VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2012. gada 22. martā (*)
Konkurence – Administratīvā procedūra – Lēmums par informācijas pieprasīšanu – Pieprasītās informācijas nepieciešamība – Labas pārvaldības princips – Pienākums norādīt pamatojumu – Samērīgums
apvienotās lietas T‑458/09 un T‑171/10
Slovak Telekom a.s., Bratislava (Slovākija), ko sākotnēji pārstāvēja M. Maier, L. Kjølbye un D. Geradin, pēc tam – L. Kjølbye, D. Geradin un G. Berrisch, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko lietā T‑458/09 pārstāv F. Castillo de la Torre un K. Mojzesowicz, bet lietā T‑171/10 – F. Castillo de la Torre, K. Mojzesowicz un J. Bourke, pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumiem atcelt, pirmkārt, Komisijas 2009. gada 3. septembra Lēmumu C (2009) 6840 par procedūru saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu un 24. panta 1. punktu (Lieta COMP/39.523 – Slovak Telekom) un, otrkārt, Komisijas 2010. gada 8. februāra Lēmumu C (2010) 902 par procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu un 24. panta 1. punktu (Lieta COMP/39.523 — Slovak Telekom).
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro] (referente) un H. Kanninens [H. Kanninen],
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 15. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
1 Prasītāja Slovak Telekom a.s. ir 1999. gada 1. aprīlī Slovākijas Republikā dibināta sabiedrība, kuras 51 % daļu pieder Deutsche Telekom AG un 49 % daļu – Slovākijas valdībai. Tā sniedz cita starpā nacionālos un starptautiskos telefonijas pakalpojumus, platjoslas interneta pakalpojumus un virkni citu telekomunikāciju pakalpojumu, kas ietver datu tīklus, pievienotās vērtības pakalpojumus un nomātās līnijas.
2 Laikā no 2009. gada 13. janvāra līdz 16. janvārim Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un [EKL] 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. pantu veica pārbaudi prasītājas telpās.
3 Ar 2009. gada 14. aprīļa vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka 2009. gada 8. aprīlī tā ir nolēmusi pret viņu uzsākt EKL 82. panta pārkāpuma procedūru lietā COMP/39.523. Komisija šajā ziņā norādīja, ka šīs procedūras uzsākšana ir saistīta ar pastāvošu iespēju, ka prasītāja un tās kontrolētās sabiedrības, iespējams, ir atteikušās Slovākijas Republikā noslēgt līgumus par atsevišķiem abonentlīnijas pieslēguma vairumtirdzniecības pakalpojumiem un citiem augsta datu pārraidīšanas ātruma pieslēguma vairumtirdzniecības pakalpojumiem, ka ir notikusi maržu samazināšana attiecībā uz atsevišķiem abonentlīnijas pieslēguma vairumtirdzniecības pakalpojumiem un citiem augsta datu pārraidīšanas ātruma pieslēguma vairumtirdzniecības pakalpojumiem un ka ir veiktas citas izstumšanas un diskriminējošas darbības, tādas kā jaukta apvienotā pārdošana un produktu sasaistīšana attiecībā uz augsta datu pārraidīšanas ātruma pieslēguma vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumiem (lietā T‑458/09 apstrīdētā lēmuma, turpmāk tekstā – “1. apstrīdētais lēmums”, preambulas 1. apsvērums; lietā T‑171/10 apstrīdētā lēmuma, turpmāk tekstā – “2. apstrīdētais lēmums”, preambulas 1. apsvērums).
4 2009. gada 17. aprīlī Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. un 2. punktu nosūtīja prasītājai informācijas pieprasījumu (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērums; 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 7. apsvērums).
5 Ar 2009. gada 4. jūnija e‑pastu prasītāja Komisijai norādīja, ka 2009. gada 17. aprīļa informācijas pieprasījums attiecas arī uz laiku pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai un ka Komisija par laiku līdz 2004. gada 1. maijam nav kompetenta piemērot EKL 81. un EKL 82. pantu attiecībā uz apgalvoto prasītājas prettiesisko rīcību. Līdz ar to prasītāja uzsvēra, ka Komisija nevar ne konstatēt pārkāpumu attiecībā uz šo laiku, ne arī par to sistemātiski pieprasīt informāciju. Prasītāja piedāvāja turpināt sniegt vispārēju informāciju attiecībā uz laiku līdz 2004. gada 1. maijam. Atbildi ar detalizētākiem datiem un aprēķiniem tā ierosināja sniegt vienīgi par laiku pēc šī datuma (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērums; 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 8. apsvērums).
6 Ar 2009. gada 5. jūnija e‑pastu Komisija prasītājai atbildēja, ka šajā gadījumā runa ir nevis par Savienības konkurences normu pārkāpumu līdz 2004. gada 1. maijam, bet drīzāk par konkrētas informācijas par faktiem ieguvi, daļa no kuras attiecas arī uz minēto laiku. Komisija faktiski uzskatīja, ka šī informācija ir atbilstoša, lai, pilnībā pārzinot faktus un to pareizo ekonomisko kontekstu, novērtētu prasītājas rīcības saderību ar EKL 82. pantu pēc 2004. gada 1. maija. Līdz ar to Komisija uzstāja, lai pieprasītā informācija tai tiktu nodota pilnībā (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 4. apsvērums; 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 9. apsvērums).
7 Vēstulē, kas bija pievienota 2009. gada 11. jūnija e‑pastam, prasītāja atkārtoja tās 2009. gada 4. jūnija e‑pastā izteiktos iebildumus un precizēja, ka, pēc tās domām, ar to, ka informācija var būt noderīga tās rīcības izvērtēšanai ekonomiskā kontekstā, nav pietiekami. Tomēr prasītāja nosūtīja Komisijai pieprasīto informāciju, norādot, ka tā saglabā tiesības iebilst pret to, ka Komisija šo informāciju, kā arī dokumentus, kas attiecas uz laiku pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai un kurus Komisija ir ieguvusi 2009. gada janvāra pārbaudes laikā, jebkādā veidā izmantotu pret prasītāju (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērums; 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 10. apsvērums).
8 2009. gada 13. un 14. jūlijā Komisija veica jaunu pārbaudi.
9 Ar 2009. gada 17. jūlija vēstuli Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. un 2. punktu pieprasīja no prasītājas papildu informāciju, tostarp informāciju un dokumentus par laiku līdz 2004. gada 1. maijam (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 7. apsvērums; 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 11. apsvērums).
10 2009. gada 14. augusta vēstulē prasītāja atkārtoja savus iebildumus saistībā ar informācijas sniegšanu un dokumentiem par laiku līdz 2004. gada 1. maijam. Tāpat tā norādīja, ka pēc 2009. gada 17. aprīļa informācijas pieprasījuma tā labprātīgi ir iesniegusi Komisijai vispārēju informāciju par laiku līdz 2004. gada 1. maijam Komisijai iesniegtās informācijas konteksta noskaidrošanai, bet ka tā neiesniegs detalizētākus datus un aprēķinus par šo laiku. Tādējādi prasītāja norādīja, ka tā ir nolēmusi nesniegt Komisijai informāciju par “pirmspievienošanās” laiku, pirmkārt, attiecībā uz 2009. gada 17. jūlija informācijas pieprasījuma 4.a) un 4.b) jautājumu par “ATM” (Asynchronous Transfer Mode [asinhronās pārraides režīms]) un tā pamattīkla agregāciju un, otrkārt, attiecībā uz minētā informācijas pieprasījuma 16. un 17. jautājumu. Tomēr prasītāja norādīja, ka tās lēmums neattiecas uz noteiktiem 2004. gada datiem par dažu tās preču rentabilitāti, kas tika pieprasīti 2009. gada 17. jūlija informācijas pieprasījuma 12. jautājumā, jo attiecīgos datus saprotami nav iespējams nodalīt (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 9. apsvērums; 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 11. apsvērums).
1. apstrīdētais lēmums
11 2009. gada 3. septembrī Komisija pieņēma Lēmumu C (2009) 6840 par procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu un 24. panta 1. punktu (Lieta COMP/39.523 – Slovak Telekom).
12 1. apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punktu, lai veiktu tai ar šo regulu noteiktos pienākumus, tā ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju. Pēc Komisijas domām, tās pilnvaras pieprasīt šādu informāciju nevar ierobežot ar laiku, attiecībā uz kuru tā ir tiesīga konstatēt EKL 81. un 82. panta pārkāpumu (1. apstrīdētā lēmuma 11. apsvērums).
13 Komisija līdz ar to uzskatīja, ka tai kā rūpīgai administratorei ir jāapkopo visi ar lietu saistītie fakti. Tā norādīja, ka šajā gadījumā šis uzdevums ietver – papildus pārdošanas un pēc 2004. gada 1. maija sniegto platjoslas un “trīskārša piedāvājuma” (“triple play”) mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības pakalpojumu attīstības konteksta novērtējumam – šo pakalpojumu plānošanas, sagatavošanas, ar tiem saistīto ieguldījumu, sniegšanas uzsākšanas, kā arī attīstības līdz 1. apstrīdētā lēmuma pieņemšanai konteksta novērtējumu (it īpaši attiecībā uz 2003. gadu un 2004. gada pirmajiem četriem mēnešiem) neatkarīgi no tā, ka šie notikumi varētu būt norisinājušies pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai. Komisija piebilda, ka, tā kā tā ir tiesīga iekļaut šādus faktu konstatējumus lēmumā par sodu noteikšanu, tā, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punktu, ir tiesīga pieprasīt informāciju un dokumentus šādu konstatējumu veikšanai (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 12. apsvērums).
14 Šajā ziņā Komisija vispirms uzskatīja, ka dati līdz 2004. gadam attiecībā uz telekomunikāciju tirgu attīstību un prasītājas darbībām šajos tirgos ir atbilstoši, lai analizētu prasītājas rīcību pēc 2004. gada 1. maija, it īpaši nolūkā noteikt attiecīgos tirgus un konstatēt prasītājas iespējamo dominējošo stāvokli šajos tirgos, sākot no 2004. gada 1. maija, jo šādi vērtējumi nevar tikt balstīti uz statiskiem datiem un, tos izdarot, ir jāņem vērā ekonomiskā attīstība, tostarp laikā līdz 2004. gada 1. maijam (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 13. apsvērums).
15 Turpinājumā Komisija norādīja, ka prasītājas agregācija “ATM” un pamattīkls (1. apstrīdētā lēmuma I pielikuma 1. un 2. punkts) ir tikuši nodoti izmantošanai līdz 2004. gada 1. maijam un ka šī lēmuma pieņemšanas brīdī tā tos turpināja izmantot, lai sniegtu platjoslas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumus (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 14. apsvērums).
16 Visbeidzot Komisija atzīmēja, ka Komisijas informācijas pieprasījuma III pielikuma 16. un 17. jautājumā un 1. apstrīdētā lēmuma I pielikuma III un IV punktā minētie dokumenti attiecas uz platjoslas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumiem, kuru sniegšana tika uzsākta 2003. gadā un kurus prasītāja turpināja sniegt pēc 2004. gada 1. maija. Tā precizēja, ka šī informācija attiecas uz minēto pakalpojumu plānošanu, sniegšanas uzsākšanu, ar tiem saistītajiem ieguldījumiem, attīstību, pozīciju tirgū, reglamentāciju, konkurējošiem pakalpojumiem, kā arī citiem atbilstošiem apstākļiem. Komisija piebilda, ka citi dokumenti attiecas uz sabiedrības stratēģiju platjoslas pakalpojumu tirgū, reglamentēšanas stratēģiju, prognozēm un diskusijām par situāciju tirgū un prasītājas reakciju šajā sakarā, kā arī uz standartpiedāvājuma sagatavošanu attiecībā uz atsevišķiem abonentlīnijas pieslēgumiem un tos reglamentējošiem jautājumiem. Tāpēc šie dokumenti Komisijai būtu noderīgi, šajā gadījumā veicot izmeklēšanu, un nepieciešami Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izpratnē, lai novērtētu platjoslas piekļuves mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas un piedāvāšanas Slovākijas Republikā vispārējo ekonomisko un finansiālo kontekstu, kā arī prasītājas rīcības saderību ar Savienības konkurences tiesību normām (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 15. apsvērums).
17 1. apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir noteikts:
“1. pants
Slovak Telekom a.s. vēlākais līdz 2009. gada 22. septembrim ir jāsniedz šī lēmuma I pielikumā minētā informācija. I pielikums ir šī lēmuma neatņemama sastāvdaļa.
2. pants
Gadījumā, ja Slovak Telekom 1. pantā minētajā termiņā neiesniegs pareizu un pilnīgu pieprasīto informāciju, tai tiks noteikta kavējuma nauda 1 % apmērā no tās dienas apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā, kas atbilst EUR 28 114 [..] par katru kavējuma dienu un kas tiks aprēķināta, sākot no šajā lēmumā noteiktā datuma.
3. pants
Šis lēmums ir adresēts Slovak Telekom a.s., kuras juridiskā adrese ir Karadžičova 10, 825 13 Bratislava, Slovākijas Republika, kā arī visiem tās tieši vai netieši, atsevišķi vai kopīgi kontrolētajiem uzņēmumiem.”
18 2009. gada 22. septembrī prasītāja nosūtīja Komisijai visu pieprasīto informāciju.
2. apstrīdētais lēmums
19 2010. gada 8. februārī Komisija pieņēma Lēmumu C (2010) 902 par procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu un 24. panta 1. punktu (Lieta COMP/39.523 — Slovak Telekom).
20 2. apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā atgādināja vairākus jau 1. apstrīdētajā lēmumā (2. apstrīdētā lēmuma 2., 5. un 6. apsvērums) ietvertos apsvērumus (skat. iepriekš 12. un 13. punktu).
21 Turklāt Komisija vispirms norādīja, ka “UCN standarta ziņojums” [“Standard report DEN”] par 2003. gadu, kas ir pieprasīts 2. apstrīdētā lēmuma I pielikuma 1. punktā, ietver grāmatvedības datus par prasītājas sniegtajiem platjoslas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumiem, piemēram, datus par ienākumiem, izdevumiem un peļņu. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka šis dokuments ir nepieciešams, lai varētu novērtēt prasītājas sniegto platjoslas pakalpojumu rentabilitāti visā to sniegšanas laikā, proti, no to sniegšanas uzsākšanas 2003. gadā līdz 2. apstrīdētā lēmuma pieņemšanai (2. apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērums).
22 Turpinājumā Komisija norādīja, ka informācija un dokumenti par 2003. gadu, kas ir pieprasīti 2. apstrīdētā lēmuma I pielikuma 2.–4. punktā un kas attiecas uz izmaksām saistībā ar jaunu klientu piesaistīšanu un noteiktām Slovak Telekom kapitāla izmaksām sakarā ar noteiktu platjoslas pakalpojumu sniegšanu, ir nepieciešami, lai novērtētu iespējamu ļaunprātīgu rīcību pēc 2004. gada 1. maija. Tā uzskatīja, ka tādas izmaksas kā kapitāla izmaksas un pamatdarbības izmaksas, kas radušās vienā finanšu gadā, var tikt norakstītas ilgākā laikā, tādējādi ietekmējot izmaksu un peļņas aprēķinu turpmāko finanšu gadu laikā (2. apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērums).
23 Visbeidzot Komisija, it īpaši ņemot vērā novēlotas paziņošanas risku sakarā ar to, ka prasītāja iepriekš bija atteikusies sniegt informāciju par laiku līdz 2004. gada 1. maijam, un sakarā ar prasību atcelt 1. apstrīdēto lēmumu, kas tiek izskatīta Vispārējā tiesā lietā T‑458/09, uzskatīja par atbilstošu pieprasīt attiecīgo informāciju ar lēmumu (skat. zemāk 25. punktu) (2. apstrīdētā lēmuma preambulas 7. un 13. apsvērums).
24 2. apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir noteikts:
“1. pants
Slovak Telekom a.s. vēlākais līdz 2010. gada 23. februārim ir jāsniedz šī lēmuma I pielikumā minētā informācija. I pielikums ir šī lēmuma neatņemama sastāvdaļa.
2. pants
Gadījumā, ja Slovak Telekom 1. pantā minētajā termiņā neiesniegs pareizu un pilnīgu pieprasīto informāciju, tai tiks noteikta kavējuma nauda 1 % apmērā no tās dienas apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā, kas atbilst EUR 28 114 [..] par katru kavējuma dienu un kas tiks aprēķināta, sākot no šajā lēmumā noteiktā datuma.
3. pants
Šis lēmums ir adresēts Slovak Telekom a.s., kuras juridiskā adrese ir Karadžičova 10, 825 13 Bratislava, Slovākijas Republika, kā arī visiem tās tieši vai netieši, atsevišķi vai kopīgi kontrolētajiem uzņēmumiem.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
25 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2009. gada 13. novembrī un 2010. gada 15. aprīlī, prasītāja cēla šīs prasības par 1. apstrīdēto lēmumu lietā T‑458/09 un par 2. apstrīdēto lēmumu lietā T‑171/10.
26 Šajās prasībās prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt attiecīgi 1. apstrīdēto lēmumu un 2. apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Abās prasībās Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, īstenojot tās Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, lūdza Komisiju iesniegt dokumentus. Komisija to izdarīja noteiktajā termiņā.
29 Pēc prasītājas lūguma šajā sakarā, pret kuru Komisija neiebilda, lietas T‑458/09 un T‑171/10 ar astotās palātas priekšsēdētāja 2011. gada 30. jūnija rīkojumu tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.
30 2011. gada 15. septembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem.
Juridiskais pamatojums
31 Katras savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot Regulu Nr. 1/2003. Otrais pamats ir balstīts uz “tiesvedības taisnīguma principa” pārkāpumu. Visbeidzot, trešais pamats ir balstīts uz samērīguma principa pārkāpumu.
Par pirmo pamatu, kas ir balstīts kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot Regulu Nr. 1/2003
32 Ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot Regulu Nr. 1/2003. Saskaņā ar prasītājas teikto, tā kā Komisija nav kompetenta piemērot EKL 82. pantu un LESD 102. pantu attiecībā uz darbībām Slovākijas Republikā pirms tās pievienošanās Savienībai, tā nav tiesīga saskaņā ar šīs regulas 18. panta 3. punktu pieprasīt informāciju par laiku pirms minētās pievienošanās [Eiropas Savienībai].
33 Prasītāja šajā sakarā atgādina, ka EKL 82. pants un LESD 102. pants nav piemērojami laikam, uz kuru attiecas apstrīdētie lēmumi, jo Komisijas kompetence attiecas vienīgi uz uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu kopējā tirgū vai būtiskā tās daļā tiktāl, ciktāl var tikt ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm. Šajā lietā uz laiku līdz 2004. gada 1. maijam šie nosacījumi neattiecoties. Līdz šim datumam Slovākijas telekomunikāciju tirgus neveidoja daļu no kopējā tirgus un prasītājas rīcība nevarēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt Komisija to 1. un 2. apstrīdētajā lēmumā neesot apstrīdējusi. Citiem vārdiem runājot, Eiropas Līguma par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Slovākijas Republiku, no otras puses (OV 1994, L 359, 2. lpp.), rezultātā ne EKL 81. un 82. pants, ne arī LESD 101. un 102. pants neesot kļuvuši tieši piemērojami attiecībā pret Slovākijas Republiku pirms tās pievienošanās Savienībai.
34 Pēc prasītājas domām, Komisijas pienākumus un pilnvaras, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003, it īpaši no tās 18. panta 3. punkta un 24. panta 1. punkta d) apakšpunkta, nosaka un ierobežo izmeklēšanas mērķis, proti, īstenot Savienības konkurences tiesību normas, un līdz ar to, pirmkārt, EKL 81. un 82. panta un, otrkārt, LESD 101. un 102. panta piemērošanas joma. Šajā ziņā Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punktā ietvertais “vajadzīgās informācijas” jēdziens prasa, lai pastāvētu pietiekama saikne starp informācijas pieprasījumu un iespējamo pārkāpumu. Taču šajās lietās nepastāv nekāda saikne starp pieprasīto informāciju un iespējamo pārkāpumu, jo līdz 2004. gada 1. maijam nevarēja tikt konstatēts nekāds pārkāpums. Tāpēc Komisija nav tiesīga veikt izmeklēšanu saskaņā ar EKL 82. pantu un LESD 102. pantu un nevar atsaukties uz informāciju saistībā ar prasītājas rīcību laikā pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai, lai novērtētu prasītājas prakses saderību ar Savienības konkurences tiesību normām pēc minētās pievienošanās.
35 Sākotnēji jāatzīmē, ka 1. un 2. apstrīdētā lēmuma mērķis – kā Komisija to skaidri norādījusi prasītājai adresētajā 2009. gada 5. jūnija e‑pastā (skat. iepriekš 6. punktu), 1. apstrīdētā lēmuma preambulas 4. apsvērumā un 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 9. apsvērumā un vēlreiz atkārtojusi savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē – bija iegūt konkrētu informāciju par faktiem, daļa no kuras attiecas uz laiku līdz 2004. gada 1. maijam, lai izmeklētu, vai pēc šī datuma prasītāja un tās kontrolētās sabiedrības, iespējams, nav atteikušās noslēgt darījumus un vai nav notikusi iespējama maržu samazināšana un jebkāda cita iespējama izslēgšanas rīcība attiecībā uz atsevišķiem abonentlīnijas pieslēguma vairumtirdzniecības pakalpojumiem un citiem platjoslas piekļuves vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumiem. Komisija turklāt ir norādījusi, ka šīs stadijas mērķis nebija konstatēt līdz 2004. gada 1. maijam izdarītu konkurences tiesību normu pārkāpumu.
36 Jāatzīmē, ka saskaņā ar EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu Eiropas Kopienas darbība saskaņā ar Līgumā ietvertajiem nosacījumiem un grafiku paredz sistēmu, kas nodrošina, ka iekšējā tirgū netiek izkropļota konkurence. Turklāt kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā LES 3. panta 3. punktā ir precizēts, ka Savienība izveido iekšējo tirgu, kurš saskaņā ar ES līguma un LESD pielikumā esošo 27. protokolu par iekšējo tirgu un konkurenci (OV 2010, C 83, 309. lpp.) ietver sistēmu, kas nodrošina, ka konkurence netiek izkropļota.
37 EKL 81. un 82. pants, kā arī LESD 101. un 102. pants pieder pie tādām konkurences normām, kuras LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir nosauktas par nepieciešamām minētā iekšējā tirgus darbībai.
38 Konkrētāk, šo normu mērķis ir novērst konkurences izkropļošanu pretēji sabiedrības, individuālo uzņēmumu un patērētāju interesēm, līdz ar to labvēlīgi ietekmējot Savienības labklājību (skat. Tiesas 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑52/09 TeliaSonera, Krājums, I‑527. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Tāpat ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003, kas pieņemta, piemērojot EKL 83. panta 1. punktu, mērķis saskaņā ar šī paša panta 2. punkta a) apakšpunktu ir nodrošināt EKL 81. un 82. pantā paredzēto aizliegumu ievērošanu.
40 Šajā nolūkā ar Regulu Nr. 1/2003, tās 18. panta 1. punktā nosakot, ka, “[l]ai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sniegt visu vajadzīgo informāciju”, Komisijai ir piešķirtas plašas izmeklēšanas un pārbaudes pilnvaras. Minētās regulas preambulas 23. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts, ka Komisijai “[ir] jāpiešķir pilnvaras [Savienībā] pieprasīt sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai tiktu atklāt[a] [..] dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas aizliegta ar [EKL] 82. pantu”.
41 Tādējādi, lai nodrošinātu Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punkta lietderīgo iedarbību, Komisijai ir tiesības likt uzņēmumam nosūtīt visu nepieciešamo informāciju par faktiem, par ko tam varētu būt zināms, un, vajadzības gadījumā, iesniegt ar to saistītos dokumentus, kas ir tā rīcībā, pat ja tie var noderēt, lai konstatētu pret konkurenci vērstu rīcību no šī vai cita uzņēmuma puses (skat. Regulas Nr. 1/2003 preambulas 23. apsvērumu; pēc analoģijas skat. arī attiecībā uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā Regula par [EKL 81. un 82. panta] īstenošanu – (OV 1962, 13, 204. lpp.) piemērošanu Tiesas 1989. gada 18. oktobra spriedumu lietā 374/87 Orkem/Komisija, Recueil, 3283. lpp., 34. un 35. punkts; 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 61. punkts, un 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑301/04 P Komisija/SGL Carbon, Krājums, I‑5915. lpp., 41. punkts; Vispārējās tiesas 2010. gada 28. aprīļa spriedumu lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 327. punkts).
42 Saskaņā ar judikatūru jēdziens “vajadzīgā informācija” ir jāinterpretē, ņemot vērā mērķus, kuru sasniegšanai Komisijai tikušas piešķirtas attiecīgās izmeklēšanas pilnvaras. Prasība par to, ka ir jāpastāv saiknei starp informācijas pieprasījumu un apgalvoto pārkāpumu, ir izpildīta, ja šajā procedūras stadijā minētais pieprasījums var tikt likumīgi uzskatīts par saistītu ar apgalvoto pārkāpumu, kas nozīmē, ka Komisija var pamatoti uzskatīt, ka dokuments palīdzēs konstatēt apgalvotā pārkāpuma esamību (Vispārējās tiesas 1991. gada 12. decembra spriedums lietā T‑39/90 SEP/Komisija, Recueil, II‑1497. lpp., 29. punkts, apelācijas kārtībā apstiprināts ar Tiesas 1994. gada 19. maija spriedumu lietā C‑36/92 P SEP/Komisija, Recueil, I‑1911. lpp., 21. punkts, un ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumi iepriekš minētajam 1994. gada 19. maija spriedumam lietā SEP/Komisija, Recueil, I‑1914. lpp., 21. punkts).
43 Turklāt Komisija var pieprasīt tikai tādu informāciju, kas var palīdzēt pārbaudīt apgalvojumus par pārkāpumu, kuri pamato izmeklēšanas īstenošanu un ir norādīti informācijas pieprasījumā (iepriekš minētais Vispārējās tiesas 1991. gada 12. decembra spriedums lietā SEP/Komisija, 25. punkts, un Vispārējās tiesas 1995. gada 8. marta spriedums lietā T‑34/93 Société Générale/Komisija, Recueil, II‑545. lpp., 40. punkts). Bez tam, ņemot vērā Komisijas plašās izmeklēšanas un pārbaudes pilnvaras, Komisija ir tā, kurai ir jānovērtē tās informācijas nepieciešamība, ko tā pieprasa attiecīgajiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1982. gada 18. maija spriedumu lietā 155/79 AM & S Europe/Komisija, Recueil, 1575. lpp., 17. punkts; iepriekš 41. punktā minēto spriedumu lietā Orkem/Komisija, 15. punkts; 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 78. punkts, un Vispārējās tiesas 2007. gada 8. marta spriedumu lietā T‑340/04 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑573. lpp., 148. punkts).
44 Visbeidzot ir jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka, piemērojot Regulu Nr. 17, uzņēmumam, par kuru tiek veikta izmeklēšana, ir pienākums aktīvi sadarboties, kas netieši paredz, ka tas sniedz Komisijai visu informāciju, kas saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu (iepriekš 41. punktā minētie spriedumi lietā Orkem/Komisija, 27. punkts; apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 62. punkts, un lietā Komisija/SGL Carbon, 40. punkts).
45 Ņemot vērā Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta formulējumu un mērķi, kā arī iepriekš 41.–44. punktā minēto judikatūru, ir jāuzskata, ka šajā tiesību normā paredzētās izmeklēšanas pilnvaras ir pakļautas vienīgi prasībai par to, ka pieprasītajai informācijai ir jābūt vajadzīgai – ko novērtē Komisija –, lai pārbaudītu apgalvojumus par pārkāpumu, kuri pamato izmeklēšanas īstenošanu, bet šajā lietā it īpaši, lai atklātu ar EKL 82. pantu un LESD 102. pantu aizliegto dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tādējādi jebkāda tāda Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru Komisijai principā ir aizliegts pieprasīt uzņēmumam informāciju par laiku, kad Savienības tiesību normas tam nebija piemērojamas, kaut arī šāda informācija ir nepieciešama, lai atklātu iespējamu minēto tiesību normu pārkāpumu kopš brīža, kad tās šim uzņēmumam ir piemērojamas, atņemtu šai tiesību normai lietderīgo iedarbību un būtu pretrunā Komisijas pienākumam rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus atbilstošos attiecīgā gadījuma elementus (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts, Vispārējās tiesas 1992. gada 24. janvāra spriedums lietā T‑44/90 La Cinq/Komisija, Recueil, II‑1. lpp., 86. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 404. punkts).
46 Turklāt šāda interpretācija būtu balstīta arī uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru informācija attiecībā uz laiku, kad Savienības tiesību normas uzņēmumam nebija piemērojamas, ļautu paskaidrot tikai tos notikumus, kas notikuši tajā pašā laikā.
47 Vispirms Tiesa šajā ziņā, runājot par izmeklēšanu, ko bija nolemts veikt saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktu attiecībā uz Spānijā reģistrētiem uzņēmumiem neilgi pēc Spānijas Karalistes pievienošanās Kopienai, jau ir apstiprinājusi, ka neviena tiesību norma neierobežo Komisijas pilnvaras tādējādi, ka tā var veikt izmeklēšanu tikai par tādām darbībām, kas izdarītas pēc pievienošanās (Tiesas 1989. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 97/87 līdz 99/87 Dow Chemical Ibérica u.c./Komisija, Recueil, 3165. lpp., 63. punkts).
48 Turpinājumā, kā Vispārējā tiesa apstiprinājusi savā 2006. gada 30. maija spriedumā lietā T‑198/03 Bank Austria Creditanstalt/Komisija (Krājums, II‑1429. lpp., 89. punkts), kas attiecās uz EKL 81. panta piemērošanu, konstatēto faktu, kas tikuši uzskatīti par aizliegtu vienošanos, ietveršana lēmumā par naudas soda uzlikšanu nevar būt atkarīga no nosacījuma, ka Komisijas kompetencē ietilpst pārkāpuma, kas uz to attiecas, konstatēšana vai arī ka tā ir faktiski konstatējusi šādu pārkāpumu. Komisijai lēmumā, kurā tiek konstatēts pārkāpums un noteiktas sankcijas, ir tiesības aprakstīt faktisko un vēsturisko kontekstu, kādā notikusi inkriminētā rīcība (skat. arī 1. apstrīdētā lēmuma preambulas 11. apsvērumu un 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērumu).
49 Prasītāja šajā ziņā nevar apgalvot, ka iepriekš 48. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija šajā gadījumā nav atbilstošs, tāpēc ka minētajā lietā Savienības tiesa nelēma par Komisijas pilnvarām konstatēt faktus apstākļos, kad Savienības konkurences tiesību normas nebija piemērojamas, bet lēma vienīgi par Komisijas tiesībām publicēt noteiktu informāciju attiecībā uz laiku pirms Austrijas Republikas pievienošanās Savienībai.
50 Pirmkārt, prasītāja šajā lietā skaidri apgalvoja, ka to lēmuma daļu publicēšana, kurās bija noteikti naudas sodi par laiku pirms Austrijas Republikas pievienošanās Savienībai, ir bijusi prettiesiska, it īpaši tāpēc, ka Komisija nebija kompetenta izmeklēt pārkāpumu, ko prasītāja šajā laikā bija izdarījusi Austrijā. Otrkārt, no šī sprieduma izriet, ka Vispārējā tiesa patiešām uzskatīja, ka ne vien faktu konstatējumu iekļaušana lēmumā par nauda sodu noteikšanu sakarā ar aizliegtu vienošanos nav pakļauta nosacījumam par to, ka Komisijas kompetencē ir jāietilpst tāda pārkāpuma konstatēšanai, kas uz to attiecas, vai arī ka tai faktiski ir jābūt konstatējušai šādu pārkāpumu, bet ka tas pats, ņemot vērā, ka šāda publicēšana var būt noderīga, lai ļautu ieinteresētajai sabiedrības daļai skaidri saprast šāda lēmuma iemeslus, attiecas arī uz šādu konstatējumu publicēšanu (iepriekš 48. punktā minētais spriedums lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija, 81. un 89. punkts).
51 Visbeidzot, jāuzsver, ka Savienības tiesa ir apstiprinājusi Komisijas vajadzību lietās, kas ir saistītas ar EKL 81. panta piemērošanu, pieprasīt informāciju par laiku pirms pārkāpuma, lai precizētu kontekstu, kādā notikusi darbība minētajā laikā. Savā 2006. gada 14. decembra spriedumā apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija (Krājums, II‑5169. lpp., 150. punkts) Vispārējā tiesa uzsvēra, ka tas, ka Komisija lēmumā par naudas sodu noteikšanu ir aprakstījusi plašāku kontekstu, kādā ir notikusi prettiesiskā rīcība, ir likumīgi. Prasītājas izvirzītais apstāklis, saskaņā ar kuru attiecīgie uzņēmumi šajā lietā neapstrīdēja, vai attiecīgajā lēmumā ietvertie konkrētie konstatējumi bija pareizi, jo tie nebija balstīti uz pierādījumiem, kas attiecās uz atbilstošo laiku (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 151. punkts), šajā ziņā nav atbilstošs. Turklāt arī savā 2008. gada 8. jūlija spriedumā lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija (Krājumā nav publicēts, 428. punkts) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija var ņemt vērā vērtējumu, kas izdarīts pirms pārkāpuma, “lai izveidotu vispārēju pārskatu par kontaktiem konkurentu vidū, un [ka šis vērtējums līdz ar to var] palīdzēt interpretēt citus pierādījumus par to, ka attiecīgie konkurējošie uzņēmumi šajā gadījumā ir sazinājušies jautājumā par cenu paaugstināšanu”.
52 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida argumenti, saskaņā ar kuriem Komisija principā nevar atsaukties uz informāciju par prasītājas rīcību pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai, lai novērtētu, vai tās rīcība pēc pievienošanās ir saderīga ar Savienības konkurences tiesību normām.
53 Prasītāja turklāt apstiprina, ka rīcība pirms 2004. gada 1. maija nevarot būt atbilstoša, lai novērtētu, vai tā ir pārkāpusi EKL 82. panta vai LESD 102. panta noteikumus pēc 2004. gada 1. maija. Tā apgalvo, ka nepastāvot nekāda saikne starp attiecīgo pārkāpumu un pieprasīto informāciju, jo EKL 82. pants un LESD 102. pants neesot piemērojami faktiem par laiku pirms 2004. gada 1. maija, par kuriem Komisija veica izmeklēšanu.
54 Šāds arguments ir jānoraida. Pirmkārt, ir jāuzskata, ka informācija vai dokumenti par attiecīgo tirgu attīstību un par uzņēmumiem, kas ir aktīvi šajos tirgos, var ļaut Komisijai – neatkarīgi no tā, vai šī informācija attiecas uz laiku pirms pārkāpuma izdarīšanas, – definēt attiecīgos tirgus vai noteikt, vai attiecīgajam uzņēmumam ir dominējošais stāvoklis šajos tirgos (1. apstrīdētā lēmuma preambulas 13. apsvērums).
55 Otrkārt, arī runājot par ļaunprātīgo izmantošanu, ko apgalvo Komisija, lai pamatotu pārkāpuma procedūras uzsākšanu (skat. iepriekš 3. punktu), ir jāuzsver, ka noteikti dati par izmaksām pirms 2004. gada 1. maija var izrādīties vajadzīgi, lai noteiktu iespējamā šķēru efekta pastāvēšanu, to tiesas sēdē atzina arī prasītāja. Līdz ar to var būt jāsamazina noteiktas investīciju izmaksas laikā, kurš var arī nesakrist ar pārkāpuma izdarīšanas laiku (skat. 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērumu). Turklāt tas izriet arī no Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses attiecībā uz dominējošā stāvokļa izmantošanu, uz ko atsaucas prasītāja (skat. Komisijas 2003. gada 16. jūlija Lēmuma par EKL 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38.233 – Wanadoo Interactive) preambulas 76. un 77. apsvērumu; skat. arī it īpaši Komisijas 2007. gada 4. jūlija Lēmuma par EKL 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/38.784 – Wanadoo España/Telefónica) preambulas 328. un 474.–489. apsvērumu). Šajā ziņā ir jānoraida prasītājas arguments, kas izteikts lietā T‑171/10 un saskaņā ar kuru Komisijas pieprasītajai informācijai ir jābūt “stingri” vajadzīgai, lai šajā gadījumā varētu piemērot maržu samazināšanas kritēriju. Kā uzsver Komisija, prasītājas ieteiktā Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta interpretācija nozīmētu prasību, ka Komisijai, pirms tā pieprasa jebkādu informāciju, ir jāpārzina vēlamo dokumentu saturs un to relatīvā nozīme izmeklēšanā.
56 Turklāt noteiktos gadījumos pieejamā informācija par izmaksām neattiecas konkrēti uz laiku, uz kuru attiecas pārkāpums (skat. Komisijas 2003. gada 16. jūlija Lēmuma par EKL 82. panta piemērošanas procedūru (COMP/38.233 – Wanadoo Interactive) 64. zemsvītras piezīmi). Turklāt šādu hipotēzi skaidri ir atzinusi arī prasītāja, Komisijai ar 2009. gada 14. augusta e‑pastu norādot, ka tā ir nolēmusi nosūtīt noteiktus datus par 2004. gadu, kas attiecas uz laiku pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai, “jo attiecīgos datus saprotami nav iespējams nodalīt” (skat. iepriekš 10. punktu).
57 Visbeidzot, kā pamatoti atzīmē Komisija, arī dokumenti, kas liecina par prasītājas lēmumiem vai līgumiem, kuri pieņemti vai noslēgti pirms 2004. gada 1. maija, bet īstenoti pēc Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai, var tikt uzskatīti par vajadzīgiem Komisijai, lai tā varētu konstatēt faktus pēc minētās pievienošanās un tos pareizi interpretēt.
58 Līdz ar to pierādījumi, kas liecina par iespējamu nolūku izslēgt konkurentus, var izrādīties atbilstoši, piemērojot EKL 82. pantu, lai adekvāti izmeklētu lietu (šajā ziņā attiecībā uz lēmumu, ar kuru tiek izdots rīkojums veikt izmeklēšanu, skat. iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā France Télécom/Komisija, 150. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 1991. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑62/86 AKZO/Komisija, Recueil, I‑3359. lpp., 71. un 72. punkts, un iepriekš 38. punktā minēto spriedumu lietā TeliaSonera, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Treškārt, jāatzīmē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija ar lēmumu var noteikt uzņēmumiem naudas sodus, ja tie ar nodomu vai aiz neuzmanības pārkāpj EKL 82. panta noteikumus. Ir atzīts, ka, lai novērtētu konkurences normu pārkāpumu, kuros ir vainojams uzņēmums, smagumu ar mērķi noteikt šim smagumam samērīgu naudas soda apmēru, Komisija var ņemt vērā it īpaši tādu pārkāpumu smagumu, kas ir daļa no pārdomātas un konsekventas stratēģijas, kura vērsta uz to, lai ar dažādu veidu konkurentus izslēdzošu praksi mākslīgi saglabātu vai nostiprinātu uzņēmuma dominējošo stāvokli tirgos, kuros kompetence jau ir ierobežota (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedumu lietā T‑83/91 Tetra Pak/Komisija, Recueil, II‑755. lpp., 241. punkts, un 2010. gada 25. jūnija spriedumu lietā T‑66/01 Imperial Chemical Industries/Komisija, Krājums, II‑2631. lpp., 372. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 No minētā izriet, ka informācija un dokumenti, pat tie, kas attiecas uz laiku pirms pārkāpuma, piemēram, daži no prasītājas iekšējiem pārskatiem, kas ietverti 1. apstrīdētā lēmuma I pielikuma IV punktā un kuru atbilstību apstrīd prasītāja, kas var pierādīt, ka prasītāja izmanto izslēgšanas stratēģiju, var palīdzēt Komisijai noteikt iespējamā pārkāpuma smagumu un līdz ar to var tikt uzskatīti par vajadzīgiem, lai Komisija varētu veikt tai ar Regulu Nr. 1/2003 noteiktos uzdevumus minētās regulas 18. panta 1. punkta izpratnē.
61 Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, fakts, ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jēdzienam ir objektīvs saturs un tas neietver nolūku nomelnot, neliek uzskatīt, ka nolūks izmantot praksi, kura neatbilst konkurencei pēc nopelniem, katrā ziņā nav atbilstošs, jo šis nolūks var tikt ņemts vērā, arī lai secinātu, ka attiecīgais uzņēmums ir ļaunprātīgi izmantojis dominējošo stāvokli, pat ja šāds secinājums pirmām kārtām būtu balstīts uz objektīvu konstatējumu par to, ka ļaunprātīgā rīcība patiešām ir notikusi. Tādējādi Komisija ir tiesīga izvērtēt attiecīgo uzņēmumu iekšējos dokumentus, ja tie var pierādīt, ka ir bijusi paredzēta konkurences izslēgšana, vai, pretēji, norādīt uz citu izvērtējamās prakses izskaidrojumu.
62 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un neesot vajadzībai lemt par Komisijas argumentiem, kas izvirzīti lietā T‑458/09 un balstīti uz to, ka prasītāja ir izmantojusi attaisnojošus pierādījumus par laiku pirms 2004. gada 1. maija, prasītāja nevar apgalvot, ka informācija un dokumenti, kas attiecas uz laiku pirms šī datuma, nav atbilstoši, Komisijai novērtējot iespējamo atteikumu sniegt [pakalpojumus], iespējamo maržu samazināšanu vai jebkādu citu iespējamu izslēgšanas darbību (skat. 1. un 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 1. apsvērumu), tāpēc, ka šādu pārkāpumu konstatēšana var būt pamatota tikai ar objektīviem datiem, kas attiecas uz laiku pēc pārkāpuma.
63 Visbeidzot, tiesas sēdē prasītāja apgalvoja, ka nepastāv objektīva saikne starp visu pieprasīto informāciju un apgalvotajiem pārkāpumiem un tas, pakārtoti, pamatojot apstrīdēto lēmumu daļēju atcelšanu tiktāl, ciktāl tie attiecas – vismaz daļēji – uz noteiktu informāciju, kurai nav objektīvas saiknes ar apgalvotajiem pārkāpumiem. Tomēr, neesot vajadzībai lemt par šādas prasības pieņemamību, ko apstrīd Komisija, pietiek konstatēt, ka prasītāja šo prasību nav pamatojusi, un tāpēc tā ir jānoraida.
64 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmais pamats ir noraidāms.
Par otro pamatu, kas ir balstīts uz “tiesvedības taisnīguma principa” pārkāpumu
65 Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka, pieņemot 1. un 2. apstrīdēto lēmumu, Komisija ir pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2007, C 303, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “harta”) 41. panta 1. punktā ietverto “tiesvedības taisnīguma principu”. Būtībā Komisija – saskaņā ar prasītājas teikto – izmeklēšanu neesot veikusi pienācīgi rūpīgi un nopietni, kad tās vērtējumu rīcībai pēc Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai esot ietekmējusi informācija par laiku pirms minētās pievienošanās, kaut arī rīcība pirms attiecīgās pievienošanās esot bijusi pilnībā likumīga Savienības konkurences tiesību normu aspektā. Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītāja ar otro pamatu atsaucas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu.
66 Jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 preambulas 37. apsvērumā ir precizēts, ka “[š]ī regula respektē pamattiesības un principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā” un ka “[š]ī regula jāinterpretē un jāpiemēro, respektējot minētās tiesības un principus”. Turklāt kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā hartai saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu ir tāds pats juridiskais spēks kā līgumiem.
67 Hartas 41. panta ar nosaukumu “Tiesības uz labu pārvaldību” 1. punktā ir noteikts, ka “[i]kvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”.
68 Saskaņā ar Savienības tiesas judikatūru attiecībā uz labas pārvaldības principu gadījumos, kad Savienības iestādēm ir rīcības brīvība, Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme. Starp šīm garantijām it īpaši ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgajā lietā būtiskos faktorus (iepriekš 45. punktā minētie spriedumi lietā Technische Universität München, 14. punkts; lietā La Cinq/Komisija, 86. punkts, un apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 404. punkts).
69 Ņemot vērā šos precizējumus, ir jānosaka, vai, pieņemot apstrīdētos lēmumus, Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu.
70 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka nav pieļaujams, ka Komisija, lai pierādītu EKL 82. panta pārkāpumu pēc 2004. gada 1. maija, mēģina iegūt informāciju par prasītājas rīcību tirgū brīdī, kad tai nebija pienākuma ievērot šo tiesību normu.
71 Šāds arguments ir jānoraida. Komisijai, it īpaši ņemot vērā tās pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos elementus konkrētajā gadījumā, ir jāpieņem lēmums ar pienācīgu rūpību un pamatojoties uz visiem datiem, kas var ietekmēt šo lēmumu. Šajā ziņā Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punktu ir tiesības pieprasīt no uzņēmumiem “visu vajadzīgo informāciju”.
72 Kā izriet no pirmajā pamatā ietvertajiem apsvērumiem, informācija un dokumenti, arī tie, kas attiecas uz laiku pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai un pirms pārkāpuma perioda, var izrādīties vajadzīgi, lai Komisija varētu objektīvi un taisnīgi veikt uzdevumus, kas tai noteikti ar Regulu Nr. 1/2003.
73 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas īstenotā izmeklēšana un vērtējums šajā ziņā būs kļūdaini. Tā apgalvo, ka dokumenti, kas tai ir jāiesniedz saskaņā ar 1. apstrīdēto lēmumu, var ietekmēt Komisijas viedokli par prasītājas rīcību pēc Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai. Tomēr, ņemot vērā iepriekš 41.–62. punktā minētos apsvērumus, arī šis arguments nav atbalstāms. Katrā ziņā šāds arguments ir jānoraida, jo tas ir balstīts uz pilnībā hipotētisku pieņēmumu. 1. un 2. apstrīdētā lēmuma mērķis nav analizēt prasītājas rīcību pēc 2004. gada 1. maija.
74 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu, kas ir balstīts uz samērīguma principa pārkāpumu
75 Ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu tiktāl, ciktāl tā 1. un 2. apstrīdētajā lēmumā esot pieprasījusi prasītājai informāciju un dokumentus par laiku pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai, kas neesot bijis nepieciešams, lai novērtētu apgalvoto konkurences tiesību normu pārkāpumu. Šajā ziņā esot jāņem vērā pamatprincips par privātās dzīves neaizskaramību, kas prasa, lai Komisija nepārsniegtu savas izmeklēšanas pilnvaras. Turklāt prasītāja, skaidri neformulējot pamatu, kas balstīts uz EKL 253. panta pārkāpumu saistībā ar 1. apstrīdēto lēmumu un LESD 296. panta pārkāpumu saistībā ar 2. apstrīdēto lēmumu, apgalvo, ka Komisija neesot ticami paskaidrojusi, kāpēc pieprasītā informācija ir vajadzīga, lai novērtētu apgalvoto ļaunprātīgas izmantošanas rīcību pēc 2004. gada 1. maija. Tāpat prasītāja šajā ziņā norāda, ka Komisija jau esot saņēmusi informāciju par vairāk nekā pieciem gadiem kopš šīs dalībvalsts pievienošanās Savienībai.
76 Pirmkārt, tiktāl, ciktāl prasītāja patiešām ir vēlējusies izvirzīt pamatu, kas balstīts uz EKL 253. panta un LESD 296. panta pārkāpumu, šis pamats ir jānoraida. Kā Tiesa atzinusi savā 1980. gada 26. jūnija spriedumā lietā 136/79 National Panasonic/Komisija (Recueil, 2033. lpp., 25. punkts) attiecībā uz Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktu un Vispārējā tiesa – iepriekš 43. punktā minētajā spriedumā lietā Société Générale/Komisija (62. punkts) attiecībā uz šīs pašas regulas 11. panta 3. punktu, Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktā ir definēti būtiskie elementi, kas ir jānorāda lēmuma par informācijas pieprasīšanu pamatojumā.
77 Tādējādi šajā normā ir paredzēts, ka Komisija “paziņo pieprasījuma juridisko pamatu un nolūku, norāda informāciju, kura vajadzīga, un nosaka termiņu, kurā tā jāsniedz ”. Turklāt šajā normā ir precizēts, ka “[t]ā arī norāda sodus, kas paredzēti 23. pantā”, “norāda vai uzliek sodus, kas paredzēti 24. pantā” un “tā norāda Eiropas Kopienu Tiesas tiesības pārskatīt lēmumu”. Šajā ziņā Komisijai nav pienākuma ne nosūtīt šāda lēmuma adresātam visu tās rīcībā esošo informāciju attiecībā uz apgalvotajiem pārkāpumiem, ne arī juridiski precīzi kvalificēt šos pārkāpumus, bet tai ir skaidri jānorāda pieņēmumi, kurus tā vēlas pārbaudīt (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Société Générale/Komisija, 62. punkts).
78 Šajā lietā papildus tam, ka, pirmkārt, 1. apstrīdētā lēmuma preambulas 20. un 21. apsvērumā un, otrkārt, 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 17. un 18. apsvērumā ir ietverta skaidra atsauce uz iepriekš 77. punktā minētajiem sodiem un tiesībām celt prasību, ir jāuzskata, ka Komisija 1. apstrīdētā lēmuma preambulas 12.–15. apsvērumā (skat. iepriekš 13.–16. punktu) un 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērumā (skat. iepriekš 21. un 22. punktu) no juridiskā viedokļa pietiekami ir pamatojusi iemeslus, kāpēc 1. un 2. apstrīdētā lēmuma pielikumā pieprasītā informācija un dokumenti ir vajadzīgi, lai izmeklētu apgalvoto pārkāpumu.
79 It īpaši Komisija, pirmkārt, 1. apstrīdētā lēmuma preambulas 14. apsvērumā skaidri ir norādījusi iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka 1. apstrīdētā lēmuma I pielikumā minētie informācijas pieprasījumi ir vajadzīgi, un, otrkārt, 1. apstrīdētā lēmuma preambulas 15. apsvērumā – iemeslus, kāpēc tā pieprasa minētā pielikuma III un IV punktā norādītos dokumentus (skat. iepriekš 15. un 16. punktu). Tāpat Komisija 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērumā ir pamatojusi “UCN standarta ziņojuma”, kā arī informācijas un dokumentu par jaunu klientu piesaistes izmaksām un par noteiktām Slovak Telekom kapitāla izmaksām saistībā ar noteiktu platjoslas pakalpojumu sniegšanu vajadzību (skat. iepriekš 21. un 22. punktu).
80 Otrkārt, kaut arī prasītāja apgalvo, ka ar 1. un 2. apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpts samērīguma princips, šāds pamats ir jānoraida.
81 Vispirms ir jāatgādina, ka informācijas pieprasījumiem, ko Komisija ir adresējusi uzņēmumam, ir jāatbilst samērīguma principam un ka uzņēmuma pienākums sniegt informāciju nevar būt šim uzņēmumam nesamērīgs salīdzinājumā ar izmeklēšanas vajadzībām (skat. iepriekš 42. punktā minēto 1991. gada 12. decembra spriedumu lietā SEP/Komisija, 51. un 52. punkts, un iepriekš 45. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 418. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt saskaņā ar judikatūru prasība nodrošināt aizsardzību pret valsts varas patvaļīgu un nesamērīgu iejaukšanos jebkuras personas, vai tā būtu fiziska vai juridiska persona, privātajās darbībās ir atzīta par Savienības tiesību vispārējo principu (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija, Recueil, 2859. lpp., 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija tai ir pieprasījusi informāciju un dokumentus attiecībā uz laiku pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai, lai gan šāda informācija un dokumenti neesot bijuši vajadzīgi un tie nevarēja par tādiem tikt uzskatīti, lai izvērtētu apgalvoto pārkāpumu. Šajā ziņā tā apgalvo, ka Komisija jau esot saņēmusi informāciju par vairāk nekā pieciem gadiem kopš šīs dalībvalsts pievienošanās Savienībai. Tādējādi Komisija to esot piespiedusi, draudot ar naudas sodu, investēt ievērojamus cilvēkresursus un sniegt plašu nepublicētu informāciju, kas nav saistīta ar EKL 82. panta un LESD 102. panta piemērošanas laiku. Šādu konstatējumu apstiprinot konkrēti pret prasītāju izvirzīto apgalvojumu rakstura izvērtējums.
83 Jākonstatē, ka prasītāja lietā T‑458/09 nav precizējusi iemeslus, kāpēc tai noteiktais pienākums sniegt plašu nepublicētu informāciju vai investēt ievērojamus cilvēkresursus šajā gadījumā nav bijis samērīgs ar izmeklēšanas vajadzībām. Lietā T‑171/10 tā ir uzsvērusi, ka fakts, ka pieprasītā informācija neattiecās uz izmeklēšanas laiku, ka tā nevarēja tikt izmantota, lai konstatētu ļaunprātīgu izmantošanu šajā laikā, un ka tā neietvēra sine qua non nosacījumu attiecībā uz apgalvotā pārkāpuma, kas ticis izdarīts pēc Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai, konstatējumu, ļaujot uzskatīt, ka ar 2. apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts samērīguma princips.
84 Tomēr, tā kā iepriekš 82. un 83. punktā ietvertie iebildumi pārklājas ar tiem, kas jau tikuši noraidīti saistībā ar pirmo pamatu, un tā kā prasītāja nav sniegusi nekādus citus paskaidrojumus attiecībā uz tās pienākuma nesamērīgo raksturu, nevar tikt konstatēts, ka Komisija būtu pārkāpusi samērīguma principu.
85 Katrā ziņā Komisija, kā tā norādījusi savos atbildes rakstos uz replikām, faktiski vēlējās ierobežot prasītājai noteikto pienākumu. Tā, piemēram, 1. apstrīdētajā lēmumā Komisija pieprasīja prasītājai iesniegt vienīgi pārskatus un citus dokumentus, kurus tā uzskatīja par vajadzīgiem, iepriekš izvērtējot prasītājas vadības komitejas protokolus. 2. apstrīdētajā lēmumā tā pieprasīja vienīgi noteiktus dokumentus – pēc tam, kad tā cita starpā bija apspriedusies ar prasītāju par finanšu un grāmatvedības ziņojumiem, – un prasītājas rīcībā esošu informāciju. Attiecībā uz prasītājas argumentu, kas tika izteikts tiesas sēdē un saskaņā ar kuru Komisija tai un tās mātes sabiedrībai nosūtījusi 17 informācijas pieprasījumus, no kuriem daži attiecās uz jau pastāvošas informācijas papildināšanu, Komisija ir norādījusi, un pret to nav iebildusi arī prasītāja, ka šie pieprasījumi attiecās uz laiku pēc apstrīdēto lēmumu pieņemšanas. Tā kā Savienības tiesību aktu likumība ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesību elementus, kādi pastāvēja tiesību akta pieņemšanas brīdī, prasītājas arguments ir jānoraida kā nederīgs (Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedums apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts; 2001. gada 17. maija spriedums lietā C‑449/98 P IECC/Komisija, Recueil, I‑3875. lpp., 87. punkts, un 2010. gada 15. aprīļa spriedums lietā C‑485/08 P Gualtieri/Komisija, Krājums, I‑3009. lpp., 26. punkts).
86 Otrkārt, Komisija esot pārkāpusi samērīguma principu, pieprasot prasītājai nosūtīt datus par laiku apmēram pusotru gadu pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai; tas, pēc prasītājas domām, pierādot, ka pieprasītajai informācijai nebija pietiekamas saiknes ar apgalvoto pārkāpumu.
87 Tomēr šāda iebilduma mērķis būtībā ir arī pierādīt, ka pieprasītā informācija nebija vajadzīga Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izpratnē.
88 Šāds iebildums ir ticis noraidīts saistībā ar pirmo pamatu. Katrā ziņā, runājot par 1. apstrīdēto lēmumu, ir jākonstatē, ka prasītāja neapstrīd minētā lēmuma preambulas 14. apsvērumā ietvertos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, prasītājas agregācija “ATM” un pamattīkls (1. apstrīdētā lēmuma I pielikuma I un II punkts) tika nodoti izmantošanai līdz 2004. gada 1. maijam un, otrkārt, ka šī lēmuma pieņemšanas brīdī tā tos turpināja izmantot, lai sniegtu platjoslas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumus. Tāpat prasītāja neapstrīd 1. apstrīdētā lēmuma preambulas 15. apsvērumā ietvertos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem minētā lēmuma I pielikuma III un IV punktā minētie dokumenti attiecās uz: 1) platjoslas vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumiem, kuru sniegšana tika uzsākta 2003. gadā un kurus prasītāja turpināja sniegt pēc 2004. gada 1. maija, un 2) minēto pakalpojumu plānošanu, sniegšanas uzsākšanu, ar tiem saistītajiem ieguldījumiem un attīstību. Tāpēc Komisija pamatoti varēja uzskatīt, ka šāda informācija, kaut arī tā attiecās uz laiku apmēram pusotru gadu pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai, bija vajadzīga. Tas pats attiecas uz 2. apstrīdēto lēmumu un iemesliem, kas jau tikuši izklāstīti iepriekš 55. punktā, informācijas pieprasījumiem par ienākumiem un izmaksām (kam vajadzības gadījumā ir jāpiemēro amortizācija) un prasītājas peļņu (skat. iepriekš 21. un 22. punktu).
89 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāja nav pierādījusi, ka samērīguma princips ticis pārkāpts, tāpēc ka pieprasītie dokumenti un informācija attiecās uz laiku aptuveni divarpus gadus pirms Slovākijas Republikas pievienošanās Savienībai.
90 Treškārt, prasītāja lietā T‑171/10 pārmet Komisijai, ka tā nav nosūtījusi “vienkāršu informācijas pieprasījumu”. Tomēr Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu var pieprasīt uzņēmumam informāciju “ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu”, un šajā normā netiek prasīts, ka lēmumu var pieņemt tikai, ja iepriekš ir bijis nosūtīts “vienkāršs pieprasījums”. Līdz ar to nevar tikt uzskatīts, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu tikai tāpēc vien, ka tā ir pieņēmusi 2. apstrīdēto lēmumu, iepriekš nenosūtot prasītājai šādu iepriekšēju pieprasījumu. Turklāt ir jāuzskata, ka Komisija, ņemot vērā 2. apstrīdētā lēmuma preambulas 7. un 13. apsvērumā minētos apstākļus, it īpaši novēlotas paziņošanas risku, kā arī sakarā ar to, ka prasītāja iepriekš bija atteikusies sniegt informāciju par laiku līdz 2004. gada 1. maijam, un sakarā ar prasību atcelt 1. apstrīdēto lēmumu (skat. iepriekš 23. punktu), nav pārkāpusi samērīguma principu, pieprasot prasītājai informāciju 2. apstrīdētajā lēmumā bez šāda iepriekšēja pieprasījuma nosūtīšanas.
91 No tā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida tāpat kā visa prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
92 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai lietās T‑458/09 un T‑171/10 spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Slovak Telekom a.s. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Truchot | Martins Ribeiro | Kanninen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 22. martā.
[Paraksti]