosaukums un norādīta vai, kā tas ir otrā apstrīdētā lēmuma gadījumā, pielāgota tās individuālā iemaksa. No tā izriet, ka iestādes, kuru vidū ir prasītāja, apstrīdētie lēmumi skar individuāli.

75      No otras puses, attiecībā uz tiešu skaršanu ir jānorāda, ka VNI, kurām ir jāievieš apstrīdētie lēmumi, nav nekādas rīcības brīvības saistībā ar šajos lēmumos noteiktajiem individuālo iemaksu apmēriem. Konkrētāk, VNI nevar grozīt šos apmērus, un tām ir pienākums tos iekasēt no aplūkotajām iestādēm.

76      Turklāt attiecībā uz atsauci, ko VNV veic uz SVN nolīgumu, lai apstrīdētu prasītājas tiešo skārumu, jānorāda, ka šis nolīgums neattiecas uz VNI veiktu ex ante iemaksu par 2016. gadu iekasēšanu no iestādēm, bet gan vienīgi uz šo iemaksu pārvešanu uz VNF.

77      Proti, kā izriet no Regulas Nr. 806/2014 noteikumiem (skat. minētās regulas 20. apsvērumu un 67. panta 4. punktu) un SVN nolīguma (skat. SVN nolīguma 7. apsvērumu, 1. panta a) punktu un 3. pantu), iemaksu iekasēšana notiek atbilstoši Savienības tiesībām (proti, Direktīvai 2014/59 un Regulai Nr. 806/2014), savukārt iemaksu pārvešana uz VNF notiek atbilstoši SVN nolīgumam.

78      Līdz ar to, lai arī, lai iestādēm rastos tiesiskas saistības pārskaitīt uz VNI norādītajiem kontiem summas, kas tām ir jāveic kā to ex ante iemaksas, ir nepieciešams, lai VNI pieņemtu valsts tiesību aktus, tomēr VNV lēmumi, kuros ir noteikts to individuālo iemaksu apmērs, šīs iestādes joprojām skar tieši.

79      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētie lēmumi prasītāju skar tieši un individuāli.

80      Attiecībā uz prasības celšanas termiņa aprēķināšanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasība atcelt tiesību aktu ir jāiesniedz divu mēnešu laikā pēc tam, kad vai nu tiesību akts ir publicēts, vai darīts zināms prasītājam, vai, ja tas nenotiek, no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms.

81      Šajā lietā apstrīdētie lēmumi netika publicēti, nedz arī paziņoti prasītājai, kas nav to adresāte.

82      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka tad, ja akts nav publicēts vai paziņots, termiņš prasības celšanai sākas vienīgi no brīža, kad attiecīgajai personai ir precīzas zināšanas par tā saturu un pamatojumu, ar nosacījumu, ka ieinteresētā persona pieprasa pilnu tekstu saprātīgā termiņā. Ar šo nosacījumu termiņu prasības celšanai var sākt skaitīt tikai no brīža, kad attiecīgai trešajai personai ir precīzas zināšanas par saturu un attiecīgā akta pamatojumu, lai varētu lietderīgi īstenot savas pārsūdzības tiesības (skat. rīkojumu, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Tātad, ja akts, par kuru var tikt celta prasība atcelt tiesību aktu, netiek publicēts vai paziņots, LESD 263. panta sestajā daļā paredzētais divu mēnešu termiņš sākas no datuma, kurā prasītājs par to ir uzzinājis, un tas atšķiras no saprātīga termiņa, kas ir prasītāja rīcībā, lai pieprasītu pilnu akta tekstu, lai tādējādi ar to precīzi iepazītos (skat. rīkojumu, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Šajā lietā ir jānorāda, ka prasītāja, tāpat kā visas iestādes, uz kurām attiecas ex ante iemaksu maksājumi VNF par 2016. gadu, saņēma dokumentus un anketas, kas vajadzīgi, lai sniegtu datus, kuri ļauj VNV aprēķināt individuālās iemaksas. Šajos dokumentos un šajās anketās prasītāja ir informēta par piemērojamajiem tiesību pamatiem un faktu, ka iemaksas VNF aprēķina VNV.

85      Turklāt prasītāja zināja par pirmā apstrīdētā lēmuma esamību no Austrijas VNI 2016. gada 26. aprīļa paziņojuma, kas tika paziņots 2016. gada 27. aprīlī, un par otrā apstrīdētā lēmuma esamību – no minētās VNI paziņojuma 2016. gada 23. maijā, kas saņemts 2016. gada 27. maijā.

86      Prasītāja cēla pirmo prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑377/16, 2016. gada 14. jūlijā, proti, vairāk nekā divus mēnešus un desmit dienas pēc tam, kad tā 2016. gada 27. aprīlī bija saņēmusi Austrijas VNI 2016. gada 26. aprīļa paziņojumu. Šis jautājums par iespējamo termiņa prasības celšanai pārsniegšanu tomēr šajā prasībā nerodas saistībā ar otro apstrīdēto lēmumu.

87      Tomēr ir jānorāda, ka prasītāja šo prasību cēla drošības labad, gaidot apstrīdēto lēmumu paziņošanu, kam bija jāļauj tai uzzināt precīzu to saturu.

88      Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas tika norādīts šī sprieduma 13., 21. un 23. punktā, ka prasītāja iesniedza vairākus lūgumus, vispirms Austrijas VNI un tad – VNV, saņemt apstrīdētos lēmumus. Tādējādi ir jāpārbauda, vai šie lūgumi tika īstenoti šī sprieduma 82. un 83. punktā minētajā saprātīgajā termiņā, skaitot no brīža, kad tā uzzināja par apstrīdēto lēmumu esamību.

89      “Saprātīgs termiņš”, lai lūgtu paziņot lēmumu pēc uzzināšanas par to, nav iepriekš noteikts termiņš, kas automātiski tiktu atskaitīts no prasības atcel tiesību aktu iesniegšanas termiņa, bet gan termiņš, kas atkarīgs no konkrētajiem lietas apstākļiem (skat. rīkojumu, 2018. gada 19. novembris, Iccrea Banca/Komisija un VNV, T‑494/17, EU:T:2018:804, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

90      Turklāt ir jāatzīmē, pirmkārt, ka Tiesa vairākās lietās ir nospriedusi, ka divu mēnešu termiņš, kas tiek aprēķināts, skaitot no brīža, kad tika uzzināts par lēmuma esamību, lai to lūgtu paziņot, pārsniedzot saprātīgu termiņu (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 1993. gada 5. marts, Ferriere Acciaierie Sarde/Komisija, C‑102/92, EU:C:1993:86, 19. punkts, un 2011. gada 10. novembris, Agapiou Joséphidès/Komisija un EACEA, C‑626/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:726, 131. un 132. punkts).

91      Otrkārt, Vispārējā tiesa citās lietās ir uzskatījusi, ka lūgums paziņot pilnu lēmuma tekstu, kas ir iesniegts vairāk nekā četrus mēnešus pēc tam, kad prasītājs ir uzzinājis par tiesību akta esamību, ir jāuzskata par tādu, kas ir iesniegts ārpus jebkāda saprātīga termiņa (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 1998. gada 15. jūlijs, LPN un GEOTA/Komisija, T‑155/95, EU:T:1998:167, 44. punkts, un 2010. gada 18. maijs, Abertis Infraestructuras/Komisija, T‑200/09, nav publicēts, EU:T:2010:200, 63. punkts).

92      Ņemot vērā apstākļus šajā lietā, nav pamata piemērot atšķirīgu vērtējumu no tā, ko jau veikusi Tiesa un Vispārējā tiesa.

93      Šajā lietā lūgumi paziņot apstrīdētos lēmumus, kas vairākkārt tika iesniegti Austrijas VNI, kā arī VNV 2016. gada 7. jūlijā, kas aprakstīti šī sprieduma 13., 21. un 23. punktā, tika iesniegti saprātīgā termiņā.

94      Neapšaubāmi, 2016. gada 28. jūnijā Austrijas VNI nosūtīja prasītājai otro apstrīdēto lēmumu bez tā pielikuma, un 2016. gada 20. septembrī VNV prasītājai paziņoja pirmo apstrīdēto lēmumu bez tā pielikuma. Tādējādi pēdējā minētā šajos datumos nevarēja iepazīties ar tām apstrīdēto lēmumu pielikumu daļām, kas uz to attiecas. Vienīgi pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija pieņēmusi divus rīkojumus par pierādījumu savākšanu, kas minēti šī sprieduma 34. un 38. punktā, prasītājai bija piekļuve tām apstrīdēto lēmumu pielikumu daļām, kas uz to attiecas.

95      Ņemot vērā, ka, pirmkārt, lūgumi paziņot apstrīdētos lēmumus tika iesniegti saprātīgā termiņā un, otrkārt, ka trīs prasības, kas reģistrētas ar numuriem T‑377/16, T‑645/16 un T‑809/16, tika celtas, pirms prasītājai bija piekļuve apstrīdētajiem lēmumiem, tostarp to pielikumu daļām, kas uz to attiecas, jāsecina, ka šīs trīs prasības netika celtas novēloti.

96      Tomēr attiecībā uz lis pendens argumentu, kuru būtībā izvirza VNV, lai apgalvotu, ka prasības, kas reģistrētas ar numuriem T‑645/16 un T‑809/16, ir jāatzīst par nepieņemamām, jo tām ir tāds pats priekšmets un tās attiecas uz tiem pašiem lietas dalībniekiem, kas ir minēti lietā, kura reģistrēta ar numuru T‑377/16, jāatgādina Tiesas pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru prasība, kas celta pēc citas prasības, kura vērsta pret tiem pašiem lietas dalībniekiem, balstīta uz tiem pašiem pamatiem un vērsta uz tā paša tiesību akta atcelšanu, ir noraidāma kā nepieņemama lis pendens dēļ (spriedums, 2005. gada 24. novembris, Itālija/Komisija, C‑138/03, C‑324/03 un C‑431/03, EU:C:2005:714, 64. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1988. gada 22. septembris, Francija/Parlaments, 358/85 un 51/86, EU:C:1988:431, 12. punkts).

97      Abas prasības, kas reģistrētas ar numuriem T‑377/16 un T‑645/16, tika celtas tiesību saglabāšanas nolūkā, pirms tika paziņoti apstrīdētie lēmumi, gadījumam, ja LESD 263. panta sestajā daļā noteiktais termiņš prasības atcelt tiesību aktu celšanai jau būtu varējis sākties kopš brīža, kad tika saņemts paziņojums par pirmo apstrīdēto lēmumu.

98      Ciktāl tas attiecas uz trešo prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑809/16, ciktāl, kā uzskata prasītāja, VNV tai piešķīra piekļuvi apstrīdētajiem lēmumiem 2016. gada 20. septembrī, tā uzskata, ka tas veido sākumpunktu prasības atcelt tiesību aktu celšanai un ka tādējādi tā nav novēlota. Ņemot vērā šo interpretāciju, prasītāja atzīst, ka prasības atcelt tiesību aktu, kas tika celtas preventīvi, iespējams, tika celtas pārāk agri. Tomēr tā norāda, ka, tā kā apstrīdēto lēmumu formulējums tai tika darīts zināms vienīgi 2016. gada 20. septembrī, tostarp ir izrādījies, ka starp apstrīdētajiem lēmumiem varētu būt nesaraujama saikne, par kuras esamību, kā uzskata prasītāja, nevarēja zināt, iesniedzot pirmās divas prasības atcelt tiesību aktu. Lai nodrošinātu savas iespējas uz tiesību aizsardzību tiesā, prasītāja līdz ar to esot cēlusi trešo prasību par apstrīdētajiem lēmumiem.

99      Tā uzskata, ka prasība lietā T‑809/16 nav identiska prasībai lietās T‑377/16 un T‑645/16 gan saistībā ar patstāvīgo priekšmetu, uz kuru tā attiecas, gan situācijas izmaiņu dēļ, jo abi apstrīdētie lēmumi 2016. gada 20. septembrī tika paziņoti bez to pielikumiem.

100    Šajā lietā visas trīs prasības ir starp vieniem un tiem pašiem lietas dalībniekiem, izņemot lietu T‑645/16, kurā ir persona, kas iestājusies lietā. Tomēr nepieņemamības nosacījums lis pendens dēļ saistībā ar lietas dalībnieku noteikšanu attiecas uz pamatlietas pusēm, nevis personām, kas iestājušās lietā, tādējādi šis nosacījums ir izpildīts.

101    Turklāt visas trīs prasības attiecas uz vienu un to pašu tiesību aktu atcelšanu, izņemot lietu T‑645/16, kas attiecas vienīgi uz pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Ņemot vērā, ka lietas T‑645/16 priekšmets ir iekļauts divu citu lietu T‑377/16 un T‑809/16, kas attiecas uz divu apstrīdēto lēmumu atcelšanu, priekšmetā, arī nepieņemamības nosacījums lis pendens dēļ saistībā ar apstrīdēto tiesību aktu identiskumu šajā gadījumā ir izpildīts.

102    Visbeidzot, attiecībā uz nepieņemamības nosacījumu lis pendens dēļ saistībā ar pamatu identiskumu ir jākonstatē, ka prasības lietās T‑645/16 un T‑809/16 pamato divi pamati, kurus prasītāja jau bija izvirzījusi savā pirmajā prasībā lietā T‑377/16, kurā ir četri pamati. Pamati, kas ir iekļauti jaunākajās lietās T‑645/16 un T‑809/16, tādējādi ir iekļauti pirmajā prasībā lietā T‑377/16.

103    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasība lietā T‑377/16 ir jāatzīst par pieņemamu un divas prasības lietās T‑645/16 un T‑809/16 ir jāatzīst par nepieņemamām lis pendens dēļ.

 Par lietas būtību

104    Lai pamatotu savu prasību par apstrīdēto lēmumu atcelšanu, prasītāja izvirza četrus pamatus. Prasītāja uzskata, ka, pieņemot apstrīdētos lēmumus, VNV ir pieļāvusi būtisku procedūras noteikumu pārkāpumus, pirmkārt, pārkāpjot savu pienākumu norādīt pamatojumu (pirmais pamats) un, otrkārt, nepilnīgi paziņojot apstrīdētos lēmumus (otrais pamats). Turklāt prasītāja norāda uz diviem pamatiem, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka tās iemaksa par 2016. gadu tika nepietiekami koriģēta (trešais pamats), un, otrkārt, uz to, ka ir prettiesiski pārmaksāto summu atmaksāt vienīgi 2017. gadā (ceturtais pamats).

105    Iesākumam ir jānorāda, ka prasītāja iebildumus par procedūru saistībā ar apstrīdēto lēmumu pieņemšanu ir formulējusi vienīgi divās 2018. gada 9. maija un 30. jūlija vēstulēs, kas Vispārējai tiesai tika nosūtītas pēc tam, kad tika saņemtas VNV atbildes uz pirmo un otro rīkojumu. Prasītājas šajā ziņā izvirzītie argumenti galvenokārt tika norādīti tās argumentācijas atbalstam nolūkā pierādīt būtisku procedūras noteikumu pārkāpumus, kura ir ietverta pamatos saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un apstrīdēto lēmumu pilnas paziņošanas neesamību.

106    Vispirms ir jāizvērtē iebildumi saistībā ar procesuālo noteikumu pārkāpumu un pamats saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

 Par noteikumu saistībā ar apstrīdēto lēmumu pieņemšanu pārkāpumu

107    Pirmkārt, tās 2018. gada 9. maija un 30. jūlija vēstulēs prasītāja konstatēja, ka apstrīdēto lēmumu paraksti esot pilnībā identiski un ka VNV neesot izskaidrojusi, kā tiktu nodrošināts iespējamas VNV priekšsēdētāja sniegtas instrukcijas izmantot elektronisko parakstu autentiskums. Turklāt prasītāja norāda, ka lēmumu pielikumi tika nosūtīti digitālā formātā ar elektroniskā pasta palīdzību izpildsesijas locekļiem un novērotājiem, lai gan tās 2016. gada 13. septembra vēstulē VNV drošības apsvērumu dēļ esot stingri atteikusies tai šos pašus dokumentus nosūtīt elektroniski vai izmantojot pasta pakalpojumus. 2018. gada 9. maija vēstulē prasītāja lūdza Vispārējo tiesu veikt procesa organizatoriskos pasākumus atbilstoši Tiesas statūtu 24. panta pirmajai daļai, to lasot kopā ar Reglamenta 89. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu, nolūkā tostarp iztaujāt VNV par procesuāla rakstura jautājumiem.

108    Otrkārt, 2018. gada 30. jūlija vēstulē prasītāja apstrīdēja vairākas procesuālas neatbilstības saistībā ar pirmo apstrīdēto lēmumu. Vispirms tā norāda, ka Vispārējā tiesā nav iesniegtas VNV izpildsesijas locekļu atbildes elektroniskā pasta vēstules, no kurām būtu jāizriet to piekrišanai pieņemt jaunu lēmumu rakstveida procesā. Turklāt tā norāda, ka pēc tam, kad tā bija konstatējusi neatbilstības aprēķinos, 2016. gada 15. aprīļa vakarā tika grozīts lēmums, kas tika pieņemts, izmantojot rakstveida procedūru, interpretējot locekļu klusēšanu kā to piekrišanu, lai gan VNV saziņā ar izpildsesijas locekļiem nebija noteikts nekāds termiņš iespējamo iebildumu izteikšanai. Prasītāja norāda, ka šīs ziņas netika adresētas kādam konkrētam izpildsesijas loceklim, nesniedzot Vispārējā tiesā nekādus skaidrojumus, kā arī nekādus pierādījumus tam, ka paziņojums šim loceklim būtu nosūtīts kādā citā veidā. Šāds lēmuma pieņemšanas process esot pretrunā gan labas pārvaldības principam, kas ir noteikts judikatūrā un pārņemts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, gan PNI, īpaši šo PNI 9. panta 1. un 2. punktam un 11. pantam. Visbeidzot, prasītāja kritizē 2016. gada 15. aprīlī un 19. maijā nosūtīto lēmumu projektu formātu, proti, dokumentu izplatīšanu galvenokārt elektroniski XLSX failu formā. Aprēķini nebūtu veicami XLSX veida dokumentā, kurā visas sniegtās vai starpposma vērtības neuzmanības dēļ vai apzināti var tikt grozītas jebkurā brīdī. Turklāt, nepastāvot iespējai pārbaudīt elektronisko parakstu, kas varētu garantēt to, ka noteiktie iemaksu apmēri nav viltoti vai grozīti, neesot iespējams uzzināt, kurš dokuments – DOCX, XLSX vai PDF – būtu uzskatāms par katrai iestādei noteikto apmēru “parakstīto oriģinālu”.

109    Savā 2018. gada 27. marta vēstulē VNV norāda, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanas procedūrā neesot pieļauti būtisku procedūras noteikumu pārkāpumi. 2018. gada 6. jūnija vēstulē VNV precizēja, ka vienmēr tiek nodrošināta elektroniskā pasta vēstuļu pārsūtīšanas drošība un ka neesot ietekmēts nedz ex ante iemaksu aprēķina saturs, nedz likumība. Tādējādi šim aspektam neesot nozīmes prasības izvērtējumā.

110    Turklāt attiecībā uz prasītājas iesniegto lūgumu noteikt procesa organizatoriskos pasākumus VNV ar 2018. gada 11. septembra vēstuli būtībā Vispārējai tiesai lūdza to noraidīt Reglamenta 88. panta 2. punkta pārkāpuma dēļ, jo prasītāja neesot izskaidrojusi, kādēļ šie pasākumi būtu lietderīgi lietas vajadzībām un nozīmīgi prasības izskatīšanai.

111    Jāatgādina – Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā intelektuālais elements un formālais elements veido nedalāmu kopumu, akta rakstiskais noformējums ir tā pieņemošās iestādes gribas izpausme (spriedumi, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 70. punkts, un 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 38. punkts).

112    Tiesību akta autentiskuma pierādīšanas mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību, konstatējot akta autora pieņemto tekstu, un tas ir uzskatāms par būtisku procedūras noteikumu (spriedumi, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c., C‑137/92 P, EU:C:1994:247, 75. un 76. punkts, un 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 40. un 41. punkts).

113    Tiesa arī ir nospriedusi, ka būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu veido pati akta autentiskuma pierādīšanas neesamība un turklāt nav nepieciešams pierādīt, ka aktu ietekmē kāds cits trūkums vai ka autentiskuma pierādīšanas neesamība būtu izraisījusi kaitējumu tam, kas uz to norāda (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 42. punkts).

114    Autentiskuma pierādīšanas formalitātes ievērošanas un līdz ar to akta neapšaubāmā rakstura pārbaude ir jāveic pirms jebkādas citas pārbaudes, piemēram, saistībā ar akta autora kompetenci, koleģialitātes principa ievērošanu vai saistībā ar principu par pienākumu pamatot aktus (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 46. punkts).

115    Ja Savienības tiesa, izvērtējot tajā iesniegto aktu, uzskata, ka tā autentiskums nav pienācīgi pierādīts, tai pēc savas ierosmes ir jāizvirza pamats saistībā ar būtiska procedūras noteikuma pārkāpumu, kas izpaužas kā pienācīgas autentiskuma pierādīšanas neesamība, un attiecīgi jāatceļ akts, kurā ir pieļauts šāds trūkums (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 51. punkts).

116    Šajā ziņā nav lielas nozīmes tam, ka autentiskuma pierādīšanas neesamība nav izraisījusi nekādu kaitējumu nevienai no pusēm strīdā. Proti, aktu autentiskuma pierādīšana ir tiesiskai drošībai ļoti svarīgs būtisks procedūras noteikums LESD 263. panta izpratnē, kura pārkāpums izraisa akta, kurā ir pieļauts trūkums, atcelšanu, un nav nepieciešams pierādīt šāda kaitējuma esamību (spriedums, 2000. gada 6. aprīlis, Komisija/ICI, C‑286/95 P, EU:C:2000:188, 52. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Goldfish u.c./Komisija, T‑54/14, EU:T:2016:455, 47. punkts).

117    Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja neizmanto autentiskuma pierādīšanas neesamību kā formālu pamatu savas prasības atcelt tiesību aktu atbalstam, tomēr pauž šaubas par VNV priekšsēdētāja paraksta uz apstrīdētajiem lēmumiem autentiskumu.

118    Katrā ziņā no šī sprieduma 115. punktā minētās judikatūras izriet, ka runa ir par jautājumu, kas Savienības tiesai ir jāizskata pēc savas ierosmes.

119    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, atbildot uz pirmo rīkojumu, ar kuru VNV tika pieprasīts iesniegt apstrīdēto lēmumu, tostarp to vienīgā pielikuma, oriģinālu pilnas kopijas, VNV 2018. gada 15. janvārī attiecībā uz katru apstrīdētā lēmuma tekstu iesniedza parakstīta papīra dokumenta skenētu dokumentu PDF formātā uz divām lappusēm, kas līdz ar to ļāva uzskatīt, ka šīs lappuses patiešām ir oriģināla kopijas, proti, kopijas dokumentam, kurš formāli tika iesniegts parakstīšanai un kuru VNV pieņēma izpildsesijā. VNV neiesniedza nevienu oriģināla kopiju attiecībā uz apstrīdēto lēmumu pielikumiem, bet gan vienīgi dokumentu attiecībā uz katru lēmumu, kas tika iesniegts kā digitālu datu digitalizēta versija PDF formātā, kam trūkst elementu, kas ļautu garantēt tā autentiskumu.

120    Ar otro procesa organizatorisko pasākumu un vēlāk – ar otru rīkojumu Vispārējā tiesa lūdza VNV precizēt pielikumu formātu apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī un – gadījumā, ja šie pielikumi būtu iesniegti digitālā formātā, – izskaidrot un iesniegt visus autentifikācijas apliecināšanas tehniskos elementus, kas ir nepieciešami, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesā iesniegtie PDF formātā izveidotie dokumenti atbilst tiem, kuri konkrēti tika iesniegti parakstīšanai un kurus VNV pieņēma izpildsesijā tās 2016. gada 15. aprīļa un 2016. gada 20. maija sanāksmes laikā. Vispārējā tiesa arī lūdza VNV iesniegt tās apsvērumus par apstrīdēto lēmumu juridisku esamību, kā arī par jautājumu par būtisku procedūras noteikumu ievērošanu.

121    2018. gada 27. marta un 18. maija atbildēs uz otro procesa organizatorisko pasākumu un otru rīkojumu VNV pirmo reizi norādīja, ka apstrīdētie lēmumi tika pieņemti nevis VNV izpildsesijas locekļu sanāksmes laikā, bet gan rakstveida procedūrā elektroniskā formātā atbilstoši PNI 7. panta 5. punktam – saskaņā ar kuru jebkādai saziņai un izpildsesijai nozīmīgiem dokumentiem principā ir jābūt nosūtītiem elektroniski, ievērojot konfidencialitātes noteikumus atbilstoši PNI 15. pantam, – un PNI 9. pantam.

122    Konkrētāk, attiecībā uz pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūru no lietas materiāliem izriet, ka ar 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kuru plkst. 17.41 VNV izsūtīja izpildsesijas locekļiem un kurā ir trīs saistīti dokumenti, tostarp PDF formāta dokuments Memorandum2_Final results.pdf, izpildsesijai tika lūgts formāli apstiprināt ex ante iemaksas par 2016. gadu VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā plkst. 12.00.

123    Ar 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 19.04, VNV norādīja, ka ir pieļauta kļūda, aprēķinot iemaksas, paziņoja, ka tiks nosūtīta dokumenta grozītā versija ar nosaukumu Memorandum 2, un piebilda – ja netiks saņemti adresātu iebildumi, jau veiktais apstiprinājums tikšot uzskatīts par tādu, kas attiecas arī uz pielāgotajiem apmēriem.

124    Ar 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta plkst. 20.06, minētais dokuments tika nosūtīts XLSX formātā ar nosaukumu Final results15042016.xlsx.

125    Ciktāl tas attiecas uz otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, VNV precizē, ka 2016. gada 19. maijā plkst. 21.25 tā nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli izpildsesijas locekļiem, lai uzsāktu rakstveida procedūru, pieprasot apstiprināt ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķināšanas rezultātu grozījumus, kura pielikumā bija XLSX formāta fails Delta, kurā bija ietverti pielāgoto aprēķinu rezultāti. Apstiprināšanu, “ņemot vērā šī gadījuma steidzamību”, tika lūgts veikt 2016. gada 20. maijā plkst. 17.00.

126    Visbeidzot, VNV savā 2018. gada 6. jūnija vēstulē apstiprināja, ka apstrīdēto lēmumu oriģinālus VNV priekšsēdētājs ir parakstījis elektroniski.

127    Tomēr ir jākonstatē, ka VNV ne tikai neiesniedza un pat nepiedāvāja iesniegt pierādījumus šādam apgalvojumam, kas būtībā izpaustos kā digitālā oriģināldokumenta un elektroniskā paraksta, kas garantē tā autentiskumu, sertifikāta iesniegšana, bet iesniedza elementus, kas faktiski ir pretrunā šim apgalvojumam.

128    Proti, attiecībā uz apstrīdēto lēmumu tekstu VNV iesniedza PDF dokumentus, kuru pēdējā lappusē parādās ar roku uzvilkts paraksts, kurš, šķiet, ir uzlikts, to kopējot un pārnesot no attēla faila, un tam nav elektroniskā paraksta sertifikāta.

129    Attiecībā uz apstrīdēto lēmumu pielikumiem, kuros ir ietverti attiecīgi iemaksu un to grozījumu apmēri un kuri tādējādi ir uzskatāmi par būtiskiem lēmuma elementiem, arī tajos nav ietverts nekāds elektronisks paraksts, lai gan tas nav nekādā neatdalāmā veidā saistīts ar apstrīdēto lēmumu tekstu.

130    Lai pierādītu apstrīdēto lēmumu pielikumu autentiskumu, VNV, atbildot uz otru rīkojumu, iesniedza dokumentu TXT formātā, lai pierādītu šo pielikumu jaucējvērtības (hash value) identiskumu jaucējvērtībai, kas tika norādīta XLSX formāta dokumentos, kuri ir pievienoti 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulei, kas nosūtīta plkst. 20.06, un 2016. gada 19. maija elektroniskā pasta vēstulei, kas nosūtīta plkst. 21.25.

131    Tomēr ir jānorāda – lai pierādītu, ka apstrīdēto lēmumu pielikumiem bija elektroniskais paraksts, kā to apgalvo VNV (skat. šī sprieduma 126. punktu), tai vajadzējis iesniegt ar šiem pielikumiem saistītus elektroniskā paraksta sertifikātus, nevis TXT dokumentus, kuros ir ietverta jaucējvērtība. Šādu TXT dokumentu iesniegšana ļauj pieļaut, ka VNV rīcībā nebija elektroniskā paraksta sertifikātu un ka tādējādi apstrīdēto lēmumu pielikumiem pretēji tam, ko apgalvo VNV, nebija elektroniskā paraksta.

132    Turklāt VNV iesniegtie TXT formāta dokumenti objektīvā un neatdalāmā veidā nekādi nav saistīti ar aplūkotajiem pielikumiem.

133    Visbeidzot, pilnības labad ir jānorāda, ka autentifikācija nekādā ziņā netika pieprasīta projektiem, kas ar 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 20.06, un 2016. gada 19. maija elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 21.25, tika nodoti apstiprināšanai, bet gan oriģināldokumentiem, kas bija jāizveido pēc šīs apstiprināšanas. Vienīgi pēc apstiprināšanas tiek izveidots un autentificēts oriģināldokuments, to parakstot.

134    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdēto lēmumu autentiskuma pierādīšanas prasība nav izpildīta.

135    Papildus apsvērumiem saistībā ar apstrīdēto lēmumu autentiskuma pierādīšanas neesamību, kas pati par sevi saskaņā ar šī sprieduma 113.–116. punktā atgādināto judikatūru izraisa apstrīdēto lēmumu atcelšanu, Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu izteikt vairākus apsvērumus – īpaši saistībā ar pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūru.

136    Šajā lietā, kā tika norādīts šī sprieduma 122. punktā, rakstveida procedūra pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanai tika uzsākta ar 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kura tika nosūtīta plkst. 17.41 un kurā VNV izpildsesijas locekļiem tika noteikts termiņš lēmuma projekta apstiprināšanai 2016. gada 15. aprīļa plkst. 12.00, tātad – termiņš mazāk nekā divu darbdienu garumā, lai gan PNI 9. panta 2. punktā paredzētais termiņš “parasti ir vismaz piecas darbdienas”. Pretēji PNI prasībām 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē nav norādīts neviens iemesls, kas attaisnotu termiņa samazinājumu. Tajā nav minēts arī PNI 9. panta 2. punkts.

137    Turklāt un pilnības labad ir jānorāda – VNV nepierāda, ka bija steidzami pieņemt lēmumu 2016. gada 15. aprīlī, nevis 2016. gada 20. aprīlī – dienā, ar kuru tiktu nodrošināta procesuālo noteikumu ievērošana. Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2016. gada 15. aprīlis nav tiesiskajā regulējumā noteikts datums. Šāds termiņa lēmuma pieņemšanai samazinājums ir uzskatāms par pirmo procesuālo pārkāpumu.

138    Turklāt PNI 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka lēmumus var pieņemt rakstveida procedūrā, ja vien vismaz divi izpildsesijas locekļi pret to neiebilst pirmo 48 stundu laikā pēc šādas rakstveida procedūras uzsākšanas.

139    Šādā aspektā izrādās, ka VNV nav ievērojusi PNI arī tādā ziņā, ka termiņš, kas tika noteikts rakstveida procedūrai, bija par sešām stundām īsāks nekā 48 stundas, kas tika paredzētas iebildumu iesniegšanai par rakstveida procedūras izmantošanu. Tomēr nekas netraucēja, pieņemot, ka tika pieprasīta lēmuma pieņemšana 2016. gada 15. aprīlī, noteikt termiņu atbildes iesniegšanai attiecīgās dienas plkst. 18.00. Tas uzskatāms par otru procesuālo pārkāpumu.

140    VNV kļūdaini mēģina attaisnot šos PNI pārkāpumus ar to, ka VNV izpildsesijas locekļi nebija pauduši iebildumus. Pirmkārt, pietiek norādīt, ka VNV ir pienākums piemērot tiesisko regulējumu, kas reglamentē tās lēmumu pieņemšanas procesu, kurā ir precīzi organizēta termiņu samazināšana ar nosacījumu, ka ir ievēroti zināmi noteikumi, un, otrkārt, ka apgalvotā iebildumu neesamība nekādi nenovērš ab initio pieļauto pārkāpumu, VNV nosakot termiņu, kas ir pretrunā PNI norādēm.

141    Turklāt, lai gan 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē VNV izpildsesijas locekļi tika aicināti iesniegt savu formālo apstiprinājumu ar elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta VNV funkcionālajai elektroniskā pasta adresei, VNV neiesniedz nevienu apstiprinājuma elektroniskā pasta vēstuli. Vienīgais elements, kas norāda uz apstiprināšanu, ir VNV apgalvojums 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē, kas nosūtīta plkst. 19.04, ka šāds apstiprinājums ir sniegts.

142    Turklāt šajā 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē, kas nosūtīta plkst. 19.04 un kas vismaz sākotnēji netika nosūtīta visiem izpildsesijas locekļiem (VNV izpildsesijas loceklis A nebija šīs elektroniskā pasta vēstules adresāts, tā viņam tika nosūtīta pēc 21 minūtes), VNV norādīja uz kļūdu, aprēķinot ex ante iemaksas, un paziņoja par “2. memoranda” grozītās versijas nosūtīšanu ar atsevišķu elektroniskā pasta vēstuli. Plkst. 19.04 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē, nesniedzot termiņu iespējamai reaģēšanai, tika piebilsts – ja netiks iesniegti VNV izpildsesijas locekļu iebildumi, tikšot uzskatīts, ka to jau sniegtais apstiprinājums attiecas arī uz pielāgotajiem iemaksu apmēriem. Šādi rīkojoties, VNV uzsāka pieņemšanas, pamatojoties uz iebildumu neesamību, procedūru bez iebildumiem; lai gan šāda procedūra ir atzīta PNI noteikumos, tomēr tā tika piemērota ar konkrētiem neatļautiem nosacījumiem, īpaši – ņemot vērā to, ka nebija norādes uz termiņu lēmuma pieņemšanai. Tas papildus diviem pārkāpumiem, uz kuriem jau ir norādīts šī sprieduma 136.–139. punktā, ir uzskatāms par trešo procesuālo pārkāpumu.

143    Jāuzsver – VNV tās 2018. gada 11. septembra vēstules pielikumā iesniedza pierādījumu tam, ka tā plkst. 19.04 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli A ir nosūtījusi plkst. 19.25, proti, 21 minūti vēlāk. Pēdējais minētais ar tās pašas dienas elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta plkst. 19.34, norādīja, ka viņam nav iebildumu pret nelielajiem grozījumiem, par kuriem VNV to bija informējusi ar plkst. 19.25 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli, pārsūtot plkst. 19.04 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli. Lai gan šajā elektroniskā pasta vēstulē patiešām bija ietverti pielāgotie aprēķinu apmēri saistībā ar trim precīzi minētām iestādēm, tajā nebija ietverti pielāgotie apmēri pārējām iestādēm, kuru iemaksas tika nedaudz samazinātas.

144    No šiem apstākļiem izriet, ka A sniedza savu piekrišanu, pirms viņš varēja piekļūt visu iestāžu iemaksu grozītajai versijai, kas tika nosūtīta vēlāk, bet ne viņam, kā tas ir aprakstīts šī sprieduma 145. punktā. Tomēr šajā dokumentā ir atspoguļoti apmēri tā, kā tie visbeidzot tika pieņemti pirmajā apstrīdētajā lēmumā.

145    Vēlāk tajā pašā dienā plkst. 20.06 tika nosūtīta atsevišķa VNV elektroniskā pasta vēstule ar pielikumā iekļautu XLSX dokumentu Final results15042016.xlsx. Arī šoreiz šī elektroniskā pasta vēstule netika nosūtīta A. Šis pēdējais apstāklis ir uzskatāms par ceturto procesuālo pārkāpumu.

146    Turklāt no pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datuma (2016. gada 15. aprīlis) izriet, ka, lai gan 2016. gada 15. aprīlī plkst. 19.04 nosūtītajā elektroniskā pasta vēstulē nebija norādīts nekāds termiņš, tika uzskatīts, ka vienprātība tika panākta tajā pašā dienā, tātad, loģiski spriežot, pusnaktī. Neapšaubāmi VNV savā 2016. gada 13. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē (pievienota 2016. gada 15. aprīļa elektroniskā pasta vēstulei, kas nosūtīta plkst. 19.04) norādīja, ka tā paredz pieņemt lēmumu 15. aprīlī. Pat ja tiktu pieņemts, ka šī informācija ir pietiekama, lai norādītu, ka jebkādi iebildumi ir jāiesniedz līdz 2016. gada 15. aprīļa pusnaktij, tomēr šajā lietā apstiprināšanas procedūra ar vienprātību tika īstenota piektdienas vakarā plkst. 19.04, to pabeidzot šī paša vakara pusnaktī. Šie apstākļi pastiprina šī sprieduma 142. punktā konstatēto trešā procesuālā pārkāpuma ietekmi.

147    Vēl jo mazāk ir pierādīts, ka šī vienprātības procedūra bija likumīga, jo ne tikai A netika nosūtīta elektroniskā pasta vēstule plkst. 20.06 (skat. šī sprieduma 145. punktu), kas pats par sevi ir procesuāls pārkāpums, bet VNV arī nepierāda, ka citi VNV izpildsesijas locekļi būtu zinājuši par šīs elektroniskā pasta vēstules nosūtīšanu plkst. 20.06 (nedz pat par elektroniskā pasta vēstuli, kas tika nosūtīta plkst. 19.04) vai tās saturu. VNV iesniedz vairākus pārbaudes elementus, lai pierādītu, ka sūtījumi, kas tika veikti plkst. 19.04 un plkst. 20.06, sasniedza adresātu elektroniskā pasta adreses. Tomēr pat neatkarīgi no fakta, ka šī pārbaude, kas tika veikta aptaujas veidā, neattiecas uz visiem VNV izpildsesijas locekļiem, tā nekādi nepierāda, ka VNV izpildsesijas locekļi būtu zinājuši par pašu šādu elektroniskā pasta vēstuļu nosūtīšanas faktu līdz tā paša vakara pusnaktij.

148    Taču, ņemot vērā pašu vienprātības procedūras raksturu, kas izpaužas, no iebildumu neesamības secinot apstiprinājumu, šādai procedūrai noteikti ir nepieciešams, lai pirms lēmuma pieņemšanas personas, kas piedalās apstiprināšanas procedūrā ar vienprātību, vismaz zinātu par šādu procedūru un varētu izvērtēt to apstiprināšanai nodoto projektu. Šajā lietā pirmais apstrīdētais lēmums tika pieņemts, ņemot vērā gan piezīmes tā tekstā, gan apstākli, ka ar šo lēmumu saistītie datu faili tajā pašā dienā tika nosūtīti VNI (skat. šī sprieduma 11. punktu), vēlākais – 2016. gada 15. aprīļa pusnaktī. Tomēr VNV nav iesniegusi pierādījumu, ka līdz pusnaktij būtu ticis pierādīts, ka VNV izpildsesijas locekļi zināja par grozīto lēmuma projektu vai pat par tikai plkst. 19.04 un plkst. 20.06 nosūtīto elektroniskā pasta vēstuļu esamību.

149    Turklāt un vajadzības gadījumā ir jānorāda, ka, lai gan apstiprināšanai 2016. gada 13. aprīlī piedāvātais pirmā apstrīdētā lēmuma pielikums ir digitāls dokuments PDF formātā (skat. šī sprieduma 122. un 136. punktu), apstiprināšanai piedāvātais pielikums 2016. gada 15. aprīļa vakarā bija digitāls dokuments XLSX formātā (skat. šī sprieduma 124. un 145. punktu).

150    Tādējādi ir jānorāda – ja nebūtu norādītās kļūdas 2016. gada 15. aprīļa vakara elektroniskā pasta vēstulēs (skat. šī sprieduma 123. punktu), pirmajā apstrīdētajā lēmumā kā tā pielikums būtu ietverts digitāls dokuments PDF formātā, nevis XLSX fails.

151    Vispārējai tiesai attiecībā uz šo atšķirību vienīgi jākonstatē, ka VNV, lai arī tai bija jāuzrauga dokumentu, kas tika iesniegti apstiprināšanai un vēlāk pieņemti, vienotība un formāla saskaņotība, grozīja elektroniskos formātus. Šāda neprecizitāte izraisa sekas, kas pārsniedz tīri procesuālu raksturu, ciktāl elementi, kas iesniegti ar PDF failu, nesniedz nekādu informāciju par XLSX faila aprēķinu šūniņām un ciktāl šādā PDF failā, vismaz šajā gadījumā, ir ietvertas noapaļotas vērtības pretēji XLSX failam. Tādējādi attiecībā uz pirmajā apstrīdētajā lēmumā norādīto vienīgo pielāgošanas faktoru atkarībā no riska profila, proti, to, kas attiecas uz Eiropas kontekstu, no VNV atbildēs ietvertajiem elementiem izriet, ka pirmajā apstrīdētajā lēmumā iesniegtā vērtība, kas norādīta, atbildot uz pirmo rīkojumu, proti, PDF failā, nav precīza XLSX failā ietvertā vērtība, kuru veido četrpadsmit decimālskaitļi, bet gan tā ir noapaļota līdz diviem decimālskaitļiem, kas nav izmantojami, pārbaudot iemaksu aprēķinu.

152    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, neraugoties pat uz šī sprieduma 134. punktā konstatēto autentifikācijas pierādīšanas neesamību, kas izraisa apstrīdēto lēmumu atcelšanu, pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūra tika īstenota, acīmredzot neievērojot procesuālās prasības saistībā ar šī lēmuma apstiprināšanu, ko veic VNV izpildsesijas locekļi, un šī apstiprinājuma panākšanu.

153    Šajā ziņā ir jānorāda – tas, ka fiziskas vai juridiskas personas nevar atsaukties uz tādu noteikumu pārkāpšanu, kuru mērķis nav nodrošināt indivīdu aizsardzību, bet kuru mērķis ir labas pārvaldības interesēs organizēt dienestu iekšējo darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 49. un 50. punkts), tomēr nenozīmē, ka indivīds nekad nevar lietderīgi norādīt uz tāda noteikuma pārkāpumu, ar kuru tiek reglamentēts lēmumu pieņemšanas process, kura rezultātā tiek pieņemts Savienības tiesību akts. Proti, starp noteikumiem, kas reglamentē iestādes iekšējo procedūru, ir jānošķir noteikumi, uz kuru pārkāpumu fiziskas un juridiskas personas nevar atsaukties, jo tie attiecas vienīgi uz iestādes iekšējās darbības noteikumiem, kas nevar ietekmēt to tiesisko situāciju, no noteikumiem, uz kuru pārkāpšanu turpretī var atsaukties, jo ar tiem tiek radītas tiesības un tiesiskās drošības faktors šādām personām (spriedums, 2011. gada 17. februāris, Zhejiang Xinshiji Foods un Hubei Xinshiji Foods/Padome, T‑122/09, nav publicēts, EU:T:2011:46, 103. punkts).

154    Šajā lietā pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūras norise pierāda ievērojamu ar lēmumu pieņemšanas organizēšanu elektroniskā rakstveida procedūrā saistītu noteikumu pārkāpumu skaitu. Lai gan PNI 9. pantā tas nav tieši norādīts, pats par sevi saprotams, ka jebkāda rakstveida procedūra nešaubīgi ietver lēmuma projekta nosūtīšanu visiem šajā procedūrā iesaistītās lēmumu pieņemšanas struktūras locekļiem. Konkrētāk, attiecībā uz lēmuma pieņemšanas procedūru ar vienprātību, kā tas ir šajā gadījumā (skat. šī sprieduma 142.–148. punktu), lēmumu nevarēja pieņemt, ja vismaz nav pierādīts, ka visi locekļi iepriekš varēja iepazīties ar lēmuma projektu. Visbeidzot, šāda procedūra pieprasa, lai tiktu norādīts termiņš, kas minētās struktūras locekļiem ļauj pieņemt nostāju par projektu.

155    Tomēr šajā lietā tika pārkāpti šie procesuālie noteikumi, kuru nolūks ir nodrošināt, ka tiek ievēroti ar jebkuru elektronisko rakstveida procedūru un jebkuru tiesību akta pieņemšanas ar vienprātību procedūru saistītie būtiskie procedūras noteikumi. Šādi pārkāpumi tieši ietekmē tiesisko drošību, jo to rezultātā tiek pieņemts lēmums, saistībā ar kuru nav pierādīts, ka to ne tikai ir apstiprinājusi kompetenta struktūra, bet arī tas, ka ar to pirms tam būtu iepazinušies visi locekļi.

156    Šādu procesuālo noteikumu, kas ir nepieciešami piekrišanas paušanai, neievērošana ir uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kuru Savienības tiesa var izvērtēt pēc savas ierosmes (spriedumi, 2015. gada 24. jūnijs, Spānija/Komisija, C‑263/13 P, EU:C:2015:415, 56. punkts, un 2017. gada 20. septembris, Tilly‑Sabco/Komisija, C‑183/16 P, EU:C:2017:704, 116. punkts).

157    Visbeidzot, attiecībā uz otro apstrīdēto lēmumu ir jānorāda, ka tas neaizstāj pirmo apstrīdēto lēmumu, kurā ir noteikts iemaksu apmērs, bet vienīgi tiek pielāgots šis apmērs saistībā ar ierobežotu tehnisko jautājumu. Pirmā apstrīdētā lēmuma atcelšana nenovēršami izraisa otrā lēmuma atcelšanu.

158    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem un bez nepieciešamības lemt par apgalvoto PNI 11. panta pārkāpumu un lūgumu noteikt procesa organizatoriskos pasākumus, kuru prasītāja izteica tās 2018. gada 9. maija vēstulē, kas minēta šī sprieduma 107. punktā, izriet, ka apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ.

159    Papildu šim secinājumam Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu pareizas tiesvedības interesēs lemt arī par to, vai šajā gadījumā ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

160    Prasītāja uzskata, ka VNV apstrīdētajos lēmumos ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas ir paredzēts LESD 296. panta otrajā daļā. Tas, ka lēmumi tai nav adresēti, tai neliedz norādīt šo pamatu, ciktāl, novērtējot pienākuma norādīt pamatojumu apmēru, ir jāņem vērā intereses, kas var būt personām, kuras akts skar tieši un individuāli, saņemt paskaidrojumu.

161    Prasītāja atgādina, ka saskaņā ar judikatūru pamatojums ir jāietver pašā aplūkotajā tiesību aktā, turklāt tam ir jābūt saprotamam attiecīgajām personām. Pamatojumā ir jāparādās galvenajiem tiesību un faktiskajiem apstākļiem, uz kuriem ir balstīts lēmums un kuri ir nepieciešami tā pamatojuma saprašanai, kura rezultātā tas tika pieņemts.

162    Turklāt tas, ka prasītāja ir piedalījusies informācijas vākšanas procesā, tai neļaujot saņemt pietiekamu informāciju, jo tās iemaksas netiekot aprēķinātas, balstoties vienīgi uz tās iesniegtajiem datiem, bet gan pamatojoties uz attiecībām starp visu attiecīgo iestāžu datiem.

163    Attiecībā uz VNV norādīto neiespējamību pamatot lēmumu, neizpaužot citu iestāžu komercnoslēpumu, prasītāja atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru pienākumu aizsargāt komercnoslēpumu nevarot tulkot tik plaši, ka līdz ar to zaudētu piemērojamību pienākums norādīt pamatojumu, kaitējot ieinteresēto tirgus dalībnieku tiesībām tikt uzklausītiem. Šajā gadījumā sākotnēji prasītājas pieprasītā informācijas sniegšana tika sistemātiski noraidīta.

164    Visbeidzot, prasītāja apstrīd VNV argumentāciju, saskaņā ar kuru, pat ja Vispārējā tiesa uzskatītu pamatojumu par nepietiekamu, VNV aprēķini joprojām būtu spēkā. Prasītāja uzskata, ka nevar automātiski prezumēt jauna identiska lēmuma pieņemšanu atcelšanas gadījumā.

165    VNV uzskata, ka tai neesot prasītājai tieši jāiesniedz detalizēts pamatojuma izklāsts, jo tās lēmumi neesot adresēti tieši tai, bet gan Austrijas VNI. Turklāt tā atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru prasība norādīt pamatojumu esot jāizvērtē, atkarībā no lietas apstākļiem, tostarp atkarībā no intereses, kāda aplūkotā tiesību akta adresātam varētu būt saņemt paskaidrojumus.

166    Turklāt gadījumā, ja apstrīdētie lēmumi attiektos tieši uz prasītāju, VNV uzskata, ka ir izpildīti LESD 296. panta 2. punkta nosacījumi. Proti, gadījumā, ja VNV lēmumu adresāte būtu Austrijas VNI, nevis prasītāja, būtu nepieciešams, lai pamatojuma izklāsts būtu pietiekams tam, lai šī VNI varētu saprast faktus un juridiskos apsvērumus, kas ir aprēķinu pamatā, kā tas esot šajā gadījumā. Savas argumentācijas pamatojumam VNV min judikatūru, saskaņā ar kuru ieinteresēto personu piedalīšanās tiesību akta izstrādes procesā var samazināt pamatojuma prasības, jo tā veicina to informētību, un jautājums, vai lēmums atbilst šībrīža LESD 296. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī to tiesību normu kopumu, kuras reglamentē attiecīgo jomu.

167    Proti, apstrīdētie lēmumi esot tikuši pieņemti kontekstā, kas prasītājai esot labi zināms. Ja pats tiesiskais regulējums neļaujot aprēķināt precīzu apmēru, tad tomēr tas sniedzot skaidras norādes attiecībā uz vissvarīgākajiem kritērijiem, kas tiek ņemti vērā aprēķinā.

168    VNV uzskata, ka atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktam aprēķinu procedūras pamatā ir cieša sadarbība starp to un VNI. Šī iemesla dēļ Austrijas VNI esot zinājušas par ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķinu metodi. Tā tas vēl jo vairāk esot tādēļ, ka ex ante iemaksas par 2015. gadu esot aprēķinājušas un piesaistījušas pašas VNI atbilstoši Deleģētajai regulai 2015/63. Tādējādi VNV uzskata, ka apstrīdēto lēmumu pamatojuma izklāsts bija pietiekams attiecībā uz Austrijas VNI, kas, tāpat kā citas VNI, bija cieši iesaistītas ex ante iemaksu par 2016. gadu aprēķināšanā.

169    Turklāt VNV uzskata, ka prasītāja pārsniedz LESD 296. panta 2. punktā noteiktos nosacījumus, norādot, ka tai vajadzētu būt iespējai aprēķināt savas ex ante iemaksas, balstoties uz VNV pamatojuma izklāstu. Daļu no informācijas, kas ir nepieciešama, lai aprēķinātu prasītājas ex ante iemaksas par 2016. gadu, veidojot citu iestāžu iesniegta konfidenciāla informācija. Saskaņā ar LESD 339. pantu VNV esot pienākums aizsargāt visus iestāžu konfidenciālos datus. Šis pienākums esot paredzēts arī Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā, Deleģētās regulas 2015/63 14. panta 7. punktā, Regulas Nr. 806/2014 88. pantā un Direktīvas 2014/59 84. pantā.

170    VNV uzskata – prasītāja nav pieminējusi to, ka tā saņēma ļoti detalizētu aprēķinu paskaidrojumu Austrijas VNI 2016. gada 26. aprīļa paziņojumā un ka tā tika sīki informēta par izmantoto argumentāciju.

171    Visbeidzot, VNV norāda, ka LESD 296. panta 2. punkta pārkāpums neizraisot aprēķinu spēkā neesamību. Tādējādi, pat ja Vispārējā tiesa atceltu apstrīdētos lēmumus šī iemesla dēļ, šie aprēķini joprojām būtu spēkā un VNV varētu tūlīt no jauna pieņemt identiskus lēmumus. Kā Tiesa ir norādījusi 1983. gada 6. jūlija spriedumā Geist/Komisija (117/81, EU:C:1983:191, 7. punkts), prasītājam nav nekādas likumīgas intereses lūgt atcelt tiesību aktu lēmuma formas trūkumu dēļ gadījumā, kad iestādei nav nekādas rīcības un kad tai ir jārīkojas tieši tā, kā tā to ir darījusi.

172    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam, un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu īstenot attiecīgu pārbaudi (skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Comunidad Autónoma de Galicia un Retegal/Komisija, C‑70/16 P, EU:C:2017:1002, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

173    Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzīto pamatu būtību, kā arī interesi saņemt izskaidrojumu, kāda var būt tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir izvērtējams, ņemot vērā ne vien tā vārdisko formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī attiecīgo jautājumu regulējošo tiesību normu kopumu (skat. spriedumu, 2013. gada 7. marts, Acino/Komisija, T‑539/10, nav publicēts, EU:T:2013:110, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).

174    Turklāt tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam, un tajā it īpaši nedrīkst būt saturisku pretrunu, kas liedz pareizi uztvert šī tiesību akta pamatā esošos iemeslus (spriedums, 2015. gada 15. jūlijs, Pilkington Group/Komisija, T‑462/12, EU:T:2015:508, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

175    Iesākumā ir jāatgādina, ka, lai gan sistēmā, kas ieviesta ar Regulu Nr. 806/2014 un Īstenošanas regulu 2015/81, lēmumi, ar kuriem ir noteiktas ex ante iemaksas, tiek paziņoti VNI, iestādes, kurām ir jāveic šīs iemaksas, tostarp prasītāju, pretēji VNV apgalvotajam minētie lēmumi skar tieši un individuāli (skat. šī sprieduma 73.–79. punktu).

176    Tādējādi interese, kāda var būt šīm iestādēm saņemt paskaidrojumus, arī ir jāņem vērā, ja runa ir par aplūkoto lēmumu pienākuma norādīt pamatojumu apmēra izvērtēšanu. Turklāt ir jāatgādina, ka pamatojuma mērķis ir arī ļaut Savienības tiesai veikt savu pārbaudi.

177    Šajā lietā ir jānorāda, ka VNV ir pieļāvusi vairākus pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumus.

178    Pirmkārt, saistībā ar pirmā apstrīdētā lēmuma tekstu tajā ir vienīgi norādīts uz Regulu Nr. 806/2014, īpaši tās 70. panta 2. punktu, ietverta atsauce uz konsultācijām un sadarbību ar iestādēm (Eiropas Centrālo banku (ECB) un valsts iestādēm) un to, ka aprēķins tika veikts tādējādi, lai individuālo iemaksu kopums nepārsniegtu noteiktu līmeni (proti, 12,5 % no Regulas Nr. 806/2014 69. panta 1. punktā paredzētā mērķapjoma). Tajā nav ietverta nekāda informācija saistībā ar turpmākajiem prasītājas iemaksas aprēķināšanas posmiem, nedz arī ar šiem dažādajiem posmiem saistītie skaitļi.

179    Neapšaubāmi, Regulas Nr. 806/2014 70. panta, kas ir minēts pirmajā apstrīdētajā lēmumā, un īpaši tā 6. punkta interpretācija ļauj saprast, ka VNV aprēķina ex ante iemaksas, piemērojot tostarp “deleģēt[os] akt[us], kurus Komisija ir pieņēmusi saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 103. panta 7. punktu un kuros ir izklāstīta iemaksu pielāgošana proporcionāli iestāžu riska profilam”, proti, šajā gadījumā – Deleģēto regulu 2015/63.

180    Turklāt Deleģētajā regulā 2015/63 ir ietverti detalizēti noteikumi, kas VNV ir jāpiemēro, aprēķinot iemaksas.

181    Tomēr šie elementi nav pietiekami, lai saprastu, kā VNV piemēroja šos noteikumus prasītājas gadījumā, lai panāktu pirmā apstrīdētā lēmuma pielikumā norādīto ar to saistītās iemaksas apmēru.

182    Jāpiebilst, ka pirmajā apstrīdētajā lēmumā nav minēti VNV pieņemtie starplēmumi, īstenojot ar iemaksu aprēķinu saistīto tiesisko regulējumu (turpmāk tekstā – “starplēmumi”), proti, vismaz šādi starplēmumi:

–        VNV 2015. gada 14. septembra izpildsesijas lēmums par pīlāra “papildu riska rādītāji, ko nosaka noregulējuma iestāde” definīciju (SRB/ES/SRF/2015/00);

–        VNV 2015. gada 30. novembra izpildsesijas lēmums par kopējiem noteikumiem, aprēķinot ex ante iemaksas Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu, ciktāl tas attiecas uz segtajiem noguldījumiem (SRB/ES/SRF/2015/01);

–        VNV 2015. gada 30. novembra izpildsesijas lēmums par kopējiem noteikumiem, aprēķinot ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu, ciktāl tas attiecas uz jaunajām uzraugāmajām iestādēm (SRB/ES/SRF/2015/02);

–        VNV 2015. gada 30. novembra izpildsesijas lēmums par kopējiem noteikumiem, aprēķinot ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu, ciktāl tas attiecas uz diskretizāciju 2. posmā (SRB/ES/SRF/2015/03);

–        VNV 2015. gada 30. novembra izpildsesijas lēmums par papildu garantijām saistībā ar datiem, kas iesniegti ex ante iemaksu VNF par 2016. gadu aprēķināšanai (SRB/ES/SRF/2015/04);

–        VNV 2015. gada 30. novembra izpildsesijas lēmums par kopējiem noteikumiem, aprēķinot ex ante iemaksas VNF par 2016. gadu, ciktāl tas attiecas uz valsts atbalsta atsauces datumu (SRB/ES/SRF/2015/05);

–        VNV 2016. gada 24. februāra izpildsesijas lēmums par trūkstošo datu apstrādi pēc tam, kad ir iesniegti visi galīgie dati (SRB/ES/SRF/2016/00/A);

–        VNV 2016. gada 10. marta izpildsesijas lēmums par negatīvo atlikumu 2016. gada iemaksu laikposmam, pielāgojot ex ante iemaksas par 2016. gadu informācijas, kas iesniegta saistībā ar ex ante iemaksām par 2015. gadu, atkārtotas izskatīšanas vai pārskatīšanas gadījumā (SRB/ES/SRF/2016/02);

–        VNV 2016. gada 10. marta izpildsesijas lēmums par ex ante iemaksu par 2015. gadu atskaitīšanu no ex ante iemaksām par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/03);

–        VNV 2016. gada 10. marta izpildsesijas lēmums par vienkāršoto metodi investīciju uzņēmumiem (SRB/ES/SRF/2016/03A);

–        VNV 2016. gada 6. aprīļa izpildsesijas lēmums par atskaitījumu no ex ante iemaksām par 2015. gadu piemērošanu bankas licences zaudēšanas gadījumā (SRB/ES/SRF/2016/05);

–        VNV 2016. gada 6. aprīļa izpildsesijas lēmums par grozījumiem trūkstošo datu apstrādē pēc tam, kad ir iesniegti visi galīgie dati (SRB/ES/SRF/2016/05/A);

–        VNV 2016. gada 6. aprīļa izpildsesijas lēmums par datiem par segtajiem noguldījumiem par 2015. gadu (SRB/ES/SRF/2016/05/B);

–        VNV 2016. gada 13. aprīļa izpildsesijas lēmums par pasīvu saistībā ar aizdevumiem attīstībai izslēgšanu (SRB/ES/SRF/2016/05/C);

–        VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijas lēmums par neatsaucamu maksājumu saistību aprēķināšanas pamatu ex ante iemaksu par 2016. gadu laikposmam (SRB/ES/SRF/2016/10);

–        VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijas lēmums par vienošanos par neatsaucamu maksājumu saistībām un garantiju mehānismiem (SRB/ES/SRF/2016/11).

183    Kā tika norādīts šī sprieduma 39. punktā, prasītāja šos sešpadsmit starplēmumus nosūtīja Vispārējai tiesai ar 2018. gada 9. maija vēstuli pēc tam, kad, pamatojoties uz savu lūgumu, tā tos bija saņēmusi no VNV. Savā 2018. gada 15. janvāra vēstulē VNV min faktu, ka pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas tā jau bija atsevišķi noteikusi dažādus aprēķinu metodes un aprēķinu procesa rādītājus. Pēc šīs elektroniskā pasta vēstules prasītāja lūdza nosūtīt šos dokumentus, un 2018. gada 20. aprīlī tā no VNV pasta sūtījumā saņēma sešpadsmit starplēmumus, kuri tika izmantoti par pamatu, aprēķinot tās iemaksas par 2016. gadu, un kurus VNV kvalificē kā starpposmus, kas tiek ņemti vērā aprēķinu procesā.

184    Ņemot vērā, ka šie sešpadsmit starplēmumi nebija nedz publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, nedz paziņoti prasītājai, pēdējā minētā uzskata, ka tie ir jāuzskata par juridiski neesošiem un tie nevar veidot normatīvo bāzi strīdīgo iemaksu noteikšanai. Turklāt, ja VNV šie starplēmumi būtu jāuzskata par vienīgi sagatavojošiem pasākumiem, nevis pilnvērtīgiem dokumentiem, to saturs būtu jāiekļauj lēmuma, ar kuru tika noteiktas ex ante iemaksas par 2016. gadu, apsvērumos.

185    Ar 2018. gada 6. jūnija vēstuli VNV atbildēja, ka šādu jaunu pierādījumu iesniegšana nav pieļaujama atbilstoši Reglamenta 85. pantam, ciktāl prasītāja nav pamatojusi kavēšanos pierādījumu iesniegšanā, un ka tā katrā ziņā zinot par iekšēju dokumentu esamību, kuros ir atspoguļoti VNV “atsevišķie konstatējumi” saistībā ar iemaksu iekasēšanas procesu un aprēķināšanas metodi. Proti, VNV esot piešķīrusi prasītājai piekļuvi vairākiem līdzīgiem dokumentiem ar 2016. gada 13. septembra vēstuli, tas ir, gandrīz divus gadus pirms jaunu pierādījumu iesniegšanas.

186    Katrā ziņā, kā uzskata VNV, nebija paredzēts, ka dokumentiem saistībā ar aprēķinu metodoloģiju būtu ārēja tiesiska ietekme. Prasītāja neesot bijusi ar aprēķināšanas metodoloģiju saistīto dokumentu adresāte, un VNV tādējādi neesot bijis pienākuma tai paziņot šos pasākumus. Šo dokumentu saturs esot ticis paziņots VNI, vai arī tas esot bijis savlaicīgu padziļinātu diskusiju ar tām priekšmets iemaksu komitejā pirms ex ante iemaksu aprēķinu pieņemšanas. Turklāt šie dokumenti saistībā ar aprēķinu metodoloģiju neesot nedz nepieciešami, nedz būtiski lietas izskatīšanai. VNV uzskata, ka jaunajiem iesniegtajiem pierādījumiem nav nekādas pierādījuma vērtības, ciktāl tas attiecas uz prasītājas apgalvotajiem faktiem.

187    Saistībā ar to jauno pierādījumu pieņemamību, kurus prasītāja iesniedza ar 2018. gada 9. maija vēstuli, ir jākonstatē, ka runa ir par jauniem apstākļiem, par kuriem tā nevarēja zināt, pirms VNV savā 2018. gada 15. janvāra vēstulē nebija pieminējusi, ka tā jau pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas bija noteikusi atsevišķi dažādus aprēķinu metodes un aprēķināšanas procesa rādītājus.

188    Saistībā ar VNV argumentu, saskaņā ar kuru prasītāja katrā ziņā zināja par tādu iekšēju dokumentu esamību, kuros tika atspoguļoti VNV “atsevišķie konstatējumi” saistībā ar iemaksu iekasēšanas procesu un aprēķināšanas metodi jau kopš VNV 2016. gada 13. septembra vēstules nosūtīšanas brīža, ir jāizvērtē minētās vēstules saturs.

189    Šajā vēstulē VNV atbildēja uz lūgumu, kuru prasītāja bija izteikusi 2016. gada 7. jūlijā, lai saņemtu piekļuvi visiem lēmumiem, kas uz to attiecas. Ar šo vēstuli VNV atļāva prasītājai tās telpās iepazīties ne tikai ar apstrīdētajiem lēmumiem un aprēķinu failiem, bet arī ar pieciem starplēmumiem ar šādiem nosaukumiem:

–        VNV 2016. gada 10. marta izpildsesijas lēmums par VNF mērķapjomu 2016. gadam (SRB/ES/SRF/2016/01);

–        VNV 2015. gada 14. decembra izpildsesijas lēmums par neatsaucamu maksājumu saistību politiku 2016. gadam (SRB/ES/SRF/2015/06);

–        VNV 2015. gada 30. septembra plenārsesijas lēmums par iemaksu par 2016. gadu deklarācijas veidlapu (SRB/PS/SRF/2015/01);

–        VNV 2015. gada 23. oktobra plenārsesijas lēmums par iemaksu par 2016. gadu deklarācijas veidlapas grozījumiem (SRB/PS/SRF/2015/02);

–        VNV 2016. gada 6. aprīļa izpildsesijas lēmums par iemaksu par 2016. gadu deklarācijas veidlapas grozījumiem (SRB/ES/SRF/2016/04).

190    Ievērojot šīs atbildes nosacījumus, prasītāja varēja saprātīgi uzskatīt, ka nav neviena cita VNV starplēmuma, kas varētu uz to attiekties. Tomēr neviens no sešpadsmit starplēmumiem, kas prasītājai tika nosūtīti divus gadus vēlāk, nav ietverts starp šiem 2016. gada 13. septembrī nosūtītajiem lēmumiem.

191    Turklāt VNV savā 2016. gada 13. septembra vēstulē norāda, ka apstrīdētajos lēmumos ir atsauce uz trim pēdējiem starplēmumiem, kas ir minēti šī sprieduma 189. punktā. Tomēr apstrīdētajos lēmumos nav nekādas atsauces uz minētajiem starplēmumiem.

192    No iepriekš minētā izriet, ka šie jaunie pierādījumi ir jāatzīst par pieņemamiem.

193    Jānorāda, ka gan šī sprieduma 182. punktā, gan 189. punktā minētie starplēmumi ir jāuzskata par dokumentiem, kuru adresāte nav prasītāja, tādējādi VNV nebija pienākuma tai tos paziņot.

194    Tomēr ir jākonstatē, pirmkārt, ka šie starplēmumi nosaka aprēķināšanas procedūras apstākļus, kā arī pašu iemaksu aprēķināšanu. Otrkārt, ar šiem starplēmumiem ne tikai tiek īstenots piemērojamais tiesiskais regulējums, bet daži no tiem to pat papildina. Tā kā šie starplēmumi nav nekādi publicēti, nedz arī kā citādi darīti zināmi iestādēm, VNV arguments, saskaņā ar kuru pirmā apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pietiekams, pamatojoties uz to, ka Regulā Nr. 806/2014, Deleģētajā regulā 2015/63, Īstenošanas regulā 2015/81, kā arī Direktīvā 2014/59 ir detalizēti izklāstīta metode, kas ir piemērojama ex ante iemaksu aprēķināšanai (skat. šī sprieduma 167. punktu), katrā ziņā nav atbalstāms.

195    Pietiek minēt divus piemērus, proti, pirmkārt, starplēmumu SRB/ES/SRF/2016/01 (minēts šī sprieduma 189. punkta pirmajā ievilkumā), kura 1. pantā ir noteikts mērķapjoms 2016. gadam, kas ir uzskatāms par apstākli, kurš tiek ņemts vērā, aprēķinot prasītājas ex ante iemaksas (skat. Īstenošanas regulas 2015/81 4. pantu un Deleģētās regulas 2015/63 I pielikuma 6. posmu), un, otrkārt, starplēmumu SRB/ES/SRF/2015/00 (minēts šī sprieduma 182. punkta pirmajā ievilkumā), ar kuru ir īstenots Deleģētās regulas 2015/63 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts saistībā ar VNV noteiktajiem papildu riska rādītājiem, kas veido IV riska pīlāru.

196    Tomēr, pat ja 182. un 189. punktā minētos starplēmumus VNV paziņoja prasītājai, tas tika veikts tikai 2018. gada 20. aprīlī un 2016. gada 13. septembrī, proti, pēc prasības celšanas.

197    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas, vai ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, ir izvērtējams, ņemot vērā informāciju, kura ir prasītāja rīcībā prasības celšanas brīdī (skat. spriedumu, 2008. gada 12. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑406/06, nav publicēts, EU:T:2008:484, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

198    Attiecībā uz VNV argumentu, kurā ir atsauce uz judikatūru naudas sodu aprēķināšanas jomā, nosakot sodu par aizliegtu vienošanos, saskaņā ar kuru Komisijai nav pienākuma norādīt detalizētāku aprakstu vai datus par aprēķina veidu, ja tā norāda vērtējuma apstākļus, kas tai ir ļāvuši izvērtēt pārkāpuma smagumu un ilgumu, jākonstatē, pirmkārt, ka šajā gadījumā starplēmumi pretēji metodoloģijai naudas sodu aprēķināšanas jomā netika publicēti, nedz arī darīti zināmi prasītājai pirms prasības celšanas. Otrkārt, šīs lietas joma, kas ir saistīta ar to, ka VNV nosaka ex ante iemaksas, kas ir jāveic iestādēm, lai finansētu VNF, būtiski atšķiras no naudas soda aprēķina, sodot par aizliegtu vienošanos, īpaši tā atturošās iedarbības dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 17. decembris, Pilkington Group u.c./Komisija, T‑72/09, nav publicēts, EU:T:2014:1094, 247. un 248. punkts). Šis arguments tādējādi šajā gadījumā nav jāpiemēro.

199    Ir jāsecina, ka, ciktāl starplēmumus VNV pirms prasības celšanas nav darījusi zināmus prasītājai, VNV ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu.

200    Otrkārt, attiecībā uz pirmā apstrīdētā lēmuma pielikumu ir jānorāda, ka, lai gan tajā ir ietverts apmērs saistībā ar pielāgošanas kritēriju, ņemot vērā riska profilu Eiropas kontekstā, tajā nav ietverta neviena līdzvērtīga norāde saistībā ar pielāgošanas kritēriju atkarībā no riska profila tai aprēķinu daļai, kas veikta valsts kontekstā. Tāpat, lai gan tajā ir precizēts Eiropas kontekstā izmantoto aprēķinu metodes veids, tas nesniedz nekādas norādes par aprēķinu metodi, kuru VNV ir izmantojusi, atsaucoties uz valsts kontekstu.

201    Tomēr, kā izriet no Īstenošanas regulas 2015/81 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta, VNV veiktās iemaksu aprēķināšanas daļa valsts kontekstā 2016. gadā veido 60 % no iestāžu iemaksu aprēķina, savukārt Eiropas daļa – tikai 40 %. Tādējādi pirmajā apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums šajā ziņā nešķiet pietiekams.

202    Jāpiebilst, ka nepietiekamo pamatojumu pirmajā apstrīdētajā lēmumā nekompensē Austrijas VNI 2016. gada 26. aprīļa vēstules saturs.

203    Proti, pat neatkarīgi no fakta, ka šajā vēstulē nav ietverti būtiski apstākļi, kas varētu novērst pirmā apstrīdētā lēmuma nepietiekamu pamatojumu, jākonstatē, ka katrā ziņā šis lēmums bija jāpamato VNV – lēmuma par ex ante iemaksām autorei.

204    Šajā ziņā sistēmā, kas ieviesta ar piemērojamo tiesisko regulējumu, ex ante iemaksas aprēķina un nosaka VNV. VNV lēmumi par minēto iemaksu aprēķināšanu tiek nosūtīti vienīgi VNI (Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 1. punkts), un VNI tie ir jāpaziņo iestādēm (Īstenošanas regulas 2015/81 5. panta 2. punkts) un jāpiesaista iemaksas no iestādēm, pamatojoties uz minētajiem lēmumiem (Regulas Nr. 806/2014 67. panta 4. punkts).

205    Tādējādi, kad VNV rīkojas saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 70. panta 2. punktu, tā pieņem galīgus lēmumus, kas tieši un individuāli skar iestādes.

206    Tādējādi VNV – šo lēmumu autorei – tie ir jāpamato. Šo pienākumu nevar deleģēt VNI, tās arī nevar novērst VNV pieļauto pārkāpumu, pretējā gadījumā netiktu ievērots VNV kā minēto lēmumu autores statuss un tās atbildība šajā saistībā un, ņemot vērā VNI dažādību, tiktu izraisīts nevienlīdzīgas attieksmes pret iestādēm risks saistībā ar VNV lēmumu pamatojumu.

207    Katrā ziņā ir jānorāda, ka Austrijas VNI 2016. gada 26. aprīļa paziņojuma pielikumā ietvertos datus VNV nav identificējusi kā tādus. Gluži pretēji, tie tiek norādīti kā neatņemama paziņojuma, kas ir Austrijas tiesību akts, sastāvdaļa, tādējādi nav iespējams nodalīt apstākļus, kuru autore ir Austrijas VNI, no apstākļiem, kas attiecīgajā gadījumā izriet no VNV.

208    Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan grozījumu kritērijā atkarībā no riska profila neapšaubāmi ir jāietver visi nepieciešamie decimālskaitļi, pretējā gadījumā aprēķins ir aptuvens, 2016. gada 26. aprīļa paziņojuma pielikumā ietvertais pielāgojumu kritērijs (ar diviem decimālskaitļiem) neatbilst tam (ar četrpadsmit decimālskaitļiem), kas ir ietverts pirmā apstrīdētā lēmuma pielikumā, kurš Vispārējai tiesai tika iesniegts, atbildot uz otro rīkojumu.

209    No iepriekš minētā izriet, ka, pieņemot pirmo apstrīdēto lēmumu, VNV ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu.

210    Attiecībā uz otro apstrīdēto lēmumu jānorāda, ka tajā pašā nav ievērots pienākums norādīt pamatojumu to pašu iemeslu dēļ, kas tika norādīti saistībā ar pirmo apstrīdēto lēmumu, kā arī papildu iemesla dēļ, ka tajā nav sniegts nekāds pamatojums saistībā ar tajā veiktajiem pielāgojumiem.

211    Neapšaubāmi, šo pielāgojumu pamatojums tika norādīts 2016. gada 23. maija vēstulē, kuru Austrijas VNI nosūtīja prasītājai un kuras pielikumā bija pievienota VNV vēstule prasītājai, kas arī bija datēta ar 2016. gada 23. maiju.

212    Tomēr VNV 2016. gada 23. maija vēstulē ir ietverts vienīgi vispārējs otrajā apstrīdētajā lēmumā veikto pielāgojumu pamatojuma izklāsts.

213    Saistībā ar pamatojumu, kas ir ietverts Austrijas VNI vēstulē, tiek norādīts uz šī sprieduma 202.–206. punktā minētajiem apsvērumiem.

214    Visbeidzot, kas attiecas uz šī sprieduma 171. punktā minēto VNV argumentāciju, tā ir jānoraida. Proti, lai gan no judikatūras izriet, ka prasītājai nav nekādu likumīgu interešu prasīt atcelt tiesību aktu procedūras pārkāpuma dēļ, lēmuma nepietiekama pamatojuma vai tā neesamības dēļ, ja lēmuma atcelšana var izraisīt tikai tāda jauna lēmuma pieņemšanu, kura saturs ir identisks atceltajam lēmumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 4. maijs, Schräder/OCVV – Hansson (“SEIMORA”), T‑425/15, T‑426/15 un T‑428/15, nav publicēts, EU:T:2017:305, 109. punkts un tajā minētā judikatūra), jākonstatē, ka šajā lietā nav iespējams izslēgt to, ka apstrīdēto lēmumu atcelšana izraisa atšķirīgu lēmumu pieņemšanu. Proti, nepastāvot pilnīgai informācijai par VNV mērķiem un starpaprēķiniem, kā arī visiem datiem par citām iestādēm, lai gan prasītājas iemaksa ir savstarpēji atkarīga no visu citu iestāžu iemaksām, nedz prasītāja, nedz Vispārējā tiesa šajā lietā nevar pārbaudīt, vai šo lēmumu atcelšana noteikti izraisītu pēc satura identiska jauna lēmuma pieņemšanu.

215    No iepriekš izklāstītā izriet, ka pirmais pamats ir jāapmierina.

216    Jāsecina, ka apstrīdētie lēmumi ir jāatceļ un nav nepieciešams izvērtēt otro, trešo un ceturto prasītājas izvirzīto pamatu.

 Par pasludināmā sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu

217    VNV apgalvo – ja Vispārējā tiesa atceltu pirmo vai otro apstrīdēto lēmumu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, esot jāierobežo šīs atcelšanas iedarbība laikā, jo to vajadzētu sākt piemērot vienīgi sešus mēnešus pēc tam, kad spriedums šajā lietā būtu kļuvis galīgs.

218    VNV norāda – šī lūguma iemesls ir tas, ka tai no jauna būtu jāapstiprina ex ante iemaksu aprēķins prasītājai par 2016. gadu. Tā kā prasītāja neapstrīd to, ka tai ir pienākums veikt iemaksas VNF, VNV uzskata, ka nebūtu pienācīgi veikt atmaksu, gaidot jauna lēmuma pieņemšanu.

219    Prasītāja par šo jautājumu nav izteikusies.

220    Šajā ziņā ir jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru tad, ja primāri tiesiskās drošības apsvērumi to attaisno, Tiesai saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu ir rīcības brīvība, lai katrā atsevišķā gadījumā norādītu tās attiecīgā tiesību akta sekas, kas ir jāuzskata par galīgām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 121. punkts).

221    Saskaņā ar šo judikatūru Tiesa izmantoja iespēju ierobežot laikā Savienības tiesiskā regulējuma spēkā neesamības konstatējuma sekas, ja primāri tiesiskās drošības apsvērumi, kas ir saistīti ar visām – gan ar publiskām, gan privātām – interesēm, par kurām ir runa attiecīgajās lietās, liedz apšaubīt naudas summu iekasēšanu vai samaksu, kas tiek veikta, pamatojoties uz šo tiesisko regulējumu attiecībā uz laika posmu pirms sprieduma taisīšanas dienas (spriedums, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 122. punkts).

222    Šajā gadījumā VNV nav pierādījusi, kā pēc šī sprieduma pasludināšanas to summu atmaksa, kuras tika piesaistītas no prasītājas atbilstoši ex ante iemaksām par 2016. gadu, apdraudētu primārus tiesiskās noteiktības apsvērumus, kas būtu saistīti ar visām – gan ar publiskām, gan privātām – interesēm, par kurām ir runa šajā lietā. Proti, fakts pats par sevi, ka atmaksa, gaidot jauna lēmuma pieņemšanu, neesot piemērota, nav uzskatāms par iemeslu, kas būtu pielīdzināms primāriem tiesiskās noteiktības apsvērumiem.

223    Līdz ar to šī sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.

 Par tiesāšanās izdevumiem

224    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā VNV spriedums prasībā, kas reģistrēta ar numuru T‑377/16, ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus šajā lietā atbilstoši tās izvirzītajiem prasījumiem. Tā kā abas pārējās prasības, kas ir reģistrētas ar numuriem T‑645/16 un T‑809/16, ir atzītas par nepieņemamām un tā kā pieteikums par pagaidu noregulējumu, kas ir reģistrēts ar numuru T‑645/16 R, ir noraidīts, jāpiespriež prasītājai segt savus, kā arī atlīdzināt VNV tiesāšanās izdevumus šajās lietās atbilstoši tās izvirzītajiem prasījumiem.

225    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati lietā T‑645/16.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasības lietās T‑645/16 un T‑809/16 noraidīt kā nepieņemamas.

2)      Lietā T‑377/16 atcelt Vienotā noregulējuma valdes (VNV) 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/06) un VNV 2016. gada 20. maija izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksu Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu pielāgošanu, papildinot VNV 2016. gada 15. aprīļa izpildsesijā pieņemto lēmumu par ex ante iemaksām Vienotajā noregulējuma fondā par 2016. gadu (SRB/ES/SRF/2016/13), ciktāl tie attiecas uz Hypo Vorarlberg Bank AG.

3)      VNV sedz savus, kā arī atlīdzina Hypo Vorarlberg Bank tiesāšanās izdevumus lietā T‑377/16.

4)      Hypo Vorarlberg Bank sedz savus, kā arī atlīdzina VNV tiesāšanās izdevumus lietās T‑645/16 un T‑809/16, kā arī lietā T‑645/16 R.

5)      Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Collins Kancheva Barents

Passer       De Baere

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 28. novembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – vācu.