ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES

[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 3. februārī ¹(1)

Apvientotās lietas C‑403/08 un C‑429/08

Football Association Premier League Ltd u.c.

pret

QC Leisure u.c.

(High Court of Justice, Chancery Division (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Karen Murphy

pret

Media Protection Services Ltd

(High Court of Justice, Administrative Court (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Futbola spēļu satelīta apraide – Citās dalībvalstīs likumīgi tirgū laistu dekodētāja karšu pārdošana – Direktīva 98/84/EK – Pakalpojumu, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi, tiesiskā aizsardzība – Nelegāla piekļuves iekārta – Direktīva 2001/29/EK – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Reproducēšanas tiesības – Izziņošana – Direktīva 93/83/EEK – Dažu noteikumu saskaņošana attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai – Brīva preču aprite – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Konkurence – LESD 101. panta pirmā daļa – Saskaņotas darbības – Darbība, kuras mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci – Pret konkurenci vērsta mērķa vērtēšanas kritēriji

Satura rādītājs

I –IevadsI – 5

II –Atbilstošās tiesību normasI – 6

A –Starptautiskās tiesībasI – 6

1)Bernes konvencija par literatūras un mākslas darbu aizsardzībuI – 6

2)Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībāmI – 6

3)WIPO līgums par autortiesībāmI – 7

4)Romas konvencija par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzībuI – 7

B –Savienības tiesībasI – 8

1)Pakalpojumu, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi, aizsardzībaI – 8

2)Intelektuālais īpašums informācijas sabiedrībāI – 9

3)Intelektuālais īpašums un satelītu apraideI – 11

III –Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumuI – 13

A –Par futbola spēļu pārraidīšanuI – 13

B –Par lietu C‑403/08I – 14

C –Par lietu C‑429/08I – 19

IV –Juridiskais vērtējumsI – 22

A –Par Direktīvu 98/84I – 23

B –Par Direktīvu 2001/29I – 25

1)Par reproducēšanas tiesībāmI – 25

a)Par ceturtā jautājuma a) daļu lietā C‑403/08 – valsts tiesības vai Savienības tiesībasI – 25

b)Par reproducēšanas tiesību piemērošanu tiešraidēmI – 26

c)Par ceturtā jautājuma b) daļu lietā C‑403/08 – reproducēšana uztvērēja pagaidu atmiņāI – 26

d)Par ceturtā jautājuma c) daļu lietā C‑403/08 – reproducēšana, demonstrējot televizora ekrānāI – 27

2)Par piekto jautājumu lietā C‑403/08 – reproducēšanas tiesību ierobežojumsI – 28

3)Par tālāku izziņošanu vispārējai zināšanaiI – 30

a)Par jautājuma pieņemamībuI – 30

b)Par jautājumuI – 31

i)Par aizsargātiem darbiemI – 32

ii)Par Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta piemērojamībuI – 33

C –Par Direktīvu 93/83I – 39

D –Par pamatbrīvībāmI – 41

a)Par piemērojamo pamatbrīvībuI – 42

b)Par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumuI – 43

c)Par ierobežojuma attaisnojumuI – 44

d)Par attaisnojumu gadījumā, ja, iegādājoties dekodētāja kartes, ir sniegtas nepatiesas ziņasI – 51

e)Mājās vai privātai lietošanai paredzētā ierobežojuma sekasI – 52

f)Par devīto jautājumu lietā C‑403/08I – 53

g)Par septīto jautājumu lietā C‑429/08I – 54

h)Secinājumi saistībā ar sesto un septīto jautājumu lietā C‑429/08, kā arī septīto jautājumu, astotā jautājuma c) daļu un devīto jautājumu lietā C‑403/08I – 55

E –Par konkurences tiesībāmI – 56

V –SecinājumiI – 58

I –    Ievads

1.        Autoru ekonomisko interešu aizsardzība iegūst arvien lielāku nozīmi. Par radošiem sasniegumiem ir jāsaņem atbilstoša samaksa.

2.        Šajā nolūkā Football Association Premier League Ltd. (turpmāk tekstā – “FAPL”), Anglijas futbola Premjerlīgas organizācija, kuras mērķis ir organizēt šīs līgas spēļu pārdošanu, cenšas optimāli izmantot autortiesības par savu futbola spēļu tiešraidēm. Tā parasti saviem licenču īpašniekiem nodod ekskluzīvas tiesības pārraidīt un komerciāli izmantot spēles savā apraides teritorijā, kas parasti ir attiecīgās valsts teritorija. Lai nodrošinātu citu licenču īpašnieku ekskluzīvo tiesību ievērošanu, tiem vienlaicīgi ir pienākums nepieļaut, ka apraidi var redzēt ārpus attiecīgās apraides teritorijas.

3.        Pamata prāvas, par kurām ir iesniegts šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecas uz mēģinājumu apiet šīs ekskluzīvās tiesības. Uzņēmumi no ārvalstīm, šajā gadījumā – no Grieķijas un arābu valstīm, Apvienotajā Karalistē ieved dekodētāja kartes un tās piedāvā bāriem par izdevīgākām cenām nekā raidorganizācija šajā valstī. FAPL cenšas novērst šādu praksi.

4.        Ekskluzīvo apraides tiesību īstenošanas pasākumiem ir saspringtas attiecības ar iekšējā tirgus principu. Tādēļ ir jāpārbauda, vai ar tiem netiek pārkāptas pamatbrīvības vai arī Savienības konkurences tiesības.

5.        Turklāt rodas jautājumi arī par dažādām direktīvām. Uzmanība ir jāpievērš Direktīvai 98/84/EK par tiesisku aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to (2), jo satelīta programmas ekskluzivitāte tiek nodrošināta, kodējot apraides signālu. FAPL uzskata, ka direktīvā ir aizliegts izmantot dekodētāja kartes ārpus tām paredzētās teritorijas. Turpretī no importētāju viedokļa direktīva pamato šo karšu brīvu apriti.

6.        Turklāt tika uzdoti jautājumi par tiesību uz apraidi piemērojamību saskaņā ar Direktīvu 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (3), proti, vai raidījumu izziņošana skar darbu reproducēšanas tiesības un vai izziņošana bāros ir izziņošana vispārējai zināšanai.

7.        Visbeidzot, rodas arī jautājumi par licences darbību, kas izriet no Direktīvas 93/83/EEK par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (4). Būs jāpārbauda, vai, atļaujot kādas programmas apraidi caur satelītu konkrētā dalībvalstī, tiek radītas tiesības uztvert šo programmu citā dalībvalstī un to parādīt televizora ekrānā.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Starptautiskās tiesības

1)      Bernes konvencija par literatūras un mākslas darbu aizsardzību

8.        Saskaņā ar Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (1971. gada 24. jūlija Parīzes redakcija), kurā 1979. gada 28. septembrī tika izdarīti grozījumi (turpmāk tekstā – “Bernes konvencija”), 9. panta pirmo daļu aizsargājamo literāro un mākslas darbu autoriem atbilstoši šai konvencijai ir ekskluzīvas tiesības atļaut reproducēt šos darbus jebkurā veidā un formā.

9.        Bernes konvencijas 11.bis panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Literatūras un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz:

i)      savu darbu raidīšanu ēterā vai izziņošanu vispārējai zināšanai ar jebkuru citu bezvadu raidīšanas paņēmienu zīmju, skaņu vai attēlu veidā;

ii)      savu darbu raidījumu jebkādu izziņošanu pa vadiem vispārējai zināšanai vai retranslēšanu ēterā, ja šādu pārraidi veic cita organizācija, nevis tā, kura to ir darījusi pirmo reizi;

iii)      savu darbu ētera raidījumu publisku izziņošanu ar skaļruņa vai jebkuras citas analoģiskas ierīces palīdzību, kura pārraida zīmes, skaņas vai attēlus.”

2)      Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām

10.      Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām, kas ir iekļauts Marakešas Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu 1.C pielikumā, Eiropas Kopienas vārdā tika apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (5) (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”).

11.      TRIPS līguma 9. panta 1. punktā ir iekļauts noteikums par starptautisku autortiesību aizsardzības konvenciju ievērošanu:

“Dalībvalstis ievēro Bernes Konvencijas (1971) 1.–21. panta un tās pielikuma prasības. Tomēr šis līgums dalībvalstīm nedod tiesības vai neuzliek pienākumus attiecībā uz tiesībām, kas fiksētas šīs Konvencijas 6.bis pantā, vai tiesībām, kas atvasinātas no tā.”

12.      TRIPS līguma 14. panta 3. punktā ir iekļauti noteikumi par televīzijas programmas aizsardzību:

“Radioraidījumu organizācijām ir tiesības aizliegt sekojošas darbības, ja tās veiktas bez viņu atļaujas: ierakstīšana, ierakstu reproducēšana, radioraidījumu tālāka bezkabeļu pārraidīšana, kā arī identisku televīzijas pārraižu publiska izplatīšana. Ja dalībvalstis radioraidījumu organizācijām nepiešķir šādas tiesības, tās pārraižu jautājumā autortiesību īpašniekiem dod iespēju novērst iepriekšminētās darbības saskaņā ar Bernes Konvencijas (1971) nosacījumiem.”

3)      WIPO līgums par autortiesībām

13.      Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (turpmāk tekstā – “WIPO”) 1996. gada 20. decembrī Ženēvā pieņēma WIPO līgumu par izpildījumu un fonogrammām, kā arī WIPO līgumu par autortiesībām. Šie abi līgumi Kopienu vārdā tika apstiprināti ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK (6) attiecībā uz jautājumiem, kas ir tās kompetencē.

14.      Saskaņā ar WIPO līguma par autortiesībām 1. panta 4. punktu līgumslēdzējas valstis ievēro Bernes konvencijas 1.–21.pantu un pielikumu.

15.      WIPO līguma par autortiesībām 8. pantā ir noteikts:

“Nepārkāpjot Bernes konvencijas 11. panta pirmās daļas ii) punkta, 11.bis panta pirmās daļas i) un ii) punkta, 11.ter panta pirmās daļas ii) punkta, 14. panta pirmās daļas ii) punkta un 14.bis panta pirmās daļas noteikumus, literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut savu darbu izziņošanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, kā arī padarīt šos darbus pieejamus sabiedrībai tādā veidā, ka sabiedrības locekļi var tos izmantot jebkurā vietā un laikā pēc katra individuālas izvēles.”

4)      Romas konvencija par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību

16.      1961. gada 26. oktobra Romas konvencijas par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību (7) 13. pantā ir reglamentētas zināmas raidorganizāciju minimālās tiesības:

“Raidorganizācijām ir tiesības atļaut vai aizliegt:

a)      savu programmu tālākpārraidi;

b)      raidījumu fiksāciju;

c)      reproducēt:

i)      bez atļaujas veiktas raidījumu fiksācijas,

ii)      saskaņā ar 15. pantu veiktas fiksācijas, ja reproducēt paredzēts citiem mērķiem, nekā paredzēts 15. panta noteikumos;

d)      savu televīzijas programmu demonstrāciju publikai [izziņošanu vispārējai zināšanai] vietās, kas pieejamas par ieejas maksu; šo tiesību aizsardzības piemērošanas noteikumus nosaka attiecīgās valsts vietējā likumdošana.”

17.      Lai gan Eiropas Savienība nav Romas konvencijas līgumslēdzēja puse, tomēr Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 28. protokola par intelektuālo īpašumu (8) 5. pantā EEZ līguma dalībvalstis apņemas līdz 1995. gada 1. janvārim pievienoties šādām daudzpusējām konvencijām rūpnieciskā, intelektuālā un komerciālā īpašuma jomā:

“[..]

b)      Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (1971. gada Parīzes redakcija);

c)      Starptautiskajai konvencijai par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību (Roma, 1961. gads);

[..].”

B –    Savienības tiesības

1)      Pakalpojumu, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi, aizsardzība

18.      Prejudiciālo jautājumu centrā ir Direktīva 98/84 par tiesisku aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to.

19.      1. pantā ir formulēts Direktīvas 98/84 mērķis:

“Šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu noteikumus attiecībā uz pasākumiem pret nelegālām iekārtām, kas dod neatļautu piekļuvi aizsargātiem pakalpojumiem.”

20.      Direktīvas 98/84 2. pantā ir definēti galvenie jēdzieni. Īpaša uzmanība ir jāpievērš ierobežotas piekļuves iekārtas, nelegālas iekārtas un saskaņojamās jomas jēdzienu definīcijām:

“Šajā direktīvā:

a)      [..]

c)      “ierobežotas piekļuves iekārta” ir jebkura ierīce vai programma, kas paredzēta vai pielāgota tā, lai saprotamā formā dotu piekļuvi aizsargātajam pakalpojumam;

d)      [..]

e)      “nelegāla iekārta” ir jebkura iekārta vai programma, kas paredzēta vai pielāgota tā, lai saprotamā formā dotu piekļuvi aizsargātajam pakalpojumam bez pakalpojumu sniedzēja atļaujas;

f)      “šīs direktīvas saskaņojamā joma” ir jebkuri noteikumi attiecībā uz nelikumīgām darbībām, kas konkretizētas 4. pantā.”

21.      Direktīvas 98/84 3. pantā ir noteikts, kādi pasākumi iekšējā tirgū ir jāveic saistībā ar pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi, un saistībā ar ierobežotas piekļuves iekārtām:

“1.      Katra dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai savā teritorijā aizliegtu 4. pantā uzskaitītās darbības un nodrošinātu 5. pantā noteiktās sankcijas un zaudējumu atlīdzināšanu.

2.      Neskarot 1. punktu, dalībvalstis nedrīkst:

a)      ierobežot tādu aizsargāto pakalpojumu vai saistīto pakalpojumu sniegšanu, kuru izcelsmes valsts ir cita dalībvalsts, vai

b)      ierobežot brīvu apriti ierobežotas piekļuves iekārtām, izmantojot iemeslus, kas saistīti ar šīs direktīvas darbības jomu.”

22.      Direktīvas 98/84 4. pantā ir noteikts, kādas darbības ir jāaizliedz:

“Dalībvalstis savā teritorijā aizliedz visas turpmāk uzskaitītās darbības:

a)      nelikumīgu ierīču ražošanu, importu, izplatīšanu, pārdošanu, izīrēšanu vai turēšanu īpašumā komerciāliem mērķiem;

b)      nelegālas ierīces uzstādīšanu, uzturēšanu vai nomainīšanu komerciāliem mērķiem;

c)      komerciālu ziņu izmantošanu, lai reklamētu nelegālas iekārtas.”

2)      Intelektuālais īpašums informācijas sabiedrībā

23.      Šajā lietā ir skarti divi Direktīvas 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā aspekti: reproducēšanas tiesības un tiesības uz izziņošanu vispārējai zināšanai.

24.      Reproducēšanas tiesības ir nostiprinātas Direktīvas 2001/29 2. pantā:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

a)      autoriem – attiecībā uz viņu darbiem;

b)      izpildītājiem – attiecībā uz viņu sniegto priekšnesumu fiksēšanu;

c)      skaņu ierakstu producentiem – attiecībā uz viņu ierakstītajiem skaņu ierakstiem;

d)      filmu pirmo fiksāciju producentiem – attiecībā uz viņu uzņemto filmu oriģināliem un kopijām;

e)      raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai šos raidījumus translē pa vadiem vai bez tiem, to skaitā pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.”

25.      Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punktā ir noteikts ierobežojums dažiem tehniska rakstura reproducēšanas gadījumiem:

“Direktīvas 2. pantā minētajai pagaidu reproducēšanai, kas ir īslaicīga vai papildu reproducēšana un kas ir tehnoloģiska procesa neatņemama un būtiska daļa, un kuras vienīgais mērķis ir atļaut:

a)      starpnieka veiktu pārsūtīšanu tīklā starp trešām personām; vai

b)      likumīgu izmantošanu

attiecībā uz darbu vai citu tiesību objektu, un kam nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes, 2. pantā paredzētās reproducēšanas tiesības nepiemēro.”

26.      Direktīvas 2001/29 3. pantā ir reglamentētas ar izziņošanu vispārējai zināšanai saistītās tiesības:

“1.      Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

2.      Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt publiskošanu, izmantojot vai neizmantojot vadus, tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā:

a)      izpildītājiem – attiecībā uz viņu sniegto priekšnesumu fiksēšanu;

b)      skaņu ierakstu producentiem – attiecībā uz viņu ierakstītajiem skaņu ierakstiem;

c)      filmu pirmo fiksāciju producentiem – attiecībā uz viņu uzņemto filmu oriģināliem un kopijām;

d)      raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu neatkarīgi no tā, vai raidījumus translē pa vadiem vai bez tiem, to skaitā pa kabeļiem vai ar satelīta palīdzību.

3.      Direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu.”

27.      Tas ir paskaidrots Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvērumā šādi:

“Šai direktīvai būtu jāturpina saskaņot autora tiesības uz izziņošanu. Šīs tiesības būtu jāsaprot plašā nozīmē – kā tādas, kas attiecas uz visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana. Šīm tiesībām būtu jāattiecas uz darba visa veida raidīšanu vai atkārtotu raidīšanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, tajā skaitā raidīšanu ēterā. Šīm tiesībām nebūtu jāattiecas uz citām darbībām.”

28.      Direktīva 2001/29 papildina jau esošo Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvu 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (9), kas tika konsolidēta ar Direktīvu 2006/115/EK (10). Direktīvas 2006/115 8. panta 3. punktā saistībā ar raidījumu izziņošanu vispārējai zināšanai ir paredzētas vēl citas tiesības:

“Dalībvalstis paredz raidorganizācijām ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt retranslēt to raidījumus bez vadiem, kā arī tos publiskot [izziņot vispārējai zināšanai], ja šāda publiskošana [izziņošana] notiek vietās, kas pieejamas publikai par ieejas maksu.”

3)      Intelektuālais īpašums un satelītu apraide

29.      Direktīvas 93/83 priekšmets ir rīcība ar intelektuālo īpašumu satelītu apraides jomā. Lai izprastu šo direktīvu, īpaša nozīme ir jāpiešķir dažādiem tās preambulas apsvērumiem:

“(1)      tā kā Kopienas mērķi, kā izklāstīts Līgumā, ietver arvien ciešākas savienības izveidi starp Eiropas tautām, rūpes par ciešākām attiecībām starp Kopienai piederīgajām valstīm un Kopienas valstu ekonomikas un sociālā progresa nodrošināšanu ar kopīgu rīcību, lai likvidētu šķēršļus, kas sadala Eiropu;

[..]

(3)      tā kā raidījumi, ko raida pāri robežām Kopienā, jo īpaši caur satelītiem un pa kabeļiem, ir viens no svarīgākajiem veidiem, lai sasniegtu šos Kopienas mērķus, kas vienlaikus ir politiskie, ekonomiskie, sociālie, kultūras un juridiskie mērķi;

[..]

(5)      tā kā šo mērķu sasniegšanu attiecībā uz pārrobežu satelītu apraidi un programmu kabeļu retranslāciju no citām dalībvalstīm pašlaik tomēr traucē vairākas atšķirības valstu autortiesību noteikumos un zināms juridiskās nenoteiktības līmenis; tā kā tas nozīmē, ka tiesību subjekti ir pakļauti riskam, ka viņu darbus izmanto bez samaksas vai atlīdzības vai ka ekskluzīvu tiesību subjekti dažādās dalībvalstīs bloķē viņu tiesību īstenošanu; tā kā juridiska nenoteiktība jo īpaši ir tiešs šķērslis brīvai programmu apritei Kopienā;

[..]

(7)      tā kā brīvu programmu apraidi turklāt kavē pašreizējā juridiskā nenoteiktība par to, vai apraide caur satelītu, kura signālus var tieši uztvert, ietekmē tiesības tikai raidīšanas valstī vai visās uztveršanas valstīs kopā;

[..]

(14)      tā kā attiecībā uz iegūstamām tiesībām juridiskā nenoteiktība, kas kavē pārrobežu satelītu apraides, būtu jāpārvar, Kopienas līmenī definējot jēdzienu par atklātiem raidījumiem caur satelītu; tā kā šai definīcijai vienlaikus būtu jānorāda, kur notiek raidīšanas darbība; tā kā šāda definīcija ir vajadzīga, lai izvairītos no vairāku valstu tiesību aktu kumulatīvas piemērošanas vienai raidīšanas darbībai; tā kā atklāti raidījumi caur satelītu notiek, tikai ja dalībvalstī, kur tas notiek, raidorganizācijas kontrolē un atbildībā programmas nesējus signālus ievada nepārtrauktā komunikāciju ķēdē, kas ved uz satelītu un atpakaļ uz zemi; tā kā parastās tehniskās procedūras, kas attiecas uz programmas nesējiem signāliem, nebūtu jāuzskata par apraides ķēdes pārrāvumiem;

(15)      tā kā ekskluzīvu apraides tiesību ieguvei, pamatojoties uz līgumu, būtu jāatbilst tiesību aktiem par autortiesībām un blakustiesībām dalībvalstī, kurā notiek atklāti raidījumi [izziņošana vispārējai zināšanai] caur satelītu;

(16)      tā kā līgumu slēgšanas brīvība, uz ko pamatojas šī direktīva, dod iespēju turpināt ierobežot šo tiesību īstenošanu, īpaši ja vien tas attiecas uz dažiem pārraidīšanas tehniskajiem līdzekļiem vai dažām valodu versijām;

(17)      tā kā attiecībā uz maksājumu apjomu, kas jāmaksā par iegūtajām tiesībām, pusēm būtu jāņem vērā visi apraides aspekti, tādi kā faktiskā auditorija, potenciālā auditorija un valodas versija;

[..].”

30.      Šajā lietā īpašu interesi izraisa Direktīvas 93/83 1. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunkta definīcijas:

“a)      Šajā direktīvā “atklāti raidījumi [izziņošana vispārējai zināšanai] caur satelītu” ir atklātai uztveršanai domātu programmas nesēju signālu, raidorganizācijai kontrolējot un tās atbildībā, ievadīšana nepārtrauktā komunikāciju ķēdē, kas ved uz satelītu un atpakaļ uz zemi.

b)      Atklāta raidīšana [izziņošana vispārējai zināšanai] caur satelītu notiek tikai dalībvalstī, kur programmas nesējus signālus raidorganizācijas kontrolē un tās vārdā ievada nepārtrauktā komunikāciju ķēdē, kas ved uz satelītu un atpakaļ uz zemi.

c)      Ja programmu nesēju signāli ir kodēti, tad atklāti raidījumi [izziņošana vispārējai zināšanai] caur satelītu ir ar nosacījumu, ka apraides atkodēšanu sabiedrībai veic raidorganizācija vai to veic ar tās piekrišanu.

      [..]”

31.      Turklāt Direktīvas 93/83 2. pantā autoram ir noteiktas īpašas tiesības saistībā ar izziņošanu caur satelītu:

“Dalībvalstis paredz autoram ekskluzīvas tiesības atļaut atklāti pārraidīt [izziņot vispārējai zināšanai] caur satelītu ar autortiesībām aizsargātus darbus saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem noteikumiem.”

III – Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

A –    Par futbola spēļu pārraidīšanu

32.      FAPL stratēģija ir piedāvāt Anglijas Premjerlīgas spēles skatītājiem visā pasaulē, vienlaikus maksimāli palielinot savu plašsaziņas līdzekļu tiesību vērtību biedru klubiem.

33.      FAPL darbība ietver Premjerlīgas spēļu filmēšanas organizēšanu un tiesību tās apraidīt licencēšanu. Ekskluzīvās tiesības veikt šo spēļu apraidi tiešraidē ir sadalītas teritoriāli un uz trīs gadu periodu. Līgumu sistēma ietver ekskluzivitātes nosacījumu, ka FAPL noteiks tikai vienu raidorganizāciju katrā noteiktā teritorijā, un ierobežojumus attiecībā uz atļauto dekodētāja karšu apriti ārpus katra licences īpašnieka teritorijas.

34.      Sporta notikumu apraides tiesību piešķiršana, pamatojoties uz ekskluzīvu teritoriālu sadalījumu, ir iedibināta un pieņemta komerciāla prakse tiesību subjektu un raidorganizāciju vidū visā Eiropā. Lai aizsargātu šo teritoriālo ekskluzivitāti, katra raidorganizācija savā licences līgumā ar FAPL apņemas šifrēt savu caur satelītu piegādāto signālu.

35.      Laika posmā, kas attiecas uz šo lietu, katru Premjerlīgas spēli filmēja BBC vai Sky. Viņu izvēlētie spēles attēli un pavadošās skaņas (reizēm ietverot Premjerlīgas himnu [turpmāk tekstā – “himna”]) veido “tīro tiešraides atvilces maršrutēšanu” (“Clean Live Feed”). Kad pievienoti logotipi, video sekvence, ekrāngrafika, mūzika (tai skaitā – himna) un angļu valodas komentāri, rezultāts ir “pasaules atvilces maršrutēšana” (“World Feed”). Pēc tam, kad signāls ir saspiests un šifrēts, to caur satelītu pārraida licencētajai ārvalstu raidorganizācijai. Raidorganizācija atšifrē un atspiež World Feed, pievieno savu logotipu un komentārus, atkal saspiež un šifrē signālu un caur satelītu to pārraida abonentiem attiecīgi piešķirtajā teritorijā. Abonenti ar parabolisko satelītantenu var signālu atšifrēt un atspiest dekodētājā, kam vajadzīga dekodētāja karte. Viss process no spēles laukuma līdz abonentam ilgst apmēram 5 sekundes.

36.      Dažādu filmu, muzikālu darbu un skaņu ierakstu fragmenti secīgi tiek glabāti dekodētājā pirms to izvades, un pēc izvades tos dekodētājā izdzēš.

B –    Par lietu C‑403/08

37.      Tiesvedības, uz kuru pamata tika ierosināta lieta C‑403/08, radās prasību dēļ, kuras FAPL ir cēlusi kopā ar uzņēmumiem, kas bija atbildīgi par spēļu pārraidi Grieķijā.

38.      Grieķijā apakšlicences īpašnieks bija (un ir) NetMed Hellas SA, kuram līgumsaistības faktiski aizliedza piegādāt attiecīgās dekodētāju kartes ārpus Grieķijas. Spēles pārraida SuperSport kanālā “NOVA” platformā, kas pieder un ko pārvalda Multichoice Hellas SA. Šie abi Grieķijas uzņēmumi pieder vienam gala īpašniekam, un uz tiem abiem kopā tiek attiecināts nosaukums “NOVA”. SuperSport kanāla uztveršanu nodrošina NOVA satelīta dekodētāja karte.

39.      Prasības attiecas uz ārvalstu dekodētāju karšu izmantošanu Apvienotajā Karalistē, lai piekļūtu Premjerlīgas futbola spēlēm, ko tiešraidē pārraida ārvalstu satelīti. Prasītāji apgalvo, ka, pārdodot un izmantojot šīs kartes Apvienotajā Karalistē, tiek pārkāptas viņu tiesības, kas ir paredzētas valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē Direktīvu 98/84, un autortiesības, kas attiecas uz dažādiem mākslas un muzikālajiem darbiem, filmām un skaņu ierakstiem, kas ir ietverti Premjerlīgas spēļu apraidē.

40.      Divas no prasībām celtas pret to satelīta dekodētāju karšu un iekārtu piegādātājiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem un bāriem, kas ļauj uztvert satelīta kanālus (tai skaitā NOVA kanālus), kuros var vērot Premjerlīgas spēļu tiešraides, kuri nav Sky. Trešā prasība ir vērsta pret četru bāru licenču īpašniekiem vai pārvaldniekiem (turpmāk tekstā – “bāru īpašnieki”), kuri ir rādījuši Premjerlīgas spēles, kas apraidītas kādas arābu raidstacijas kanālos.

41.      Tādēļ tiesvedībā lietā C‑403/08 High Court [Augstākā tiesa] iesniedza Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus.

A. Par Direktīvas 98/84 interpretāciju

1)      Nelegāla iekārta

a)      Gadījumā, ja ierobežotas piekļuves iekārtu izveido pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izveidota ar viņa atļauju un to pārdod ar ierobežotas izmantošanas atļaujas nosacījumu, atļaujot piekļuvi aizsargātajam pakalpojumam tikai konkrētos apstākļos, vai šī iekārta kļūst par “nelegālu iekārtu” Direktīvas 98/84 2. panta e) punkta izpratnē, ja to izmanto, lai noteiktā vietā vai veidā, vai persona, kurai nav pakalpojuma sniedzēja atļaujas, sniegtu piekļuvi šim aizsargātajam pakalpojumam?

b)      Kāda nozīme ir Direktīvas 2. panta e) punktā minētajiem vārdiem “paredzēta vai pielāgota”?

2)      Prasības priekšmets

Gadījumā, ja pirmais pakalpojuma sniedzējs pārraida programmas saturu kodētā formā otram pakalpojuma sniedzējam, kas apraida šo saturu saskaņā ar ierobežotu piekļuvi,

kādi faktori ir jāņem vērā, nosakot, vai ir skartas pirmā aizsargātā pakalpojuma sniedzēja intereses Direktīvas 98/84 5. panta izpratnē?

It īpaši:

gadījumā, ja pirmais uzņēmums pārraida programmas saturu (kas ietver vizuālus attēlus, pavadošu skaņu un komentārus angļu valodā) kodētā formā otram uzņēmumam, kas savukārt apraida programmas saturu (kuram tas pievienojis savu logotipu un atsevišķos gadījumos – papildu audio celiņu komentāriem) publikai:

a)      vai pirmā uzņēmuma pārraide ir aizsargāts “televīzijas apraides” pakalpojums Direktīvas 98/84 2. panta a) punkta un Direktīvas 89/552/EEK ^[(11)^] 1. panta a) punkta izpratnē?

b)      vai pirmajam uzņēmumam ir jābūt raidorganizācijai Direktīvas 89/552 1. panta b) punkta izpratnē, lai varētu uzskatīt, ka tas sniedz aizsargātu “televīzijas apraides” pakalpojumu Direktīvas 98/84 2. panta a) punkta pirmā ievilkuma izpratnē?

c)      vai Direktīvas 98/84 5. pants ir jāinterpretē tā, ka ar to pirmajam uzņēmumam tiek piešķirtas tiesības celt prasību par nelegālām iekārtām, kas dod piekļuvi programmai, ko apraida otrais uzņēmums, vai nu:

i)      tāpēc, ka šīs iekārtas jāuzskata par tādām, kas ar apraides signāla palīdzību dod piekļuvi pirmā uzņēmuma sniegtajam pakalpojumam,

ii)      vai tāpēc, ka pirmais uzņēmums ir aizsargāta pakalpojuma sniedzējs, kura intereses ietekmē nelikumīga darbība (jo šādas iekārtas dod neatļautu piekļuvi otrā uzņēmuma sniegtajam aizsargātajam pakalpojumam)?

d)      vai atbildi uz c) daļā uzdoto jautājumu ietekmē tas, vai pirmais un otrais pakalpojumu sniedzējs izmanto dažādas atšifrēšanas sistēmas un ierobežotas piekļuves iekārtas?

3)      Komerciāli mērķi

Vai Direktīvas 98/84 4. panta a) punktā minētā “turēšana īpašumā komerciāliem mērķiem” attiecas tikai uz turēšanu īpašumā komerciālai darbībai (piemēram, pārdošanai) ar nelegālām iekārtām,

vai arī uz iekārtas atrašanos tiešā lietotāja, kas veic jebkādu uzņēmējdarbību, īpašumā?

B. Par Direktīvas 2001/29 interpretāciju

4)      Reproducēšanas tiesības

Gadījumā, ja filmas, muzikāla darba vai skaņu ieraksta secīgi fragmenti (šajā gadījumā ciparu video un audio kadri) tiek radīti i) dekodētāja atmiņā vai ii) filmas gadījumā – televizora ekrānā un viss darbs ir reproducēts, ja tiek ņemti vērā visi secīgie fragmenti kopā, taču kādā noteiktā laika sprīdī ir tikai ierobežots skaits fragmentu:

a)      vai jautājums par to, vai šie darbi ir reproducēti pilnībā vai daļēji, ir jāizvērtē, atsaucoties uz valsts autortiesību likuma normām, kurās ir noteikts, kas ir nelikumīga autortiesību darba reprodukcija, vai arī pamatojoties uz Direktīvas 2001/29 2. panta interpretāciju?

b)      Ja tas ir jāizvērtē, pamatojoties uz Direktīvas 2001/29 2. panta interpretāciju – vai valsts tiesai ir jāņem vērā visi katra darba fragmenti kopā vai arī tikai ierobežotais skaits fragmentu, kas ir kādā noteiktā laika sprīdī? Ja tas ir pēdējais no minētajiem, tad kāds pārbaudes kritērijs valsts tiesai ir jāpiemēro jautājumam par to, vai darbi minētā panta nozīmē ir reproducēti daļēji?

c)      Vai Direktīvas 2001/29 2. pantā noteiktās reproducēšanas tiesības attiecas arī uz īslaicīgu attēlu radīšanu televizora ekrānā?

5)      Patstāvīga ekonomiska nozīme

a)      Vai darba īslaicīgas kopijas, kas radītas satelīttelevīzijas dekodētājā vai televizora ekrānā, kurš savienots ar dekodētāju, un kuru vienīgais mērķis ir ļaut darba izmantošanu, ko neierobežo tiesību normas, ir jāuzskata par tādām, kam ir “patstāvīga ekonomiska nozīme” Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punkta izpratnē tā iemesla dēļ, ka šīs kopijas ir vienīgais personas ar šādām tiesībām pamatojums saņemt samaksu par viņas tiesību izmantošanu?

b)      Vai atbildi uz 5. jautājuma a) daļu ietekmē tas, i) vai īslaicīgajām kopijām piemīt kāda vērtība; ii) vai īslaicīgās kopijas ir neliela daļa no darbu kolekcijas un/vai kāda cita tiesību objekta, ko citādi varētu izmantot bez autortiesību pārkāpšanas; iii) vai citā dalībvalstī esošas personas, kurai ir attiecīgās tiesības, ekskluzīvās licences īpašnieks jau ir saņēmis samaksu par darba izmantošanu šajā dalībvalstī?

6)      Izziņošana, izmantojot vadus vai neizmantojot tos

a)      Vai autortiesību darbs ir izziņots sabiedrībai, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, Direktīvas 2001/29 3. panta nozīmē gadījumā, ja komerciālās telpās (piemēram, bārā) tiek saņemta satelīta apraide un izziņota vai parādīta šajās telpās klātesošiem sabiedrības locekļiem, izmantojot vienu televizora ekrānu un skaļruņus?

b)      Vai atbildi uz 6. jautājuma a) daļu ietekmē tas, ka:

i)      klātesošie sabiedrības locekļi ir jauna sabiedrība, ko nav paredzējusi raidorganizācija (šajā gadījumā tāpēc, ka privāta dekodētāja karte, ko lieto vienas dalībvalsts teritorijā, tiek izmantota komerciālai auditorijai citā dalībvalstī)?

ii)      sabiedrības locekļi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav maksājoša auditorija?

iii)       televīzijas apraides signāls tiek uztverts ar antenas vai paraboliskās satelītantenas, kas ierīkota vai nu uz jumta, vai blakus telpām, kurās atrodas televizors, palīdzību?

c)      Gadījumā, ja atbilde uz kādu no b) daļā uzdotā jautājuma punktu ir apstiprinoša, kādi faktori ir jāņem vērā, nosakot, vai notiek tāda darba izziņošana, kura izcelsmes vieta ir atšķirīga no klātesošās auditorijas atrašanās vietas?

C. Par Direktīvas 93/83 un EKL 28., 30. un 49. panta interpretāciju

7)      Aizstāvība saskaņā ar Direktīvu 93/83

Vai tas, ka valsts autortiesību likumā ir noteikts, ka gadījumā, ja satelīta apraidē iekļautās īslaicīgās darbu kopijas ir radītas satelīta dekodētājā vai televizora ekrānā, ir pārkāptas autortiesības saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā saņem šo apraidi, nav pretrunā ar Direktīvu 93/83 vai EKL 28., 30. vai 49. panta noteikumiem? Vai situāciju ietekmē tas, ka apraide ir dekodēta, izmantojot satelīta dekodētāja karti, ko izdevis citas dalībvalsts satelīta apraides pakalpojuma sniedzējs ar nosacījumu, ka satelīta dekodētāja karti var izmantot tikai tajā pašā dalībvalstī?

D.      Par Līguma noteikumu par preču un pakalpojumu brīvu apriti, ko nosaka EKL 28., 30. un 49. pants, interpretāciju Direktīvas 98/84 kontekstā

8)      Aizstāvība saskaņā ar EKL 28. un/vai 49. pantu

a)      Ja atbilde uz 1. jautājumu ir tāda, ka ierobežotas piekļuves iekārta, ko izveidojis pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izveidota ar viņa atļauju, kļūst par “nelegālu iekārtu” Direktīvas 98/84 2. panta e) punkta izpratnē, ja to izmanto ārpus pakalpojuma sniedzēja dotās atļaujas ietvariem, lai dotu piekļuvi aizsargātam pakalpojumam – kas, ņemot vērā šīs iekārtas pamatfunkciju, kāda tai piešķirta ar šo direktīvu, ir konkrētais tiesību priekšmets?

b)      Vai saskaņā ar EKL 28. vai 49. pantu ir aizliegts piemērot pirmajā dalībvalstī tādu valsts tiesību normu, kurā ir paredzēts, ka ir pretlikumīgi importēt vai pārdot satelīta dekodētāja karti, ko izdevis satelīta apraides pakalpojuma sniedzējs citā dalībvalstī ar nosacījumu, ka satelīta dekodētāja karti ir atļauts izmantot tikai otrajā dalībvalstī?

c)      Vai atbilde ir atšķirīga, ja satelīta dekodētāja karti ir atļauts izmantot tikai personiskai lietošanai un tikai pēdējā no minētajām dalībvalstīm, bet to izmanto komerciāliem mērķiem pirmajā dalībvalstī?

9)      Par jautājumu par to, vai himnai piešķirtās aizsardzības apjoms var būt plašāks par to, kāds piešķirts pārējās apraides aizsardzībai

Vai saskaņā ar EKL 28., 30. un 49. pantu ir aizliegts piemērot tādu valsts autortiesību likuma normu, kurā ir noteikts, ka ir pretlikumīgi publiski izpildīt vai atskaņot muzikālu darbu gadījumā, kad šis darbs ir aizsargāts pakalpojums, kuram piekļūst un kuru atskaņo sabiedrībai, izmantojot satelīta dekodētāja karti tad, ja šo karti ir izdevis pakalpojuma sniedzējs citā dalībvalstī, ar nosacījumu, ka dekodētāja karti ir atļauts izmantot tikai tajā dalībvalstī? Vai atbilde ir atšķirīga, ja muzikālais darbs ir aizsargātā pakalpojuma, skatot to kopumā, nenozīmīgs elements un ja citu pakalpojuma elementu rādīšana vai atskaņošana sabiedrībai nav aizliegta saskaņā ar valsts autortiesību likumu?

E. Par Līguma noteikumu konkurences jomā, kas izriet no EKL 81. panta, interpretāciju

10)      Aizstāvība saskaņā ar EKL 81. pantu

Kāds pārbaudes kritērijs ir jāpiemēro valsts tiesai un kuri apstākļi tai ir jāņem vērā, lemjot par to, vai līgumā noteiktais ierobežojums ir pretrunā 81. panta 1. punktā paredzētajam aizliegumam gadījumā, kad programmas satura sniedzējs izsniedz virkni ekskluzīvu licenču, katru attiecībā uz vienu vai vairākām dalībvalstīm, saskaņā ar kurām raidorganizācijai ir licence programmas satura apraidīšanai tikai tajā teritorijā (tostarp caur satelītu), un katrā licencē ir ietverta līgumsaistība, saskaņā ar kuru raidorganizācijai ir jānovērš tās satelīta dekodētāja karšu, ar ko uztver licencētās programmas saturu, izmantošana ārpus licencētās teritorijas?

It īpaši:

a)      vai 81. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka tas attiecas uz šīm saistībām tikai tāpēc, ka to mērķis, iespējams, ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci?

b)      vai šādā gadījumā ir arī jāpierāda, ka līgumsaistības lielā mērā nepieļauj, ierobežo vai izkropļo konkurenci, lai uz tām attiecinātu 81. panta 1. punktā noteikto aizliegumu?

C –    Par lietu C‑429/08

42.      Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir krimināllieta, kas ierosināta pret K. Mērfiju [K. Murphy], bāra īpašnieci, kura rādīja Premjerlīgas spēles, izmantojot Grieķijas dekodētāja karti. Media Protection Services Ltd pret viņu ierosināja privātās apsūdzības procesu un divās instancēs panāca naudas sodu. K. Mērfija pārsūdzēja viņai nelabvēlīgo spriedumu High Court.

43.      Šajā lietā High Court iesniedz šādus prejudiciālus jautājumus:

Par Direktīvas 98/84 interpretāciju

1)      Kādos apstākļos ierobežotas piekļuves iekārta ir “nelegāla iekārta” Direktīvas 98/84 2. panta e) punkta izpratnē?

2)      It īpaši, vai ierobežotas piekļuves iekārta ir “nelegāla iekārta”, ja tā ir iegūta apstākļos, kuros:

i) ierobežotas piekļuves iekārtu ir izgatavojis pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izgatavota ar viņa atļauju un sākotnēji ir piegādāta ar ierobežotas, līgumā noteiktas atļaujas nosacījumu izmantot iekārtu, lai sniegtu piekļuvi aizsargātam pakalpojumam tikai pirmajā dalībvalstī, un tā tika izmantota, lai piekļūtu šim aizsargātajam pakalpojumam, kurš tika saņemts citā dalībvalstī;

un/vai

ii) ierobežotas piekļuves iekārtu ir izgatavojis pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izgatavota ar viņa atļauju un sākotnēji tika iegūta un/vai iespējota, norādot nepatiesu vārdu un dzīvesvietas adresi pirmajā dalībvalstī, tādējādi izvairoties no līgumā paredzētā teritoriālā ierobežojuma, kas uzlikts šādu iekārtu eksportam izmantošanai ārpus pirmās dalībvalsts;

un/vai

iii) ierobežotas piekļuves iekārtu ir izgatavojis pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izgatavota ar viņa atļauju un sākotnēji tikusi piegādāta saskaņā ar līgumā noteiktu nosacījumu, ka iekārtu drīkst izmantot tikai mājas vai privātai lietošanai, nevis komerciālai lietošanai (par ko ir jāmaksā augstāka abonementa maksa), bet tā tikusi izmantota Apvienotajā Karalistē komerciāliem mērķiem, tas ir, pārraidot futbola spēļu tiešraides bārā?

3)      Ja atbilde uz jebkuru no 2. jautājuma daļām ir noliedzoša, vai Direktīvas 98/84 3. panta 2. punkts neļauj dalībvalstij atsaukties uz valsts tiesību aktiem, kuri aizliedz izmantot šādas ierobežotas piekļuves iekārtas apstākļos, kas minēti iepriekš minētajā 2. jautājumā?

4)      Ja atbilde uz jebkuru no 2. jautājuma daļām ir noliedzoša, vai Direktīvas 98/84 3. panta 2. punkts nav spēkā:

a)      tādēļ, ka tas ir diskriminējošs un/vai nesamērīgs, un/vai

b)      tādēļ, ka tas ir pretrunā EK līgumā noteiktām brīvas aprites tiesībām, un/vai

c)      kāda cita iemesla dēļ?

5)      Ja atbilde uz 2. jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 98/84 3. panta 1. punkts un 4. pants nav spēkā tāpēc, ka tajos ir ietverta prasība dalībvalstīm ierobežot “nelegālu iekārtu” importu no citām dalībvalstīm un citas darbības apstākļos, kad šīs iekārtas drīkst likumīgi importēt un/vai izmantot, lai saņemtu pārrobežu satelīta apraides pakalpojumus saskaņā ar EKL 28. un 30. pantu un/vai brīvību sniegt un saņemt pakalpojumus saskaņā ar EKL 49. pantu?

Par EKL 12., 28., 30. un 49. panta interpretāciju

6)      Vai EKL 28., 30. un/vai 49. pantam ir pretrunā aizliegums piemērot valsts tiesību normas, kurās par noziedzīgu nodarījumu ir atzīta no kādas vietas Apvienotajā Karalistē sniegtā apraides pakalpojumā ietvertas programmas negodīga uztveršana ar nolūku izvairīties no jebkādas programmas uztveršanai piemērojamas samaksas jebkuros no šādiem apstākļiem:

i)      kad ierobežotas piekļuves iekārtu ir izgatavojis pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izgatavota ar viņa atļauju un sākotnēji tikusi piegādāta ar ierobežotas, līgumā noteiktas atļaujas nosacījumu izmantot iekārtu, lai sniegtu piekļuvi aizsargātam pakalpojumam tikai pirmajā dalībvalstī, un tā tikusi izmantota, lai piekļūtu šim aizsargātajam pakalpojumam, kurš tika saņemts citā dalībvalstī (šajā gadījumā Apvienotajā Karalistē), un/vai

ii) kad ierobežotas piekļuves iekārtu izgatavojis pakalpojuma sniedzējs vai tā izgatavota ar viņa atļauju un sākotnēji iegūta un/vai iespējota, norādot nepatiesu vārdu un dzīvesvietas adresi pirmajā dalībvalstī, tādējādi izvairoties no līgumā paredzētā teritoriālā ierobežojuma, kas uzlikts šādu iekārtu eksportam izmantošanai ārpus pirmās dalībvalsts, un/vai

iii)      kad ierobežotas piekļuves iekārtu ir izgatavojis pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izgatavota ar viņa atļauju un sākotnēji tikusi piegādāta ar līgumā noteiktu nosacījumu, ka iekārtu drīkst izmantot tikai mājas vai privātai lietošanai, nevis komerciālai lietošanai (par ko ir jāmaksā augstāka abonementa maksa), bet tā tikusi izmantota Apvienotajā Karalistē komerciāliem mērķiem, tas ir, pārraidot futbola spēļu tiešraides bārā?

7)      Vai minētās valsts tiesību normas piemērošana jebkurā gadījumā ir aizliegta, pamatojoties uz to, ka tā ir diskriminējoša, tādējādi esot pretrunā EKL 12. pantam, vai tāpēc, ka valsts tiesību norma ir piemērojama programmām, kuras ir ietvertas apraides pakalpojumā, ko sniedz no kādas Apvienotās Karalistes vietas, bet ne no citas dalībvalsts?

Par EKL 81. panta interpretāciju

8)      Kāds pārbaudes kritērijs ir jāpiemēro valsts tiesai un kādi apstākļi tai ir jāņem vērā, lemjot par to, vai līgumā noteiktais ierobežojums ir pretrunā 81. panta 1. punktā paredzētajam aizliegumam gadījumā, kad programmas satura sniedzējs noslēdz virkni ekskluzīvu licenču, katru attiecībā uz vienu vai vairākām dalībvalstīm, saskaņā ar kurām raidorganizācijai ir licence programmas satura apraidīšanai tikai tajā teritorijā (tostarp caur satelītu), un katrā licencē ir ietverta līgumsaistība, saskaņā ar kuru raidorganizācijai ir jānovērš tās satelīta dekodētāja karšu, ar ko uztver licencētās programmas saturu, izmantošana ārpus licencētās teritorijas?

It īpaši:

a)      vai 81. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka tas attiecas uz šīm saistībām tikai tāpēc, ka to mērķis, iespējams, ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci?

b)      Ja tas tā ir, vai šādā gadījumā ir arī jāpierāda, ka līgumsaistības ievērojami nepieļauj, ierobežo vai izkropļo konkurenci, lai uz tām attiecinātu 81. panta 1. punktā noteikto aizliegumu?

44.      FAPL, QC Leisure, K. Mērfija un Media Protection Services Ltd, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, Francijas Republika, EBTA Uzraudzības iestāde, Eiropas Parlaments, Eiropas Padome un Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus. Tiesas sēdē visi lietas dalībnieki, izņemot Franciju, sniedza savus mutvārdu apsvērumus – tāpat kā Čehijas Republika, Spānijas Karaliste un Itālijas Republika.

IV – Juridiskais vērtējums

45.      Pamata tiesvedības radās prakses dēļ – teritoriāli ierobežot piekļuvi kodētām sporta pārraidēm, kas caur satelītu tiek pārraidītas dažādās dalībvalstīs. Lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu jautājums par to, vai tas ir saderīgi ar iekšējo tirgu, tiek aplūkots no daudzām dažādām perspektīvām, kā rezultātā rodas daudz dažādu jautājumu.

46.      Vispirms ir jānorāda, ka Savienības tiesībās gan tiek ievērotas sporta īpatnības, tomēr sports nav izslēgts no Savienības tiesību piemērošanas jomas (12). It īpaši apstāklis, ka saimnieciskā darbība ir saistīta ar sportu, nav šķērslis Līguma tiesību normu piemērošanai (13).

47.      Es gan domāju, ka risinājums pamata prāvās – attiecībā uz Grieķijas dekodētāja karšu lietošanu – galvenokārt ir saistīts ar pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanu, un vislielāko interesi turklāt izraisa jautājums par izziņošanu (Direktīvas 2001/29 3. pants), tomēr secinājumus es sniegšu atbilstoši jautājumu secībai lietā C‑403/08. Tādējādi es vispirms analizēšu Direktīvu 98/84 par iekārtu aizsardzību, kas nodrošina piekļuvi ierobežotas piekļuves pakalpojumiem (šajā sakarā skat. A punktu), pēc tam – Direktīvu 2001/29 par autortiesībām informācijas sabiedrībā (šajā sakarā skat. B punktu), Direktīvu 93/83 par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (šajā sakarā skat. C punktu), un tikai pēc tam – pamatbrīvību piemērošanu (šajā sakarā skat. D punktu) un, visbeidzot, konkurences tiesības (šajā sakarā skat. E punktu).

A –    Par Direktīvu 98/84

48.      Direktīvā 98/84 tiek reglamentēta tādu iekārtu aizsardzība, kas nodrošina piekļuvi ierobežotas piekļuves pakalpojumiem, un šādu iekārtu brīva aprite iekšējā tirgū. No tā lietas dalībnieki izdara divus pretējus pieņēmumus, uz kuriem ir balstīti jautājumi par šo direktīvu.

49.      Saskaņā ar Direktīvas 98/84 4. pantu nelikumīgu ierīču ražošana, imports, izplatīšana, pārdošana, izīrēšana vai turēšana īpašumā komerciāliem mērķiem ir jāaizliedz un par to ir jāparedz samērīgas sankcijas. FAPL uzskata, ka vienā dalībvalstī legāli pārdota dekodētāja karte kļūst par nelegālu iekārtu, ja tā tiek izmantota citā dalībvalstī pret tā uzņēmuma gribu, kas raida aizsargāto pakalpojumu. K. Mērfija iebilst pret šādu secinājumu, apgalvojot, ka likumīgi apritē laistas dekodētāja kartes izmantošanas dēļ tā nevar kļūt par nelegālu iekārtu. Gluži otrādi – šī izmantošana ir likumīga atbilstoši direktīvai, jo tās 3. panta 2. punktā ir aizliegti jebkādi tirdzniecības ar legālajām dekodētāja kartēm ierobežojumi.

50.      Ierosinu Tiesai ilgi nekavēties pie šī jautājumu kompleksa, jo abi pieņēmumi ir acīmredzami kļūdaini.

51.      Saskaņā ar Direktīvas 98/84 2. panta e) punktu “nelegāla iekārta” ir jebkura iekārta vai programma, kas paredzēta vai pielāgota tā, lai saprotamā formā dotu piekļuvi aizsargātajam pakalpojumam bez pakalpojumu sniedzēja atļaujas.

52.      Pēc FAPL domām, pietiek ar to, ka dekodētāja kartes tiek izmantotas Apvienotajā Karalistē, lai uztvertu Grieķijas raidorganizācijas apraidi, kaut gan pēc tiesību subjekta gribas šajā vietā nedrīkst saņemt šo apraidi.

53.      Tomēr Direktīvas 98/84 2. panta e) punkta formējums nav vērsts uz to, lai aizliegtu piekļuves iekārtas izmantošanu pret pakalpojuma sniedzēja gribu. Tajā ir runa par iekārtu, kas ir paredzēta vai pielāgota tā, lai nodrošinātu piekļuvi bez pakalpojumu sniedzēja atļaujas. Tādējādi šī definīcija attiecas uz īpaši šim nolūkam izveidotām vai pārveidotām iekārtām.

54.      Turpretī dekodētāja karte ir paredzēta tieši tam, lai nodrošinātu piekļuvi ar pakalpojumu sniedzēja atļauju. Tieši šim nolūkam pakalpojuma sniedzējs – Grieķijas raidorganizācija – to laiž brīvā apritē. Dekodētāja karte arī netiek pielāgota, to ievedot Apvienotajā Karalistē.

55.      Tikai šāda acīmredzama interpretācija ir saderīga ar Direktīvas 98/84 primāro mērķi. Atbilstoši tās preambulas otrajam un trešajam apsvērumam tai ir jāveicina pārrobežu pakalpojumi. Līdz ar to būtu grūti iedomāties, ka legālu ierobežotas piekļuves iekārtu pārrobežu kustība varētu būt pietiekams iemesls, lai tās atzītu par nelegālām iekārtām.

56.      Turklāt vispārīgais tiesiskās drošības princips, kas ir Savienības tiesību pamatprincips, it īpaši paredz, ka tiesību aktiem ir jābūt skaidriem un precīziem, lai personas varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties (14). Turklāt, ja ir paredzētas krimināltiesību normas, ir jāievēro arī noziedzīgu nodarījumu un sodu legalitātes princips (nullum crimen, nulla poena sine lege), kas paredz, ka Kopienu tiesību normās ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi (15). Ja Savienības likumdevējs patiešām vēlējās aizsargāt televīzijas tirgu ģeogrāfisko sadalījumu un piemērot sankcijas par šī sadalījuma neievērošanu, dalībvalstīs ievedot izcelsmes valstī citās legālas dekodētāja kartes, tad viņam tas bija jādara zināms daudz skaidrākā veidā.

57.      Tādēļ uz pirmo jautājumu lietā C‑403/08 un pirmajiem abiem jautājumiem lietā C‑429/08 ir jāatbild, ka iekārta ir paredzēta vai pielāgota Direktīvas 98/84 2. panta e) punkta izpratnē, ja iekārta ir izstrādāta vai pārveidota, lai saprotamā formā dotu piekļuvi aizsargātajam pakalpojumam bez pakalpojumu sniedzēja atļaujas. Tādējādi ierobežotas piekļuves iekārta, ja to izveido pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izveidota ar viņa atļauju un to pārdod ar ierobežotas izmantošanas atļaujas nosacījumu, atļaujot piekļuvi aizsargātajam pakalpojumam tikai konkrētos apstākļos, nekļūst par “nelegālu iekārtu” Direktīvas 98/84 2. panta e) punkta izpratnē, ja to izmanto, lai noteiktā vietā vai veidā, vai persona, kurai nav pakalpojuma sniedzēja atļaujas, iegūtu piekļuvi šim aizsargātajam pakalpojumam.

58.      Tomēr no minētā neizriet, ka uz trešo jautājumu lietā C‑429/08 būtu jāatbild, ka Direktīvas 98/84 3. panta 2. punktā ir aizliegti jebkādi tirdzniecības ar legālām dekodētāja kartēm ierobežojumi.

59.      Direktīvas 98/84 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā gan ir aizliegts ierobežot tādu aizsargāto pakalpojumu vai saistīto pakalpojumu sniegšanu, kuru izcelsmes valsts ir cita dalībvalsts, un tā b) apakšpunktā ir aizliegts ierobežot ierobežotas piekļuves iekārtu brīvu apriti. Tomēr šie ierobežojumu aizliegumi ir kvalificēti: nepieņemami ir tikai ierobežojumi tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar šīs direktīvas piemērošanas jomu. Saskaņā ar 2. panta f) punkta definīciju šī joma ir jebkuri noteikumi attiecībā uz nelikumīgām darbībām, kas konkretizētas 4. pantā, t.i., dažādi aizliegumi, kas attiecas uz rīcību ar nelegālām iekārtām. Līdz ar to 3. panta 2. punktā nav izslēgti ierobežojumi citu iemeslu dēļ.

60.      Līguma nosacījumu par programmu pieejamību konkrētās dalībvalstīs neievērošana, nepatiesu vārdu un/vai adrešu norādīšana, iegādājoties piekļuves iekārtas, un mājas vai privātai lietošanai paredzētu dekodētāja karšu izmantošana komerciāliem mērķiem nav pasākumi, kas vērsti pret nelegālām iekārtām. Tādējādi tie neietilpst Direktīvas 98/84 saskaņojamā jomā.

61.      Tādēļ uz trešo jautājumu lietā C‑429/08 ir jāatbild, ka saskaņā ar Direktīvas 98/84 3. panta 2. punktu dalībvalsts drīkst piemērot valsts tiesību aktus, kuros ir aizliegts izmantot ierobežotas piekļuves iekārtas, ja nav ievēroti līguma nosacījumi par programmu pieejamību noteiktajās dalībvalstīs, iegādājoties piekļuves iekārtas, ir norādīts nepatiess vārds un/vai adrese vai ja mājas vai privātai lietošanai paredzēta piekļuves iekārta tiek izmantota komerciāliem mērķiem.

62.      Ņemot vērā, ka ceturtais jautājums lietā C‑429/08 par Direktīvas 98/84 3. panta 2. punkta piemērojamību atbilstoši lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajam pamatojumam ir balstīts uz pieņēmumu, ka šim noteikumam ir pretrunā iespējamie ierobežojumi iepriekš minēto iemeslu dēļ, uz to nav jāatbild. Nav jāatbild arī uz otro un trešo jautājumu, kā arī astotā jautājuma a) daļu lietā C‑403/08 un piekto jautājumu lietā C‑429/08.

B –    Par Direktīvu 2001/29

1)      Par reproducēšanas tiesībām

63.      Uzdodot ceturto un piekto jautājumu lietā C‑403/08, High Court vēlas noskaidrot, vai pārraides izziņošana ciparu formātā nenovēršami ietekmē autoru tiesības uz viņu darbu reproducēšanu. Proti, tehnisku iemeslu dēļ ciparu formāta programmu izziņošana paredz, ka īsi pārraides fragmenti tiek ierakstīti izziņošanas iekārtas pagaidu atmiņā. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka atbilstoši piemērojamam standartam uztvērējiekārtas pagaidu atmiņā ik brīdi tiek saglabāti četri videoplūsmas kadri un atbilstošs ieskaņojuma fragments.

64.      Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. pantu dažādām personām, tostarp autoriem – attiecībā uz viņu darbiem – un raidorganizācijām – attiecībā uz šo organizāciju pārraižu fiksēšanu, ir jābūt ekskluzīvām tiesībām atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji.

a)      Par ceturtā jautājuma a) daļu lietā C‑403/08 – valsts tiesības vai Savienības tiesības

65.      Iesniedzējtiesa vispirms izvirza jautājumu par to, vai pagaidu uzglabāšanas kvalificēšana kā reproducēšanu ir valsts tiesību jautājums vai arī tas galīgi izriet no Direktīvas 2001/29. Proti, tai ir šaubas, ka šajā lietā var runāt par reproducēšanu valsts tiesību izpratnē.

66.      Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, ka “daļējas reproducēšanas” jēdziens ir vienveidīgi interpretējams Savienības tiesību jēdziens (16).

67.      Tādējādi uz jautājumu par to, vai darbi ir reproducēti pilnībā vai daļēji, ir jāatbild, interpretējot Direktīvas 2001/29 2. pantu.

b)      Par reproducēšanas tiesību piemērošanu tiešraidēm

68.      Pirms sniegt atbildes uz jautājumiem par reproducēšanu, ir jāprecizē, vai reproducēšanas tiesības vispār ir piemērojamas tiešraidēm.

69.      Direktīvas 2001/29 2. panta e) punktā ir paredzētas raidorganizāciju tiesības uz šo organizāciju raidījumu fiksēšanu. Saskaņā ar 2. panta d) punktu filmu producentiem ir atbilstošas tiesības uz viņu uzņemto filmu oriģināliem un kopijām.

70.      QC Leisure u.c. izsaka šaubas, ka tiešraides gadījumā eksistē ieraksts, oriģināls vai kopija, kas tiktu reproducēts. Domājams, ka šis viedoklis ir balstīts uz apstākli, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu raksturotajā ražošanas procesā nav paredzēts pastāvīgs raidījuma ieraksts, no kura tiek apraidīta filma.

71.      Turpretī Komisija pārliecinoši apgalvo, ka arī tiešraide praktiski ir balstīta uz pirmo ierakstu vai oriģināluzņēmumu, no kura tālāk tiek apraidīti attēli. Šis ieraksts katrā ziņā rodoties pagaidu atmiņā, kur tiek apkopoti dažādie kameras leņķi, lai radītu raidījumu, kas tiek pārraidīts tālāk.

72.      Ja QC Leisure u.c. viedoklis tiktu apstiprināts, tiktu radīta neatbilstīga, mazāk labvēlīga attieksme pret tiešraidēm salīdzinājumā ar ierakstu apraidi. Šādu reproducēšanas tiesību ierobežojumu varētu arī viegli apiet, jo raidorganizācijas bez īpašām grūtībām pirmo pastāvīgo signāla ierakstu varētu iekļaut ražošanas procesā.

73.      Tādējādi reproducēšanas tiesības ir piemērojamas arī tiešraidei.

c)      Par ceturtā jautājuma b) daļu lietā C‑403/08 – reproducēšana uztvērēja pagaidu atmiņā

74.      High Court saistībā ar Direktīvas 2001/29 2. pantu vispirms vaicā, vai tai būtu jāņem vērā katrs atsevišķais raidījuma fragments vai arī raidījums kopumā.

75.      Direktīvas 2001/29 2. pantā ir paredzētas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji.

76.      Par labu tam, lai ņemtu vērā visus īslaicīgi saglabātos fragmentus, liecina apstāklis, ka visi fragmenti ir reproducēti tikai tādēļ, lai nodrošinātu visa raidījuma secīgu izziņošanu. Tomēr atbilstoši standartam ik brīdi pagaidu atmiņā ir tikai četri kadri un šiem kadriem atbilstošs ļoti īss ieskaņojuma fragments. Šī iemesla dēļ nevar uzskatīt, ka raidījums tiek reproducēts pilnībā. Tomēr arī šie apjoma ziņā ļoti ierobežotie fragmenti ir raidījuma daļēja reproducēšana.

77.      QC Leisure u.c. uzskata, ka šos atsevišķos kadrus un ieskaņojuma fragmentus nevar uzskatīt par raidījuma reproducēšanu. Gluži otrādi – lai varētu runāt par daļēju reproducēšanu Direktīvas 2001/29 2. panta izpratnē, esot jāreproducē būtiska attiecīgā darba daļa. Šis arguments ir balstīts uz valsts tiesībās definēto reproducēšanas jēdzienu un tā interpretāciju.

78.      Pa to laiku Tiesa tomēr jau ir interpretējusi Direktīvas 2001/29 2. panta a) punktā definēto reproducēšanas jēdzienu saistībā ar presē publicētu rakstu. Tā ir atzinusi, ka autortiesības attiecas uz visām attiecīgā darba daļām, kas ir tā autora intelektuālā jaunrade (17). Turpretī tā nav piemērojusi aizsardzību atsevišķiem vārdiem, jo intelektuālā jaunrade rodas tikai šo vārdu izvēles, novietojuma un savienojuma rezultātā (18). Šo judikatūru var attiecināt uz šo lietu.

79.      Atšķirībā no jebkādiem vārdiem šajā lietā īslaicīgi saglabātiem kadriem un ieskaņojuma fragmentiem ir individuāls raksturs. Katrs kadrs balstās uz īpašu operatora vai režisora izvēli, un to var skaidri sasaistīt ar attiecīgo apraidi. Lai gan lielākai daļai šo atsevišķo kadru var nebūt īpašas nozīmes, tomēr tie visi ir intelektuālās jaunrades daļa, kas ir apraidāmais raidījums.

80.      Turpretī ar atsevišķiem vārdiem šajā procesā ir salīdzināma izolētā informācija par atsevišķu pikseļu krāsas stāvokli. Apkopojot šo informāciju, rodas atsevišķi kadri, kas pēc savas būtības ir intelektuālā jaunrade.

81.      Tādējādi runa ir par reproducēšanu, ja ciparu video un audio kadri tiek radīti dekodētāja atmiņā, jo šie kadri ir daļa no raidījuma autora intelektuālā darba.

d)      Par ceturtā jautājuma c) daļu lietā C‑403/08 – reproducēšana, demonstrējot televizora ekrānā

82.      Visbeidzot, iesniedzējtiesa jautā par to, vai arī raidījuma demonstrēšana televizora ekrānā ir reproducēšana.

83.      Kaut gan šis jautājums pirmajā brīdī pārsteidz, QC Leisure, FAPL un Komisija pamatoti ir vienisprātis, ka šī demonstrēšana patiešām ir reproducēšana.

84.      Principā tas izriet no tiem pašiem pamatiem kā pieņēmums par reproducēšanu, saglabājot kadrus un ieskaņojuma fragmentus pagaidu atmiņā. Televizora ekrānā attiecīgi vēl īsāku laika sprīdi tiek rādīts raidījuma kadrs un vienlaicīgi atskaņots atbilstošs ieskaņojuma fragments.

85.      Tādējādi arī programmas demonstrēšana televizora ekrānā ir reproducēšana.

2)      Par piekto jautājumu lietā C‑403/08 – reproducēšanas tiesību ierobežojums

86.      Ar atbildi uz piekto jautājumu lietā C‑403/08 ir paredzēts precizēt, vai atbilstoši Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punktam autora tiesībās uz reproducēšanu neietilpst atbildē uz ceturto jautājumu identificētie reproducēšanas gadījumi.

87.      Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punktu no reproducēšanas tiesībām ir izslēdzamas noteiktas tehniskas dabas darbības. Šai atkāpei ir trīs kumulatīvi nosacījumi, t.i., ja nav izpildīts viens no nosacījumiem, reproducēšanas darbībai tomēr ir piemērojamas reproducēšanas tiesības, kas paredzētas šīs direktīvas 2. pantā (19).

88.      Pirmkārt, tām ir jābūt īslaicīgām vai papildu reproducēšanas darbībām, kas ir tehnoloģiska procesa neatņemama un būtiska daļa. Darbība Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punkta izpratnē ir kvalificējama par “īslaicīgu” tikai tad, ja tās ilgums ir ierobežots līdz brīdim, kas nepieciešams pienācīgai attiecīgā tehnoloģiskā procesa darbībai, turklāt šim procesam ir jābūt automatizētam, lai tad, kad tā funkcija veikt šādu procesu ir pabeigta, tas šo darbību izdzēstu automātiski, bez cilvēka iejaukšanās (20). Tā tas ir šajā lietā. Reproducēšana uztvērēja atmiņā un televizora ekrānā ir īslaicīga un pagaidu darbība. Tā ir arī tāda tehnoloģiska procesa neatņemama un būtiska daļa, kura rezultātā raidījums tiek izziņots.

89.      Otrkārt, darbības vienīgajam mērķim ir jābūt starpnieka veiktai pārsūtīšanai tīklā starp trešām personām vai likumīgai izmantošanai. Kā jau iesniedzējtiesa skaidro, šajā sakarā tas, vai darbība ir likumīga vai nē, nevar būt atkarīgs no tā, vai tiesību subjekts ir atļāvis attiecīgo reproducēšanu kā tādu. Tas ir tādēļ, ka reproducēšanai ar tiesību subjekta atļauju nav vajadzīgas atkāpes. Tādēļ šis aspekts ir ļoti atkarīgs no atbildēm uz citiem jautājumiem, proti, it īpaši par to, vai pamatbrīvības un/vai Direktīva 93/83 dod tiesības saņemt apraidi (šajā sakarā skat. C un D punktu), kā arī par to, vai ir piemērojamas tiesības uz izziņošanu (šajā sakarā skat. turpmāk 3) punktu).

90.      Treškārt, reproducēšanai nedrīkst būt patstāvīga ekonomiska nozīme. Tas, vai ceturtajā jautājumā nosauktajiem reproducēšanas gadījumiem ir šāda nozīme, ir piektā jautājuma priekšmets lietā C‑403/08.

91.      Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punkta atkāpe ir jāinterpretē šauri, jo tā atkāpjas no 2. punktā noteiktā vispārējā principa (21). Tas tā ir arī, ņemot vērā Direktīvas 2001/29 5. panta 5. punktu, saskaņā ar kuru visus 5. pantā minētos izņēmumus piemēro tikai dažos īpašos gadījumos, kuros netiek radīts šķērslis darba vai cita tiesību objekta parastai izmantošanai un netiek nepamatoti aizskartas tiesību subjekta likumīgās intereses (22).

92.      Visi Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punkta nosacījumi ir vērsti uz to, lai nodrošinātu reproducēšanu, kas ir faktiskās izmantošanas priekšnoteikums. Komisija priekšlikuma direktīvai skaidrojumos to ilustrēja ar piemēru par video pārraidīšanu pēc pieprasījuma no datu bāzes Vācijā uz mājas datoru Portugālē, kurai ir vajadzīgas vismaz 100 datu saglabāšanas darbības (23).

93.      Šādai reproducēšanai principā nav patstāvīgas vērtības, kas pārsniegtu izmantošanas ekonomisko nozīmi. Noteiktos apstākļos tai var būt izmantošanai līdzīga ekonomiskā nozīme, jo, ja, piemēram, nenotiek kāda pārraidīšanai vajadzīga reproducēšanas darbība, nav iespējama arī izmantošana pārraidīšanas ķēdes beigās. Tomēr šī ekonomiskā nozīme ir pilnībā atkarīga no paredzamās izmantošanas, tādēļ tā nav patstāvīga.

94.      Tādējādi reproducēšanai, kas tiek radīta dekodētāja atmiņā, nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes.

95.      Turpretī reproducēšanai, kas rodas televizora ekrānā, patiešām ir patstāvīga ekonomiska nozīme. Proti, tā ir apraides izmantošanas priekšmets. Saskaņā ar autortiesībām tiesību uz raidījumu izmantošana gan ir saistīta ar raidīšanas tiesībām, jo autori iegūst tiesības iebilst pret raidīšanu. Tomēr raidījuma ekonomiskā nozīme parasti ir saistīta ar tā uztveršanu. Tā tas acīmredzami ir šajā lietā aplūkojamo apraides abonentu gadījumā un attiecas arī uz raidījumiem, kas tiek finansēti no reklāmām. Pat publisko tiesību raidorganizācijām, kuru finansējumu nodrošina abonēšanas maksa vai valsts budžets, savs finansējums praktiski ir jāattaisno arī ar spēju noturēt atbilstošu skatītāju vai klausītāju skaitu.

96.      Tādējādi darba īslaicīgām kopijām, kas radītas televizora ekrānā, kurš savienots ar dekodētāju, ir patstāvīga ekonomiska nozīme.

97.      Iesniedzējtiesa piekto jautājumu precizē b) daļā, jautājot, vai ir nozīme tam, i) ka īslaicīgajām kopijām piemīt kāda vērtība, ii) ka īslaicīgās kopijas ir neliela daļa no darbu kolekcijas un/vai kāda cita tiesību objekta, ko citādi varētu izmantot, nepārkāpjot autortiesības, un iii) ka no citā dalībvalstī esošas personas, kurai ir attiecīgās tiesības, ekskluzīvās licences īpašnieks jau ir saņēmis samaksu par darba izmantošanu šajā dalībvalstī.

98.      Uz i) apakšjautājumu jau ir dota atbilde: īslaicīgajām kopijām nepiemīt vērtība, turpretī īslaicīgām kopijām televizora ekrānā šāda vērtība piemīt.

99.      Nākošais ii) apakšjautājums attiecas uz iespēju, ka aizsargātas tiek tikai konkrētas raidījuma daļas. Šī tēze var būt pamatota attiecībā uz izziņošanu (24), turpretī reproducēšanas tiesību gadījumā, kas šeit tiek analizētas, šīs tēzes pamatotība ir apšaubāma (25). Ja iesniedzējtiesa tomēr secinātu, ka aizsargātas ir tikai raidījuma daļas, tas neietekmētu Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punkta piemērošanu. Šādā gadījumā uzmanība drīzāk būtu jāpievērš valsts tiesību normām, ar kurām tiek transponēts Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta i) apakšpunkts. Tajā ir noteikts, ka dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus darba vai cita tiesību objekta papildu iekļaušanai citā materiālā.

100. Visbeidzot iii) apakšjautājumā ir uzsvērts abu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu būtiskākais aspekts, proti, samaksa par darba izmantošanu citā dalībvalstī. Tā kā raidījuma reproducēšanas televizora ekrānā patstāvīgā ekonomiskā nozīme sakrīt ar interesi uztvert šo raidījumu, rodas jautājums par to, vai samaksa par raidījuma uztveršanu vienā dalībvalstī dod tiesības to uztvert citā dalībvalstī. Tas ir turpmāko jautājumu par Direktīvu 93/83 (šajā sakarā skat. C punktu) un pamatbrīvībām (šajā sakarā skat. D punktu) priekšmets. Tomēr tas neietekmē Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punkta piemērošanu.

101. Kopumā par piekto jautājumu lietā C‑403/08 ir jāsecina, ka darba īslaicīgām kopijām, kas radītas televizora ekrānā, kurš savienots ar dekodētāju, ir patstāvīga ekonomiska vērtība Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punkta izpratnē, turpretī īslaicīgām kopijām, kas radītas dekodētāja atmiņā, nav šādas vērtības.

3)      Par tālāku izziņošanu vispārējai zināšanai

102. Ar sesto jautājumu lietā C‑403/08 iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, rādot futbola spēļu tiešraides bāros, tiek pārkāptas ekskluzīvās tiesības uz autortiesību aizsargāta darba izziņošanu vispārējai zināšanai Direktīvas 2001/29 3. panta izpratnē.

a)      Par jautājuma pieņemamību

103. Varētu šaubīties par šī jautājuma atbilstību un tātad arī – par tā pieņemamību, jo atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai Autortiesību, dizainparaugu un patentu likuma (Copyright, Designs and Patents Act) 72. nodaļā principā ir atļauts sabiedriskās vietās rādīt televīzijas programmu, ja demonstrētājs par to neprasa samaksu. Pat ja šāda demonstrēšana būtu nesaderīga ar Direktīvas 2001/29 3. pantu, šī direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus attiecībā uz privātpersonām un līdz ar to uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonām (26).

104. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar Tiesas sadarbību ar valsts tiesām tikai valsts tiesai, kas izskata prāvu un kas ir atbildīga par sprieduma taisīšanu, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādējādi, ja uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz [Savienības] tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (27) un līdz ar to spēkā ir pieņēmums par valsts tiesu uzdoto jautājumu atbilstību (28). Tomēr izņēmuma gadījumos to var noraidīt, it īpaši tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtā interpretācija par šajos jautājumos minētajām Savienības tiesību normām ir hipotētiska (29). Šādā gadījumā prejudiciālais jautājums būtu nepieņemams.

105. Šķiet, ka šajā lietā valsts tiesību normās ir paredzētas plašākas tiesības bez maksas rādīt televīzijas programmu sabiedriskās vietās, tomēr tās neattiecas uz visām programmu veidojošām daļām. It īpaši tās neattiecas uz skaņdarbiem. Turklāt nevar izslēgt, ka šīs tiesību normas interpretācija atbilstoši Direktīvas 2001/29 3. pantam ļautu vēl vairāk ierobežot šīs tiesības.

106. Tādēļ prejudiciālais jautājums nav acīmredzami nenozīmīgs prāvas iznākumam, un līdz ar to tas ir pieņemams.

b)      Par jautājumu

107. Tādējādi ir jāizvērtē, vai situācija, kad kādā bārā tiek rādīta futbola spēles tiešraide, ir izziņošana [vispārējai zināšanai] Direktīvas 2001/29 3. panta izpratnē. Vispirms ir jānosaka aizsargāto darbu loks, un pēc tam ir jāizvērtē 3. panta 1. punkta piemērojamība.

i)      Par aizsargātiem darbiem

108. Direktīvas 2001/29 3. pantā ir noteikta prasība ieviest ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt konkrētas darbības saistībā ar darbiem. 1. punkts attiecas uz autoru tiesībām, 2. punkts – uz citu personu tiesībām, it īpaši filmu producentiem (c) apakšpunkts) un raidorganizācijām (d) apakšpunkts).

109. Abos punktos nav noteiktas vienādas tiesības. 1. punktā ir piešķirtas tiesības izziņot savus darbus vispārējai zināšanai, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā publiskot savus darbus tā, lai sabiedrības locekļi tiem varētu piekļūt no pašu izvēlētās vietas pašu izvēlētā laikā. 2. punktā paredzētās tiesības ir piemērojamas tikai pēdējai minētajai piekļuves formai, proti, tad, ja sabiedrības locekļi attiecīgajiem darbiem var piekļūt no pašu izvēlētās vietas pašu izvēlētā laikā.

110. No Paskaidrojuma raksta saistībā ar priekšlikumu Direktīvai 2001/29 izriet, ka nosacījuma par “sabiedrības locekļu piekļūšanu no pašu izvēlētās vietas pašu izvēlētā laikā” dēļ nebūtu atceļams attiecinājums uz raidīšanu pēc pieprasījuma, kas netiek aplūkota šajā lietā (30). Tādējādi raidīšana, kas nav interaktīva, tātad klasiskā televīzijas programmas uztveršana, nav 3. panta 2. punkta priekšmets. Tai būtu jāpiemēro citas spēkā esošās tiesību normas, t.i., Direktīvas 2006/115 8. pants un Direktīvas 93/83 4. pants (31).

111. Saskaņā ar Direktīvas 2006/115 8. panta 3. punktu raidorganizācijas iegūst ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt retranslēt to raidījumus, neizmantojot vadus, kā arī tos publiskot, ja šāda publiskošana notiek vietās, kas publikai ir pieejamas par ieejas maksu. Tomēr pamata lietās netika pieprasīta ieejas maksa.

112. Nav zināms īpašs tiesiskais regulējums filmu izziņošanai, kas nav interaktīva. Ja futbola raidīšana būtu uzskatāma par filmu, tādā gadījumā būtu jāņem vērā, augstākais, valsts tiesiskais regulējums par tiesībām uz izziņošanu vispārējai zināšanai.

113. Tādējādi Savienības tiesību pašreizējā attīstības stadijā nepastāv tiesības, kas aizsargātu raidījuma izziņošanu, par ko netiek prasīta ieejas maksa. Gluži otrādi – Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā tiesības tiek piešķirtas tikai ar autortiesībām aizsargātiem darbiem, kas tiek izziņoti raidījumā. Šajā lietā šāds autortiesību darbs varētu būt, piemēram, Premjerlīgas himna, kas tiek pārraidīta saistībā ar raidījumu, kā arī dažādi citi darbi, kas minēti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

114. Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 12. panta 2. punktu, kā arī Direktīvas 2006/115 14. pantu autortiesību blakustiesību aizsardzība saskaņā ar šīm direktīvām neskar un nekādi neietekmē attiecīgo darbu aizsardzību. Tomēr iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai šiem darbiem var būt piemērojamas valsts tiesību normas, ar kurām tiek transponēts Direktīvas 2001/29 5. panta 3. punkta i) apakšpunkts. Atbilstoši tam dalībvalstis var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus darba vai cita tiesību objekta papildu iekļaušanai citā materiālā.

115. Tādējādi Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktam nozīme ir tikai tiktāl, ciktāl ar bāros rādītām futbola spēlēm tiek izziņoti darbi, attiecībā uz kuriem Apvienotās Karalistes tiesībās nav paredzētas atkāpes no tiesību normu, ar kurām tiek transponēts minētais 3. panta 1. punkts, piemērošanas.

ii)    Par Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta piemērojamību

116. Saistībā ar darbiem, uz kuriem tādējādi attiecas Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts, ir jāizvērtē, vai rādīšana bārā ir “izziņošana [vispārējai zināšanai], izmantojot vadus vai neizmantojot tos”.

117. Jau satelīta apraide principā ir autortiesību darbu izziņošana vispārējai zināšanai. Tomēr ir jāpieņem, ka attiecīgie tiesību subjekti tam ir devuši atļauju. Problemātisks drīzāk ir jautājums par to, vai apraides demonstrēšana bārā, nevis mājas vai privātai lietošanai, ir publiska retranslācija, kurai ir vajadzīga tiesību subjektu papildu atļauja, kura šajā lietā nav saņemta.

118. Tiesa gadījumos, kas tika uzskatīti par līdzīgiem, proti, televīzijas raidījumu apraide viesnīcā, jau ir atzinusi, ka pastāvēja cita izziņošana vispārējai zināšanai (32). Principā var iedomāties, ka bāra apmeklētāji – līdzīgi kā viesnīcas viesi – būtu uzskatāmi par nenoteiktu skaitu iespējamo TV skatītāju, kuri pretstatā privātiem adresātiem ir jauna publika (33). Tiesa turklāt ir uzsvērusi, ka viesnīcas gadījumā izziņošana ir notikusi peļņas gūšanas nolūkā (34). Šādi mērķi noteikti ir arī bāru īpašniekiem, rādot futbola pārraides. Tāpat arī autori principā ir ieinteresēti saņemt daļu peļņas, kas tiek gūta no viņu darbu komerciālas izmantošanas.

119. Dekodētāju karšu tirdzniecības prakse atbilst šai loģikai, jo raidorganizācijas no bāriem pieprasa lielāku samaksu par dekodētāja karšu izmantošanu, tai pat laikā lūdzot privātajiem klientiem izmantot savas kartes tikai lietošanai mājās vai privātai lietošanai.

120. Katrā ziņā ir jāizvērtē, vai patiešām var uzskatīt, ka tā ir izziņošana vispārējai zināšanai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Tam par labu liecina interpretācija, ņemot vērā starptautiskās tiesību normas. Tomēr šīs direktīvas preambulas 23. apsvērums, ņemot vērā 3. panta 1. punkta rašanās vēsturi, liecina, ka Savienības likumdevējs nemaz nav gribējis piešķirt autoriem tiesības attiecībā uz raidījuma bezmaksas publisku demonstrēšanu.

Par Bernes konvenciju

121. Norādes par to, kas ir interpretējams kā izziņošana vispārējai zināšanai, principā ir atrodamas Bernes konvencijas 11.bis panta pirmajā daļā. Šā noteikuma i)–iii) punktā autoriem ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības atļaut trīs dažādus savu darbu izziņošanas veidus:

i)      savu darbu raidīšanu ēterā vai izziņošanu vispārējai zināšanai ar jebkuru citu bezvadu raidīšanas paņēmienu zīmju, skaņu vai attēlu veidā,

ii)      savu darbu raidījumu jebkādu izziņošanu pa vadiem vispārējai zināšanai vai retranslēšanu ēterā, ja šādu pārraidi veic cita organizācija, nevis tā, kura to ir darījusi pirmo reizi,

iii)      savu darbu ētera raidījumu publisku izziņošanu ar skaļruņa vai jebkuras citas analoģiskas ierīces palīdzību, kura pārraida zīmes, skaņas vai attēlus.

122. Saskaņā ar WIPO rokasgrāmatu (35), kas ir WIPO izstrādāts interpretācijas dokuments, kurā, kaut arī tam nav juridiski saistoša spēka, tomēr ir izskaidrots, kā interpretēt Bernes konvenciju, 11.bis panta pirmās daļas iii) punkts ir piemērojams darbu ētera raidījumu publiskai izziņošanai ar skaļruņa vai jebkuras citas analoģiskas ierīces palīdzību, kura pārraida zīmes, skaņas vai attēlus. Šim noteikumam ir jāattiecas tieši uz radio un televīzijas programmas demonstrēšanu vietās, kur pulcējas cilvēki: kafejnīcās, restorānos, viesnīcās, lielos veikalos, vilcienos vai lidmašīnās (36).

123. No šī viedokļa izziņošana vispārējai zināšanai izpaužas tādējādi, ka raidījums kopā ar aizsargātiem darbiem klātesošai publikai tiek rādīts uz televizora ekrāna.

124. Lai gan Savienība nav Bernes konvencijas līgumslēdzēja puse, tomēr tā kopā ar dalībvalstīm, pamatojoties uz TRIPS līguma 9. panta 1. punktu un WIPO Līguma par autortiesībām 1. panta ceturto daļu, ir apņēmusies izpildīt Bernes konvencijas 1.–21. pantu. Tādēļ Savienības saistībām saskaņā ar starptautiskajām tiesībām atbilstu Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punkta transponēšana Savienības tiesībās.

125. Turklāt TRIPS līguma 14. panta 3. punktā ir skaidri noteikts, ka raidorganizācijām ir tiesības aizliegt televīzijas pārraižu izziņošanu vispārējai zināšanai, ja tās veiktas bez to atļaujas. Ja dalībvalstis radioraidījumu organizācijām nepiešķir šādas tiesības, tām pārraižu jautājumā autortiesību subjektiem ir vismaz jādod iespēja novērst iepriekšminētās darbības saskaņā ar Bernes konvencijas nosacījumiem.

126. No iepriekš minētā izriet, ka izskatāmajās lietās būtu jāuzskata, ka runa ir par izziņošanu vispārējai zināšanai.

Par Savienības likumdevēja gribu

127. Komisijas priekšlikuma Direktīvai 2001/29 mērķis gan bija transponēt Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punktu Savienības tiesībās, tomēr Padome un Parlaments neatbalstīja Komisiju šajā jautājumā. Gluži otrādi – Padome un Parlaments negribēja piešķirt autoriem tiesības, kas attiektos uz darbu, kas ir televīzijas raidījuma daļa, bezmaksas publisku demonstrēšanu.

128. Lai gan Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā nav acīmredzami transponēts Bernes konvencijas 11.bis pants, tomēr no Komisijas priekšlikuma šai direktīvai paskaidrojumiem izriet, ka ar šīs direktīvas 3. pantu bija jātransponē gandrīz identiski formulētais WIPO Līguma par autortiesībām 8. pants (37). Tajā nav skaidras norādes uz izziņošanu vispārējai zināšanai, kas izpaužas kā demonstrēšana sabiedrībai. Tomēr, tā kā šajā līgumā ir prasīts ievērot Bernes konvencijas 11.bis pantu, būtu lietderīgi [izziņošanas vispārējai zināšanai] jēdzienu WIPO Līguma par autortiesībām 8. pantā un tātad – Direktīvas 2001/29 3. pantā interpretēt atbilstoši Bernes konvencijas 11.bis pantam.

129. Tādējādi no Komisijas priekšlikuma šai direktīvai paskaidrojumiem izriet, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktam ir jāattiecas uz visiem izziņošanas vispārējai zināšanai veidiem (38). Tādējādi tas attiektos arī uz trijiem izziņošanas veidiem, kas minēti Bernes konvencijas 11.bis pantā.

130. Tomēr Komisija un QC Leisure apgalvo, ka ar Direktīvas 2001/29 3. pantu netiek transponēts Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punkts. Šajā ziņā tās pamatoti atsaucas uz Komisijas priekšlikumam sekojošām konsultācijām par direktīvu, kuru rezultātā tapa direktīvas preambulas 23. apsvērums.

131. Jau pirmajā lasījumā Parlaments ierosināja Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu neattiecināt uz “tiešiem uzvedumiem un priekšnesumiem” (39). Komisija izdarīja atbilstošus grozījumus savā priekšlikumā (40). Lai gan Padome nepārņēma grozīto Komisijas priekšlikumu, tomēr dažas dalībvalstis tā vietā paredzēja ierobežojumus, kas paredzēti direktīvas preambulas 23. apsvēruma otrajā, trešajā un ceturtajā teikumā (41), uz kuriem atsaucas arī iesniedzējtiesa.

132. Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma otro teikumu izziņošanai vispārējai zināšanai piemērojamās autortiesības būtu jāsaprot plašā nozīmē – kā tādas, kas attiecas uz visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura neatrodas vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana. Trešajā teikumā ir precizēts, ka šīm tiesībām būtu jāattiecas uz darba visa veida raidīšanu vai atkārtotu raidīšanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, tajā skaitā raidīšanu ēterā. Ceturtajā un pēdējā teikumā ir skaidrots, ka šīm tiesībām nebūtu jāattiecas uz citām darbībām.

133. No šiem trim teikumiem kopumā izriet, ka ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu ir paredzēts transponēt tikai Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas i) un ii) punktu, proti, tiesību normas par darbu raidīšanu ēterā un par izziņošanu, ko veic cita raidorganizācija, nevis tā, kura to ir darījusi pirmo reizi. Šādos gadījumos tiek ņemtas vērā dažādas vietas un apraide pa vadiem vai bez tiem.

134. Turpretī savu darbu ētera raidījumu publiska izziņošana ar skaļruņa vai jebkuras citas analoģiskas ierīces palīdzību, pārraidot zīmes, skaņas vai attēlus, Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punkta izpratnē parasti notiek vietā, kur rodas izziņošana. Nenotiek nekāda pārraidīšana.

135. Šī Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma ierobežojošā iedarbība tika apspriesta Padomē un tādējādi bija zināma likumdevējam. Padomes prezidentūra uzstāja, ka autortiesībām nebūtu jāattiecas uz citām darbībām, kas nav minētas šajā direktīvas preambulas apsvērumā, it īpaši uz interneta datoru pieejamību interneta kafejnīcās vai bibliotēkās (42). Šajā sakarā Itālijas delegācija pat izvirzīja jautājumu par to, vai būtu atbilstīgi izslēgt Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punktu no Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta piemērošanas jomas (43).

136. Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta piemērojamības ierobežojumu apstiprina tas, ka dažādas starptautiskās, Eiropas un valsts tiesību normas rada iespaidu, ka bāros televīzijas programmu principā var rādīt, nesaņemot papildu atļauju no tiesību subjektiem.

137. Savienības tiesību līmenī pirmām kārtām ir jāmin Direktīvas 2006/115 8. panta 3. punkts, kurā raidorganizācijām ir paredzēta iespēja celt iebildumus tikai tādā gadījumā, ja tiek prasīta ieejas maksa. Šī tiesību norma nav individuāls gadījums, bet gan atbilst 1961. gada 26. oktobra Romas konvencijas par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību 13. panta d) punktam. Lai gan Savienība nav šīs konvencijas, kuras 24. pantā ir paredzēta tikai valstu dalība, līgumslēdzēja puse, tomēr dalībvalstīm saskaņā ar Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 28. protokola par intelektuālo īpašumu (44) 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir jāpievienojas Romas konvencijai (45).

138. Attiecīgi Copyright, Designs and Patents Act 72. nodaļā ir paredzēts, ka Apvienotajā Karalistē televīzijas programmu principā var rādīt, ja netiek prasīta ieejas maksa. Vācijā gan pastāv līdzīga tiesību norma attiecībā uz raidorganizāciju tiesībām (46), tomēr attiecībā uz autoriem Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punkts tiek transponēts ar Autortiesību likuma (Urheberrechtsgesetz) 22. pantu (47).

139. Tādējādi Savienības likumdevējs līdz šim nav gribējis transponēt Savienības tiesībās Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punktu un TRIPS līguma 14. panta 3. punktu. Šāds lēmums ir jārespektē it īpaši tādēļ, ka autoru tiesības, kas izriet no 11.bis panta pirmās daļas iii) punkta, neattiecas uz valsts iestādēm, bet ar tām privāttiesiskās attiecībās obligātā kārtā tiek ierobežotas citu personu tiesības.

140. Šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros nav jānoskaidro, vai Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punkts un TRIPS līguma 14. panta 3. punkts ir tieši piemērojami; turklāt TRIPS līguma noteikumi nevar privātpersonām radīt tiesības, uz kurām saskaņā ar Savienības tiesībām tās varētu tieši atsaukties tiesā (48), un Tiesa līdz šim arī nav apsvērusi iespēju tieši piemērot Bernes konvenciju kā daļu no Savienības tiesībām (49).

141. Tomēr daži lietas dalībnieki ar viesnīcām saistītās lietas interpretē tādējādi, ka Tiesa Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu tomēr uzskata par Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punkta transpozīciju. Tiesa it īpaši pamatojoties uz WIPO rokasgrāmatas paskaidrojumiem par šo punktu (50) un esot noteikusi, ka Direktīva 2001/29 ir piemērojama visiem autortiesību darbu izziņošanas vispārējai zināšanai gadījumiem (51).

142. Tomēr ar viesnīcām saistītajās lietās netika aplūkots Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvērums. Taču svarīgākais ir tas, ka šie nolēmumi attiecās uz citu gadījumu, proti, uz izziņošanu Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas ii) punkta izpratnē, t.i., izziņošanu, kuru ir veikusi raidorganizācija, kas nav tā, kura pārraidīšanu ir veikusi pirmo reizi (52). Šāda izziņošana pēc būtības ir domāta sabiedrībai, kura neatrodas vietā, kur rodas izziņošana. Līdz ar to Tiesa minētajos gadījumos nav lēmusi par to, vai ar Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu tiek transponēts Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punkts.

143. Tādējādi Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts, ko skata kopā ar tās preambulas 23. apsvērumu, ir interpretējams tādējādi, ka tas attiecas tikai uz darbu izziņošanu vispārējai zināšanai sabiedrībai, kura neatrodas vietā, kur rodas izziņošana.

Par piemērošanu raidījumu izziņošanai bāros

144. Ja bāra īpašnieks saviem viesiem bārā rāda televīzijas programmu, saistībā ar viņa darbību principā būtu jāpieņem, ka attiecīgā sabiedrība atrodas vietā, kur rodas izziņošana. Izziņošana rodas televizora ekrānā.

145. Iesniedzējtiesa sestā jautājuma b) daļas iii) punktā gan jautā par to, vai ir kāda nozīme tam, ka televīzijas apraides signāls tiek uztverts ar antenas vai paraboliskās satelītantenas, kas ierīkota vai nu uz jumta, vai blakus telpām, kurās atrodas televizors, palīdzību, tomēr tam nav nozīmes. Praksē jebkuram izziņošanas veidam ir vajadzīga šāda signālu pārraide starp antenu, dekodētāju un televizora ekrānu, kā arī šo iekārtu iekšienē. Kabeļa garuma ņemšana vērā būtu patvaļīga (53). Tādēļ šādi katras izziņošanas tehniskie nosacījumi ir piedēvējami sākotnējai raidīšanai ēterā.

146. Atšķirīga situācija, iespējams, būtu gadījumā, ja signāls tiktu pārraidīts ne tikai caur vienu uztvērējiekārtu, bet gan – līdzīgi kā ar viesnīcām saistītajās lietās – caur dažādiem citiem uztvērējiem. Šādā gadījumā sadalītājiekārtu varētu uzskatīt par vietu, kur rodas izziņošana, un uztveršana notiktu citā vietā. Līdzīgi kā viesnīcu gadījumos tā būtu tālāka pārraide, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, ko likumdevējs tieši nav gribējis izslēgt no Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta piemērošanas jomas.

147. Tādējādi uz sesto jautājumu lietā C‑403/08 ir jāatbild, ka ar autortiesībām aizsargāts darbs netiek izziņots vispārējai zināšanai, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē gadījumā, ja komerciālās telpās (piemēram, bārā) tiek saņemta satelīta apraide un demonstrēta vai bez maksas parādīta šajās telpās klātesošiem sabiedrības locekļiem, izmantojot vienu televizora ekrānu un skaļruni.

C –    Par Direktīvu 93/83

148. Lietas C‑403/08 septītā jautājuma pirmajā daļā tiek vaicāts par to, vai tas, ka valsts autortiesību likumā ir noteikts, ka gadījumā, ja satelīta apraidē iekļautā īslaicīgās darbu kopijas ir radītas satelīta dekodētājā vai televizora ekrānā, saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā saņem šo apraidi, ir pārkāptas autortiesības, nav pretrunā ar Direktīvu 93/83. Iesniedzējtiesa vēl arī vēlas noskaidrot, vai situāciju ietekmē tas, ka apraide ir dekodēta, izmantojot satelīta dekodētāja karti, ko ir izdevis citas dalībvalsts satelīta apraides pakalpojuma sniedzējs, ar nosacījumu, ka satelīta dekodētāja karti ir atļauts izmantot tikai tajā pašā dalībvalstī.

149. Atbilstoši Direktīvas 93/83 2. pantam dalībvalstis paredz autoram ekskluzīvas tiesības atļaut caur satelītu izziņot vispārējai zināšanai ar autortiesībām aizsargātus darbus.

150. Saskaņā ar Direktīvas 93/83 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu izziņošana vispārējai zināšanai caur satelītu notiek tikai dalībvalstī, kurā programmas nesēji signāli ar raidorganizācijas kontroli un uz tās atbildību tiek ievadīti nepārtrauktā komunikāciju ķēdē, kas ved uz satelītu un atpakaļ uz zemi.

151. Šajā lietā tā būtu Grieķija. Signāli uz satelītu tiek sūtīti no Grieķijas un tur tie atkal nonāk atpakaļ. Turpretī saistībā ar arābu dekodētāju karšu izmantošanu Direktīvai 93/83 nav nozīmes.

152. Šķiet, ka šajos noteikumos nekas nav teikts par satelīta raidījumu pārrobežu uztveršanu, it īpaši par Grieķijas signālu uztveršanu Apvienotās Karalistes bāros. Tomēr no Direktīvas 93/83 preambulas 14. apsvēruma izriet, ka šim tiesiskajam regulējumam ir jānovērš vairāku valstu tiesību aktu kumulatīva piemērošana vienai raidīšanas darbībai.

153. Kā ir skaidrots Direktīvas 93/83 preambulas septītajā apsvērumā, pirms direktīvas pieņemšanas pastāvēja juridiskā nenoteiktība par to, vai apraide caur satelītu, kura signālus var tieši uztvert, ietekmē tiesības tikai raidīšanas valstī vai visās uztveršanas valstīs kopā. Kumulācija būtu par cēloni ne tikai vienlaicīgai dažādu tiesību sistēmu piemērošanai. Tāpat dažādās dalībvalstīs tiesības uz raidījumu varētu būt atšķirīgiem tiesību subjektiem. Tādēļ kumulācija satelīta apraidi varētu būtiski apgrūtināt vai pat padarīt par neiespējamu.

154. Tādēļ atbilstoši Direktīvas 93/83 preambulas 15. apsvērumam šai direktīvai ir jānodrošina, ka apraides tiesības tiek piešķirtas atbilstoši vienas vienīgas dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, t.i., tās valsts, kurā apraide notiek atbilstoši tās 1. panta 2. punkta b) apakšpunktam. Šis izcelsmes valsts princips (direktīvas preambulas 18. apsvērums) nodrošina, ka tiesībās raidīt šajā valstī ietilpst tiesības veikt apraidi arī citās dalībvalstīs.

155. Turpretī principā pamatota ir FAPL nostāja, ka Direktīvā 93/83 nav atļauts pārkāpt citas tiesības uz pārraidītajiem darbiem. Proti, atbilstoši tās 5. pantam blakustiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu neskar un nekādi neietekmē autortiesību aizsardzību (54).

156. It īpaši Direktīvā 93/83 tieši nav apstrīdētas tiesības uz raidījuma reproducēšanu. Tādējādi iesniedzējtiesa un vairāki lietas dalībnieki uzskata, ka apraides tiesības vēl neliecina par tiesībām, uztverot un izziņojot raidījumu, izveidot tā īslaicīgas kopijas (55).

157. Tomēr saskaņā ar 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu Direktīva 93/83 ir skaidri piemērojama tikai signāliem, kas paredzēti publiskai uztveršanai. Tādēļ raidījuma apraides atļaujai ir jāietver arī tiesības uz reproducēšanu, kas ir vajadzīga, lai uztvertu raidījumu.

158. Turpretī FAPL atsaucas uz Direktīvas 93/83 preambulas 16. apsvērumu, atbilstoši kuram līgumu slēgšanas brīvība, uz ko pamatojas šī direktīva, dod iespēju turpināt ierobežot apraides tiesību īstenošanu, īpaši ja vien tas attiecas uz dažiem pārraidīšanas tehniskajiem līdzekļiem vai dažām valodu versijām.

159. Tomēr minētais direktīvas preambulas apsvērums skar līgumā noteiktos ierobežojumus, kas pēc savas būtības ir spēkā tikai starp līgumslēdzējām pusēm. Tādēļ arī tajā kā piemēri ir minēti tikai pasākumi, kurus var veikt līgumslēdzējas puses, proti, tehniski apraides pasākumi, kas, piemēram, būtu kodēšana un raidījuma valodas versijas izvēle. No minētā direktīvas preambulas apsvēruma nekādā veidā nevar atvasināt tiesības raidījuma skatītājiem, kuri nav slēguši attiecīgo līgumu.

160. Direktīvas 93/83 preambulas 17. apsvērums apstiprina manu interpretāciju. Tajā ir noteikts, ka attiecībā uz maksājumu apjomu, kas jāveic par iegūtajām tiesībām, pusēm būtu jāņem vērā visi apraides aspekti, tādi kā faktiskā auditorija, potenciālā auditorija un valodas versija. Tādējādi likumdevējs uzskatīja, ka ar raidījuma apraidi caur satelītu ir saistīta arī tā uztveršana un ka samaksai ir jāattiecas uz šo izmantošanu. Tai acīmredzami ir jāsedz arī uztveršana ārpus izcelsmes valsts, turklāt šī uztveršana ir jāprognozē, it īpaši ņemot vērā raidījuma valodas versiju.

161. Tādējādi no tiesībām pārraidīt caur satelītu ar autortiesībām aizsargātus darbus, kā to paredz Direktīvas 93/83 2. pants, izriet arī saņēmēju tiesības uztvert un skatīties šos raidījumus.

162. Nav skaidrs, vai iepriekš minētie apsvērumi ir piemērojami arī kodētai satelīta apraidei. Tā kā kodēšana ļauj ierobežot piekļuvi, varētu iedomāties, ka apraides tiesības attiecas tikai uz uztveršanas teritoriju, par kuru tiesību subjekts ir vienojies ar raidorganizāciju. Tomēr Direktīvas 93/83 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka kodētu raidījumu izziņošana vispārējai zināšanai caur satelītu notiek ar nosacījumu, ka apraides atkodēšanu sabiedrībai veic raidorganizācija vai to veic ar tās piekrišanu. Ja šie nosacījumi – kā šajā lietā – ir izpildīti, tad kodētā satelīta apraide ir vienlīdzīga ar nekodēto satelīta apraidi. Tādējādi kodēšana neietekmē apraides tiesību, kas attaisno uztveršanu, piemērojamību.

163. Apraides tiesības netiek ierobežotas arī ar dekodētāja karšu izsniegšanas nosacījumiem. Tie var būt līgumiski saistoši, bet tie nevar noteikt saistības trešām personām.

164. Tādēļ attiecībā uz Direktīvu 93/83 ierosinu uz septīto jautājumu lietā C‑403/08 atbildēt, ka tiesības caur satelītu pārraidīt ar autortiesībām aizsargātus darbus, kā to paredz Direktīvas 93/83 2. pants, ietver arī tiesības uztvert un skatīties šos raidījumus ārzemēs.

D –    Par pamatbrīvībām

165. Saistībā ar Grieķijas dekodētāju karšu izmantošanu pamatbrīvību nozīme it īpaši tiek uzsvērta sestajā un septītajā jautājumā lietā C‑429/08, kā arī septītajā jautājumā un astotā jautājuma b) un c) daļā lietā C‑403/08. High Court vēlas noskaidrot, vai EKL 28., 30. un/vai 49. pantam ir pretrunā aizliegums piemērot valsts tiesību normas, kurās par noziedzīgu nodarījumu vai autortiesību pārkāpumu ir atzīta no vietas Apvienotajā Karalistē sniegtās apraides pakalpojumā ietvertas programmas negodīga uztveršana ar nolūku izvairīties no jebkādas programmas uztveršanai piemērojamas samaksas. Šajā sakarā iesniedzējtiesa lietā C‑429/08 min trīs situācijas, kas var rasties vai nu alternatīvi, vai kumulatīvi:

i)      ierobežotas piekļuves iekārtu ir izgatavojis pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izgatavota ar viņa atļauju un sākotnēji tikusi piegādāta ar ierobežotu līgumā noteiktu atļauju izmantot iekārtu, lai sniegtu piekļuvi aizsargātam pakalpojumam tikai pirmajā dalībvalstī. Tomēr tā tikusi izmantota, lai piekļūtu šim aizsargātajam pakalpojumam, kurš ticis saņemts citā dalībvalstī, šajā gadījumā – Apvienotajā Karalistē (šāda ir arī astotā jautājuma b) daļas lietā C‑403/08 nozīme);

ii)      ierobežotas piekļuves iekārtu ir izgatavojis pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izgatavota ar viņa atļauju un sākotnēji iegūta un/vai iespējota, norādot nepatiesu vārdu un dzīvesvietas adresi pirmajā dalībvalstī, tādējādi izvairoties no līgumā paredzētā teritoriālā ierobežojuma, kas paredzēts šādu iekārtu eksportam ar nolūku tās izmantot ārpus pirmās dalībvalsts;

iii)      ierobežotas piekļuves iekārtu ir izgatavojis pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izgatavota ar viņa atļauju un sākotnēji tikusi piegādāta ar līgumā paredzētu nosacījumu, ka iekārtu drīkst izmantot tikai mājās vai privātai lietošanai, nevis komerciālai lietošanai (par ko ir jāmaksā augstāka abonēšanas maksa). Tomēr iekārta Apvienotajā Karalistē tikusi izmantota komerciāliem mērķiem, tas ir, lai pārraidītu futbola spēļu tiešraides bārā (šāda ir arī astotā jautājuma c) daļas lietā C‑403/08 nozīme).

166. Es vispirms analizēšu pirmo situāciju un pēc tam izvērtēšu, vai abos pārējos gadījumos var izdarīt atšķirīgus secinājumus.

a)      Par piemērojamo pamatbrīvību

167. Ņemot vērā, ka dekodētāja kartes Apvienotajā Karalistē tika ievestas no Grieķijas, varētu būt piemērojams brīva preču aprites noteikums – LESD 34. pants (agrāk – EKL 28. pants) (56). Tomēr praksē šīs kartes ir līdzeklis, savā ziņā atslēga, lai iegūtu piekļuvi televīzijas programmai. Šīs programmas pieejamības nodrošināšana ir pakalpojums LESD 56. panta (agrāk – EKL 49. pants) izpratnē (57).

168. Ja valsts pasākums skar gan pakalpojumu sniegšanas brīvību, gan preču brīvu apriti, Tiesa principā pārbauda tikai vienu no šīm divām pamatbrīvībām, ja izrādās, ka attiecīgās lietas apstākļos viena no tām faktiski ir sekundāra attiecībā pret otro un var tikt tai pievienota (58).

169. Kā pamatoti norāda Komisija, Tiesa saistībā ar kodētas satelīttelevīzijas dekodētāja iekārtu tirdzniecību gan jau ir atzinusi, ka nav iespējams vispārīgi noteikt, vai galvenais ir brīvas preču aprites vai pakalpojumu sniegšanas brīvības faktors (59). Tomēr attiecīgā lieta attiecās uz ierobežojumiem, kas bija īpaši domāti tirdzniecībai ar dekodētāja iekārtām un tādējādi vienlaicīgi netieši sarežģīja piekļuvi satelīttelevīzijas pakalpojumiem.

170. Turpretī šajā lietā primārais nav tirdzniecība ar kartēm, bet gan to izmantošana, lai Apvienotajā Karalistē iegūtu piekļuvi kodētām programmām. Turklāt, ja salīdzina kartes materiālo vērību ar cenām, kas tiek prasītas par piekļuvi programmai, tad kartei ir pavisam pakārtota nozīme. Tas nozīmē, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāvērtē, pamatojoties uz pakalpojumu sniegšanas brīvību.

b)      Par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu

171. Pakalpojumu sniegšanas brīvība nozīmē, ka ir jānovērš jebkādi pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi, pat ja šis ierobežojums ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šā ierobežojuma dēļ tiek aizliegta, apgrūtināta vai padarīta mazāk pievilcīga tā pakalpojuma sniedzēja darbība, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī, kurā viņš likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus. Turklāt no pakalpojumu sniegšanas brīvības ieguvējs ir kā pakalpojumu sniedzējs, tā arī to saņēmējs (60).

172. Šajā lietā jautājums nav par to, vai televīzijas programmu piedāvātājiem piekļuve interesentiem no citām dalībvalstīm būtu jāpiešķir ar līdzīgiem nosacījumiem kā vietējiem interesentiem. Šāds pienākums paredzētu pakalpojumu sniegšanas brīvības ietekmi uz trešām personām, ko Tiesa – katrā ziņā šādā formā (61) – līdz šim nav atzinusi.

173. Jautājums nav arī par to, vai televīzijas programmu piedāvātāji drīkst ar līgumu teritoriāli ierobežot piekļuvi savām programmām (62). Šādi līguma nosacījumi var būt spēkā tikai starp līgumslēdzējām pusēm. Tomēr šajā lietā nav līgumattiecību starp tiesību subjektiem un dekodētāja karšu piedāvātājiem Apvienotajā Karalistē vai bāra īpašniekiem.

174. Neskaidrs drīzāk ir jautājums par to, vai pakalpojumu sniegšanas brīvība ļauj atzīt un īstenot tiesības uz satelītprogrammām, uz kuru pamata šo tiesību subjekti varētu liegt trešām personām, ar kurām tiem nav noslēgts līgums, skatīties un rādīt šīs programmas citās dalībvalstīs, nekā tas iepriekš paredzēts. Šādas tiesības ierobežotu pakalpojumu izmantošanu no citām dalībvalstīm, proti, piekļuvi televīzijas apraidei.

175. Šis pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums ir īpaši nopietns, jo attiecīgo tiesību dēļ ne tikai tiek apgrūtināta pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošana, bet arī iekšējais tirgus tiek sadalīts atsevišķos nesaistītos valstu tirgos. Līdzīgas problēmas pastāv arī saistībā ar piekļuvi citiem pakalpojumiem, piemēram, datorprogrammu, skaņdarbu, elektronisko grāmatu vai filmu pārdošanu internetā.

176. Tātad runa ir par būtisku pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

c)      Par ierobežojuma attaisnojumu

177. Tā kā pakalpojumu sniegšanas brīvība ir viens no Savienības pamatprincipiem, šīs brīvības ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja to attaisno primārie vispārējo interešu iemesli, ar nosacījumu, ka šādā gadījumā tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (63).

178. Ar LESD 52. panta 1. punktu (agrāk – EKL 46. panta 1. punkts), kurš pakalpojumu sniegšanas brīvībai ir piemērojams saskaņā ar LESD 62. pantu (agrāk – EKL 55. pants), tiek pieļauti ierobežojumi, kas ir attaisnoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības interesēm. Judikatūrā turklāt ir atzīta virkne tādu primāru vispārējo interešu apsvērumu, ar kuriem var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus (64).

Par rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību

179. Šajā lietā primārā nozīme ir rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzībai (65). Ar to attaisno ierobežojumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu attiecīgo tiesību īpašo priekšmetu (66). Tādēļ ir jāizvērtē, vai pastāv tiesības uz futbola spēļu satelīta apraidi, kuru īpašā priekšmeta dēļ būtu jāsadala iekšējais tirgus.

180. Preču aprites jomā primāri tiek skarta tiesību izmantošana, pārdodot darba kopijas. Tā ir balstīta uz ekskluzīvām tiesībām reproducēt darbu un laist tirgū šī darba kopijas. Šīs ekskluzīvās tiesības ir izsmeltas, ja preci dalībvalsts tirgū likumīgi ir laidis pats tiesību subjekts vai tā ir likumīgi laista tirgū ar viņa atļauju (67). Neskarot īpašas situācijas, piemēram, tālākpārdošanas tiesības par labu mākslas oriģināldarba autoram (68), nav tādu tiesību, kas liegtu pārdot tālāk šādas preces iekšējā tirgus ietvaros (69). Gluži otrādi – tiesību subjekts pārdošanas rezultātā ir realizējis attiecīgā intelektuālā īpašuma ekonomisko vērtību (70).

181. Tādēļ autortiesības uz skaņuplatēm, kas likumīgi tika laistas tirgū vienā dalībvalstī, nebija šķērslis to pārdošanai citā dalībvalstī (71). QC Leisure un K. Mērfija atsaucas uz šo judikatūru, lai attaisnotu savu tirdzniecības praksi.

182. Tomēr FAPL uzskata, ka pakalpojumu sniegšanas jomā nenotiek preču apritei līdzīga izsmelšana.

183. Tas pārsteidz, jo pamatbrīvību ierobežojumi principā ir jāattaisno, pamatojoties uz vienādiem principiem.

184. Būtu jāpiekrīt, ka daži pakalpojumi no precēm atšķiras ar to, ka tos nevar tālāk izmantot, piemēram, frizieru pakalpojumi. Ar samaksu par pakalpojuma sniegšanu tiek realizēta ekonomiskā vērtība, bet pakalpojumu kā tādu nevar nodot tālāk. Šādā izpratnē patiešām nav vietas tiesību uz pakalpojumu “izsmelšanai”.

185. Turpretī citi pakalpojumi būtiski neatšķiras no precēm. Datorprogrammas, skaņdarbus, elektroniskās grāmatas, filmas utt., ko lejuplādē no interneta, bez problēmām var nodot tālāk elektroniskā veidā. Par to liecina arī tas, ka, lai nepieļautu izziņošanu, ir vajadzīgi digitālās tiesību pārvaldības papildu pasākumi. Šajās jomās šāda stingra abu pamatbrīvību norobežošana būtu patvaļīga.

186. Minētie piemēri – mūzika, filmas vai grāmatas – tāpat liecina, ka šim jautājumam ir būtiska nozīme iekšējā tirgus darbībai, pārsniedzot pamata prāvu robežas. Tirgu norobežošana, kas ir balstīta uz intelektuālā īpašuma tiesībām, labākajā gadījumā rada situāciju, ka piekļūt attiecīgajām precēm var ar atšķirīgiem nosacījumiem, it īpaši attiecībā uz cenām vai digitālo tiesību pārvaldību. Tomēr bieži pilnīgi nav iespējams dažos tirgos piekļūt šādām precēm – vai nu tādēļ, ka konkrētas valodu versijas tiek piedāvātas klientiem no konkrētām dalībvalstīm, vai nu tādēļ, ka klienti no konkrētām dalībvalstīm vispār nevar iegādāties attiecīgo preci. Piemēram, 2010. gada rudenī Apvienotās Karalistes tirgotāji darīja zināmu, ka viņi elektroniskās grāmatas vairs nevarēs pārdot klientiem ārpus šīs dalībvalsts (72). Daudzām angļu valodas grāmatām nevar atrast līdzīgu piedāvājumu citās dalībvalstīs.

187. Vienlaicīgi preču piedāvājumu, kas līdzīgi kā pamata prāvās ir balstīts uz ierobežotu piekļuvi vai tiek lejuplādēts no interneta, gadījumā tirgu var norobežot daudz efektīvāk nekā materiālu preču, piemēram, grāmatu vai kompaktdisku, gadījumā. Grāmatas un kompaktdiskus var tirgot, pamatojoties uz izsmelšanu iekšējā tirgū. Šādi šķēršļi patērētājos rada nevajadzīgu stimulu iegādāties attiecīgās preces nelegāli, t.i., bez jebkādas samaksas tiesību subjektiem.

188. Tādēļ ir rūpīgi jāizvērtē, vai šajā lietā ir atbilstoši piemērojams izsmelšanas princips, t.i., vai attiecīgo tiesību īpašā priekšmeta dēļ būtu jāsadala iekšējais tirgus.

189. FAPL saistībā ar katru apraidi atsaucas uz savām tiesībām uz apmēram 25 darbiem, tostarp filmām, mākslas darbiem, fotoattēliem un mūziku. Šo darbu aizsardzība daļēji izrietot no Savienības tiesībām, daļēji – no valsts tiesībām.

190. Lai gan šajā lietā strīdīgs ir jautājums par tiesībām uz atsevišķiem pakalpojumiem, kas sastopami apraidē, tomēr tas šeit nav sīkāk jāanalizē. Šā vērtējuma vajadzībām kopumā var runāt par tiesībām uz apraidi. No vienas puses, neapstrīdams ir fakts, ka pastāv vismaz zināmas tiesības uz šo apraidi, no otras puses, ir jāuzskata, ka apraide notiek ar visu attiecīgo tiesību subjektu atļauju. Šīs tiesību kopas īpašais priekšmets izpaužas – katrā ziņā tiktāl, ciktāl tam šajā lietā ir nozīme – tā ekonomiskajā izmantošanā (73).

191. Futbola spēļu apraidi izmanto, veicot samaksu par dekodētāja kartēm. Šo izmantošanu neapdraud Grieķijas dekodētāja karšu lietošana, jo par šīm kartēm ir veikta samaksa.

192. Lai gan šī maksa nav tik liela kā tā, kas tiek prasīta Apvienotajā Karalistē, tomēr nav īpašu tiesību, kas paredzētu par vienu un to pašu pakalpojumu katrā dalībvalstī prasīt citu cenu. Gluži otrādi – iekšējā tirgus loģika ir ar tirdzniecības palīdzību izlīdzināt cenu atšķirības starp dažādām dalībvalstīm (74). FAPL pieprasītā iespēja tirgot apraides tiesības, pamatojoties uz teritoriālo ekskluzivitāti, nozīmē gūt peļņu no iekšējā tirgus izslēgšanas. Tiktāl uz šo lietu, pretēji FAPL viedoklim, attiecas judikatūra par tiesību uz precēm izsmelšanu.

193. Tomēr FAPL uzskata, ka saskaņā ar lietu Coditel I (75) tās pieprasītās tiesības ir saderīgas ar pakalpojumu sniegšanas brīvību. Minētā lieta attiecās uz Vācijas televīzijas iekļaušanu Beļģijas kabeļtelevīzijas tīklā. Šajā kontekstā tika rādīta filma, kuras apraidi Vācijā bija atļāvuši tiesību subjekti. Pret to iebilda uzņēmums, kas bija iegādājies tiesības uz šīs filmas demonstrēšanu Beļģijas kinoteātros un Beļģijas televīzijā.

194. Tiesa toreiz uzsvēra, ka autortiesību subjekta iespēja pieprasīt samaksu par katru kinofilmas demonstrēšanas reizi ir autortiesību būtiska darbības daļa (76). Principā nevar iebilst pret šīs izmantošanas teritoriālo sadalījumu, iespējams, pat atbilstoši dalībvalstu robežām (77).

195. Tomēr no iepriekš minētā vēl neizriet nekas, kas varētu apdraudēt iepriekš minētos apsvērumus šajā lietā. Apraide notika tā, kā bija vienojušies tiesību subjekti un Grieķijas raidorganizācija. Turklāt par katru demonstrēšanas reizi apraide tika apmaksāta, kaut arī atbilstoši Grieķijas tarifiem.

196. Turpretī Coditel I neattiecās uz nepamatotu un neapmaksātu demonstrēšanu kinoteātrī, bet gan uz likumīgas demonstrēšanas tālāku apraidi televīzijā. Šajā ziņā Tiesa nosprieda, ka demonstrēšana televīzijā var ietekmēt tiesību uz demonstrēšanu kinoteātros izmantošanu un tādēļ ir atbilstīgi demonstrēšanu televīzijā atļaut tikai pēc zināma laika. No 1970. gadu viedokļa Tiesa papildināja, ka no praktiskā viedokļa televīzijas demonstrējumi iespējami tikai valsts monopolu ietvaros (78). Tādējādi, pamatojoties uz tālaika televīzijas un kinematogrāfijas tirgus īpašajiem nosacījumiem, Tiesa secināja, ka televīzijas tiesības ir pamatoti sadalītas teritoriāli.

197. Šī situācija nav salīdzināma ar situāciju šajā lietā. Futbola tiešraižu iekšējā tirgus sadalīšanas mērķis nav aizsargāt citu pārraidāmās futbola spēles izmantošanas veidu. Gluži otrādi – nozīmīgākais ir tieši tas, lai tirgus sadalīšanas rezultātā viens un tas pats pakalpojums tiktu optimāli izmantots dažādās tirgus daļās.

198. Turklāt ir jāņem vērā Savienības tiesību attīstība kopš tā laika. Saskaņā ar Direktīvu 93/83 tiesības uz satelīta apraidi dalībvalstī ietver sevī arī apraidi citās dalībvalstīs, kas ietilpst apraides teritorijā, un par to ir jāsaņem atbilstoša samaksa. Tā kā šajā lietā, lai piekļūtu apraidei, ir jāiegādājas pat dekodētāja karte, katrs individuālais saņēmējs veic atbilstošu samaksu.

199. Visbeidzot spriedumā lietā Coditel I bija vēl viens – netiešs – aspekts, proti, Vācijas televīzijā demonstrētās kinofilmas izmantošana Beļģijas kabeļtelevīzijas tīklā, nemaksājot par to atlīdzību. Šodien to uzskatītu par (tālāku) izziņošanu vispārējai zināšanai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta (79) un Direktīvas 2006/115 8. panta 3. punkta izpratnē, pret ko tiesību subjekts var celt iebildumus. Noteicošais apstāklis būtu izziņošana, ko veikusi cita raidorganizācija (80). Tomēr vienkāršas izziņošanas gadījumā nav jāierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvība, lai aizsargātu tiesību uz šo izziņošanu vispārējai zināšanai īpašo priekšmetu.

200. Kopumā ir jāsecina, ka satelīta apraides uztveršanai nav jāsadala iekšējais tirgus, lai aizsargātu tiesību uz futbola tiešraidēm īpašo priekšmetu.

201. Visbeidzot, pret šo risinājumu vēl varētu iebilst, ka tas varētu apgrūtināt piekļuvi pārraidāmām futbola spēlēm. Ja FAPL nevar novērst lētāku dekodētāja karšu izmantošanu no citām dalībvalstīm, nevar izslēgt, ka tā apraides tiesības turpmāk varētu piedāvāt tikai ienesīgākajā Eiropas Savienības tirgū, Apvienotajā Karalistē, vai arī savu piedāvājumu citos tirgos saistīt ar nosacījumu pieprasīt līdzīgas cenas kā Apvienotajā Karalistē. Šādā gadījumā tādās dalībvalstīs kā Grieķija būtu grūtāk iegūt piekļuvi apraidei.

202. Tomēr tas būtu saimniecisks lēmums, kādu tiesību subjektam ir tiesības pieņemt. Galu galā tas būs atkarīgs no faktora, kā viņš kopumā vislabāk var izmantot savas tiesības. Turklāt īpaša nozīme varētu būt tam, vai var tikt attīstīti alternatīvi pārdošanas modeļi, kā to prasa Komisija, vai arī tam, vai, sniedzot komentārus tikai konkrētās valodu versijās, var pietiekami efektīvi praksē nodalīt tirgus, lai arī turpmāk dažādu valstu tirgos sniegtu pakalpojumu par atšķirīgām cenām.

Par aizliegumstundām

203. FAPL kā uz papildu attaisnojumu, kas gan nav lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, atsaucas uz to, ka futbola organizācijas var noteikt divarpus stundu ilgu periodu, kura laikā nedrīkst pārraidīt futbola spēles. Tas ir galvenais laika periods, kad notiek lielākā daļa no organizācijas rīkotajām Premjerlīgas futbola spēlēm. Divarpus stundu ilgais periods katrā valstī atšķiras, jo tas ir atkarīgs no attiecīgajām tradīcijām, nosakot spēļu norises laiku. Teritoriāli sadalot apraides tiesības, futbola organizācijas un raidorganizācijas var nodrošināt, ka nevienā apraidē nepārkāpj attiecīgajā valstī piemēroto divarpus stundu ilgo periodu.

204. FAPL pārliecināti apgalvo, ka dekodētāja karšu imports apgrūtinātu vai pat padarītu neiespējamu šo aizliegumstundu īstenošanu, jo kartes izcelsmes valstī var tikt aizsargāts cits divarpus stundu ilgs periods nekā valstī, kur karte tiek izmantota, vai arī izcelsmes valstī šādas aizsardzības vispār var nebūt. Vienlaicīgi tiktu traucēta konkurence starp bāriem. Vietējo dekodētāja karšu lietotāji aizliegumstundās nevarētu rādīt spēles, turpretī ievesto karšu lietotāji tās varētu rādīt. Arī šādas konkurences izkropļošanas novēršana ir leģitīmas intereses.

205. Tomēr ar aizliegumstundām var attaisnot pakalpojuma sniegšanas brīvības ierobežojumu tikai tādā gadījumā, ja tās tiek piemērotas, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa īstenošanu, un ja tās nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (81). Šādas politikas ieviešanas pasākumi nekādā ziņā nedrīkst būt nesamērīgi ar šo mērķi (82).

206. Aizliegumstundu uzdevums ir nepieļaut, ka vienlaicīgas televīzijas apraides dēļ futbola fani vairs neapmeklē spēles savas dzīvesvietas tuvumā un/vai nepiedalās amatieru un jauniešu futbola spēlēs (83). Futbola spēļu apraidei nebūtu jātraucē nodarboties ar futbolu un nebūtu jāietekmē tā īpašība, ka šim sportam ir vajadzīga skatītāju tieša klātbūtne.

207. Pretēji QC Leisure viedoklim, tās nav noteiktas grupas komerciālas intereses, bet gan primāras sporta intereses, kas principā ir jāatzīst Savienības tiesībās. Par to liecina ar Lisabonas līgumu ieviestās Savienības pilnvaras sporta veicināšanas jomā (LESD 6. panta e) punkts un 165. pants). Tās it īpaši uzliek pienākumu ņemt vērā sporta nozares īpatnības un tās struktūras, kas ir balstītas uz brīvprātīgu darbību (84). No ekonomiskā viedokļa noteikti būtu pievilcīgāk ļaut pārraidīt visu spēļu tiešraides (85).

208. Tomēr šajā lietā atsauces uz šo mērķi, lai attaisnotu iekšējā tirgus sadalīšanu, likumību liek apšaubīt vienlaicīgi pastāvošā ekonomiskā ieinteresētība tirgus sadalīšanā. Futbola organizācijas gan ir kompetentas izvērtēt aizliegumstundu nepieciešamību un tām šajā jautājumā principā būtu jābūt plašai rīcības brīvībai. Tomēr a priori nevar izslēgt, ka Anglijas futbola organizācijas lēmums par aizliegumstundu izmantošanu vismaz daļēji nav balstīts arī uz to, lai nodrošinātu svarīgāko organizācijas biedru ekonomiskās intereses iekšējā tirgus sadalīšanā saistībā ar futbola tiešraidēm. Tādēļ aizliegumstundu nepieciešamības pierādījumiem ir jāpiemēro īpaši stingri kritēriji.

209. Šaubas rada jau aizliegumstundu spēja veicināt spēļu apmeklējumu un nodarbošanos ar futbolu. Tās abas ir pilnīgi citas kvalitātes aktivitātes nekā tiešraides skatīšanās televīzijā. Tiesa nav saņēmusi pietiekamus pierādījumus tam, ka aizliegumstundas patiešām veicina futbola spēļu apmeklējumu un nodarbošanos ar šo sporta veidu. Gluži otrādi – ir netieši pierādījumi, kas apgāž šo apgalvojumu: piemēram, analizējot aizliegumstundas no konkurences tiesību viedokļa, Komisija konstatēja, ka tikai 10 no 22 futbola organizācijām tādas vispār ir noteikušas. Francijā, Vācijā, Itālijā un Spānijā, kā arī Ziemeļīrijā, t.i., Anglijas futbola ietekmes sfērā, aizliegumstundas nebija noteiktas (86). Turklāt Vācijā šobrīd acīmredzami visas Bundeslīgas spēles tiek rādītas tiešraidē, nekādi neietekmējot abu augstāko līgu spēļu apmeklējumu (87).

210. Tas nenozīmē, ka tiesvedībā High Court nevar tikt pierādīts, ka uz Anglijas futbolu attiecas citi nosacījumi, kuriem obligāti ir vajadzīga aizliegumstundu radītā aizsardzība. Tomēr, lai aizliegumstundu izmantošana būtu svarīgāka pār iekšējā tirgus darbības traucējumiem, šiem pierādījumiem ir jāapliecina, ka tiešraides ļoti nelabvēlīgi ietekmē spēļu apmeklējumu un/vai nodarbošanos ar futbolu.

Starpsecinājumi

211. Tādējādi nedz ar tiesību uz futbola spēļu apraidi īpašo priekšmetu, nedz – saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju – ar aizliegumstundām, kuru laikā aizliegts pārraidīt futbola spēļu tiešraides, nevar attaisnot iekšējā tirgus sadalīšanu.

d)      Par attaisnojumu gadījumā, ja, iegādājoties dekodētāja kartes, ir sniegtas nepatiesas ziņas

212. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑429/08 vēl tiek izvirzīts jautājums par to, vai iepriekš minētos secinājumus ietekmē tas, ja ierobežotas piekļuves iekārta iegūta un/vai iespējota, norādot nepatiesu vārdu un dzīvesvietas adresi pirmajā dalībvalstī, tādējādi izvairoties no līgumā paredzētā teritoriālā ierobežojuma, kas uzlikts šādu iekārtu eksportam izmantošanai ārpus pirmās dalībvalsts.

213. Šie apstākļi acīmredzami nav kļuvuši par tiesvedības, kuras rezultātā tika ierosināta lieta C‑403/08, priekšmetu (88). K. Mērfija apgalvo, ka neko par tiem nav zinājusi.

214. Kā pamatoti norāda K. Mērfija, šie apstākļi nevar ietekmēt pamatbrīvību piemērošanu dekodētāja karšu gala lietotājam. Vienošanās starp privātpersonām un ar tām saistītie apstākļi nevar ierobežot trešo personu iespēju izmantot pamatbrīvības, pretējā gadījumā tie būtu līgumi, kas uzliek pienākumus trešām personām. Turklāt trešās personas parasti nevar zināt, kādā veidā kartes ir iegādātas, un tām nav iespējams novērtēt, vai tās varēs atsaukties uz pamatbrīvībām gadījumā, ja šādiem līgumiem ir nozīme.

215. Tādējādi tam, vai dekodētāja kartes citā dalībvalstī iegūtas un/vai iespējotas, norādot nepatiesu vārdu un dzīvesvietas adresi, nav nozīmes.

e)      Mājās vai privātai lietošanai paredzētā ierobežojuma sekas

216. Visbeidzot gan lietā C‑429/08 (sestā jautājuma iii) daļa), gan arī lietā C‑403/08 (astotā jautājuma c) daļa) tiek jautāts par to, kāda nozīme ir līgumā noteiktajam ierobežojumam – izcelsmes valstī dekodētāja kartes izmantot tikai mājās vai privātai lietošanai, nevis komerciālai lietošanai, par ko ir jāmaksā augstāka abonēšanas maksa.

217. Šāda vienošanās kā tāda var būt spēkā tikai starp līgumslēdzējām pusēm.

218. Kā jau iepriekš skaidrots, šai ziņā arī Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktā nav paredzēts radīt tiesības, uz kurām var atsaukties attiecībā uz trešām personām (89).

219. Tomēr iesniedzējtiesa lietā C‑403/08 uzskata par iespējamu, ka valsts tiesiskajā regulējumā var paredzēt atbilstošas tiesības, it īpaši tiesības uz Premjerlīgas himnu, kas tiek atskaņota kontekstā ar apraidi. Šāds mehānisms nebūtu pretrunā Savienības autortiesību noteikumiem, it īpaši Direktīvai 2001/29, jo tajos ir tikai noteikti reglamentācijas ietvari. Kā it īpaši ir uzsvērts iepriekš minētās direktīvas preambulas septītajā apsvērumā, atšķirības, kas neatstāj negatīvu ietekmi uz iekšējā tirgus darbību, nevajadzētu novērst vai nepieļaut.

220. Tādēļ ir jāizvērtē, vai atbilstošas valsts tiesības nebūtu pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

221. Ja Grieķijā kartes drīkstētu izmantot tikai mājās vai privātai lietošanai, tad aizliegums tās izmantot Anglijas bāros nebūtu diskriminējošs. Tomēr tas būtu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo bāri nevarētu izmantot šo pakalpojumu.

222. Šis ierobežojums būtu attaisnots, ja iekšējā tirgū būtu atzītas tiesības, kas ļautu atļauju uztvert televīzijas apraidi attiecināt tikai uz lietošanu mājās vai privātu lietošanu. Principā autori ir ieinteresēti saņemt daļu no peļņas, kas gūta, peļņas nolūkā izmantojot viņu darbus. Lai arī Savienībā šīs intereses netiek aizsargātas, tomēr tās ir atzītas vismaz starptautisko tiesību mērogā (90). Ja valsts likumdevējs attiecībā uz šādu izmantošanu atzīst autora tiesības, kurām piemīt atbilstošs īpašs priekšmets, ar šīm tiesībām var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

223. Tādējādi ar līgumā noteikto ierobežojumu, kas paredz izcelsmes valstī dekodētāja kartes izmantot tikai mājās vai privātai lietošanai, nevar attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības teritoriālo ierobežojumu, tomēr attiecīgā dalībvalsts principā var paredzēt tiesības, kas autoriem ļautu celt iebildumus pret viņu darbu izziņošanu bāros.

f)      Par devīto jautājumu lietā C‑403/08

224. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet atbilde uz devīto jautājumu lietā C‑403/08.

225. High Court vispirms jautā par to, vai pakalpojumu sniegšanas brīvībai pretrunā ir piemērot tādu valsts autortiesību likuma normu, kurā ir noteikts, ka ir pretlikumīgi publiski izpildīt vai atskaņot muzikālu darbu gadījumā, kad šis darbs ir aizsargāts pakalpojums, kuram piekļūst un kuru atskaņo sabiedrībai, izmantojot satelīta dekodētāja karti, ja šo karti ir izdevis pakalpojuma sniedzējs citā dalībvalstī ar nosacījumu, ka dekodētāja karti ir atļauts izmantot tikai tajā dalībvalstī.

226. Šajā ziņā ir piemērojami secinājumi attiecībā uz pārējo apraidi: no vienas puses, pakalpojumu sniegšanas brīvībai ir pretrunā šāda iekšējā tirgus sadalīšana, no otras puses, dalībvalstis var paredzēt plašāku tiesību subjekta aizsardzību saistībā ar izziņošanu vispārējai zināšanai, piemēram, ar skaņdarbu izziņošanu.

227. Sarežģītāka ir šī jautājuma otrā daļa, proti, par to, vai ir atšķirība, ja muzikālais darbs ir aizsargātā pakalpojuma kopumā nenozīmīgs elements un ja citu pakalpojuma elementu rādīšana vai atskaņošana sabiedrībai ir atļauta saskaņā ar valsts autortiesību likumu.

228. Šādu tiesību aizsardzības, ko paredz valsts tiesiskais regulējums, dēļ pamata prāvās tiek ierobežota pakalpojumu sniegšanas brīvība. Šo ierobežojumu var attaisnot, ja tas ir samērīgs ar attiecīgo tiesību aizsardzību (91).

229. Uztveršanas aizliegums acīmredzami būtu atbilstīgs, ja pastāvētu tiesības uz apraidi kopumā vai būtisku tās daļu, kas ļautu celt iebildumus pret tās izziņošanu bārā.

230. Turpretī, ja runa ir par blakuselementiem, kuru ekonomiskā vērtība veido tikai nelielu daļu no visas apraides vērtības, un no skatītāju viedokļa tiem ir ļoti maza vai vispār nav vērtības, nebūtu samērīgi šo blakuselementu aizsardzības nolūkā aizliegt visas apraides saņemšanu (92). Tas neizslēdz iespēju nodrošināt atbilstīgu samaksu citā veidā. Iedomājama būtu vienota nodeva, kas bāru īpašniekiem, kuri rāda televīzijas programmu, būtu jāmaksā autortiesību aģentūrai (93).

231. Iesniedzējtiesai ir jālemj, par kuru no abiem gadījumiem ir runa šajā gadījumā.

232. Tādējādi pakalpojumu sniegšanas brīvībai nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas tiesību uz apraidi subjektam – piemēram, lai transponētu TRIPS līguma 14. panta 3. punktu – ļauj celt iebildumus pret apraides izziņošanu bārā, ar nosacījumu, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas izriet no šo tiesību īstenošanas, nav nesamērīgs ar aizsargājamo tiesību uz apraidi daļu.

g)      Par septīto jautājumu lietā C‑429/08

233. Šis jautājums skar diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ, ko paredz LESD 18. pants (agrāk – EKL 12. pants). Šāda diskriminācija varētu izrietēt no tā, ka K. Mērfijai piemērotā krimināltiesiskā norma attiecas tikai uz apraidi, ko sniedz no kādas vietas Apvienotajā Karalistē, turpretī apraide no citām dalībvalstīm netiek aizsargāta. Šķiet, ka, piemērojot šo valsts tiesisko regulējumu, netiek ņemta vērā Grieķijas raidorganizācija, bet gan tas, ka apraide sākotnēji tika izveidota Apvienotajā Karalistē.

234. Šim jautājumam nozīme ir tikai tad, ja valsts tiesiskais regulējums nav pretrunā jau pakalpojumu sniegšanas brīvībai un Direktīvai 93/83.

235. Komisija pamatoti norāda, ka LESD 18. pantam bez pakalpojumu sniegšanas brīvības principā nav patstāvīgas nozīmes (94). Tādēļ šis jautājums ir jāizvērtē no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa.

236. Pieminētā nelabvēlīgā attieksme varētu izrietēt no tā, ka Apvienotās Karalistes pakalpojumu sniedzēji tiek aizsargāti, bet netiek aizsargāti pakalpojumu sniedzēji no citām dalībvalstīm. Pēdējiem būtu jāuztraucas par to, ka viņu pakalpojumi Apvienotajā Karalistē tiek izmantoti, nemaksājot atlīdzību, vai katrā ziņā viņu tarifi Apvienotajā Karalistē tiek apieti, ievedot dekodētāja kartes no citām dalībvalstīm. Nekas neliecina par to, ka nelabvēlīgā attieksme pret ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem būtu attaisnota. Tomēr šajā lietā Tiesai tas nav sīkāk jāanalizē.

237. Proti, runa nav par ārvalstu pakalpojumu sniedzēju tiesībām, bet gan par to, vai vietējie pakalpojumu sniedzēji var atsaukties uz šiem aizsardzības noteikumiem. Pat ja aizsardzības noteikumi būtu diskriminējoši ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, nevarētu izslēgt iespēju, ka vietējie pakalpojumu sniedzēji izmanto aizsardzību, ko tiem nodrošina valsts tiesiskais regulējums. Drīzāk būtu jājautā par to, vai aizsardzība ir jāattiecina arī uz ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem (95).

238. Tādējādi šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu gadījumā nav svarīgi, vai valsts tiesību norma ir pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpums, jo tā ir piemērojama programmām, kuras ir ietvertas apraides pakalpojumā, ko sniedz no kādas vietas Apvienotajā Karalistē, nevis no citas dalībvalsts.

h)      Secinājumi saistībā ar sesto un septīto jautājumu lietā C‑429/08, kā arī septīto jautājumu, astotā jautājuma c) daļu un devīto jautājumu lietā C‑403/08

239. Kā starpsecinājums ir jākonstatē, ka LESD 56. pantā noteiktajai pakalpojumu sniegšanas brīvībai ir pretrunā tiesiskais regulējums, kas intelektuāla īpašuma aizsardzības nolūkā aizliedz vienā dalībvalstī izmantot ierobežotas piekļuves iekārtas kodētai satelīttelevīzijai, kas citā dalībvalstī ir laistas apgrozībā ar tiesību uz apraidi subjekta atļauju. Tam, vai šīs ierīces citā dalībvalstī iegūtas un/vai iespējotas, norādot nepatiesu vārdu un dzīvesvietas adresi, nav nozīmes. Pakalpojumu sniegšanas brīvības teritoriālo ierobežojumu nevar attaisnot arī ar līgumā paredzēto vienošanos dekodētāja kartes izmantot tikai mājās vai privātai lietošanai.

240. Pakalpojumu sniegšanas brīvībai nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas tiesību uz apraidi subjektam ļauj celt iebildumus pret apraides izziņošanu bārā, ar nosacījumu, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas izriet no šo tiesību īstenošanas, nav nesamērīgs ar aizsargājamo tiesību uz apraidi daļu.

241. Šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu nav svarīgi, vai ar valsts tiesību normu tiek pārkāpta pakalpojumu sniegšanas brīvība, jo tā ir piemērojama programmām, kuras ir ietvertas apraides pakalpojumā, ko sniedz no kādas vietas Apvienotajā Karalistē, nevis no citas dalībvalsts.

242. Noslēgumā ir jānorāda, ka Komisijas lēmums par apraides tiesību kopīgu pārdošanu English FA Premier League uz ekskluzivitātes pamata (96) neliek apstrīdēt šo secinājumu. Pat ja lēmums būtu interpretējams tādējādi, ka Komisija iekšējā tirgus teritoriālo sadalījumu uzskata par atļaujas priekšnoteikumu, Komisija nevar noteikt pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, kas ir plašāki par Līgumos noteiktajiem ierobežojumiem (97).

E –    Par konkurences tiesībām

243. Desmitais jautājums lietā C‑403/08 un astotais jautājums lietā C‑429/08 ir identiski. Lai varētu piemērot pret konkurenci vērstas rīcības aizliegumu, kas izriet no LESD 101. panta 1. punkta (agrāk – EKL 81. panta 1. punkts), iesniedzējtiesas vēlas noskaidrot, vai ir pietiekami, ja licenču nolīguma par teritoriāli ierobežotu programmas apraidi mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, vai arī ir jāpierāda konkurences faktiskais ierobežojums.

244. Saskaņotām darbībām pret konkurenci vērsts mērķis LESD 101. panta 1. punkta izpratnē ir tad, ja, ņemot vērā to saturu un mērķi, kā arī ievērojot to saimniecisko un tiesisko kontekstu, šīs darbības ir konkrēti piemērotas, lai nepieļautu, ierobežotu vai izkropļotu konkurenci kopējā tirgū. Nav nepieciešams nedz, lai konkurence faktiski tiktu nepieļauta, ierobežota vai izkropļota, nedz arī lai starp saskaņotām darbībām un patērētājiem piemērojamām cenām pastāvētu tiešā saikne (98). Tādējādi, lai noteiktu, ka nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, nav vajadzības izvērtēt tā sekas (99).

245. Tādējādi šajā lietā ir jāizvērtē, vai licenču nolīgumam ir pret konkurenci vērsts mērķis, ja programmu satura pakalpojumu sniedzējs attiecīgi vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijai piešķir virkni ekskluzīvu licenču, atbilstoši kurām raidorganizācija programmas saturu drīkst apraidīt tikai šajā teritorijā (tostarp caur satelītu), un katrā licencē ir ietvertas līgumā noteiktas saistības, ka raidorganizācijai ir jānovērš iespēja ārpus licences darbības teritorijas izmantot tās satelīta dekodētāja kartes, kas ļauj uztvert licencēto programmas saturu.

246. Lai noteiktu, vai vienošanās ir vērsta pret konkurenci, ir jāņem vērā it īpaši tās noteikumu saturs, noteiktie mērķi, kā arī šīs vienošanās ekonomiskais un juridiskais konteksts (100).

247. Vienošanās starp ražotāju un izplatītāju, kas ir vērsta uz tirgus sadales atjaunošanu tirdzniecībā starp dalībvalstīm, var traucēt sasniegt Līguma mērķi integrēt valstu tirgus, lai izveidotu vienotu tirgu. Tiesa vienošanās, kuru mērķis bija sadalīt valstu tirgus atbilstoši valstu robežām vai kas apgrūtināja valstu tirgu savstarpēju mijiedarbību, it īpaši vienošanās aizliegt vai ierobežot paralēlo eksportu, vairākkārtīgi ir kvalificējusi kā vienošanās, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (101).

248. Ar apraides licenci saistītām līgumā noteiktām saistībām, atbilstoši kurām raidorganizācijai ir jānovērš iespēja ārpus licences darbības teritorijas izmantot tās satelīta dekodētāja kartes, kas ļauj uztvert licencēto programmas saturu, ir līdzvērtīga iedarbība kā nolīgumiem par paralēlā eksporta aizliegšanu vai ierobežošanu. To mērķis ir, savstarpēji sadalot licenču teritorijas, novērst jebkādu konkurenci starp raidorganizācijām. Šādas licences ar absolūtu teritoriālu aizsardzību nav saderīgas ar iekšējo tirgu (102). No iepriekš minētā izriet, ka nav iemesla pret šādiem nolīgumiem attiekties savādāk nekā pret nolīgumiem, kas vēršas pret paralēlo eksportu.

249. Pakalpojumu sniegšanas brīvības izvērtējums (103) apstiprina šo secinājumu, jo starp pamatbrīvību un konkurences tiesību vērtējumu principā nebūtu jārodas pretrunām (104).

250. Turklāt ir jānorāda, ka pret konkurenci vērstu nolīgumu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē var attaisnot saskaņā ar šī noteikuma 3. punktu. Tomēr personai, kas atsaucas uz šo tiesību normu, ar pārliecinošiem argumentiem un pierādījumiem ir jāpierāda, ka atbrīvojuma piešķiršanai paredzētie nosacījumi ir izpildīti (105). Šajā ziņā varētu izmantot līdzīgus apsvērumus kā izvērtējot, vai ir attaisnots pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

251. Tādējādi uz desmito jautājumu lietā C‑403/08 un astoto jautājumu lietā C‑429/08 ir jāatbild, ka, ja programmas satura sniedzējs noslēdz virkni ekskluzīvu licenču, katru attiecībā uz vienu vai vairākām dalībvalstīm, saskaņā ar kurām raidorganizācijai ir licence apraidīt programmas saturu tikai tajā teritorijā (tostarp caur satelītu), un katrā licencē ir ietverta līgumsaistība, saskaņā ar kuru raidorganizācijai ir jānovērš tās satelīta dekodētāja karšu, ar ko uztver licencētās programmas saturu, izmantošana ārpus licencētās teritorijas, šie licenču nolīgumi var nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci. Tādēļ tie nav saderīgi ar LESD 101. panta 1. punktu; šādas ietekmes faktiskā esamība nav jāpierāda.

V –    Secinājumi

252. Tādēļ es ierosinu Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Par pirmo jautājumu lietā C‑403/08

Iekārta ir “paredzēta” vai “pielāgota” Direktīvas 98/84/EK 2. panta e) punkta izpratnē, ja tā ir izveidota vai pārveidota, lai saprotamā formā dotu piekļuvi aizsargātajam pakalpojumam bez pakalpojumu sniedzēja atļaujas. Tādējādi ierobežotas piekļuves iekārta, ja to izveido pakalpojuma sniedzējs vai tā ir izveidota ar viņa atļauju un to pārdod ar ierobežotas izmantošanas atļaujas nosacījumu, atļaujot piekļuvi aizsargātajam pakalpojumam tikai konkrētos apstākļos, nekļūst par “nelegālu iekārtu” Direktīvas 98/84 2. panta e) punkta izpratnē, ja to izmanto, lai noteiktā vietā vai veidā, vai persona, kurai nav pakalpojuma sniedzēja atļaujas, iegūtu piekļuvi šim aizsargātajam pakalpojumam.

2)      Par trešo jautājumu lietā C‑429/08

Direktīvas 98/84 3. panta 2. punktā dalībvalstij nav aizliegts piemērot valsts tiesību aktus, kuros ir aizliegts izmantot ierobežotas piekļuves iekārtas, ja nav ievēroti līguma nosacījumi par programmu pieejamību konkrētās dalībvalstīs, ja, iegādājoties piekļuves iekārtas, ir norādīts nepatiess uzvārds un/vai adrese un ja mājās vai privātai lietošanai paredzētā piekļuves iekārta tiek izmantota komerciāliem mērķiem.

3)      Par ceturto jautājumu lietā C‑403/08

a)      Uz jautājumu par to, vai darbi ir reproducēti pilnībā vai daļēji, ir jāatbild, interpretējot Direktīvas 2001/29/EK 2. pantu.

b)      Runa ir par reproducēšanu, ja ciparu video un audio kadri tiek radīti dekodētāja atmiņā, jo šie kadri ir daļa no raidījuma autora intelektuālā darba.

c)      Arī raidījuma rādīšana televizora ekrānā ir reproducēšana.

4)      Par piekto jautājumu lietā C‑403/08

Darba īslaicīgām kopijām, kas radītas televizora ekrānā, kurš ir savienots ar dekodētāju, ir patstāvīga ekonomiskā vērtība Direktīvas 2001/29 5. panta 1. punkta izpratnē, turpretī īslaicīgām kopijām, kas radītas dekodētāja atmiņā, nav šādas vērtības.

5)      Par sesto jautājumu lietā C‑403/08

Autortiesību darbs netiek izziņots vispārējai zināšanai, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, Direktīvas 2001/29 3. panta izpratnē gadījumā, ja komerciālās telpās (piemēram, bārā) tiek saņemta satelīta apraide un demonstrēta vai bez maksas parādīta šajās telpās klātesošiem sabiedrības locekļiem, izmantojot vienu televizora ekrānu un skaļruņus.

6)      Par septīto jautājumu lietā C‑403/08

Tiesības caur satelītu pārraidīt ar autortiesībām aizsargātus darbus, kā to paredz Direktīvas 93/83 2. pants, ietver arī tiesības uztvert un skatīties šos raidījumus ārzemēs.

7)      Par sesto un septīto jautājumu lietā C‑429/08, kā arī septīto jautājumu, astotā jautājuma c) daļu un devīto jautājumu lietā C‑403/08

a)      LESD 56. pantā (agrāk – EKL 49. pants) noteiktajai pakalpojumu sniegšanas brīvībai ir pretrunā tiesiskais regulējums, kas intelektuāla īpašuma aizsardzības nolūkā aizliedz vienā dalībvalstī izmantot ierobežotas piekļuves iekārtas kodētai satelīttelevīzijai, kas citā dalībvalstī ir laistas apgrozībā ar tiesību uz apraidi subjekta atļauju. Tam, vai šīs ierīces citā dalībvalstī iegūtas un/vai iespējotas, norādot nepatiesu vārdu un dzīvesvietas adresi, nav nozīmes. Pakalpojumu sniegšanas brīvības teritoriālo ierobežojumu nevar attaisnot arī ar līgumā paredzēto vienošanos dekodētāja kartes izmantot tikai mājās vai privātai lietošanai.

b)      Pakalpojumu sniegšanas brīvībai nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas tiesību uz apraidi subjektam ļauj celt iebildumus pret apraides izziņošanu bārā, ar nosacījumu, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas izriet no šo tiesību īstenošanas, nav nesamērīgs ar aizsargājamo tiesību uz apraidi daļu.

c)      Šiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu nav svarīgi, vai ar valsts tiesību normu tiek pārkāpta pakalpojumu sniegšanas brīvība, jo tā ir piemērojama programmām, kuras ir ietvertas apraides pakalpojumā, ko sniedz no kādas vietas Apvienotajā Karalistē, nevis no citas dalībvalsts.

8)      Par desmito jautājumu lietā C‑403/08 un astoto jautājumu lietā C‑429/08:

Ja programmas satura sniedzējs noslēdz virkni ekskluzīvu licenču, katru attiecībā uz vienu vai vairākām dalībvalstīm, saskaņā ar kurām raidorganizācijai ir licence apraidīt programmas saturu tikai tajā teritorijā (tostarp caur satelītu), un katrā licencē ir ietverta līgumsaistība, saskaņā ar kuru raidorganizācijai ir jānovērš tās satelīta dekodētāja karšu, ar ko uztver licencētās programmas saturu, izmantošana ārpus licencētās teritorijas, šie licenču nolīgumi var nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci. Tādēļ tie nav saderīgi ar LESD 101. panta 1. punktu; šādas ietekmes faktiskā esamība nav jāpierāda.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. novembra direktīva (OV L 320, 54. lpp.).

3 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija direktīva (OV L 167, 10. lpp.).

4 – Padomes 1993. gada 27. septembra direktīva (OV L 248, 15. lpp.).

5 – OV L 336, 1. lpp.

6 – OV L 89, 6. lpp.

7 – Izziņots Vācijas Bundesgesetzblatt 1965 II, 1245. lpp.

8 – OV 1994 L 1, 194. lpp.

9 – OV L 346, 61. lpp.

10 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (kodificēta versija) (OV L 376, 28. lpp.).

11 –      Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīva par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp.), kodificēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (OV L 95, 1. lpp.).

12 – Skat. LESD 6. un 165. pantu, kā arī Paziņojumu Nr. 29 Starpvaldību konferences Nobeiguma aktā par 1997. gada 2. oktobrī parakstīto Amsterdamas līgumu (OV C 340, 136. lpp.) un “Paziņojumu par sporta īpašajām pazīmēm, kas jāņem vērā kopīgās politikas ietvaros, un tā sociālo funkciju Eiropā”, Eiropas Padomes sanāksme Nicā (2000. gada 7., 8. un 9. decembris), Prezidentūras secinājumi (52. punkts un IV pielikums, it īpaši skat. tur norādītā paziņojuma 1., 7. un 17. punktu).

13 – 2008. gada 1. jūlija spriedums lietā C‑49/07 MOTOE (Krājums, I‑4863. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

14 – 2008. gada 3. jūnija spriedums lietā C‑308/06 Intertanko u.c. (Krājums, I‑4057. lpp., 69. punkts).

15 – Spriedums lietā Intertanko u.c. (minēts 14. zemsvītras piezīmē, 70. un 71. punkts).

16 – 2009. gada 16. jūlija spriedums lietā C‑5/08 Infopaq International (Krājums, I‑6569. lpp., 27. un nākamie punkti), attiecībā uz Direktīvu 2001/29 kopumā skat. arī 2010. gada 21. oktobra spriedumu lietā C‑467/08 Padawan (Krājums, I‑10055. lpp., 32. un 35. punkts).

17 – Spriedums lietā Infopaq International (minēts 16. zemsvītras piezīmē, it īpaši 37. un nākamie punkti).

18 – Spriedums lietā Infopaq International (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 45. punkts).

19 – Spriedums lietā Infopaq International (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 55. punkts).

20 – Spriedums lietā Infopaq International (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 64. punkts).

21 – Spriedums lietā Infopaq International (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 56. un 57. punkts).

22 – Spriedums lietā Infopaq International (minēts 16. zemsvītras piezīmē, 58. punkts).

23 – COM(97) 628, 5. panta 3. punkts (vācu valodas versijas 38. lpp.).

24 – Skat. šo secinājumu 105., 108. un nākamos punktus.

25 – Skat. šo secinājumu 68. un nākamos punktus.

26 – 1986. gada 26. februāra spriedums lietā 152/84 Marshall (Recueil, 723. lpp., 48. punkts), 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑91/92 Faccini Dori (Recueil, I‑3325. lpp., 20. punkts) un 2010. gada 19. janvāra spriedums lietā C‑555/07 Kücükdeveci (Krājums, I‑365. lpp., 46. punkts).

27 – It īpaši skat. 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman (Krājums, I‑4921. lpp., 59. punkts) un 2006. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C‑295/04 līdz C‑298/04 Manfredi u.c. (Krājums, I‑6619. lpp., 26. punkts).

28 – 2005. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑105/03 Pupino (Krājums, I‑5285. lpp., 30. punkts), 2008. gada 9. oktobra spriedums lietā C‑404/07 Katz (Krājums, I‑7607. lpp., 31. punkts) un 2010. gada 22. aprīļa spriedums lietā C‑82/09 Dimos Agios Nikolaos (Krājums, I‑3649. lpp., 15. punkts).

29 – It īpaši skat. spriedumu lietā Bosman (minēts 27. zemsvītras piezīmē, 61. punkts) un 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑344/04 IATA un ELFAA (Krājums, I‑403. lpp., 24. punkts).

30 – COM(97) 628, 3. panta 2. un 3. punkts (vācu valodas versijas 33. un 34. lpp.).

31 – COM(97) 628, 3. panta 3. punkts (vācu valodas versijas 34. lpp.).

32 – 2006. gada 7. decembra spriedums lietā C‑306/05 SGAE (Krājums, I‑11519. lpp.) un 2010. gada 18. marta rīkojums lietā C‑136/09 Organismos Sillogikis Diacheirisis Dimiourgon Theatrikon kai Optikoakoustikon Ergon.

33 – Skat. spriedumu lietā SGAE (minēts 32. zemsvītras piezīmē, 37. un nākamie punkti).

34 – Spriedums lietā SGAE (minēts 32. zemsvītras piezīmē, 44. punkts).

35 – Guide to the Berne Convention (Ženēva, 1978).

36 – WIPO rokasgrāmata, 11.bis un 11.f piezīme.

37 – COM(97) 628, 3. panta 1. punkts (vācu valodas versijas 33. lpp.).

38 – COM(97) 628, 3. panta 1. punkts (vācu valodas versijas 33. lpp.).

39 – Dokuments A4-0026/99, 13. grozījums (OV 1999, C 150, 171. un 174. lpp.).

40 – Grozītā priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā, COM(1999) 250, galīgā redakcija, OV 1999, C 180, 6. lpp., preambulas 16. apsvērums.

41 – Skat. Padomes 1999. gada 22. decembra dokumentu 14238/99, 5. lpp., 6. un 7. zemsvītras piezīme, 2000. gada 10. janvāra dokumentu 5168/00, 4. lpp., kā arī 1999. gada 24. janvāra dokumentu 5499/00, 2. un 3. lpp.

42 – Padomes 2000. gada 10. janvāra dokuments 5168/00, 4. lpp., 9. punkts.

43 – Padomes 2000. gada 10. janvāra dokuments 5168/00, 4. lpp., 11. punkts.

44 – OV 1994, L 1, 194. lpp.

45 – Par šī protokola iedarbību skat. ģenerāladvokāta La Pergolas [La Pergola] 1999. gada 9. septembra secinājumus lietā C‑293/98 Egeda (2000. gada 3. februāra spriedums, Recueil, I‑629. lpp., 17. punkts).

46 – Skat. Vācijas Urheberrechtsgesetz 87. panta 1. punkta trešo apakšpunktu un – šajā sakarā – Wandtke/Bullinger-Erhard, Urheberrecht, 3. izdevums, 2009, 23. punkts, un Diesbach/Bormann/Vollrath, “Public-Viewing” als Problem des Urheber- und Wettbewerbsrechts, Zeitschrift für Urheber- und Medienrecht 2006, 265. lpp. (266. un nākamās lpp.).

47 – Tomēr šķiet pietiekami, ja bārs autortiesību aģentūrām samaksātu salīdzinoši nelielu atlīdzību, lai izpildītu saistības, kas izriet no šīs tiesību normas; skat. Gesellschaft für musikalische Aufführungs- und mechanische Vervielfältigungsrechte izstrādāto tarifu pārskatu, http://www.gema.de/fileadmin/inhaltsdateien/musiknutzer/tarife/tarife_ad/tarifuebersicht_gaststaetten.pdf.

48 – Skat. kā pēdējo 2010. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑428/08 Monsanto Technology (Krājums, I‑6765. lpp., 71. punkts).

49 – Skat. 2000. gada 3. februāra spriedumu lietā C‑293/98 Egeda (Recueil, I‑629. lpp.), salīdzinot ar ģenerāladvokāta La Pergolas secinājumiem (minēti 45. zemsvītras piezīmē, 17. un nākamie punkti), un 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā C‑28/04 Tod’s un Tod’s Frankreich (Krājums, I‑5781. lpp., 14. punkts).

50 – Spriedums lietā SGAE (minēts 32. zemsvītras piezīmē, 41. punkts).

51 – Spriedums lietā SGAE (minēts 32. zemsvītras piezīmē, 30. punkts).

52 – Spriedums lietā SGAE (minēts 32. zemsvītras piezīmē, 40. punkts).

53 – Skat. ģenerāladvokātes Šarpstones [Sharpston] 2006. gada 13. jūlija secinājumus lietā C‑306/05 SGAE ([spriedums minēts 32. zemsvītras piezīmē], 63. punkts).

54 – Par Direktīvas 93/83 tiesisko regulējumu attiecībā uz izziņošanu vispārējai zināšanai skat. spriedumu lietā Egeda (minēts 49. zemsvītras piezīmē, 25. punkts) un spriedumu lietā SGAE (minēts 32. zemsvītras piezīmē, 30. punkts).

55 – Skat. šo secinājumu 82. un nākamos punktus, kā arī 95. un nākamos punktus.

56 – Par Lisabonas līguma noteikumu piemērošanu skat. manus 2010. gada 11. novembra secinājumus lietā C‑379/09 Casteels (Krājums, I‑0000. lpp., 25. punkts).

57 – 2001. gada 29. novembra spriedums lietā C‑17/00 De Coster (Recueil, I‑9445. lpp., 28. punkts).

58 – 2004. gada 14. oktobra spriedums lietā C‑36/02 Omega (Krājums, I‑9609. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

59 – 2002. gada 22. janvāra spriedums lietā C‑390/99 Canal Satélite Digital (Recueil, I‑607. lpp., 32. punkts).

60 – 2009. gada 8. septembra spriedums lietā C‑42/07 Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International (Krājums, I‑7633. lpp., 51. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2010. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑447/08 un C‑448/08 Sjöberg (Krājums, I‑6921. lpp., 32. punkts).

61 – Tomēr skat. ģenerāladvokāta Mengoci [Mengozzi] 2007. gada 23. maija secinājumus lietā C‑341/05 Laval un Partneri (2007. gada 18. decembra spriedums, Krājums, I‑11767. lpp., 156. un nākamie punkti, it īpaši 159. punkts) un tur minēto judikatūru par kolektīviem līgumiem.

62 – Tas ir konkurences tiesību jautājums, ko es analizēšu vēlāk, šo secinājumu 243. un nākamajos punktos.

63 – Skat., piemēram, 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑341/05 Laval un Partneri (Krājums, I‑11767. lpp., 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

64 – Spriedums apvienotajās lietās Sjöberg (minēts 60. zemsvītras piezīmē, 36. punkts).

65 – 1982. gada 6. oktobra spriedums lietā 262/81 Coditel u.c. II (Recueil, 3381. lpp., 13. punkts) un 1999. gada 11. maija spriedums lietā C‑255/97 Pfeiffer (Recueil, I‑2835. lpp., 21. punkts).

66 – Spriedums lietā Pfeiffer (minēts 65. zemsvītras piezīmē, 22. punkts), un par brīvu preču apriti skat. 1974. gada 31. oktobra spriedumu lietā 16/74 Centrafarm un de Peijper (Recueil, 1183. lpp., 7. punkts [4/7 vācu valodas versijā]), 1990. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑10/89 HAG GF (Recueil, I‑3711. lpp., 12. punkts), kā arī 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑115/02 Rioglass un Transremar (Recueil, I‑12705. lpp., 23. punkts).

67 – 1976. gada 22. jūnija spriedums lietā 119/75 Terrapin (Overseas) (Recueil, 1039. lpp., 6. punkts), 1981. gada 20. janvāra spriedums apvienotajās lietās 55/80 un 57/80 Musik-Vertrieb membran un K-tel International (Recueil, 147. lpp., 10. punkts) un 1998. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑200/96 Metronome Musik (Recueil, I‑1953. lpp., 14. punkts).

68 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīva 2001/84/EK par tālākpārdošanas tiesībām par labu mākslas oriģināldarba autoram (OV L 272, 32. lpp.), šajā ziņā skat. 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C‑518/08 Gala-Salvador Dalí un Visual Entidad de Gestión de Artistas Plásticos (Krājums, I‑3091. lpp.).

69 – Turpretī starptautisku izsmelšanu, laižot preces tirgū ārpus iekšējā tirgus, Tiesa ir noraidījusi 1998. gada 16. jūlija spriedumā lietā C‑355/96 Silhouette International Schmied (Recueil, I‑4799. lpp., 22. punkts) un 2004. gada 30. novembra spriedumā lietā C‑16/03 Peak Holding (Krājums, I‑11313. lpp.).

70 – Par preču zīmju tiesībām skat. spriedumu lietā Peak Holding (minēts 69. zemsvītras piezīmē, 40. punkts).

71 – Spriedums apvienotajās lietās Musik-Vertrieb membran un K-tel International (minēts 67. zemsvītras piezīmē, 10. punkts).

72 – Gallagher, Waterstone’s halts overseas e-book sales, 2010. gada 26. oktobra paziņojums, http://www.thebookseller.com/news/132290-waterstones-halts-overseas-e-book-sales.html, apmeklēts 2010. gada 9. novembrī.

73 – Skat. spriedumu apvienotajās lietās Musik-Vertrieb membran un K-tel International (minēts 67. zemsvītras piezīmē, 12. un 13. punkts) un 1988. gada 17. maija spriedumu lietā 158/86 Warner Brothers und Metronome Video (Recueil, 2605. lpp., 13. un 14. punkts).

74 – Attiecībā uz preču apriti skat. spriedumu apvienotajās lietās Musik-Vertrieb membran un K-tel International (minēts 67. zemsvītras piezīmē, 24. punkts).

75 – 1980. gada 18. marta spriedums lietā 62/79 Coditel u.c. I (Recueil, 881. lpp.).

76 – Spriedums lietā Coditel I (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 14. punkts).

77 – Spriedums lietā Coditel I (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 16. punkts), un līdzīgi attiecībā uz nomas tiesībām skat. ģenerāladvokāta La Pergolas 1998. gada 26. maija secinājumus lietā C‑61/97 FDV (1998. gada 22. septembra spriedums, Recueil, I‑5171. lpp., 15. punkts).

78 – Spriedums lietā Coditel I (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 16. punkts).

79 – Par šīs lietas vērtējumu atbilstoši šim noteikumam skat. šo secinājumu 107. un nākamos punktus.

80 – Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Coditel I mērķis bija īstenot tiesības, kas noteiktas Bernes konvencijas 11.bis panta pirmās daļas iii) punktā; skat. sēdes stenogrammu saistībā ar šo spriedumu (minēts 75. zemsvītras piezīmē, 884. lpp.).

81 – Skat., piemēram, 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑76/90 Säger (Recueil, I‑4221. lpp., 15. punkts), 2010. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑46/08 Carmen Media Group (Krājums, I‑8149. lpp., 60. punkts) un 2010. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑515/08 Santos Palhota u.c. (Krājums, I‑9133. lpp., 45. punkts).

82 – Spriedums lietā Säger (minēts 81. zemsvītras piezīmē, 17. punkts), 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑318/05 Komisija/Vācija (Krājums, I‑6957. lpp., 133. un 136. punkts) un 2007. gada 13. decembra spriedums lietā C‑250/06 United Pan-Europe Communications Belgium u.c. (Krājums, I‑11135. lpp., 44. punkts).

83 – Šajā ziņā skat. Komisijas 2001. gada 19. aprīļa Lēmuma par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta 37.576 – UEFA-Übertragungsregelung, OV L 171, 12. lpp.) preambulas 10. apsvērumu.

84 – Skat. arī 12. zemsvītras piezīmē minēto paziņojumu par Amsterdamas līgumu un Eiropas Padomes paziņojumu.

85 – Par to liecina jau dažādu raidorganizāciju iesniegtā sūdzība, kuras dēļ Komisija pieņēma 83. zemsvītras piezīmē minēto lēmumu.

86 – Skat. 83. zemsvītras piezīmē minētā lēmuma preambulas 55. apsvērumu un II pielikumu.

87 – DFL Deutsche Fußball Liga GmbH, Bundesliga 2010, Die wirtschaftliche Situation im Lizenzfußball, 20. un 21. lpp.

88 – Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 66. punktu.

89 – Skat. šo secinājumu 107. un nākamos punktus.

90 – Skat. šo secinājumu 121. un nākamos punktus.

91 – Skat. 82. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

92 – Skat. 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 302/86 Komisija/Dānija (Recueil, 4607. lpp., 21. punkts).

93 – Skat. 16. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Padawan analizēto nodevu.

94 – 2003. gada 6. februāra spriedums lietā C‑92/01 Stylianakis (Recueil, I‑1291. lpp., 18. punkts), 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑76/05 Schwarz un Gootjes-Schwarz (Krājums, I‑6849. lpp., 34. punkts) un 2010. gada 20. maija spriedums lietā C‑56/09 Zanotti (Krājums, I‑4517. lpp., 24. punkts).

95 – Skat. 1993. gada 20. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑92/92 un C‑326/92 Phil Collins u.c. (Recueil, I‑5145. lpp., 34. un 35. punkts).

96 – FAPL procesuālā raksta 23. pielikums, skat. paziņojumu OV 2004, C 115, 3. lpp., un 2006. gada 22. marta paziņojums presei IP/06/356.

97 – 2010. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑97/09 Schmelz (Krājums, I‑10465. lpp., 50. punkts), skat. arī LES 13. panta 2. punktu un 17. panta 1. punkta otro teikumu.

98 – 2009. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑8/08 T-Mobile Netherlands u.c. (Krājums, I‑4529. lpp., 43. punkts).

99 – Spriedums lietā T-Mobile Netherlands u.c. (minēts 98. zemsvītras piezīmē, 30. punkts), 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija (Krājums, I‑7415. lpp., 81. punkts) un 2009. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P GlaxoSmithKline Services/Komisija (Krājums, I‑9291. lpp., 55. punkts).

100 – Spriedums apvienotajās lietās GlaxoSmithKline Services/Komisija (minēts 99. zemsvītras piezīmē, 58. punkts).

101 – 2008. gada 16. septembra spriedums apvienotajās lietās no C‑468/06 līdz C‑478/06 Sot. Lélos kai Sia (Krājums, I‑7139. lpp., 65. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī spriedums apvienotajās lietās GlaxoSmithKline Services/Komisija (minēts 99. zemsvītras piezīmē, 59. un nākamie punkti).

102 – 1982. gada 8. jūnija spriedums lietā 258/78 Nungesser un Eisele/Komisija (Recueil, 2015. lpp., 61. punkts).

103 – Skat. šo secinājumu 177. un nākamos punktus.

104 – Šajā ziņā skat. manus 2009. gada 2. jūlija secinājumus lietā C‑169/08 Presidente del Consiglio dei Ministri (2009. gada 17. novembra spriedums, Krājums, I‑10821. lpp., 134. un 135. punkts).

105 – Spriedums apvienotajās lietās GlaxoSmithKline Services/Komisija (minēts 99. zemsvītras piezīmē, 82. punkts).