EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)
2013. gada 16. septembrī
Lieta F‑46/12
Dagmar Höpcke
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Atklāts konkurss – Paziņojums par konkursu EPSO/AST/111/10 – Neiekļaušana rezerves sarakstā – Norāde uzrakstīt minimāla garuma tekstu – Neievērošana
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, ar ko D. Höpcke lūdz atcelt konkursa EPSO/AST/111/10 atlases komisijas 2011. gada 8. augusta lēmumu neiekļaut viņu rezerves sarakstā
Nolēmums Prasību noraidīt. D. Höpcke sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Konkurss – Atlases komisija – Kandidatūras noraidīšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms – Sēžu aizklātības ievērošana
(Civildienesta noteikumu 25. pants; III pielikuma 6. pants)
2. Ierēdņi – Konkurss – Pārbaudījumu noteikumi un saturs – Atlases komisijas novērtējuma brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas
(Civildienesta noteikumu III pielikums)
3. Ierēdņi – Konkurss – Pārbaudījumu noteikumi un saturs – Labošanas metodes – Atlases komisijas novērtējuma brīvība – Pārbaude tiesā – Robežas
(Civildienesta noteikumu III pielikums)
1. Pienākuma norādīt nelabvēlīga lēmuma pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai nepieciešamās norādes, lai tā zinātu, vai lēmums ir pamatots, vai nav, un, otrkārt, sniegt iespēju to pārbaudīt tiesā. Attiecībā uz konkursa atlases komisijas pieņemtajiem lēmumiem šis pienākums tomēr ir jāsaskaņo ar atlases komisijas sēžu aizklātības ievērošanu saskaņā ar Civildienesta noteikumu III pielikuma 6. pantu.
Ņemot vērā aizklātību, kam jāvalda atlases komisijas darbā, dažādos pārbaudījumos saņemtā vērtējuma paziņošana ir pietiekams atlases komisijas lēmumu pamatojums. Turklāt, ņemot vērā plašo novērtējuma brīvību, kāda konkursa atlases komisijai ir pārbaudījumu rezultātu vērtēšanā, tai nevar būt pienākums, pamatojot to, kāpēc kandidāts nav nokārtojis pārbaudījumu, precizēt kandidāta atbildes, kuras atzītas par nepietiekamām, vai paskaidrot, kāpēc šīs atbildes ir atzītas par nepietiekamām. Atlases komisija arī var leģitīmi komentēt kandidāta rezultātus vispārējos pārbaudījumos un atturēties no komentāriem attiecībā uz īpašajiem pārbaudījumiem.
(skat. 37., 38., 40. un 44. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1996. gada 4. jūlijs, C‑254/95 P Parlaments/Innamorati, 21.–31. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1995. gada 14. jūlijs, T‑291/94 Pimley‑Smith/Komisija, 63. un 64. punkts; 2004. gada 19. februāris, T‑19/03 Konstantopoulou/Tiesa, 34. punkts.
Civildienesta tiesa: 2008. gada 30. aprīlis, F‑16/07 Dragoman/Komisija, 63. punkts un tajā minētā judikatūra.
2. Atlases komisijai ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz konkursa pārbaudījumu noteikumiem un precīzu saturu. Tādējādi Savienības tiesa var pārskatīt pārbaudījumu noteikumus tikai tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret kandidātiem un objektīvu izvēli starp tiem. Turklāt tiesai nav jāpārskata pārbaudījuma precīzais saturs, izņemot, ja tas pārsniedz paziņojumā par konkursu norādītās robežas vai ja tas nav saistīts ar pārbaudījuma vai konkursa mērķiem.
Ar atlases komisijas dotu norādi uzrakstīt minimālu rindiņu skaitu vienā no konkursa pārbaudījumiem, kas attiecas uz visiem kandidātiem un kura mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt kandidātiem vienādus pārbaudījuma rakstīšanas nosacījumus un, otrkārt, ļaut labotājiem vienveidīgi piemērot objektīvus kritērijus salīdzināmiem darbiem, ir paredzēts nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret kandidātiem.
Šo secinājumu nevar atspēkot ar argumentu, ka atlases komisija nav precizējusi nedz lietojamo simbolu šriftu, nedz lielumu, ja burtu šrifta un lieluma ziņā teksta forma, kuru atlases komisija paredzējusi datoriem, kas nodoti konkursa kandidātu rīcībā, atbilst standarta tekstam, kurš visiem kandidātiem konfigurēts vienādi. Ja kāds no viņiem šo konfigurāciju maina, atlases komisija to viegli pamana. Šajos apstākļos ir jāsaprot, ka datoru konfigurācijai ir imperatīvs raksturs, ka atlases komisijai nav jādod norādījumi par lietojamo simbolu šriftu un lielumu un ka kandidātiem nav atļauts mainīt šo konfigurāciju, citādi tie tiek sodīti.
Šo secinājumu arī nevar atspēkot ar argumentu, ka atlases komisija nav norādījusi atkāpju skaitu un pārlēcienus jaunā rindā, kas jāievēro, ja tiktāl, ciktāl attiecīgā pārbaudījuma mērķis ir novērtēt pareizrakstības, sintakses un gramatikas zināšanas, katram kandidātam ir jāpārliecinās, ka viņa rakstu darbs ir pietiekami garš un tajā ir vismaz prasītais minimālais rindiņu skaits. Katram kandidātam ir jāparūpējas, lai atkāpes un pārlēcieni vienā rindiņā nebūtu izmantoti patvaļīgi, mākslīgi palielinot uzrakstīto rindiņu skaitu, bet lai tie būtu nepieciešami rakstīšanai un lai būtu ievērots teksta viendabīgums. Tādējādi, kad atlases komisija pārbauda, vai kandidāti ir ievērojuši norādījumu uzrakstīt minimālu skaitu rindiņu, tai ir jānovērtē kandidātu izmantotās rindiņu atkāpes un pārlēcieni, ņemot vērā labošanas kritērijus, ko atlases komisija noteikusi pirms pārbaudījumiem, uz kuriem attiecas apspriežu aizklātība.
(skat. 63.–67. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: Konstantopoulou/Tiesa, minēts iepriekš, 48. punkts.
Civildienesta tiesa: 2012. gada 28. marts, F‑19/10 Marsili/Komisija, 20. punkts.
3. Saistībā ar konkursu Savienības tiesai labošanas metodes, ko atlases komisija izraudzījusies atbilstoši savai plašajai novērtējuma brīvībai, ir jāapstrīd tikai tiktāl, ciktāl nepieciešams, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret kandidātiem un objektivitāti starp viņiem izdarītajā izvēlē.
(skat. 76. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: Konstantopoulou/Tiesa, minēts iepriekš, 60. punkts; 2005. gada 26. janvāris, T‑267/03 Roccato/Komisija, 49. punkts.