Lieta C‑413/14 P

Intel Corp.Inc.

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – LESD 102. pants – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Lojalitātes atlaides – Komisijas kompetence – Regula (EK) Nr. 1/2003 – 19. pants

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2017. gada 6. septembra spriedums

1.        Konkurence – Savienības tiesību normas – Teritoriālā piemērojamība – Komisijas kompetence – Pieļaujamība atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām – Ļaunprātīgas rīcības īstenošana vai raksturīgās sekas EEZ teritorijā – Alternatīvi līdzekļi – Tiešu, būtisku un paredzamu seku kritērijs – Tvērums

(LESD 101. un 102. pants)

2.        Apelācija – Pamati – Pamats, kas ir vērsts pret “ad abundantiam” motīvu – Neiedarbīgs pamats – Noraidīšana

(LESD 256. panta 1. punkts; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa)

3.        Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras – Pilnvaras saņemt paziņojumus – Paziņojumi attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu – Atšķirība starp oficiālām iztaujāšanām un neformālām iztaujāšanām – Nepieļaujamība

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 preambulas 25. apsvērums un 19. panta 1. punkts; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 3. pants)

4.        Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pilnvaras – Pilnvaras saņemt paziņojumus – Paziņojumi attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu – Komisijas pienākums tās izvēlētajā veidā fiksēt pilnā apjomā ikvienu tās veiktu iztaujāšanu

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkts; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 3. panta 1. un 3. punkts)

5.        Apelācija – Pamati – Sprieduma motīvu daļa, kurā pieļauts Savienības tiesību pārkāpums – Citu juridisku apsvērumu dēļ pamatota rezolutīvā daļa – Noraidīšana

(LESD 256. panta 1. punkts; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa)

6.        Konkurence – Administratīvais process – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Piekļuve lietas materiāliem – Apjoms – Atteikums paziņot dokumentu – Sekas – Nepieciešamība attiecīgā uzņēmuma pierādīšanas pienākuma līmenī nošķirt apsūdzošus un attaisnojošus dokumentus

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punkts)

7.        Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ļaunprātīgas izstumšanas prakse – Jēdziens – Cenu diskriminācija – Prakse, kura pati par sevi nevar norādīt uz to, ka pastāv ļaunprātīgas izstumšanas prakse

(LESD 102. pants)

8.        Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Ekskluzivitātes vai lojalitātes atlaides – Spēja ierobežot konkurenci un izstumšanas iedarbība – Tikpat efektīva konkurenta novērtēšana – Vērtējuma kritēriji

(LESD 102. pants)

9.        Apelācija – Par pamatotu atzīta apelācijas sūdzība – Strīda atrisināšana pēc būtības apelācijas tiesā – Nosacījums – Strīds, kas ir izskatāmā stāvoklī – Neesamība – Lietas nodošana atpakaļ Vispārējai tiesai

(Tiesas statūtu 61. panta pirmā daļa)

1.      LESD 101. un 102. pantā izklāstītās Savienības konkurences tiesību normas ir vērstas uz to, lai aptvertu uzņēmumu kolektīvu vai vienpusēju rīcību, kas ierobežo konkurenci iekšējā tirgū. Proti, ar LESD 101. pantu ir aizliegti nolīgumi un darbības, kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, savukārt ar LESD 102. pantu ir aizliegta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā. Saistībā ar LESD 101. panta piemērošanu apstāklis, ka kāds uzņēmums, kas piedalās nolīgumā, atrodas trešajā valstī, nav šķērslis piemērot minēto tiesību normu, ja šāds nolīgums rada sekas iekšējā tirgus teritorijā. Turklāt, lai pamatotu īstenošanas kritērija piemērošanu, ja konkurences tiesībās paredzēto aizliegumu piemērojamība tiktu padarīta atkarīga no aizliegtas vienošanās noslēgšanas vietas, uzņēmumiem acīmredzami tiktu nodrošināts vienkāršs veids, kā izvairīties no minētajiem aizliegumiem. Raksturīgu seku kritērijs ir vērsts uz to pašu mērķi, proti, aptvert rīcību, kura gan nav veikta Savienības teritorijā, bet kuras pretkonkurences sekas var būt jūtamas Savienības tirgū. Tātad raksturīgu seku kritērijs var pamatot Komisijas kompetenci.

Tādējādi raksturīgu seku kritērijs ļauj pamatot Savienības konkurences tiesību piemērošanu no starptautisko publisko tiesību normu viedokļa, ja ir paredzams, ka attiecīgā rīcība radīs nepastarpinātas un būtiskas sekas Savienībā.

Jautājumā, vai Komisijai ir kompetence, kas vajadzīga, lai katrā gadījumā piemērotu Savienības konkurences tiesības, ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmumu rīcība, to aplūkojot kopumā. Lai tiktu izpildīts nosacījums, kas attiecas uz paredzamības prasību, šajā ziņā pietiek ņemt vērā rīcības varbūtējo ietekmi uz konkurenci. Pirmkārt, ja dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcība attiecībā uz datoru ražotāju iekļaujas kopējā stratēģijā ar mērķi panākt to, lai neviens ar konkurenta produktu aprīkots datoru ražotāja klēpjdators nebūtu pieejams tirgū, tostarp Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) teritorijā, dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcība varēja radīt nepastarpinātas sekas EEZ teritorijā. Otrkārt, pastāvot tādai stratēģijai, kādu īstenojis minētais uzņēmums attiecībā uz datoru ražotāju un kuras mērķis ir likt šķēršļus konkurenta piekļuvei vissvarīgākajiem pārdošanas kanāliem tirgū, ir jāņem vērā uzņēmuma rīcība, to aplūkojot kopumā, lai izvērtētu, cik būtiskas ir tās sekas Savienības un EEZ tirgū.

Citāda pieeja nozīmētu vispārējās pretkonkurences rīcības, kas var ietekmēt tirgus struktūru EEZ teritorijā, mākslīgu sadrumstalošanu atsevišķu rīcības gadījumu virknē, kas varētu izvairīties no Savienības kompetences.

(skat. 42.–46., 49.–52. un 55.–57. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 63., 64., 105. un 106. punktu)

3.      Administratīvajos procesos konkurences jomā no Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta paša teksta izriet, ka tas ir piemērojams visām iztaujāšanām ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz izmeklēšanas priekšmetu. Šajā ziņā minētās regulas preambulas 25. apsvērumā ir precizēts, ka šīs regulas mērķis ir pastiprināt Komisijas izmeklēšanas pilnvaras, tostarp ļaujot tai iztaujāt jebkuras personas, kam var būt noderīga informācija, un fiksēt izdarītos paziņojumus.

Tātad Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkts veido juridisko pamatu, ar kuru Komisija ir pilnvarota veikt personas iztaujāšanu izmeklēšanas ietvaros, un to apstiprina arī šīs regulas sagatavošanas darbi.

Neviens elements, kas izrietētu no šīs tiesību normas teksta vai no tās mērķa, neļauj secināt, ka likumdevējam būtu bijis nodoms nošķirt divas iztaujāšanas kategorijas saistībā ar izmeklēšanas priekšmetu, nedz izslēgt no šīs tiesību normas piemērošanas jomas kādas no šīm iztaujāšanām.

Tātad Vispārējā tiesa kļūdaini secināja, ka Komisijas izmeklēšanas ietvaros veikto iztaujāšanu vidū ir jānošķir oficiālās iztaujāšanas, kurām ir piemērojams Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkts kopā ar Regulas Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija, 3. pantu, un neformālas iztaujāšanas, kas neietilpst šo tiesību normu piemērošanas jomā.

(skat. 84.–88. punktu)

4.      Administratīvajos procesos konkurences jomā Regulas Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un 82. pantu, ko vada Komisija, 3. panta 1. punkts, kurā ir noteikts, ka Komisija informē iztaujājamo personu arī par tās nodomu fiksēt iztaujāšanu, ir jāsaprot nevis tā, ka iztaujāšanas fiksēšana nav obligāta, bet gan tā, ka Komisijai ir jāinformē attiecīgā persona par paredzēto fiksēšanu. Regulas Nr. 773/2004 3. panta 3. punkts, kurā precizēts, ka Komisija iztaujājamo personu paziņojumus var fiksēt jebkādā veidā, nozīmē, ka, ja Komisija ar iztaujājamās personas piekrišanu nolemj veikt iztaujāšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktu, tai ir pienākums fiksēt šo iztaujāšanu pilnā apjomā, neskarot Komisijas brīvību šīs fiksēšanas veida izvēlē.

No tā izriet, ka Komisijai ir pienākums fiksēt tās izvēlētajā veidā ikvienu iztaujāšanu, ko tā veic saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 19. pantu ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz tās izmeklēšanas priekšmetu.

(skat. 89.–91. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 94. punktu)

6.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 96.–101. punktu)

7.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 133.–137. punktu)

8.      Konkurences jomā LESD 102. panta mērķis nav aizliegt uzņēmumam ar savu sniegumu iegūt dominējošu stāvokli tirgū. Šīs tiesību normas mērķis nav arī nodrošināt, lai konkurenti, kas ir mazāk efektīvi nekā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, paliktu tirgū. Tādējādi izstumšanas no tirgus iedarbība ne vienmēr apdraud konkurenci. Uz sniegumu balstīta konkurence jau pēc savas definīcijas var izraisīt mazāk efektīvu un līdz ar to patērētājiem mazāk interesantu – it īpaši no cenu, izvēles, kvalitātes vai jauninājumu viedokļa – konkurentu izzušanu no tirgus vai to izstumšanu. Tomēr dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir īpaša atbildība ar savu rīcību neapdraudēt efektīvu un neizkropļotu konkurenci iekšējā tirgū. Tādēļ ar LESD 102. pantu it īpaši ir aizliegts dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam īstenot praksi, kurai ir izstumšanas iedarbība attiecībā pret tikpat efektīviem konkurentiem, tādējādi nostiprinot savu dominējošo stāvokli ar līdzekļiem, kas nav atbilstoši uz sniegumu balstītai konkurencei. Tādēļ no šī skatpunkta ne katra cenu konkurence var tikt uzskatīta par leģitīmu. Šajā ziņā ir jau nospriests, ka tas, ka tirgū dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kas – pat pēc to lūguma – saista pircējus ar pienākumu vai solījumu visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegadāties tikai no šī uzņēmuma, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai attiecīgais pienākums ir paredzēts bez tālākiem noteikumiem vai arī apmaiņā pret atlaides piešķiršanu. Tas tā ir arī tad, ja šis uzņēmums, nesaistīdams pircējus ar formālām saistībām, vai nu atbilstoši ar šiem pircējiem noslēgtiem līgumiem, vai arī vienpusēji piemēro lojalitātes atlaižu sistēmu, proti, atlaides, kas ir saistītas ar nosacījumu, ka klients – turklāt neatkarīgi no savu pirkumu apjoma – visu vai būtisku daļu no savām vajadzībām nepieciešamā iegādājas tikai no dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma.

Tomēr šī judikatūra ir jāprecizē attiecībā uz gadījumu, kad attiecīgais uzņēmums administratīvā procesa laikā sniedz pierādījumus par to, ka tā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību. Šādā gadījumā Komisijai ne tikai ir jāanalizē, pirmkārt, uzņēmuma dominējošā stāvokļa konkrētajā tirgū nozīmīgums un, otrkārt, apstrīdētās darbības tirgus seguma likme, kā arī attiecīgo atlaižu piešķiršanas nosacījumi un kārtība, to ilgums un apmērs, bet tai ir jāizvērtē arī tādas iespējamās stratēģijas esamība, kas būtu vērsta uz vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanu.

Izstumšanas spējas analīzei ir nozīme arī, lai izvērtētu, vai kāda atlaižu sistēma, uz kuru principā attiecas LESD 102. pantā paredzētais aizliegums, varētu tikt objektīvi attaisnota. Turklāt konkurencei nelabvēlīgā izstumšanas iedarbība, kas izriet no atlaižu sistēmas, var tikt līdzsvarota vai pat pārspēta ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, ko bauda arī patērētājs. Šāda apstrīdētās darbības konkurencei labvēlīgu un nelabvēlīgu seku izsvēršana apstrīdētajā Komisijas lēmumā var tikt veikta tikai pēc tam, kad ir izanalizēta vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas spēja, kas raksturīga konkrētai darbībai. Ja lēmumā, ar kuru konstatēts atlaižu sistēmas ļaunprātīgs raksturs, Komisija veic šādu analīzi, Vispārējai tiesai ir jāizvērtē visi dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma argumenti, ar kuriem apšaubīta konstatējumu, ko izdarījusi Komisija attiecībā uz konkrētas atlaižu sistēmas izstumšanas spēju, pamatotība.

Konkrētajā gadījumā apstrīdētajā lēmumā Komisija, lai gan uzsvērusi, ka attiecīgajām atlaidēm jau pēc to rakstura piemīt spēja ierobežot konkurenci un ka līdz ar to, lai konstatētu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, nav nepieciešams veikt visu konkrētās lietas apstākļu analīzi un it īpaši AEC testu (as efficient competitor test), tomēr minētajā apstrīdētajā lēmumā ir veikusi padziļinātu šo apstākļu pārbaudi, ļoti detalizēti izklāstot savu analīzi AEC testa ietvaros, proti, analīzi, kas tai lika konstatēt, ka tikpat efektīvam konkurentam būtu nācies noteikt cenas, kuras nebūtu dzīvotspējīgas, un ka līdz ar to konkrētā atlaižu prakse var radīt šāda konkurenta izstumšanas sekas.

No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā AEC testam ir bijusi reāla nozīme Komisijas vērtējumā attiecībā uz konkrētās atlaižu prakses spēju radīt tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas sekas.

Šajos apstākļos Vispārējai tiesai bija jāizvērtē visi argumenti, ko dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums izvirzījis saistībā ar šo testu.

Tomēr Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka nav jāpārbauda, vai Komisija ir pienācīgi un bez kļūdām veikusi AEC testu, un tāpat nav nepieciešams izskatīt jautājumu, vai prasītāja piedāvātie alternatīvie aprēķini ir veikti pareizi.

Tātad Vispārējā tiesa ir noliegusi jebkādu nozīmīgumu Komisijas veiktajam AEC testam un līdz ar to nav atbildējusi uz kritiku, ko izteicis dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums attiecībā pret šo testu.

Tādēļ Vispārējā tiesa – veicot analīzi attiecībā uz strīdīgo atlaižu spēju ierobežot konkurenci – kļūdaini neņēma vērā dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma argumentāciju, kurā bija norādīts uz iespējamajām kļūdām, ko Komisija esot pieļāvusi saistībā ar AEC testu.

(skat. 133.–147. punktu)

9.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 148.–150. punktu)