VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 7. decembrī (*)

Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Regulas (ES) Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkts – ECB tiešas uzraudzības attiecībā uz mazāk nozīmīgu kredītiestādi nepieciešamība – Valsts kompetentās iestādes lūgums – Regulas (ES) Nr. 468/2014 68. panta 5. punkts – ECB lēmums, ar kuru PNB banka tika klasificēta kā nozīmīga iestāde, kas ir pakļauta tās tiešai prudenciālajai uzraudzībai – Pienākums norādīt pamatojumu – Samērīgums – Tiesības uz aizstāvību – Piekļuve administratīvās lietas materiāliem – Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētais ziņojums – Reglamenta 106. pants – Nepamatots pieteikums par tiesas sēdes noturēšanu

Lietā T‑301/19

PNB Banka AS, Rīga (Latvija), ko pārstāv O. Behrends, advokāts,

prasītāja,

pret

Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv C. Hernández Saseta, F. Bonnard un D. Segoin, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul], R. Frendo [R. Frendo] un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja PNB Banka AS lūdz atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) lēmumu, kas paziņots ar 2019. gada 1. marta vēstuli un ar kuru prasītāja tika klasificēta kā nozīmīga iestāde, kas pakļauta tās tiešai prudenciālajai uzraudzībai (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

I.      Atbilstošās tiesību normas

2        Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts: “Attiecībā uz [mazāk nozīmīgām] kredītiestādēm un saskaņā ar [minētā panta] 7. punktā aprakstīto sistēmu, ja nepieciešams nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu, ECB var jebkurā laikā pēc savas iniciatīvas pēc apspriešanās ar valsts kompetentajām iestādēm vai pēc valsts kompetentās iestādes pieprasījuma nolemt pati tieši izmantot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz vienu vai vairākām [mazāk nozīmīgām] kredītiestādēm, tostarp gadījumos, kad ir pieprasīta vai saņemta netieša publiska finanšu palīdzība no [Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (EFSI)] vai [Eiropas Stabilitātes mehānisma (ESM)]”.

3        ECB Regulas (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (OV 2014, L 141, 1. lpp.), 67. panta “Kritēriji ECB lēmuma pieņemšanai saskaņā ar Regulas [Nr. 1024/2013] 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu” 2. punktā ir uzskaitīti dažādi faktori, kas ECB ir jāņem vērā, tostarp, pirms tā pieņem lēmumu it īpaši par mazāk nozīmīgas iestādes, kas pakļauta prudenciālajai uzraudzībai, tiešas uzraudzības veikšanu.

4        Regulas Nr. 468/2014 68. pantā “Regulas [Nr. 1024/2013] 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā paredzētā ECB lēmuma (pēc [valsts kompetentās iestādes] lūguma) sagatavošanas procedūra” ir noteikts:

“[..]

3.      [Valsts kompetentā iestāde] savam lūgumam pievieno ziņojumu, kurā izklāstīta attiecīgās mazāk nozīmīgās uzraudzītās iestādes vai mazāk nozīmīgās uzraudzītās grupas uzraudzības vēsture un riska profils.

[..]

5.      Ja ECB nolemj, ka augstu uzraudzības standartu konsekventas piemērošanas nodrošināšanai nepieciešama mazāk nozīmīgās uzraudzītās iestādes vai mazāk nozīmīgās uzraudzītās grupas ECB tiešā uzraudzība, tā pieņem [minētās regulas IV daļas] 2. sadaļā paredzēto ECB lēmumu.”

II.    Tiesvedības priekšvēsture

5        Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā prasītāja bija Latvijā reģistrēta mazāk nozīmīga kredītiestāde Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 4. punkta izpratnē (turpmāk tekstā – “mazāk nozīmīga kredītiestāde”). Tādēļ tā bija pakļauta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (Latvija) (turpmāk tekstā – “FKTK”) tiešai prudenciālajai uzraudzībai.

6        Prasības celšanas dienā CR bija prasītājas galvenais akcionārs.

7        2017. gada 25. augustā prasītāja, kā arī CR un citi viņa ģimenes locekļi, kas ir prasītājas akcionāri, kā norāda prasītāja, “paziņoja” Latvijas Republikai par strīdu, kas saistīts ar viņu ieguldījumu aizsardzību. Viņi atsaucās uz prudenciālo prasību, kuras prasītājai noteikusi FKTK, nepamatoto un nesamērīgo raksturu.

8        Prasītāja norāda, ka 2017. gada augustā CR iesniedza sūdzību Apvienotās Karalistes iestādēs par korupciju, kurā vainīgais esot A – Latvijas Bankas (Latvijas centrālā banka) prezidents. Korupcijas fakti, par kuriem tika ziņots, izpaudās kā šīs pēdējās minētās personas mēģinājumi, pateicoties tās ietekmei uz FKTK, iegūt kukuļus no CR.

9        2017. gada septembrī prasītāja tika klasificēta kā “mazāk nozīmīga kredītiestāde krīzes situācijā” mazāk nozīmīgu iestāžu krīzes pārvaldības sadarbības ietvara izpratnē, kā rezultātā prasītājai tika piemērota īpaša krīzes pārvaldības grupas, kurā ietilpst FKTK un ECB, īstenota uzraudzība.

10      2017. gada 16. novembrī FKTK lūdza ECB uzņemties prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību. Šo lūgumu pamatoja it īpaši trīs faktori: pirmkārt, pārbaudes uz vietas, ko īstenoja FKTK, rezultāti un to ietekme uz prasītājas pašu kapitāla pietiekamības rādītāju, otrkārt, liela riska darījumu limitu ilgstoša neievērošana, kuru atcelšanai varētu būt papildu negatīva ietekme uz kapitāla pietiekamības rādītāju, un, treškārt, prasītājas un tās galvenā akcionāra paziņojums par strīdu saistībā ar ieguldījumu aizsardzību.

11      Pēc šī sprieduma 10. punktā minētā lūguma izskatīšanas Uzraudzības valdes sanāksmē 2017. gada 28. novembrī ECB šo lūgumu noraidīja.

12      2017. gada 12. decembrī prasītāja, kā arī CR un citi pēdējā minētā ģimenes locekļi, kas ir prasītājas akcionāri, ierosināja šķīrējtiesas procesu pret Latvijas Republiku Starptautiskajā ieguldījumu strīdu izskatīšanas centrā (ICSID), pamatojoties uz 1994. gada 24. janvāra Latvijas Republikas valdības un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes valdības līgumu par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesas process”). Viņi apgalvoja, ka kopš 2015. gada beigām FKTK prasītājai piemēro pārmērīgu un patvaļīgu prudenciālo uzraudzību, kas izpaužas kā tiesību aktos noteiktā pašu kapitāla palielināšana un darbības ierobežojumi. Viņi norādīja, ka šo pārmērīgo un patvaļīgo prudenciālo uzraudzību izraisa ietekme, ko A īsteno uz FKTK ar mērķi saņemt kukuļus no prasītājas un no CR.

13      Kā norāda prasītāja, 2017. gada decembrī CR Latvijas iestādēs iesniedza sūdzību par šī sprieduma 8. punktā minētajiem korupcijas faktiem.

14      2018. gada 17. februārī, pēc tam, kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (Latvija) (turpmāk tekstā – “KNAB”) 2018. gada 15. februārī bija uzsācis pirmstiesas kriminālizmeklēšanu pret A, viņš tika aizturēts. Šī izmeklēšana attiecās uz apsūdzību par korupciju saistībā ar prudenciālās uzraudzības procedūru pret citu Latvijas banku, kas nav prasītāja. Ar 2018. gada 19. februāra lēmumu, kad A tika atbrīvots, KNAB viņam piemēroja vairākus drošības līdzekļus, tostarp aizliegumu pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus.

15      2018. gada 28. jūnijā prokurore, kas atbildīga par šī sprieduma 14. punktā minēto izmeklēšanu, izvirzīja A apsūdzību. Apsūdzības rakstā, kas papildināts 2019. gada 24. maijā, bija ietvertas trīs apsūdzības. Pirmā apsūdzība attiecās uz to, ka 2010. gadā viņš bija piekritis tāda kukuļa piedāvājumam, kuru piedāvāja citas Latvijas bankas, kas nav prasītāja, uzraudzības padomes priekšsēdētājs, un bija pieņēmis arī pašu kukuli, un pateicībā par to A šai bankai esot devis padomus par to, kā izvairīties no FKTK veiktās uzraudzības, un neesot piedalījies FKTK sēdēs, kurās tika izskatīti ar šīs bankas uzraudzību saistīti jautājumi. Otrā izvirzītā apsūdzība attiecās uz to, ka, pirmkārt, pēc 2012. gada 23. augusta viņš bija piekritis pieņemt kukuli, ko piedāvāja tās pašas bankas valdes viceprezidents kā atlīdzību par A padomiem par to, kā panākt FKTK noteikto darbības ierobežojumu atcelšanu un citu ierobežojumu nepiemērošanu, un, otrkārt, A bija pieņēmis pusi no piedāvātā kukuļa. Trešā izvirzītā apsūdzība attiecās uz noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu, lai maskētu tās naudas izcelsmi, kustību un piederību, kura A tika samaksāta kā otrajā apsūdzībā minētais kukulis.

16      Ar 2018. gada 5. jūlija un 12. septembra vēstulēm prasītāja un CR norādīja ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētājai, ka notiek izmeklēšana par šī sprieduma 8. punktā minētajiem korupcijas faktiem. Viņi norādīja, ka pēc A aizturēšanas 2018. gada februārī pēdējais minētais publiskā paziņojumā par viņiem bija izteicies naidīgi un kļūdaini, apgalvojot, ka CR veiktajai prasītājas iegādei ir krāpniecisks raksturs. Viņi uzskatīja, ka FKTK prudenciālās prasības attiecībā uz prasītāju ir pārmērīgas un diskriminējošas. Viņi lūdza ECB iesaistīties un veikt izmeklēšanu un pieņemt piemērotus pasākumus, piemēram, atbilstoši nomainīt personālu, kas ir atbildīgs par prasītājas prudenciālo uzraudzību. Šajā ziņā viņi rakstīja: “Viena no idejām, kas ir pamatā [vienotajam uzraudzības mehānismam (VUM)], ir tā, ka ECB var nodrošināt objektīvāku un neatkarīgāku uzraudzību nekā vietējie uzraudzības veicēji. [Prasītāja] un [CR] ļoti vēlas sadarboties ar ECB šajā nolūkā” (2018. gada 5. jūlija vēstule, 13. lpp.).

17      2018. gada 30. septembrī ICSID ierosināja pagaidu pasākumus, iesakot Latvijas Republikai atturēties no pasākumu pieņemšanas, lai atsauktu prasītājas atļauju, atsaucoties uz apgalvotu neatbilstību vienai no tiesiskajā regulējumā noteiktajām prasībām, kuras galīgais izpildes termiņš noteikts FKTK 2018. gada 27. februāra lēmumā (turpmāk tekstā – “ICSID ieteikums”).

18      2018. gada 8. oktobrī ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāja atbildē uz prasītājas un CR 2018. gada 5. jūlija un 12. septembra vēstulēm norādīja, ka sava VUM darbības kontroles uzdevuma ietvaros ECB piekrīt FKTK viedoklim, ka prasītājas situācija pašu kapitāla ziņā prasa specifisku uzraudzību. Viņa norādīja, ka prasītājai bija piešķirti atkārtoti termiņu pagarinājumi, lai pieņemtu pasākumus saistībā ar pašu kapitālu un ka, neraugoties uz šāda veida problēmu turpināšanos, FKTK nav piemērojusi prasītājai citus stingrus uzraudzības pasākumus kā vien lūgumu stiprināt pašu kapitālu, lūgumu veikt atgūšanas pasākumus un lūgumu nodrošināt papildu uzkrājumus. Viņa uzskatīja, ka prasītāja vairākus gadus nebija ievērojusi liela riska darījumu limitus attiecībā uz trešām personām un ir saņēmusi atkārtotus termiņa pagarinājumus, lai to novērstu. Viņa uzskatīja, ka viņai nav nevienas norādes par to, ka prasītājai noteiktie uzraudzības pasākumi ir pārmērīgi un nesamērīgi. Noslēgumā viņa paziņoja, ka viņa plāno pildīt savu kontroles uzdevumu, īpašu uzmanību pievēršot pasākumiem, ko prasītāja ieviesusi, lai novērstu prudenciālo prasību pārkāpumus.

19      2018. gada 21. decembrī FKTK vēlreiz lūdza ECB pārņemt prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību. Tā atgādināja savu iepriekšējo 2017. gada 16. novembra lūgumu un norādīja uz ICSID ieteikumu. Tā norādīja, ka var paiet vairāki mēneši, pirms ICSID pieņems lēmumu par pagaidu pasākumiem, un tas nozīmē, ka FKTK uz nenoteiktu laiku būs liegts pildīt savu uzraudzības uzdevumu. FKTK ieskatā, ja ECB uzņemtos tiešo prudenciālo uzraudzību, tas prasītājai liegtu izmantot apgalvoto interešu konfliktu kā argumentu pret prudenciālās uzraudzības darbībām un ļautu izkļūt no situācijas, kurā banka pastāvīgi neievēro savus pienākumus un kurā regulatoram tiek liegts pieņemt atbilstošus pasākumus, kas ļautu izbeigt šo rīcību. FKTK uzskatīja, ka informācija, kas jau ir ECB rīcībā, atvieglotu uzraudzības uzdevuma pārņemšanu. Tā precizēja, ka tās 2018. gada 27. februāra lēmums nav izpildīts, proti, prasītājas situācija joprojām esot pretēja pašu kapitāla prasībām, un netiekot ievēroti liela riska darījumu limiti un ka tuvākajā nākotnē nav paredzams nekāds dzīvotspējīgs un ticams risinājums. Tā norādīja, ka kopš šķīrējtiesas procesa ierosināšanas prasītājas reakcija uz gandrīz visām uzraudzības mijiedarbībām nav pierādījusi vēlmi īstenot sekmīgu sadarbību. Tā norādīja, ka prasītājas ieskatā ikviens FKTK lūgums ir izraisījis arbitrāžas strīdu un ir papildu pierādījums patvaļīgai pieejai. Tā piebilda, ka CR apgalvo, ka viņš pildīšot tās lūgumus, proti, stiprināt prasītājas pašu kapitālu tikai tad, ja šos lūgumus pārbaudīs neatkarīga trešā persona. Tā secināja, ka tai tiek liegta iespēja īstenot prasītājas augsta līmeņa uzraudzību.

20      2019. gada 11. februārī ECB paziņoja prasītājai – apsvērumu sniegšanai – lēmuma projektu par to, ka ECB uzņemas tās tiešo prudenciālo uzraudzību.

21      2019. gada 22. februārī prasītāja atbildēja, ka tā noraida apgalvojumu, ka tā nav pierādījusi savu vēlmi īstenot sekmīgu sadarbību. Tā, tieši pretēji, norādīja, ka līdz šim brīdim nedz FKTK, nedz ECB neesot pienācīgi atbildējušas uz tās, kā arī tās akcionāru daudzajiem centieniem izveidot konstruktīvu sadarbību, it īpaši saistībā ar korupcijas faktiem, par kuriem ECB zināja. Nobeigumā tā norādīja, ka tā iebilst pret minēto lēmuma projektu.

22      Ar 2019. gada 26. februāra spriedumu Rimšēvičs un ECB/Latvija (C‑202/18 un C‑238/18, EU:C:2019:139) Tiesa atcēla KNAB 2018. gada 19. februāra lēmumu, ciktāl ar to A bija aizliegts pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus. Tā uzskatīja, ka Latvijas Republika nebija pierādījusi, ka A atbrīvošana no Latvijas Bankas prezidenta amata ir balstīta uz tādu pietiekamu norāžu esamību, kuras liecinātu, ka viņš ir izdarījis smagu pārkāpumu Eiropas Centrālo banku sistēmas un ECB statūtu 14.2. panta otrās daļas izpratnē.

23      2019. gada 1. martā ECB Padomes sekretārs paziņoja prasītājai apstrīdēto lēmumu, kurš pieņemts, balstoties uz ECB Uzraudzības padomes priekšlikumu, kas pamatots ar Regulas Nr. 1024/2013 26. panta 8. punktu, piemērojot šīs regulas 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu kopsakarā ar Regulas Nr. 468/2014 39. panta 5. punktu.

24      ECB Padomes sekretārs norādīja, ka ECB kā kompetentā iestāde uzņemoties prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību. Viņš precizēja, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu un Regulas Nr. 468/2014 IV daļu. Viņš piebilda, ka prasītāja tikšot iekļauta to iestāžu sarakstā, kurām piemēro tās tiešo uzraudzību, ko ECB publicē un atjaunina saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 49. panta 1. punktu.

25      Attiecībā uz faktiem, ar kuriem tika pamatots apstrīdētais lēmums (šī lēmuma 1. daļa), ECB Padomes sekretārs norādīja, ka prasītāja neatbilst Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 4. punktā paredzētajiem kritērijiem un pašlaik ir klasificēta kā mazāk nozīmīga iestāde, kas pakļauta tiešai ECB prudenciālajai uzraudzībai. Viņš atgādināja prasītājas akcionāru kopuma sastāvu, kā arī grupas struktūru. Viņš pieminēja šķīrējtiesas procesa ierosināšanu, kā arī ICSID ieteikumu. Tāpat viņš pieminēja administratīvā procesa posmus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

26      Attiecībā uz faktu vērtējumu (apstrīdētā lēmuma 2. daļa) ECB Padomes sekretārs norādīja, ka ECB ir uzskatījusi, ka prasītājas tiešās prudenciālās uzraudzības pārņemšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu konsekventu augsta līmeņa prudenciālās uzraudzības piemērošanu. Šis secinājums esot pamatots ar turpmāk izklāstītajiem apsvērumiem. FKTK savā lūgumā esot uzsvērusi, ka kopš šķīrējtiesas procesa ierosināšanas prasītājas reakcija uz gandrīz visām uzraudzības mijiedarbībām arvien neesot pierādījusi vēlmi īstenot sekmīgu sadarbību. FKTK uzskatot, ka tā pati nav spējīga īstenot prasītājas augsta līmeņa uzraudzību saskaņā ar Savienības un VUM normām. FKTK uzskatot, ka tas, ka ECB pārņem prudenciālo uzraudzību, ir vispiemērotākā izvēle, lai nodrošinātu atbilstošu prasītājas uzraudzību. ECB Padomes sekretārs secināja, ka ECB ieskatā tiešās uzraudzības pārņemšana ir nepieciešama Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Viņš precizēja, ka šo secinājumu neietekmē prasītājas apsvērumi, kas izteikti administratīvā procesa ietvaros pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, jo tā neesot sniegusi nekādus argumentus vai informāciju, kurus ECB jau nebūtu ņēmusi vērā.

27      Visbeidzot, ECB Padomes sekretārs precizēja, ka var iesniegt pārsūdzību ECB administratīvās pārskatīšanas padomē un ka var celt prasību Eiropas Savienības Tiesā.

28      Apstrīdētais lēmums stājās spēkā 2019. gada 4. aprīlī.

29      Ar 2019. gada 18. aprīļa vēstuli ECB paziņoja prasītājai, atbildot uz lūgumu, ko pēdējā minētā tai bija nosūtījusi 2018. gada 27. novembrī, ECB rīcībā esošo dokumentu, kas attiecas uz tās prudenciālo uzraudzību, sarakstu. Tā precizēja, ka tiesības piekļūt administratīvās lietas materiāliem neattiecas uz konfidenciālo informāciju un ka līdz ar to saraksts attiecībā uz katru dokumentu satur klasifikāciju atkarībā no tā, vai dokuments ir pieejams vai konfidenciāls.

30      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 14. maijā, prasītāja, CR un CT cēla šo prasību.

III. Fakti pēc prasības celšanas

31      2019. gada 15. augustā ECB secināja, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 18. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Tajā pašā dienā Vienotā noregulējuma valde (VNV) nolēma attiecībā uz prasītāju nepieņemt noregulējuma shēmu šīs regulas 18. panta 1. punkta izpratnē.

32      2019. gada 22. augustā FKTK lūdza Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesu (Latvija) pasludināt prasītāju par maksātnespējīgu.

33      2019. gada 12. septembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pasludināja prasītāju par maksātnespējīgu. Tā iecēla maksātnespējas administratoru, kas atbildīgs par maksātnespējas procedūru (turpmāk tekstā – “maksātnespējas administrators”) un nodeva viņam visas prasītājas un tās valdes pilnvaras. Tā noraidīja prasītājas valdes lūgumu paturēt tās tiesības pārstāvēt prasītāju prasības par ECB 2019. gada 15. augusta vērtējumu, kurā konstatēts, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, par VNV tās pašas dienas lēmumu nepieņemt noregulējuma shēmu attiecībā uz prasītāju un par FKTK lēmumu uzsākt maksātnespējas procedūru, ietvaros. Šī tiesa piebilda, ka tas neizslēdz iespēju prasītājas valdei iesniegt atsevišķu lūgumu maksātnespējas administratoram attiecībā uz pārstāvības tiesībām īpašu uzdevumu ietvaros.

34      Tāpat 2019. gada 12. septembrī FKTK lūdza ECB atsaukt prasītājas atļauju.

35      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 25. oktobrī (lieta T‑732/19), prasītāja, kā arī citi prasītājas akcionāri vai potenciālie akcionāri lūdza atcelt VNV 2019. gada 15. augusta lēmumu nepieņemt noregulējuma shēmu attiecībā uz prasītāju.

36      2019. gada 21. decembrī A pārstāja pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus.

37      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 29. janvārī (lieta T‑50/20), prasītāja lūdza atcelt ECB 2019. gada 19. novembra lēmumu, ar kuru tika atteikts noteikt maksātnespējas administratoram pienākumu piešķirt prasītājas valdes pilnvarotajam advokātam piekļuvi tās telpām, tās rīcībā esošajai informācijai, kā arī tās personālam un līdzekļiem.

38      2020. gada 17. februārī ECB atsauca prasītājas atļauju. Šis atsaukums stājās spēkā nākamajā dienā.

39      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 27. aprīlī (lieta T‑230/20), prasītāja cēla prasību par šo lēmumu.

IV.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

40      2019. gada 31. jūlijā ECB iesniedza iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā.

41      2020. gada 28. aprīlī ceturtās palātas priekšsēdētājs atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 69. panta d) punktam nolēma apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad tiks pasludināts Vispārējās tiesas nolēmums lietā T‑50/20. Ar 2021. gada 12. marta rīkojumu PNB Banka/ECB (T‑50/20, EU:T:2021:141) Vispārējā tiesa pasludināja savu nolēmumu minētajā lietā un šajā datumā tika atsākta tiesvedība šajā lietā.

42      2021. gada 27. aprīlī un pēc tam 2021. gada 28. jūnijā prasītāja, CR un CT lūdza apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad Tiesa būs lēmusi lietā C‑321/21 P, kas attiecas uz apelācijas sūdzību par 2021. gada 12. marta rīkojumu PNB Banka/ECB (T‑50/20, EU:T:2021:141). 2021. gada 20. maijā un pēc tam 2021. gada 6. augustā ceturtās palātas priekšsēdētājs pēc ECB uzklausīšanas nolēma neapturēt tiesvedību.

43      Ar 2021. gada 8. jūlija vēstuli prasītājas pārstāvis informēja Vispārējo tiesu, ka viņš vairs nepārstāv CR un CT. Ar 2021. gada 21. decembra rīkojumu Vispārējā tiesa (ceturtā palāta), pamatojoties uz Reglamenta 131. panta 2. punktu, nolēma, ka tiesvedība saistībā ar šo prasību ir jāizbeidz, ciktāl šo prasību bija cēluši CR un CT.

44      Visbeidzot replikas raksta iesniegšanas termiņš bija noteikts līdz 2021. gada 30. septembrim. Prasītāja replikas rakstu neiesniedza noteiktajā termiņā.

45      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

46      ECB prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

V.      Juridiskais pamatojums

A.      Par pārstāvja, kurš cēlis prasību prasītājas vārdā, pilnvaru esamību

47      Saskaņā ar Reglamenta 51. panta 3. punktu advokātiem, ja viņi pārstāv privāttiesību juridisko personu, kancelejā ir jāiesniedz šīs personas pilnvarojums.

48      Lietas materiālos ir pievienota prasītājas valdes priekšsēdētāja 2019. gada 5. martā izsniegta pilnvara (A.2 pielikums).

49      Prasītāja norāda, ka maksātnespējas administrators nav piekritis tam, ka advokāts, ko tā iecēlusi savai pārstāvībai, piekļūst tās dokumentiem, telpām, personālam un līdzekļiem. 2020. gada 13. martā, sniedzot atbildi uz Vispārējās tiesas jautājumu, tā iesniedza maksātnespējas administratora 2019. gada 16. septembra vēstuli, kurā norādīts, ka prasītājas advokātam, pirmkārt, “ir jāiesniedz [maksātnespējas] administratoram rakstveida ziņojums par vienošanās [par juridisko pakalpojumu sniegšanu] virzību, kurā detalizēti uzskaitīti [no prasītājas] saņemtie norādījumi, [advokāta] izpildītie uzdevumi un vai vēl ir darbi izpildes stadijā”, otrkārt, “ir jāinformē [maksātnespējas] administrators par maksājumiem [..]”, treškārt, “ir jāatturas no jebkādas rīcības [prasītājas] vārdā, iepriekš nekonsultējoties ar [maksātnespējas] administratoru, it īpaši jāizbeidz sniegt pakalpojumus, par kuriem tiek sagatavoti rēķini [prasītājai]”.

50      Neraugoties uz minēto maksātnespējas administratora 2019. gada 16. septembra vēstuli, no lietas materiāliem neizriet un nedz prasītāja, nedz ECB neapgalvo, ka maksātnespējas administrators ir atsaucis prasītājas valdes priekšsēdētāja 2019. gada 5. martā izsniegto pilnvaru. Minētajā vēstulē šāds atsaukums nav minēts, lai gan tajā ir norādīts, ka valdes priekšsēdētāja ieceltajam advokātam ir jāatturas no jebkādas rīcības prasītājas vārdā, iepriekš nekonsultējoties ar maksātnespējas administratoru.

51      Līdz ar to Vispārējā tiesa konstatē, ka prasītāja ir iesniegusi pilnvaru, ar kuru tās advokāts ir pilnvarots celt prasību saskaņā ar Reglamenta 51. panta 3. punktu.

B.      Par pieteikumiem apturēt tiesvedību, kas iesniegti 2021. gada 27. aprīlī un 2021. gada 28. jūnijā

52      2021. gada 27. aprīlī un pēc tam 2021. gada 28. jūnijā prasītāja lūdza apturēt tiesvedību. Savu pieteikumu par tiesvedības apturēšanu pamatojumam tā norādīja, ka tai ir jāpiekļūst savām telpām, dokumentiem un finanšu līdzekļiem un ka maksātnespējas administrators nesadarbojas, lai nodrošinātu efektīvu tās pārstāvību, neraugoties uz 2019. gada 5. novembra spriedumu ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923).

53      Lai arī Vispārējai tiesai nav pienākuma atklāt iemeslus, kuru dēļ tā nolēmusi apturēt vai neapturēt tiesvedību, piemērojot Reglamenta 69. panta c) vai d) punktu, tā uzskata, ka izņēmuma kārtā ir lietderīgi norādīt sekojošo.

54      Uz lēmumu apturēt vai neapturēt tiesvedību, pamatojoties uz Reglamenta 69. panta c) vai d) punktu, attiecas Vispārējās tiesas rīcības brīvība (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2011. gada 20. oktobris, DTL/ITSB, C‑67/11 P, nav publicēts, EU:C:2011:683, 32. un 33. punkts; 2012. gada 15. oktobris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑554/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:629, 37. punkts, un 2018. gada 17. janvāris, Josel/EUIPO, C‑536/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:14, 5. punkts).

55      Šajā lietā tiesvedība tika apturēta 2020. gada 28. aprīlī līdz brīdim, kad tiks pasludināts Vispārējās tiesas nolēmums lietā T‑50/20, kuras ietvaros prasītāja bija lūgusi atcelt ECB 2019. gada 19. novembra lēmumu, ar kuru tika atteikts noteikt maksātnespējas administratoram pienākumu piešķirt prasītājas valdes pilnvarotajam advokātam piekļuvi tās telpām, tās rīcībā esošajai informācijai, kā arī tās personālam un līdzekļiem.

56      Ar 2021. gada 12. marta rīkojumu PNB Banka/ECB (T‑50/20, EU:T:2021:141) Vispārējā tiesa noraidīja prasītājas prasību. Tā it īpaši uzskatīja, ka ECB acīmredzami nav kompetences apmierināt prasītājas valdes lūgumu noteikt maksātnespējas administratoram pienākumu piešķirt šīs valdes pilnvarotajam advokātam piekļuvi prasītājas telpām, informācijai, personāla locekļiem un līdzekļiem (73. punkts). Tā arī uzskatīja, ka lēmumi, ko valsts iestādes ir pieņēmušas saistībā ar tādu maksātnespējas procesu kā pret prasītāju uzsāktais, atbildot uz iespējamu pieprasījumu par piekļuvi attiecīgās kredītiestādes dokumentiem, telpām, personālam vai līdzekļiem, principā ir pakļauti pārbaudei valsts tiesās, kuras attiecīgā gadījumā var uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus saskaņā ar LESD 267. pantu, ja tām rodas grūtības ar Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu (72. punkts).

57      Tāpat ir jākonstatē, ka, neraugoties it īpaši uz tiesvedības apturēšanu no 2020. gada 28. aprīļa līdz 2021. gada 12. martam, prasītāja nepierāda un pat neapgalvo, tostarp savā 2021. gada 28. jūnija pieteikumā par tiesvedības apturēšanu, ka ir uzsākusi tiesvedību tiesā pret maksātnespējas administratoru, kuru tā Vispārējā tiesā apsūdz par to, ka pēdējais minētais tās valdes pilnvarotajam advokātam liedzis piekļuvi tās telpām, informācijai, personālam un līdzekļiem kopš 2019. gada beigām.

58      Pēc sarakstes ar maksātnespējas administratoru, kas notika vēstuļu un elektroniskā pasta vēstuļu formā 2019. gada 12. un 16. septembrī, kā arī 2019. gada novembrī, iesniegšanas prasītāja savā pieteikumā par tiesvedības apturēšanu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 27. aprīlī, tikai norādīja, ka tā “pastiprina savus centienus” attiecībā uz maksātnespējas administratoru un Latvijas tiesām, nesniedzot precizējumus par minēto centienu raksturu.

59      Turklāt no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2019. gada 12. septembra nolēmuma, kas minēts šī sprieduma 33. punktā, neizriet, ka prasītājai būtu liegts vērsties Latvijas tiesās ar strīdu, kas tai ir ar maksātnespējas administratoru. Šajā nolēmumā ir minēts ne tikai tas, ka nav izslēgta prasītājas valdes iespēja iesniegt atsevišķu lūgumu maksātnespējas administratoram attiecībā uz pārstāvības tiesībām īpašos uzdevumos, bet arī tas, ka 2019. gada 5. novembra spriedums ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923), uz kuru prasītāja atsaucas, lai pamatotu, ka maksātnespējas administrators nesadarbojas pietiekami, lai nodrošinātu efektīvu tās pārstāvību, ir pieņemts pēc minētā nolēmuma tādējādi, ka prasītāja valsts tiesā uz minēto spriedumu a priori varēja atsaukties kā uz jaunu faktu.

60      Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka nav atkārtoti jāaptur tiesvedība.

C.      Par tiesvedības mutvārdu daļu

61      Saskaņā ar Reglamenta 106. pantu:

“1.      Tiesvedības Vispārējā tiesā mutvārdu daļa ietver tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, ko organizē vai nu pēc Vispārējās tiesas ierosmes, vai arī pēc puses pieteikuma.

2.      Puses pieteikumā par tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noturēšanu ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā vēlas tikt uzklausīta. [..]

3.      Ja 2. punktā minētais pieteikums nav iesniegts, Vispārējā tiesa, ja tā uzskata, ka ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem, var nolemt, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas. [..]”

62      Tādējādi no Reglamenta 106. panta formulējuma izriet, ka tad, ja nav iesniegts pieteikums par tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noturēšanu, kurā ir norādīti iemesli, kuru dēļ puse vēlas tikt uzklausīta, Vispārējā tiesa, ja tā uzskata, ka tai ir pietiekama informācija, var izlemt prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas.

63      2014. gada 14. marta Reglamenta projekta pamatojumā, kas sabiedrībai ir pieejams Eiropas Savienības Tiesas tīmekļvietnē, turklāt ir apstiprināts, ka, ņemot vērā it īpaši pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas prasības, “Vispārējā tiesa vēlas iegūt iespēju atbrīvoties no tiesas sēdes organizēšanas tad, kad tā to neuzskata par nepieciešamu, ja vien kāda no pusēm neiesniedz pieteikumu, norādot iemeslus, kuru dēļ tā vēlas tikt uzklausīta”.

64      Reglamenta Izpildes praktisko noteikumu (turpmāk tekstā – “IPN”) 142. punktā ir noteikts, ka pusei, kas vēlas tikt uzklausīta tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, trīs nedēļu laikā pēc tam, kad lietas dalībniekiem ir izsniegts dokuments par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu, ir jāiesniedz šajā ziņā motivēts pieteikums. Tajā ir precizēts, ka šiem motīviem jāizriet no konkrēta vērtējuma par to, kāpēc attiecīgajam lietas dalībniekam ir lietderīga tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, un tajos ir jānorāda lietas materiālu “vai” argumentācijas daļas, ko šis lietas dalībnieks uzskata par vajadzīgu plašāk izvērst “vai” atspēkot tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Tajā ir norādīts, ka, lai labāk virzītu debates tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, “ir vēlams”, lai motīvi nebūtu vispārīgi, piemēram, vienīgi atsaucoties uz lietas nozīmīgumu. IPN 143. punktā ir paredzēts – ja puse noteiktajā termiņā neiesniedz motivētu pieteikumu, Vispārējā tiesa var nolemt, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas.

65      Tādējādi no Reglamenta 106. panta, kā arī no IPN 142. un 143. punkta izriet, ka, ja nav iesniegts pieteikums par tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noturēšanu vai ja ir iesniegts pieteikums par tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai noturēšanu, taču tajā nav norādīti motīvi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas, ja tā uzskata, ka ir guvusi pietiekamu informāciju no lietas materiāliem.

66      Šajā lietā prasītāja 2021. gada 29. novembra vēstulē ir paudusi savu nostāju par tiesas sēdes noturēšanu, izmantojot šādu formulējumu:

“1. Es apstiprinu, ka manis detalizēti paskaidroto iemeslu dēļ pašlaik [prasītāja] netiek faktiski pārstāvēta. Ar šo vēstuli es lūdzu noturēt tiesas sēdi tikai ar mērķi ievērot piemērojamo termiņu. Tomēr pirms tam vajadzētu atjaunot [prasītājas] faktisku pārstāvību.

2. Pašreizējos apstākļos nav iespējams sagatavoties tiesas sēdei vai piedalīties tajā.”

67      No minētās 2021. gada 29. novembra vēstules izriet, ka prasītājas pieteikumā par tiesas sēdes noturēšanu nav norādīti motīvi. Šajā pieteikumā nav norādīts neviens iemesls, kura dēļ prasītāja vēlas tikt uzklausīta.

68      Turklāt 2021. gada 25. oktobra vēstulē, ar kuru dalībnieki tika informēti par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu, Vispārējās tiesas kanceleja ir atgādinājusi Reglamenta 106. panta 2. punkta, kā arī IPN 142. punkta noteikumus un ir vērsusi pušu uzmanību uz to, ka veselības krīzes kontekstā motīviem ir jāatbilst IPN minētā panta prasībām.

69      Ir taisnība – prasītāja savā pieteikumā par tiesas sēdes noturēšanu ir norādījusi, ka tā uzskata, ka tai ir liegta efektīva pārstāvība.

70      Pat pieņemot, ka, šādi rīkojoties, prasītāja cenšas netieši attaisnot motīvu nenorādīšanu savā pieteikumā par tiesas sēdes noturēšanu, kas tomēr neizriet no minētā pieteikuma, ir jāuzskata, ka tās argumentāciju par faktiskas pārstāvības neesamību nevar uzskatīt par attaisnojumu motīvu nenorādīšanai šajā pieteikumā. It īpaši apstāklis, ka prasītājai esot liegta efektīva pārstāvība tās izklāstītajā izpratnē, tai neliedza izvirzīt detalizētus pierādījumus sava pieteikuma par tiesas sēdes noturēšanu pamatojumam.

71      Līdz ar to, tā kā prasītāja nav norādījusi ne mazāko pamatojumu savā pieteikumā par tiesas sēdes noturēšanu un turklāt, lai arī Vispārējās tiesas kanceleja tai tieši atgādināja tās pienākumu norādīt šī pieteikuma pamatojumu, ir jāuzskata, ka minētais pieteikums par tiesas sēdes noturēšanu neatbilst Reglamenta 106. panta 2. punktam.

72      Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, saskaņā ar Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemj izskatīt lietu bez tiesvedības mutvārdu daļas.

D.      Par lietas būtību

1.      Par pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvots Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, ciktāl šajā tiesību normā nav paredzēts lēmums, ar kuru attiecīgā iestāde tiek klasificēta kā nozīmīga

73      Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl prasītāja tajā tiek klasificēta kā nozīmīga iestāde, ir pretrunā Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktam. Šis pants paredzot nevis klasifikācijas lēmumu, bet gan ECB lēmumu tieši īstenot visas attiecīgās valsts kompetentās iestādes pilnvaras attiecībā uz vienu vai vairākām kredītiestādēm, ja nepieciešams nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu.

74      Prasītāja norāda, ka Regulas Nr. 468/2014 39. panta 5. punkta otrais teikums neesot jāinterpretē nesaderīgi ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu. Pakārtoti tā atsaucas uz Regulas Nr. 468/2014 39. panta 5. punkta otrā teikuma prettiesiskumu, ja šis pants būtu interpretējams tādējādi, ka tas maina lēmuma, kas pamatots ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, raksturu.

75      Prasītāja precizē, ka lēmums, kas pieņemts atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktam, neatbilst kredītiestādes statusa maiņai. Tā esot ECB iejaukšanās, kuru drīzāk motivējot bažas par tās uzraudzības kvalitāti, ko veic valsts kompetentā iestāde, nevis bažas par attiecīgās kredītiestādes atbilstības līmeni. Pēdējai minētajai būtu jāsaglabā tiesības uz tādu pašu attieksmi, kādu piemēro mazāk nozīmīgām iestādēm, un tai nevajadzētu piemērot uzraudzību, kas ir piemērota tikai “patiešām” nozīmīgām iestādēm. Prasītāja norāda, ka uzraudzības saskaņošana VUM ietvaros ir pakāpenisks process un ka vēl pastāv atšķirības, kas saistītas ar banku uzraudzību dažādās dalībvalstīs. Tā piebilst, ka Regulas Nr. 468/2014 47. panta 4. punkts, ar kuru reglamentē attiecīgo actus contrarius, apstiprina, ka pārkvalificēšanas lēmums nav nepieciešams.

76      ECB apstrīd šo argumentāciju.

77      Regulas Nr. 468/2014 39. panta 5. punktā ir noteikts: “Pamatojoties uz saskaņā ar Regulas [Nr. 1024/2013] 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu pieņemtu ECB lēmumu, ECB veic arī mazāk nozīmīgās uzraudzītās iestādes vai mazāk nozīmīgās uzraudzītās grupas tiešu uzraudzību, tieši izmantojot Regulas [Nr. 1024/2013] 6. panta 4. punktā minētās attiecīgās pilnvaras. VUM vajadzībām šādu mazāk nozīmīgo uzraudzīto iestādi vai mazāk nozīmīgo uzraudzīto grupu klasificē kā nozīmīgu”.

78      Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 68. panta 5. punktu, ja ECB nolemj, ka augstu uzraudzības standartu konsekventas piemērošanas nodrošināšanai nepieciešama mazāk nozīmīgās uzraudzītās iestādes vai mazāk nozīmīgās uzraudzītās grupas ECB tiešā uzraudzība, tā pieņem šīs regulas IV daļas 2. sadaļā paredzēto ECB lēmumu.

79      “[Regulas Nr. 468/2014 IV daļas] 2. sadaļā paredzētais ECB lēmums”, kas minēts šīs regulas 68. panta 5. punktā, atbilst lēmumam, ar kuru uzraudzītā iestāde tiek klasificēta kā nozīmīga, kā tas norādīts minētās 2. sadaļas nosaukumā “Nozīmīgās uzraudzītās iestādes klasifikācijas procedūras”.

80      Līdz ar to no Regulas Nr. 468/2014 39. panta 5. punkta skaidrā formulējuma, ko apstiprina šīs regulas 68. panta 5. punkta formulējums, izriet, ka, ja ECB nolemj veikt mazāk nozīmīgas kredītiestādes tiešo prudenciālo uzraudzību, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, tai ir jāpieņem lēmums, ar kuru šī iestāde tiek klasificēta kā nozīmīga.

81      Prasītāja tomēr norāda, ka Regulas Nr. 468/2014 39. panta 5. punkta otrais teikums ir pretrunā Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktam, jo tas mainot šajā pēdējā minētajā pantā paredzētā lēmuma raksturu.

82      Tomēr, lai arī Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā nav minēts, ka, ja ECB nolemj pati tieši īstenot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz mazāk nozīmīgu kredītiestādi, tā pieņem lēmumu, ar kuru šī iestāde tiek klasificēta kā nozīmīga, tas to neizslēdz.

83      Un tāpat, lai arī Regulas Nr. 468/2014 47. panta 4. punktā, kas attiecas uz pretēju situāciju, kurā ECB nolemj noslēgt tādas iestādes tiešo prudenciālo uzraudzību, kurai šī uzraudzība noteikta saskaņā ar iepriekšēju ECB lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, nav precizēts, ka tādā gadījumā ECB pieņem lēmumu, ar kuru attiecīgā iestāde tiek klasificēta kā mazāk nozīmīga, tas to arī neizslēdz. Šajā ziņā ir jānorāda, ka minētais 47. pants arī ietilpst Regulas Nr. 468/2014 IV daļas 2. sadaļā “Nozīmīgās uzraudzītās iestādes klasifikācijas procedūras” un ka šī panta nosaukums ir “ECB tiešās uzraudzības noslēgšanas pamatojums”, proti, tā mērķis principā ir izklāstīt šo pamatojumu, nevis precizēt, vai lēmums, ar kuru tiek noslēgta ECB tiešā prudenciālā uzraudzība, nozīmē to, ka ECB pieņem lēmumu, ar kuru attiecīgā iestāde tiek klasificēta kā mazāk nozīmīga.

84      Turklāt, ciktāl Regulas Nr. 468/2014 39. panta 5. punkta otrajā teikumā ir paredzēts klasificēt iestādi kā nozīmīgu, tas neliek apšaubīt saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu pieņemtā lēmuma raksturu, kas ir lēmums par pilnvaru sadalījumu starp ECB un valstu kompetentajām iestādēm prudenciālās uzraudzības jomā.

85      Proti, lēmuma klasificēt iestādi kā nozīmīgu vienīgais mērķis ir, lai ECB uzņemtos šīs iestādes tiešo prudenciālo uzraudzību saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu.

86      Fakts, ka iestāde tiek klasificēta kā nozīmīga, ja ECB nolemj veikt šīs iestādes tiešo prudenciālo uzraudzību, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, nav pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, kā, šķiet, norāda prasītāja.

87      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šāds lēmums, kas attiecas tikai uz kompetentās iestādes noteikšanu, negroza ne minētajai iestādei piemērojamos prudenciālos noteikumus, ne uzraudzības pilnvaras, kas attiecībā uz šo iestādi ir kompetentajai iestādei, lai pildītu uzraudzības uzdevumus, kas ECB ir piešķirti ar VUM.

88      Līdz ar to Regulas Nr. 468/2014 39. panta 5. punkta otrais teikums nav pretrunā Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktam.

89      No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl ar to ir paredzēts klasificēt prasītāju kā nozīmīgu iestādi, nav pretrunā Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktam.

90      Tādēļ pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

2.      Par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvots būtisku procedūras noteikumu pārkāpums

91      Šajā lietā turpinājumā ir jāizvērtē ceturtais pamats par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, pirms tiek vērtēti pārējie pamati par apstrīdētā lēmuma pamatotību.

92      Ceturtā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauti vairāki būtisku procedūras noteikumu pārkāpumi.

93      Pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka netika sagatavots Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētais ziņojums.

94      Prasītāja apgalvo, ka šķīrējtiesas procesa ietvaros Latvijas Republika atzina šī ziņojuma neesamību, atsaucoties uz labām darba attiecībām starp FKTK un ECB. Taču šīs apgalvotās labās darba attiecības nevarot attaisnot minētā ziņojuma neiesniegšanu, ņemot vērā to, ka šis ziņojums esot būtiska procedūras sastāvdaļa, ka tas esot obligāts un tas esot paredzēts prasītājas interešu aizstāvībai pārredzamā procesā, kas pakļauts pārbaudei tiesā.

95      Turklāt prasītāja norāda, ka strīds starp Latvijas Republiku un ECB, kas attiecas uz A, liek domāt, ka starp ECB un FKTK pastāvošajās darba attiecībās bija sarežģījumi. Proti, A bija jāatbrīvo no amata, ja pret viņu izvirzītās apsūdzības būtu pamatotas ar pierādījumiem, kas, kā norāda Latvijas Republika, pastāvot, bet neesot tikuši izpausti Tiesai lietas C‑238/18 ietvaros, kurā tiesvedība notika starp Latvijas Republiku un ECB. Prasītāja saskaroties ar neatrisinātām korupcijas problēmām un ar uzticības reglamentējošajam procesam zudumu tā iemesla dēļ, ka ECB un Latvijas iestādes, konkrēti, FKTK nesadarbojoties. Turklāt apgalvojums par labu darba attiecību pastāvēšanu starp ECB un FKTK esot pretrunā lēmumam, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, jo tāds lēmums nozīmējot situāciju, kurā ECB nav apmierināta ar valsts kompetentās iestādes veikto uzraudzību un uzskata, ka vispārējās instrukcijas un ieteikumi saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta a) apakšpunktu nav pietiekami, lai koriģētu šo situāciju.

96      Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka ECB to neinformēja par FKTK 2018. gada 21. decembra lūgumu. Šis lūgums esot procedūras posms, kas paredzēts Regulas Nr. 468/2014 68. pantā, un apstrīdētais lēmums balstoties uz tā saturu. Līdz ar to lēmuma projekts, kas prasītājai tika paziņots pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, neesot bijis pilnīgs, un no tā izriet, ka šis lēmums tai arī esot bijis paziņots nepilnīgā veidā. Tas, ka tai netika paziņots minētais lūgums, un tas, ka tai netika atļauts par to izteikt komentārus, pārkāpjot tās tiesības uz aizstāvību, tās tiesības tikt uzklausītai un tās tiesības piekļūt administratīvās lietas materiāliem.

97      Trešām kārtām, prasītāja norāda, ka ECB to neinformēja par FKTK 2017. gada 16. novembra pirmo lūgumu uzņemties prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību. Prasītāja esot uzzinājusi par tā esamību ar Latvijas Republikas juridiskā padomnieka 2019. gada 20. marta vēstuli, kas tika nosūtīta šķīrējtiesas procesa ietvaros. Tas, ka juridiskais padomnieks iesniedza šo lūgumu, apstiprinot, ka tā bija reakcija uz šķīrējtiesas procesa ierosināšanu. Tas, ka prasītājai netika paziņots minētais lūgums, pārkāpjot tās tiesības uz aizstāvību, tās tiesības tikt uzklausītai un tās tiesības piekļūt administratīvās lietas materiāliem.

98      Ceturtām kārtām, prasītāja norāda, ka ECB nepieņēma lēmumu par minēto FKTK 2017. gada 16. novembra lūgumu, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 468/2014 68. pantu.

99      Piektām kārtām, prasītāja apgalvo, ka nav ievērotas tās tiesības tikt uzklausītai, jo šī tiesības nozīmēja iespēju izteikt apsvērumus par konkrētiem apgalvojumiem, kas pausti, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma motīvu, saskaņā ar kuru tā nav izrādījusi pietiekamu vēlmi sadarboties pēc šķīrējtiesas procesa ierosināšanas.

100    Visbeidzot, sestām kārtām, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots. Proti, šis lēmums nepaskaidrojot iemeslus, kuru dēļ ECB uzskatīja, ka ir nepieciešams uzņemties prasītājas tiešu uzraudzību.

101    ECB apstrīd šo argumentāciju.

102    Vispirms ir jāizvērtē prasītājas argumentācija, ciktāl tā uzskata, ka ECB ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, pēc tam, ciktāl tā apgalvo, ka ECB ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, tās tiesības tikt uzklausītai un tās tiesības piekļūt administratīvās lietas materiāliem, pēc tam, ciktāl tā atsaucas uz pārkāpumu, kas saistīts ar Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētā ziņojuma neesamību, un visbeidzot, ciktāl tā apgalvo, ka ECB nav pieņēmusi lēmumu par FKTK 2017. gada 16. novembra lūgumu.

a)      Par iebildumu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

103    LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot savu pārbaudi (skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

104    Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu Savienības iestāžu aktos ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, jo tā attiecas uz apstrīdētā akta tiesiskumu pēc būtības (skat. spriedumu, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Attiecībā uz tāda lēmuma pamatojumu, ar kuru uzraudzītā iestāde tiek klasificēta kā nozīmīga, Regulas Nr. 468/2014 39. panta 1. punktā ir noteikts: “Ievērojot [šīs regulas] 43.–49. pantu, ECB uzraudzīto iestādi atzīst par nozīmīgu tai adresētā argumentētā ECB lēmumā [uzraudzītā iestāde tiek uzskatīta par nozīmīgu uzraudzīto iestādi], ja ECB šādi nolemj ECB lēmumā, kas adresēts attiecīgajai iestādei saskaņā ar [šīs regulas] 43.–49.pantu un kurā ir norādīti šo lēmumu pamatojošie iemesli”.

107    Turklāt Regulas Nr. 468/2014 33. panta “ECB uzraudzības lēmuma pamatojums” 2. punktā ir noteikts, ka pamatojumā norāda ECB uzraudzības lēmuma pieņemšanas pamatā esošos faktiskos apstākļus un juridiskos argumentus.

108    Šajā lietā, pretēji tam, ko prasītāja kopsavilkuma veidā apgalvo ceturtā pamata ietvaros, apstrīdētajā lēmumā, kura pamatojums ir rezumēts šī sprieduma 23.–27. punktā, ir norādīti iemesli, kuru dēļ ECB uzskatīja, ka ir nepieciešams uzņemties prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību. Tajā skaidri un nepārprotami ir norādīts tā juridiskais pamats, fakti, ar kuriem tas ir pamatots, it īpaši ICSID ieteikums un ECB vērtējums. No šī vērtējuma izriet, ka ECB nolēma uzņemties prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību tā iemesla dēļ, ka – FKTK ieskatā – kopš šķīrējtiesas procesa ierosināšanas prasītājas reakcija uz gandrīz visām uzraudzības mijiedarbībām turpināja nepierādīt vēlmi īstenot sekmīgu sadarbību un ka FKTK uzskatīja, ka tā ir absolūti nespējīga īstenot prasītājas augsta līmeņa prudenciālo uzraudzību atbilstoši Savienības un VUM normām.

109    Pilnības labad ir jāpiebilst, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts prasītājai zināmā kontekstā. Pēdējai minētajai bija regulāra saziņa ar FKTK, kas rūpīgi uzraudzīja riskus, ar kuriem tā saskarās. Tai arī bija tieša saziņa ar ECB, ņemot vērā, ka tā pēdējai minētajai bija rakstījusi 2018. gada 5. jūlijā un 12. septembrī, lūdzot, lai ECB iesaistās tās prudenciālajā uzraudzībā, un ka ECB Uzraudzības valdes priekšsēdētāja tai bija atbildējusi ar 2018. gada 8. oktobra vēstuli, ka viņa piekrīt FKTK viedoklim, ka prasītājas situācijā ir nepieciešama specifiska prudenciālā uzraudzība. Visbeidzot, prasītāja zināja visus šķīrējtiesas procesa, ko tā pati bija ierosinājusi, aspektus.

110    Tādēļ apstrīdētā lēmuma motīvu daļa bija pietiekama, lai ļautu prasītājai iepazīties ar šī lēmuma pamatojumu ar nolūku novērtēt tā pamatotību, un lai ļautu Vispārējai tiesai veikt pārbaudi.

111    Līdz ar to prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka ECB nav ievērojusi tostarp LESD 296. pantā un Regulā Nr. 468/2014 paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu.

b)      Par iebildumiem saistībā ar tiesību uz aizstāvību, tiesību tikt uzklausītam un tiesību piekļūt administratīvās lietas materiāliem pārkāpumu

112    Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tiesības uz labu pārvaldību it īpaši ietver ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt, un ikvienas personas tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus.

113    It īpaši tiesības tikt uzklausītam, kas ir vispārējā principa par tiesībām uz aizstāvību neatņemama sastāvdaļa, garantē ikvienai personai iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas atbilstoši izteikt savu viedokli (skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

114    Piemērojot Regulas Nr. 468/2014 44. panta 1. punktu, pieņemot lēmumus par uzraudzītās iestādes vai uzraudzītās grupas klasifikāciju par nozīmīgu saskaņā ar šīs regulas IV daļas 2. sadaļu, ja vien nav noteikts pretējais, ECB piemēro minētās regulas III daļas 2. sadaļas procedūras noteikumus. Piemērojot šī paša panta 4. punktu, ECB dod iespēju ikvienai attiecīgajai uzraudzītajai iestādei sniegt rakstiskus paskaidrojumus, pirms ECB pieņem lēmumu saskaņā ar minēto 1. punktu.

115    Saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 31. panta 1. punktu, pirms ECB uzraudzības lēmuma pieņemšanas ECB nodrošina iespēju tā adresātam, kura tiesības šis lēmums nelabvēlīgi ietekmētu, sniegt ECB rakstiskus paskaidrojumus par ECB uzraudzības lēmumam nozīmīgiem faktiskajiem apstākļiem, iebildumiem un juridiskajiem pamatojumiem; ja ECB to uzskata par atbilstošu, tā var dot pusēm iespēju sniegt mutvārdu paskaidrojumus par ECB uzraudzības lēmumam nozīmīgiem faktiskajiem apstākļiem, iebildumiem un juridiskajiem pamatojumiem; informējot puses par iespēju sniegt savus paskaidrojumus, ECB izklāsta paredzētā ECB uzraudzības lēmuma satura būtību, kā arī būtiskos faktiskos apstākļus, iebildumus un juridiskos pamatojumus, uz kuriem ECB ir paredzējusi balstīt savu lēmumu.

116    Regulas Nr. 468/2014 32. panta “Piekļuve ECB uzraudzības procedūras lietas materiāliem” 1. punktā ir noteikts, ka ECB uzraudzības procedūrās tiek pilnīgi ievērotas attiecīgo pušu tiesības uz aizstāvību; šajā nolūkā pēc ECB uzraudzības procedūras uzsākšanas puse var piekļūt ECB lietas materiāliem ar nosacījumu, ka tiek ievērotas pārējo pušu (juridisko un fizisko personu) ar likumu aizsargātās intereses attiecībā uz komercnoslēpuma aizsardzību; tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem neattiecas uz konfidenciālu informāciju; valsts kompetentās iestādes bez liekas kavēšanās pārsūta uz ECB jebkuru to saņemto lūgumu par piekļuvi ECB uzraudzības procedūras lietas materiāliem.

117    Vispirms, tā kā prasītāja ir izvirzījusi argumentāciju, kas pamatota ar tiesību uz aizstāvību, tiesību būt uzklausītai un tiesību piekļūt administratīvās lietas materiāliem ievērošanas principa pārkāpumu, ir jālemj par šo argumentāciju, nevērtējot, vai minētās tiesības pašas par sevi ir būtiski procedūras noteikumi LESD 263. panta izpratnē.

118    Šajā lietā ECB iesniedza prasītājai lēmuma projektu, lai tā sniegtu apsvērumus par to.

119    Uzreiz var konstatēt, ka prasītāja neapgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas nav minēti tai paziņotajā lēmuma projektā.

120    Turpinājumā, tā kā prasītāja norāda, ka ECB tai nepaziņoja FKTK 2018. gada 21. decembra lūgumu ECB īstenot prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību, ir jānorāda, ka šis lūgums bija administratīvā procesa pirmais posms, bet tas bija no apstrīdētā lēmuma nošķirts akts un nebija saistošs ECB, jo pēdējā minētā var izlemt uzņemties prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību citu iemeslu dēļ, kas nav tie, kas minēti minētajā lūgumā, vai pat pēc savas iniciatīvas.

121    Turklāt nevienā Regulas Nr. 468/2014 tiesību normā nav paredzēts, ka ECB automātiski paziņo šādu valsts kompetentās iestādes lūgumu mazāk nozīmīgai iestādei, uz kuru šis lūgums attiecas. Šāds lūgums ir daļa no administratīvās lietas materiāliem un prasītāja būtu varējusi tam piekļūt saskaņā ar minētās regulas 32. pantu, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus, ja tā būtu iesniegusi pieteikumu par piekļuvi lietas materiāliem.

122    Turklāt, lai gan ECB apstrīdētajā lēmumā ir balstījusies uz atsevišķiem apsvērumiem, kas norādīti FKTK 2018. gada 21. decembra lūgumā, prasītājai paziņotajā lēmuma projektā un pašā apstrīdētajā lēmumā tā ir pietiekami norādījusi minētos apsvērumus, tādēļ nav nepieciešams atsaukties uz FKTK 2018. gada 21. decembra lūgumu, lai uzzinātu apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

123    Tā kā prasītāja norāda, ka ECB tai nepaziņoja FKTK 2017. gada 16. novembra lūgumu, ar kuru šī pēdējā minētā jau iepriekš bija lūgusi ECB uzņemties prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību, ir jākonstatē, ka šis lūgums nebija viens no tā administratīvā procesa posmiem, kura rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un ka motīvi, kas veido apstrīdētā lēmuma pamatojumu, šajā iepriekšējā lūgumā nav minēti. Tādēļ šis iebildums ir neiedarbīgs, lai pamatotu prasījumus, kas vērsti pret apstrīdēto lēmumu.

124    Visbeidzot, tā kā prasītāja norāda, ka tai nebija sniegta iespēja iesniegt apsvērumus par konkrētiem apgalvojumiem, kas izvirzīti apstrīdētā lēmuma motīva pamatojumam, atbilstoši kuram FKTK ieskatā prasītāja nebija pierādījusi pietiekamu vēlmi sadarboties pēc šķīrējtiesas procesa ierosināšanas, ir jākonstatē, ka prasītājai bija iespēja iesniegt apsvērumus par šo motīvu, kas bija minēts tai paziņotajā lēmuma projektā un ko nepapildina citi apgalvojumi.

125    Tādējādi, paziņojot prasītājai lēmuma projektu, tai automātiski nenosūtot citus dokumentus vai informāciju, piemēram, FKTK 2018. gada 21. decembra lūgumu, ECB konkrētajā gadījumā nodrošināja prasītājai iespēju lietderīgi un efektīvi darīt zināmu savu viedokli administratīvā procesa gaitā.

126    Attiecībā uz ieinteresētās personas tiesībām piekļūt lietas materiāliem prudenciālās uzraudzības procedūras ietvaros Regulas Nr. 468/2014 32. pantā, kura normas tika atgādinātas šī sprieduma 116. punktā, ir paredzēts, ka valsts kompetentās iestādes bez liekas kavēšanās pārsūta uz ECB jebkuru to saņemto lūgumu par piekļuvi lietas materiāliem. No šīs tiesību normas izriet, ka, lai piekļūtu lietas materiāliem, ieinteresētajai personai jāiesniedz pieprasījums.

127    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj attiecīgajai iestādei efektīvi darīt zināmu savu viedokli par plānoto pasākumu, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz ECB pienākumu pašai pēc savas iniciatīvas dot pieeju tās lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, ECB ir pienākums dot piekļuvi tikai pēc attiecīgās iestādes pieprasījuma (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 31. janvāris, Islamic Republic of Iran Shipping Lines u.c./Padome, C‑225/17 P, EU:C:2019:82, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Šajā lietā, pirmkārt, kā tika konstatēts šī sprieduma 125. punktā, prasītāja saņēma pietiekamu informāciju, lai lietderīgi un efektīvi darītu zināmu savu viedokli administratīvā procesa gaitā. Otrkārt, nav pierādīts un pat netiek apgalvots ne tas, ka prasītāja būtu lūgusi, lai tai dara zināmus FKTK 2017. gada 16. novembra un 2018. gada 21. decembra lūgumus, un katrā ziņā ne arī tas, ka ECB būtu tai nepamatoti atteikusi piekļuvi šiem dokumentiem. Līdz ar to prasītājai nav pamatojuma apgalvot, ka tās tiesības piekļūt lietas materiāliem, kas uz to attiecas, ir pārkāptas.

129    Pilnības labad – tiesību uz aizstāvību, it īpaši tiesību tikt uzklausītam, pārkāpums izraisa attiecīgā administratīvā procesa iznākumā pieņemtā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja šī pārkāpuma neesamības gadījumā šī procesa iznākums varētu būt citāds (skat. spriedumu, 2019. gada 4. aprīlis, OZ/EIB, C‑558/17 P, EU:C:2019:289, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

130    Šajā lietā no lietas materiāliem neizriet, ka tad, ja prasītājai būtu paziņoti FKTK 2017. gada 16. novembra un 2018. gada 21. decembra lūgumi, procesa iznākums būtu varējis būt citāds. Turklāt prasītāja to neapgalvo.

131    Līdz ar to prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka ECB ir pārkāpusi tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, tās tiesības tikt uzklausītai un tās tiesības piekļūt administratīvās lietas materiāliem.

c)      Par iebildumu saistībā ar Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punkta pārkāpumu, jo nepastāv šajā tiesību normā paredzētais ziņojums

132    Saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktu valsts kompetentā iestāde savam lūgumam par to, lai ECB veic mazāk nozīmīgas uzraudzītās iestādes vai mazāk nozīmīgas uzraudzītās grupas tiešo prudenciālo uzraudzību, pievieno ziņojumu, kurā izklāstīta šīs iestādes vai šīs grupas uzraudzības vēsture un riska profils.

133    Šajā lietā nav strīda par to, ka FKTK 2018. gada 21. decembra lūgumam nebija pievienots Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā minētais ziņojums, kurā izklāstīta prasītājas prudenciālās uzraudzības vēsture un riska profils.

134    Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētais ziņojums ļauj ECB, kā tā apgalvo, novērtēt valsts kompetentās iestādes iesniegto lūgumu par prudenciālās uzraudzības uzņemšanos un gadījumā, ja ECB apmierina šo lūgumu, tas palīdz nodrošināt ar šo uzraudzību saistītās kompetences saskaņotu nodošanu.

135    Minētā ziņojuma loma sadarbībā starp ECB un valsts kompetento iestādi, lai nodrošinātu līdzsvarotu prudenciālās uzraudzības kompetences nodošanu, turklāt ir minēta Regulas Nr. 468/2014 43. panta 6. punktā.

136    Tādējādi, lai arī Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētais ziņojums ir obligāts, tā mērķis ir it īpaši nodrošināt starp valsts kompetento iestādi un ECB pareizu informācijas nodošanu un tas nav, kā pamatoti uzsver ECB, procedūras garantija, kas paredzēta, lai aizsargātu attiecīgās kredītiestādes intereses, nedz, a fortiori, būtisks procedūras noteikums LESD 263. panta nozīmē.

137    Šo apsvērumu apstiprina tas, ka, ja ECB pēc savas iniciatīvas izlemj īstenot mazāk nozīmīgas iestādes tiešo prudenciālo uzraudzību, lūgums, lai kompetentā valsts iestāde iesniedz šādu ziņojumu, ir tikai iespēja, kas ECB sniegta saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 69. panta 1. punktu.

138    Turklāt šajā lietā no FKTK 2018. gada 21. decembra lūguma izriet, ka savā lūgumā tā minēja informāciju par prasītājas prudenciālās uzraudzības vēsturi, kā arī atsaucās uz citu identificētu informāciju, kas jau bija ECB rīcībā, it īpaši informāciju, ar kuru notika apmaiņa krīzes pārvaldības grupas ietvaros, kas tika izveidota 2017. gada septembrī un kurā ECB un FKTK regulāri apmainījās ar saviem viedokļiem par prasītājas prudenciālo situāciju un iespējamiem prudenciālajiem pasākumiem, kas jāpieņem.

139    Šādos apstākļos, lai arī FKTK 2018. gada 21. decembra lūgumam formāli nebija pievienots Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētais ziņojums, ir jāuzskata, ka šis lūgums satur minētajā ziņojumā iekļaujamo informāciju vai vismaz, ka tajā ir atsauces uz minēto informāciju, kas jau ir ECB rīcībā.

140    Attiecībā uz prasītājas argumentāciju, ar kuru tiek apšaubīta Latvijas Republikas argumentācija šķīrējtiesas procesa ietvaros, ka starp ECB un FKTK pastāvēja labas darba attiecības, ir jāuzskata, ka ar minēto argumentāciju nevar pierādīt, ka ECB rīcībā nebija visa nozīmīgā informācija, kas jāiekļauj Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētajā ziņojumā, pirms tā pieņēma lēmumu par FKTK lūgumu, lai ECB īstenotu prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību.

141    Līdz ar to Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētā ziņojuma neesamība šajā lietā nevarēja apstrīdēto lēmumu padarīt prettiesisku.

142    Turklāt, pat pieņemot, ka ziņojuma neesamība ir procedūras pārkāpums, šis pārkāpums var izraisīt pārsūdzētā lēmuma pilnīgu vai daļēju atcelšanu tikai tad, ja tiek konstatēts, ka šāda pārkāpuma neesamības gadījumā šim lēmumam varētu būt bijis atšķirīgs saturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

143    Šajā lietā no lietas materiāliem neizriet, ka, ja Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētais ziņojums būtu sagatavots, apstrīdētajam lēmumam varētu būt bijis atšķirīgs saturs. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāja to neapgalvo.

144    Līdz ar to prasītājas iebildums par Regulas Nr. 468/2014 68. panta 3. punktā paredzētā ziņojuma neesamību ir jānoraida kā nepamatots.

d)      Par iebildumu saistībā ar ECB lēmuma par FKTK 2017. gada 16. novembra lūgumu neesamību

145    Attiecībā uz prasītājas iebildumu, ka ECB nepieņēma lēmumu par FKTK 2017. gada 16. novembra lūgumu, ar kuru tā iepriekš bija lūgusi ECB īstenot prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību, pietiek ar konstatāciju, ka fakts, ka ECB nelēma par šo iepriekšējo lūgumu, nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo tas attiecas uz atšķirīgu procedūru, kas tika uzsākta ar FKTK 2018. gada 21. decembra lūgumu.

146    Līdz ar to minētais iebildums, kas turklāt neattiecas uz būtisku procedūras noteikumu LESD 263. panta izpratnē, ir jānoraida kā neiedarbīgs.

147    Turklāt ir jāuzskata, ka minētais iebildums neatbilst faktiem, jo, pirmkārt, ECB norāda un tas netiek apstrīdēts, ka tā noraidīja FKTK 2017. gada 16. novembra lūgumu Uzraudzības valdes sanāksmē 2017. gada 28. novembrī un, otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 68. panta 5. punktu tikai gadījumā, ja tā nolemj veikt mazāk nozīmīgas iestādes tiešo prudenciālo uzraudzību, tā pieņem minētās regulas IV daļas 2. sadaļā paredzēto lēmumu, proti, attiecīgajai iestādei paziņotu klasifikācijas lēmumu, un nevis gadījumā, kad tā nolemj neapmierināt valsts kompetentās iestādes lūgumu.

148    Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida.

3.      Par otro pamatu, ar kuru tiek apgalvota Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta nepareiza interpretācija attiecībā uz šīs tiesību normas nosacījumiem un priekšmetu

149    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta nepareizu interpretāciju trīs aspektos, kas attiecas uz šī panta piemērošanas nosacījumiem un uz tā priekšmetu.

150    Pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka ECB nav ņēmusi vērā to, ka lēmums, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, ir paredzēts, lai novērstu uzraudzības, ko šajā lietā īsteno FKTK, kvalitātes problēmas, nevis lai novērstu attiecīgās iestādes tiesiskajā regulējumā noteikto pienākumu neizpildi. ECB esot nepareizi interpretējusi piebildi par “augst[iem] uzraudzības standart[iem]”, kas minēta šajā tiesību normā, kā atsauci uz “augstiem atbilstības standartiem”. Šī kļūdainā interpretācija esot analoga pirmajā pamatā apgalvotajai apstrīdētā lēmuma rakstura kļūdainai pārkvalifikācijai. ECB prakse apstiprinot interpretācijas kļūdas esamību, jo līdz šim Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkts esot izmantots tikai vienā gadījumā, kas nebija balstīts uz attiecīgās kredītiestādes apgalvotu pienākumu neizpildi. ECB neesot uzņēmusies prudenciālo uzraudzību pat gadījumos, kad kredītiestādes pienākumu neizpilde bija tika nozīmīga, ka tika nolemts atsaukt tās atļauju.

151    Otrām kārtām, prasītāja norāda, ka ECB nav ņēmusi vērā to, ka Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā ir atsauce it īpaši uz augstu uzraudzības standartu “saskaņotu” piemērošanu. Vienīgi agrāk pieņemtais lēmums, ar kuru piemērota šī tiesību norma, attēlojot šo mērķi, jo minētais lēmums bija paredzēts, lai nodrošinātu uzraudzības saskaņotību attiecībā uz uzraudzīto iestāžu grupu vairākās dalībvalstīs. Šis uzraudzības saskaņotības aspekts apstrīdētajā lēmumā neesot aplūkots.

152    Nobeigumā, trešām kārtām, prasītāja pauž, ka apstrīdētajā lēmumā nav atzīts lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, izņēmuma raksturs. ECB esot kļūdaini prezumējusi, ka prasītājas tiešās prudenciālās uzraudzības uzņemšanās ir rutīnveida lēmums ECB.

153    ECB apgalvo, ka tā nav pieļāvusi tiesību kļūdas, kuras tai pārmet prasītāja.

154    Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka ECB Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu ir pārkāpusi trijos aspektos, kuri jāizvērtē secīgi.

155    Kā izriet no Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta formulējuma, šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu.

156    Kā izriet no Regulas Nr. 468/2014 67. panta 2. punkta, uz Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu balstīta lēmuma pieņemšanu var pamatot vairāki faktori.

157    Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka ECB esot kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu kā tādu, kas paredzēts, lai drīzāk novērstu problēmas, kas saistītas ar to, ka attiecīgā iestāde neievēro prudenciālo regulējumu, nevis valsts kompetentās iestādes nodrošinātās prudenciālās uzraudzības kvalitātes problēmas.

158    Tomēr ir jākonstatē, ka ECB nepieņēma apstrīdēto lēmumu ar pamatojumu, ka prasītāja neievēro prudenciālo regulējumu. Turklāt prasītāja nemin nevienu lēmuma motīvu savas argumentācijas pamatojumam.

159    Konkrēti – apstrīdētajā lēmumā ECB norādīja, ka FKTK savā lūgumā par to, lai ECB uzņemtos prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību, bija uzsvērusi, ka kopš šķīrējtiesas procesa ierosināšanas prasītājas reakcija uz gandrīz visām uzraudzības mijiedarbībām turpina nepierādīt vēlmi īstenot sekmīgu sadarbību un ka FKTK uzskatīja, ka tā ir absolūti nespējīga īstenot prasītājas augsta līmeņa prudenciālo uzraudzību.

160    Tātad tieši to iemeslu dēļ, ka FKTK nebija spējīga īstenot prasītājas augsta līmeņa prudenciālo uzraudzību – un prasītāja šo konstatējumu neapstrīd –, ECB pieņēma apstrīdēto lēmumu.

161    Līdz ar to ECB nav pieļāvusi tiesību kļūdu, kuru tai pārmet prasītāja.

162    Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka ECB nav ņēmusi vērā to, ka Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkts attiecas it īpaši uz augstu uzraudzības standartu “saskaņotu” piemērošanu.

163    Tomēr prasītāja atkal nemin nevienu apstrīdētā lēmuma punktu savas argumentācijas pamatojumam. Turklāt no šī lēmuma 2.1. punkta tieši izriet, ka ECB ieskatā tas, ka tā pārņēma prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību, bija nepieciešams, lai nodrošinātu augstu uzraudzības standartu “saskaņotu” piemērošanu atbilstoši Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā noteiktajam mērķim.

164    Tādēļ prasītājas otrais iebildums ir jānoraida.

165    Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav atzīts lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, izņēmuma raksturs.

166    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ne no Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta, ne no Regulas Nr. 468/2014 tiesību normām neizriet, ka ECB lēmumam pašai tieši īstenot visas attiecīgās pilnvaras attiecībā uz vienu vai vairākām mazāk nozīmīgām kredītiestādēm, ir jābūt ar izņēmuma raksturu.

167    Prasītāja norāda, ka ECB Padomes priekšsēdētāja 2018. gada 23. aprīļa vēstulē, kas adresēta Eiropas Parlamenta loceklim, kurš tai jautāja, cik bieži ir bijusi īstenota Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā minētā kompetence, norādīja, ka šai kompetencei ir izņēmuma raksturs.

168    Tomēr šī sprieduma 167. punktā minētā vēstule nevar papildināt ar kritēriju Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, kurā ar to saistītās kompetences īstenošana nav pakārtota izņēmuma apstākļu pastāvēšanai.

169    Turklāt, ņemot vērā ICSID ieteikumu, prasītāja acīmredzami atradās situācijā, kura, raugoties no kredītiestāžu prudenciālās uzraudzības aspekta, ir reta.

170    Līdz ar to, nenorādot izņēmuma apstākļu pastāvēšanu apstrīdētajā lēmumā, ECB nav pārkāpusi Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu.

171    Tādēļ otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

4.      Par trešo pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka nav ievērots pienākums rūpīgi un objektīvi analizēt un izvērtēt visus konkrētās lietas apstākļus, lai konstatētu nepieciešamību pieņemt lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu

172    Prasītāja apgalvo, ka ECB nav veikusi faktu objektīvu analīzi. ECB esot drīzāk balstījusies uz nekonkrētiem iebildumiem par prasītājas rīcību pēc šķīrējtiesas procesa uzsākšanas, nevis uz konkrētu nesadarbošanās gadījumu. Tā neesot aplūkojusi jautājumu par to, vai FKTK izvirzītie iebildumi prasītājai ir pamatoti. Šāda pieeja neesot pieņemama apstrīdētā lēmuma neierastā rakstura dēļ; šim lēmumam esot bijis jābūt attaisnotam ar neierastiem apstākļiem. Turklāt ECB esot pārmērīgi balstījusies uz FKTK vērtējumiem, nepaužot savu viedokli, kas esot paradoksāli attiecībā uz šāda rakstura lēmumu. Proti, šāds lēmums nozīmējot, ka ECB vairs nevar paļauties vienīgi uz valsts kompetentās iestādes nodrošināto uzraudzību.

173    ECB apstrīd šo argumentāciju.

174    Trešā pamata pamatojumam prasītāja būtībā norāda, ka, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, ECB esot balstījusies uz nekonkrētiem iebildumiem, ko FKTK ir formulējusi par prasītājas rīcību pēc šķīrējtiesas procesa uzsākšanas tā vietā, lai atsauktos uz konkrētu nesadarbošanās gadījumu, un nav paudusi pati savu viedokli par FKTK vērtējumu.

175    Tomēr ECB nav pieļāvusi tiesību kļūdu, neizvērtējot to, vai FKTK apsvērums par to, ka prasītājas rīcība nepierādīja sekmīgas sadarbības vēlmi, bija vai nebija pamatots.

176    Proti, tā kā lēmuma, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, mērķis ir nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu, nevis novērst prudenciālajā regulējumā noteiktu pienākumu neizpildi, ko esot pieļāvusi uzraudzītā iestāde, ECB var nolemt īstenot mazāk nozīmīgas iestādes tiešo prudenciālo uzraudzību, nebalstoties uz šādu pienākumu neizpildi.

177    Šajā lietā pēc šķīrējtiesas procesa ierosināšanas un ICSID pieņemto pagaidu pasākumu ieviešanas FKTK uzskatīja, ka prasītāja nav pierādījusi vēlmi sekmīgi sadarboties. Tā arī uzskatīja, ka tā absolūti nav spējīga veikt prasītājas augsta līmeņa uzraudzību atbilstoši Savienības un VUM normām.

178    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka FKTK vērtējums par tās absolūto nespēju veikt augsta līmeņa uzraudzību, ko pienācīgi pamato ICSID ieteikums un kuru prasītāja nekādā veidā nav apstrīdējusi administratīvajā procesā vai Vispārējā tiesā, pats par sevi varēja radīt nopietnas šaubas par FKTK kapacitāti nodrošināt augstu uzraudzības standartu ievērošanu attiecībā uz prasītāju un pamatot nepieciešamību, lai ECB pārņem prudenciālo uzraudzību.

179    Līdz ar to ECB varēja nolemt īstenot prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību ar mērķi nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu, nevērtējot, vai prasītājas sekmīgas sadarbības vēlmes neesamība, kuru apgalvo FKTK, ir pierādīta, un, a fortiori, nebūdama spiesta balstīties uz konkrētu nesadarbošanās gadījumu.

180    Turklāt, lai arī ECB tiešām ir lielā mērā ņēmusi vērā FKTK vērtējumus par prasītājas prudenciālo uzraudzību, tā neuzskatīja, ka šie vērtējumi tai ir saistoši, bet gan veica pati savu vērtējumu par nepieciešamību īstenot prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību, kā tas tieši izriet no apstrīdētā lēmuma 2.1. un 2.5. punkta, kuros ECB skaidri secina šādu nepieciešamību.

181    It īpaši apstāklis, ka ECB nepamatoja apstrīdēto lēmumu attiecībā uz jautājumu par to, vai FKTK absolūti nebija kapacitātes īstenot prasītājas augsta līmeņa uzraudzību, neļauj secināt, ka tā neizvērtēja rūpīgi un objektīvi visus konkrētās lietas apstākļus, ņemot vērā, ka prasītāja nav apstrīdējusi FKTK vērtējumu šajā jautājumā.

182    Tādēļ trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

5.      Par piekto pamatu, ar kuru tiek apgalvots Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, ciktāl ECB nav īstenojusi savu rīcības brīvību saskaņā ar šo tiesību normu

183    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ECB nav ņēmusi vērā to pilnvaru diskrecionāro raksturu, kas tai ir šajā jomā (atsaucoties šajā ziņā uz Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā lietoto darbības vārdu “var”). ECB nevarot apgalvot, ka tā ir īstenojusi savu rīcības brīvību, ja tas neizriet no apstrīdētā lēmuma un ja, tieši pretēji, šis minētais lēmums ir balstīts uz principu, ka tā pieņemšana ir Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā minēto nosacījumu izpildes obligātas sekas.

184    ECB apstrīd šo argumentāciju.

185    Puses ir vienisprātis, ka ECB ir plaša rīcības brīvība, kad tā, kā šajā lietā, pieņem aktu par kredītiestādes prudenciālo uzraudzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 86. punkts).

186    Šo secinājumu apstiprina pats Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunkta formulējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 61. punkts).

187    Taču, kad iestādei ir plaša rīcības brīvība, lai pieņemtu lēmumu, nedz ar LESD 296. pantu noteiktais pienākums norādīt pamatojumu, nedz kāds cits noteikums tai neliek to norādīt attiecīgajā lēmumā.

188    Šajā lietā ne no viena lietas materiālos esoša dokumenta neizriet, ka ECB būtu nepamatoti uzskatījusi, ka tai nav šādas rīcības brīvības.

189    It īpaši tas apstāklis vien, ka apstrīdētā lēmuma 2.5. punktā ir secināts, ka ir izpildīti nosacījumi, lai ECB pārņemtu prasītājas tiešu uzraudzību, nenozīmē, ka ECB ir nepamatoti uzskatījusi, ka tai ir saistošā kompetence, un ka tā nav izmantojusi savu plašo rīcības brīvību, lai nonāktu pie šī secinājuma, vai arī, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu.

190    Tādēļ piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

6.      Par sesto pamatu, ar kuru tiek apgalvots samērīguma principa pārkāpums

191    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts samērīguma princips. ECB nevarot apgalvot, ka tā ir veikusi samērīguma vērtējumu, ja tas nav norādīts apstrīdētajā lēmumā un ja, tieši pretēji, šis minētais lēmums liek domāt par pretējo, proti, ka tas ir balstīts uz principu, ka pietiek ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu izpildi.

192    Prasītāja norāda, ka apstrīdētājā lēmumā nav atzīts, ka šāda rakstura lēmums ir jāpieņem tikai gadījumos, kad ECB īstenota tieša uzraudzība ir piemērota atbilde konkrētai tiesiskā regulējuma problēmai un ar šo uzraudzību var sasniegt konkrētu prudenciālu mērķi, ja nevar paredzēt nevienu citu mazāk ierobežojošu risinājumu un ja attiecīgajai iestādei noteiktais slogs ir piemērots, ņemot vērā pamatā esošo problēmu un sasniedzamo mērķi. Apstrīdētajā lēmumā pamatā esošā problēma neesot aprakstīta konkrēti. Iemesls, kura dēļ ECB tieša uzraudzība būtu piemērots līdzeklis, lai novērstu problēmu, arī esot neskaidrs. Turklāt ECB neesot vērtējusi citus iespējamos pasākumus, it īpaši – pašas ECB centienus atjaunot uzticību regulatīvajai uzraudzībai, izskatot korupcijas problēmas.

193    Prasītāja norāda, ka samērīguma principa nozīmi 2018. gada 23. aprīļa vēstulē Eiropas Parlamentam ir uzsvērusi ECB Padomes priekšsēdētāja. Kā izklāstīts pirmā un otrā pamata ietvaros, tā kā ECB neesot ņēmusi vērā to, ka lēmums īstenot tiešo prudenciālo uzraudzību ir galvenokārt paredzēts, lai atrisinātu ar uzraudzību saistītas problēmas (nevis attiecīgās kredītiestādes pienākumu neizpildi), tā neesot apsvērusi citas metodes, kas ļautu īstenot piemērotāku valsts kompetentās iestādes veiktu uzraudzību, piemēram, piemērotu padomu sniegšanu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu pastāvīgi augsta līmeņa uzraudzība būtu jānodrošina, pirmām kārtām, ar reglamentējošiem aktiem, valstu kompetentajām iestādēm sniegtām vadlīnijām vai vispārējiem norādījumiem. ECB esot jāizvērtē, kādā mērā augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu varētu nodrošināt, izmantojot piemērotus vispārējus norādījumus.

194    ECB atbild, ka tā nav pārkāpusi samērīguma principu.

195    Atbilstoši samērīguma principam Savienības iestāžu aktiem ir jābūt piemērotiem ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nedrīkst pārsniegt šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo, ņemot vērā, ka gadījumā, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret sasniedzamajiem mērķiem (spriedumi, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich, C‑283/11, EU:C:2013:28, 50. punkts, un 2017. gada 6. septembris, Slovākija un Ungārija/Padome, C‑643/15 un C‑647/15, EU:C:2017:631, 206. punkts).

196    Pasākuma samērīguma novērtējumam ir jābūt saskaņotam ar rīcības brīvības, kas eventuāli ir atzīta Savienības iestādēm saistībā ar tā ieviešanu, ievērošanu (skat. spriedumu, 2019. gada 8. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, C‑450/17 P, EU:C:2019:372, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

197    Šajā lietā apstrīdētais lēmums bija piemērots, lai sasniegtu mērķi nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu.

198    Proti, apstrīdētais lēmums varēja novērst FKTK prudenciālā rakstura bažas, garantējot, ka prasītāju turpmāk tieši uzraudzīs iestāde, kas var izmantot visas savas uzraudzības pilnvaras.

199    Šajā ziņā ir jāuzsver, kā to norāda ECB, ka šī pēdējā minētā, ņemot vērā ICSID ieteikumu, bija piemērotāka par FKTK, lai nodrošinātu prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību.

200    Turklāt prasītājas ierosinātie alternatīvie pasākumi, proti, pirmkārt, lai ECB izskata korupcijas problēmas un, otrkārt, lai ECB sniedz padomus vai adresē FKTK reglamentējošus aktus, vadlīnijas vai vispārējus norādījumus, nebija mazāk ierobežojoši pasākumi, ņemot vērā sasniedzamo mērķi.

201    ECB pamatoti norāda, ka tai nav kompetences pašai veikt izmeklēšanu par korupcijas faktiem un ka tā šajā ziņā sadarbojas ar kompetentajām valsts iestādēm. Tāpat ECB nav kompetences sniegt individuālas vadlīnijas valsts iestādei (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 61. punkts).

202    Jebkurā gadījumā prasītājas ierosinātie alternatīvie pasākumi nebūtu ļāvuši sniegt risinājumu tām FKTK bažām, kas pamatoja apstrīdēto lēmumu. Tā kā prasītājas tiešā prudenciālā uzraudzība būtu palikusi FKTK kompetencē, tā tik un tā uzskatītu, ka tai ir liegts īstenot tādas pašas pilnvaras kā tās, kas atzītas visām pārējām uzraudzības iestādēm VUM ietvaros.

203    Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka apstrīdētais lēmums ir izraisījis neērtības prasītājai, no kā izriet, ka tās ierosinātos alternatīvos pasākumus nevar uzskatīt par mazāk ierobežojošiem par tiem, kas ir īstenoti ar apstrīdēto lēmumu.

204    Ar apstrīdēto lēmumu, ar kuru ir tikai grozītas ECB un FKTK attiecīgās pilnvaras, nav mainīti nedz piemērojamie prudenciālie noteikumi, nedz uzraudzības pilnvaras, kas bija kompetentajai iestādei attiecībā uz prasītāju, lai pildītu uzraudzības uzdevumus, kas ar VUM uzticēti ECB.

205    Visbeidzot, prasītājas apgalvojums par “attiecīgajai iestādei noteikto slogu” nav nedz pamatots, nedz pierādīts.

206    Tādēļ sestais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

7.      Par septīto pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka ir pārkāpts princips “nemo auditur propriam turpitudinem allegans”

207    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts princips nemo auditur propriam turpitudinem allegans, jo ne FKTK, ne ECB neesot ņēmušas vērā savu atbildību par uzticības uzraudzības procesam zudumu, kas izrietot no to atteikšanās vai to nespējas efektīvi risināt korupcijas problēmas, kā liecina strīds Tiesā starp Latvijas Republiku un ECB.

208    ECB apstrīd šo argumentāciju.

209    Saskaņā ar principu nemo auditur propriam turpitudinem allegans neviens nedrīkst gūt labumu no savas nepienācīgās rīcības.

210    Lai varētu atsaukties uz principu nemo auditur propriam turpitudinem allegans, ir jāpierāda, ka notikusi prettiesiska rīcība, kas būtu attiecināma uz ECB (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, ABLV Bank/VNV, T‑758/18, EU:T:2021:28, 170. punkts).

211    Prasītāja nenorāda, kādu konkrētu rīcību tā pārmet ECB, atsaucoties uz ECB un FKTK atteikšanos vai nespēju efektīvi risināt korupcijas problēmas. Turklāt attiecībā uz aplūkoto korupcijas faktu raksturu ir jākonstatē, ka, pirmkārt, kriminālizmeklēšana, kuras rezultātā tika apsūdzēts A, attiecas nevis uz prasītāju, bet gan uz trešo Latvijas banku, un, otrkārt, attiecībā uz korupcijas faktiem, par kuriem CR iesniedza sūdzību, prasītāja norāda, ka Latvijas iestādes nav pareizi veikušas izmeklēšanu un tām nav izdevies nodot tiesai A un viņa partnerus.

212    Pieņemot, ka prasītāja uzskata, ka ECB bija pienākums veikt izmeklēšanu par korupcijas faktiem, par kuriem sūdzējies CR, kas gan neizriet no šī pamata pamatojumam izvērstās argumentācijas, ECB pamatoti norāda, ka tai nav kompetences pašai veikt izmeklēšanu par tādiem faktiem un ka šajā ziņā tā sadarbojas ar valstu kompetentajām iestādēm.

213    Turklāt, pat pieņemot, ka ECB ir pieļāvusi kļūdu, neveicot izmeklēšanu par korupcijas faktiem, par kuriem CR ir iesniedzis sūdzību, nav pierādīts, ka šī kļūda varētu padarīt par prettiesisku apstrīdēto lēmumu, kurš ir pamatots nevis ar FKTK sistēmisku nespēju pildīt tās uzdevumus, bet ar tās nespēju īstenot prasītājas augsta līmeņa prudenciālo uzraudzību ICSID ieteikuma dēļ.

214    Tas, ka ECB ir cēlusi prasību tiesā par 2018. gada 19. februāra lēmumu, ar kuru KNAB bija uz laiku aizliedzis A pildīt Latvijas Bankas prezidenta amata pienākumus (lieta C‑238/18), uz ko atsaucas prasītāja, nevar būt apstāklis, kas var pierādīt to, ka ECB ir pieļāvusi kļūdu.

215    Turklāt prasītāja neprecizē, kā ECB būtu jāuzskata par tādu, kas cenšas gūt labumu no savas prettiesiskās rīcības šīs lietas ietvaros.

216    Līdz ar to principa nemo auditur propriam turpitudinem allegans pārkāpums nav pierādīts.

217    Tādēļ septītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

8.      Par astoto pamatu, ar kuru tiek apgalvots vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums

218    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips. Ar šo lēmumu tai esot piemērota attieksme, kas atšķiras no attieksmes, ko piemēro citām mazāk nozīmīgām kredītiestādēm. Lai arī tika izteiktas nopietnas šaubas par FKTK uzraudzību, iemesls, kura dēļ prasītāja bija vienīgā, kurai FKTK un ECB piemēroja īpašu attieksmi, neesot skaidrs. Tas, ka prasītāja un tās akcionāri būtu atteikušies no sadarbības, kas balstīta uz korupcijas darbībām, neesot leģitīms iemesls, lai prasītājai noteiktu papildu slogu. Tā atsaucas uz gadījumiem, kuros ECB neesot uzņēmusies tiešo uzraudzību, lai gan attiecīgo banku atļaujas bija jāatsauc un ECB bija uzskaitījusi konkrētus nesadarbošanās gadījumus savā lēmumā par atļaujas atsaukšanu.

219    ECB apstrīd prasītājas argumentus.

220    Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips kā vispārējs Savienības tiesību princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (skat. spriedumu, 2019. gada 6. jūnijs, P. M. u.c., C‑264/18, EU:C:2019:472, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

221    Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma atšķirīgas attieksmes dēļ priekšnosacījums ir tas, ka aplūkojamās situācijas ir salīdzināmas pēc visiem tās raksturojošajiem elementiem (spriedums, 2008. gada 16. decembris, Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 25. punkts).

222    Ir jākonstatē, ka, lai arī prasītāja atsaucas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu salīdzinājumā ar citām mazāk nozīmīgām kredītiestādēm, attiecībā uz kurām nav pieņemts lēmums par ECB īstenotu tiešo prudenciālo uzraudzību, nav pierādīts, ka šīs iestādes bija situācijā, kas salīdzināma ar prasītājas situāciju.

223    Šajā ziņā, tā kā prasītāja norāda, ka ECB neuzņēmās to kredītiestāžu tiešo prudenciālo uzraudzību, kuru atļauja bija jāatsauc, ņemot vērā konkrētus nesadarbošanās gadījumus, ir jākonstatē, ka šo iestāžu situācija nav salīdzināma ar prasītājas situāciju, jo attiecībā uz tām netika pieņemts tāds pasākums kā ICSID ieteikums.

224    Turklāt, garantējot, ka prasītāju, tāpat kā visas pārējās VUM ietvaros uzraudzītās kredītiestādes, turpmāk tieši uzraudzīs iestāde, kas var izmantot visas savas uzraudzības pilnvaras, apstrīdētais lēmums palīdz nodrošināt vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu.

225    Turklāt, ņemot vērā šī sprieduma 204. un 205. punktā norādīto, nav pierādīts, ka kredītiestādēm, ko tieši uzrauga ECB, tiek piemērota attieksme, kas atšķiras no attieksmes, ko piemēro iestādēm, kuras tieši uzrauga FKTK, ne, a fortiori, ka tām tiek uzlikts īpašs slogs.

226    Tādēļ astotais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

9.      Par devīto pamatu, ar kuru tiek apgalvots tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un tiesiskās drošības principa pārkāpums

227    Prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpti tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principi.

228    Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav skaidrs un rada nepamatotu nenoteiktību. Lēmumā par tiešās prudenciālās uzraudzības uzņemšanos būtu jānorāda, kā mainīsies prudenciālās prasības un cik ilgi ECB būs galvenā prudenciālās uzraudzības iestāde. Taču apstrīdētajā lēmumā neesot norāžu par šiem jautājumiem, jo tajā neesot identificēta neviena konkrēta problēma, kas ar to jāatrisina. Tajā esot dota neskaidra norāde, ka prasītājai ir jāpiemēro sods, jo FKTK uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi savu vēlmi sadarboties pēc šķīrējtiesas procesa uzsākšanas. Apstrīdētā lēmuma gramatiskā interpretācija liekot domāt, ka ECB tiešā uzraudzība beigsies, kad tā būs pārliecināta, ka prasītāja ir pierādījusi savu vēlmi sadarboties. Kas konkrēti šajā nolūkā tiek prasīts, neesot skaidrs, jo apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts neviens piemērs tam, ka prasītāja nesadarbojas ar FKTK. Tas varot nozīmēt, ka būtu jāpārtrauc šķīrējtiesas process, lai prasītāja tiktu atbrīvota no ECB tiešās uzraudzības, un ka prasītājai esot jāatturas no jebkāda cita tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanas, bet tas esot prettiesisks mērķis.

229    Turklāt prasītāja norāda, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā nav aprakstīta pamatā esošā problēma, kas ar to jāatrisina, nav iespējams paredzēt, kādas būtiskas izmaiņas attieksies uz uzraudzības prasībām ECB iesaistes rezultātā. Prasītājas sākotnējā pieredze ar ECB, it īpaši pēdējās minētās izlemtās pārbaudes uz vietas laikā, liekot domāt, ka ECB izmanto jaunu pieeju un uzskata, ka tai nav saistošs tāds iepriekšējs FKTK vērtējums kā aktīvu vērtējums. Tas prasītājai radot pārmērīgu tiesisko nenoteiktību, ko nepamato neviens leģitīms prudenciālais mērķis.

230    Otrām kārtām, prasītāja uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir pretrunā tiesiskās paļāvības, kas balstīta uz tās iepriekšējo mijiedarbību ar FKTK un ECB, ievērošanai. Proti, lai arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principam esot izšķiroša nozīme banku uzraudzības ietvaros, neviena no mijiedarbībām starp prasītāju un FKTK vai ECB neesot likusi domāt, ka varētu tikt pieņemts ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu pamatots lēmums. Šķīrējtiesas procesā panāktā pagaidu vienošanās liekot domāt pretējo, tāpat kā tas, ka ECB nav sniegusi būtisku atbildi uz daudzajiem prasītājas centieniem uzsākt ar to konstruktīvu dialogu.

231    ECB apgalvo, ka tā nav pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principus.

232    Tiesiskās drošības princips it īpaši prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un lai to sekas būtu paredzamas, īpaši tad, ja tās var nelabvēlīgi ietekmēt personas vai uzņēmumus (skat. spriedumu, 2019. gada 30. aprīlis, Itālija/Padome (Vidusjūras zobenzivju zvejas kvota), C‑611/17, EU:C:2019:332, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

233    No tiesiskās drošības principa izrietošās tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecas uz ikvienu privātpersonu, kas ir situācijā, no kuras izriet, ka Savienības administrācija tai ir radījusi pamatotas cerības. Par solījumiem, kas varētu radīt šādas cerības, lai arī kāda būtu forma, kurā tie ir paziņoti, ir uzskatāma konkrēta, beznosacījumu un saskaņota informācija no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Turpretim neviens nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa neievērošanu, ja administrācija viņam nav sniegusi konkrētus solījumus (spriedums, 2019. gada 30. aprīlis, Itālija/Padome (Vidusjūras zobenzivju zvejas kvota), C‑611/17, EU:C:2019:332, 112. punkts).

234    Pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir nepārprotams.

235    It īpaši, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, lēmumā, kas pieņemts, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, nav jānorāda, kā mainīsies prudenciālās prasības, jo šis lēmums konkrēti pats par sevi neietekmē piemērojamos prudenciālos noteikumus. Šajā ziņā prasītājas apgalvojumam, ka tās pieredze ar ECB, it īpaši pārbaudes uz vietas, ko nolēma pēdējā minētā, laikā, “liekot domāt”, ka ECB izmanto jaunu pieeju, neesot nozīmes, jo tam nav saistības ar paša apstrīdētā lēmuma skaidrību. Turklāt, tā kā nav pierādījumu, kas var pierādīt apgalvotās jaunās pieejas esamību, šim apgalvojumam nav pamatojuma.

236    Lēmumā, kas pieņemts, piemērojot Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, tāpat nav jānorāda, cik ilgi ECB būs atbildīga par attiecīgās iestādes tiešās prudenciālās uzraudzības veikšanu, ņemot vērā to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 468/2014 47. panta 4. punktu ECB pieņem lēmumu, ar ko noslēdz ECB veikto tiešo uzraudzību, ja pēc ECB pamatota ieskata konsekventas augstu uzraudzības standartu saskaņotas piemērošanas nodrošināšanai šāda tiešā uzraudzība vairs nav nepieciešama.

237    Otrām kārtām un jebkurā gadījumā, no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja nav saņēmusi konkrētus solījumus, ka ECB neuzņemšoties tās tiešo prudenciālu uzraudzību.

238    Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz ICSID ieteikumu, bet neizklāsta, kā šie pasākumi, kuru iniciatore nav ECB, esot varējuši būt šādi konkrēti solījumi.

239    Attiecībā uz prasītājas saraksti ar ECB, ir jākonstatē, ka ne tikai ECB šīs sarakstes ietvaros nav apņēmusies nepieņemt lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu, bet prasītāja pati 2018. gada 5. jūlija vēstulē ir lūgusi, lai ECB iesaistās tās prudenciālajā uzraudzībā.

240    Līdz ar to prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka ECB nav ievērojusi tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.

241    Tādēļ devītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

10.    Par desmito pamatu, ar kuru tiek apgalvots Regulas Nr. 1024/2013 19. panta un 75. apsvēruma pārkāpums, kā arī pilnvaru nepareiza izmantošana

242    Prasītāja apgalvo, ka ECB ir pārkāpusi Regulas Nr. 1024/2013 19. pantu un 75. apsvērumu, kuros ir noteikts, ka ECB ir jāpilda savi pienākumi neatkarīgi no jebkādas politiskas ietekmes; ECB neesot ievērojusi šo prasību, pieņemot lēmumu, kas, pirmām kārtām, esot reakcija uz šķīrējtiesas procesa ierosināšanu. Šis šķīrējtiesas process esot leģitīma tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošana un konstruktīvs konfliktu risināšanas veids, nevis naidīga darbība. Turklāt apstrīdēto lēmumu pamatojot vēlme apdraudēt šķīrējtiesas procesa lietderīgo iedarbību un it īpaši šī procesa ietvaros rastās pagaidu vienošanās lietderīgo iedarbību. To apstiprinot tas, ka pastāv iepriekšējs, [prasītājai] nepaziņots FKTK lūgums par to, lai ECB uzņemas prasītājas uzraudzību. Tā kā šķīrējtiesa ir konfliktu atrisināšanas un līdz ar to – sadarbības veids, tā, kas atsakoties sadarboties, esot nevis prasītāja, bet gan FKTK.

243    ECB apstrīd šo argumentāciju.

244    Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 19. panta 1. punktu ECB, veicot uzdevumus, kas tai uzticēti ar šo regulu, un valstu kompetentās iestādes, strādājot VUM, rīkojas neatkarīgi, un Uzraudzības valdes un vadības komitejas locekļi rīkojas neatkarīgi un objektīvi visas Savienības interesēs un nelūdz vai nepieņem Savienības iestāžu vai struktūru, nevienas dalībvalsts valdības vai citas publiskas vai privātas iestādes norādījumus.

245    Šīs regulas 75. apsvērumā ir minēts, ka, lai ECB uzticētos uzraudzības uzdevumus īstenotu efektīvi, tai tie būtu jāveic pilnīgi neatkarīgi, jo īpaši esot brīvai no nepamatotas politiskas ietekmes un nozares pārstāvju intervences, kas negatīvi ietekmētu tās darbības neatkarību.

246    Tiesību aktā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana vienīgi tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, ir konstatējams, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tālab, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, kuriem piešķirtas attiecīgās pilnvaras, vai lai izvairītos no procedūras, kas ir īpaši paredzēta LESD rīcībai attiecīgā gadījuma apstākļos (spriedumi, 2004. gada 14. decembris, Swedish Match, C‑210/03, EU:C:2004:802, 75. punkts, un 2020. gada 8. decembris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑620/18, EU:C:2020:1001, 82. punkts).

247    Šajā lietā no lietas materiāliem neizriet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts, lai sasniegtu citus mērķus, nevis mērķi nodrošināt augstu uzraudzības standartu saskaņotu piemērošanu prasītājai saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 5. punkta b) apakšpunktu.

248    It īpaši, lai arī apstrīdētajā lēmumā ir ņemts vērā ICSID ieteikums, no lietas materiāliem neizriet, ka tā mērķis ir traucēt prasītājai īstenot šķīrējtiesas procesu pret Latvijas Republiku.

249    Turklāt prasītāja neapgalvo, ka ICSID ieteikums ir jāinterpretē tā, ka tā lietderīgā iedarbība ierobežo ECB pilnvaru veikt prasītājas prudenciālo uzraudzību īstenošanu vai pasargā pēdējo minēto no prudenciālās uzraudzības, ko veic cita iestāde, nevis FKTK, kurai ir visas uzraudzības pilnvaras. Kā jau tika norādīts, prasītāja pati 2018. gada 5. jūlija vēstulē lūdza, lai ECB iesaistās tās prudenciālajā uzraudzībā.

250    Attiecībā uz FKTK pirmo 2017. gada 16. novembra lūgumu, lai ECB pārņem prasītājas tiešo prudenciālo uzraudzību, kaut arī ECB neapstrīd, ka prasītāja netika informēta par šīs vēstules nosūtīšanu ECB, šis apstāklis pats par sevi nevar pierādīt, ka apstrīdētajam lēmumam esot bijis cits, nevis prudenciāls mērķis. Kā norādīts šī sprieduma 121. punktā, nevienā Regulas Nr. 468/2014 tiesību normā nav paredzēts, ka šāda veida lūgums ir automātiski jāpaziņo attiecīgajai iestādei. Turklāt šis lūgums ir iekļauts lietas materiālos un prasītājai tika nodrošināta iespēja iesniegt apsvērumus par minēto lūgumu.

251    Tādēļ desmitais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

252    No iepriekš minētā izriet, ka prasība ir jānoraida kā nepamatota.

VI.    Par tiesāšanās izdevumiem

253    Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus saskaņā ar pēdējās minētās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      PNB Banka AS sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Centrālās bankas (ECB) tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni Madise Nihoul

Frendo       Martín y Pérez de Nanclares

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 7. decembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.