Lieta T‑308/06

Buffalo Milke Automotive Polishing Products, Inc.

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Kopienas preču zīme – Iebildumu process – Kopienas grafiskas preču zīmes “BUFFALO MILKE Automotive Polishing Products” reģistrācijas pieteikums – Agrāka valsts grafiska preču zīme “BÚFALO” – Pierādījumu sniegšana pirmo reizi apelāciju padomē – Rīcības brīvība, ko piešķir Regulas (EK) Nr. 40/94 74. panta 2. punkts (tagad – Regulas (EK) Nr. 207/2009 76. panta 2. punkts) – Agrākas preču zīmes faktiska izmantošana – Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkts (tagad – Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts)

Sprieduma kopsavilkums

1.      Kopienas preču zīme – Procesa noteikumi – Iebildumu process – Fakti un pierādījumi, kas noteiktajā termiņā netika iesniegti, lai pamatotu iebildumus – Ņemšana vērā – Apelāciju padomes rīcības brīvība – Pretējas tiesību normas neesamība

(Padomes Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkts, Komisijas Regulas Nr. 2868/95 1. panta 22. noteikuma 2. punkts)

2.      Kopienas preču zīme – Procesa noteikumi – Iebildumu process – Fakti un pierādījumi, kas noteiktajā termiņā netika iesniegti, lai pamatotu iebildumus – Ņemšana vērā – Nosacījumi – Jauns elements

(Padomes Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkts; Komisijas Regulas Nr. 2868/95 1. panta 22. noteikuma 2. punkts)

3.      Kopienas preču zīme – Iebildumi un trešo personu apsvērumi – Iebildumu izskatīšana – Agrākas preču zīmes izmantošanas pierādījums – Faktiska izmantošana – Jēdziens – Vērtējuma kritēriji

(Padomes Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. un 3. punkts)

1.      No Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 74. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka, atbilstoši vispārējam noteikumam un ja vien nav noteikts pretējais, faktu un pierādījumu iesniegšana, ko veic lietas dalībnieki, ir iespējama pēc termiņa beigām, kas šādai iesniegšanai ir noteikts minētajā regulā, un ka Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) nekādā veidā nav liegts ņemt vērā faktus un pierādījumus, kas ir izvirzīti vai iesniegti novēloti.

Tomēr no minētā formulējuma pavisam noteikti izriet arī tas, ka šāda novēlota faktu un pierādījumu izvirzīšana vai iesniegšana attiecīgajam lietas dalībniekam nepiešķir beznosacījuma tiesības pieprasīt Birojam, lai tas šos faktus vai pierādījumus ņemtu vērā. Šāda vērā ņemšana, ko veic Birojs, ciktāl tam ir jālemj iebildumu procesā, var it īpaši būt pamatota, ja tas uzskata, pirmkārt, ka novēloti iesniegtie pierādījumi ir tādi, kas, spriežot no pirmā acu uzmetiena, varētu būt nozīmīgi attiecībā uz tam iesniegto iebildumu iznākumu, un, otrkārt, procesa stadija, kurā notikusi šī novēlotā iesniegšana, un tās norises apstākļi neiestājas pret šo ņemšanu vērā.

Iespēja lietas dalībniekiem procesā Birojā izvirzīt apstākļus un pierādījumus pēc tam, kad beidzies šim mērķim noteiktais termiņš, ir pakļauta nosacījumam, ka nav noteikts pretējais. Vienīgi tad, ja šis nosacījums ir izpildīts, Birojam ir rīcības brīvība attiecībā uz novēloti izvirzītu apstākļu un pierādījumu ņemšanu vērā, ko Tiesa tam ir atzinusi, interpretējot Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu.

Tomēr, izmantojot formulējumu “ja nav noteikts pretējais” attiecībā uz normām, kas var ierobežot rīcības brīvību, kura Birojam piešķirta ar Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu, Tiesa 2007. gada 13. marta spriedumā lietā C‑29/05 P ITSB/Kaul nav tieši norādījusi, kuras Regulas Nr. 40/94 normas bija domātas. Tā vēl jo vairāk nav precizējusi, vai šis formulējums tāpat ietver arī Regulu Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94, un, konkrētāk, Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punktu.

Ir jānorāda, ka, tā kā Komisija ir pieņēmusi Regulu Nr. 2868/95 saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 140. pantu, tās noteikumi ir jāinterpretē saskaņā ar pēdējās minētās regulas noteikumiem.

Tādējādi izskatāmajā lietā prasītājas argumenti, ka apelāciju padomei, pamatojoties uz Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkta pamata, bija pienākums noraidīt personas, kas iestājusies lietā, novēloti iesniegtos dokumentus, nevarot piemērot Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu, izraisītu to, ka tiek dota priekšroka īstenošanas regulas normu interpretācijai, kas ir pretēja skaidrām vispārējās regulas normām.

Turklāt tas, ka tiek saglabāta iespēja pieņemt papildu pierādījumus, atbilst iepriekš minētā sprieduma lietā ITSB/Kaul garam. Lietā, kura ir šī sprieduma pamatā, Tiesa attaisnoja novēloti iesniegtu pierādījumu pieņemšanu, balstoties uz tiesiskās drošības un pareizas tiesvedības principiem, saskaņā ar kuriem iebildumu izvērtēšanai pēc būtības ir jābūt iespējami pilnīgākai, lai novērstu tādu preču zīmju reģistrāciju, kuras varētu vēlāk tikt atzītas par spēkā neesošām. Līdz ar to šie principi var būt pārāki par procesuālās efektivitātes principu, kas ir pamatā nepieciešamībai ievērot termiņus, ja attiecīgās lietas apstākļi to attaisno.

No tā izriet, ka nevar uzskatīt, ka Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkts būtu tāds, kurā “būtu noteikts pretējais” iepriekš minētā sprieduma lietā ITSB/Kaul izpratnē.

(sal. ar 22.–24. un 31.–36. punktu)

2.      Ir patiesība, kā Vispārējā tiesa jau nospriedusi, ka Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 43. panta 2. un 3. punkts, kā tie īstenoti ar Regulas Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94, 22. noteikuma 1. punktu redakcijā, kas piemērojama, pirms tā tika grozīta ar Regulu Nr. 1041/2005, kas kļuvis par tās pašas regulas 22. noteikuma 2. punktu pēc šiem grozījumiem, ir noteikts, ka agrākas preču zīmes izmantošanas pierādījuma iesniegšana pēc šim nolūkam piešķirtā termiņa beigām principā izraisa iebildumu noraidīšanu un šajā ziņā Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) nav rīcības brīvības.

Tomēr Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 2. punkta otrais teikums nevar tikt interpretēts kā tāds, kas aizliedz pieņemt izskatīšanai papildu pierādījumu jaunu faktu rašanās gadījumā, pat ja šāds pierādījums ir iesniegts pēc minētā termiņa beigām.

Pat ja pierādījumu par izmantošanu pieņemšanai jābūt pakļautai tam, ka parādās “jauns elements”, izskatāmajā lietā pastāvēja vairāk nekā ticami iemesli, kas bija par labu šo pierādījumu pieņemšanai, jo “jaunais elements”, kā tas paredzēts 2007. gada 12. decembra spriedumā lietā T‑86/05 CORPO livre, ir Iebildumu nodaļas lēmums. Gadījumā, kad iebildumu iesniedzējs noteiktajā termiņā iesniedz sākotnējos atbilstošos pierādījumus, labā ticībā uzskatot, ka tie ir pietiekami, lai pamatotu savas pretenzijas, un tikai ar Iebildumu nodaļas lēmumu uzzina, ka šie pierādījumi netiek uzskatīti par pietiekamiem, nepastāv nekāds pamatots iemesls, kas liedz nostiprināt vai paskaidrot šo sākotnējo pierādījumu saturu, iesniedzot papildu pierādījumus, ja tas lūdz apelāciju padomei veikt jaunu, pilnīgu lietas izskatīšanu.

Arguments, ka iebildumu iesniedzējiem, kas uzņemas pierādīšanas pienākumu un kam tas ir jāizpilda, principā ir iespēja iesniegt pilnīgus pierādījumus no paša procesa sākuma kopā ar to apsvērumiem, nav pārliecinošs. Pēc definīcijas, tāpat visos gadījumos, kad pierādījumi ir iesniegti novēloti, sākotnēji noteiktais termiņš nav ievērots. Ja tikai ar vienkāršu apstākli, ka termiņš nav ticis ievērots, būtu pietiekami, lai izslēgtu iespēju iesniegt papildu pierādījumus, Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkts nekad nebūtu piemērojams un attiecīgi tam tiktu liegta jebkāda piemērošanas joma.

(sal. ar 37.–41. punktu)

3.      Preču zīme ir faktiski izmantota, ja tā izmantota atbilstoši tās pamata funkcijai, t.i., garantēt to preču vai pakalpojumu identitāti, attiecībā uz kurām tā ir reģistrēta, lai radītu vai saglabātu šo preču vai pakalpojumu noietu, izslēdzot simboliska rakstura izmantošanu, kuras vienīgais mērķis ir saglabāt preču zīmes piešķirtās tiesības. Šajā ziņā noteikums attiecībā uz faktisku izmantošanu prasa, ka šai preču zīmei, kas ir aizsargāta konkrētajā teritorijā, jābūt izmantotai publiski un ārēji.

Preču zīmes faktiskās izmantošanas rakstura vērtējums ir jābalsta kopumā uz visiem faktiem un apstākļiem, kas ir atbilstoši, lai noskaidrotu tās patieso komerciālo izmantošanu, it īpaši izmantošanu, ko attiecīgajā ekonomiskajā sektorā uzskata par pamatotu, lai saglabātu vai radītu tirgus daļas ar preču zīmi aizsargātajām precēm vai pakalpojumiem, šo preču vai pakalpojumu raksturu, tirgus raksturojumu, preču zīmes izmantošanas apjomu un biežumu.

Attiecībā uz apjomu, kādā tikusi izmantota agrākā preču zīme, arī jāņem vērā, pirmkārt, visu izmantošanas darījumu komerciālais apjoms un, otrkārt, izmantošanas perioda ilgums, kā arī izmantošanas biežums.

Jautājums par to, vai izmantošana no kvantitatīvā viedokļa ir pietiekama, lai saglabātu vai radītu tirgus daļu precēm vai pakalpojumiem, kurus aizsargā preču zīme, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem un katra atsevišķa gadījuma izvērtēšanas. Šo preču un pakalpojumu iezīmes, preču zīmes izmantošanas biežums vai regularitāte, tas, vai preču zīme ir izmantota visu īpašnieka identisko preču vai pakalpojumu tirdzniecībā vai arī tikai daļā no tiem, vai pierādījumi, kurus var iesniegt īpašnieks, ir faktori, kurus var ņemt vērā.

Lai šajā gadījumā pārbaudītu, vai agrākā preču zīme ir faktiski izmantota, ir jāveic visaptverošs vērtējums, ņemot vērā visus faktorus, kam šajā gadījumā ir nozīme. Šis vērtējums nozīmē noteiktu savstarpējo saistību, kas pastāv starp vērā ņemamajiem faktoriem. Tā ar minēto preču zīmi pārdoto preču nelielo apjomu var kompensēt šīs preču zīmes izmantošanas augstā intensitāte vai ievērojams pastāvīgums šīs preču zīmes izmantošanas laikā un otrādi. Turklāt ar agrāku preču zīmi pārdoto preču apgrozījumu, kā arī pārdošanas apjomu nedrīkst vērtēt absolūtā izteiksmē, bet tie jāvērtē saistībā ar citiem attiecīgajiem faktoriem, tādiem kā komercdarbības apjoms, ražošanas vai pārdošanas kapacitāte vai dažādošanas pakāpe uzņēmumā, kas izmanto preču zīmi, kā arī preču vai pakalpojumu raksturs attiecīgajā tirgū. Tādēļ, lai agrākas preču zīmes izmantošanu kvalificētu kā faktisku izmantošanu, nav nepieciešams, lai tās izmantošana vienmēr būtu kvantitatīvi nozīmīga.

Turklāt Vispārējā tiesa precizēja, ka preču zīmes faktisko izmantošanu nevar pierādīt, pamatojoties uz varbūtībām vai pieņēmumiem, bet tā ir jāpierāda ar stingriem un objektīviem pierādījumiem par efektīvu un pietiekamu preču zīmes izmantošanu attiecīgajā tirgū.

(sal. ar 47.–52. punktu)