ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 14. jūlijā (1)
Lietas C‑31/22 P(I),C‑32/22 P(I) unC‑74/22 P(I)
Atlas Copco Airpower,
Atlas Copco AB [C‑31/22 P(I)]
Anheuser‑Busch Inbev,
Ampar [C‑32/22 P(I)]
Soudal NV,
Esko‑Graphics BVBA [C‑74/22 P(I)]
pret
Magnetrol International
un Eiropas Komisiju
Apelācija – Iestāšanās lietā – Apelācija par pieteikumu par iestāšanos lietā – Atļauja iestāties lietās apelācijas tiesvedībā par Vispārējās tiesas spriedumu – Šī sprieduma atcelšana un lietas nodošana atpakaļ Vispārējai tiesai – Vispārējās tiesas veikta tādu personu netieša izslēgšana, kas iestājušās lietā apelācijas tiesvedībā kā lietas dalībnieki pēc lietas nodošanas atpakaļ
I. Ievads
1. Šajās lietās skaidri rodas nebijis jautājums par tādas personas statusa, kas iestājusies lietā, kuru Tiesa piešķīrusi apelācijas tiesvedības stadijā, saglabāšanos lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai stadijā. Tā[s] sniedz Tiesai izdevību lemt arī par noteikumiem attiecībā uz apelācijas sūdzību par lēmumiem, ar kuriem noraidīts pieteikums par iestāšanos lietā, pieņemamību.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Eiropas Savienības Tiesas statūti
2. 3. protokola Par Eiropas Savienības Tiesas statūtiem (turpmāk tekstā – “Eiropas Savienības Tiesas statūti”) 39. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar saīsināto tiesāšanās procedūru, kas vajadzības gadījumā var atšķirties no šo Statūtu noteikumiem un kas ir noteikta reglamentā, var pieņemt lēmumus attiecībā uz pieteikumiem par akta izpildes apturēšanu saskaņā ar [LESD] 278. pantu un EAEK līguma 157. pantu, par pagaidu pasākumu noteikšanu saskaņā ar [LESD] 279. pantu vai pieteikumus par izpildes apturēšanu saskaņā ar [LESD] 299. panta ceturto daļu vai EAEK līguma 164. panta trešo daļu.”
3. Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta pirmajā, otrajā un ceturtajā daļā ir noteikts:
“Dalībvalstis un Savienības iestādes var iestāties lietās, ko izskata Tiesa.
Tādas pašas tiesības ir Savienības struktūrām un visām citām personām, ja tās var pierādīt savu ieinteresētību attiecībā uz Tiesai iesniegtas lietas iznākumu. Fiziskās vai juridiskās personas nevar iestāties lietās starp dalībvalstīm, lietās starp Savienības iestādēm vai lietās starp dalībvalstīm, no vienas puses, un Savienības iestādēm, no otras puses.
[..]
Argumenti, kas ietverti pieteikumā par iestāšanos lietā, drīkst tikai atbalstīt vienas puses prasījumu.”
4. Šo statūtu 56. panta pirmajā un trešajā daļā ir paredzēts:
“Tiesā var iesniegt apelāciju divos mēnešos pēc tam, kad paziņots lēmums, ko pārsūdz, pret [Eiropas Savienības] Vispārējās tiesas galīgajiem lēmumiem un šīs tiesas lēmumiem, kas tikai daļēji atrisina lietas būtību vai izlemj procesa jautājumus attiecībā uz kompetences trūkumu vai prasības nepieņemamību.
[..]
Izņemot gadījumus, kas attiecas uz domstarpībām [lietām] starp Savienību un tās darbiniekiem, apelācijas var iesniegt arī dalībvalstis un Savienības iestādes, kas nav iestājušās lietā tiesvedības gaitā Vispārējā tiesā. Tādas dalībvalstis un iestādes ir tādā pašā statusā kā dalībvalstis vai iestādes, kas iestājušās lietā tiesvedībā pirmajā instancē.”
5. Minēto statūtu 57. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“Visas personas, kuru pieteikumus par iestāšanos lietā Vispārējā tiesa noraidījusi, var iesniegt Tiesai apelāciju divās nedēļās pēc tam, kad tām darīts zināms lēmums pieteikumu noraidīt.
Attiecīgajā lietā iesaistītās puses var Tiesā pārsūdzēt visus Pirmās instance [Vispārējās] tiesas lēmumus, kas pieņemti saskaņā ar [LESD] 278. pantu, 279. pantu vai 299. panta ceturto daļu vai EAEK līguma 157. pantu vai 164. panta trešo daļu, divos mēnešos pēc tam, kad šie lēmumi darīti zināmi.
Apelāciju, kas minēta šā panta pirmajās divās daļās, izskata un par to lemj saskaņā ar 39. pantā izklāstīto procedūru.”
6. Minēto statūtu 61. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts:
“Ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.
Ja lietu nodod atpakaļ Vispārējai tiesai, tai ir saistoši Tiesas lēmumi par tiesību jautājumiem.”
B. Tiesas Reglaments
7. Tiesas Reglamenta 172. pantā “Lietas dalībnieki, kuriem ir tiesības iesniegt atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību” ir noteikts:
“Vispārējā tiesā izskatītās attiecīgās lietas dalībnieks, kuram ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta, atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību var iesniegt divu mēnešu laikā no dienas, kad tam ir izsniegta apelācijas sūdzība. Termiņš, kurā iesniedzams atbildes raksts uz apelācijas sūdzību, nav pagarināms.”
C. Vispārējās tiesas Reglaments
8. Vispārējās tiesas Reglamenta 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:
“2. Šajā Reglamentā:
[..]
c) “lietas dalībnieks” un “lietas dalībnieki”, ja nav citas norādes, ir jebkurš lietas dalībnieks tiesvedībā, tostarp persona, kas iestājusies lietā;
[..].”
9. Šī reglamenta 142. pantā “Iestāšanās lietā priekšmets un sekas” ir paredzēts:
“1. Ar iestāšanos lietā drīkst tikai pilnībā vai daļēji atbalstīt vienas puses prasījumus. Tā nepiešķir tādas pašas procesuālās tiesības, kādas ir pusēm, it īpaši tiesības lūgt noturēt [rīkot] tiesas sēdi.
2. Iestāšanās lietā ir pakārtota pamata strīdam. Tā zaudē savu priekšmetu, ja lietu izslēdz no Vispārējās tiesas reģistra, ja ir notikusi atteikšanās no prasības vai pušu vienošanās vai ja prasības pieteikums atzīts par nepieņemamu.
3. Personai, kas iestājusies lietā, ir jāpieņem lieta tāda, kāda tā ir iestāšanās laikā.”
10. Minētā Reglamenta 143. panta 1. punktā “Pieteikums par iestāšanos lietā” ir noteikts:
“1. Pieteikums par iestāšanos lietā ir jāiesniedz sešu nedēļu laikā pēc 79. pantā minētā paziņojuma publicēšanas.”
11. Šī paša Reglamenta 217. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja nolēmums, ko pēc tam atcēlusi Tiesa, ir pieņemts pēc rakstveida procesa par lietas būtību pabeigšanas Vispārējā tiesā, tiesvedības Vispārējā tiesā dalībnieki var iesniegt savus rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kuri attiecībā uz strīda atrisināšanu izdarāmi no Tiesas nolēmuma, divu mēnešu laikā pēc šī Tiesas nolēmuma izsniegšanas. Šis termiņš nav pagarināms.”
12. Minētā Reglamenta 219. pantā “Tiesāšanās izdevumi” ir noteikts:
“Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedību Tiesā.”
III. Tiesvedību priekšvēsture
13. Komisijas Lēmumā (ES) 2016/1699 (2016. gada 11. janvāris) par valsts atbalsta shēmu attiecībā uz atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu SA.37667 (2015/C) (ex 2015/NN), ko īsteno Beļģija (OV 2016, L 260, 61. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Eiropas Komisija konstatēja, ka Beļģijas Karalistes piešķirtie atbrīvojumi no nodokļa ir atbalsta shēma LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas nav saderīga ar iekšējo tirgu un kas īstenota, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Komisija uzdeva atgūt šādi piešķirto atbalstu no tā saņēmējiem, kuru galīgais saraksts pēc tam bija jānosaka Beļģijas Karalistei.
IV. Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā, un lietas dalībnieku prasījumi
14. Ar prasības pieteikumiem, kuri Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2016. gada 22. martā un 25. maijā, Beļģijas Karaliste un Magnetrol International NV cēla prasības atcelt apstrīdēto lēmumu.
15. Vispārējā tiesa nolēma apvienot lietas T‑131/16 Beļģija/Komisija un T‑263/16 Magnetrol International/Komisija tiesvedības mutvārdu daļai un galīgā nolēmuma taisīšanai.
16. Eiropas Savienības Vispārējā tiesa ar 2019. gada 14. februāra spriedumu Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, EU:T:2019:91) apstrīdēto lēmumu atcēla.
17. 2019. gada 24. aprīlī Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu.
18. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 15. oktobra rīkojumiem Soudal NV, Esko‑Graphics BVBA, Flir Systems Trading Belgium BVBA, Anheuser‑Busch InBev SA/NV, Ampar BVBA, Atlas Copco Airpower SAS, Atlas Copco AB, Wabco Europe BVBA un Celio International NV tika atļauts iestāties lietā Magnetrol International prasījumu atbalstam.
19. Ar 2021. gada 16. septembra spriedumu Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741) Tiesa:
– atcēla Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 14. februāra spriedumu Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, EU:T:2019:91);
– noraidīja pirmo un otro prasības pamatu lietā T‑131/16, kā arī pirmo prasības pamatu un trešā pamata pirmo daļu lietā T‑263/16;
– nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par trešo līdz piekto prasības pamatu lietā T‑131/16, kā arī par otro pamatu, trešā pamata otro un trešo daļu, kā arī ceturto pamatu lietā T‑263/16, un
– lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlika.
20. Soudal un Esko‑Graphics, kā arī Atlas Copco Airpower un Atlas Copco, Anheuser‑Busch Inbev un Ampar attiecīgi ar 2021. gada 16. un 25. novembra vēstulēm iesniedza Vispārējai tiesai apsvērumus par secinājumiem, kas izdarāmi no 2021. gada 16. septembra sprieduma Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741) šīs lietas atrisināšanai.
21. 2021. gada 17. decembrī Atlas Copco Airpower, Atlas Copco, Anheuser‑Busch Inbev, Ampar Soudal un Esko‑Graphics saņēma Vispārējās tiesas kancelejas vēstuli, kas datēta ar 2021. gada 6. decembri, kurā šīs sabiedrības tika informētas, ka, tā kā šie apsvērumi nav dokuments, kas būtu paredzēts Vispārējās tiesas Reglamentā, Vispārējās tiesas palātas, kura izskata lietu, priekšsēdētājs ir nolēmis tos nereģistrēt lietas materiālos.
22. Ar 2021. gada 29. decembra vēstuli, kas adresēta Vispārējās tiesas priekšsēdētājam un locekļiem, šīs sešas sabiedrības, atsaukdamās uz Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 15. oktobra rīkojuma Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:915) pamatojumu un uz Vispārējās tiesas judikatūru, lūdza, pirmkārt, labot “maldību” (oversight), ko Vispārējā tiesa pieļāvusi, atteikdamās pievienot secinājumus lietas materiāliem, kā arī, otrkārt, apstiprināt personu, kas iestājušās lietā, statusu Vispārējā tiesā.
23. Šajā vēstulē šīs sešas sabiedrības lūdza sniegt atbildi piecu dienu laikā, jo tām esot noteiktajos termiņos jāiesniedz apelācijas sūdzība par jebkuru iespējamu netiešu atteikumu piešķirt tām personu, kas iestājušās lietā, statusu šajā lietā.
24. 2022. gada 10. janvārī Atlas Copco Airpower un Atlas Copco, kā arī Anheuser‑Busch Inbev un Ampar iesniedza apelācijas sūdzības – attiecīgi lietās C‑31/22 P un C‑32/22 P.
25. Ar 2022. gada 11. janvāra vēstuli Vispārējās tiesas sekretārs apstiprināja, ka ir saņēmis Soudal un Esko‑Graphics 2021. gada 29. decembra vēstuli, un vērsa uzmanību uz faktu – tas, ka personas, kurām ir atļauts iestāties lietā tiesvedībā Tiesā lietā C‑337/19 P, iesniedz apsvērumus lietā T‑263/16 RENV, Vispārējās tiesas Reglamentā nav paredzēts.
26. 2022. gada 28. janvārī Soudal un Esko‑Graphics iesniedza apelācijas sūdzību lietā C‑74/22 P.
27. Atlas Copco Airpower un Atlas Copco lūdz Tiesu:
– atcelt lēmumu, kas ietverts tām adresētajā Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra vēstulē, un
– noteikt, ka Atlas Copco Airpower un Atlas Copco saglabā savu personu, kas iestājušās lietā, statusu lietā T‑263/16 RENV pēc tam, kad Tiesa būs nodevusi šo lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.
28. Anheuser‑Busch Inbev un Ampar lūdz Tiesu:
– atcelt lēmumu, kas ietverts tiem adresētajā Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra vēstulē, un
– noteikt, ka Anheuser‑Busch Inbev un Ampar saglabā savu personu, kas iestājušās lietā, statusu lietā T‑263/16 RENV pēc tam, kad Tiesa būs nodevusi šo lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.
29. Soudal un Esko‑Graphics lūdz Tiesu:
– atcelt lēmumu, kas ietverts tām adresētajā Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra vēstulē;
– noteikt rakstveida apsvērumu pievienošanu lietas materiāliem, un
– konstatēt, ka Soudal un Esko‑Graphics saglabā savu personu, kas iestājušās lietā, statusu lietā T‑263/16 RENV pēc tam, kad Tiesa būs nodevusi šo lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.
30. Komisija lūdz Tiesu:
– atzīt apelācijas sūdzības par nepieņemamām;
– ja tās netiek atzītas par nepieņemamām, noraidīt apelācijas sūdzības kā nepamatotas;
– piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
31. Tiesas sēde netika rīkota.
V. Analīze
A. Par pieņemamību
1. Par apelācijas sūdzību lietās C‑31/22 P un C‑32/22 P pieņemamību
32. Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības lietās C‑31/22 P un C‑32/22 P nav pieņemamas, jo tās ir pamatotas ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. pantu. Šajā tiesību normā ir atļauts iesniegt apelāciju par Vispārējās tiesas lēmumu, ar ko noraidīts pieteikums par iestāšanos lietā, un šajās divās lietās Vispārējā tiesa šādu lēmumu neesot pieņēmusi. Vispārējā tiesa esot vienīgi nolēmusi nepievienot lietas materiāliem lietā T‑263/16 RENV rakstveida apsvērumus, ko iesniegušas Atlas Copco Airpower un Atlas Copco, kā arī Anheuser‑Busch Inbev un Ampar.
33. Tāpat kā Komisija, uzreiz vēlos norādīt, ka Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra vēstules mērķis bija informēt Atlas Copco Airpower un Atlas Copco, kā arī Anheuser‑Busch Inbev un Ampar par to, ka to iesniegtie apsvērumi nav tikuši reģistrēti, jo tie nav dokumenti, kas būtu paredzēti Vispārējās tiesas Reglamentā. Turklāt Atlas Copco Airpower un Atlas Copco, kā arī Anheuser‑Busch Inbev un Ampar formāli patiešām nav iesniegušas pieteikumu par iestāšanos lietā. Tātad no formālā viedokļa lēmums, kas ietverts apstrīdētajā vēstulē, nav pieteikuma par iestāšanos lietā noraidījums un prima facie nešķiet, ka par to varētu tikt iesniegta apelācija atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. pantam.
34. Tomēr nešķiet, ka šīs tiesību normas formāla uztvere būtu apmierinoša. Ņemot vērā ļoti īpašos apstākļus, kādi ir šajās lietās, kam it īpaši raksturīgs, ka attiecīgās sabiedrības varēja leģitīmi uzskatīt, ka saglabā savu personu, kas iestājušās lietā, statusu lietas nodošanas atpakaļ stadijā, pats fakts vien, ka ar Vispārējās tiesas lēmumu nav skaidri atteikts personas, kas iestājusies lietā, statuss, manuprāt, nevar izslēgt to, ka netieši tā patiesībā arī notika.
35. Proti, Atlas Copco Airpower un Atlas Copco, kā arī Anheuser‑Busch Inbev un Ampar iesniedza Vispārējai tiesai apsvērumus “saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktu”, kas attiecas uz lietas dalībniekiem tiesvedībā Vispārējā tiesā. Tādējādi tās balstās uz šo statusu kā personas, kas iestājušās lietā.
36. Šādos apstākļos Vispārējās tiesas lēmums nepievienot šos apsvērumus lietas materiāliem netieši, bet noteikti ietver lēmumu liegt Atlas Copco Airpower un Atlas Copco, kā arī Anheuser‑Busch Inbev un Ampar personu, kas iestājušās lietā, statusu.
37. Par šādu netiešu lēmumu – kas, manuprāt, rada tādas pašas sekas kā lēmums noraidīt pieteikumu par iestāšanos lietā vai lēmums, ar ko izbeidz iestāšanos lietā, – tāpat kā par pēdējo minēto lēmumu, var iesniegt apelāciju, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. pantu.
38. Vēl jo vairāk tādēļ, ka interpretācija, kādu ierosinu piemērot šai tiesību normai, patiesībā ir vienīgā, kas nodrošina tiesību aizsardzību tiesā pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzējiem, kuru personu, kas iestājušās lietā, statuss ir atzīts Tiesā, un – visbeidzot – nodrošina minēto statūtu 40. pantā noteikto tiesību iestāties lietā efektivitāti, jo tām nav pieejams neviens cits tiesību aizsardzības līdzeklis.
39. Pirmkārt, domāju, ka nevar prasīt, lai lietas dalībnieks, kuram ir personas, kas iestājusies lietā, statuss Tiesā, iesniegtu formālu pieteikumu par iestāšanos lietā Vispārējā tiesā tikai tādēļ, lai pēc tam varētu iesniegt apelāciju par lēmumu par šī pieteikuma noraidīšanu, kas sistemātiski notiks. Proti, uz šo pieteikumu vienmēr attiektos termiņa notecējums, jo tas acīmredzami netiktu iesniegts sešu nedēļu termiņā, sākot no attiecīgā pieteikuma par lietas ierosināšanu publicēšanas, kā paredzēts Vispārējās tiesas Reglamenta 143. pantā.
40. Otrkārt, paredzams tiesību aizsardzības līdzeklis nav arī prasība, kas vērsta pret Vispārējās tiesas galīgu nolēmumu, jo šāda prasība ir pieejama tikai lietas dalībniekiem tiesvedībā Vispārējā tiesā un tātad lietas dalībniekiem, kuru personas, kas iestājusies lietā, statuss tajā jau ir atzīts.
41. Šādos apstākļos uzskatu, ka apelācijas sūdzības lietās C‑31/22 P un C‑32/22 P būtu jāatzīst par pieņemamām.
2. Par apelācijas sūdzības lietā C‑74/22 P pieņemamību
42. Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzība lietā C‑74/22 P nav pieņemama. Tā norāda, pirmkārt, ka lēmums, uz kuru attiecas šī apelācijas sūdzība, neietilpst nevienā no kategorijām, kas minētas Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantā, jo Soudal un Esko‑Graphics nevarot pamatot savu apelācijas sūdzību ar šo tiesību normu.
43. Tā apgalvo, otrkārt, ka, pieņemot, ka apelācijas sūdzība varētu tikt pārkvalificēta par “apelācijas sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. pantu” – ko Komisija apstrīd –, apelācijas sūdzība arī būtu jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas norādīti saistībā ar lietām C‑31/22 P un C‑32/22 P. Komisijas skatījumā šāda apelācijas sūdzība katrā ziņā ir novēlota.
44. Uzskatu, ka apelācija, ciktāl tā ir pamatota ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu, būtu jāatzīst par nepieņemamu, jo apstrīdētais nolēmums nav galīgs, tāpat ar to nav izlemts procesuāls jautājums attiecībā uz iebildi par kompetences neesamību vai par nepieņemamību.
45. Pirmkārt, jākonstatē, ka lietas T‑263/16 RENV izskatīšana Vispārējā tiesā turpinās pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kas neatrisina nevienu lietas aspektu pēc būtības.
46. Otrkārt, lai gan domstarpības attiecībā uz pieteikumu par iestāšanos lietā tiešām ir procesuāls jautājums, tās tomēr neattiecas uz iebildi par nepieņemamību vai par kompetences neesamību, kas ir vienīgie Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantā minētie procesuālie jautājumi. Proti, uz iebildēm par nepieņemamību vai par kompetences neesamību Vispārējā tiesā – tāpat kā Tiesā – attiecas īpašas normas (2), un to mērķis ir panākt, ka tiesa, kas izskata lietu, izbeidz strīdu, nelemjot par lietas būtību. Turklāt tas, ka minēto iebilžu dēļ var tikt izbeigta tiesvedība, attaisno izvēli uz apelācijas sūdzībām, kuras iesniegtas par šiem lēmumiem, attiecināt to pašu regulējumu, kāds attiecas uz apelācijas sūdzībām, kuras iesniegtas par galīgajiem nolēmumiem pēc tam, kad tiesa ir iepazinusies ar attiecīgās lietas būtību.
47. Savukārt jautājumi par iestāšanos lietā ir citādi. Kā uzsvērts Vispārējās tiesas Reglamentā, iestāšanās lietā ir pakārtota pamatlietai (3), un ar to saistītie lēmumi nekādi nevar to izbeigt.
48. Šajos apstākļos uzskatu, ka par apstrīdēto lēmumu nevar tikt iesniegta apelācijas sūdzība saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantu, jo apelācijas sūdzība lietā C‑74/22 P šajā ziņā būtu jāatzīst par nepieņemamu.
49. Tomēr no Tiesas judikatūras arī izriet – lai piešķirtu prasības pieteikumam lietderīgo iedarbību, tiesa, pamatojoties uz vērtējumu par prasības pieteikumu kopumā, var interpretēt prasību plašāk par skaidro nosaukumu, kādu tai devis prasītājs (4). Tādā pašā veidā Tiesa jau ir izskatījusi arī divus alternatīvus apelācijas sūdzības pamatojumus, neaprobežodamās ar apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīto pamatojumu (5).
50. Tādējādi uzskatu, ka, lai piešķirtu apelācijas sūdzībai lietderīgo iedarbību, Tiesa var kvalificēt attiecīgo apelācijas sūdzību kā “apelācijas sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. pantu”, tiklīdz no lietas dalībnieku prasījumiem skaidri izriet, ka ar šo apelācijas sūdzību tie apstrīd Vispārējās tiesas lēmumu, ar kuru tiem ir liegts personu, kas iestājušās lietā, statuss.
51. Tomēr šī pārkvalificēšana, manuprāt, liedz atzīt apelācijas sūdzības pieņemamību lietā C‑74/22 P. Tāpat kā Komisija, uzskatu, ka šī apelācijas sūdzība katrā ziņā ir novēlota.
52. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. pantam Soudal un Esko‑Graphics būtu vajadzējis iesniegt apelācijas sūdzību divu nedēļu laikā, sākot no lēmuma noraidīt pieteikumu par iestāšanos lietā vai lēmuma, ar ko izbeidz iestāšanos lietā, pieņemšanas brīža, kuru pagarina par vienotu desmit dienu termiņu, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu.
53. Attiecīgais noraidošais lēmums ir ietverts Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra vēstulē, kas lietas dalībniekiem paziņota 2021. gada 17. decembrī. Proti, tieši ar šo vēstuli Vispārējā tiesa ir netieši, bet noteikti liegusi Soudal un Esko‑Graphics personas, kas iestājusies lietā, statusu, jo apelācijas sūdzībai bija jābūt iesniegtai vēlākais 2022. gada 10. janvārī.
54. Tātad apelācijas sūdzība, manuprāt, nav pieņemama, jo tā ir novēlota.
55. Šo secinājumu neapšauba neviens no lietas dalībnieku argumentiem, kuri attiecas, pirmkārt, uz to, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa sākums neesot vis 2021. gada 6. decembra vēstule, bet gan 2022. gada 11. janvāris un, otrkārt, uz to, ka Soudal un Esko‑Graphics ir pieļāvuši atvainojamu maldību.
56. Attiecībā uz, pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa sākumu vēlos norādīt, ka Vispārējās tiesas otrā – 2022. gada 11. janvāra vēstule ir tikai un vienīgi apstiprinoša. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka lēmums ir tikai un vienīgi apstiprinošs attiecībā pret iepriekšēju lēmumu, ja tajā nav neviena jauna elementa salīdzinājumā ar agrāku tiesību aktu un ja pirms tā nav pārskatīta situācija, kādā atrodas šī agrākā tiesību akta adresāts (6).
57. Proti, 2022. gada 11. janvāra vēstule ir atbilde uz Soudal un Esko‑Graphics lūgumu apstiprināt, ka tās joprojām piedalās tiesvedībā kā personas, kas iestājušās lietā, kurā Vispārējā tiesa tikai atkārto secinājumus, kuri ietverti 2021. gada 6. decembra vēstulē. Turklāt vēlos norādīt, ka Soudal un Esko‑Graphics pašas atbildē uz Tiesas jautājumiem uzsver, ka “otrajā vēstulē ir apstiprināts pirmās vēstules saturs”.
58. Tātad 2022. gada 11. janvāra vēstule ir tikai 2021. gada 6. decembra vēstuli apstiprinošs lēmums un tādējādi nevar tikt uzskatīta par apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa sākumu.
59. Attiecībā uz, otrām kārtām, atvainojamas maldības esamību saistībā ar termiņu apelācijas sūdzības iesniegšanai, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 57. pantu, Tiesa pastāvīgi atzīst, ka noteikumos par termiņiem prasību celšanai atvainojamas maldības jēdziens, kas ļauj no tiem atkāpties, paredz vienīgi ārkārtējus apstākļus, kuros attiecīgā iestāde ir rīkojusies veidā, kas pats par sevi vai noteicošā mērā var radīt pieļaujamu apjukumu labticīgas attiecīgās personas prātā, kura izrādījusi rūpību, kādai jāpiemīt pienācīgi informētam uzņēmējam (7).
60. Šādu apstākļu, manuprāt, nav. Vispārējās tiesas lēmums, kas ietverts 2021. gada 6. decembra vēstulē, ciktāl ar to Soudal un Esko‑Graphics nav tieši atteikts personu, kas iestājušās lietā, statuss, patiešām ir neviennozīmīgs. Tomēr tikai šī neviennozīmība nevar būt pietiekama, lai radītu pieļaujamu apjukumu personai, kura rīkojas labticīgi un ar visu vajadzīgo rūpību, kāda tiek prasīta no pienācīgi informēta uzņēmēja.
61. It īpaši, vēlos norādīt, ka Soudal un Esko‑Graphics, atbildot uz Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra vēstuli, nosūtīja tai lūgumu labot šo trūkumu, kura dēļ to apsvērumi netika atzīti, un apstiprināt to personu, kas iestājušās lietā, statusu.
62. Vēl jo svarīgāk, uzsveru, ka ar savu vēstuli, kas nosūtīta Vispārējai tiesai 2021. gada 29. decembrī, Soudal un Esko‑Graphics lūdza Vispārējai tiesai atbildēt uz to lūgumu apstiprināt to ieinteresēto personu statusu piecu dienu termiņā, jo gadījumā, ja Vispārējā tiesa to liegtu, tās būtu “spiest[as] paredzētajos termiņos iesniegt apelācijas sūdzību par netiešo lēmumu par atteikumu t[ām] piešķirt personas, kas iestājusies lietā, statusu”.
63. Tātad no šiem elementiem jāsecina, ka ne tikai Soudal un Esko‑Graphics ir pamatoti interpretējušas Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra vēstuli tādējādi, ka ar šo vēstuli tām ir netieši, bet noteikti liegts ieinteresētās personas statuss, bet galvenokārt ka tās ir pilnībā apzinājušās termiņus, kādi ir paredzēti apelācijas sūdzības iesniegšanai par šādu lēmumu, jo to sākotnējais nodoms ir bijis to izdarīt noteiktajos termiņos.
64. Tātad fakts, ka apelācijas sūdzība ir iesniegta pēc šiem termiņiem, izriet nevis no atvainojamas maldības, ko izraisījis tas, ka Vispārējās tiesas 2021. gada 6. decembra vēstulē ietvertais lēmums nav viennozīmīgs, bet gan tikai no Soudal un Esko‑Graphics rīcības.
65. Šajos apstākļos uzskatu, ka apelācijas sūdzība lietā C‑74/22 P ir jānoraida kā nepieņemama tās novēlotas iesniegšanas dēļ.
B. Par lietas būtību
66. Vispirms jāuzsver, ka apsvērumi par lietas būtību, kurus grasos iztirzāt, attiecas vienīgi uz lietām C‑31/22 P un C‑32/22 P, jo uzskatu, ka apelācijas sūdzība, kas iesniegta ietā C‑74/22 P, būtu jāatzīst par nepieņemamu. Tomēr vēlos precizēt, ka gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam vērtējumam, turpmākie apsvērumi būtu attiecināmi arī uz šo lietu.
67. Savu apelācijas sūdzību pamatojumam Atlas Copco Airpower, Atlas Copco, Anheuser‑Busch Inbev un Ampar (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) izvirza vienu pamatu, kam ir divas daļas. Vienīgā pamata pirmajā daļā tās norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neievērodama pati savu judikatūru, atbilstoši kurai personas, kam ir atļauts iestāties lietā apelācijas tiesvedībā, saglabā savu statusu lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai tiesvedībā. Vienīgā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas turklāt apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktu. To skatījumā no Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka frāze “tiesvedības Vispārējā tiesā dalībnieki”, kas attiecas uz lietas dalībniekiem, kuriem ir atļauts iesniegt apsvērumus, kad Tiesas ir nodevusi lietu atpakaļ, ietver arī personas, kam ir atļauts iestāties lietā apelācijas tiesvedībā.
68. Tā kā abas divas vienīgā pamata daļas rada jautājumu par personas, kas iestājusies lietā, statusa turpinātību, aplūkošu tās kopā.
69. Sākšu savu vērtējumu, uzsverot – ja tiesību akti, kas piemērojami iestāšanai lietā, nav viennozīmīgi attiecībā uz jautājumu par personas, kas iestājusies lietā, statusa turpinātību (1. iedaļa), tad judikatūrā par iestāšanos lietā tomēr ir sniegtas lietderīgas norādes par labu personas, kas iestājusies lietā, statusa saglabāšanos lietas nodošanas atpakaļ stadijā (2. iedaļa). Es izklāstīšu, ka, manuprāt, šī saglabāšanās izriet arī no apelācijas tiesvedības un lietas nodošanas atpakaļ tiesvedības funkcionālās turpinātības (3. iedaļa). Visbeidzot, papildus sniegšu atsevišķus apsvērumus par sakarību starp manis ierosināto risinājumu un praksi tā sauktajās “pilotlietās” (4. iedaļa).
1. Tiesību aktu par iestāšanos lietā neviennozīmība
70. Jautājums par personas, kas iestājusies lietā, statusa, kurš Tiesā atzīts lietas nodošanas atpakaļ tiesvedības stadijā, turpinātību ir tieši saistīts ar Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punkta interpretāciju, kas reglamentē lietas nodošanas atpakaļ tiesvedību, kura norisinās pēc atcelšanas.
71. Šajā tiesību normā “tiesvedības Vispārējā tiesā dalībniekiem” ir atļauts iesniegt savus rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kādi izdarāmi no Tiesas pieņemtā lēmuma par lietas nodošanu atpakaļ (8), kad rakstveida process par lietas būtību ir ticis pabeigts pirms apelācijas tiesvedības. Ja frāze “[tiesvedības] Vispārējā tiesā dalībnieki” attiecas arī uz personām, kas iestājušās lietā Vispārējā tiesā (9), tad joprojām pastāv jautājums par to, vai tā ietver arī personas, kas iestājušās lietā, kurām Tiesa to ir atļāvusi apelācijas stadijā.
72. Tiesību aktos, kuros reglamentēta iestāšanās lietā, nav sniegta skaidra atbilde uz šo jautājumu, un, tā kā nav skaidras tiesību normas, kurā būtu paredzēta apelācijas stadijā atļautās iestāšanās lietā turpinātība, ir pieļaujami šaubīties, vai tas, ka tiesību aktos nekas nav teikts, nebūtu jāinterpretē kā netiešs apstiprinājums tam, ka tiesvedības Tiesā beigās nav arī vairs iestāšanās lietā.
73. Šādu interpretāciju varētu pastiprināt fakts, ka atbilstošajās tiesību normās ir expressis verbis apstiprināta iestāšanās lietā turpinātība līdzīgos gadījumos. Pirmkārt, saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 217. panta 1. punktu nav nekādu šaubu, ka lietas dalībniekiem, kam atļauts iestāties lietā Vispārējās tiesas tiesvedībā, kurā lietu izskata pēc būtības, ir atļauts iestāties lietā lietas nodošanas atpakaļ tiesvedībā. Otrkārt, Tiesas Reglamenta 172. pantā ir paredzēts, ka personas, kas iestājušās lietā Vispārējā tiesā, kurā lietu izskata pēc būtības, var iestāties lietā apelācijas tiesvedībā, ar nosacījumu, ka tām ir šāda interese. Līdzvērtīga lēmuma, kurā Tiesas atļautas iestāšanās lietā turpinātība apelācijas tiesvedībā būtu apstiprināta nepārprotami, neesamība pretējā situācijā varētu tikt interpretēta a contrario, – tādējādi, ka tā apliecina [iestāšanās lietā] izbeigšanos.
74. Tomēr manā skatījumā šāda interpretācija ir apstrīdama. Vispirms Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas skaidri izriet, ka tiesībām iestāties lietā ir izvirzīts nosacījums par personas, kas iestājusies lietā, ieinteresētības esamību lietas iznākumā. Proti, ja šāda interese pastāv apelācijas tiesvedības stadijā – kas ir tieši paredzēts Tiesas Reglamenta 172. pantā –, tad nekas neļauj pieņemt, ka tā izzustu brīdī, kad lieta tiek nodota atpakaļ, lai gan lietas iznākums pēc definīcijas joprojām nav skaidrs (10).
75. Turpinājumā – lai gan saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. pantu kopsakarā ar 56. panta trešo daļu, “privileģētās” personas, kas iestājušās lietā, – dalībvalstis un Savienības iestādes –, tiešām var vienmēr iestāties lietā apelācijas tiesvedībā (11), pretēji šai tiesību normai nevar secināt, ka neprivileģētie lietas dalībnieki nekad nevarētu iestāties lietā, bet to varētu darīt tikai tad, ja šai iestāšanās lietā būtu izvirzīts nosacījums par ieinteresētību lietas iznākumā.
76. Visbeidzot – attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, pierādītu ieinteresētību lietas iznākumā, kuru Tiesa ir apstiprinājusi apelācijas tiesvedības stadijā, neiespējamība lietderīgi iesniegt jaunu pieteikumu par iestāšanos lietā lietas nodošanas atpakaļ stadijā, jo citādi izbeidzas termiņš (12), var tikt interpretēta kā iestāšanās lietā turpinātības netiešs apstiprinājums.
77. Šajos apstākļos man šķiet, ka paši tiesību akti neļauj atbildēt uz jautājumu par personas, kas iestājusies lietā, statusa turpinātību lietas nodošanas atpakaļ stadijā. Tādēļ aplūkošu problēmjautājumu par iestāšanās lietā ilgumu, ņemot vērā judikatūru, kurā, manuprāt, ir noderīgi elementi Tiesai iesniegtā jautājuma atrisināšanai.
2. Judikatūra par iestāšanās lietā ilgumu
78. Iesākumā judikatūrā sniegtie risinājumi var šķist pretrunīgi. Tomēr tie saistībā ar ieinteresētību lietas iznākumā, kas ir pamatā tiesībām iestāties lietā, kopumā ir saskanīgi.
79. Pirmais no šiem risinājumiem izriet no Vispārējās tiesas judikatūras, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzējas un saskaņā ar kuru lietas dalībnieki, kuriem ir atļauts iestāties lietā apelācijā, saglabā savu statusu lietas nodošanas atpakaļ procedūrā, kas it īpaši ļauj tiem iesniegt apsvērumus par secinājumiem, kādi izdarāmi no Tiesas sprieduma. Pretēji tam, ko Komisija apliecina savos rakstveida apsvērumos, šis risinājums nav balstīts uz diviem nošķirtiem spriedumiem, kuros tas būtu sniegts un apstiprināts tieši (13), bet gan tas var tikt secināts arī no attieksmes, kāda tiek piemērota personām, kas iestājušās lietā, daudzās lietās, kuras ir nodotas atpakaļ Vispārējai tiesai (14). Saskaņā ar Vispārējās tiesas izvirzītajiem pamatiem lietā, kurā pieņemts spriedums Spānija u.c./Komisija (15), šis risinājums ir balstīts uz pareizas tiesvedības apsvērumiem, jo tas liecina par labu debašu lietā turpinātību pēc tam, kad Tiesa nodevusi lietu atpakaļ.
80. Otrais no šiem judikatūras risinājumiem ļauj lietas dalībniekiem atsaukties uz iestāšanās lietā, kas atļauta tiesvedības iepriekšējā stadijā, nepieņemamību. Tādējādi iepriekšēja atļauja personai, kas iestājusies lietā, neliedz no jauna pārbaudīt tās iestāšanās lietā pieņemamību – vai tas būtu saistībā ar prasību pēc būtības (16) vai saistībā ar apelācijas tiesvedību (17). No tā izriet, ka tiesības iestāties lietā nekad netiek iegūtas galīgi un var tikt apstrīdētas, ja izmainās apstākļi, kuru dēļ zūd ieinteresētība lietas iznākumā (18).
81. Uzsveru, ka šie judikatūras risinājumi skaidri neizriet no tiesību aktiem, kuri reglamentē tiesvedību Savienības tiesās. Savukārt to pamatā ir loģika, uz ko balstītas tiesības iestāties lietā, kuru atzīšanas pamatā ir tiešas un pastāvošas intereses lietas iznākumā esamība (19). Proti, ja Vispārējā tiesa lietas nodošanas atpakaļ tiesvedībā var personas, kas iestājušās lietā, pieņemt apelācijas tiesvedībā, tad tas ir tādēļ, ka šī interese principā joprojām ir līdz lietas galīgajam iznākumam. Un, tā kā šī interese lietas izskatīšanas gaitā, iespējams, var zust, ko izraisa varbūtējas apstākļu izmaiņas, lietas dalībnieki jebkurā tiesvedības brīdī var apstrīdēt iepriekš atļautas iestāšanās lietā pieņemamību.
82. Tātad no tiesību aktiem un judikatūras par iestāšanos lietā izriet, ka personas, kas iestājusies lietā, statuss piešķir ieinteresētajai personai procesuālas tiesības un ar tām saistītās garantijas, kuras atspoguļo tās ieinteresētību lietas iznākumā, un ka šis statuss var tikt apstrīdēts gadījumā, ja vēlāku apstākļu izmaiņu dēļ tā zaudē attiecīgo ieinteresētību.
83. Gadījumā, ja tiek daļēji atcelts Vispārējās tiesas nolēmums, pēc kura lieta tiek nodota atpakaļ, tad manā skatījumā no tā izriet, ka lietas dalībniekam, kuram apelācijas stadijā tas ir atļauts, principā vajadzētu saglabāt savu personas, kas iestājusies lietā, statusu, ja tā ieinteresētība apelācijas tiesvedības iznākumā noteikti joprojām ir līdz lietas galīgajam atrisinājumam.
3. Tiesvedības funkcionālā turpinātība gadījumā, kad lieta tiek nodota atpakaļ
84. Šī ieinteresētības lietas iznākumā saglabāšanās turklāt izriet no funkcionālās turpinātības starp apelācijas tiesvedību un lietas nodošanas atpakaļ tiesvedību, jo otrā minētā palīdz izdarīt secinājumus no pirmās.
85. Pirmkārt, Vispārējās tiesas Reglamenta 219. pantā šī turpinātība ir norādīta, jo tajā paredzēts, ka Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, kas personai, kura iestājusies lietā, ir radušies apelācijas tiesvedībā, ja iestāšanās lietā vērtību var pilnībā izvērtēt tikai lietas galīgā atrisinājuma brīdī.
86. Otrkārt, šāda turpinātība, manuprāt, izriet arī no Tiesas iespējas atrisināt lietu pēc būtības apelācijas tiesvedības iznākumā, jo lietas nodošana atpakaļ Vispārējai tiesai notiek tikai tad, ja strīds vēl nav izskatāmā stāvoklī. Tādēļ šāda nodošana atpakaļ ir pilnībā atkarīga no lietas izskatīšanas virzības Vispārējā tiesā, un, manuprāt, nevar uzskatīt, ka lieta, kura tiek nodota atpakaļ, būtu nošķirta no apelācijas tiesvedības, kuras dēļ ir pieņemts lēmums par tās nodošanu atpakaļ, pat ja tiesvedība noteikti tiek uzskatīta par vienotu, ja to izskata Tiesa.
87. Šajā ziņā vēlos norādīt, – ja personas, kas iestājusies lietā, statusa saglabāšanās lietas nodošanas atpakaļ stadijā būtu jānoraida, tad no tā noteikti izrietētu nevienlīdzība attieksmē pret lietas dalībniekiem, kuriem atļauts iestāties lietā Tiesā, atkarībā no stāvokļa, kādā lieta atrodas apelācijas tiesvedības beigās. Tādējādi gadījumā, ja Tiesa pieņem nolēmumu pēc būtības apelācijas tiesvedības beigās, personām, kurām ir atļauts iestāties lietā apelācijas tiesvedībā, ir atļauts iestāties lietā līdz lietas galīgajam atrisinājumam. Pretējā gadījumā tās zaudētu savu statusu lietas nodošanas atpakaļ tiesvedībā. Manā skatījumā nekas neattaisno šādu personām, kas iestājušās lietā, atzītu tiesību diferenciāciju. Turklāt otras apelācijas tiesvedības gadījumā, kura norisinās pēc lietas nodošanas atpakaļ, šis risinājums varētu izraisīt divas secīgas iestāšanās lietā Tiesā, pilnībā izslēdzot ieinteresēto personu no debatēm, kas tikmēr notiktu Vispārējā tiesā. Apstrīdētā statusa nošķīrumu, kas no tā izrietētu, būtu grūti attaisnot saistībā ar tiesībām iestāties lietā vispārējo sistēmu, kura balstīta uz apsvērumu par personas, kas iestājusies lietā, interesi lietas iznākumā un uz apelācijas tiesvedības un pēc tam – lietas nodošanas atpakaļ tiesvedības funkcionālo turpinātību.
88. Šajos apstākļos sistēmiskie apsvērumi, kādi izriet no judikatūrā sniegto risinājumu saskanības un turpinātības, kas rodas starp apelācijas tiesvedību un vēlāko lietas nodošanu atpakaļ, manuprāt, liecina par labu iestāšanās lietā saglabāšanai pēc tam, kad Tiesa lietu nodevusi atpakaļ, citādi var zust interese iestāties lietā, kura izriet no vēlākām apstākļu izmaiņām.
4. Papildu apsvērumi par praksi “pilotlietās”
89. Atgādinājumam – praksi tā sauktajās “pilotlietās” veido attiecīgās lietas prioritāras izskatīšanas nodrošināšana, kamēr notiekošās tiesvedības līdzīgās lietās ir apturētas, gaidot šīs lietas izlemšanu. Sekmējot koncentrēšanos uz debatēm lietā, šī prakse ir vērsta uz to, lai nodrošinātu līdzīgu lietu kopuma viendabīgu un efektīvu izskatīšanu, vienlaikus ļaujot ietaupīt Vispārējās tiesas pielietotos līdzekļus.
90. Tādēļ attieksme, kāda šajā lietā tiek piemērota apelācijas sūdzības iesniedzējām, ir izskaidrojama ar Vispārējās tiesas vēlmi paredzēt varbūtējos kavējumus, kas izriet no atļaujām iestāties lietā lietas nodošanas atpakaļ stadijā. Tomēr man nešķiet, ka manis ierosinātais risinājums ietekmētu prioritāro statusu, kāds šajā gadījumā ir atzīts lietai Magnetrol International/Komisija (T‑263/16), kuru Vispārējā tiesa ir izraudzījusies kā pilotlietu un kurā apelācijas sūdzības iesniedzējas vēlas iestāties.
91. Man ir it īpaši grūti piekrist Komisijas argumentiem, saskaņā ar ko atļauja iestāties pilotlietā, kurā tiek izskatīts jautājums par lietas nodošanu atpakaļ, varētu “apiet” tiesvedības apturēšanu lietās T‑278/16 un T‑370/16, kas ierosinātas ar apelācijas sūdzības iesniedzēju celtajām prasībām. Iestāšanās lietā pieņemamība tiek izvērtēta neatkarīgi no iznākuma, kas varētu attiekties uz ieinteresēto personu, kura ir galvenais lietas dalībnieks citā lietā, ja vien šīs iznākums neietekmē tā ieinteresētību iestāties lietā. It īpaši saskaņā ar pastāvīgo judikatūru termiņa izbeigšanās, kas neļauj prasītājam tiešas prasības ceļā pārsūdzēt lēmumu, kura adresāts tas ir, neliedz tam iestāties lietā tiesvedībā, ko ierosinājis cits tā paša lēmuma adresāts (20). Ja šajos apstākļos apmierināts pieteikums par iestāšanos lietā netiek uzskatīts par mēģinājumu apiet procesuālu termiņu, tas tā ir tādēļ, ka iestāšanās lietā pieņemamība tiek izvērtēta, ņemot vērā vienīgi pieteikuma iesniedzēja ieinteresētību lietas iznākumā.
92. Attiecībā uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem man nešķiet, ka vēlme nodrošināt pilotlietas efektīvu izskatīšanu (21), attaisnotu personas, kas iestājusies lietā, statusa – kura atzīšana piešķir ieinteresētajai personai tiesības piedalīties lietā un no tā izrietošās garantijas – atņemšanu.
93. Situācijā, kāda ir šajā lietā, kurā personas, kas iestājušās lietās, ir vienas no pilotlietā apstrīdētā lēmuma adresātiem, man turklāt šķiet piemēroti koncentrēties uz debatēm lietā, atzīstot personu, kuras balstās uz tiešu interesi lietas iznākumā, iestāšanos lietā, jo tā ir noteicošā, lai turpinātu izskatīt apturētās lietās.
VI. Secinājumi
94. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai:
– noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑74/22 P kā nepieņemamu;
– atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas nolēmumu, kas ietverts 2021. gada 6. decembra vēstulē, lietās C‑31/22 P un C‑32/22 P.