TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2015. gada 17. marts (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Sociālā politika – Direktīva 2008/104/EK – Pagaidu darbs – 4. panta 1. punkts – Aizliegumi vai ierobežojumi attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku izmantošanu – Pamatojumi – Vispārējās intereses – Pārskatīšanas pienākums – Piemērošanas joma
Lieta C‑533/13
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Työtuomioistuin (Somija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 4. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 9. oktobrī, tiesvedībā
Auto‑ ja Kuljetusalan Työntekijäliitto (AKT) ry
pret
Öljytuote ry,
Shell Aviation Finland Oy.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], M. Ilešičs [M. Ilešič], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents), K. Vajda [C. Vajda] un S. Rodins [S. Rodin], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], J. Malenovskis [J. Malenovský], E. Levits, K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça] un F. Biltšens [F. Biltgen],
ģenerāladvokāts M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs I. Illēši [I. Illéssy], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 9. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Auto‑ ja Kuljetusalan Työntekijäliitto (AKT) ry vārdā – A. Viljander un J. Hellsten, asianajajat,
– Öljytuote ry un Shell Aviation Finland Oy vārdā – A. Kriikkula un M. Kärkkäinen, asianajajat,
– Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski, pārstāvis,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,
– Francijas valdības vārdā – D. Colas un R. Coesme, pārstāvji,
– Ungārijas valdības vārdā – K. Szíjjártó un M. Fehér, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk un C. Hagerman, pārstāvji,
– Norvēģijas valdības vārdā – I. Thue un D. Tønseth, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Enegren un I. Koskinen, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 20. novembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvas 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām (OV L 327, 9. lpp.) 4. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Auto‑ ja Kuljetusalan Työntekijäliitto (AKT) ry (turpmāk tekstā – “AKT”), darbinieku arodbiedrību, no vienas puses, un Öljytuote ry, darba devēju asociāciju, un Shell Aviation Finland Oy (turpmāk tekstā – “SAF”), uzņēmumu, kas ir šīs asociācijas biedrs, no otras puses, par pēdējās minētās nodarbinātiem pagaidu darba aģentūru darbiniekiem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2008/104 I nodaļas “Vispārīgi noteikumi” 4. pantā, kura nosaukums ir “Ierobežojumu vai aizliegumu pārskatīšana”, ir paredzēts:
“1. Aizliegumus vai ierobežojumus izmantot pagaidu darba aģentūru darbu pamato, tikai ievērojot vispārējas intereses, jo īpaši attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību, veselības aizsardzības un drošības prasībām darbā, vai vajadzību nodrošināt, ka darba tirgus darbojas labi un ka pārkāpumi ir novērsti.
2. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, koplīgumiem un praksei līdz 2011. gada 5. decembrim pārskata visus ierobežojumus vai aizliegumus attiecībā uz pagaidu darbu, lai pārbaudītu, vai tie balstās uz 1. punktā minētajiem pamatojumiem.
3. Ja koplīgumos ir noteikti šādi ierobežojumi vai aizliegumi, 2. punktā paredzēto pārskatīšanu var veikt sociālie partneri, kuri ir apspriedušies par attiecīgo vienošanos.
4. 1., 2. un 3. punkts neskar valsts prasības attiecībā uz pagaidu darba aģentūru reģistrēšanu, licencēšanu, sertificēšanu, finanšu garantijām vai pārraudzību.
5. Dalībvalstis līdz 2011. gada 5. decembrim informē Komisiju par 2. un 3. punktā paredzētās pārskatīšanas rezultātiem.”
4 Atbilstoši minētās direktīvas 11. panta 1. punktam dalībvalstīm ir jāpieņem un jāpublicē normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu tās prasības, līdz 2011. gada 5. decembrim vai jānodrošina, ka sociālie partneri, savstarpēji vienojoties, ievieš vajadzīgos noteikumus.
Somijas tiesības
5 Direktīva 2008/114 valsts tiesībās tika transponēta, pieņemot likumu par grozījumiem Likumā par darba līgumiem (Työsopimuslaki (55/2001)) un Likumā par norīkotiem darbiniekiem (Lähetetyistä työntekijöistä annettu laki (1146/1999)).
6 No Tiesā iesniegtās informācijas izriet, ka valsts tiesību aktos nav ietverta neviena norma par aizliegumiem vai ierobežojumiem attiecībā uz pagaidu darbu, kādi ir norādīti šīs direktīvas 4. panta 1. punktā. Valdības likumprojekta par minēto likumu grozījumiem, kas iesniegts parlamentā, pamatojumā šajā ziņā ir norādīts, ka “Direktīvā [2008/104] ir paredzēts, ka dalībvalstis pārskata pagaidu darba aģentūru darba aizliegumus un ierobežojumus. Runa ir par precīzu administratīvu prasību, kas ir saistoša dalībvalstīm, pārskatīt visus pagaidu darba aģentūru darba ierobežojumus un aizliegumus un paziņot par pārskatīšanas rezultātiem Komisijai pirms [šīs] direktīvas transponēšanas termiņa beigām. [..] [Minētās] direktīvas 4. pantā minētais pārskatīšanas pienākums neprasa dalībvalstīm izdarīt grozījumus tiesību aktos arī tad, ja visus pagaidu darba aģentūru darba aizliegumus un ierobežojumus nav iespējams pamatot ar 4. panta 1. punktā minētajiem iemesliem”.
7 2011. gada 29. novembrī Somijas valdība paziņoja Komisijai šajā tiesību normā paredzētās pārskatīšanas rezultātus.
8 Ar 1997. gada 4. jūnijā noslēgtu pamatkoplīgumu starp Teollisuuden ja Työnantajain Keskusliitto (TT, Rūpniecības un saimnieciskās dzīves centrālā federācija), tagad Elinkeinoelämän keskusliitto (EK, Saimnieciskās dzīves centrālā federācija), un Suomen Ammattiliittojen Keskusjärjestö (SAK, Somijas profesionālo apvienību centrālā organizācija) ir definēti it īpaši ārējā darbaspēka nodarbināšanas nosacījumi.
9 Minētā pamatkoplīguma 8.3. klauzulā ir noteikts:
“Uzņēmumi var nodarbināt pagaidu darba aģentūru darbiniekus tikai, lai novērstu darba pieplūdumus vai veiktu citus uzdevumus, kas ir ierobežoti laikā vai pēc to rakstura un kas to steidzamības, ierobežotā darba laika, vajadzīgo profesionālo zināšanu, speciālo iekārtu vai līdzīgu iemeslu dēļ nevar tikt uzticēti saviem darbiniekiem.
Darbaspēka nodarbināšana nav atļauta, ja pagaidu darba aģentūru darbinieki, ko nodarbina uzņēmumi, kas izmanto ārēju darbaspēku, tiek nodarbināti ilgākā laikposmā uzņēmuma normālā darbībā kopā ar tā pastāvīgajiem darbiniekiem tajā pašā vadībā.
[..]”
10 Cisternas kravas automašīnu un naftas produktu nozares darba koplīguma (turpmāk tekstā – “piemērojamais darba koplīgums”), ko ir parakstījušas Öljytuote ry un AKT, 29. panta 1. punktā ir ietverta norma, kas ir identiska minētajai 8.3. klauzulai.
11 Atbilstoši Likuma par daba koplīgumiem (Työehtosopimuslaki (436/1946)) 7. pantam, ja uzņēmums, kas nodarbina pagaidu darbiniekus, pārkāpj darba koplīgumu, tas var tikt sodīts ar naudas sodu līdz EUR 29 500.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
12 SAF ir uzņēmums, kas piegādā degvielu vairākām lidostām, kuras atrodas Somijā. Tā darbinieku uzdevums ir piepildīt lidmašīnu rezervuārus, kā arī veikt kvalitātes kontroli un citus lidmašīnu apkalpošanas uzdevumus šajās lidostās.
13 Atbilstoši 2010. gadā noslēgtajam līgumam ar pagaidu darba aģentūru Ametro Oy SAF bija pienākums izmantot minētās aģentūras darbiniekus, lai aizstātu savus darbiniekus, kas atrodas slimības atvaļinājumā, vai darba pieplūduma gadījumā. Līdz 2010. gadam SAF šo uzdevumu veikšanai izmantoja citas pagaidu darba aģentūras darbiniekus.
14 Savā prasībā Työtuomioistuin (Darba tiesa) AKT lūdza piespriest Öljytuote ry un SAF samaksāt Likuma par darba koplīgumiem 7. pantā norādīto naudas sodu, jo esot pārkāpts piemērojamā darba koplīguma 29. panta 1. punkts. AKT apgalvo, ka kopš 2008. gada SAF pastāvīgi un bez pārtraukuma nodarbina pagaidu darbaspēku, lai veiktu uzdevumus, kas ir pilnībā identiski tiem, ko veic tā darbinieki, kas ir pagaidu darbaspēka neatļauta izmantošana pēdējas minētās tiesību normas izpratnē. Pagaidu darba aģentūru darbinieki tiekot norīkoti uzņēmuma parastās darbības veikšanai kopā ar tā pastāvīgajiem darbiniekiem un ar to pašu vadību, kaut arī viņiem nav īpašu profesionālu zināšanu. Turklāt šo pagaidu darba aģentūru darbinieku skaits ir ievērojams darbinieku darba gadu izteiksmē.
15 Savukārt atbildētājas pamatlietā apgalvo, ka pagaidu darba aģentūru darbinieku izmantošana ir pamatota ar likumīgiem iemesliem, jo tās mērķis būtībā ir nodrošināt darbinieku aizstāšanu ikgadējo atvaļinājumu un atvaļinājumu slimības dēļ laikā. Tās norāda arī, ka piemērojamā darba koplīguma 29. panta 1. punkts neatbilst Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punktam. Šī līguma norma neattiecas ne uz pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību, ne uz pēdējo veselības un darba drošības vajadzībām. Ar to nav nodrošināta arī darba tirgus netraucēta darbība un netiek kavēta ļaunprātīga prakse. Tā vietā šajā tiesību normā ir ietverti aizliegumi un ierobežojumi, liedzot darba devējiem iespēju izvēlēties labākos darbinieku darbā pieņemšanas veidus to darbībai un ierobežojot pagaidu darba aģentūru iespēju piedāvāt savus pakalpojumus uzņēmumiem. Pat ja tas tieši nav paredzēts šajā direktīvā, esot jāliedz valsts tiesām piemērot aizliegumus un ierobežojumus pagaidu darba jomā, kas ir pretēji minētās direktīvas mērķiem.
16 Työtuomioistuin pirms lēmuma pieņemšanas strīdā, ko tā izskata, vēlas, lai Tiesa precizētu Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punktā noteiktā pienākuma piemērošanas jomu.
17 Šajā ziņā šī tiesa uzskata, ka, protams, nevar izslēgt, ka šī tiesību norma, skatīta kopā ar pārskatīšanas pienākumu, kas norādīts šī paša panta citos punktos, vienīgi nosaka vienreizēju procesuālu pārskatīšanas pienākumu. Tomēr no tās teksta drīzāk izriet, ka tā liedz aizliegumus vai ierobežojumus pagaidu darba jomā, ja vien tos nepamato tajā minētās vispārējās intereses. Tātad Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punktā kā autonomā tiesību normā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jārūpējas, lai to tiesību sistēmas neietvertu šādus aizliegumus vai ierobežojumus.
18 Minētā tiesa uzskata, ka šīs direktīvas 2. pantā noteiktie mērķi atzīt pagaidu darba aģentūras par darba devējiem, tajā pašā laikā ņemot vērā vajadzību izveidot piemērotu sistēmu pagaidu darba aģentūru darba izmantošanai, lai efektīvi palīdzētu radīt darba vietas un attīstīt elastīgas darba formas, var neīstenoties, ja minētās direktīvas 4. panta 1. punktam nebūtu šādas piemērošanas jomas. Turklāt Direktīva 2008/104 atbilstoši tās preambulas 22. apsvērumam ir jāinterpretē kopā ar LESD 49. un 56. pantu, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību. Piemērojamā darba koplīguma 29. panta 1. punktā paredzēties ierobežojumi, kas attiecas uz pagaidu darba aģentūru darbinieku norīkošanu, ko veic vai nu Somijā, vai citā dalībvalstī dibināts uzņēmums, šķiet, ir pretēji šīm tiesību normām.
19 Ja piekrīt pēdējai norādītajai interpretācijai, būs jāpārbauda, vai Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punkts liedz šo valsts tiesību normu un, ja tas tā ir, jāpārbauda, kādā mērā, ja nav nekādu valsts tiesību normu, kas transponētu minētās direktīvas normas, persona pret citu personu var atsaukties uz šīs valsts tiesību normas neatbilstību šai normai.
20 Šādos apstākļos Työtuomioistuin nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts iestādēm, tostarp tiesām, ir noteikts ilglaicīgi spēkā esošs pienākums ar to rīcībā esošajiem līdzekļiem nodrošināt, ka nav spēkā vai netiek piemērotas valsts tiesību normas vai darba koplīgumu noteikumi, kas ir pretēji šīm direktīvas normām?
2) Vai Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pagaidu darba aģentūru darbinieku nodarbināšana ir pieļaujama tikai noteiktos konkrētos gadījumos, kā, piemēram, lai novērstu darba pieplūdumu, vai darbiem, ko nevar veikt uzņēmuma paša darbinieki? Vai pagaidu darba aģentūru darbinieku ilglaicīga nodarbināšana kopā ar uzņēmuma paša darbiniekiem uzņēmuma parasto darba uzdevumu veikšanai var tikt uzskatīta par pagaidu darba aģentūru darbinieku neatļautu nodarbināšanu?
3) Kādus līdzekļus attiecībā uz darba koplīgumu, ko ievēro privātpersonas, var piemērot tiesa, lai sasniegtu direktīvas mērķus, ja valsts tiesiskais regulējums tiek uzskatīts par pretēju Direktīvai 2008/104?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
21 Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalsts iestādēm, tostarp valsts tiesām, ir noteikts pienākums atstāt nepiemērotas valsts tiesību normas, kurās ir noteikti aizliegumi vai ierobežojumi attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darba izmantošanu, ko nepamato vispārējās intereses minētā 4. panta 1. punkta izpratnē.
22 Atbildētājas pamatlietā un Ungārijas valdība uzskata, ka no Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punkta teksta, it īpaši no izteikuma “pamato, tikai ievērojot”, izriet, ka ar šo tiesību normu ir aizliegti aizliegumi un ierobežojumi attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku izmantošanu, ja vien tie nav pamatoti ar vispārējam interesēm, tādējādi skaidri radot šiem darbiniekiem, pagaidu darba aģentūrām un lietotājuzņēmumiem tiesības, uz kurām tieši var atsaukties valsts tiesu iestādēs.
23 Jānorāda, ka no šīs tiesību normas teksta, protams, izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, kas ietver aizliegumus vai ierobežojumus attiecību uz pagaidu darba aģentūru darbinieku izmantošanu, ir jāpamato ar vispārējām interesēm, kas saistītas it īpaši ar pagaidu darba aģentūru darbinieku aizsardzību, ar veselības aizsardzības un drošības prasībām darbā, vai vajadzību nodrošināt, ka darba tirgus darbojas labi un ka pārkāpumi ir novērsti.
24 Tādējādi, lai noteiktu Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punkta precīzu piemērošanas jomu, šis 4. pants ir jāinterpretē vispārīgi, ņemot vērā tā kontekstu.
25 Šajā ziņā jānorāda, ka minētais 4. pants “Ierobežojumu un aizliegumu pārskatīšana” ir iekļauts nodaļā par Direktīvas 2008/104 vispārīgajiem noteikumiem.
26 Tādējādi, pirmkārt, Direktīvas 2008/104 4. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem, ja to noslēgtajos darba koplīgumos ir noteikti aizliegumi vai ierobežojumi attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku izmantošanu, ne vēlāk kā līdz 2011. gada 5. decembrim pārskata šos aizliegumus vai ierobežojumus, “lai pārbaudītu, vai tie balstās uz 1. punktā minētajiem pamatojumiem”.
27 Otrkārt, dalībvalstīm atbilstoši šī 4. panta 5. punktam ir jāinformē Komisija līdz šim pašam datumam par šīs pārskatīšanas rezultātiem.
28 Tādējādi no minētā izriet, ka 4. panta 1. punkts, skatīts kopā ar citiem šī paša panta punktiem, attiecas tikai uz dalībvalstu kompetentajām iestādēm, nosakot tām pienākumu pārskatīt to valsts tiesisko regulējumu, lai pārliecinātos, ka aizliegumi un ierobežojumi attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbu ir pamatoti ar vispārējām interesēm, kā arī pienākumu informēt Komisiju par šīs pārskatīšanas rezultātiem. Šādu pienākumu izpildi nevar nodrošināt valsts tiesas.
29 Atbilstoši šīs pārskatīšanas rezultātiem, kura bija jāpabeidz datumā, kas atbilst Direktīvas 2008/104 11. panta 1. punktā paredzētajam tās transponēšanas termiņa beigām, dalībvalstīm, kam pilnībā ir jāizpilda šīs direktīvas 4. panta 1. punktā noteiktie pienākumi, varēja rasties pienākums grozīt to valsts tiesisko regulējumu attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbu.
30 Tomēr minētās valstis šajā nolūkā pēc savas izvēles var vai nu likvidēt aizliegumus un ierobežojumus, kas nevar tikt pamatoti atbilstoši šai tiesību normai, vai arī pielāgot tos, lai tie vajadzības gadījumā varētu tikt pamatoti ar minēto tiesību normu.
31 No minētā izriet, ka Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punkts, aplūkojot to kontekstā, ir jāsaprot kā tāds, kas nosaka ietvarus, kuros jānotiek dalībvalstu normatīvajai darbībai aizliegumu vai ierobežojumu attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbu jomā, nevis kā tāds, kas liek pieņemt noteiktu tiesisko regulējumu šajā jomā.
32 Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/104 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– tas attiecas tikai uz dalībvalstu kompetentajām iestādēm, nosakot tām pārskatīšanas pienākumu, lai pārliecinātos par iespējamo aizliegumu un ierobežojumu attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku nodarbināšanu pamatotību, un tādējādi
– tajā nav paredzēts pienākums valsts tiesām atstāt nepiemērotas jebkuras valsts tiesību normas, kas ietver aizliegumus un ierobežojumus attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku izmantošanu, kas nav pamatoti ar vispārējām interesēm minētā 4. panta 1. punkta izpratnē.
33 Šādos apstākļos nav vajadzības atbildēt uz otro un trešo jautājumu.
Par tiesāšanās izdevumiem
34 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvas 2008/104/EK par pagaidu darba aģentūrām 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– tas attiecas tikai uz dalībvalstu kompetentajām iestādēm, nosakot tām pārskatīšanas pienākumu, lai pārliecinātos par iespējamo aizliegumu un ierobežojumu attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku nodarbināšanu pamatotību, un tādējādi
– tajā nav paredzēts pienākums valsts tiesām atstāt nepiemērotas jebkuras valsts tiesību normas, kas ietver aizliegumus un ierobežojumus attiecībā uz pagaidu darba aģentūru darbinieku izmantošanu, kas nav pamatoti ar vispārējām interesēm minētā 4. panta 1. punkta izpratnē.
[Paraksti]