VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2018. gada 21. novembrī (*)
[Teksts grozīts ar 2019. gada 7. jūnija rīkojumu]
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti attiecībā uz aktīvās vielas “glifosāta” pirmo tirdzniecības atļauju – Daļējs piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar trešās personas komerciālo interešu aizsardzību – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts – Sevišķas sabiedrības intereses – Regula (EK) Nr. 1367/2006 – Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkts – Direktīva 91/414/EEK
Lieta T‑545/11 RENV
Stichting Greenpeace Nederland, Amsterdama (Nīderlande),
Pesticide Action Network Europe (PAN Europe), Brisele (Beļģija),
ko pārstāv B. Kloostra un A. van den Biesen, avocats,
prasītāji,
ko atbalsta
Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv A. Falk, C. Meyer-Seitz, H. Shev, L. Swedenborg un F. Bergius, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Buchet, P. Ondrůšek un L. Pignataro-Nolin, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv T. Henze un D. Klebs, pārstāvji,
European Chemical Industry Council (Cefic), Brisele,
Association européenne pour la protection des cultures (ECPA), Brisele,
ko pārstāv I. Antypas un D. Waelbroeck, avocats,
CropLife International AISBL (CLI), Brisele, ko pārstāv R. Cana, E. Mullier, avocats, un D. Abrahams, barrister,
CropLife America Inc., Vašingtona (Amerikas Savienotās Valstis),
National Association of Manufacturers of the United States of America (NAM), Vašingtona,
un
America Chemistry Council Inc. (ACC), Vašingtona,
ko sākotnēji pārstāvēja M. Abenhaïm un K. Nordlander, advokāti, vēlāk – K. Nordlander un M. Zdzieborska, solicitor, un visbeidzot – K. Nordlander, M. Zdzieborska un Y.‑A. Benizri, advokāts,
un
European Crop Care Association (ECCA), Brisele, ko pārstāv S. Pappas, avocat,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2011. gada 10. augusta lēmumu, ar kuru tika atteikta piekļuve novērtējuma ziņojuma projekta attiecībā uz aktīvo vielu “glifosāts”, ko Vācijas Federatīvā Republika kā ziņotājdalībvalsts bija sagatavojusi atbilstoši Padomes Direktīvai 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV 1991, L 230, 1. lpp.), 4. daļai.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta),
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] (referents) un K. Iliopuls [C. Iliopoulos],
sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 23. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāji, Stichting Greenpeace Nederland un Pesticide Action Network Europe (PAN Europe), 2010. gada 20. decembrī pieprasīja piekļuvi vairākiem dokumentiem, kas attiecās uz glifosāta kā aktīvās vielas pirmo tirdzniecības atļauju, kura izsniegta atbilstoši Padomes Direktīvai 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV 1991, L 230, 1. lpp.). Lūgums tika pamatots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.).
2 Pieprasītie dokumenti bija šādi:
– ziņotājas dalībvalsts, Vācijas Federatīvās Republikas, novērtējuma ziņojuma projekta, kas ticis sagatavots pirms pirmās glifosāta iekļaušanas Direktīvas 91/414 I pielikumā (turpmāk tekstā – “ziņojuma projekts”), kopija;
– pilnīgs pārbaužu saraksts, ko iesnieguši pieteikuma par glifosāta iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā, kas pieņemts ar Komisijas 2001. gada 20. novembra Direktīvu 2001/99/EK, ar ko groza Direktīvas 91/414 I pielikumu, lai šajā sarakstā iekļautu tostarp glifosātu (OV 2001, L 304, 14. lpp.), iesniedzēji;
– vispusīga, pilnīga un oriģināla dokumentācija attiecībā uz pārbaudēm, ko 2001. gadā iesnieguši pieteikuma par glifosāta iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā iesniedzēji, ciktāl tā attiecas uz visām ilglaicīga toksiskuma pārbaudēm, mutagenitātes, kancerogenitātes, neirotoksiskuma pārbaudēm, kā arī visiem pētījumiem attiecībā uz vairošanās procesiem.
3 Ar 2011. gada 20. janvāra vēstuli Eiropas Komisija aicināja prasītājus vērsties pie Vācijas iestādēm, lai iegūtu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, kas minēti iepriekš 2. punktā.
4 Ar 2011. gada 7. februāra vēstuli prasītāji, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu, iesniedza atkārtotu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.
5 Komisijas ģenerālsekretārs pēc tam, kad viņš saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu bija lūdzis Vācijas iestādēm iepriekšēju piekrišanu, ar 2011. gada 6. maija vēstuli piešķīra piekļuvi ziņojuma projektam, izņemot tā 4. daļu (turpmāk tekstā – “strīdīgais dokuments”), pret kuras izsniegšanu iebilda minētās iestādes un kurā bija ietverts pilnīgs pārbaužu saraksts, ko bija iesnieguši pieteikuma par glifosāta pirmo iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikuma sarakstā iesniedzēji. Viņš prasītājiem paziņoja, ka Komisijas rīcībā nav vispusīgas, pilnīgas un oriģinālas dokumentācijas par šīm pārbaudēm, kas Komisijai nekad nav tikusi iesniegta. Komisijas ģenerālsekretārs arī skaidroja, ka joprojām ar Vācijas iestādēm notiek sarunas par strīdīgā dokumenta izsniegšanu un ka vēlāk tiks pieņemts lēmums.
6 Ar 2011. gada 10. augusta lēmumu Komisijas ģenerālsekretārs atteica piekļuvi strīdīgajam dokumentam, pamatojoties uz Vācijas Federatīvās Republikas pausto atteikumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
7 Apstrīdētajā lēmumā Komisijas ģenerālsekretārs izklāstīja iemeslus, kādēļ Vācijas Federatīvā Republika iebilst pret strīdīgā dokumenta izsniegšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, proti, fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzību. Faktiski saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas viedokli strīdīgajā dokumentā ir ietverta konfidenciāla informācija, kas attiecas uz pieteikuma par glifosāta iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikuma sarakstā iesniedzēju intelektuālā īpašuma tiesībām, proti, aktīvās vielas, ko katrs no tiem ražo, detalizēts ķīmiskais sastāvs, detalizēta informācija par katra no pieteikuma iesniedzējiem ražotās vielas ražošanas procesu, informācija par piemaisījumiem, gala produktu sastāvu un līgumattiecībām starp dažādiem pieteikuma iesniedzējiem.
8 Norādot uz to, ka Vācijas iestādes ir paziņojušas, ka tās neuzskata, ka pastāvētu tādas sevišķas sabiedrības intereses kā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzētās, kas varētu pamatot strīdīgā dokumenta izsniegšanu, Komisijas ģenerālsekretārs izvērtēja, vai uz šādām sabiedrības interesēm nevar atsaukties saskaņā ar Regulu Nr. 1367/2006. Viņš norādīja, ka šīs regulas 6. panta 1. punkts nav piemērojams strīdīgajam dokumentam, jo tajā nav ietverta informācija, kas attiektos uz emisijām vidē.
9 Pēc Komisijas ģenerālsekretāra domām, Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka aplūkotā informācija attiecas uz pieteikuma par glifosāta iekļaušanu Direktīvas 91/414 I pielikumā iesniedzēju minētās vielas ražošanas procesu un ka, izvērtējot intereses, vajadzība aizsargāt pieteikuma iesniedzēju intelektuālā īpašuma tiesības pārsniedz sabiedrības intereses informācijas izpaušanā. Faktiski strīdīgajā dokumentā ietvertās informācijas izpaušana ļautu konkurējošiem uzņēmumiem pārņemt pieteikuma par glifosāta iekļaušanu iesniedzēju ražošanas procesu, kas tiem radītu būtiskus zaudējumus, aizskarot to komerciālās intereses un intelektuālā īpašuma tiesības. Sabiedrības intereses informācijas izpaušanā jau esot ņemtas vērā, jo glifosāta emisiju vidē iespējamās sekas izrietot no citām ziņojuma projekta daļām, kas tikušas publiskotas, it īpaši attiecībā uz attiecīgajiem piemaisījumiem un metabolītiem. Runājot par strīdīgajā dokumentā ietverto informāciju par neattiecināmiem piemaisījumiem, tā attiecoties uz elementiem, kas nerada risku veselībai vai videi, bet kas ļautu atklāt katra produkta ražošanas procesu.
10 Komisijas ģenerālsekretārs turklāt norādīja, ka no procedūras, kādā glifosāts tika iekļauts Direktīvas 91/414 I pielikumā, izriet, ka Direktīvā 1367/2006 paredzētās prasības attiecībā uz informācijas par šīs vielas ietekmi uz vidi izpaušanu sabiedrībai ir ņemtas vērā. Šādos apstākļos šīs vielas ražotāju interesēm būtu jāprevalē.
11 Komisijas ģenerālsekretārs no tā secināja, ka pieprasītā informācija neattiecas uz emisijām vidē Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta izpratnē un ka nav pierādījumu par to, ka pastāvētu sevišķas sabiedrības intereses par labu informācijas izpaušanai Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, un, pēc viņa domām, šāda interese ir rodama glifosāta ražotāju komerciālo interešu un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībā.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā
12 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 14. oktobrī, prasītāji cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.
13 Procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros Vispārējā tiesa uzdeva prasītājiem divus jautājumus, un tie atbildēja ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 18. janvārī.
14 Ar Vispārējās tiesas 2013. gada 9. janvāra rīkojumu Komisijai tika lūgts iesniegt Vispārējā tiesā strīdīgo dokumentu un norādīt uz tām dokumenta daļām, kas attiecas uz glifosāta tīrību, visu tajā esošo piemaisījumu “identitāti” un daudzumu, kā arī pārbaudēs izmantoto partiju analītisko sastāvu. Vispārējā tiesa norādīja, ka strīdīgais dokuments nevar tikt izsniegts prasītājiem. Ar 2013. gada 25. janvārī iesniegto vēstuli Komisija iesniedza strīdīgo dokumentu.
15 Strīdīgais dokuments sastāv no trim apakšdokumentiem. Pirmā apakšdokumenta nosaukums ir “Monogrāfija – 1998. gada 11. decembris – 4. daļa – A sadaļa – Glifosāts”, un tam ir astoņi punkti, kuru nosaukumi attiecīgi ir “C.1. Konfidenciāla informācija”, “C.1.1. Detalizēta informācija par aktīvās vielas ražošanas procesu (II A 1.8. pielikums)”, “C.1.2. Aktīvās vielas detalizētas specifikācijas (II A 1.9.–1.11. pielikums)”, “C.1.3. Preparātu detalizētas specifikācijas (II A 1.4. pielikums)”, “C.2. Informācijas par kolektīvu dokumentu iesniegšanu kopsavilkums un novērtējums”, “C.2.1. Iesniegtās informācijas un dokumentācijas kopsavilkums (dokumentu apkopojums B)”, “C.2.2. Iesniegtās informācijas un dokumentācijas novērtējums” un “C.2.3. Secinājumi par ziņotāju uzņēmumu veikto pasākumu saprātīgumu”. Otra apakšdokumenta nosaukums ir “Monogrāfijas papildinājums – 1998. gada 11. decembris, 4. daļa – Glifosāts – Glifosāta trimēzijs – A sadaļa – Glifosāts”, uz kura norādītais datums ir 2000. gada 14. janvāris un kuram ir tikai viens punkts, proti, “C.1.2.1. Izomēru, piemaisījumu un piedevu identitāte (II A 1.10. pielikums)”. Trešā apakšdokumenta nosaukums ir “Monogrāfijas 2. papildinājums – 1998. gada 11. decembris, 4. daļa – Glifosāts – Glifosāta trimēzijs”, uz kura norādītais datums ir 2001. gada 12. maijs un kuram ir trīs daļas, proti, “C.1.1. Detalizēta informācija par aktīvās vielas ražošanas procesu (II A 1.8. pielikums)”, “C.1.2. Aktīvās vielas tīrības detalizētas specifikācijas” un “C.1.2.1. Izomēru, piemaisījumu un piedevu identitāte (II A 1.10. pielikums)”.
16 2013. gada 25. janvāra vēstulē Komisija arī norādīja uz tām trim apakšdokumentu daļām, no kurām sastāv strīdīgais dokuments un kuras attiecas uz glifosāta tīrību, visu tajā esošo piemaisījumu “identitāti” un daudzumu un pārbaudēs izmantoto partiju analītisko sastāvu.
17 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi tika uzklausīti 2013. gada 26. februāra tiesas sēdē (turpmāk tekstā – “2013. gada 26. februāra tiesas sēde”).
18 Vispārējā tiesa ar 2013. gada 8. oktobra spriedumu Stichting Greenpeace Nederland un PAN Europe/Komisija (T‑545/11, turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”, EU:T:2013:523) atcēla apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to bija atteikta piekļuve strīdīgā dokumenta daļām, kurās bija informācija par emisijām vidē, proti, pirmkārt, informācija attiecībā uz visu piemaisījumu identitāti un daudzumu katra uzņēmēja paziņotajā aktīvajā vielā, otrkārt, informācija attiecībā uz dažādās partijās esošiem piemaisījumiem, kā arī katra no šiem piemaisījumiem minimālo, vidējo un maksimālo daudzumu un, treškārt, informācija attiecībā uz dažādu attiecīgo uzņēmēju izgatavoto augu aizsardzības līdzekļu sastāvu.
19 Ar apelācijas sūdzību, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2013. gada 17. decembrī, Komisija pārsūdzēja sākotnējo spriedumu.
20 Vācijas Federatīvajai Republikai, America Chemistry Council Inc. (ACC), CropLife America Inc., CropLife International AISBL (CLI), European Chemical Industry Council (Cefic), European Crop Care Association (ECCA), Association européenne pour la protection des cultures (ECPA) un National Association of Manufacturers of the United States of America (NAM) tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam atbilstoši šajā ziņā iesniegtajiem lūgumiem.
21 Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirzīja vienu pamatu, ar ko tika apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi jēdzienu “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē” Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē.
22 Prasītāji, kurus atbalsta Zviedrijas Karaliste, lūdz noraidīt apelācijas sūdzību.
23 Tiesa ar 2016. gada 23. novembra spriedumu Komisija/Stichting Greenpeace Nederland un PAN Europe (C‑673/13 P, turpmāk tekstā – “spriedums par apelācijas sūdzību”, EU:C:2016:889) atcēla sākotnējo spriedumu un nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi pēc lietas nodošanas atpakaļ
24 Lieta tika nodota izskatīšanai Vispārējās tiesas ceturtajai palātai.
25 2017. gada 30. janvārī un 2. februārī prasītāji un Komisija iesniedza savus rakstveida apsvērumus par lietas nodošanu atpakaļ saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktu.
26 Pēc pieprasījuma piekļūt lietas, kurā taisīts 2013. gada 8. oktobra spriedums Stichting Greenpeace Nederland un PAN Europe/Komisija (T‑545/11, EU:T:2013:523) (turpmāk tekstā – “sākotnējā lieta”), materiāliem un šo materiālu saņemšanas Zviedrijas Karaliste, kā arī CropLife America, NAM, ACC, CLI, Cefic un ECPA saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktu 2017. gada 23. janvārī un 2. februārī iesniedza savus rakstveida apsvērumus par lietas nodošanu atpakaļ.
27 Komisija, CLI, Cefic, ECPA, ECCA, Vācijas Federatīvā Republika un Zviedrijas Karaliste 2017. gada 3. un 4. maijā iesniedza papildu rakstveida apsvērumus saskaņā ar Reglamenta 217. panta 3. punktu.
28 Savos apsvērumos prasītāji, kurus atbalsta Zviedrijas Karaliste, lūdz Vispārējo tiesu:
– atzīt, ka Komisija ir rīkojusies, pārkāpjot Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”) un Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) (OV 2005, L 124, 1. lpp.), un Regulas Nr. 1049/2001 un 1367/2006;
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Savos apsvērumos Komisija, kuru atbalsta CropLife America, NAM, ACC, CLI, Cefic, ECPA, ECCA un Vācijas Federatīvā Republika, lūdz Vispārējo tiesu:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par strīda apjomu
30 Pēc prasītāju iesniegtajiem precizējumiem, kā jau tika norādīts sākotnējā sprieduma 22.–24. punktā, kas netika apstrīdēts spriedumā par apelācijas sūdzību, strīda apmērs ir jāierobežo, attiecinot to uz strīdīgā dokumenta daļu, kurā ir ietverta informācija par aktīvās vielas tīrības pakāpi, tehniskajā materiālā sastopamo piemaisījumu “identitāti” un daudzumu, partiju analītisko sastāvu un precīzu izgatavotā produkta sastāvu, kā prasītāji precizējuši 2013. gada 26. februāra tiesas sēdē. Attiecībā uz piemaisījumiem prasītāji apgalvoja, ka tie ir centušies noskaidrot citas ķīmiskās vielas, kas radušās glifosāta ražošanas procesā, kā arī šo vielu daudzumu. Attiecībā uz to partiju analītisko sastāvu, ko uzņēmēji nodevuši pārbaudēm, prasītāji apgalvoja, ka viņi vēlas noskaidrot partiju saturu un sastāvu, it īpaši citas pievienotās ķīmiskās vielas, kā arī pārbaužu aprakstus un faktiskos rezultātus.
Juridiskais pamatojums
31 Prasības pamatošanai prasītāji izvirza trīs pamatus. Pirmkārt, tie uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā dalībvalstij nav atļauts piemērot veto tiesības un ka Komisija var nepiekrist tās viedoklim par minētās regulas 4. panta 2. punktā paredzētā izņēmuma piemērošanu. Otrkārt, prasītāji apgalvo, ka konkrētais izņēmums no piekļuves tiesībām, kura mērķis ir aizsargāt fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses, nav piemērojams, ja sevišķas sabiedrības intereses pamato pieprasītās informācijas, kas attiecas uz emisijām vidē, izpaušanu. Treškārt, tie norāda, ka apstrīdētais lēmums nav saderīgs ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu un Orhūsas konvencijas 4. pantu, jo Komisija nav izvērtējusi izvirzīto komerciālo interešu faktisko apdraudējuma risku.
Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta piemērošanas jomas pārkāpums
32 Ar savu pirmo pamatu prasītāji apgalvo, ka ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu nevar pamatot atteikumu izpaust informāciju vai ierobežot Komisijas pilnvaras tādējādi, ka tās attiecas tikai uz dalībvalsts norādīto izņēmumu piemērošanas prima facie pārbaudi. Tas, pirmkārt, izrietot no 2007. gada 18. decembra sprieduma Zviedrija/Komisija (C‑64/05 P, EU:C:2007:802) un, otrkārt, Regulas Nr. 1367/2006 piemērošanas, kā arī tādas Eiropas Savienības tiesību aktu interpretācijas, kas ir saderīga ar Orhūsas konvenciju.
33 Komisija apgalvo, ka prasītāju argumentācija ir jānoraida.
34 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā tas arī izriet no tās ceturtā apsvēruma un 1. panta, ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem. Saskaņā ar minētās regulas 2. panta 3. punktu šīs tiesības attiecas ne tikai uz iestāžu izdotajiem dokumentiem, bet arī tiem, kas saņemti no trešajām personām, tostarp dalībvalstīm, kā precizēts šīs pašas regulas 3. panta b) punktā.
35 Tomēr Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ir paredzēti izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem. It īpaši šī panta 5. punktā ir noteikts, ka dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.
36 No judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts ir procesuāla norma, jo tajā ir paredzēta tikai prasība par attiecīgās dalībvalsts iepriekšēju piekrišanu, ja minētā valsts šajā ziņā ir izteikusi īpašu lūgumu, un tā ir veltīta Savienības lēmumu pieņemšanas procesam (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 78. un 81. punkts).
37 Atšķirībā no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta, kurš gadījumā, ja runa ir par trešo personu izdotu dokumentu, šīm personām piešķir vienīgi tiesības uz to, ka ar tām attiecīgā iestāde apspriedīsies saistībā ar šīs pašas regulas 4. panta 1. un 2. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanu, minētās regulas 4. panta 5. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts var pieprasīt iestādei neizsniegt šīs dalībvalsts izdotu dokumentu bez tās iepriekšējas piekrišanas.
38 Ir nospriests, ka gadījumā, ja dalībvalsts ir izmantojusi tai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzētās tiesības lūgt, lai konkrēts šīs valsts izdots dokuments netiktu izsniegts bez tās iepriekšējas piekrišanas, tad, lai iestāde šo dokumentu izsniegtu, ir nepieciešama šīs dalībvalsts iepriekšēja piekrišana (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 50. punkts).
39 No tā turpretī izriet, ka iestāde, kura nav saņēmusi attiecīgās dalībvalsts iepriekšēju piekrišanu, nevar izsniegt attiecīgo dokumentu (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 44. punkts). Šajā gadījumā Komisijas lēmums saistībā ar pieteikumu par piekļuvi attiecīgajam dokumentam ir atkarīgs no Vācijas iestāžu lēmuma, ko tās pieņēmušas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procesa ietvaros.
40 Tomēr no judikatūras izriet, ka ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu attiecīgajai dalībvalstij netiek piešķirtas vispārīgas un beznosacījuma veto tiesības, kas tai ļautu diskrecionāri un bez pamatojuma iebilst pret jebkāda iestādes rīcībā esoša dokumenta izsniegšanu tikai tādēļ, ka šo dokumentu ir izdevusi šī dalībvalsts (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 58. punkts). Pilnvaras, kuras ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu piešķirtas attiecīgajai dalībvalstij, ir ierobežotas ar šīs pašas regulas 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem, un dalībvalstij šajā ziņā ir tikai tiesības uz dalību iestādes lēmuma pieņemšanā. Tādējādi attiecīgās dalībvalsts iepriekšēja piekrišana, kas minēta šī 4. panta 5. punktā, nav pielīdzināma diskrecionārām veto tiesībām, bet gan tikai sava veida apstiprinājumam, ka nepastāv pamatojums minētās regulas 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 76. punkts). Lēmumu pieņemšanas procedūrā, kāda tā noteikta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā, tādējādi ir paredzēts, ka attiecīgajai iestādei un dalībvalstij ir jāatsaucas uz minētajā 4. panta 1.–3. punktā noteiktajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 83. punkts).
41 No tā izriet, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā dalībvalstij ir atļauts iebilst pret tās izdotu dokumentu izsniegšanu, tikai pamatojoties uz materiāltiesiskajiem izņēmumiem, kas paredzēti šīs regulas 4. panta 1.–3. punktā, un tikai pienācīgi pamatojot savu nostāju šajā ziņā (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 99. punkts).
42 Šajā lietā ir jākonstatē, kā norādījusi Komisija, – lai arī šajā gadījumā ir ticis piemērots Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka atteikums izsniegt strīdīgo dokumentu ir pamatots ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, proti, noteiktas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu, tostarp intelektuālā īpašuma tiesību, aizsardzību, uz kurām atsaucas Vācijas iestādes.
43 Otrkārt, tika arī nospriests, ka, pirms tiek atteikta piekļuve dokumentam, kuru izdevusi kāda dalībvalsts, attiecīgajai iestādei ir jāpārbauda, vai dalībvalsts iebildumi ir pamatoti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem un vai tā ir pienācīgi pamatojusi savu nostāju šajā ziņā. Līdz ar to lēmuma atteikt piekļuvi pieņemšanas procedūrā Komisijai jāpārliecinās par to, ka šāds pamatojums pastāv, un tas ir jākonstatē procedūras beigās pieņemtajā lēmumā (spriedums, 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, EU:C:2007:802, 99. punkts).
44 Savukārt atbilstoši judikatūrai, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, iestādei, kurai ir iesniegts pieteikums, nav jāveic attiecīgās dalībvalsts lēmuma, ar ko tiek izteikti iebildumi, izsmeļošs vērtējums, veicot pārbaudi, kas pārsniegtu vērtējumu attiecībā uz to, vai vienkārši pastāv pamatojums, kurā ir atsauce uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem (spriedums, 2012. gada 21. jūnijs, IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, C‑135/11 P, EU:C:2012:376, 63. punkts; rīkojums, 2014. gada 27. marts, Ecologistas en Acción/Komisija, T‑603/11, nav publicēts, EU:T:2014:182, 44. punkts, un spriedums, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑669/11, EU:T:2014:814, 54. punkts). Iestādei, kurai ir iesniegts pieteikums, tomēr ir jāpārbauda, vai dalībvalsts sniegtie paskaidrojumi tai šķiet prima facie pamatoti (spriedums, 2017. gada 5. aprīlis, Francija/Komisija, T‑344/15, EU:T:2017:250, 54. punkts).
45 Komisija pārbaudīja, vai Vācijas Federatīvās Republikas lēmumā, ar ko tika izteikti iebildumi pret strīdīgā dokumenta izsniegšanu, bija norādīts pamatojums, kurā ir atsauce uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, kas attiecas uz komerciālo interešu aizsardzību, kā arī šī pamatojuma prima facie pamatotību (skat. iepriekš 7.–11. punktu).
46 Turklāt ir jānoraida prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija nevarēja balstīties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta tiesību normās paredzēto izņēmumu, lai atteiktos izpaust vides informāciju, jo šī regula ir jāinterpretē saskaņā ar Regulu Nr. 1367/2006 un Orhūsas konvenciju.
47 Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā to, kas jau iepriekš tika minēts 42. punktā, izvirzīto argumentu nevar atbalstīt, jo Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts nav iemesls, kādēļ Komisija atteicās izsniegt šo dokumentu.
48 Tātad pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz sevišķām sabiedrības interesēm, kuras pamato informācijas attiecībā uz emisijām vidē izpaušanu
Par piekļuves tiesību, kas izriet no Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma, apjomu
49 Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts pienākums izsniegt dokumentu, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē, pat gadījumā, ja varētu tikt apdraudētas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā aizsargātās intereses. Šo interpretāciju nevar apšaubīt, aizbildinoties ar tādu interpretāciju, kas būtu saskanīga vai harmoniska ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 17. pantu, 39. panta 2. un 3. punktu 1994. gada 15. aprīļa Līgumā par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (OV 1994, L 336, 214. lpp.; turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”), kas veido Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 3. lpp.) 1.C pielikumu, Direktīvu 91/414 vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1107/2009 (2009. gada 21. oktobris) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414 (OV 2009, L 309, 1. lpp.), it īpaši tās 63. pantu (šajā nozīmē skat. sākotnējo spriedumu, 27.–46. punkts; pēc analoģijas arī skat. spriedumu, 2016. gada 23. novembris, Bayer CropScience un Stichting De Bijenstichting, C‑442/14, EU:C:2016:890, 96.–102. punkts).
Par jēdzienu “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē”
50 Prasītāji, kurus atbalsta Zviedrijas Karaliste, apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi no Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta izrietošo prezumpciju, jo pieprasītā informācija esot vides informācija, kas attiecas uz emisijām vidē. Šāda informācija attiecoties uz visām vielām, kas nonāk vidē, kad atļautā viela “glifosāts” tiek izmantota un lietota glifosātu saturošos pesticīdos. Turklāt ziņojuma projektā ietvertā informācija ļaujot sabiedrībai pārliecināties, vai veiktās pārbaudes sniedz priekšstatu par emisijām un, pamatojoties uz šīm pārbaudēm atļautās vielas, proti, aktīvās vielas “glifosāts”, ietekmi.
51 Komisija, kuru atbalsta CropLife America, NAM, ACC, CLI, Cefic, ECPA un Vācijas Federatīvā Republika, apgalvo, ka jēdziens “emisijas” ir jāinterpretē šauri un ka saskaņā ar vadlīnijām par Orhūsas konvencijas īstenošanu, ko publicējusi ANO Eiropas Ekonomikas komisija (ANO/EEK) 2000. gadā (turpmāk tekstā – “Īstenošanas vadlīnijas”), tas nozīmēt tiešu vai netiešu vielu izdalīšanos no iekārtām. Tā apgalvo, ka pieprasītā informācija neattiecas uz emisijām vidē, jo strīdīgajā dokumentā ietvertā informācija detalizēti attiecoties uz glifosāta ražošanas metodēm, ko ir iesnieguši dažādi pieteikuma par glifosāta iekļaušanu sarakstā iesniedzēji, kurus aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, un ka informācija, kas interesē prasītājus, nevar tikt nošķirta un izolēta no informācijas par aktīvās vielas ražošanas metodēm, kas ir pats strīdīgā dokumenta priekšmets. Strīdīgā informācija turklāt esot pārāk “attālināta no tirgus”, lai to varētu uzskatīt par informāciju, kas attiecas uz emisijām vidē, un tai, raugoties no vides viedokļa, neesot nozīmes, jo visi piemaisījumi, kas tika uzskatīti par toksikoloģiski, ekotoksikoloģiski vai videi nozīmīgiem, tika izpausti.
52 Pirmkārt, attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru tiesību norma par emisijām vidē ir jāinterpretē šauri, to atliek vienīgi noraidīt. Pietiek norādīt, ka Tiesa šajā ziņā jau ir nospriedusi, ka, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa sākotnējā sprieduma 49. un 53. punktā nepiemēroja Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma jēdziena “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē” šauru interpretāciju (spriedums par apelācijas sūdzību, 55. punkts).
53 Otrkārt, runājot par Komisijas atsauci uz iepriekš 51. punktā minētajām Īstenošanas vadlīnijām, lai apgalvotu, ka jēdziens “emisijas” attiecas uz emisijām, kas rodas no iekārtām, pietiek norādīt, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, sākotnējā sprieduma 54.–56. punktā varēja uzskatīt, ka jēdziens “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē” Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, attiecas ne tikai uz informāciju par emisijām no noteiktām rūpnieciskām iekārtām (spriedums par apelācijas sūdzību, 70. punkts).
54 Treškārt, ir jāuzsver, ka Tiesa ir norādījusi, – lai arī jēdzienā “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē” Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē neietilpst informācija par pilnībā hipotētiskām emisijām, šis jēdziens tomēr nevar tikt attiecināts vienīgi uz informāciju par emisijām, kas tiek faktiski izdalītas vidē, lietojot augu aizsardzības līdzekli vai aktīvo vielu uz augiem vai zemes, jo šīs emisijas ir atkarīgas it īpaši no lauksaimnieku faktiski izmantotā produkta daudzuma, kā arī no tirgotā galaprodukta sastāva (spriedums par apelācijas sūdzību, 73. punkts). Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka šajā jēdzienā ietilpst arī informācija par augu aizsardzības līdzekļa vai aktīvās vielas paredzamajām emisijām vidē, kas normālos vai reālos šī produkta vai aktīvās vielas lietošanas apstākļos atbilst tām, attiecībā uz kurām ir izdota minētā produkta vai minētās vielas tirdzniecības atļauja un kas dominē zonā, kurā šo produktu vai vielu ir paredzēts lietot (spriedums par apelācijas sūdzību, 74. punkts). Tā turklāt precizēja, ka, lai arī ar produkta vai aktīvās vielas laišanu tirgū parasti nepietiek, lai uzskatītu, ka šis produkts vai viela noteikti tiks izdalīta vidē un ka informācija par abiem minētajiem attiecas uz “emisijām vidē”, tas tā nav tāda produkta kā augu aizsardzības līdzeklis un tajā esošo aktīvo vielu gadījumā, kuras normālas lietošanas gadījumā ir paredzēts izdalīt vidē to funkciju dēļ vien. Šādā gadījumā paredzamās emisijas vidē normālos vai reālos attiecīgā produkta vai šajā produktā esošās aktīvās vielas lietošanas apstākļos nav varbūtējas un ietilpst jēdzienā “emisijas vidē” Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē (spriedums par apelācijas sūdzību, 75. punkts).
55 Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka Tiesa spriedumā par apelācijas sūdzību uzskatīja, ka Vispārējā tiesa, nolemjot, ka pietiek ar to, ka informācija pietiekami tieši attiecas uz emisijām vidē, lai tā ietilptu jēdzienā “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē” Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
56 Pirmām kārtām, tā norādīja, ka no Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmā teikuma formulējuma izriet, ka šajā tiesību normā ir paredzēta informācija, kas “attiecas uz emisijām vidē”, proti, informācija par šādām emisijām vai kas attiecas uz tām, nevis informācija, kam ir tieša vai netieša saikne ar emisijām vidē. Šāda interpretācija ir apstiprināta Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta d) apakšpunktā, kurā ir atsauce uz “informāciju par emisijām” (spriedums par apelācijas sūdzību, 78. punkts). Otrām kārtām, Tiesa nosprieda, ka šis jēdziens ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ietilpst tostarp informācija, kura ļauj sabiedrībai uzzināt, kas tiek faktiski izdalīts vidē vai arī kas ir paredzams, ka tiks izdalīts vidē normālos vai reālos attiecīgā produkta vai vielas lietošanas apstākļos, un kura atbilst tai informācijai, attiecībā uz ko ir izdota šī produkta vai vielas tirdzniecības atļauja un kas dominē zonā, kurā šo produktu vai vielu ir paredzēts lietot. Līdz ar to šis pats jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā tostarp ir ietvertas norādes par faktisko vai paredzamo minētā produkta vai minētās vielas emisiju veidu, sastāvu, daudzumu, datumu vai vietu šādos apstākļos (spriedums par apelācijas sūdzību, 79. punkts).
57 Jēdzienā “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē” ir jāietver arī informācija, kas ļauj sabiedrībai pārbaudīt, vai ir pareizs faktisko vai paredzamo emisiju, pamatojoties uz kurām kompetentā iestāde izsniegusi attiecīgā produkta vai vielas tirdzniecības atļauju, izvērtējums, kā arī dati par šo emisiju ietekmi uz vidi. Būtībā no Regulas Nr. 1367/2006 2. apsvēruma izriet, ka šajā regulā garantētās pieejas vides informācijai mērķis tostarp ir veicināt efektīvāku sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā, tādējādi palielinot kompetento iestāžu atbildību par lēmumu pieņemšanu, lai sekmētu sabiedrības informētību un atbalstu pieņemtajiem lēmumiem. Lai nodrošinātu, ka kompetento iestāžu pieņemtie lēmumi vides jomā ir pamatoti, un lai varētu efektīvi piedalīties lēmumu pieņemšanā vides jomā, sabiedrībai ir jābūt piekļuvei informācijai, kas tai ļauj pārbaudīt, vai emisijas ir pareizi novērtētas, un tai ir jāvar loģiski saprast, kā minētās emisijas var ietekmēt vidi (spriedums par apelācijas sūdzību, 80. punkts).
58 Turpretī, lai arī jēdziens “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē” nav jāinterpretē šauri, šajā jēdzienā tomēr nevar iekļaut visu informāciju, kurai ir jebkāda saikne, pat tieša, ar emisijām vidē. Ja šis jēdziens tiktu interpretēts tādējādi, ka tajā ietilpst šāda informācija, tas lielā mērā pārklātos ar jēdzienu “vides informācija” Regulas Nr. 1367/2006 2. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē. Šāda interpretācija arī atņemtu jebkādu lietderīgo iedarbību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētajai iespējai iestādēm atteikt vides informācijas publiskošanu, pamatojoties it īpaši uz to, ka šāda publiskošana apdraudētu noteiktas fiziskas vai juridiskas personas komerciālo interešu aizsardzību un apdraudētu līdzsvaru, ko Savienības likumdevējs ir vēlējis nodrošināt starp pārskatāmības mērķi un šo interešu aizsardzību. Tas arī nesamērīgi apdraudētu LESD 339. pantā garantēto profesionālā noslēpuma aizsardzību (spriedums par apelācijas sūdzību, 81. punkts).
Par jēdziena “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē” piemērošanu strīdīgajam dokumentam
59 Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka prasītāji nav lūguši piekļuvi informācijai attiecībā uz līgumiskām attiecībām starp dažādiem uzņēmējiem, kuri bija paziņojuši par glifosātu, vai informācijai par tā ražošanas metodi, kas bija ietverta šādos pirmā apakšdokumenta, ko Komisija bija iesniegusi Vispārējai tiesai, punktos: “C.1.1. Detalizēta informācija par aktīvās vielas ražošanas procesu (II A.1.8. pielikums)” (1.–11. lpp.) un “C.2. Informācijas par kolektīvu dokumentu iesniegšanu kopsavilkums un novērtējums” (88. un 89. lpp.), un Komisijas iesniegtā trešā apakšdokumenta punktā “C.1.1. Detalizēta informācija par aktīvās vielas ražošanas procesu (II A 1.8. pielikums)” (1.–3. lpp., ieskaitot).
60 Otrām kārtām, prasītāji 2013. gada 26. februāra tiesas sēdē paskaidroja dažus jautājumus attiecībā uz savu pieteikumu par piekļuvi. Viņi vēlējās iegūt informāciju par glifosātā esošo piemaisījumu “identitāti” un daudzumu, kā arī pārbaudīto partiju analītisko sastāvu, it īpaši minēto partiju sastāvu un pārbaužu laikā pievienoto ķīmisko vielu “identitāti” un daudzumu, pārbaužu ilgumu un faktisko ietekmi uz aktīvo vielu.
61 Tādējādi būtu jāuzskata, ka Komisija, atsakot izsniegt attiecīgos dokumentus tikai tādēļ, ka strīdīgā dokumenta pārējās daļās – nevis 59. punktā minētajās – varētu būt ietverta informācija, kas iepriekš norādīta 60. punktā, vai arī informācija, kas attiecas uz augu aizsardzības līdzekļa, kurš satur glifosātu, sastāvu, ar nosacījumu, ka šī informācija attiecas uz emisijām vidē, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.
62 Trešām kārtām, sākotnējā lietā prasītāji ir paskaidrojuši, kā informācija attiecībā uz glifosātā esošo piemaisījumu “identitāti” un daudzumu, pārbaudīto partiju analītisko sastāvu un produkta, kurš satur šo vielu, sastāvu varētu palīdzēt noteikt minēto piemaisījumu emisijas līmeni vidē.
63 Prasības pieteikumā prasītāji apgalvo, ka aktīvās vielas atliekas vidē un šo atlieku ietekme uz cilvēka veselību ir tieši saistīta ar vielas tīrību, it īpaši glifosātā esošo piemaisījumu “identitāti” un daudzumu, un ne tikai ar to piemaisījumu “identitāti” un daudzumu, kurus Komisija atzīst par būtiskiem. Saskaņā ar to viedokli ir arī svarīgi zināt pārbaudēs izmantoto partiju analītisko sastāvu, lai tās varētu interpretēt, kā arī pētījumus, ar kuriem tikusi pamatota glifosāta iekļaušana Direktīvas 91/414 I pielikumā. Tas esot iemesls, kādēļ būtu jāizpauž precīzs izgatavoto un pārbaudīto produktu sastāvs, kas ļautu noteikt, kādi toksiski elementi izplūst vidē un cik ilgu laiku tie, iespējams, tur paliek.
64 Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem sākotnējā lietā, prasītāji arī norādīja, kādēļ to pieprasītā informācija attiecās uz jēdzienu “emisijas vidē”. Tātad – glifosātā esošie piemaisījumi izdalās vidē vienlaicīgi ar pašu glifosātu. Turklāt šie piemaisījumi atkarībā no to daudzuma varēja ietekmēt to pārbaužu rezultātus, kas nepieciešamas, lai izvērtētu glifosāta kaitīgo iedarbību, nolūkā to iekļaut Direktīvas 91/414 I pielikumā. Lai noteiktu, vai šīs iekļaušanas nolūkā veiktās pārbaudes atspoguļo emisijas vidē, kas notiek, izmantojot glifosātu saturošus augu aizsardzības līdzekļus, tātad būtu jāpiekļūst informācijai attiecībā uz partiju analītisko sastāvu. Savas atbildes pielikumā prasītāji ir iekļāvuši dokumentu, kurā tostarp atspoguļots process, kādā glifosāts tiek ražots, kā arī elementi, kas tiek pievienoti, lai šo aktīvo vielu izgatavotu, un kurā uzsvērts fakts, ka izgatavotajā aktīvajā vielā esošie piemaisījumi nonāk vidē. Turklāt šajā pašā dokumentā ir uzsvērts, cik svarīgi ir iegūt informāciju attiecībā uz pārbaudīto partiju analītisko sastāvu, lai izvērtētu, vai šis sastāvs atbilst to produktu sastāvam, kuri tiek laisti tirgū, jo neliela apmēra ražošanā var būt atšķirīgs glifosāta analītiskais sastāvs nekā tāda glifosāta analītiskais sastāvs, kas laišanai tirgū tiek ražots lielā apmērā. Iegūstot šo informāciju, varētu kontrolēt iespējamās atšķirības starp pārbaudīto partiju analītisko sastāvu, lai glifosātu iekļautu Direktīvas 91/414 I pielikumā, un tirgū laisto produktu analītisko sastāvu un noteikt, vai veiktās pārbaudes atbilst glifosāta faktiskajām emisijām vidē. Visbeidzot, minētajā dokumentā ir uzsvērts, ka pieprasītā informācija ļautu uzzināt, vai metabolīta līmenim, kādā transformējas glifosāts, kurš izdalās vidē, ir paliekošs raksturs un tas piesārņo gruntsūdeņus.
65 Lai arī Komisija atzīst, ka visas vielas neizbēgami izdalās vidē kādā to dzīves cikla posmā, tā uzskata, ka strīdīgajā dokumentā ir ietverta nevis informācija, kas varētu tikt uzskatīta par attiecināmu uz emisijām vidē, bet gan informācija, kas attiecas uz ražošanas metodēm, kuras izmantojuši dažādi uzņēmēji, kas bija paziņojuši par glifosātu, lai to iekļautu Direktīvas 91/414 I pielikumā. Tā iebilst pret tādas informācijas izpaušanu, kas attiecas uz piemaisījumiem un partiju analītisko sastāvu, tādēļ ka tas ļautu atklāt aktīvās vielas ražošanas metodi un ar to saistītos komercnoslēpumus, jo šīs dažādās informācijas kategorijas neesot iespējams nošķirt un izolēt. Visbeidzot Komisija apgalvo, ka jebkāda būtiska informācija no toksikoloģijas viedokļa un attiecībā uz aktīvās vielas ietekmi uz veselību ir tikusi rūpīgi izanalizēta un paziņota tās 2011. gada 6. maija lēmumā, minot arī, ka prasītāji nav norādījuši iemeslus, kādēļ, lai novērtētu glifosāta iekļaušanas Direktīvas 91/414 I pielikumā procedūras pamatotību, nebūtu pietiekami ar jau izsniegtajiem dokumentiem.
66 Ceturtām kārtām, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa, veicot pierādījumu savākšanas pasākumus sākotnējā lietā, ir iepazinusies ar strīdīgo dokumentu, kurš, kā Komisija to jau ir atgādinājusi strīdīgajam dokumentam pievienotajā vēstulē, ir iedalīts apakšdokumentos.
67 Pirmajā apakšdokumentā tostarp ir iekļauts punkts “C.1.2. Aktīvās vielas detalizētas specifikācijas (II A 1.9.–1.11. pielikums)”, kurā, pirmkārt, ir atspoguļoti paziņojumi, ko ziņotājai dalībvalstij bija iesnieguši uzņēmēji, kuri vēlējās iekļaut glifosātu Direktīvas 91/414 I pielikumā, un identificēti izgatavotajā glifosātā esošie dažādie piemaisījumi, kā arī katra no šiem piemaisījumiem precīzs vai maksimālais daudzums (punkts “C.1.2.1. Izomēru, piemaisījumu un piedevu identitāte (II A 1.10. pielikums)”, 11.–61. lpp.) un, otrkārt, pārbaudīto partiju analītiskais sastāvs, tabulā norādot dažādās partijās ietverto visu piemaisījumu daudzumu, kā arī katra piemaisījuma minimālo, vidējo un maksimālo daudzumu, ņemot vērā, ka vairākums attiecīgo uzņēmēju bija iesnieguši arī datu analīzes un pārbaudes metodes (punkts “C.1.2.2. Partiju analītiskais sastāvs (II A 1.11. pielikums)”, 61.–84. lpp.). Pirmajā apakšdokumentā ir ietverts arī punkts “C.1.3. Preparātu detalizētas specifikācijas (II A 1.4. pielikums)”, kurā ir aprakstīts tāda glifosātu saturoša augu aizsardzības līdzekļa saturs, ko ražo visi uzņēmēji, kuri bija paziņojuši šo aktīvo vielu (84.–88. lpp.).
68 Otrā apakšdokumenta vienīgā apakšnodaļa (skat. iepriekš 15. punktu) sastāv no tabulas, kurā ir norādīti dažādi uzņēmēji, kas bija paziņojuši glifosātu, katra no minēto uzņēmumu aktīvajā vielā ietvertajiem piemaisījumiem struktūrformula un katra no šiem piemaisījumiem precīzs un maksimālais daudzums (1.–6. lpp.).
69 Trešajā apakšdokumentā tostarp ir ietverti divi punkti, attiecīgi “C.1.2. Aktīvās vielas tīrības detalizētas specifikācijas” un “C.1.2.1. Izomēru, piemaisījumu un piedevu identitāte (II A 1.10. pielikums)” (4.–13. lpp.). C.1.2. punktā ir atspoguļoti glifosāta–trimēzijā esošie dažādie piemaisījumi, kā arī katra no šiem piemaisījumiem precīzais vai maksimālais daudzums (4. lpp.), pārbaudīto partiju analītiskais sastāvs un tabulas veidā ir norādīts dažādās partijās sastopamo visu piemaisījumu daudzums (7. lpp.). C.1.2.1. punkts sastāv no otrajā apakšdokumentā ietvertajai tabulai līdzīgas tabulas, kurā ir minēta tāda paša veida informācija (8.–13. lpp.).
70 Ņemot vērā šos precizējumus, ir jānosaka, vai strīdīgajā dokumentā ir informācija, kas attiecas uz emisijām vidē.
71 Vispirms ir jānorāda, ka, pirmkārt, lietas dalībnieki neapstrīd, ka tāda aktīvā viela kā glifosāts noteikti tiek izdalīta vidē kādā tās dzīves cikla posmā, un ka, otrkārt, strīdīgajā dokumentā ir informācija, kas attiecas uz emisijām vidē. Turpretī lietas dalībnieki nav vienisprātis jautājumā par to, vai šī informācija ietilpst jēdzienā “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē”, kā to definējusi Tiesa spriedumā par apelācijas sūdzību.
72 Lai izlemtu šo jautājumu, ir jāatsaucas uz Regulas Nr. 1107/2009 attiecīgajām tiesību normām. Šīs regulas mērķis ir paredzēt Savienībā tirdzniecībai paredzētu augu aizsardzības līdzekļu atļaušanas, tirgū laišanas, lietošanas un kontroles noteikumus (Regulas Nr. 1107/2009 1. pants), un tā attiecas uz produktiem tādā formā, kādā tos piegādā lietotājiem un kurā ir darbīgās vielas, aizsargvielas vai sinerģisti vai kura sastāv no tām (Regulas Nr. 1107/2009 2. pants).
73 No Regulas Nr. 1107/2009 izriet, ka vielas būtu jāiekļauj augu aizsardzības līdzekļos tikai tad, ja ir pierādīts to nozīmīgums augkopībā un nav sagaidāms, ka tām būtu kaitīga ietekme uz cilvēku vai dzīvnieku veselību vai nevēlama iedarbība uz vidi (10. apsvērums). Paredzamības, efektivitātes un saskaņotības interesēs būtu jāizstrādā detalizēta procedūra, lai novērtētu, vai darbīgo vielu var apstiprināt (12. apsvērums). Papildus darbīgajām vielām augu aizsardzības līdzekļi var saturēt aizsargvielas vai sinerģistus, kā arī papildvielas (21. un 22. apvērums).
74 Augu aizsardzības līdzekļus, kas satur darbīgās vielas, var izstrādāt dažādā veidā un lietot dažādu sugu augiem un dažādiem augu produktiem atšķirīgos lauksaimniecības, augu veselības un vides (tostarp klimata) apstākļos. Tādēļ augu aizsardzības līdzekļu atļauju piešķiršana būtu jāuztic dalībvalstīm (23. apsvērums). Noteikumiem, kuri reglamentē atļauju piešķiršanu, ir jānodrošina augsts aizsardzības standarts. Jo īpaši, piešķirot atļaujas augu aizsardzības līdzekļiem, mērķim aizsargāt cilvēku un dzīvnieku veselību un vidi vajadzētu būt prioritāram attiecībā pret mērķi uzlabot augu ražību. Tādēļ pirms augu aizsardzības līdzekļu laišanas tirgū būtu jāpierāda, ka tie dod noteiktu labumu augkopībai un tiem nav nekādas kaitīgas ietekmes uz cilvēku vai dzīvnieku, tostarp neaizsargātāko grupu, veselību vai nekādas nevēlamas iedarbības uz vidi (24. apsvērums).
75 Augu aizsardzības līdzeklī esošās darbīgās vielas var ražot, lietojot dažādus ražošanas procesus, kā rezultātā specifikācijas atšķiras. Šādām atšķirībām var būt ietekme uz drošumu. Efektivitātes labad Savienības mērogā būtu jānodrošina saskaņota procedūra šo atšķirību novērtēšanai (27. apsvērums).
76 Visbeidzot, Regulas Nr. 1107/2009 29. apsvērumā ir norādīts, ka savstarpējās atzīšanas princips ir viens no līdzekļiem, kā nodrošināt preču brīvu apriti Savienībā. Lai izvairītos no darba dublēšanās, samazinātu nozares un dalībvalstu administratīvo slodzi un nodrošinātu saskaņotāku augu aizsardzības līdzekļu pieejamību, vienas dalībvalsts izsniegtās atļaujas būtu jāatzīst citām dalībvalstīm, kurās lauksaimniecības, augu veselības, vides (tostarp klimatiskie) apstākļi ir līdzīgi. Tādēļ Savienība būtu jāsadala zonās ar šādiem salīdzināmiem apstākļiem, lai atvieglotu savstarpējo atzīšanu. Tomēr vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijai raksturīgu vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ var būt vajadzīgs, ka, iesniedzot pieteikumu, dalībvalstis atzīst citā dalībvalstī izsniegtu atļauju, groza to vai atsakās atļaut augu aizsardzības līdzekli savā teritorijā, ja tas ir pamatoti konkrētu vides vai lauksaimniecības apstākļu dēļ vai ja nevar sasniegt minētajā regulā noteikto augstas pakāpes cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzību.
77 Augu aizsardzības līdzekļu laišanai tirgū Savienībā Regulā Nr. 1107/2009 ir paredzēta sistēma, kurā tādas aktīvās vielas kā, piemēram, glifosāts apstiprināšanas procedūras (Regulas Nr. 1107/2009 7.–13. pants) ir nošķirtas no gatavā augu aizsardzības līdzekļa, proti, galīgā produkta, kurš sastāv no aktīvās vielas un citiem elementiem, atļaušanas procedūrām, kuras pēc tam tiek piemērotas uzņēmējiem (Regulas Nr. 1107/2009 33.–39. pants).
78 Darbīgo vielu apstiprināšanas procedūra notiek Savienības mērogā, un tā tiek pabeigta ar Komisijas pieņemtu tiesību aktu, kurā ir noteikts, vai viela tiek apstiprināta vai nē. Lietas dalībnieki neapstrīd, ka, lai aktīvā viela tiktu apstiprināta, ir jāveic novērtējums attiecībā uz “vismaz viena tāda auga aizsardzības līdzekli, kura sastāvā ir attiecīgā darbīgā viela, vienu vai vairākiem lietojumiem” (Regulas Nr. 1107/2009 4. panta 5. punkts), kurš sastāv galvenokārt no viena vai vairākiem konkrētiem ieteiktajiem augu aizsardzības līdzekļa lietojumiem vienam vai vairākiem konkrētiem augiem un ietver atbilstošus lietošanas nosacījumus, kas ieteikti šim attiecīgajam lietojumam.
79 Tā kā augu aizsardzības līdzeklis var tikt laists tirgū vai lietots tikai tad, ja tas attiecīgajā dalībvalstī ir atļauts atbilstoši Regulai Nr. 1107/2009 (Regulas Nr. 1107/2009 28. pants), saskaņā ar it īpaši tās 29. pantā paredzētajiem atļaujas izsniegšanas nosacījumiem pieteikuma iesniedzējs, kas vēlas laist tirgū augu aizsardzības līdzekli, iesniedz pieteikumu atļaujas saņemšanai vai grozīšanai personīgi vai ar pārstāvja starpniecību katrā dalībvalstī, kur paredzēts laist tirgū šo augu aizsardzības līdzekli (Regulas Nr. 1107/2009 33. pants).
80 Atļaujas izsniegšanas procedūrā dalībvalsts, kas izskata pieteikumu, veic neatkarīgu, objektīvu un pārredzamu novērtējumu, ņemot vērā attiecīgā laika zinātnes un tehnikas atziņas, kā arī vadlīnijas, kuras pieejamas pieteikuma iesniegšanas laikā. Tā dod iespēju visām attiecīgajā zonā esošajām dalībvalstīm iesniegt viedokļus, ko ņem vērā novērtējumā. Tā piemēro vienotus principus Regulas Nr. 1107/2009 29. panta 6. punktā minēto augu aizsardzības līdzekļu novērtēšanai un atļauju izsniegšanai, nosakot, ciktāl tas iespējams, vai augu aizsardzības līdzeklis atbilst 29. pantā paredzētajām prasībām tajā pašā zonā, ja to lieto saskaņā ar 55. pantu un reālos lietošanas apstākļos. Dalībvalsts, kas izskata pieteikumu, savu novērtējumu dara pieejamu pārējām dalībvalstīm tajā pašā zonā (Regulas Nr. 1107/2009 36. panta 1. punkts).
81 Ja attiecībā uz darbīgo vielu, aizsargvielu vai sinerģistu jānosaka, vai cits avots vai arī tā paša avota ražošanas procesa vai ražošanas vietas maiņa atbilst Regulas Nr. 1107/2009 29. panta 1. punkta b) apakšpunkta prasībām, šo novērtējumu veic dalībvalsts, kura ziņojusi par darbīgo vielu, aizsargvielu vai sinerģistu, kā minēts šīs pašas regulas 7. panta 1. punktā, ja vien minētās regulas 35. pantā minētā dalībvalsts, kas izskata pieteikumu, nepiekrīt novērtēt līdzvērtību. Pieteikuma iesniedzējs iesniedz visus nepieciešamos datus dalībvalstij, kas novērtē līdzvērtību (Regulas Nr. 1107/2009 38. pants).
82 No iepriekš 73.–81. punktā minētajām tiesību normām izriet, ka tāda aktīvā viela kā glifosāts ir jāapstiprina Savienības mērogā, pirms tā tiek iekļauta augu aizsardzības līdzekļos, attiecībā uz kuriem savukārt obligāti ir jāsaņem dalībvalsts atļauja, lai nodrošinātu, ka šo līdzekļu sastāvs atbilst Regulas Nr. 1107/2009 29. pantā paredzētajiem atļaujas izsniegšanas nosacījumiem. Turklāt, kā būtībā norādījusi Vācijas Federatīvā Republika, aktīvās vielas “glifosāts” izvērtēšanai un apstiprināšanai Savienības mērogā principā joprojām nav nekādas saiknes ar vēlāku šīs vielas konkrētu lietošanu. Aktīvās vielas “glifosāts” apstiprināšanā nekādi nav iekļauta šīs vielas lietošana izolēti. Šī viela tiek izmantota tikai pēc tam, kad tā iekļauta tāda augu aizsardzības līdzekļa sastāvā, kuru dalībvalsts ir atļāvusi laist tirgū. Līdz ar to, lai arī ir skaidrs, ka tāda aktīvā viela kā glifosāts noteikti tiks izdalīta vidē kādā tās dzīves cikla posmā, tas notiks vienīgi ar tāda augu aizsardzības līdzekļa starpniecību, attiecībā uz kuru veikta atļaujas izsniegšanas procedūra.
83 No iepriekš 73.–81. punktā minētajām tiesību normām arī izriet, ka Regulā Nr. 1107/2009 paredzētās sistēmas sekas ir tādas, ka augu aizsardzības līdzeklis, attiecībā uz kuru dalībvalstī tiek pieprasīta atļauja, var dažādā ziņā atšķirties no produkta, kas aktīvās vielas apstiprināšanas nolūkā tiek iesniegts un novērtēts Savienības mērogā. Visbeidzot, kā pamatoti norādījusi Komisija, pirmkārt, atļaujā paredzētā augu aizsardzības līdzekļa lietošana un piemērošanas nosacījumi dalībvalstī var ļoti atšķirties no tiem, kuri teorētiski tikuši izvērtēti Savienības mērogā.
84 Otrkārt, aktīvās vielas un konkrētā augu aizsardzības līdzekļa, kas to satur, attiecībā uz kuriem tiek lūgta atļauja valsts līmenī, noteikti tehniskie aspekti var ļoti atšķirties no aktīvās vielas un augu aizsardzības līdzekļa attiecīgā lietojuma, kas apstiprināšanas stadijā ir tikuši izvērtēti Savienības mērogā. Tas tā ir tādēļ, ka augu aizsardzības līdzekli, attiecībā uz kuru tiek pieprasīta atļauja, var ražot – un tā tas turklāt bieži arī ir – cits uzņēmums, nevis tas, kurš ir lūdzis aktīvās vielas apstiprināšanu Savienības mērogā.
85 Turklāt ir jānorāda, ka, pat ja atļauto aktīvo vielu un konkrēto augu aizsardzības līdzekli ražotu tas pats uzņēmums, kurš iesniedzis pieteikumu aktīvās vielas apstiprināšanai, minētās vielas ražošanas metode un līdz ar to arī augu aizsardzības līdzeklī, attiecībā uz kuru tiek pieprasīta atļauja un kurš vēlāk tiks izdalīts vidē, esošie piemaisījumi var atšķirties no tiem, kas ir tikuši analizēti Savienības mērogā. Kā tas minēts it īpaši Regulas Nr. 1107/2009 23.–27. apsvērumā, ne tikai augu aizsardzības līdzeklis var tikt izstrādāts dažādos veidos un tikt lietots dažādu sugu augiem un dažādiem augu produktiem atšķirīgos lauksaimniecības, augu veselības un vides (tostarp klimata) apstākļos (skat. iepriekš 74. punktu), bet arī aktīvā viela, kuru satur augu aizsardzības līdzeklis, var tikt ražota, lietojot dažādus ražošanas procesus, kā rezultātā specifikācijas atšķiras (skat. iepriekš 75. punktu).
86 Tieši šī iemesla dēļ saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 29. panta 1. punkta b) apakšpunktu atļaujas izsniegšanas procedūrā dalībvalstij ir pienākums izvērtēt, vai aktīvajai vielai ir atšķirīgs avots vai tas pats avots, taču ir notikusi ražošanas procesa vai ražošanas vietas maiņa. Ja tā tas ir, šai dalībvalstij ir jāizvērtē, vai aktīvās vielas, kuru satur augu aizsardzības līdzeklis, attiecībā uz kuru tiek lūgta atļauja, specifikācijas (Regulas Nr. 1107/2009 38. pants) ir tās pašas kā tās, kuras ir tikušas novērtētas Savienības mērogā un atzītas par atbilstošām Regulas Nr. 1107/2009 4. pantā minētajiem apstiprināšanas kritērijiem.
87 Turklāt ir jāpiebilst, ka Regulas Nr. 1107/2009 29. panta 3. punktā ir noteikts, ka Regulas Nr. 1107/2009 29. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto līdzvērtības prasības ievērošanu “konstatē ar oficiāliem vai oficiāli atzītiem izmēģinājumiem un analīzēm, kuras veic tādos lauksaimniecības, augu veselības un vides apstākļos, kas atbilst attiecīgā augu aizsardzības līdzekļa lietošanai un raksturo apstākļus, kādi pārsvarā ir zonā, kur paredzēts to lietot.”
88 Šādos apstākļos, tāpat kā apgalvojušas Komisija un Vācijas Federatīvā Republika, ir jāuzskata, ka tikai konkrētā augu aizsardzības līdzekļa laišanas tirgū valsts atļaujas izsniegšanas procedūras stadijā dalībvalsts izvērtē iespējamās emisijas vidē un parādās konkrēta informācija par faktisko vai paredzamo emisiju raksturu, sastāvu, daudzumu, datumu un vietu šādos aktīvās vielas un konkrētā augu aizsardzības līdzekļa, kurā tā ietverta, apstākļos sprieduma par apelācijas sūdzību 79. punkta izpratnē (skat. iepriekš 56. punktu).
89 Šajā gadījumā tas nozīmē, ka ziņojuma projekts, kas sagatavots apstiprināšanas procedūras Savienības mērogā ietvaros, attiecas uz augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā ir glifosāts, vienu vai vairākiem lietojumiem, kādus piedāvā pieteikuma šīs vielas apstiprināšanai iesniedzēji, un augu aizsardzības līdzekļu specifisko sastāvu, kāds izriet no šo pieteikuma iesniedzēju ražošanas procesa, brīdī, kad tiek iesniegts pieteikums aktīvās vielas apstiprināšanai.
90 Tā kā augu aizsardzības līdzekļa, kuru dalībvalsts atļāvusi savā teritorijā, lietošana, piemērošanas nosacījumi un sastāvs aktīvās vielas apstiprināšanas stadijā var ļoti atšķirties no tiem produktiem, kuri novērtēti Savienības mērogā, ir jāuzskata, ka strīdīgajā dokumentā ietvertā informācija neattiecas uz emisijām, kuru novadīšana vidē ir paredzama, un tai ir vienīgi saikne ar emisijām vidē. Līdz ar to šāda informācija neietilpst jēdzienā “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē” saskaņā ar sprieduma par apelācijas sūdzību 78. punktu.
91 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tātad ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka strīdīgajā dokumentā nebija ietverta informācija, kas attiecas uz emisijām vidē, un līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.
92 Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītāju tiesas sēdē izvirzīto argumentu, ka būtībā, tā kā augu aizsardzības līdzekļa atļaušanas stadijā dalībvalstis atkārtoti neizvērtē Savienības mērogā apstiprināto aktīvo vielu, ir nepieciešams iegūt piekļuvi strīdīgajam dokumentam. Ir jāuzsver, tāpat kā to darījušas Komisija, Cefic un ECPA, ka atļaujas izsniegšanas procedūrā tiek analizēts augu aizsardzības līdzeklis kopumā ar visām tā sastāvdaļām. Tikai pēc tam, kad visas pārbaudes vai analīzes ļauj secināt, ka Regulas Nr. 1107/2009 29. pantā paredzētie atļaujas izsniegšanas nosacījumi ir izpildīti un tātad var uzskatīt, ka minētajam līdzeklim nav kaitīgas ietekmes uz cilvēku vai dzīvnieku veselību vai nevēlamas iedarbības uz vidi, šis līdzeklis tiek atļauts.
93 Katrā ziņā ir jākonstatē, ka ar prasītāju argumentu nevar apšaubīt apstākli, saskaņā ar kuru būtībā, tā kā aktīvā viela “glifosāts” kā tāda nav paredzēta novadīšanai vidē un tikai vienreiz var tikt ietverta augu aizsardzības līdzeklī, kuram nepieciešama atļauja, strīdīgajā dokumentā iekļautā informācija nevar ietilpt jēdzienā “informācija, kas attiecas uz emisijām vidē”, kā to definējusi Tiesa spriedumā par apelācijas sūdzību.
94 Tādēļ otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta un Orhūsas konvencijas 4. panta pārkāpumu
95 Prasītāji būtībā norāda, ka izņēmums no piekļuves tiesībām saskaņā ar Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punkta d) apakšpunktu esot bijis jāinterpretē šauri. Papildus tie apgalvo, ka komerciālās intereses varēja prevalēt vienīgi tad, ja to aizsardzība būtu paredzēta likumā, lai nodrošinātu likumīgo ekonomisko interešu ievērošanu. Turklāt šādām interesēm esot ierobežots tvērums, jo Direktīvas 91/414 13. pantā ir paredzēts, ka citi pieteikuma par aktīvās vielas iekļaušanu sarakstā iesniedzēji pēc desmit gadu laikposma varētu izmantot saistībā ar iekļaušanu iesniegtos lietas materiālus. Visbeidzot, Komisija neesot iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu, lai pamatotu secinājumu, saskaņā ar kuru intelektuālā īpašuma tiesībām esot bijis jāprevalē pār piekļuves tiesībām. Saskaņā ar prasītāju viedokli interešu pareizas izsvēršanas rezultātā, kas pamatota uz Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punktu vai uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta interpretāciju, kas saderīga ar Orhūsas konvenciju, esot bijis jāizpauž pieprasītā informācija.
96 Komisija apstrīd prasītāju argumentāciju.
97 Vispirms ir jāatgādina – tā kā Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi ir atkāpe no iespējami plašākas publikas piekļuves dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Suède/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 75. punkts). Ir jāpierāda, ka konkrētā piekļuve var konkrēti un faktiski apdraudēt ar šo izņēmumu aizsargāto interesi un ka šīs intereses apdraudējuma risks ir saprātīgi paredzams, nevis tikai hipotētisks. Šī izvērtēšana ir jābalsta uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 13. aprīlis, Verein für Konsumenteninformation/Komisija, T‑2/03, EU:T:2005:125, 69. punkts, un 2012. gada 22. maijs, Sviluppo Globale/Komisija, T‑6/10, nav publicēts, EU:T:2012:245, 64. punkts).
98 Ir arī jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, it īpaši tā 2. punktā, paredzētā izņēmumu sistēma ir balstīta uz konkrētajā situācijā esošo pretējo interešu izsvēršanu, proti, no vienas puses, interešu, kurām nāktu par labu attiecīgo dokumentu izpaušana, un, no otras puses, interešu, kuras šī izpaušana apdraudētu. Lēmums, kas tiek pieņemts uz lūguma piekļūt dokumentiem pamata, ir atkarīgs no jautājuma par to, kādām interesēm šajā gadījumā ir jāprevalē (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 42. punkts, un 2015. gada 23. septembris, ClientEarth un International Chemical Secretariat/ECHA, T‑245/11, EU:T:2015:675, 168. punkts).
99 Papildus ir jānorāda, ka, lai pamatotu atteikumu piekļūt dokumentam, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā minētajām darbībām, attiecīgajai iestādei ir jāsniedz arī paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar šajā pantā paredzēto izņēmumu (spriedumi, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 116. punkts; 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 57. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 64. punkts).
100 Attiecībā uz komerciālo interešu jēdzienu no judikatūras izriet, ka visa informācija, kas attiecas uz sabiedrību un tās komercattiecībām, nevar tikt uzskatīta par tādu, uz kuru attiecas aizsardzība, kāda ir jāgarantē komerciālajām interesēm saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, jo pretējā gadījumā netiktu ievērots vispārējais princips, saskaņā ar kuru sabiedrībai ir jāsaņem visplašākā iespējamā piekļuve iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem (spriedumi, 2011. gada 15. decembris, CDC Hydrogene Peroxide/Komisija, T‑437/08, EU:T:2011:752, 44. punkts, un 2014. gada 9. septembris, MasterCard u.c./Komisija, T‑516/11, nav publicēts, EU:T:2014:759, 81. punkts).
101 Tādējādi, lai piemērotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, ir jāpierāda, ka strīdīgajos dokumentos ir elementi, kas to izpaušanas dēļ varētu apdraudēt juridiskās personas komerciālās intereses. Tā tas ir arī tostarp tad, ja pieprasītajos dokumentos ir konfidenciāla komercinformācija, kas tostarp attiecas uz attiecīgo uzņēmumu tirdzniecības stratēģiju vai tirdzniecības attiecībām, vai ja tajos ir ietverti paša uzņēmuma dati, kas izceļ tā kompetenci (spriedums, 2014. gada 9. septembris, MasterCard u.c./Komisija, T‑516/11, nav publicēts, EU:T:2014:759, 82.–84. punkts).
102 Visbeidzot ir jāuzsver, ka šis gadījums attiecas uz Komisijas lēmumu par atteikumu, kas nav pretrunā Vācijas Federatīvās Republikas izteikto iebildumu pamatojumam, bet kas ir balstīts uz šo pamatojumu un kā rezultātā tātad strīdīgais dokuments netika izsniegts.
103 Attiecībā uz šāda lēmuma par atteikumu tiesiskuma pārbaudi tiesā no 2007. gada 18. decembra sprieduma Zviedrija/Komisija (C‑64/05 P, EU:C:2007:802) 94. punkta izriet, ka Savienības tiesai pēc pieprasījuma iesniedzēja, kuram attiecīgā iestāde ir atteikusi piekļuvi, lūguma ir jāpārbauda, vai minēto atteikumu varēja likumīgi pamatot ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem neatkarīgi no tā, vai šis atteikums balstīts uz šo izņēmumu vērtējumu, ko veikusi iestāde pati vai attiecīgā dalībvalsts. No tā izriet, ka tādēļ, ka tiek piemērots Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts, Savienības tiesas pārbaude neaprobežojas vienīgi ar prima facie pārbaudi. Šīs tiesību normas piemērošana netraucē veikt pilnīgu Komisijas lēmuma par atteikumu pārbaudi, kurā it īpaši ir jāievēro pienākums norādīt pamatojumu un kura ir balstīta uz attiecīgās dalībvalsts veiktu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzēto izņēmumu piemērojamības materiāltiesisko pārbaudi.
104 Ņemot vērā šo informāciju, ir jāanalizē prasītāju argumentācija, kurā būtībā Vispārējai tiesai tiek lūgts, pirmkārt, piemērot Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punktu vai interpretēt Savienības tiesību aktus saskaņā ar minēto tiesību normu, atbilstoši kurai atteikuma iemesli ir jāinterpretē šauri, un, otrkārt, konstatēt, ka, izsverot esošās intereses, Komisija pārāk lielu nozīmi piešķīra komerciālajām interesēm, konkrēti un precīzi nepierādot šo interešu apdraudējuma risku.
105 Pirmkārt, attiecībā uz argumentiem par Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punktu vispirms ir jāatgādina, ka Savienības tiesa uzskatīja, ka pienākums interpretēt atteikuma iemeslus šauri nevar tikt uzskatīts par norādi uz konkrētu pienākumu (spriedumi, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 42. punkts, un 2013. gada 13. septembris ClientEarth/Komisija, T‑111/11, EU:T:2013:482, 92. un 94. punkts). Šī iemesla dēļ minētā tiesību norma Savienības tiesībās nevar radīt tiešas sekas indivīdiem (spriedums, 2017. gada 23. janvāris, Justice & Environment/Komisija, T‑727/15, nav publicēts, EU:T:2017:18, 75. punkts).
106 Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības noslēgto starptautisko nolīgumu pārākums pār atvasinātajām tiesību normām liek šīs normas interpretēt, ciktāl tas ir iespējams, saskaņā ar šiem nolīgumiem (spriedums, 2007. gada 7. jūnijs, Řízení Letového Provozu, C‑335/05, EU:C:2007:321, 16. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt netiek apstrīdēts, ka Savienībai ir saistoša Orhūsas konvencija. Bez tam no judikatūras izriet, ka tas, ka starptautiska nolīguma tiesību normai nav tiešas iedarbības, nav šķērslis, lai uz to atsauktos nolūkā nodrošināt ar Savienības tiesībām saderīgu interpretāciju. Tādējādi, lai arī judikatūrā ir konstatēts, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam nav tiešas iedarbības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 8. marts, Lesoochranárske zoskupenie, C‑240/09, EU:C:2011:125, 45. punkts, un 2015. gada 13. janvāris, Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2015:4, 55. un 61. punkts), tajā tomēr ir atzīts, ka, neraugoties uz šīs tiešās iedarbības neesamību, pastāv princips, ka atvasinātās tiesības jāinterpretē saskaņā ar minēto tiesību normu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. marts, Lesoochranárske zoskupenie, C‑240/09, EU:C:2011:125, 51. punkts).
107 Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāji nav pierādījuši, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkts būtu obligāti jāinterpretē tādējādi, kā tie to vēlas, lai tiktu nodrošināta saderība ar Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punktu. Ir jāatgādina, ka Savienības tiesas judikatūrā jau ir atzīts, ka izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. iepriekš 97. punktu). Pieņemot, ka prasītāju nepamatotais apgalvojums būtu jāinterpretē tādējādi, ka tie uzskata, ka šī judikatūra būtu jāinterpretē vēl šaurāk, ir jākonstatē, ka ar Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punktu saderīga informācija nenozīmē, ka pastāv pienākums sasniegt tiem vēlamu rezultātu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 23. janvāris, Justice & Environment/Komisija, T‑727/15, nav publicēts, EU:T:2017:18, 78. punkts). Tādējādi šis arguments ir jānoraida.
108 Tāpat arī ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru, pirmkārt, atbilstoši Orhūsas konvencijas 4. panta 4. punktam komerciālās intereses varēja prevalēt vienīgi tad, ja to aizsardzība būtu paredzēta likumā, lai nodrošinātu likumīgo ekonomisko interešu ievērošanu, un, otrkārt, šo interešu tvērumam atbilstoši Direktīvas 91/414 13. pantam būtu jābūt ierobežotam (skat. iepriekš 95. punktu). Ir jākonstatē, ka prasītāji nav izvirzījuši nevienu pierādījumu, kas liecinātu, ka šajā lietā izvirzīto ekonomisko interešu aizsardzība nav paredzēta likumā, lai nodrošinātu likumīgo ekonomisko interešu ievērošanu. Katrā ziņā, tāpat kā to izdarījusi Komisija, ir jākonstatē, ka pieteikuma glifosāta iekļaušanai Direktīvas 91/414 I pielikumā iesniedzēju komerciālās intereses, it īpaši to intelektuālā īpašuma tiesības, ir aizsargātas Savienības tiesību aktos, proti, Direktīvas 91/414 14. pantā, kurš no 2011. gada 14. jūnija tika aizstāts ar Regulas Nr. 1107/2009 63. panta 2. punktu, kā izriet no šīs pašas regulas 84. panta. Runājot par argumentu attiecībā uz Direktīvas 91/414 13. pantu, kurš tika aizstāts ar Regulas Nr. 1107/2009 59. pantu, ir jākonstatē, tāpat kā to darījusi Komisija, ka šī tiesību norma attiecas uz izmēģinājumiem un pētījumiem attiecībā uz šo aktīvo vielu, nevis tādiem dokumentiem kā šajā lietā aplūkotie, kas tostarp attiecas uz šīs vielas ražošanas metodi. Uz šādu informāciju attiecas konfidencialitātes ievērošana, kas noteikta Direktīvas 91/414 14. pantā, kurš aizstāts ar Regulas Nr. 1107/2009 63. panta 2. punktu.
109 Otrkārt, attiecībā uz esošo interešu izsvēršanu Komisija, kā tā to pamatoti apgalvojusi, apstrīdētajā lēmumā informēja prasītājus par izņēmumu, uz kuru balstījās Vācijas iestādes, lai atteiktu piekļuvi dokumentam, proti, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, iesniedzot detalizētu informāciju, kas saskaņā ar minēto iestāžu viedokli attiecās uz intelektuālā īpašuma tiesībām. Tātad tika norādīts aktīvās vielas detalizēts ķīmiskais sastāvs, detalizēta informācija par tās ražošanas procesu, informācija par vielas un visu tajā esošo piemaisījumu ķīmisko analīzi, gala produktu sastāvu un informācija par līgumattiecībām starp dažādiem pieteikuma iesniedzējiem, kuri paziņojuši par vielu.
110 Komisija, pamatojoties uz Vācijas Federatīvās Republikas izvirzīto izņēmumu, atteicās izsniegt strīdīgo dokumentu.
111 Taču Komisija bija veikusi komerciālo interešu izsvēršanu ar sabiedrības interesēm strīdīgā dokumenta izsniegšanā, precīzi izvērtējot pieteikuma par iekļaušanu sarakstā iesniedzēju intelektuālā īpašuma tiesību apdraudējuma risku. Tā norādīja, ka strīdīgais dokuments attiecas uz augu aizsardzības līdzekļu, kuros ietverta aktīvā viela, ražošanas procesu, un ka vajadzība aizsargāt intelektuālā īpašuma tiesības prevalēja pār sabiedrības interesēm minētā dokumenta izsniegšanā. Tā uzsvēra, ka pieteikuma par iekļaušanu sarakstā iesniedzējiem pastāv risks, ka to konkurenti varētu nokopēt to ražošanas metožu detaļas un glifosāta tehniskās specifikācijas. Pēc Komisijas domām, šāds apstāklis attiecīgajiem uzņēmumiem radītu būtiskus tirgus daļu zaudējumus un atstātu to intelektuālā īpašuma tiesības neaizsargātas.
112 Turklāt Komisija norādīja, ka sabiedrības intereses informācijas izpaušanā esot pietiekami ņemtas vērā, jo ziņojuma projekta pilnībā izpaustās citas daļas ļāva iepazīties ar glifosāta novadīšanas vidē iespējamām sekām. Papildus tā minēja dažādu attiecīgo informāciju, kas tika izpausta. Tā arī norādīja, ka strīdīgajā dokumentā ietvertās informācijas par neattiecināmiem piemaisījumiem izpaušana ļautu rekonstruēt katra produkta ražošanas procesu, atgādinot riskus, kas rodas pieteikuma par glifosāta iekļaušanu sarakstā iesniedzēju intelektuālā īpašuma tiesībām.
113 Komisija vēl pamatojās uz procedūru, saskaņā ar kuru aktīvā viela bija novērtēta un ietverta Direktīvas 91/414 I pielikumā, it īpaši balstoties uz zinātniskiem novērtējumiem, kam bija pakļauti ierakstīšanas sarakstā lietas materiāli. Tā uzskatīja, ka informācija par glifosāta sekām, kas bija publiski pieejama pēc vielas ietveršanas pielikumā procedūras un prasītāju iesniegtā pieprasījuma par piekļuvi dokumentiem, atbilda Regulas Nr. 1367/2006 prasībām.
114 Komisija attiecībā uz interešu izsvēršanu secināja, ka, ņemot vērā riskus, kādus informācijas izpaušana radīja konkrētajam ražošanas procesam un uzņēmumu tiesībām, pēdējo minēto interesēm bija jāprevalē.
115 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Komisija ir pareizi izsvērusi esošās intereses, precīzi un konkrēti atspoguļojot, kā strīdīgā dokumenta izsniegšana apdraudētu glifosāta vai augu aizsardzības līdzekļu, kuru sastāvā tas ir, ražotāju komerciālās intereses.
116 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, trešais pamats, kā arī prasība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
117 Sākotnējā spriedumā Komisijai tika piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Spriedumā par apelācijas sūdzību Tiesa atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu. Tādēļ Vispārējai tiesai atbilstoši Reglamenta 219. pantam šajā spriedumā ir jālemj par visiem izdevumiem, kas saistīti ar dažādajiem procesiem un tiesvedībām.
118 [Ar labojumiem, kas izdarīti ar 2019. gada 7. jūnija rīkojumu] Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas, CropLife America, NAM, ACC, CLI, Cefic, ECPA un ECCA prasījumiem.
119 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Zviedrijas Karaliste, kā arī Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Stichting Greenpeace Nederland un Pesticide Action Network Europe (PAN Europe) atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
3) Zviedrijas Karaliste un Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Kanninen | Schwarcz | Iliopoulos |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 21. novembrī.
[Paraksti]