VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2017. gada 15. jūnijā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukraina – Līdzekļu iesaldēšana – Ierobežojumi attiecībā uz ieceļošanu dalībvalstu teritorijā – Fiziska persona, kas aktīvi atbalsta darbības vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukraina – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Vārda brīvība – Samērīgums – Tiesības uz aizstāvību
Lieta T‑262/15
Dmitrii Konstantinovich Kiselev, ar dzīvesvietu Koroļovā [Korolev] (Krievija), ko pārstāv J. Linneker, solicitor, T. Otty, barrister, un B. Kennelly, QC,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv V. Piessevaux un J.‑P. Hix, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasības pieteikumu saskaņā ar LESD 263. pantu, ar kuru tiek lūgts atcelt, pirmkārt, Padomes 2015. gada 13. marta Lēmumu (KĀDP) 2015/432, ar ko groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2015, L 70, 47. lpp.), un Padomes 2015. gada 13. marta Īstenošanas regulu (ES) 2015/427, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2015, L 70, 1. lpp.), otrkārt, Padomes 2015. gada 14. septembra Lēmumu (KĀDP) 2015/1524, ar ko groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2015, L 239, 157. lpp.), un Padomes 2015. gada 14. septembra Īstenošanas regulu (ES) 2015/1514, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2015, L 239, 30. lpp.), treškārt, Padomes 2016. gada 10. marta Lēmumu (KĀDP) 2016/359, ar ko groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2016, L 67, 37. lpp.), un Padomes 2016. gada 10. marta Īstenošanas regulu (ES) 2016/353, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2016, L 67, 1. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis] (referents), tiesneši V. Tomļenoviča [V. Tomljenović] un D. Špīlmans [D. Spielmann],
sekretāre K. Hērena [C. Heeren], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 28. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Eiropas Savienības Padome 2014. gada 17. martā uz LES 29. panta pamata pieņēma Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 16. lpp.).
2 Tajā pašā datumā Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 6. lpp.).
3 Ar Padomes 2014. gada 21. marta Īstenošanas lēmumu 2014/151/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2014/145 (OV 2014, L 86, 30. lpp.), un ar Padomes 2014. gada 21. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 284/2014, ar ko īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2014, L 86, 27. lpp.), prasītāja Dmitrii Konstantinovich Kiselev vārds tika ierakstīts to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, kas paredzēti šajā regulā un lēmumā (turpmāk tekstā – “konkrētie saraksti”), šādu iemeslu dēļ:
“Ar prezidenta dekrētu 2013. gada 9. decembrī iecelts par Krievijas federatīvās valsts ziņu aģentūras “Rossiya Segodnya” vadītāju. Viena no centrālajām personām valdības propagandā, ar ko tiek atbalstīta Krievijas spēku nosūtīšana uz Ukrainu.”
4 Pēc tam Padome 2014. gada 25. jūlijā pieņēma Lēmumu 2014/499/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2014, L 221, 15. lpp.), un Regulu (ES) Nr. 811/2014, ar ko groza Regulu Nr. 269/2014 (OV 2014, L 221, 11. lpp.), lai tostarp pielāgotu kritērijus, kurus piemērojot, uz fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām var attiecināt minētos ierobežojošos pasākumus.
5 Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2014/499 (turpmāk tekstā – “grozītais Lēmums 2014/145”), 2. panta 1. un 2. punkts ir izteikti šādi:
“1. Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir īpašumā vai valdījumā, turējumā vai kontrolē:
a) fiziskām personām, kuras ir atbildīgas par tādām darbībām vai politiku vai aktīvi atbalsta vai īsteno tādas darbības vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība vai stabilitāte vai drošība Ukrainā vai tiek kavēts starptautisko organizāciju darbs Ukrainā, un ar tām saistītām fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām;
[..]
kā uzskaitīts pielikumā.
2. Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to labā nedara pieejamus, ne tieši, ne netieši, nekādus līdzekļus vai saimnieciskos resursus.”
6 Šīs līdzekļu iesaldēšanas nosacījumi ir noteikti turpmākajos šā paša panta punktos.
7 Grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir aizliegts ieceļot vai šķērsot dalībvalstu teritoriju fiziskām personām, kas atbilst kritērijiem, kuri būtībā ir identiski tiem, kas paredzēti šī paša lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā.
8 Regulā Nr. 269/2014, redakcijā, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 811/2014 (turpmāk tekstā – “grozītā Regula Nr. 269/2014”), ir prasīts veikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus un ir definēta šīs līdzekļu iesaldēšanas kārtība, kas būtībā ir tāda pati kā grozītajā Lēmumā 2014/145. Šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā būtībā ir pārņemts minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts.
9 Ar 2015. gada 4. februāra vēstuli (turpmāk tekstā – “2015. gada 4. februāra vēstule”) prasītājs ar savu advokātu starpniecību tostarp lūdza Padomei, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.), piekļuvi dokumentiem, ar kuriem tikusi pamatota viņa vārda iekļaušana konkrētajos sarakstos.
10 Ar 2015. gada 13. februāra vēstuli, kas adresēta prasītāja advokātiem, Padome tostarp informēja viņu par to, ka tā paredz līdz 2015. gada septembrim pagarināt uz viņu attiecināto ierobežojošo pasākumu termiņu, un aicināja viņu iesniegt savus apsvērumus šai sakarā vēlākais līdz 2015. gada 26. februārim.
11 Ar 2015. gada 25. februāra vēstuli (turpmāk tekstā – “2015. gada 25. februāra vēstule”) prasītājs ar to pašu advokātu starpniecību atbildēja uz šo aicinājumu, norādot, ka ierobežojošo pasākumu noteikšana attiecībā uz viņu nav pamatota.
12 Padome 2015. gada 13. martā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/432, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2015, L 70, 47. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/427, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2015, L 70, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “2015. gada marta tiesību akti”), ar ko, pārskatījusi katras personas iekļaušanu sarakstā, tā saglabāja prasītāja vārdu konkrētajos sarakstos līdz 2015. gada 15. septembrim, nemainot pamatojumu attiecībā uz prasītāju.
13 Ar 2015. gada 16. marta vēstuli (turpmāk tekstā – “2015. gada 16. marta vēstule”) Padome paziņoja 2015. gada marta tiesību aktus prasītāja advokātiem, tostarp precizējot, ka prasītāja 2015. gada 25. februāra vēstulē norādītie argumenti neatspēko pamatojuma, kas izmantots attiecībā uz viņu, pamatotību, jo Krievijas Federācijas valsts ziņu aģentūra Rossiya Segodnya (turpmāk tekstā – “RS”) bija atspoguļojusi notikumus Ukrainā Krievijas valdībai labvēlīgā gaismā un tādējādi sniegusi atbalstu šīs valdības politikai saistībā ar situāciju Ukrainā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 22. maijā, prasītājs cēla prasību par 2015. gada marta tiesību aktu atcelšanu, ciktāl tie attiecas uz viņu.
15 2015. gada 14. septembrī ar Lēmumu (KĀDP) 2015/1524, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2015, L 239, 157. lpp.), un ar Īstenošanas regulu (ES) 2015/1514, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2015, L 239, 30. lpp.) (turpmāk tekstā – “2015. gada septembra tiesību akti”), Padome pagarināja attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošanu līdz 2016. gada 15. martam, negrozot pamatojumu attiecībā uz prasītāju.
16 Ar procesuālu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 24. novembrī, prasītājs atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantam grozīja prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt 2015. gada septembra tiesību aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.
17 Padome iesniedza savus apsvērumus par šo procesuālo rakstu ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 6. janvārī.
18 2016. gada 10. martā ar Lēmumu (KĀDP) 2016/359, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2016, L 67, 37. lpp.), un ar Īstenošanas regulu (ES) 2016/353, ar kuru īsteno Regulu Nr. 269/2014 (OV 2016, L 67, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “2016. gada marta tiesību akti”), Padome pagarināja attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošanu līdz 2016. gada 15. septembrim, negrozot pamatojumu attiecībā uz prasītāju.
19 Ar procesuālu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 20. maijā, prasītājs grozīja prasības pieteikumu, lai ietvertu arī prasību atcelt 2016. gada marta tiesību aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.
20 Padome iesniedza savus apsvērumus par šo procesuālo rakstu ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 14. jūnijā.
21 Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa (devītā palāta) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un atbilstoši tās Reglamenta 89. panta 3. punktā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus, uz daļu no tiem lūdzot sniegt atbildes rakstveidā, bet uz citiem – tiesas sēdē.
22 Lietas dalībnieku rakstveida atbildes tika iesniegtas Vispārējās tiesas kancelejā noteiktajā termiņā.
23 Vispārējā tiesa 2016. gada 28. septembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Vienlaikus Vispārējā tiesa atļāva prasītājam iesniegt dokumentu, kuru tas iesniedza nākamajā dienā. Padome iesniedza savus rakstveida apsvērumus par šo dokumentu 2016. gada 24. oktobrī, un Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs līdz ar to noslēdza tiesvedības mutvārdu daļu šī paša gada 26. oktobrī.
24 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt 2015. gada marta, 2015. gada septembra un 2016. gada marta tiesību aktus (turpmāk tekstā – “apstrīdētie akti”), ciktāl tie attiecas uz viņu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– noraidīt prasības pieteikuma grozījumus;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
26 Savas prasības pamatojumam prasītājs norāda sešus pamatus, kuri ir par, pirmkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz to, ka viņa situācijā ir piemērots sarakstā iekļaušanas kritērijs, kurš ir noteikts grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kā arī grozītās Regulas Nr. 269/2014 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, otrkārt, tiesību uz vārda brīvību pārkāpumu, treškārt, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, ceturtkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, piektkārt, kas ir norādīts pakārtoti, konkrētā kritērija nesaderību ar tiesībām uz vārda brīvību un tātad – prettiesiskumu, ja tas ļautu noteikt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz žurnālistiem, kuri izmanto šīs tiesības, un, sestkārt, par Partnerības un sadarbības nolīguma starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Krievijas Federāciju, no otras puses (OV 1997, L 327, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Partnerības nolīgums”), pārkāpumu.
27 Vispirms ir jāizskata sestais pamats, pēc tam – ceturtais, tad pirmais un otrais pamats, kam sekos piektais, un kā pēdējais – trešais pamats.
A – Par sesto pamatu, kas attiecas uz Partnerības nolīguma pārkāpumu
28 Prasītājs apgalvo, ka, nosakot attiecīgos ierobežojošos pasākumus, Padome neesot ņēmusi vērā Partnerības nolīguma prasības. It īpaši ar šiem aktiem esot pārkāpts šī nolīguma 52. panta 1., 5. un 8. punkts, kuros ir attiecīgi paredzēts aizliegums ierobežot brīvu kapitāla apriti starp Savienību un Krieviju, līgumslēdzēju pušu atturēšanās ieviest jaunus ierobežojumus pēc piecu gadu pārejas posma beigām un pienākums apspriesties ar Sadarbības padomi, kas tika izveidota ar šī paša nolīguma 90. pantu. Turklāt Padome neesot nemaz centusies attaisnot Partnerības nolīguma pārkāpumus. Šajā sakarā prasītājs uzsver, ka nedz grozītais Lēmums 2014/145, nedz grozītā Regula Nr. 269/2014 neietver noteikumus, ar kuriem varētu attaisnot ierobežojošos pasākumus atbilstoši Partnerības nolīguma 99. panta 1. punkta d) apakšpunktam, kas ļauj šī nolīguma līgumslēdzējām pusēm no tā atkāpties, lai veiktu nepieciešamos pasākumus to drošības būtisko interešu aizsardzībai “kara vai nozīmīga starptautiska saspīlējuma gadījumā, kas draud pārvērsties par bruņotu konfliktu”.
29 Padome apstrīd prasītāja argumentus.
30 Vispirms jānorāda, ka ar Partnerības nolīguma 52. panta 1., 5. un 8. punktu patiešām tiek nodrošināta brīva kapitāla aprite starp Savienību un Krievijas Federāciju.
31 Tomēr šī paša nolīguma 99. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts izņēmums, uz kuru līgumslēdzēja puse var atsaukties vienpusēji, lai veiktu pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai aizsargātu būtiskās drošības intereses, it īpaši “kara vai nozīmīga starptautiska saspīlējuma gadījumā, kas draud pārvērsties par bruņotu konfliktu, vai lai izpildītu saistības, kuras tā uzņēmusies, lai nodrošinātu miera un starptautiskās drošības saglabāšanu”.
32 Pirmkārt, jānorāda, kā uzsvēra Padome, ka Partnerības nolīgumā līgumslēdzējai pusei, kura vēlas veikt pasākumus uz šīs normas pamata, nav noteikts pienākums iepriekš informēt par to otru pusi, nedz arī ar to apspriesties vai norādīt tai pamatojumu.
33 Otrkārt, attiecībā uz situāciju Ukrainā apstrīdēto aktu pieņemšanas brīdī var uzskatīt, ka Krievijas Federācijas darbības veidoja “kara vai nozīmīga starptautiska saspīlējuma gadījumu, kas draud pārvērsties par bruņotu konfliktu” Partnerības nolīguma 99. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Ņemot vērā, ka Savienībai un tās dalībvalstīm kā Ukrainas kaimiņvalstīm ir interese, lai situācija Ukrainā būtu stabila, var uzskatīt par nepieciešamu ieviest ierobežojošus pasākumus nolūkā radīt spiedienu uz Krievijas Federāciju, lai to piespiestu izbeigt darbības, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte vai neatkarība. Turklāt šādu pasākumu mērķis var būt “saglabāt mieru un starptautisko drošību”, kas arī ir minēts šajā pantā.
34 Tādējādi jāuzskata, ka aplūkojamie ierobežojošie pasākumi ir saderīgi ar Partnerības nolīguma 99. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajiem izņēmumiem saistībā ar drošību.
35 Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, sestais pamats ir noraidāms.
B – Par ceturto pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
36 Prasītājs norāda, ka Padomes pamatojums, lai attaisnotu viņa vārda iekļaušanu un saglabāšanu konkrētajos sarakstos, nav pietiekami precīzs un konkrēts. Šī pamatojuma neskaidrais raksturs, pat pieņemot, ka tas ir pamatots, viņam neesot ļāvis lietderīgi apstrīdēt pret viņu izvirzītos apgalvojumus.
37 Turklāt prasītājs apgalvo, ka šis pamatojums nevar tikt papildināts ar apgalvojumiem, kas ietverti 2015. gada 16. marta vēstulē (skat. iepriekš šī sprieduma 13. punktu).
38 Padome apstrīd prasītāja argumentus.
39 Jāatgādina, ka LESD 296. panta otrajā daļā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai akts ir pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šā akta tiesiskuma pārbaudi. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi principā attiecīgajai personai pamatojums ir jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu, un pamatojuma trūkumu nevar novērst tā, ka attiecīgā persona par lēmuma pamatojumu uzzina tiesvedības laikā Savienības tiesā (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Tādējādi, ja vien pret noteiktu faktu paziņošanu nav imperatīvu apsvērumu, kas saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei ir pienākums attiecīgajai personai vai struktūrai, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, darīt zināmus īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka šie pasākumi bija jānosaka. Tādējādi tai jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu ir noteikusi (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Turklāt pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši tiesību akta saturu, norādītā pamatojuma raksturu un tiesību akta adresātu vai citu ar šo tiesību aktu tieši un individuāli skarto personu interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu tiesisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. It īpaši, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Šajā lietā apstrīdētajos aktos norādītais pamatojums attiecībā uz prasītāju ir tāds, kā izklāstīts iepriekš 3. punktā.
43 Jānorāda, ka, lai gan šajā pamatojumā nav skaidri precizēts, kāds ir kritērijs, uz kuru Padome ir balstījusies, lai saglabātu prasītāja vārdu konkrētajos sarakstos, no šī pamatojuma pietiekami skaidri izriet, ka Padome ir piemērojusi grozītā Lēmuma 2014/145 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kā arī grozītās Regulas Nr. 269/2014 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto kritēriju, jo tas attiecas uz fiziskām personām, kuras aktīvi atbalsta darbības vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte vai neatkarība (turpmāk tekstā – “konkrētais kritērijs”).
44 Minētajā pamatojumā, vispirms atgādinot, ka ar 2013. gada 9. decembra prezidenta dekrētu prasītājs ir iecelts par RS vadītāju, Padome norādīja, ka viņš ir centrālā persona Krievijas valdības propagandā, ar ko tiek atbalstīta Krievijas bruņoto spēku nosūtīšana uz Ukrainu.
45 Tātad šis pamatojums ļauj saprast, ka iemesls prasītāja vārda iekļaušanai konkrētajos sarakstos un saglabāšanai tajos ir tas, ka Padome ir uzskatījusi, ka viņš, būdams RS vadītājs, ar saviem paziņojumiem žurnālista statusā ir propagandējis Krievijas Federācijas militāro darbību Ukrainā un tātad viņš bija starp tām personām, kuras aktīvi atbalsta darbības vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte vai neatkarība.
46 Turklāt prasītāja 2015. gada 25. februāra vēstulē Padomei sniegtie apsvērumi apstiprina, ka viņš bija sapratis, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi viņam tika piemēroti tieši viņa profesionālā statusa un rīcības dēļ.
47 Attiecībā uz Padomes 2015. gada 16. marta vēstulē sniegtajiem precizējumiem jānorāda, kā to pareizi ir minējusi Padome, ka šī vēstule ietvēra papildu pamatojumu, kas radies dokumentu apmaiņas laikā starp Padomi un prasītāju, un to var ņemt vērā šo aktu pārbaudē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 6. septembris, Bank Melli Iran/Padome, T‑35/10 un T‑7/11, EU:T:2013:397, 88. punkts).
48 Līdz ar to, lai gan būtu vēlams, ka papildu pamatojums būtu ticis norādīts tieši apstrīdētajos aktos, ne tikai 2015. gada 16. marta vēstulē, apstrīdēto aktu pamatojums ir jānovērtē, ņemot vērā arī Padomes tajā sniegtos precizējumus atbildē uz prasītāja 2015. gada 25. februāra vēstuli, kas ir saistīti ar to, ka RS atspoguļoja notikumus, kuri norisinās Ukrainā, Krievijas valdībai labvēlīgā gaismā un līdz ar to atbalstīja šīs valdības politiku saistībā ar situāciju Ukrainā.
49 Katrā ziņā, kā to pareizi norāda Padome, 2015. gada 16. marta vēstulē ir daudz atsauču uz apstrīdēto aktu pamatojumu. Lai gan patiešām prasītājam un RS pārmestās propagandas priekšmets vispārīgi ir saistīts ar Krievijas politiku attiecībā uz Ukrainu, šis jautājums ir cieši saistīts ar Krievijas bruņoto spēku nosūtīšanu uz šo valsti. Turklāt pat pirms minētās vēstules saņemšanas prasītājs jau bija sapratis, ka minētā propaganda nebija saistīta tikai ar Krievijas bruņoto spēku nosūtīšanu, jo 2015. gada 25. februāra vēstulē viņš plašāk bija atsaucies uz to, ka viņam nav ietekmes uz “situāciju Ukrainā” un ka neesot cēloņsakarības starp “Krievijas darbībām Ukrainā” un viņa vadītāja un žurnālista lomu.
50 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka, pirmkārt, apstrīdētajos aktos norādītais Padomes pamatojums ir ļāvis prasītājam saprast iemeslus, kādēļ viņa vārds ir saglabāts konkrētajos sarakstos, vēl jo vairāk tāpēc, ka varēja tikt ņemti vērā arī 2015. gada 16. marta vēstulē sniegtie precizējumi, un, otrkārt, ka Vispārējā tiesa var veikt pārbaudi par šī pamatojuma pamatotību.
51 Tādējādi jākonstatē, ka Padome ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, kurš paredzēts LESD 296. pantā.
52 Jautājums par to, vai minētais pamatojums ir pamatots, ir jāizskata nevis saistībā ar šo pamatu, bet gan saistībā ar pirmo un otro pamatu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt tiesību akta pamatojumu ir būtisks formas noteikums, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatu pamatotību, kurš attiecas uz apstrīdētā akta tiesiskumu pēc būtības. Akta pamatojumu veido formāls to pamatu izklāsts, uz kuriem šis akts ir balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tās skar minētā akta tiesiskumu pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida.
C – Par pirmo un otro pamatu, kas balstīti uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz konkrētā kritērija piemērošanu prasītāja situācijā un tiesību uz vārda brīvību pārkāpumu
54 Prasītājs, atgādinājis vispārējos principus, tostarp par tiesas pārbaudes apjomu, norāda, ka Padome neesot ar pierādījumiem, kas veido pietiekami drošu faktisko pamatu, pierādījusi, ka viņa gadījumā ir izpildīts konkrētais kritērijs, kurš nevarot attiekties uz jebkādu atbalstu darbībām vai politikai, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība vai stabilitāte vai drošība Ukrainā. Šim kritērijam būtu jāatbilst tiesiskās noteiktības principam, un tas būtu jāinterpretē atbilstoši tiesību normām par tiesībām uz vārda brīvību, kas ir noteiktas Hartas 11. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kura parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 10. pantā.
55 It īpaši, pirmkārt, prasītājs norāda, ka šo tiesību ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, ievērojot tiesiskās noteiktības principu, tiem jābūt atbilstošiem vispārējas nozīmes mērķim un nepieciešamiem un samērīgiem ar šo mērķi, nekaitējot šīs brīvības pašai būtībai un būtiski netraucējot žurnālistu darbībai. Valsts drošības un naida runas jēdzieni arī esot jāinterpretē šauri.
56 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Padome nav sniegusi ticamus pierādījumus, kas pierādītu, ka viņš veicis propagandu attiecībā uz Krievijas valdības politiku Ukrainā.
57 Padome atgādina, ka konkrētais kritērijs attiecas uz fiziskām personām, kuras aktīvi atbalsta darbības vai politiku, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība vai stabilitāte vai drošība Ukrainā, un tas tā esot prasītāja gadījumā. Tātad neesot nepieciešams pierādīt, ka šīs personas pašas ir atbildīgas par šādām darbībām vai šādu politiku, bet pietiekot, ka šīs personas sniedz kvalitātes vai daudzuma ziņā būtisku atbalstu šajā sakarā, kas atbilstot tiesiskās noteiktības principam.
58 It īpaši, pirmkārt, Padome uzskata, ka prasītāja iekļaušana sarakstā, pamatojoties uz šo kritēriju, nepārkāpj tiesības uz vārda brīvību, jo šī iekļaušana ir noteikta tiesību aktos, tā atbilst mērķim, kurš ietverts LES 21. panta 2. punkta c) apakšpunktā, izdarīt spiedienu uz Krievijas valdību, lai tā izbeigtu Ukrainu apdraudošas darbības, un tā netraucē prasītājam veikt savu žurnālistikas darbību un izteikt savu viedokli. Prasītāja tiesību ierobežošana tātad atbilst Hartas 52. panta 1. punktam un ECPAK 10. panta 2. punktam.
59 Otrkārt, Padome norāda, ka tās secinājums, ka prasītājs ir galvenā persona propagandā, kas aktīvi atbalsta Krievijas valdības politiku Ukrainā, ir balstīts uz vairākiem ticamiem pierādījumu elementiem.
60 Šo argumentu izskatīšana ir jāsāk ar atgādinājumu par principiem, kas ir saistīti ar Vispārējās tiesas veicamo pārbaudi, kā arī nepieciešamību konkrēto kritēriju interpretēt, ņemot vērā primārās tiesības, it īpaši vārda brīvību, kas ir šo tiesību sastāvdaļa.
1. Par pārbaudes tiesā apjomu
61 Jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru attiecībā uz vispārējiem noteikumiem, ar kuriem tiek noteikti ierobežojošo pasākumu īstenošanas noteikumi, Padomei ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz faktoriem, kas jāņem vērā, nosakot ierobežojošus ekonomiskus un finansiālus pasākumus, pamatojoties uz LESD 215. pantu, saskaņā ar lēmumu, kurš pieņemts atbilstoši LES V sadaļas 2. nodaļai, īpaši LES 29. pantam. Tā kā Savienības tiesa nevar Padomes veikto pierādījumu, faktu un apstākļu, kas pamato šādu pasākumu noteikšanu, vērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu, šīs tiesas īstenotā pārbaude jāierobežo ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, par faktu pareizību, kā arī jāpārbauda, vai nav acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas. Šī ierobežotā pārbaude ir piemērojama it īpaši apsvērumiem par piemērotību, uz kuriem balstīti šādi pasākumi (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Tomēr, lai gan Padomei ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz vispārējiem kritērijiem, kuri jāņem vērā, nosakot ierobežojošus pasākumus, Hartas 47. pantā garantētās pārbaudes tiesā efektivitāte prasa, ka, pārbaudot, vai iemesli, kas ir pamatā lēmumam par konkrētas personas vārda iekļaušanu vai saglabāšanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, ir tiesiski, Savienības tiesai ir jāpārliecinās, ka šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, ir balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, un tādējādi pārbaudē tiesā ir jāizvērtē ne tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai šie iemesli vai vismaz viens no tiem, kurš pats par sevi tiek uzskatīts par pietiekamu šī paša lēmuma pamatošanai, ir izklāstīti pietiekami precīzi un konkrēti (spriedumi, 2015. gada 21. aprīlis, Anbouba/Padome, C‑605/13 P, EU:C:2015:248, 41. un 45. punkts, un 2015. gada 26. oktobris, Portnov/Padome, T‑290/14, EU:T:2015:806, 38. punkts).
63 Tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (spriedumi, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 121. punkts, un 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 128. punkts).
2. Par konkrētā kritērija interpretāciju saskaņā ar primārajām tiesībām, it īpaši vārda brīvību
64 Jānorāda, ka, lai gan Padomei, protams, ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz to kritēriju definēšanu, saskaņā ar kuriem uz personām vai vienībām var attiecināt ierobežojošos pasākumus, šos kritērijus var uzskatīt par atbilstošiem Savienības tiesību sistēmai tikai tiktāl, ciktāl tiem var piešķirt jēgu, kas ir saderīga ar augstāka spēka tiesību normu prasībām, kurām tiem ir jāatbilst (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Yanukovych/Padome, T‑346/14, tiek izskatīts apelācijas instancē, EU:T:2016:497, 100. punkts).
65 Līdz ar to šie vispārējie kritēriji ir jāinterpretē atbilstoši primāro tiesību prasībām.
66 Šajā ziņā jānorāda, ka tiesības uz vārda brīvību ir daļa no primārajām tiesībām. Hartas, kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīta tāda pati juridiskā vērtība kā Līgumiem, 11. pantā ir paredzēts šādi:
“1. Ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām.
2. Tiek ievērota plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms.”
67 Šīs tiesības nav absolūtas, jo saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu:
“Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.”
68 Līdzīgas normas ir ECPAK, kas ir minēta LES 6. panta 3. punktā. Tās 10. pantā ir noteikts šādi:
“1. Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām [..].
2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti.”
69 Saskaņā ar judikatūru tiesības uz vārda brīvību nav absolūta prerogatīva un tādēļ tās var ierobežot, ievērojot Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus. Tādējādi, lai atbilstu Savienības tiesībām, vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvības ierobežojumam ir jāatbilst trīskāršam nosacījumam. Pirmkārt, attiecīgajam ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos”. Citiem vārdiem, Savienības iestādei, kas nosaka pasākumus, ar ko var ierobežot personas vārda brīvību, šai nolūkā ir jābūt juridiskajam pamatam. Otrkārt, attiecīgajam ierobežojumam ir jāatbilst vispārējas nozīmes mērķim, ko par tādu atzinusi Savienība. Treškārt, konkrētais ierobežojums nedrīkst būt pārmērīgs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 4. decembris, Sarafraz/Padome, T‑273/13, nav publicēts, EU:T:2015:939, 177.–182. un 184. punkts).
70 Šie nosacījumi būtībā atbilst tiem, kas ir paredzēti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūrā, saskaņā ar kuru, lai no ECPAK 10. panta 2. punkta viedokļa varētu attaisnot tiesību uz vārda brīvības izmantošanas ierobežojumu, tam jābūt “noteiktam tiesību aktos”, tam jāatbilst vienam vai vairākiem šajā normā uzskaitītajiem leģitīmajiem mērķiem un tam jābūt “nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā” šī mērķa vai mērķu sasniegšanai (ECT spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Perinçek pret Šveici, CE:ECHR:2015:1015JUD002751008, 124. punkts). No tā izriet, ka konkrētais kritērijs ir jāinterpretē tādējādi, ka Padome varēja noteikt ierobežojošus pasākumus, ar ko var tikt ierobežota prasītāja vārda brīvība, ja šie ierobežojumi atbilst iepriekš atgādinātajiem nosacījumiem, kas ir jāizpilda, lai šo brīvību varētu leģitīmi ierobežot.
71 Tātad būs jāpārbauda, vai prasītājam piemērotie ierobežojošie pasākumi ir noteikti tiesību aktos, atbilst vispārējas nozīmes mērķim un nav pārmērīgi.
a) Par nosacījumu, ka jebkuram vārda brīvības ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos”
72 Attiecībā uz to, vai konkrētie ierobežojošie pasākumi bija noteikti tiesību aktos, jānorāda, ka tie ir paredzēti aktos, kuri tostarp ir vispārpiemērojami, un tiem ir, pirmkārt, skaidrs juridiskais pamats Savienības tiesībās, proti, LES 29. pants un LESD 215. pants, un, otrkārt, pietiekams pamatojums, kas attiecas gan uz to piemērošanas jomu, gan uz iemesliem, kas pamato to piemērošanu prasītājam (skat. iepriekš 42.–51. punktu) (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 176. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr ir jāpārliecinās, vai prasītājs varēja pamatoti sagaidīt, ka konkrētais kritērijs, kurš attiecas uz “aktīva atbalsta” jēdzienu, varētu tikt piemērots viņa situācijā, kuru principā aizsargāja vārda brīvība.
73 Kaut arī šajā ziņā apstrīdētie akti patiešām neietver precīzu koncepcijas “aktīvs atbalsts” definīciju, to var saprast tikai tādējādi, ka tā attiecas uz personām, kuras, pašām neesot atbildīgām par Krievijas valdības darbībām un politiku, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā, un pašām neveicot šīs darbības vai politiku, sniedza atbalstu šai politikai un darbībām.
74 Turklāt jāprecizē, ka konkrētais kritērijs neattiecas uz jebkāda veida atbalstu Krievijas valdībai, bet uz tādiem atbalsta veidiem, kuri, tā kā tie ir kvalitātes vai daudzuma ziņā būtisks atbalsts, ir veicinājuši tās darbības un politiku, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā. Ar konkrēto kritēriju, to Savienības tiesas uzraudzībā interpretējot, atbilstoši mērķim izdarīt spiedienu uz Krievijas valdību, lai tā pārtrauktu minētās darbības un politiku, objektīvā veidā tiek definēta to personu un vienību kategorija, kurām var tikt piemēroti līdzekļu iesaldēšanas pasākumi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 16. jūlijs, National Iranian Oil Company/Padome, T‑578/12, nav publicēts, EU:T:2014:678, 119. punkts).
75 Interpretējot šo kritēriju, jāņem vērā ECT judikatūra, kurā ir atzīta neiespējamība sasniegt absolūtu precizitāti tiesību aktu teksta formulējumā, it īpaši tajās jomās, kur situācija mainās atkarībā no sabiedrībā valdošajiem viedokļiem, un kurā ir akceptēts, ka nepieciešamība izvairīties no neelastības un nodrošināt to spēju pielāgoties konkrētai situācijai nozīmē, ka vairāki tiesību akti ir lielākā vai mazākā mērā plaši formulēti un to interpretācija un piemērošana ir atkarīga no prakses. Nosacījums, saskaņā ar kuru tiesību aktā ir skaidri jādefinē pārkāpumi, ir izpildīts, ja attiecīgā persona no atbilstošās normas formulējuma un, vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto šīs normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies atbildība (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2015. gada 15. oktobris, Perinçek pret Šveici, CE:ECHR:2015:1015JUD002751008, 133. un 134. punkts).
76 Taču, ņemot vērā to, cik svarīga loma mūsdienu sabiedrībā ir plašsaziņas līdzekļiem, it īpaši audiovizuālajiem plašsaziņas līdzekļiem (šajā nozīmē skat. ECT spriedumus, 2009. gada 17. septembris, Manole u.c. pret Moldovu, CE:ECHR:2009:0917JUD001393602, 97. punkts, un 2016. gada 16. jūnijs, Delfi pret Igauniju, CE:ECHR:2015:0616JUD006456909, 134. punkts), bija iespējams paredzēt, ka uz plašsaziņas līdzekļu vērienīgo atbalstu Krievijas valdības darbībām un politikai, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā, – atbalstu, ko it īpaši ļoti populāru raidījumu laikā sniedza persona, kuru prezidents Putins ar rīkojumu bija iecēlis amatā par RS vadītāju, kas ir preses aģentūra, kuru pats atbildētājs ir kvalificējis kā Krievijas valsts “vienotu uzņēmumu”, var attiekties uz “aktīva atbalsta” koncepciju balstītais kritērijs, ja vien no tā izrietošie vārda brīvības ierobežojumi atbilst citiem noteiktajiem nosacījumiem šīs brīvības leģitīmai ierobežošanai.
77 Turklāt jānorāda, ka pretēji prasītāja apgalvotajam no 2014. gada 23. septembra sprieduma Mikhalchanka/Padome (T‑196/11 un T‑542/12, nav publicēts, EU:T:2014:801) izrietošā judikatūra neļauj secināt, ka “aktīva atbalsta” koncepcija ir piemērojama žurnālista darbībai tikai tad, ja viņa izteikumiem ir konkrēta ietekme. Kā to pareizi norādījusi Padome, šajā spriedumā Vispārējā tiesa nav lēmusi par vārda brīvību, bet ir uzskatījusi, ka Padome nav pierādījusi, ka uz prasītāja gadījumu lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, attiecās aplūkojamos aktos paredzētie kritēriji personu iekļaušanai sarakstā. Šie kritēriji tostarp attiecās uz personām, kas ir atbildīgas par starptautisko vēlēšanu standartu pārkāpumiem 2010. gada 19. decembra prezidenta vēlēšanās Baltkrievijā un par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem vai represijām pret pilsonisko sabiedrību un demokrātisko opozīciju šajā valstī. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa nosprieda, ka Padome nav norādījusi pierādījumu elementus, kas varētu pierādīt ietekmi, konkrētu iedarbību un it īpaši atbildību, kāda varēja būt prasītājam, kā arī attiecīgajā gadījumā viņa pārstāvētajai televīzijas pārraidei saistībā ar starptautisko vēlēšanu standartu pārkāpumiem un represijām pret pilsonisko sabiedrību un demokrātisko opozīciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 23. septembris, Mikhalchanka/Padome, T‑196/11 un T‑542/12, nav publicēts, EU:T:2014:801, 7., 8., 15., 134. un 135. punkts).
78 Tomēr šajā lietā “aktīva atbalsta” kritērijs, ko Padome piemēroja prasītājam, ir plašāks nekā kritēriji, kas balstīti uz atbildību, lietā, kurā tika taisīts 2014. gada 23. septembra spriedums Mikhalchanka/Padome (T‑196/11 un T‑542/12, nav publicēts, EU:T:2014:801). Līdz ar to prasītājs nevar pamatoti atsaukties uz šo spriedumu, lai pamatotu savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru Padomei esot bijusi jāpierāda viņa paziņojumu konkrētā iedarbība.
79 Šādos apstākļos jāuzskata, ka nosacījums, saskaņā ar kuru vārda brīvības ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, šajā lietā ir izpildīts.
b) Par vispārējas nozīmes mērķa īstenošanu
80 Attiecībā uz nosacījumu saistībā ar vispārējas nozīmes mērķa īstenošanu, ko par tādu atzinusi Savienība, ir jānorāda, ka ar ierobežojošiem pasākumiem, kuri ir noteikti, it īpaši piemērojot konkrēto kritēriju, Padome vēlas izdarīt spiedienu uz Krievijas iestādēm, lai tās izbeigtu savas darbības un politiku, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā, un tas atbilst vienam no kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķiem.
81 Ierobežojošo pasākumu noteikšana tostarp attiecībā uz personām, kuras aktīvi atbalsta Krievijas valdības darbības un politiku, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā, atbilst LES 21. panta 2. punkta c) apakšpunktā norādītajam mērķim saglabāt mieru, novērst konfliktus un pastiprināt starptautisko drošību atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem un principiem.
82 Šajā ziņā, tāpat kā to izdarījusi Padome, ir jāuzsver, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja 2014. gada 27. martā pieņēma Rezolūciju 68/262 “Ukrainas teritoriālā integritāte”, ar kuru tā atgādināja visām valstīm noteikto pienākumu atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 2. pantam savās starptautiskajās attiecībās atturēties no spēka draudiem vai tā lietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību un risināt savus starptautiskos strīdus mierīgiem līdzekļiem. Tā izteica gandarījumu par starptautisko un reģionālo organizāciju pastāvīgajiem centieniem noregulēt situāciju Ukrainā. Šīs rezolūcijas rezolutīvajā daļā Ģenerālā asambleja it īpaši no jauna apliecināja Ukrainas suverenitātes, politiskās neatkarības, vienotības un teritoriālās integritātes tās starptautiski atzītajās robežās nozīmi un aicināja visas puses nekavējoties ar mierīgiem līdzekļiem censties noregulēt situāciju attiecībā uz Ukrainu, izrādīt savaldību, atturēties no jebkādas vienpusējas rīcības un jebkādām provocējošām runām, kas varētu pastiprināt saspīlējumu, un pilnā mērā piedalīties starptautiskajos mediācijas centienos.
83 Līdz ar to jāsecina, ka nosacījums par vispārējas nozīmes mērķa īstenošanu šajā lietā ir izpildīts.
c) Par to ierobežojošo pasākumu, kuri attiecas uz prasītāju, pārmērīgā rakstura neesamību
84 Attiecībā uz nosacījumu, ka vārda brīvības ierobežojumiem, kuri izriet no konkrētajiem ierobežojošiem pasākumiem, nevar būt pārmērīgs raksturs, ir jānorāda, ka tas ietver divas daļas: pirmkārt, šiem ierobežojumiem ir jābūt nepieciešamiem un samērīgiem ar izvirzīto mērķi un, otrkārt, tie nedrīkst nodarīt kaitējumu šīs brīvības būtībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 4. decembris, Sarafraz/Padome, T‑273/13, nav publicēts, EU:T:2015:939, 184. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par ierobežojumu nepieciešamību un samērīgumu
85 Pirmkārt, jautājumā par attiecīgo ierobežojumu nepieciešamību ir jākonstatē, ka tādi alternatīvi un mazāk apgrūtinoši ierobežojoši pasākumi kā iepriekšējas atļaujas sistēma vai pienākums a posteriori pamatot pārskaitīto līdzekļu izlietojumu neļauj tikpat efektīvi sasniegt izvirzītos mērķus, proti, izdarīt spiedienu uz Krievijas lēmumpieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par situāciju Ukrainā, it īpaši, ņemot vērā iespēju apiet uzliktos ierobežojumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, EU:T:2014:113, 117. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Otrkārt, jautājumā par konkrēto ierobežojumu samērīgumu jāatgādina judikatūra par samērīguma principu un par vārda brīvības ierobežojumiem, un jānosaka, kā šos ierobežojumus var piemērot konkrētajai prasītāja situācijai, kāda izriet no Padomes lietā esošās informācijas.
87 Samērīguma princips kā Savienības tiesību vispārīgais princips prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. Tādējādi, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2015. gada 4. decembris, Sarafraz/Padome, T‑273/13, nav publicēts, EU:T:2015:939, 185. punkts un tajā minētā judikatūra).
88 Šajā ziņā judikatūrā ir precizēts, ka saistībā ar samērīguma principa ievērošanas pārbaudi tiesā Savienības likumdevējam ir jāatzīst plaša novērtējuma brīvība jomās, kurās tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kurās tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi. Tātad šajās jomās veikta pasākuma tiesiskumu var ietekmēt tikai šī pasākuma acīmredzami neatbilstošais raksturs, ņemot vērā mērķi, ko vēlas sasniegt kompetentā iestāde (skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 120. punkts un tajā minētā judikatūra).
89 Precīzāk, runājot par vārda brīvības ierobežojumiem, ECT judikatūrā var konstatēt vairākus principus.
90 Pirmkārt, tā ir norādījusi, ka vārda brīvība ir viens no galvenajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un viens no sabiedrības attīstības un katra cilvēka pašrealizācijas pamatnosacījumiem un ka tā principā aizsargā ne tikai “informāciju” vai “idejas”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par nekaitīgām vai nebūtiskām, bet arī visa veida informāciju un idejas, kas apvaino, šokē vai uztrauc, lai garantētu plurālismu, toleranci un atklātību, bez kā demokrātiska sabiedrība nepastāv. Ir tiesa, ka no šīs brīvības pastāv izņēmumi, taču tie ir jāinterpretē šauri un jebkāda ierobežojuma nepieciešamība ir pārliecinoši jāpierāda (ECT spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Perinçek pret Šveici, CE:ECHR:2015:1015JUD002751008, 196. punkta i) apakšpunkts).
91 Otrkārt, ECT ir nospriedusi, ka ECPAK 10. panta 2. punktā tikpat kā nav vietas vārda brīvības ierobežojumiem politiskas runas vai vispārējas nozīmes jautājumu gadījumos. Principā izteikumi saistībā ar šādiem sabiedrības interešu jautājumiem ir pastiprināti jāaizsargā, pretēji tiem, ar kuriem tiek aizstāvēta vai attaisnota vardarbība, naids, ksenofobija vai citi neiecietības veidi, kas parasti netiek aizsargāti. Politiska runa pēc sava rakstura ir polemikas avots, un bieži vien tā ir dzēlīga, bet tomēr tā paliek sabiedrības interese, ja vien ar to netiek pārkāptas robežas un izteikts aicinājums uz vardarbību, naidu vai neiecietību (ECT spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Perinçek pret Šveici, CE:ECHR:2015:1015JUD002751008, 197., 230. un 231. punkts).
92 Treškārt, attiecībā uz vārda brīvības ierobežojuma “nepieciešamo” raksturu ECT uzskata, ka tas nozīmē, ka jābūt neatliekamai sabiedriskai vajadzībai un ka iejaukšanās ir jāpārbauda, ņemot vērā visus lietas apstākļus, lai noteiktu, vai tā ir bijusi samērīga ar izvirzīto leģitīmo mērķi un vai iestāžu tās attaisnošanai norādītie iemesli šķiet esam atbilstoši un pietiekami (ECT spriedums, 2015. gada 15. oktobris, Perinçek pret Šveici, CE:ECHR:2015:1015JUD002751008, 196. punkta ii) un iii) apakšpunkts).
93 Protams, šie principi ir svarīgi elementi, kas jāņem vērā šajā lietā. Tomēr ir jānorāda, ka tie ir piemērojami tikai tad, ja tie ir atbilstoši šīs lietas kontekstā, ko raksturo īpatnības, kuras to nošķir no citām lietām, kas ECT ir ļāvušas veidot tās judikatūru.
94 Jāuzsver, ka no ECT judikatūras izrietošie principi tika ieviesti attiecībā uz situācijām, kurās personai, kas nākusi klajā ar izteikumiem vai veikusi darbības, ko valsts, kas pievienojusies ECPAK, ir uzskatījusi par nepieņemamām, šī valsts, kurā šī persona bija reģistrēta, piemēroja piespiedu pasākumus, bieži vien krimināltiesiskus, un šī persona atsaucās uz vārda brīvību kā aizstāvības līdzekli pret minēto valsti.
95 Savukārt šajā lietā prasītājs ir Krievijas pilsonis, kurš dzīvo Krievijā un kurš ar prezidenta Putina dekrētu tika iecelts par RS – kas ir Krievijas valsts “vienots uzņēmums” – ziņu aģentūras vadītāju.
96 Savu žurnālista pienākumu izpildē, kurus nevar nodalīt no RS vadītāja pienākumiem, prasītājs vairākas reizes izteicās par situāciju, ko Krievijas valdība ir izraisījusi Ukrainā, un, pēc Padomes domām, viņš pasniedza notikumus par šo situāciju Krievijas valdībai labvēlīgā veidā.
97 Šādā kontekstā prasītājs atsaucas uz tiesībām uz vārda brīvību. Tātad runa nav par atsaukšanos uz šīm tiesībām kā uz aizsardzības līdzekli pret Krievijas valsti, bet gan lai nodrošinātos pret ierobežojošiem pasākumiem, kuriem ir aizsardzības, nevis krimināltiesisks raksturs un kurus Padome ir noteikusi, lai reaģētu uz Krievijas valdības darbībām un politiku, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā. Tomēr ir vispārzināms, ka šīs darbības un politika tiek plaši atspoguļotas Krievijas plašsaziņas līdzekļos un bieži vien Krievijas iedzīvotājiem tiek pasniegtas propagandas veidā kā pilnībā pamatotas.
98 It īpaši jānorāda, ka 2014. gada 13. februārī Krievijas sabiedriskā kolēģija, kas izskata sūdzības par presi (turpmāk tekstā – “Krievijas kolēģija”), pieņēma rezolūciju attiecībā uz prasītāju pēc sūdzības saistībā ar viņa vadīto pārraidi “Vesti Nedeli” (nedēļas ziņas). Šajā dokumentā Krievijas kolēģija uzskatīja, ka prasītāja izteikumi 2013. gada 8. decembra Vesti Nedeli pārraidē bija uzskatāmi par propagandu, kurā notikumi, kas 2013. gada 30. novembrī un 1. decembrī norisinājās Neatkarības laukumā Kijevā (Ukraina), tika izklāstīti tendenciozi un pretēji sociālās atbildības, nekaitīguma, patiesības, objektivitātes un taisnīguma principiem, kuri ir obligāti jāievēro žurnālistiem, un tas esot darīts, lai manipulētu ar Krievijas sabiedrības viedokli, izmantojot dezinformēšanas līdzekļus.
99 Prasītājs nenoliedz, ka viņš ir nācis klajā ar izteikumiem, par kuriem Krievijas kolēģija ir pieņēmusi rezolūciju, bet norāda, ka propagandēšanu aizsargā vārda brīvība.
100 Turklāt ir jānorāda, ka tas, ka prasītājs ir propagandējis Krievijas valdības darbības un politiku, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā, izriet arī no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (Latvija) 2014. gada 3. aprīļa lēmuma (turpmāk tekstā – “Latvijas lēmums”) un no Lietuvos radijo ir televizijos komisija (Lietuvas Radio un televīzijas komisija) 2014. gada 2. aprīļa lēmuma, kuru 2014. gada 7. aprīlī apstiprinājusi Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) (turpmāk tekstā – “Lietuvas lēmums”), attiecībā uz to, ka šajās attiecīgajās valstīs tiek apturētas tostarp raidījuma Vesti Nedeli pārraides, kurās ir piedalījies prasītājs.
101 Prasītājs uzskata, ka Latvijas un Lietuvas lēmumi ir vienpusējas nostājas, par kurām nedz viņam, nedz RS nav bijusi iespēja izteikties, tādēļ Padome nevarēja uz tiem pamatoties.
102 Attiecībā uz šiem lēmumiem, pirmkārt, jānorāda, ka Padome savā rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu norādīja, ka tie oficiāli tika pievienoti administratīvajiem materiāliem 2016. gada 1. februārī.
103 Tādējādi ir skaidrs, ka šie lēmumi ir daļa no pierādījumiem, ar kuriem ir pamatoti 2016. gada marta tiesību akti, bet tas tā nav attiecībā uz 2015. gada marta un 2015. gada septembra tiesību aktiem.
104 Šajā ziņā nevar piekrist Padomes izvirzītajam apgalvojumam, ka tā zināja Latvijas un Lietuvas lēmumu saturu jau 2015. gada marta tiesību aktu pieņemšanas laikā, jo šie lēmumi jau bija publiskoti, tostarp angļu valodā, 2014. gada aprīlī un oktobrī. Nevar prezumēt, ka Padomei bija zināms par visiem dokumentiem saistībā ar prasītāju tikai tāpēc vien, ka šis dokuments bija publiski pieejams.
105 Attiecībā uz šo lēmumu saturu, pirmkārt, ir jānorāda, ka Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, pamatojoties uz ziņojumu, kuru sagatavojusi Latvijas policija, kas, pārbaudījusi tostarp 2014. gada 2. un 16. marta Vesti Nedeli raidījumus, kuros piedalījies prasītājs, uzskatīja, ka šie raidījumi propagandē karu, attaisnojot Krievijas militāro iejaukšanos Ukrainā un pielīdzinot Ukrainas demokrātijas aizstāvjus nacistiem, nododot vēstījumu, ka, šādiem spēkiem nākot pie varas, tie atkārtos nacistu noziegumus.
106 Otrkārt, Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas administratīvā apgabaltiesa) apstiprināja Lietuvas Radio un televīzijas komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru Vesti Nedeli 2014. gada 2. marta raidījums, ko tā bija izvērtējusi, kūdīja uz naidu starp krieviem un ukraiņiem un attaisnoja Krievijas militāro iejaukšanos Ukrainā, kā arī Ukrainas teritorijas daļas pievienošanu Krievijai.
107 Šādi konstatējumi, kurus ir izdarījušas divu dalībvalstu iestādes, kas izvērtējušas konkrētos raidījumus, ir pārliecinoši pierādījumi tam, ka prasītājs ir īstenojis propagandu to Krievijas valdības darbību un politikas atbalstam, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā.
108 Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka prasītājs Vispārējā tiesā nav apstrīdējis Latvijas un Lietuvas lēmumos ietvertos konstatējumus, bet ir tikai izvirzījis formālus iebildumus (skat. iepriekš 101. punktu).
109 Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja minētie apstākļi nekādi neietekmēja viņa iespēju tiesvedībā Vispārējā tiesā norādīt argumentus un pierādījumu elementus, ar ko tiek apstrīdēta minētajos lēmumos ietverto konstatējumu pamatotība.
110 Turklāt jānorāda, ka nedz prasītājs, nedz RS nav apstrīdējuši Latvijas un Lietuvas lēmumus kompetentajās valstu tiesās, lai gan vismaz attiecībā uz Latvijas lēmumu no lietas materiāliem izriet, ka tas bija pārsūdzams.
111 Šādos apstākļos jāsecina, ka, pamatojoties uz Krievijas kolēģijas rezolūciju un – attiecībā uz 2016. gada marta tiesību aktiem – arī uz Latvijas un Lietuvas lēmumiem, Padome varēja uzskatīt, ka prasītājs ir īstenojis propagandu.
112 Padomes noteiktie ierobežojošie pasākumi, kuri ir attiecināti uz prasītāju, ņemot vērā viņa īstenoto propagandu to Krievijas valdības darbību un politikas atbalstam, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā, nav uzskatāmi par viņa tiesību uz vārda brīvību nesamērīgu ierobežojumu.
113 Ja tas tā būtu, Padomei nebūtu iespējas sasniegt savu politisko mērķi – izdarīt spiedienu uz Krievijas valdību, paredzot ierobežojošus pasākumus ne tikai attiecībā uz personām, kas ir atbildīgas par šīs valdības darbībām vai politiku attiecībā uz Ukrainu, vai personām, kuras īsteno šādas darbības vai politiku, bet arī personām, kas tām sniedz aktīvu atbalstu.
114 Saskaņā ar šī sprieduma 74. punktā atgādināto judikatūru aktīva atbalsta jēdziens attiecas uz tādiem atbalsta veidiem, kuri, tā kā tie ir kvalitātes vai daudzuma ziņā būtisks atbalsts, veicina Krievijas valdības darbības un politiku, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā.
115 Šī jēdziena nozīme nav ierobežojama tikai ar materiālu atbalstu, bet tas ietver arī tādu atbalstu, ko var sniegt RS – Krievijas valsts “vienota uzņēmuma” – vadītājs, kuru amatā ir iecēlis šīs valsts prezidents, kas ir galvenais atbildīgais par Padomes kritizētajām darbībām un politiku, uz kuru tā vēlas reaģēt, nosakot attiecīgos ierobežojošos pasākumus.
116 Šajā ziņā, tiesa gan, ir skaidrs, ka, izvērtējot attiecībā uz prasītāju noteikto ierobežojošo pasākumu samērīgumu, ir jāpārbauda, vai ar tiem Krievijas žurnālisti tiek atturēti no brīvas savu uzskatu paušanas par tādiem vispārējas nozīmes politiskiem jautājumiem, kāds ir jautājums par Krievijas valdības darbībām un politiku, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā. Šeit runa būtu par visai sabiedrībai kopumā kaitējošām sekām (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2004. gada 17. decembris, Cumpănă un Mazăre pret Rumāniju, CE:ECHR:2004:1217JUD003334896, 114. punkts).
117 Tomēr tas tā nav šajā lietā, ņemot vērā, ka prasītāja situācijai ir specifiskas īpatnības, proti, tā ir unikāla tādēļ, ka viņš ir veicis propagandu to Krievijas valdības darbību un politikas atbalstam, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā, izmantojot līdzekļus un pilnvaras, kuri tam pieejami kā RS vadītājam, kas ir amats, kurā viņš tika iecelts ar paša prezidenta Putina rīkojumu.
118 Citi žurnālisti, kas vēlas izteikt savu viedokli, pat ar apvainojošiem, šokējošiem vai uztraucošiem izteikumiem (skat. iepriekš šī sprieduma 90. punktu), par tādu vispārējas nozīmes jautājumu saistībā ar politisku runu (skat. iepriekš šī sprieduma 91. punktu), kāds ir jautājums par Krievijas valdības darbībām vai politiku, ar ko tiek destabilizēta situācija Ukrainā, nav salīdzināmā situācijā ar prasītāju, kurš vienīgais veic RS vadītāja funkcijas tādēļ, ka tieši tādu izvēli ir izdarījis prezidents Putins.
119 Turklāt neviena cita žurnālista vārds konkrētajos sarakstos nav ietverts, un vienīgi pamatojums saistībā ar pašpasludinātās “Doņeckas Tautas Republikas” varas iestāžu pārstāvi attiecas uz propagandas darbībām.
120 Iepriekš minētie apsvērumi, ņemot vērā arī Padomes plašo novērtējuma brīvību (skat. iepriekš šī sprieduma 88. punktu), ir pietiekami, lai secinātu, ka prasītāja tiesību uz vārda brīvību ierobežojumi, kurus var izraisīt attiecīgie ierobežojošie pasākumi, ir nepieciešami un nav nesamērīgi, un nav jāpārbauda, vai citi pierādījumu elementi, uz kuriem Padome ir balstījusies, pierāda to, ka prasītājs ir aicinājis uz vardarbību vai ir paudis naida runu.
121 Tā kā prasītāja vārda brīvības ierobežojumi, kurus šie ierobežojošie pasākumi var izraisīt attiecībā uz prasītāju, ir nepieciešami un samērīgi ar izvirzīto mērķi, ir jāpārbauda nosacījums par to, ka šīs brīvības būtībai nedrīkst tikt nodarīts kaitējums.
Par kaitējuma neesamību prasītāja vārda brīvības būtībai
122 Attiecībā uz nosacījumu par to, ka prasītāja vārda brīvības būtībai nedrīkst tikt nodarīts kaitējums, ir jāatgādina, ka konkrētie ierobežojošie pasākumi paredz, pirmkārt, ka dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai liegtu viņam ieceļot vai šķērsot tranzītā to teritoriju, un, otrkārt, ka tiek iesaldēti viņa Savienībā izvietotie līdzekļi un saimnieciskie resursi.
123 Prasītājs ir trešās valsts – Krievijas Federācijas – valstspiederīgais, un viņš dzīvo šajā valstī, kur veic savu profesionālo darbību RS vadītāja amatā. Tādējādi attiecīgie ierobežojošie pasākumi nekaitē prasītāja tiesību īstenot vārda brīvību būtībai, it īpaši viņa profesionālās darbības ietvaros plašsaziņas līdzekļu jomā valstī, kurā viņš dzīvo un strādā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 4. decembris, Sarafraz/Padome, T‑273/13, nav publicēts, EU:T:2015:939, 190. punkts un tajā minētā judikatūra).
124 Turklāt šiem pasākumiem ir pagaidu un atsaucams raksturs. Faktiski no Lēmuma 2014/145 6. panta izriet, ka tas tiek nepārtraukti pārskatīts, un no Regulas Nr. 269/2014 14. panta 4. punkta – ka tai pievienotais saraksts tiek regulāri pārbaudīts vismaz reizi 12 mēnešos.
125 No tā izriet, ka attiecībā uz prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi nekaitē viņa vārda brīvības pamatbūtībai.
126 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais un otrais pamats ir noraidāmi.
D – Par piekto pamatu, kas balstīts uz to, ka konkrētais kritērijs būtu nesaderīgs ar tiesībām uz vārda brīvību un tātad prettiesisks, ja ar to tiktu atļauts noteikt ierobežojošus pasākumus pret žurnālistiem, kas izmanto šīs tiesības
127 Pakārtoti prasītājs izvirza iebildi par konkrētā kritērija prettiesiskumu LESD 277. panta izpratnē gadījumā, ja tas tiktu interpretēts tādējādi, ka tas ļauj noteikt ierobežojošus pasākumus pret žurnālistiem, kas ir izteikuši savu viedokli, kuru Padome uzskata par apstrīdamu. Šādi interpretēts, šis kritērijs būtu nesamērīgs un tam nebūtu juridiska pamata. Savā replikā prasītājs precizē, ka LES 29. pants un LESD 215. pants neļauj pieņemt tiesību aktus, kas ir pretēji vārda brīvībai.
128 Pirmkārt, Padome izvirza šī pamata nepieņemamību, kurš neatbilstot Reglamenta 76. panta d) punkta nosacījumiem.
129 Otrkārt, Padome norāda, ka konkrētais kritērijs attiecas uz propagandas un dezinformēšanas darbībām, ar ko tiek sniegts aktīvs atbalsts Krievijas valdībai saistībā ar situācijas Ukrainā destabilizāciju, un ka šāds kritērijs nav pretrunā vārda brīvībai.
130 No pirmā un otrā pamata pārbaudes izriet, ka konkrētais kritērijs ir jāinterpretē atbilstoši primārajām tiesībām, kurās ir ietverti noteikumi, ar ko tiek aizsargātas tiesības uz vārda brīvību (skat. iepriekš 64.–70. punktu).
131 Ir secināts, ka konkrētais kritērijs var tikt interpretēts un piemērots atbilstoši primārajām tiesībām, tostarp tiesībām uz vārda brīvību. Turklāt ir konstatēts, ka šī kritērija piemērošana, kas šajā lietā tika veikta attiecībā uz prasītāju, nepārkāpa viņa tiesības uz vārda brīvību, jo Padome bija ievērojusi juridiskos nosacījumus, kuri paredzēti, lai ierobežotu šo brīvību.
132 Šādos apstākļos šis prasības pamats ir jānoraida, nelemjot par Padomes izvirzīto iebildi par nepieņemamību.
E – Par trešo pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
133 Prasītājs, atgādinājis judikatūrā noteiktos principus par tiesību uz aizstāvību ievērošanu ierobežojošo pasākumu jomā, norāda, ka, lai gan ar 2015. gada marta tiesību aktiem viņa vārds tika tikai saglabāts konkrētajos sarakstos, nevis pirmoreiz iekļauts tajos, viņš nebija nedz iepriekš informēts par pamatojumu šai viņa vārda saglabāšanai sarakstā, nedz arī bija saņēmis informāciju par pamatotiem, ticamiem un konkrētiem pierādījumiem, ar ko tā būtu attaisnojama.
134 It īpaši, pirmkārt, prasītājs norāda, ka 2015. gada marta tiesību akti tika pieņemti pirms Padomes atbildes uz viņa lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem, kas bija ietverts 2015. gada 4. februāra vēstulē. Tādējādi viņš neesot varējis, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, izteikties par Padomes nodomu turpināt viņam piemērot ierobežojošos pasākumus.
135 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka viņa 2015. gada 25. februāra vēstule nav tikusi rūpīgi un objektīvi izskatīta.
136 Padome papildus tam, ka tā pēc būtības apstrīd prasītāja argumentus par viņa tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, norāda, ka nav pieņemams tas, ka viņš tikai šī pamata virsrakstā ir atsaucies uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, jo tas neatbilst minimālajām prasībām, kas paredzētas Reglamenta 76. panta d) punktā.
137 Vispirms ir jāapmierina Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību, jo prasītājs nav norādījis argumentus, kuri īpaši attiektos uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.
138 Jāatgādina, ka atbilstoši Reglamenta 76. panta d) punktam, kurš būtībā sakrīt ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, prasības pieteikumā tostarp ir jābūt ietvertam kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šim kopsavilkumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa – spriest par prasību, vajadzības gadījumā nelūdzot citu informāciju. Lai prasība būtu pieņemama, būtiskiem faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem, ar kuriem tā pamatota, pašā prasības pieteikuma tekstā ir jābūt izklāstītiem vismaz kopsavilkuma veidā, taču loģiski un saprotami, lai garantētu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedību. Joprojām atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jebkurš pamats, kas nav pietiekami izklāstīts pieteikumā par lietas ierosināšanu, ir jāuzskata par nepieņemamu. Analoģiskas prasības ir noteiktas, ja kāda pamata atbalstam ir izvirzīts iebildums. Šāda absolūta iebilde par nepieņemamību Savienības tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. maijs, Itālija/Komisija, T‑384/14, EU:T:2016:298, 38. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).
139 Attiecībā uz iebildumu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jāatgādina, ka pamattiesības uz šo tiesību ievērošanu procedūrā pirms ierobežojoša pasākuma noteikšanas ir skaidri ietvertas Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).
140 Šajā kontekstā jānorāda, ka Lēmuma 2014/145 3. panta 2. un 3. punktā un Regulas Nr. 269/2014 14. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts, ka Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu vārda iekļaušanai konkrētajā sarakstā, paziņo attiecīgajai fiziskajai vai juridiskajai personai, vienībai vai struktūrai vai nu tieši, ja tās adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai personai iespēju iesniegt savus apsvērumus. Ja tiek iesniegti apsvērumi vai jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un par to informē attiecīgo fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru.
141 Turklāt ir svarīgi vispirms norādīt, ka saskaņā ar Lēmuma 2014/145 6. panta trešo daļu tas tiek pastāvīgi pārskatīts. Tālāk, šī lēmuma 6. panta otrajā daļā tās sākotnējā redakcijā bija paredzēts, ka šis lēmums ir piemērojams līdz 2014. gada 17. septembrim, bet ar vēlākiem aktiem šis termiņš tika vairākkārtēji pagarināts. Visbeidzot, saskaņā ar Regulas Nr. 269/2014 14. panta 4. punktu šīs regulas pielikumā iekļauto sarakstu regulāri un ne retāk kā reizi 12 mēnešos pārskata.
142 Šajā lietā prasītājs nav apstrīdējis nedz Īstenošanas lēmumu 2014/151, nedz Īstenošanas regulu Nr. 284/2014, ar ko Padome pirmo reizi iekļāva viņa vārdu sarakstā (skat. iepriekš šī sprieduma 3. punktu). Kā prasītājs atzina savā rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu, viņa pirmā reakcija uz šo aktu pieņemšanu bija 2015. gada 4. februāra vēstule, lai gan Padome 2014. gada 22. martā bija publicējusi paziņojumu to personu ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kas paredzēti Lēmumā 2014/145, ko īsteno ar Īstenošanas lēmumu 2014/151, un Regulā Nr. 269/2014, ko īsteno ar Īstenošanas regulu Nr. 284/2014 (OV 2014, C 84, 3. lpp.).
143 Šajā paziņojumā tostarp bija norādīts, ka attiecīgās personas un vienības var iesniegt Padomei lūgumu pārskatīt lēmumu, ar kuru to vārdi un nosaukumi ir iekļauti pirmajiem apstrīdētajiem aktiem pievienotajos sarakstos, tam pievienojot apliecinošus dokumentus.
144 No tā izriet, ka prasītājs bija ilgi gaidījis, pirms lūdzis Padomei piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz viņu, un viņa situācijas pārskatīšanu.
145 Turklāt jānorāda, ka ar 2015. gada marta tiesību aktiem prasītāja vārds tika saglabāts konkrētajos sarakstos ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī saskaņā ar judikatūru Padomei nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms viņa vārda pirmās iekļaušanas sarakstā, lai pret viņu noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem būtu pārsteiguma efekts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 110.–113. punkts un tajos minētā judikatūra), tai principā bija viņš jāuzklausa, pirms tā izlemj par viņa vārda turpmāku saglabāšanu konkrētajos sarakstos. Tomēr tiesības tikt uzklausītam pirms to aktu pieņemšanas, ar kuriem patur spēkā ierobežojošos pasākumus pret personām, pret ko šie pasākumi jau ir noteikti, ir saistošs pienākums tad, ja Padome ir ietvērusi jaunus pierādījumu elementus pret šīm personām, nevis tad, ja šī iekļaušanas sarakstā turpināšana ir pamatota ar to pašu pamatojumu, ar ko tika attaisnota sākotnējā akta pieņemšana par attiecīgo ierobežojošo pasākumu noteikšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, Tomana u.c./Padome un Komisija, C‑330/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:601, 67. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, Central Bank of Iran/Padome, C‑266/15 P, EU:C:2016:208, 33. punkts).
146 Šajā lietā apstrīdētajos aktos attiecībā uz prasītāju norādītais pamatojums nav mainījies salīdzinājumā ar tiem aktiem, ar kuriem pirmo reizi tika nolemts viņa vārdu iekļaut sarakstā.
147 Šādos apstākļos, pirmkārt, Padomei nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas.
148 Otrkārt, jānorāda, ka ar 2015. gada 13. februāra vēstuli (skat. iepriekš šī sprieduma 10. punktu) Padome katrā gadījumā tika uzaicinājusi prasītāju izteikties par ierobežojošo pasākumu, kas uz viņu attiecas, iespējamo ilguma pagarināšanu.
149 Ir tiesa, ka brīdī, kad prasītājs iesniedza savus apsvērumus, atbildot uz Padomes aicinājumu, viņš, neskatoties uz savu 2015. gada 4. februāra lūgumu, nebija saņēmis piekļuvi dokumentiem, kuri pamato viņa vārda iekļaušanu sarakstā.
150 Tomēr jānorāda, ka, pat pieņemot, ka šis lūgums, lai gan tas formāli ir balstīts uz Regulu Nr. 1049/2001, var tikt uzskatīts par tādu, kas iesniegts pārskatīšanas procedūrā, kuru regulējošie noteikumi ir minēti šī sprieduma 140. un 141. punktā, un tātad var būt atbilstošs, lai novērtētu, vai prasītāja tiesības uz aizstāvību šajā lietā ir ievērotas, Padomei nevar pārmest, ka tā nav ļoti īsā termiņā izskatījusi šo lūgumu pirms 2015. gada marta tiesību aktu pieņemšanas, jo prasītājs bija gaidījis gandrīz 11 mēnešus, pirms reaģēja uz viņa vārda pirmreizējo iekļaušanu sarakstā un iesniedza šādu lūgumu.
151 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai personai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apsūdzošiem pierādījumiem, kurus pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz pienākumu šai iestādei pašai pēc savas iniciatīvas dot piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Padomei ir pienākums dot pieeju visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. spriedumu, 2009. gada 14. oktobris, Bank Melli Iran/Padome, T‑390/08, EU:T:2009:401, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).
152 Šajā lietā, kā tika konstatēts ceturtā pamata pārbaudē, tā kā uz prasītāju attiecināto apstrīdēto aktu pamatojums, kurš sakrīt ar pamatojumu, kas sniegts aktiem, ar kuriem viņa vārds tika pirmoreiz iekļauts sarakstā, bija pietiekams, Padomei nebija pienākuma pēc savas iniciatīvas dot prasītājam piekļuvi lietas materiāliem vai sagaidīt viņa beidzot iesniegtā lūguma izskatīšanas iznākumu, pirms tā nolēma saglabāt viņa vārdu konkrētajos sarakstos. Prasītājs labu laiku pirms 2015. gada 16. marta vēstules saņemšanas zināja, ka attiecībā uz viņu ir noteikti ierobežojoši pasākumi viņa kā žurnālista un RS vadītāja darbību dēļ, un viņš noteikti zināja to, kā viņš ir veicis minētās darbības.
153 Treškārt un pilnības labad, ir jāatgādina, ka, lai tiesību uz aizstāvību pārkāpums izraisītu tiesību akta atcelšanu, ir jāpierāda, ka šī pārkāpuma neesamības gadījumā procedūras iznākums varētu būt bijis citāds. Šajā lietā prasītājs nav paskaidrojis, kādi bija argumenti un elementi, kurus viņš būtu varējis norādīt, ja viņš būtu saņēmis konkrētos dokumentus agrāk, nedz arī pierādījis, ka šie argumenti un elementi viņa gadījumā varēja mainīt iznākumu, proti, ka attiecībā uz viņu konkrētie ierobežojošie pasākumi netiktu pagarināti (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 18. septembris, Georgias u.c./Padome un Komisija, T‑168/12, EU:T:2014:781, 106.–108. punkts un tajos minētā judikatūra). Tādējādi šis pamats katrā ziņā nevarēja izraisīt apstrīdēto aktu atcelšanu.
154 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida.
155 Tā kā visi prasītāja izvirzītie pamati ir noraidīti, prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
156 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Dmitrii Konstantinovich Kiselev atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Berardis | Tomljenović | Spielmann |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 15. jūnijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
A – Par sesto pamatu, kas attiecas uz Partnerības nolīguma pārkāpumu
B – Par ceturto pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
C – Par pirmo un otro pamatu, kas balstīti uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz konkrētā kritērija piemērošanu prasītāja situācijā un tiesību uz vārda brīvību pārkāpumu
1. Par pārbaudes tiesā apjomu
2. Par konkrētā kritērija interpretāciju saskaņā ar primārajām tiesībām, it īpaši vārda brīvību
a) Par nosacījumu, ka jebkuram vārda brīvības ierobežojumam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos”
b) Par vispārējas nozīmes mērķa īstenošanu
c) Par to ierobežojošo pasākumu, kuri attiecas uz prasītāju, pārmērīgā rakstura neesamību
Par ierobežojumu nepieciešamību un samērīgumu
Par kaitējuma neesamību prasītāja vārda brīvības būtībai
D – Par piekto pamatu, kas balstīts uz to, ka konkrētais kritērijs būtu nesaderīgs ar tiesībām uz vārda brīvību un tātad prettiesisks, ja ar to tiktu atļauts noteikt ierobežojošus pasākumus pret žurnālistiem, kas izmanto šīs tiesības
E – Par trešo pamatu attiecībā uz tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
Par tiesāšanās izdevumiem