ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA
[ANTHONY MICHAEL COLLINS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 7. jūlijā (1)
Lieta C‑348/21
HYA,
IP,
DD,
ZI,
SS,
piedaloties
Spetsializirana prokuratura
(Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Direktīva (ES) 2016/343 – 6. panta 1. punkts un 8. panta 1. punkts – Pierādīšanas pienākums – Tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 47. panta otrā daļa un 48. panta 2. punkts – Tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību – Liecinieka liecība, kas sniegta tiesnesim kriminālprocesa pirmstiesas posmā apsūdzēto vai viņu pārstāvju prombūtnē – Neiespējamība apsūdzētajiem un viņu pārstāvjiem nopratināt apsūdzības lieciniekus kriminālprocesa tiesvedības posmā)
I. Ievads
1. Vai apsūdzētā tiesības piedalīties tiesas procesā ietver tiesības būt dalībniekam vai tiesības būt skatītājam? Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija) otrajā no pieciem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko tā ir iesniegusi saistībā ar to pašu kriminālprocesu, lūdz Tiesai noskaidrot šo jautājumu (2).
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
2. Saskaņā ar 1. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (3), ir paredzēti kopēji obligātie noteikumi attiecībā uz konkrētiem nevainīguma prezumpcijas un tiesību piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā aspektiem.
3. Direktīvas 2016/343 9.–11., 22., 33.–35., 47. un 48. apsvērums ir formulēti šādi:
“(9) Šīs direktīvas mērķis ir veicināt tiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, nosakot kopējus minimālos noteikumus attiecībā uz nevainīguma prezumpcijas un tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā konkrētiem aspektiem.
(10) Nosakot kopējus minimālos noteikumus aizdomās turēto un apsūdzēto procesuālo tiesību aizsardzībai, šī direktīva tiecas stiprināt dalībvalstu savstarpēju uzticību to krimināltiesību sistēmām un tādējādi veicināt nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās. Šādi kopēji minimālie noteikumi var novērst arī pilsoņu brīvas pārvietošanās dalībvalstu teritorijā šķēršļus.
(11) Saskaņā ar [Eiropas Savienības] Tiesas [..] sniegto skaidrojumu šī direktīva būtu jāpiemēro tikai kriminālprocesam, neskarot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. [..]
[..]
(22) Pierādīšanas pienākums, lai noteiktu aizdomās turētā un apsūdzētā vainu, gulstas uz apsūdzību, un jebkuras šaubas būtu jātulko par labu aizdomās turētajam vai apsūdzētajam. Nevainīguma prezumpcija tiktu pārkāpta gadījumā, ja pierādīšanas pienākums tiktu pārlikts no apsūdzības uz aizstāvību, neskarot tiesas jebkuras ex officio faktu noskaidrošanas pilnvaras un tiesu iestāžu neatkarību, kad tā izvērtē aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu, kā arī fakta vai likuma prezumpciju izmantošanu par aizdomās turētā vai apsūdzētā kriminālatbildību. [..]
[..]
(33) Tiesības uz taisnīgu tiesu ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem. Minētās tiesības ir pamatā aizdomās turēto un apsūdzēto tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, un tās būtu jānodrošina visā Savienībā.
(34) Ja aizdomās turētie vai apsūdzētie nespēj klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā tādu iemeslu dēļ, kurus tie nevar ietekmēt, tiem vajadzētu būt iespējai valsts tiesību aktos paredzētajā laikposmā lūgt noteikt jaunu tiesas sēdes datumu.
(35) Aizdomās turēto un apsūdzēto tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā nav absolūtas. Saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem vajadzētu būt tiesīgiem, precīzi paužot savu gribu vai klusējot, nepārprotami no minētajām tiesībām atteikties.
[..]
(47) Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un pamatprincipi, kas atzīti [Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”)] un [Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk tekstā – “ECPAK”)], tostarp [..] tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību. Būtu jo īpaši jāņem vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pants, saskaņā ar kuru Savienība atzīst Hartā noteiktās tiesības, brīvības un principus un saskaņā ar kuru pamattiesības, kas ir garantētas ar ECPAK un izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats.
(48) Tā kā šajā direktīvā ir noteikti minimālie noteikumi, dalībvalstīm būtu jāvar paplašināt direktīvā noteiktās tiesības, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni. Dalībvalstu paredzētajam aizsardzības līmenim nekad nevajadzētu būt zemākam par standartiem, kas noteikti Hartā vai ECPAK, kā to interpretē Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa.”
4. Direktīvas 2016/343 6. panta “Pierādīšanas pienākums” 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka pienākums pierādīt aizdomās turēto vai apsūdzēto vainu ir apsūdzībai. Tas neskar nedz tiesneša vai kompetentās iestādes pienākumu meklēt vainu apstiprinošus un attaisnojošus pierādījumus, nedz aizstāvības tiesības iesniegt pierādījumus saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām.”
5. Direktīvas 2016/343 8. panta “Tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā.
2. Dalībvalstis var paredzēt, ka tiesas sēde, kurā var tikt pieņemts nolēmums par aizdomās turētā vai apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu, var notikt bez minētās personas klātbūtnes ar noteikumu, ka:
a) aizdomās turētais vai apsūdzētais ir pienācīgā laikā informēts par tiesas sēdi un par neierašanās sekām; vai
b) aizdomās turēto vai apsūdzēto, kas ir informēts par tiesas sēdi, pārstāv pilnvarots advokāts, kuru izraudzījies aizdomās turētais vai apsūdzētais, vai valsts.”
6. Direktīvas 2016/343 13. pants “Noteikumu stingrības nemazināšana” ir izteikts šādi:
“Neko šajā direktīvā nevar interpretēt kā tādu, kas ierobežo vai atkāpjas no jebkurām tiesībām un procesuālajām garantijām, kas ir nodrošinātas saskaņā ar Hartu, ECPAK vai citiem atbilstīgiem starptautisko tiesību noteikumiem vai jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kuri nodrošina augstāku aizsardzības līmeni.”
B. Bulgārijas tiesības
7. Saskaņā ar Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss; turpmāk tekstā – “NPK”) (4) 12. pantu tiesvedība ir inter partes un aizstāvībai ir tādas pašas tiesības kā apsūdzībai.
8. No NPK 46. panta 2. punkta 1. apakšpunkta un 52. panta izriet, ka kriminālprocesa pirmstiesas posmu veic izmeklēšanas iestādes prokurora vadībā un uzraudzībā.
9. Atbilstoši NPK 117. pantam:
“Visus faktus, kas tika novēroti un kas var palīdzēt noteikt objektīvo patiesību, var konstatēt, pamatojoties uz liecinieku liecībām.”
10. Iesniedzējtiesas nolēmumā, atsaucoties uz NPK 107. panta 1. punktu, 139. un 224. pantu, ir norādīts, ka liecinieks tiek nopratināts kriminālprocesa pirmstiesas posmā, lai iegūtu pierādījumus, parasti bez aizstāvja klātbūtnes. Atsaucoties uz NPK 280. panta 2. punktu, lasot to kopā ar 253. pantu, tajā ir arī norādīts, ka liecinieks tiek vēlreiz nopratināts tiesas sēdē, piedaloties aizstāvim, kuram tad ir iespēja uzdot viņam savus jautājumus.
11. NPK 223. panta “Liecinieku nopratināšana tiesneša klātbūtnē” 1. un 2. punktā ir noteikts:
“(1) Ja pastāv risks, ka liecinieks nevarēs ierasties tiesā smagas slimības, ilgstošas prombūtnes no valsts vai citu iemeslu dēļ, kas padara viņa ierašanos tiesā neiespējamu, kā arī tad, ja ir nepieciešams iemūžināt liecinieka liecību, kas ir īpaši svarīga objektīvās patiesības noskaidrošanai, nopratināšanu veic attiecīgās pirmās instances tiesas vai tās pirmās instances tiesas tiesneša klātbūtnē, kuras apgabalā notiek attiecīgā darbība. Šādos apstākļos materiālus tiesnesim neiesniedz.
(2) Par pirmstiesas procesu atbildīgā iestāde nodrošina liecinieka klātbūtni un iespēju apsūdzētajam un tā aizstāvim, ja tāds ir, piedalīties nopratināšanā.”
12. NPK 281. panta “Liecinieku liecību nolasīšana” 1. un 3. punktā ir noteikts:
“(1) Liecinieku liecības, kas sniegtas tajā pašā lietā tiesneša klātbūtnē pirmstiesas procesā vai citā tiesas sastāvā, nolasa, ja:
[..]
3. pienācīgi izsaukts liecinieks nevar ierasties tiesā uz ilgāku vai nenoteiktu laiku, un viņu nav nepieciešams vai nav iespējams nopratināt, deleģējot pilnvaras;
4. liecinieks nav atrodams, lai viņu izsauktu, vai ir miris;
[..].
(3) Saskaņā ar 281. panta 1. punkta 1.–6. apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem liecinieku liecības, kas sniegtas iestādē, kura ir atbildīga par pirmstiesas procesu, nolasa, ja nopratināšanā ir piedalījies apsūdzētais un tā aizstāvis, ja šāds aizstāvis ir pilnvarots vai iecelts. Ja ir vairāki apsūdzētie, liecinieku liecību nolasīšanai, kas attiecas uz viņiem izvirzītajām apsūdzībām, nepieciešama to apsūdzēto piekrišana, kuri netika uzaicināti uz nopratināšanu vai kuri norādīja pienācīgi pamatotus savas neierašanās iemeslus.”
III. Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
13. Spetsializirana prokuratura (Specializētā prokuratūra, Bulgārija) ierosināja krimināllietu pret vairākām personām par viņu iespējamo dalību organizētā noziedzīgā grupējumā, kura mērķis bija nelikumīgi ievest Bulgārijā trešo valstu valstspiederīgos, palīdzēt viņiem nelikumīgi ieceļot Bulgārijas teritorijā un saistībā ar šīm darbībām saņemt vai dot kukuļus.
14. Kriminālprocesa pirmstiesas posmā izmeklēšanas iestādes, kas palīdzēja prokuroram, nopratināja piecus trešo valstu valstspiederīgos, proti, MM, RB, KH, HN un PR (turpmāk tekstā kopā – “liecinieki”), kuru nelikumīgu ieceļošanu Bulgārijā, iespējams, bija veicinājušas piecas personas, proti, IP, DD, ZI, SS un HYA (turpmāk tekstā kopā “apsūdzētie”). Pirmie trīs apsūdzētie bija Sofijas (Bulgārija) lidostas robežpolicijas darbinieki.
15. Saskaņā ar NPK 223. pantu liecinieki tika nopratināti tiesneša klātbūtnē: MM, RB un PR ieradās 2017. gada 30. martā un 12. aprīlī, HN – 2017. gada 30. martā, bet KH – 2017. gada 26. maijā (5). Šīs nopratināšanas notika, pirms apsūdzētajiem bija oficiāli izvirzītas apsūdzības un nodrošināta piekļuve advokātam. IP, DD, SS un HYA tika arestēti 2017. gada 25. maija vakarā, un nākamajā dienā viņiem tika izvirzītas apsūdzības (6), savukārt ZI tika arestēts un apsūdzēts 2017. gada 31. maijā. Pēc tam apsūdzētajiem tika piemērots pagaidu apcietinājums, un tiem tika nodrošināta advokāta palīdzība.
16. Pēc tam, kad apsūdzētajiem tika izvirzītas apsūdzības, prokurors neuzskatīja par nepieciešamu nopratināt lieciniekus apsūdzēto vai viņu pārstāvju klātbūtnē, neraugoties uz to, ka viņam bija zināms, ka pret četriem no viņiem ir izdoti izraidīšanas rīkojumi, tāpēc bija maz ticams, ka šie liecinieki varētu piedalīties apsūdzēto lietas izskatīšanā tiesā.
17. 2017. gada 21. jūlijā prokurors otro reizi nopratināja lieciniekus MM un RB. MM tika atkārtoti nopratināts 2017. gada 22. novembrī. Šīs nopratināšanas nenotika tiesneša klātbūtnē, un apsūdzēto un viņu pārstāvju nebija klāt.
18. 2018. gada 18. janvārī SS un 2018. gada 30. aprīlī DD skaidri lūdza atļauju nopratināt MM. Prokurors uz šiem lūgumiem neatbildēja (7).
19. Nelikumīgas uzturēšanās Bulgārijā dēļ un paralēli kriminālprocesam pret lieciniekiem MM, RB, HN un PR tika uzsākta administratīvā tiesvedība, un viņi tika aizturēti migrantu patversmē. Pirms atbrīvošanas no apcietinājuma viņiem tika izsniegti izraidīšanas rīkojumi. KH, kurš bija ieceļojis valstī 2017. gada 25. maijā, to pameta 2017. gada 29. maijā, bet administratīvā tiesvedība pret viņu netika uzsākta.
20. Specializētā prokuratūra 2020. gada 19. jūnijā iesniedzējtiesā iesniedza apsūdzības rakstu attiecībā uz apsūdzētajiem. Iesniedzējtiesas mēģinājumi atrast un izsaukt lieciniekus, lai tos nopratinātu apsūdzēto vai viņu pārstāvju klātbūtnē, izrādījās nesekmīgi vai nu tāpēc, ka viņu dzīvesvieta nebija zināma (RB, HN un PR gadījumā), vai tāpēc, ka viņi bija izraidīti no Bulgārijas (MM gadījumā), vai tāpēc, ka viņi bija brīvprātīgi pametuši valsti (KH gadījumā). Tādējādi iesniedzējtiesa secināja, ka lieciniekus nav bijis iespējams nopratināt personīgi, klātesot apsūdzētajiem vai viņu pārstāvjiem, lai pēdējie varētu uzdot šiem lieciniekiem jautājumus.
21. 2021. gada 9. aprīļa tiesas sēdē prokurors saskaņā ar NPK 281. panta 1. punktu lūdza, lai apsūdzēto tiesas sēdē tiktu nolasītas liecinieku liecības, ko viņi bija snieguši tiesnesim kriminālprocesa pirmstiesas posmā (8). Tādējādi šīs liecības kļūtu par daļu no pierādījumiem, uz kuru pamata tiesa lemtu par apsūdzētajiem izvirzītajām apsūdzībām. Apsūdzētie iebilda pret šo pieteikumu, pamatojoties uz to, ka tas liegtu tiem tiesības uz taisnīgu tiesu ECPAK 6. panta izpratnē.
22. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka šo liecinieku sniegtās liecības ir apsūdzības pamatā un ir izšķirošas, lai novērtētu apsūdzēto vainu. Tomēr tai ir šaubas par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga procedūra, kas paredzēta NPK 281. panta 1. punktā, lasot to kopā ar tā 223. pantu, saskaņā ar kuru liecinieka prombūtnes laikā apsūdzētā lietas izskatīšanā tiesā liecības, ko tas ir sniedzis tiesnesim kriminālprocesa pirmstiesas posmā apsūdzētā vai tā pārstāvju prombūtnē, var tikt nolasītas tiesā, bet apsūdzētajam nav bijusi nekāda iespēja nopratināt šo liecinieku.
23. Iesniedzējtiesa norāda, ka, izskatot lietu par noziedzīgu nodarījumu, krimināltiesa var balstīties uz liecinieku liecībām, kas sniegtas apsūdzētā vai tā pārstāvju klātbūtnē. Saskaņā ar NPK 281. panta 1. un 3. punktu, ja pirmstiesas tiesa nolasa liecinieka pirmstiesas posmā sniegtās liecības, šīs liecības kļūst par daļu no lietas materiālos esošajiem pierādījumiem un tām ir tāda pati pierādījuma vērtība kā tad, ja liecinieks būtu piedalījies tiesas sēdē un atbildējis uz lietas dalībnieku jautājumiem. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka gadījumā, ja pastāv risks, ka liecinieks nevarēs ierasties tiesā, viņu pirmstiesas posmā var nopratināt tiesnesis, kura uzdevums ir vadīt nopratināšanu, nodrošinot tās formālo likumību. Kad aizdomās turētajam ir oficiāli izvirzīta apsūdzība, tas ir jāinformē par šo nopratināšanu un jāpiedāvā iespēja tajā piedalīties. Tomēr, lai apietu šo juridisko pienākumu, izmeklēšanas iestādes bieži nopratina lieciniekus 24 stundu laikā no aizdomās turētā aizturēšanas līdz viņa oficiālai apsūdzībai (9). Tas tā bija šajā gadījumā (10).
24. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā paredzētās apsūdzētā tiesības piedalīties klātienē tā lietas izskatīšanā tiesā nozīmē visu tā tiesību izmantošanu šajā procesā, lai īstenotu savas aizstāvības tiesības, tostarp tiesības nopratināt apsūdzības lieciniekus. Tādējādi tiesnesis, kas izskata lietu, var balstīties tikai uz pierādījumiem, kas saņemti apsūdzēto vai viņu pārstāvju klātbūtnē. Šajā gadījumā, lai gan apsūdzētie piedalās klātienē savas lietas izskatīšanā tiesā, faktiski tie piedalās apsūdzības liecinieku sniegto liecību nolasīšanā, taču tiem nav nekādas iespējas uzdot šiem lieciniekiem jautājumus. Atsaucoties uz Hartas 47. panta otro daļu, iesniedzējtiesa uzskata, ka apsūdzētie atrodas tādā pašā situācijā, it kā prokurors šos lieciniekus būtu nopratinājis tiesas sēdē bez apsūdzēto vai viņu pārstāvju klātbūtnes.
25. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka tad, ja prokurors iegūst pierādījumus tādā pagaidu noregulējuma procedūrā, kāda paredzēta NPK 223. pantā, nepiedaloties aizstāvībai, un izmanto šos pierādījumus, lai pierādītu apsūdzēto vainu tiesā, viņš to pierāda veidā, kas izslēdz jebkādu iespēju apsūdzētajiem vai viņu pārstāvjiem uzdot jautājumus šiem lieciniekiem. Iesniedzējtiesa jautā, vai šādos apstākļos tiek pareizi izpildīts Direktīvas 2016/343 6. panta 1. punktā prokuroram noteiktais pienākums pierādīt apsūdzētā vainu. Tā arī jautā, vai Hartas 47. panta otrajā daļā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu prasa, lai apsūdzētajiem tiktu nodrošināti efektīvi tiesiski līdzekļi, ar kuriem tie var aizstāvēties pret apsūdzības iesniegtajiem apsūdzību pastiprinošiem pierādījumiem, it īpaši iespēja uzdot jautājumus apsūdzības lieciniekiem. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2016/343 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē kopā ar tās 8. panta 1. punktu.
26. Iesniedzējtiesa neuzskata, ka liecinieka pirmstiesas posmā sniegtās liecības nolasīšana apsūdzēto tiesā, apsūdzētajiem nedodot iespēju uzdot jautājumus šim lieciniekam, vienmēr ir pretrunā ES tiesībām. Lai gan ar šo procedūru tiek pārkāptas apsūdzētā tiesības piedalīties tiesas procesā, tā var būt nepieciešama, ja objektīvi nav iespējams nodrošināt liecinieka klātbūtni tiesas procesā, prokurors rīkojas labticīgi un ir ieviesti līdzsvarojoši pasākumi.
27. Šajā gadījumā apsūdzība zināja, ka liecinieki tiks izraidīti no Bulgārijas un ka tāpēc viņiem būs grūti vai pat neiespējami piedalīties tiesas sēdē. Tādējādi tā zināja, ka liecinieku liecības, ko tie pirmstiesas posmā sniedza tiesnesim, atbildot uz prokurora jautājumiem, nepiedaloties apsūdzētajiem un viņu pārstāvjiem, tiks nolasītas tiesas sēdē un ka tām būs tāda pati pierādījuma vērtība kā tad, ja apsūdzētie vai viņu pārstāvji būtu piedalījušies šajā pirmstiesas pārbaudē (11). Turklāt valsts tiesībās neesot paredzēti tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret prokurora bezdarbību vai atteikumu dot apsūdzētajiem iespēju nopratināt lieciniekus, uz kuru liecībām tas plāno balstīties.
28. Šādos apstākļos Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai ar Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktu un 6. panta 1. punktu, lasot tos kopā ar šīs direktīvas 33. un 34. apsvērumu, kā arī Hartas 47. panta otro daļu, ir saderīgs valsts likums, saskaņā ar kuru apsūdzētā tiesības piedalīties procesā ir nodrošinātas un prokuratūra pienācīgi izpilda savu pienākumu pierādīt apsūdzētā vainu, ja kriminālprocesa iztiesāšanas stadijā, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams nopratināt lieciniekus, tiek ņemtas vērā to liecības, kas iegūtas pirmstiesas procesā, un šos lieciniekus bez aizstāvja piedalīšanās, toties tiesneša klātbūtnē ir nopratinājusi tikai tiesībaizsardzības iestāde, un tiesībaizsardzības iestāde jau pirmstiesas procesā būtu varējusi nodrošināt aizstāvja piedalīšanos šajā nopratināšanā, bet to nav izdarījusi?”
29. DD, IP un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
IV. Juridiskais vērtējums
A. ECPAK 6. panta un Hartas 47. un 48. panta nozīme
30. Iesniedzējtiesa uzskata, ka situācija, kas rada šaubas šajā lietā, varētu būt saderīga ar ES tiesībām, ja tiek izpildītas dažas Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūrā noteiktās prasības (12). It īpaši tā norāda uz ECT spriedumu lietā Gani pret Spāniju (13), kurā šī tiesa, atsaucoties uz ECPAK 6. panta 1. punktu un 3. punkta d) apakšpunktu, pārbaudīja iespēju tiesai atzīt par pierādījumiem liecības, ko vienīgā apsūdzības lieciniece bija sniegusi pirmstiesas posmā, apstākļos, kad apsūdzētais un tā aizstāvis nevarēja viņu nopratināt tiesas sēdē, jo viņa cieta no posttraumatiskā stresa.
31. Šajā saistībā man ir divi apsvērumi.
32. Pirmkārt, iesniedzējtiesa ir pamatoti izmantojusi ECT judikatūru, lai interpretētu Direktīvu 2016/343 (14).
33. Direktīvas 2016/343 47. apsvērumā ir noteikts, ka tajā ir ievērotas Hartā un ECPAK atzītās pamattiesības un principi, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību. No Direktīvas 2016/343 48. apsvēruma izriet, ka dalībvalstu paredzētajam aizsardzības līmenim nekad nevajadzētu būt zemākam par standartiem, kādi noteikti Hartā vai ECPAK, kā to interpretē Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Prasība ievērot obligātos standartus ir cieši saistīta ar mērķi stiprināt dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos krimināltiesību sistēmām un veicināt lēmumu krimināllietās savstarpēju atzīšanu (15).
34. Direktīvas 2016/343 33. apsvērumā ir norādīts, ka apsūdzēto tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā ir balstītas uz tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas ECPAK 6. pantā, Hartas 47. panta otrajā un trešajā daļā un 48. pantā. Saskaņā ar skaidrojumiem attiecībā uz Hartu (16) tās 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam un Hartas 48. pants ir tāds pats kā ECPAK 6. panta 2. un 3. punkts (17). No tā izriet, ka ikvienas personas, kas apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tiesības nopratināt vai likt nopratināt savā vārdā lieciniekus, kuri izsaukti sniegt liecības pret viņu, kas nostiprinātas ECPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā, ir daļa no tiesībām uz aizstāvību, ko garantē Hartas 48. panta 2. punkts. Tās paredz, ka attiecīgajai personai ir jādod iespēja efektīvi paust savu viedokli par pret viņu izvirzītajām apsūdzībām (18), un kopumā ir Hartas 47. panta otrajā daļā garantēto tiesību uz taisnīgu tiesu īpašs aspekts (19).
35. Otrkārt, šie apsvērumi liek secināt – lai sniegtu lietderīgu atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, papildus Hartas 47. panta otrajai daļai, uz kuru iesniedzējtiesa tieši atsaucas, ir jāņem vērā arī Hartas 48. panta 2. punkts (20).
B. Par prejudiciālo jautājumu
36. Pamatlietas ietilpst Direktīvas 2016/343 piemērošanas jomā, jo – kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma – tās attiecas uz apsūdzētajiem, kuri tiek vajāti kriminālprocesa ietvaros par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem vēl nav pieņemts galīgais nolēmums par viņu vainu (21).
37. Rakstveida apsvērumos Komisija mēģina no jauna definēt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu robežas, apgalvojot, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums pēc būtības ir jautājums par pierādījumu pieņemamību. Dalībvalstīm ir pienākums, izvērtējot aizdomās turēto vai apsūdzēto liecības vai pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot tiesības klusēt vai tiesības neliecināt pret sevi, nodrošināt, ka tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību un taisnīgu procesu. Tomēr šis pienākums ir formulēts tā, ka tas “[neskar] valstu noteikumus un sistēmas par pierādījumu pieņemamību” (22).
38. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, vismaz daļā, kurā ar to tiek lūgts interpretēt Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktu, lasot to kopā ar Hartas 47. panta otro daļu un 48. panta 2. punktu, nav izvirzīts jautājums par pierādījumu pieņemamību. Tā vietā tajā ir nepārprotami minētas apsūdzēto tiesības klātienē piedalīties viņu lietas izskatīšanā tiesā, un tas notiek kontekstā, kurā iesniedzējtiesa vēlas zināt precīzu šo tiesību apjomu un saturu, kā arī no tā izrietošās sekas attiecībā uz apsūdzēto tiesas procesa norisi. It īpaši tā vēlas noskaidrot, vai šīs tiesības ir pilnībā nodrošinātas apstākļos, kad apsūdzētie var piedalīties tiesas sēdē, lai uzklausītu paziņojumus, kurus pirmstiesas procesa stadijā viņu un viņu pārstāvju prombūtnes laikā ir snieguši apsūdzības liecinieki un kuri tiek nolasīti tiesas sēdes protokolā, bet apsūdzētajiem nav atļauts uzdot jautājumus šiem lieciniekiem, jo viņi nav klāt. Citiem vārdiem sakot, vai iepriekš minētajās tiesību normās garantētās tiesības piedalīties tiesas procesā obligāti ietver apsūdzētā vai tā pārstāvju tiesības piedalīties šajā procesā, uzdodot jautājumus apsūdzības lieciniekiem?
39. Pakārtoti, Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punkts nav piemērojams tādos apstākļos, kādi ir norādīti iesniedzējtiesas nolēmumā.
40. Komisija, pirmām kārtām, norāda, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punkts attiecas tikai uz kriminālprocesa tiesvedības stadiju. Tādējādi tas neregulē pierādījumu vākšanu pirmstiesas posmā, tostarp jautājumu par to, vai apsūdzētajiem un/vai viņu pārstāvjiem ir tiesības piedalīties liecinieka nopratināšanā šajā posmā.
41. Šī argumentācija mani nepārliecina. Kā uzsvērts iesniedzējtiesas nolēmumā, iesniedzējtiesa vēlas saņemt norādījumus par NPK 281. panta 1. punkta piemērošanas likumību apsūdzēto lietas izskatīšanā tiesā, nevis par kriminālprocesa norisi pirmstiesas stadijā.
42. Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā ir ietvertas apsūdzēto tiesības piedalīties klātienē viņu lietas izskatīšanā tiesā. Tas neietver apsūdzēto vai viņu pārstāvju tiesības uzdot jautājumus lieciniekiem.
43. Lai gan ne Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā, ne kādā citā šīs direktīvas noteikumā nav minētas apsūdzētā tiesības nopratināt apsūdzības lieciniekus, Komisijas interpretācija par apsūdzēto tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā ir tāda, ka viņu loma tiek samazināta līdz tikai skatītāju lomai. Šāda interpretācija atņem Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktam jebkādu saturu un padara apsūdzēto tiesības piedalīties tiesas procesā neefektīvas vai pat bezjēdzīgas. Iesniedzējtiesa pamatoti uzskata – ja būtu spēkā šāda interpretācija, apsūdzētie būtu tādā pašā situācijā kā tad, ja prokurors šos lieciniekus būtu nopratinājis tiesas sēdē bez apsūdzēto vai viņu pārstāvju klātbūtnes.
44. Katrā ziņā gan no Tiesas, gan no ECT judikatūras ir skaidrs, ka apsūdzēto tiesības nopratināt apsūdzības uzturētāja uzaicinātos lieciniekus krimināllietas izskatīšanas laikā ir daļa no personas tiesību piedalīties klātienē savas lietas izskatīšanā tiesā būtības.
45. Atsaucoties uz ECT judikatūru spriedumā, kurā tā interpretēja Direktīvas 2016/343 8. panta 1. un 2. punktu, Tiesa nolēma, ka “atklātas tiesas sēdes rīkošana ir ECPAK 6. pantā nostiprinātais pamatprincips [, kam] ir īpaša nozīme krimināltiesību kontekstā, [..] kurā attiecīgā persona var likumīgi pieprasīt, lai tā tiktu “uzklausīta”, kā arī tostarp izmantot iespēju mutiski izklāstīt savus aizstāvības pamatus, uzklausīt apsūdzības liecības, iztaujāt un konfrontēt lieciniekus” (23).
46. Tāpat lietā, kurā tika piemērots kriminālprocesa tiešuma princips, saskaņā ar ko tiesai ir jābūt tieši un nepastarpināti informētai par izskatāmo lietu (24), Tiesa nolēma, ka personām, kuras īsteno atbildību lemt par apsūdzētā vainu vai nevainīgumu, principā ir jāuzklausa liecinieki personīgi un jāizvērtē viņu ticamība, ka liecinieku ticamības novērtēšana ir sarežģīts uzdevums, ko parasti nevar veikt, tikai izlasot viņu teiktos vārdus, un ka “viena no taisnīga kriminālprocesa būtiskajām sastāvdaļām ir iespēja apsūdzētajai personai sastapties ar lieciniekiem tā tiesneša klātbūtnē, kurš pieņems galīgo nolēmumu” (25).
47. ECT vairākkārt ir bijusi iespēja interpretēt par noziedzīgu nodarījumu apsūdzēto tiesības nopratināt vai likt nopratināt viņu vārdā lieciniekus, kas izsaukti sniegt pierādījumus pret viņiem, kā noteikts ECPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā, kas ir īpašs ECPAK 6. panta 1. punktā atzīto tiesību uz taisnīgu tiesu aspekts (26). Atsaucoties uz šiem noteikumiem, ECT pārbauda, vai kriminālprocess, izskatot to kopumā, tostarp pierādījumu iegūšanas veids, ir taisnīgs (27).
48. ECT uzskata, ka ECPAK 6. panta 1. punktā un 3. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka parasti pirms apsūdzēto notiesāšanas par noziedzīgu nodarījumu visi pierādījumi pret viņiem ir jāuzrāda viņu klātbūtnē atklātā tiesas sēdē, lai sekmētu sacīkstes principu. Izmeklēšanas stadijā iegūto liecību izmantošana par pierādījumiem pati par sevi nav pretrunā ar šiem noteikumiem, ja vien vienmēr tiek ievērotas tiesības uz aizstāvību, kura parasti prasa, lai apsūdzētajam tiktu nodrošināta atbilstoša un pienācīga iespēja apstrīdēt un nopratināt liecinieku, kas liecina pret viņu (28).
49. ECT izvērtē, vai ar ECPAK 6. panta 1. punktu un 3. punkta d) apakšpunktu ir saderīgs kriminālprocess, kura laikā kā pierādījumi tiek izmantoti liecinieka, kurš nav piedalījies un nav nopratināts tiesas sēdē, sniegtie apgalvojumi, atsaucoties uz trīspakāpju pārbaudi (29).
50. Pirmkārt, apsūdzības liecinieka neierašanās uz tiesas sēdi ir jāpamato ar pamatotu iemeslu, piemēram, nāvi, veselības stāvokli, bailēm sniegt liecību vai neiespējamību viņu atrast (30).
51. Otrkārt, notiesājošs spriedums, kas pilnībā vai izšķirošā mērā balstās uz tādas personas sniegtajiem apgalvojumiem, kuru apsūdzētajam nav bijusi iespēja nopratināt vai nopratināt savā vārdā ne izmeklēšanas gaitā, ne tiesas procesā, ierobežo tiesības uz aizstāvību tādā mērā, ka šī tiesvedība kļūst nesaderīga ar ECPAK 6. pantā paredzētajām garantijām (31).
52. Treškārt, ECT nosaka, vai ir bijuši pietiekami līdzsvarojoši faktori, tostarp stingras procesuālās garantijas, lai kompensētu aizstāvībai radītos šķēršļus, kādi radušies klāt neesoša liecinieka nepārbaudītu liecību atzīšanas rezultātā, un lai nodrošinātu, ka tiesvedība, vērtējot kopumā, ir taisnīga (32). Šajā kontekstā ECT pārbauda šādus elementus: tiesas pieeju klāt neesošā liecinieka nepārbaudītiem pierādījumiem (33), apstiprinošu pierādījumu pieejamību un spēku tiesā (34) un procesuālos pasākumus, kas veikti, lai kompensētu to, ka nav iespējas liecinieku tieši nopratināt tiesas sēdē (35).
53. Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāatbild uz uzdoto jautājumu par Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punkta interpretāciju.
54. Kā paskaidro iesniedzējtiesa, NPK 281. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tā 223. pantu, ļauj tiesai, kas izskata apsūdzības krimināllietā, ja liecinieks pamatotu iemeslu dēļ nevar piedalīties tiesas sēdē, lai noteiktu apsūdzētā vainu vai nevainīgumu, ņemt vērā liecības, ko šis liecinieks sniedzis tiesnesim apsūdzības uzturēšanas procesa pirmstiesas posmā, ar nosacījumu, ka, ja apsūdzētajam šīs nopratināšanas laikā nav oficiāli izvirzīta apsūdzība, tas tajā nevar piedalīties.
55. Ciktāl praksē šie noteikumi liedz apsūdzētajiem vai viņu aizstāvjiem tiesas procesā nopratināt apsūdzības liecinieku, tie var pārkāpt šo personu tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, kas garantētas Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktā, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību, kas nostiprinātas attiecīgi Hartas 47. panta otrajā daļā un 48. panta 2. punktā.
56. Lai gan Tiesai nav obligāti jāievēro ECT izstrādātā trīspakāpju pārbaude, tomēr tā veido noderīgu konceptuālu ietvaru, ar kuru, ņemot vērā Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktu un Hartas 47. panta otrajā daļā un 48. panta 2. punktā nostiprinātās tiesības, var izvērtēt tādu procedūru saderību, kādas aprakstītas iesniedzējtiesas nolēmumā.
57. Valsts tiesiskais regulējums, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, šķiet, atbilst šīs pārbaudes pirmās daļas prasībām, jo apsūdzības liecinieka liecības ir pieļaujamas tikai tad, ja pastāv pamatots iemesls viņa vai viņas prombūtnei tiesas sēdē. Tas, vai apsūdzība var pierādīt pamatotu iemeslu liecinieku prombūtnei, ņemot vērā iesniedzējtiesā notiekošās tiesvedības apstākļus, ir jāizlemj iesniedzējtiesai.
58. Arī par ECT noteiktās pārbaudes otrās daļas piemērošanu ir jālemj iesniedzējtiesai, ņemot vērā tai iesniegtos faktus. Ja tā konstatē, ka klāt neesošo liecinieku liecībām ir izšķiroša nozīme, lai noteiktu apsūdzēto vainu, no tā izriet, ka valsts tiesiskais regulējums, uz kuru tā atsaucas, ierobežo šo personu tiesības aizstāvēties tādā mērā, kas nav saderīgs ar ECPAK 6. pantā paredzētajām garantijām.
59. Attiecībā uz šīs pārbaudes trešo daļu Tiesas rīcībā esošā informācija liecina, ka nav pietiekamu līdzsvarojošu faktoru, kuri kompensētu apsūdzētajiem radītos zaudējumus, kādus radījusi nepārbaudītu liecinieku pierādījumu atzīšana, lai nodrošinātu, ka tiesvedība kopumā ir taisnīga. Iesniedzējtiesa uzskata, ka liecinieku liecībām, kas sniegtas tiesnesim saskaņā ar NPK 223. pantu un nolasītas saskaņā ar NPK 281. panta 1. punktu, ir tāda pati pierādījuma vērtība kā tad, ja liecinieki būtu piedalījušies tiesas sēdē un būtu atbildējuši gan uz apsūdzības, gan aizstāvības jautājumiem. Proti, apsūdzībai nav pienākuma pēc tam, kad tā saskaņā ar NPK 223. pantu ir nopratinājusi liecinieku pie tiesneša bez aizstāvības līdzdalības, vēlreiz nopratināt šo liecinieku pirmstiesas posmā, piedaloties aizstāvībai (36). Aizstāvībai arī nav nekādu iespēju apstrīdēt prokuratūras atteikumu apmierināt lūgumu nopratināt liecinieku pirmstiesas procesā vai pieprasīt tai atbildēt uz lūgumu šajā nolūkā.
60. Attiecībā uz Direktīvas 2016/343 6. panta 1. punkta – uz kuru arī attiecas prejudiciālais jautājums – interpretāciju jānorāda, ka šī tiesību norma ir viens no pieciem pantiem, kas ietverti tās 2. nodaļā, kurā aplūkota nevainīguma prezumpcija. Kā izriet no šīs direktīvas 22. apsvēruma, šajā tiesību normā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka pierādīšanas pienākums pierādīt aizdomās turēto un apsūdzēto vainu ir apsūdzības pusei.
61. Tādējādi Direktīvas 2016/343 6. panta 1. punkts kalpo pierādīšanas pienākuma sadalei kriminālprocesos. Pretēji tam, ko norāda iesniedzējtiesa, šajā tiesību normā nav ietverta prasība, ka, lai pierādītu apsūdzēto vainu, apsūdzība var iesniegt tikai tādus pierādījumus, kurus tā ir ieguvusi saskaņā ar likumu, tostarp Direktīvas 2016/343 8. panta 1. punktu. Direktīvas 2016/343 priekšmets, kā tas definēts tās 1. pantā, nekādā veidā neparedz regulēt šāda veida jautājumus.
62. Tāpēc uzskatu, ka Direktīvas 2016/343 6. panta 1. punkta interpretācija neattiecas uz šīs lietas faktiem un tādēļ nav vajadzības atbildēt uz iesniedzējtiesas lūgumu interpretēt šo normu.
V. Secinājumi
63. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, 8. panta 1. punktu, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu un 48. panta 2. punktu, nav saderīgs valsts likums, saskaņā ar kuru apsūdzētā tiesības piedalīties procesā ir nodrošinātas, ja kriminālprocesa iztiesāšanas stadijā, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams nopratināt lieciniekus, tiek ņemtas vērā to liecības, kas iegūtas pirmstiesas procesā, un šos lieciniekus bez aizstāvja piedalīšanās – toties tiesneša klātbūtnē – ir nopratinājusi tikai tiesībaizsardzības iestāde, un tiesībaizsardzības iestāde jau pirmstiesas procesā būtu varējusi nodrošināt aizstāvja piedalīšanos šajā nopratināšanā, bet to nav izdarījusi.