Lieta T‑304/06

Paul Reber GmbH & Co. KG

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Kopienas preču zīme – Spēkā neesamības atzīšanas process – Kopienas vārdiska preču zīme “Mozart” – Strīda priekšmets – Absolūts atteikuma pamatojums – Aprakstošs raksturs – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesiskā paļāvība – Vienlīdzīga attieksme – Tiesiskuma princips – Regulas (EK) Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 73. panta pirmais teikums un 74. panta 1. punkta pirmais teikums

Sprieduma kopsavilkums

1.      Kopienas preču zīme – Apelācija – Prasība Kopienu tiesā

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punkts; Padomes Regulas Nr. 40/94 44. panta 1. punkts)

2.      Kopienas preču zīme – Procesa noteikumi – Lēmumu pamatojums

(EKL 253. pants; Padomes Regulas Nr. 40/94 73. pants)

3.      Kopienas preču zīme – Atteikšanās, atcelšana un spēkā neesamība – Absolūti spēkā neesamības pamati

(Padomes Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 51. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

1.      Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju padomes lēmumu var apstrīdēt Pirmās instances tiesā vienīgi attiecībā uz konkrētās Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādītajā sarakstā minētajām precēm vai pakalpojumiem. Šādā gadījumā šis lēmums kļūst galīgs attiecībā uz pārējām šajā pašā sarakstā minētajām precēm vai pakalpojumiem.

Ņemot vērā šo iespēju, Pirmās instances tiesa preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja paziņojumu, kas izdarīts tiesā un attiecīgi pēc Apelāciju padomes lēmuma, saskaņā ar kuru tas atsauc savu pieteikumu attiecībā uz sākotnējā pieteikumā norādītajām konkrētajām precēm, interpretēja kā paziņojumu, ka apstrīdētais lēmums tiek apstrīdēts vienīgi attiecībā uz konkrētajām precēm, vai kā daļēju atteikšanos, kuras gadījumā šis paziņojums ir veikts vēlākā procesa Pirmās instances tiesā stadijā.

Šādi interpretēt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādītā preču vai pakalpojumu saraksta ierobežošanu, kas notiek procesā Pirmās instances tiesā, ir iespējams tikai tad, ja reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs vienīgi atsauc no šī saraksta vienu vai vairākas preces vai pakalpojumus, vai vienu vai vairākas preču vai pakalpojumu kategorijas, kas bija norādītas minētajā sarakstā. Ir acīmredzams, ka šādā gadījumā faktiski Pirmās instances tiesu nelūdz pārbaudīt Apelāciju padomes lēmuma tiesiskumu daļā, kurā [šis lēmums] attiecas uz precēm vai pakalpojumiem, kas svītroti no saraksta, bet lūdz pārbaudīt vienīgi daļā, kurā tas skar pārējās šajā sarakstā esošās preces vai pakalpojumus.

Šis gadījums ir jānošķir no tāda Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā ietvertā preču vai pakalpojumu saraksta ierobežošanas gadījuma, kas notiek procesā Pirmās instances tiesā, kurā ierobežošana tiek veikta, lai grozītu – pilnībā vai daļēji – minēto preču vai pakalpojumu aprakstu. Pēdējā no minētajiem gadījumiem nevar izslēgt, ka šis grozījums var ietekmēt Biroja instanču administratīvā procesa gaitā veikto Kopienas preču zīmes pārbaudi. Šādos apstākļos atļaut veikt šo grozījumu prasības izskatīšanas procesā Pirmās instances tiesā līdzinātos strīda priekšmeta grozīšanai tiesvedības laikā, kas ir aizliegts saskaņā ar Reglamenta 135. panta 4. punktu.

(sal. ar 26.–29. punktu)

2.      Saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 73. panta pirmo teikumu Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) lēmumos ir jānorāda pamatojums. Šim pienākumam ir tāds pats [piemērošanas] apjoms kā EKL 253. pantā ietvertajam pienākumam un tā mērķis ir dot iespēju, pirmkārt, ieinteresētajām personām zināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai ļautu tām aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, Kopienu tiesai īstenot savu pārbaudi attiecībā uz lēmuma tiesiskumu. Jautājums par to, vai lēmuma pamatojums atbilst šīm prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas konkrēto jomu regulējošās tiesību normas.

Runājot par Kopienas preču zīmju jomā piemērojamajām tiesību normām, iespēja reģistrēt apzīmējumu kā Kopienas preču zīmi ir jāizvērtē pamatojoties vienīgi uz Regulu Nr. 40/94, kā to interpretējusi Kopienu tiesa. Valsts kompetento iestāžu un tiesu pieņemtie lēmumi, kā arī paša Biroja lēmumu pieņemšanas prakse ir tikai apstākļi, kas, nebūdami noteicoši, var vienīgi tikt ņemti vērā, lai vērtētu, vai apzīmējumu var reģistrēt kā Kopienas preču zīmi. Tādējādi gadījumā, kad Birojs atsaka apzīmējuma kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju, tam, lai pamatotu savu lēmumu, ir jānorāda atteikuma pamatojums – absolūts vai relatīvs –, kas nepieļauj šo reģistrāciju, kā arī tiesību norma, no kuras izriet šis pamatojums, un jānorāda faktiskie apstākļi, kurus tas atzinis par pierādītiem un kuri tā ieskatā pamato minētās tiesību normas piemērošanu. Šāds pamatojums principā ir pietiekams, lai atbilstu iepriekš minētajām prasībām.

Protams, konteksts, kurā pieņemts lēmums, kam it īpaši ir raksturīga [informācijas] apmaiņa starp tā izdevēju un iesaistīto personu, noteiktos apstākļos var pastiprināt prasību norādīt pamatojumu. Tādēļ nevar izslēgt, ka konkrētos gadījumos uz argumentiem, ko izvirzījuši lietas dalībnieki procesā Birojā, tostarp argumentiem par valsts vai Biroja izdota lēmuma esamību līdzīgā lietā, būs jāsniedz īpaša atbilde, kas pārsniedz šīs prasības. Tomēr Apelāciju padomēm nevar izvirzīt prasību sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam sekots visiem tām paustajiem lietas dalībnieku argumentiem. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tika pieņemts Apelāciju padomes lēmums, un kompetentajai tiesai – gūt pietiekamu informāciju savas pārbaudes veikšanai. No tā izriet, ka Birojam vispār nav pienākuma sniegt savā lēmumā īpašu atbildi uz katru argumentu par paša instanču vai valsts iestāžu un tiesu lēmumu esamību citās līdzīgās lietās, kas iekļaujas noteiktā kontekstā, ja lēmuma, ko Birojs pieņēmis konkrētā un tā instancēs izskatāmā lietā, pamatojums vismaz netieši, bet skaidri un nepārprotami atklāj iemeslus, kuru dēļ šiem citiem lēmumiem nav nozīmes vai tie netiek ņemti vērā tā vērtējumā.

(sal. ar 43.–46. un 53.–56. punktu)

3.      Vārdisku preču zīmi “Mozart” nevar reģistrēt kā Kopienas preču zīmi attiecībā uz Nicas nolīguma izpratnē 30. klasē ietilpstošajiem “maizes un konditorejas izstrādājumiem, šokolādes izstrādājumiem, saldumiem” tādēļ, ka pastāv Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais absolūtais atteikuma pamatojums, jo vismaz attiecībā uz minētajām precēm, kas ir šokolādes bumbiņas formā, proti, saistībā ar daļu no precēm, kas ietilpst preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādītajās kategorijās, šo minēto preču zīmi kādā Kopienas daļā, proti, vācu valodā runājošajās valstīs (Vācija un Austrija), var izmantot aprakstošā nolūkā. Šo abu valstu vidusmēra patērētājs, sastopoties ar bumbiņu šokolādes glazūrā, ko sauc par “Mozart”, drīzāk saskatīs šajā vārdā norādi uz “Mozartkugeln” īpašo recepti nekā uz informāciju par konkrētās preces komerciālo izcelsmi. Vārda “Kugel” neesamība nevar novest pie atšķirīga secinājuma tādēļ, ka šis minētais vārds veido norādi nevis uz recepti, bet uz konkrētās preces formu, kas, ņemot vērā preces ārējo formu, būs acīmredzama.

(sal. ar 99. punktu)