Lieta C‑336/19
Centraal Israëlitisch Consistorie van België u.c.
pret
Vlaamse Regering
(Grondwettelijk Hof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2020. gada 17. decembra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Dzīvnieku aizsardzība nonāvēšanas laikā – Regula (EK) Nr. 1099/2009 – 4. panta 1. punkts – Pienākums dzīvniekus pirms nonāvēšanas apdullināt – 4. panta 4. punkts – Atkāpe saistībā ar rituālu kaušanu – 26. panta 2. punkts – Iespēja dalībvalstīm pieņemt valsts noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt plašāku dzīvnieku aizsardzību rituālās kaušanas laikā – Interpretācija – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru rituālās kaušanas laikā ir prasīta atgriezeniska apdullināšana, kas neizraisa nāvi – LESD 13. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 10. pants – Ticības brīvība – Tiesības paust ticību – Ierobežojums – Samērīgums – Vienprātības starp Eiropas Savienības dalībvalstīm neesamība – Dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība – Subsidiaritātes princips – Spēkā esamība – Atšķirīga attieksme pret rituālo kaušanu un dzīvnieku nonāvēšanu medību vai zvejas, kā arī kultūras vai sporta pasākumu laikā – Diskriminācijas neesamība – Pamattiesību hartas 20., 21. un 22. pants
1. Lauksaimniecība – Tiesību aktu tuvināšana – Dzīvnieku aizsardzība nonāvēšanas laikā – Pienākums dzīvniekus pirms nonāvēšanas apdullināt – Atkāpe saistībā ar rituālu kaušanu – Stingrākas valsts tiesību normas – Iespēja dalībvalstīm pieņemt valsts noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt plašāku dzīvnieku aizsardzību rituālās kaušanas laikā – Piemērojamība
(LESD 13. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pants; Padomes Regulas Nr. 1099/2009 15., 18. un 20. apsvērums,2. panta f) punkts, 4. panta 4. punkts un 26. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts)
(skat. 43., 44.,47. un 48. punktu)
2. Lauksaimniecība – Tiesību aktu tuvināšana – Dzīvnieku aizsardzība nonāvēšanas laikā – Pienākums dzīvniekus pirms nonāvēšanas apdullināt – Atkāpe saistībā ar rituālu kaušanu – Stingrākas valsts tiesību normas – Valsts tiesiskais regulējums, kurā rituālās kaušanas laikā ir prasīta atgriezeniskas apdullināšanas metode, kas nevar izraisīt dzīvnieka nāvi – Pieļaujamība – Ticības brīvības pārkāpums – Neesamība
(LESD 13. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pants; Padomes Regulas Nr. 1099/2009 2. apsvērums, 4. pants un 26. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts un 4. punkts)
(skat. 51., 55., 60.–63., 65.–68., 71.,74.–79. un 81. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
3. Lauksaimniecība – Tiesību aktu tuvināšana – Dzīvnieku aizsardzība nonāvēšanas laikā – Pienākums dzīvniekus pirms nonāvēšanas apdullināt – Dzīvnieku nonāvēšanas medību vai zvejas, kā arī kultūras vai sporta pasākumu laikā izslēgšana – Atšķirīga attieksme pret rituālo kaušanu – Situācijas, kas nav salīdzināmas – Vienlīdzības, nediskriminācijas un kultūru, reliģiju un valodu daudzveidības principa pārkāpums – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20., 21. un 22. pants; Padomes Regulas Nr. 1099/2009 26. panta 2. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts)
(skat. 85. un 88.–95. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
Rezumējums
Lai veicinātu dzīvnieku labturību rituālās kaušanas kontekstā, dalībvalstis, nepārkāpdamas Hartā nostiprinātās pamattiesības, var paredzēt atgriezenisku apdullināšanas metodi, kas nevar izraisīt dzīvnieka nāvi
Flandrijas reģiona (Beļģija) 2017. gada 7. jūlija Dekrētā, ar ko groza Likumu par dzīvnieku aizsardzību un labturību attiecībā uz dzīvnieku nonāvēšanai atļautajām metodēm, tiek aizliegta dzīvnieku nokaušana bez iepriekšējas apdullināšanas, tostarp arī attiecībā uz kaušanu, ko nosaka reliģiski rituāli. Rituālās kaušanas kontekstā tajā ir paredzēts izmantot atgriezenisku apdullināšanu, kas nevar izraisīt dzīvnieka nāvi.
Šo dokumentu apstrīdēja vairākas ebreju un musulmaņu asociācijas, pieprasot to pilnībā vai daļēji atcelt. To ieskatā, neļaujot ticīgajiem ebrejiem un musulmaņiem iegūt gaļu no dzīvniekiem, kas nokauti saskaņā ar viņu reliģiskajiem priekšrakstiem, kuri nepieļauj atgriezeniskas apdullināšanas metodi, šis dekrēts ir pretrunā Regulai Nr. 1099/2009 (1) un tādējādi liedz ticīgajiem praktizēt savu ticību.
Šādā kontekstā Grondwettelijk Hof (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) nolēma vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai galvenokārt noskaidrotu, vai Savienības tiesības nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā rituālās kaušanas kontekstā ir prasīta atgriezeniskas apdullināšanas metode, kas nevar izraisīt dzīvnieka nāvi.
Šis jautājums Tiesai trešo reizi (2) liek līdzsvarot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 10. pantā garantēto ticības brīvību un dzīvnieku labturību, kas nostiprināta LESD 13. pantā un konkretizēta Regulā Nr. 1099/2009.
Tiesas vērtējums
Tiesa virspalātas sastāvā visupirms norāda, ka Regulā Nr. 1099/2009 noteiktais dzīvnieka apdullināšanas pirms nonāvēšanas princips atbilst šīs regulas galvenajam mērķim aizsargāt dzīvnieku labturību. Šajā ziņā, lai gan regulā (3) ir atļauta rituālās kaušanas prakse, kurā dzīvnieks var tikt nonāvēts bez iepriekšējas apdullināšanas, šis kaušanas veids Savienībā tomēr ir atļauts tikai izņēmuma kārtā un vienīgi, lai nodrošinātu ticības brīvības ievērošanu. Turklāt dalībvalstis var pieņemt valsts noteikumus, ar ko nodrošina plašāku dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā nekā tā, kas ir paredzēta ar šīs regulas noteikumiem rituālās kaušanas jomā (4). Tādējādi regulā ir atspoguļots fakts, ka Savienība un dalībvalstis velta pienācīgu uzmanību dzīvnieku labturības prasībām, vienlaikus ievērojot dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus un paražas, it īpaši attiecībā uz reliģiskiem rituāliem. Tomēr ar pašu šo regulu netiek veikta nepieciešamā dzīvnieku labturības un brīvības paust ticību saskaņošana, bet tikai izveidots ietvars šo abu vērtību saskaņošanai, kas ir jāveic dalībvalstīm.
No tā izriet, ka Regula Nr. 1099/2009 dalībvalstīm neliedz paredzēt pienākumu dzīvniekus pirms to nonāvēšanas apdullināt, kas ir piemērojams arī attiecībā uz tādu nokaušanu, kādu prasa reliģiski rituāli, ciktāl tomēr, šādi rīkojoties, dalībvalstis ievēro Hartā nostiprinātās pamattiesības.
Attiecībā konkrēti uz jautājumu, vai ar dekrētu šīs pamattiesības ir ievērotas, Tiesa atgādina, ka uz rituālo kaušanu attiecas Hartas 10. panta 1. punktā garantētā brīvība paust ticību. Paredzot atgriezenisku apdullināšanu rituālās kaušanas laikā – pretēji ticīgo ebreju un musulmaņu reliģiskajiem priekšrakstiem –, dekrēts tādējādi ierobežo šo ticīgo brīvības paust savu reliģiju īstenošanu.
Lai novērtētu, vai šāds ierobežojums ir atļauts, Tiesa vispirms konstatē, ka no dekrēta izrietošā iejaukšanās brīvībā paust savu ticību ir patiešām paredzēta likumā un ar to turklāt ir ievērots Hartas 10. panta būtiskais saturs, jo tā attiecas tikai uz vienu konkrētās rituālās darbības, kas veido šo nokaušanu, aspektu, savukārt šī nokaušana kā tāda nav aizliegta.
Turpinājumā Tiesa norāda, ka šī iejaukšanās atbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim, proti, dzīvnieku labturības veicināšanai.
Pārbaudot ierobežojuma samērīgumu, Tiesa secina, ka dekrētā ietvertie pasākumi nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp nozīmi, kas piešķirta dzīvnieku labturībai, un ticīgo ebreju un musulmaņu brīvību paust savu ticību. Šajā ziņā tā konstatē, pirmkārt, ka pienākums veikt atgriezenisku apdullināšanu ir piemērots, lai sasniegtu dzīvnieku labturības veicināšanas mērķi. Otrkārt, attiecībā uz iejaukšanās nepieciešamību Tiesa uzsver, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies katrai dalībvalstij atzīt plašu rīcības brīvību saistībā ar dzīvnieku aizsardzības nonāvēšanas laikā un brīvības paust ticību ievērošanas saskaņošanu. Ir izveidojusies zinātniska vienprātība par to, ka iepriekšēja apdullināšana ir optimāls līdzeklis, lai samazinātu dzīvnieka ciešanas nonāvēšanas laikā. Treškārt, attiecībā uz šīs iejaukšanās samērīgumu Tiesa vispirms norāda, ka Flandrijas likumdevējs ir balstījies uz zinātniskiem pētījumiem un ir vēlējies dot priekšroku vismūsdienīgākajai atļautajai nonāvēšanas metodei. Turpinājumā tā norāda, ka šis likumdevējs ir iekļāvies sociālajā un normatīvajā kontekstā, kurš attīstās un kuru raksturo pieaugoša informētība par dzīvnieku labturības jautājumiem. Visbeidzot Tiesa konstatē, ka dekrēts neaizliedz un nekavē laist apgrozībā dzīvnieku izcelsmes produktus, kas iegūti no dzīvniekiem, kuri ir nokauti rituālā veidā citā dalībvalstī vai trešā valstī.
Tādējādi Tiesa nospriež, ka Regula Nr. 1099/2009, lasot to LESD 13. panta un Hartas 10. panta 1. punkta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā rituālās kaušanas laikā ir prasīta atgriezeniskas apdullināšanas metode, kas nevar izraisīt dzīvnieka nāvi.
Tiesa turklāt apstiprina Regulas Nr. 1099/2009 (5) spēkā esamību, ņemot vērā Hartā (6) garantētos vienlīdzības, nediskriminācijas un kultūru, reliģiju un valodu daudzveidības principus. Tas, ka regulā dalībvalstīm ir atļauts veikt tādus pasākumus kā obligāta dzīvnieku apdullināšana viņu nonāvēšanai rituālās kaušanas laikā, bet nav ietverts neviens līdzīgs noteikums attiecībā uz dzīvnieku nonāvēšanu medību un zvejas, kā arī kultūras vai sporta pasākumu laikā, nav pretrunā šiem principiem.
Šajā ziņā tā precizē, ka kultūras un sporta pasākumi rada, augstākais, maznozīmīgu gaļas vai dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvi, kam nav būtiska saimnieciska iespaida. Līdz ar to šādu pasākumu nevar pamatoti uzskatīt par pārtikas produktu ražošanas darbību, un tas attaisno to, ka pret to izturas atšķirīgi salīdzinājumā ar kaušanas darbību. Tiesa izdara šādu pašu secinājumu attiecībā uz medību un amatierzvejas darbībām. Proti, šīs darbības notiek apstākļos, kad nonāvēšanas apstākļi ļoti atšķiras no lauksaimniecības dzīvnieku nonāvēšanas apstākļiem.