ĢENERĀLADVOKĀTA DŽOVANNI PITRUCELLAS
[GIOVANNI PITRUZZELLA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 17. septembrī (1)
Lieta C‑490/19
Syndicat interprofessionnel de défense du fromage Morbier
pret
Société Fromagère du Livradois SAS
(Cour de cassation (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Lauksaimniecības produkti un pārtikas produkti – Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un cilmes vietu nosaukumi – Nosaukuma reģistrācijas aizsardzība – Izmantošanas aizliegums trešajai personai vai noformējuma, kas var maldināt patērētāju, neizmantojot nosaukumu, aizliegums
I. Ievads
1. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz ko attiecas šie secinājumi, Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) uzdod Tiesai jautājumu par Regulas (EK) Nr. 510/2006 (2) un Regulas (ES) Nr. 1151/2012 (3) 13. panta 1. punkta interpretāciju.
2. Šis jautājums ir radies tiesvedībā starp syndicat interprofessionnel de défense du fromage Morbier ([“Morbier” siera nozares aizsardzības arodbiedrība], turpmāk tekstā – “arodbiedrība”) un Société Fromagère du Livradois SAS (turpmāk tekstā – “SFL”) saistībā ar apgalvotām negodīgas un parazitējošas konkurences darbībām, ko pēdējā minētā esot īstenojusi, neievērojot aizsargāto cilmes vietas nosaukumu (turpmāk tekstā – “ACVN”) “Morbier”.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesību normas
3. Eiropas Savienība ieviesa lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ACVN un aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu (turpmāk tekstā – “AĢIN”) aizsardzību ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2081/92 (1992. gada 14. jūlijs) (4), kas tika atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 510/2006. Pēdējās minētās regulas 13. panta 1. punktā ir noteikts:
“Reģistrētos nosaukumus aizsargā pret:
a) jebkādu reģistrēta nosaukuma tiešu vai netiešu komerciālu izmantošanu produktiem, uz kuriem reģistrācija neattiecas, ciktāl šie produkti ir salīdzināmi ar tiem, kuri reģistrēti ar šo nosaukumu, vai ciktāl nosaukuma lietošana ļauj izmantot aizsargātā nosaukuma reputāciju;
b) nosaukumu neatļautu izmantošanu, atdarināšanu vai atsaukšanos uz tiem, pat ja ir norādīta produkta patiesā izcelsme vai ja aizsargātais nosaukums ir tulkots vai ir kopā ar tādu norādi kā “veids”, “tips”, “metode”, “kā ražots”, “imitācija” vai līdzīgu norādi;
c) jebkādu citu nepatiesu vai maldinošu norādi uz produkta izcelsmi, cilmi, būtību vai būtiskām īpašībām, kura ir uz iekšējā vai ārējā iesaiņojuma, reklāmas materiālos vai dokumentos par attiecīgo produktu, kā arī pret tāda trauka izmantošanu produkta iesaiņojumam, kas rada nepatiesu iespaidu par produkta izcelsmi;
d) citu praksi, kas var maldināt patērētājus par produkta patieso izcelsmi.
[..]”
4. Regula Nr. 510/2006 no 2013. gada 4. janvāra ir atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 1151/2012. Šīs pēdējās minētās regulas 13. panta 1. punkts būtībā ir identisks attiecīgajai Regulas Nr. 510/2006 tiesību normai, izņemot tās piemērošanu arī produktiem, uz kuriem attiecas aizsargātais nosaukums, ja tie tiek izmantoti kā sastāvdaļas, un “pakalpojumiem”. Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punktam analogas tiesību normas ir paredzētas dažādās Savienības izveidotajās kvalitātes sistēmās (5).
5. Piemērojot Komisijas Regulu (EK) Nr. 1241/2002 (2002. gada 10. jūlijs) (6), kas pieņemta saskaņā ar Regulu Nr. 2081/92, nosaukums “Morbier” tika ierakstīts ACVN reģistrā. Ar ACVN “Morbier” saistītajā specifikācijā, kas tika grozīta ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1128/2013 (2013. gada 7. novembris) (7), kura ir piemērojama pamatlietā aplūkojamiem faktiem, “Morbier” vizuālais izskats tiek aprakstīts šādi: “Morbier ir govs svaigpiena siers ar nekarsētu presētu siera masu; tam ir plakana cilindra (30 līdz 40 cm diametrā) forma, kura augstums ir no 5 līdz 8 cm, kura svars ir no 5 līdz 8 kg, ar līdzenām pusēm un nedaudz izliektiem sāniem. Siera raksturīgākā īpašība ir melns, horizontāls, iekļauts nepārtraukts slānītis rituļa vidū. Sieram ir dabiska, gluda un viendabīga ieziesta miza, kurā saskatāmi veidnes nospiedumi. Tā krāsa ir no bēšas līdz oranžai ar brūni oranžas, sarkani oranžas un sārti oranžas krāsas niansēm. Siera masa ir viendabīga, tās krāsas tonis ir no ziloņkaula krāsas līdz bāli dzeltenai; bieži neliels acojums jāņogas vai nelielu saplacinātu burbulīšu lielumā. [..]”
6. Regulā (ES) Nr. 1129/2011 (8), kas stājās spēkā 2013. gada 1. jūnijā, augogles E 153 izmantošana tika tieši paredzēta ACVN “Morbier” sieriem (9).
B. Francijas tiesības
7. Code de la propriété intellectuelle [Intelektuālā īpašuma kodeksa] L. 722‑1. pantā, kas izriet no 2007. gada 29. oktobra loi n° 2007‑1544 de lutte contre la contrefaçon [Likuma Nr. 2007‑1544 par cīņu pret viltošanu] (10) un kas ir piemērojams pamatlietas faktiem, ir noteikts:
“Jebkāds ģeogrāfiskās izcelsmes norādes aizskārums izraisa tā autora civiltiesiskās atbildības iestāšanos.
Šajā nodaļā ar “ģeogrāfisko izcelsmes norādi” saprot:
[..]
b) aizsargātos cilmes vietas nosaukumus un aizsargātās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kas paredzētas Kopienas tiesiskajā regulējumā par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību;
[..].”
III. Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
8. 2007. gada 18. jūlijā Institut national de l’origine et de la qualité [Izcelsmes un kvalitātes valsts institūts] (turpmāk tekstā – “INAO”) atzina arodbiedrību par “Morbier” aizsardzības iestādi. SFL, kas reģistrēta Pijdedomā [Puy‑de‑Dôme] (Francija), ir sabiedrība, kas ražo un tirgo sierus.
9. “Morbier” ir siers, kuram ir noteikts kontrolēts cilmes vietas nosaukums (AOC) kopš 2000. gada 22. decembra dekrēta, kura 8. pantā tika paredzēts pārejas periods uzņēmumiem, kas atrodas ārpus ar šo dekrētu noteiktās atsauces ģeogrāfiskās teritorijas un kas ražo un tirgo sierus ar nosaukumu “Morbier”, lai tiem ļautu turpināt izmantot šo nosaukumu bez apzīmējuma “AOC” piecus gadus, skaitot no brīža, kad Eiropas Komisija ir publicējusi cilmes vietas nosaukuma “Morbier” reģistrāciju kā ACVN saskaņā ar Regulas Nr. 2081/92 6. pantu (11). Minētais dekrēts tika atcelts ar 2011. gada 20. aprīļa Dekrētu Nr. 2011‑441.
10. Neatrodoties ģeogrāfiskajā apgabalā, kuram bija rezervēts nosaukums “Morbier”, SFL, kas ražoja sieru ar tādu pašu nosaukumu kopš 1979. gada, saskaņā ar 2000. gada 22. decembra dekrēta 8. pantu tika atļauts to izmantot bez norādes “AOC” līdz 2007. gada 11. jūlijam, kad tā šo nosaukumu aizstāja ar nosaukumu “Montboissié du Haut Livradois”. Turklāt 2001. gada 5. oktobrī SFL Amerikas Savienotajās Valstīs iesniedza pieteikumu par ASV preču zīmes “Morbier du Haut Livradois” reģistrāciju, kuru tā pagarināja 2008. gadā uz desmit gadiem, un 2004. gada 5. novembrī – [pieteikumu par] Francijas preču zīmes “Montboissier” reģistrāciju.
11. Iebilstot, ka SFL kaitē aizsargātajam [cilmes vietas] nosaukumam un īsteno negodīgu un parazitējošu konkurenci, ražojot un tirgojot sieru, kurš vizuāli izskatās kā prece, uz ko attiecas ACVN “Morbier”, lai izraisītu sajaukšanas iespēju un ekspluatētu ar tā saistītā tēla atpazīstamību, bez pienākuma ievērot [produkta] specifikāciju, arodbiedrība 2013. gada 22. augustā to iesūdzēja tribunal de grande instance de Paris [Parīzes Vispārējā pirmās instances tiesā] (Francija), lai piespriestu atbildētājai sabiedrībai pārtraukt jebkādu tiešu vai netiešu ACVN “Morbier” komerciālu izmantošanu, pārtraukt jebkādu šī ACVN neatļautu izmantošanu, atdarināšanu vai atsaukšanos uz to, jebkādu citu nepatiesu vai maldinošu norādi uz produkta izcelsmi, cilmi, būtību vai būtiskām īpašībām, kas varētu radīt nepatiesu iespaidu par produkta izcelsmi, jebkādu cita veida praksi, kas var maldināt patērētāju par attiecīgā produkta patieso izcelsmi, un it īpaši jebkādu melnā slānīša siera rituļa vidū izmantošanu, un atlīdzināt tai nodarīto kaitējumu.
12. Ar 2016. gada 14. aprīļa spriedumu tribunal de grande instance de Paris noraidīja visus arodbiedrības prasījumus. Cour d’appel de Paris [Parīzes Apelācijas tiesa] (Francija) šo spriedumu apstiprināja ar 2017. gada 16. jūnija spriedumu. Šajā spriedumā cour d’appel de Paris tostarp uzskatīja, ka tāda siera tirdzniecība, kam piemīt viena vai vairākas “Morbier” produkta specifikācijā ietvertas raksturīgās īpašības un kas līdz ar to ir tam līdzīgs, nav pārkāpums. Norādot, ka ACVN tiesiskā regulējuma mērķis ir nevis aizsargāt produkta izskatu vai tā specifikācijā aprakstītās raksturīgās īpašības, bet gan tā nosaukumu, kas nozīmē, ka attiecīgais regulējums neaizliedz ražot produktu, izmantojot tādas pašas metodes, kādas noteiktas ģeogrāfiskās izcelsmes norādei piemērojamajās tiesību normās, un atgādinot, ka, tā kā nepastāv ekskluzīvas tiesības, produkta izskata izmantošana ir tirdzniecības un rūpniecības brīvības izpausme, cour d’appel de Paris nosprieda, ka raksturīgās īpašības, uz kurām atsaucās arodbiedrība, konkrēti – horizontālais zilais slānītis, atbilst vēsturiskai tradīcijai un senai metodei, ko izmanto arī citu sieru pagatavošanā, ko SFL izmantoja pirms ACVN iegūšanas un kas nav saistīts ar ieguldījumiem, kurus ir veikusi arodbiedrība vai tās biedri. Tā uzskatīja, ka, tā kā tiesības izmantot augogli ir piešķirtas tikai ACVN “Morbier” sieram, lai nodrošinātu atbilstību ASV tiesību aktiem, SFL tā bija jāaizstāj ar vīnogu polifenolu, lai abi sieri netiek pielīdzināti šīs raksturīgās īpašības dēļ. Uzsverot, ka SFL bija norādījusi uz citām atšķirībām starp “Montboissier” sieru un “Morbier” sieru, un konkrēti – pirmā siera pagatavošanā tiek izmantots pasterizēts piens, bet otrā siera gatavošanā – svaigpiens, tā secināja, ka abi sieri ir atšķirīgi un ka arodbiedrība cenšas paplašināt nosaukuma “Morbier” aizsardzību nelikumīgās tirdzniecības interesēs, kas ir pretrunā brīvas konkurences principam.
13. Arodbiedrība par minēto cour d’appel de Paris spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Tā apgalvo – nosakot, ka tikai nosaukuma “Morbier” izmantošana varēja radīt kaitējumu ACVN “Morbier”, cour d’appel de Paris ir veikusi vērtējumu, kas ir pretējs Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta tekstam, un nav atbildējusi uz jautājumu par to, vai siera “Montboissier” noformējums ir tāds, kas var maldināt patērētāju. Savukārt SFL apgalvo, ka ACVN aizsargā produktus, kas iegūti norobežotā teritorijā un kas vienīgie var izmantot aizsargāto nosaukumu. Tas neaizliedz citiem ražotājiem ražot un tirgot līdzīgus produktus, ja šī tirdzniecība nav saistīta ar praksi, kas var izraisīt sajaukšanas iespēju, tostarp neatļauti izmantojot aizsargātu nosaukumu vai atsaucoties uz to. Tā arī norāda, ka “praksei, kas var maldināt patērētāju par produkta patieso izcelsmi”, kā tas ir norādīts Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ir obligāti jāattiecas uz produkta “izcelsmi”; tātad praksei ir jābūt tādai, kas liek patērētājam domāt, ka runa ir par tādu produktu, kuram ir piešķirts attiecīgais ACVN. Tā uzskata, ka šī “prakse” nevar izrietēt tikai no paša produkta izskata paša par sevi, ja uz tā iesaiņojuma nav nekādas norādes, kas satur atsauci uz aizsargātu izcelsmi.
14. Šajā kontekstā Cour de cassation nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Regulas Nr. 510/2006 [..] un Regulas Nr. 1151/2012 [..] attiecīgais 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem ir tikai aizliegts, ka trešā persona izmanto reģistrētu nosaukumu, vai arī tie ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem ir aizliegts produkta, kam ir cilmes vietas nosaukums, tāds noformējums, it īpaši to raksturojošās formas vai izskata reprodukcija, kas var maldināt patērētāju par produkta patieso izcelsmi, pat ja reģistrētais nosaukums netiek izmantots?”
15. Šajā lietā rakstveida apsvērumus iesniedza arodbiedrība, SFL, Francijas un Grieķijas valdības, kā arī Komisija. Šīs ieinteresētās personas, izņemot Grieķijas valdību, sniedza savus mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas Tiesā notika 2020. gada 18. jūnijā.
IV. Vērtējums
A. Ievada apsvērumi
16. Cour de cassation uzdoto prejudiciālo jautājumu var sadalīt divās daļās. Ar šī jautājuma pirmo daļu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to trešajām personām, kurām nav šādu tiesību, ir aizliegts tikai izmantot reģistrētu nosaukumu.
17. Savukārt ar prejudiciālā jautājuma otro daļu, kas nozīmē, ka uz pirmo daļu ir atbildēts noliedzoši, ir jānoskaidro, vai tad, ja aizsargātais nosaukums netiek izmantots, ir aizliegta produkta, kam ir reģistrēts nosaukums, jau raksturojošās formas vai raksturojošā izskata reprodukcija, ja tā var maldināt patērētāju par produkta, kam ir tāda pati forma vai tāds pats izskats, patieso izcelsmi.
18. Lai gan tas attiecas uz minēto regulu 13. panta 1. punktu kopumā, prejudiciālais jautājums, kā tas izriet no tā formulējuma un kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma pamatojuma, precīzāk attiecas uz minētā 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā ietverto tiesību normu, kas attiecas uz “jebkuru citu praksi, kas var maldināt patērētāju par produkta patieso izcelsmi”. Tomēr, kā izriet no turpmākā izklāsta, gandrīz visas ieinteresētās personas, kas iesniegušas rakstveida apsvērumus Tiesā, ir analizējušas prejudiciālo jautājumu arī Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta kontekstā, ar kuru tostarp ir aizliegta “jebkāda atsaukšanās uz” aizsargātu cilmes vietas nosaukumu. Turklāt viens no rakstveida jautājumiem mutvārdu atbildes sniegšanai, ko Tiesa uzdeva ieinteresētajām personām tiesas sēdē, attiecās uz atšķirību starp minētā 13. panta 1. punkta b) un d) apakšpunktā ietvertajām tiesību normām. Līdz ar to pilnības labad es aplūkošu prejudiciālo jautājumu gan no iepriekš minētā b) apakšpunkta, gan d) apakšpunkta viedokļa.
B. Lietas dalībnieku apsvērumu pārskats
19. Arodbiedrība norāda, ka atbilde uz iesniedzējtiesas uzdotā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu ir jau rodama Tiesas judikatūrā, un konkrēti – 2018. gada 7. jūnija spriedumā Scotch Whisky Association (12) (turpmāk tekstā – “spriedums Scotch Whisky”) un 2019. gada 2. maija spriedumā Fundación Consejo Regulador de la Denominación de Origen Protegida Queso Manchego (13) (turpmāk tekstā – “spriedums Queso Manchego”), kuros ir precizēts, ka uz praksi, kad netiek izmantots aizsargātais nosaukums, var attiekties Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punktā noteiktais aizliegums. Attiecībā uz prejudiciālā jautājuma otro daļu arodbiedrība norāda, ka produkta, kam ir reģistrēts cilmes vietas nosaukums, raksturojošā izskata reprodukcijas aizliegumu var aplūkot gan Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta, gan šīs tiesību normas d) apakšpunkta kontekstā. Tādējādi arodbiedrība uzskata, ka produkta raksturojošā izskata reprodukcija būs aizliegta, pamatojoties uz Regulas Nr. 502/2006 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu, tikai tad, ja strīdīgais izskats patērētāja apziņā var tieši atgādināt produktus, kuriem ir aizsargātais nosaukums. Savukārt šāda reprodukcija būs aizliegta, pamatojoties uz minētā 13. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ja tā var maldināt patērētāju par produkta izcelsmi. Attiecībā uz “Morbier” sierā esošo melno slānīti arodbiedrība uzsver, ka tā ir minētā siera atpazīstamības zīme, zināma veida “marka”, kas tam piešķir tā identitāti, vismaz tad, ja ir izpildīti pārējie krāsas un tekstūras nosacījumi.
20. SFL apgalvo, ka pēc būtības ACVN aizsargā produkta “nosaukumu”, kas ļauj to saistīt ar teritoriju un ražošanas metodi. Taču šis nosaukums nozīmē, ka šādas metodes izmantošana nav rezervēta tikai produktiem, kam ir šis nosaukums, nedz arī tas ļauj panākt aizliegumu tirgot produktu, kuram ir tāds pats izskats kā šiem produktiem. Tik plaša aizsardzība piešķirtu pastāvīgu izmantošanas monopolu uz vienu vai vairākām nosaukuma specifikācijā aprakstītajām raksturīgajām īpašībām un uz produkta izskatu, ko pašu par sevi nevar aizsargāt ar intelektuālā īpašuma tiesībām. SFL uzsver, ka spriedums Scotch Whisky un spriedums Queso Manchego attiecas uz vizuāliem elementiem, kuri bija redzami uz produkta iesaiņojuma vai uz produkta nosaukuma un kuru aizvietošana ir vienkārša un netraucē tirgot pašu produktu, atšķirībā no elementiem, kuri attiecas uz produkta izskatu, piemēram, slānītis SFL ražoto produktu vidū, kas turklāt izriet no senas ražošanas metodes (14). Tā arī atsaucas uz Tiesas judikatūru pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību jomā, no kuras izrietot, ka ekskluzīvu tiesību vai likuma teksta neesamības gadījumā nevar monopolizēt konkrēta iesaiņojuma veida izmantošanu vienas ražotāju daļas labā, ja izmantošana no pārējo ražotāju puses ir godīga un tradicionāla. Turklāt SFL norāda, pirmkārt, ka nav aizliegts ražot “feta” vai “mozzarella”, vai arī “parmesan” sierus, kuriem ir tāds pats noformējums un iesaiņojums kā tiem, uz kuriem attiecas attiecīgie aizsargātie nosaukumi (15), un, otrkārt, ka vairāki dažādi ACVN var aizsargāt produktu, kuram ir identiska forma. Tā atsaucas arī uz “neklasificētiem” produktiem, proti, produktiem, kuri, ņemot vērā to noformējumu, kas neatbilst ACVN specifikācijai, nevar uz to pretendēt, un tomēr tiek tirgoti ar tādu profesionālo struktūru kā arodbiedrības atļauju. Visbeidzot, SFL norāda, ka melnais slānītis ir raksturīgā īpašība, kas piemīt daudziem Francijā un ārvalstīs ražotiem produktiem (piemēram, “le Cendré des Prés”, “le Douanier”, “le Ratoureux” u.c.). SFL secina, ka uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka aizsardzība, kas izriet no ACVN, attiecas tikai uz produkta nosaukumu un ka no tā neizriet, ka produktam, kuram nav ACVN, ir aizliegts izmantot tādu īpašību kā līdzīga forma.
21. Komisija vispirms uzsver, ka cilmes vietas nosaukums neaizsargā produktus, uz kuriem tas attiecas, ne arī jebkādu fizisku vai citu šo produktu raksturīgu īpašību veidā, kas norādīta specifikācijā, vai veidā, kādā tā ir norādīta uz produktiem, kurus tirgo attiecīgās aizsargātās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes īpašnieki. Aizsargāts tiekot vienīgi pats reģistrētais nosaukums. Tomēr tā vispārīgi uzskata – nevar izslēgt prima facie, ka formas vai izskata, kas raksturīgs produktam, kura nosaukums ir aizsargāts, reprodukcija var apdraudēt šo nosaukumu, lai arī šāda iespēja ir izņēmums. Atsaucoties uz spriedumu Scotch Whisky un spriedumu Queso Manchego, Komisija uzskata, ka Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir aizliegts ne tikai, ka trešā persona izmanto reģistrētu nosaukumu, bet arī jebkura cita prakse, it īpaši ar nosaukumu aizsargātā produkta raksturojošās formas vai raksturojošā izskata reprodukcija, ja šī prakse attiecas uz skaidri redzamām raksturīgajām īpašībām, kas pieder vienīgi šim produktam, un ja pastāv pietiekami tiešs un viennozīmīgs konceptuāls tuvums starp šo praksi un aizsargāto nosaukumu, kas var maldināt patērētāju par produkta patieso izcelsmi, pat ja reģistrētais nosaukums netiek izmantots. Tomēr, lai konkrētā gadījumā varētu secināt, ka pastāv šāda prakse, ir nepieciešams, lai atveidotā forma vai izskats būtu raksturīgs produktiem, kuriem ir aizsargātais nosaukums, un lai patērētāji to uztvertu kā šo produktu vienotu un “atšķirtspēju” radošu īpašību.
22. Francijas valdība attiecībā uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu norāda, ka no Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta formulējuma, ieceres un mērķiem, kā arī no Tiesas judikatūras izriet, ka ar šo tiesību normu reģistrētajiem nosaukumiem tiek piešķirta paplašināta aizsardzība, kas aptver ļoti lielu aizskārumu daudzveidību, un ka līdz ar to ir aizliegts ne tikai tas, ka trešā persona izmanto šo nosaukumu. Runājot par prejudiciālā jautājuma otro daļu, Francijas valdība uzskata, ka produkta, uz kuru attiecas ACVN, raksturīgās formas vai īpaši atšķirtspējīga apzīmējuma pārņemšana varētu, pirmkārt, radīt “atsaukšanos” [uz produktu], kas ir pretrunā Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta b) apakšpunktam, un, otrkārt, būt aizliegta prakse šī paša panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ja tā var izraisīt to, ka tas patērētāja apziņā kā atsauces tēlu tieši atsauc minēto produktu.
23. Grieķijas valdība arī uzskata, ka no Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta formulējuma un mērķiem izriet, ka tā noteikumi aptver visplašāko to aizskārumu spektru, ko var radīt aizsargātajiem nosaukumiem. Runājot konkrētāk par minēto regulu 13. panta 1. punkta d) apakšpunktu, Grieķijas valdība uzskata, ka šī tiesību norma ir plašāka nekā iepriekš izklāstītās tiesību normas attiecībā uz prakses veidu un formu, bet ne attiecībā uz šīs prakses rezultātu, kas ir patērētāja maldināšana. Šī valdība uzskata, ka produkta forma vai izskats var maldināt patērētāju un viņa atmiņā tieši izraisīt asociācijas ar produktu, uz kuru attiecas aizsargātais nosaukums, pat ja uz to nav tiešas atsauces. Līdz ar to uz produkta, kura nosaukums ir aizsargāts, izskata reprodukciju var attiekties Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punktā noteiktie aizliegumi ar nosacījumu, ka šī reprodukcija nav nejaušības rezultāts, bet ir paredzēta, lai gūtu labumu no aizsargātā nosaukuma reputācijas.
C. Vērtējums
24. Vispirms es vēlos atgriezties pie Komisijas apgalvojuma gan rakstveida, gan mutvārdu apsvērumos, ka Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punktā ir paredzēta aizsardzības sistēma, kas attiecas uz pašu reģistrēto nosaukumu, nevis uz produktu, uz kuru attiecas šis [aizsargātais] nosaukums.
25. Šis apgalvojums, bez šaubām, ir pareizs. Tādējādi šajā gadījumā tiek aizsargāts nosaukums “Morbier”, nevis – vismaz ne tieši – produkts, kurš ražots saskaņā ar šī nosaukuma specifikācijā paredzētajiem noteikumiem (16) un kuram piemīt tajā aprakstītās fiziskās un organoleptiskās īpašības, nedz arī minētā produkta noformējums, izskats vai jebkāda cita īpašība. Tomēr, manuprāt, šāds apgalvojums ir jāaplūko kontekstā.
26. Proti, ir jānorāda, pirmkārt, – lai gan nav šaubu, ka Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punktā paredzētās aizsardzības priekšmets ir reģistrētais nosaukums, nedrīkst aizmirst arī to, ka, izveidojot ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzības sistēmu, Savienības likumdevējs ir vēlējies, pirmkārt, rīkoties lauku ekonomikas atbalstam – it īpaši nelabvēlīgos vai attālos apgabalos –, īstenojot “tādu produktu popularizēšanu, kuriem ir specifiskas īpatnības” (17), un, otrkārt, saglabāt “Savienības lauksaimniecības [..] produktu kvalitāti un dažādību”, ko uzskata par “vienu no tās nozīmīgām priekšrocībām, kas Savienības ražotājiem sniedz konkurences priekšrocību un rada lielu ieguldījumu Savienības dzīvajā kultūras un gastronomijas mantojumā” (18). Tātad galu galā ACVN un AĢIN jomā tiesiskā regulējuma galīgais mērķis ir tradicionālo ražojumu, “kuriem ir specifiskas īpašības, kas ir saistītas ar ģeogrāfisko izcelsmi”, aizsardzība. Šīm norādēm piešķirtā aizsardzība ir tikai instruments šī mērķa īstenošanai, un tās apjoms līdz ar to ir jāinterpretē, ņemot vērā šo mērķi (19).
27. Otrkārt un turpinot manis tikko teikto, es atgādinu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1151/2012 5. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu “cilmes vietas nosaukums” ir “nosaukums, kas identificē produktu, kura izcelsme ir reģionā vai izņēmuma gadījumos – valstī, vai konkrētā vietā”, “kura kvalitāti vai īpašības ir radījusi galvenokārt vai vienīgi īpašā ģeogrāfiskā vide ar tai raksturīgo dabas un cilvēka faktoru” (20). Tātad ACVN ir aizsargāti, jo tie apzīmē produktu, kuram ir noteikta “kvalitāte” vai “īpašības”, proti, tādas fizikālas pazīmes kā garša, smarža un izskats, kas ir raksturīgi tieši šim produktam un ir saistīti ar tā ģeogrāfisko izcelsmi. Vispārīgāk runājot, tieši saikne ar teritoriju kā elements, kas kvalitatīvi var atšķirt preci no visa tirgū pieejamā piedāvājuma, ir ACVN aizsardzības pamatā. Pašlaik Regulas Nr. 1151/2012 49.–52. pantā paredzētās ACVN reģistrācijas procedūras mērķis ir tieši pārbaudīt, vai ir izpildītas cilmes vietu nosaukumiem piemērojamās prasības, kas ir paredzētas šīs regulas 5. pantā. Šajā nolūkā reģistrācijas pieteikumā atbilstoši minētās regulas 8. pantam ir jāietver produkta specifikācija, kurā ir ietverts arī “produkta apraksts, tostarp vajadzības gadījumā izejvielu apraksts, kā arī produkta galvenās fizikālās, ķīmiskās, mikrobioloģiskās vai organoleptiskās īpašības”, atsauces ģeogrāfiskā apgabala definīcija un pierādījumi, kas apstiprina saikni starp produkta kvalitāti vai raksturīgām īpašībām un noteikto [ģeogrāfisko] apgabalu (21). Šim pieteikumam ir jāpievieno arī vienots dokuments, kurš tostarp satur: “produkta specifikācijas galvenos punktus – nosaukumu, produkta aprakstu, tostarp attiecīgā gadījumā īpašus noteikumus attiecībā uz iesaiņojumu un marķējumu” un “aprakstu par produkta saikni ar ģeogrāfisko vidi vai ģeogrāfisko izcelsmi, [..] tostarp attiecīgā gadījumā produkta apraksta vai ražošanas metodes īpašos elementus, kas pamato šo saikni” (22). Ir paredzēta arī iebildumu procedūra, kas ļauj trešajām personām iebilst pret reģistrāciju, tostarp, ja iebildumu paziņojums liecina, ka nav izpildītas Regulas Nr. 1151/2012 5. pantā noteiktās ACVN piemērojamās prasības vai nav ievēroti šīs regulas 7. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi attiecībā uz specifikāciju (23).
28. Visbeidzot, ir jāuzsver – gadījumā, ja Tiesa nospriestu, ka produkta, uz kuru attiecas reģistrēts nosaukums, atšķirtspēju radošas raksturīgas īpašības reprodukcija var būt Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta pārkāpums, aizsardzības priekšmets nebūtu šī raksturīgā īpašība kā tāda, ne arī produkts, uz kuru tā attiecas. Proti, šāda reprodukcija būtu aizliegta tikai tādēļ, ka tā attiecīgā gadījumā ietver atsaukšanos uz aizsargātu nosaukumu vai praksi, kas liedz ražotājiem vai lauksaimniekiem, uz kuru produktiem attiecas šāds nosaukums, “nodot pircējiem un patērētājiem informāciju par to produktu īpašībām godīgas konkurences apstākļos” un “pareizi identificēt to produktus tirgū” (24), proti, tādēļ, ka tā traucē īstenot specifiskos ACVN un AĢIN aizsardzības mērķus. Šie mērķi ir identificēti Regulas Nr. 1151/2012 18. apsvērumā un izklāstīti tās 4. pantā, un to mērķis tostarp ir nodrošināt ražotājiem un lauksaimniekiem taisnīgu atlīdzību par viņu produktu, kas saistīti ar ģeogrāfisku apgabalu, kvalitāti un sniegt patērētājiem skaidru informāciju par šādu produktu pazīmēm.
29. Joprojām izklāstot ievadu, ir jānorāda, ka, lai gan ģeogrāfiskie nosaukumi ir rūpnieciskā īpašuma tiesības, uz tiem attiecas tiesiskais regulējums sui generis, kurā publisko tiesību elementi pārklājas ar privāto tiesību elementiem un ir pārāki par tiem. Šajā aspektā tie atšķiras arī no preču zīmēm, kas ir rūpnieciskā īpašuma tiesības, kuras visvairāk līdzinās ģeogrāfiskajiem nosaukumiem. Tādējādi, pirmkārt, ACVN (tāpat kā AĢIN) juridiskā pastāvēšana ir atkarīga no normatīva akta (Komisijas regula). Šajā aktā ir detalizēti noteiktas “produkta galvenās fizikālās, ķīmiskās, mikrobioloģiskās vai organoleptiskās īpašības”, kā arī tā iegūšanas un – attiecīgā gadījumā – iesaiņojuma metode. Otrkārt, lai pārbaudītu, vai tiek ievērotas ar ACVN saistītās tiesību aktos noteiktās prasības, ir izveidota uzraudzības sistēma. Šī sistēma balstās uz oficiālu kontroli, kuru īsteno katras dalībvalsts izraudzīta kompetentā iestāde un kuras mērķis, veicot “pārbaudi par to, vai produkts atbilst attiecīgajai produkta specifikācijai” (25), ir nodrošināt, ka tiek uzturēts to produktu kvalitātes standarts, kurus tirgo ar reģistrētu nosaukumu (26). Treškārt, tiesiskais regulējums reģistrēto nosaukumu jomā ir ļoti cieši saistīts ar patērētāju interešu aizsardzības mērķi – šīs intereses tiek ņemtas vērā gan patērētāju gaidu par to produktu kvalitātes līmeni, uz kuriem attiecas šie nosaukumi, kontekstā, gan viņu tiesību būt informētiem ar patiesu komerciālu norāžu starpniecību un nebūt maldinātiem, izvēloties pirkumu, kontekstā (27). Ceturtkārt, lai arī reģistrētie ģeogrāfiskie nosaukumi piešķir ekskluzīvas tiesības, tās nav individuālas tiesības, jo ikviens attiecīgās ģeogrāfiskās zonas ražotājs drīkst izmantot attiecīgo nosaukumu ar vienīgo nosacījumu, ka tas ievēro attiecīgo specifikāciju (28). Arī šajā gadījumā dominē sabiedrības intereses, ka cilmes vietas nosaukumi ir brīvi apgūstami ikvienam ražotājam, kas ievēro nepieciešamos nosacījumus. Visbeidzot, ar reģistrētajiem ģeogrāfiskajiem nosaukumiem piešķirtās ekskluzīvās tiesības nav paredzētas, lai atalgotu inovācijas, izdomas vai, vienkārši, individuālās uzņēmējdarbības spējas. To mērķis nav arī atlīdzināt ražotājiem, kuriem ir atļauts izmantot šos nosaukumus, to veiktos ieguldījumus, pretēji tam, ko ir atzinusi cour d’appel de Paris spriedumā, kas taisīts pamatlietā. Šo ražotāju darbība pēc definīcijas aprobežojas ar vietējo ražošanas tradīciju – kas reizēm ir ļoti senas un kas ir saistītas ar dabisko vidi un cilvēku vidi reģionā, kurā tie darbojas, – turpināšanu, proti, tā aprobežojas ar faktoriem, kas nav atkarīgi no viņu iniciatīvas un uzņēmējdarbības izvēles. Kā tas ir jau izklāstīts šajos secinājumos, tiesiskā regulējuma reģistrēto ģeogrāfisko nosaukumu aizsardzības jomā pamatā ir agrārās politikas, patērētāju aizsardzības, kā arī kopējā kultūras mantojuma aizsardzības mērķi. Tātad ar šo tiesisko regulējumu tiek popularizēts stimulējošs modelis, kas ir tieši saistīts ar minētajiem mērķiem un kas atšķiras no modeļa, kurš ir vērsts uz konkurences inovācijām.
30. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tagad es aplūkošu prejudiciālā jautājuma pirmo daļu, ar kuru iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai ar Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punktu ir aizliegts tikai tas, ka trešā persona izmanto reģistrētu nosaukumu.
31. Kā ir atzinušas visas ieinteresētās personas, kas ir iesniegušas savus apsvērumus šajā tiesvedībā, atbilde uz šo jautājumu ir atrodama Tiesas judikatūrā.
32. Tādējādi spriedumā Scotch Whisky, kas tika pieņemts pēc cour d’appel de Paris sprieduma, par kuru ir iesniegta kasācijas sūdzība iesniedzējtiesā, Tiesa ir skaidri nošķīrusi reģistrētas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes tiešas vai netiešas izmantošanas situācijas, kas paredzētas Regulas Nr. 110/2008 (29) 16. panta a) punktā – kura formulējums būtībā ir identisks Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta formulējumam –, un situācijas, uz kurām tostarp attiecas šī 16. panta b) punkts. Lai gan, Tiesas ieskatā, pirmās tiesību normas mērķis ir aizliegt, “ka saimnieciskās darbības subjekti komerciālos nolūkos izmanto reģistrētu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi attiecībā uz produktiem, uz kuriem neattiecas reģistrācija, it īpaši ar mērķi nepamatoti iedzīvoties no šīs ģeogrāfiskās izcelsmes norādes” (30), un tā attiecas uz situācijām, kurās apstrīdētais apzīmējums izmanto reģistrēto ģeogrāfiskās izcelsmes norādi “identiskā vai vismaz no fonētiskā un/vai vizuālā viedokļa ļoti līdzīgā formā” (31), minētā panta b) punkts attiecas uz “situācijām, kurās ar strīdīgo apzīmējumu nevis tiek izmantota ģeogrāfiskās izcelsmes norāde kā tāda, bet uz to tiek norādīts tā, ka patērētājs ir spiests nodibināt pietiekami tuvu saikni starp šo apzīmējumu un reģistrētu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi” (32).
33. Tajā pašā spriedumā Scotch Whisky Tiesa ir precizējusi, ka ne “aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes daļēja ietveršana strīdīgajā apzīmējumā”, ne “strīdīgā nosaukuma fonētiskās un vizuālās līdzības ar aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi identificēšana” (33) nav imperatīvs nosacījums, lai piemērotu Regulas Nr. 110/2008 16. panta b) punktu, un ka, lai novērtētu, vai pastāv “asociāciju izraisīšana” šīs tiesību normas izpratnē, “valsts tiesai ir jāpārbauda, vai patērētājs, saskaroties ar attiecīgā produkta nosaukumu, tiek mudināts savā apziņā kā ar atsauces attēlu nodibināt saikni ar to ražojumu, kuram ir piemērojama aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde”. Atsaucoties uz 2016. gada 21. janvāra sprieduma Viiniverla (C‑75/15, EU:C:2016:35) 35. punktu, Tiesa ir norādījusi, ka attiecīgajā gadījumā ir jāņem vērā starp dažādu valodu vārdiem pastāvošā “konceptuālā tuvuma” kritērijs, jo šāds tuvums arī var izraisīt to, ka tad, ja patērētājs saskarsies ar salīdzināmu produktu, uz kura ir novietots strīdīgais nosaukums, viņš tiks mudināts savā apziņā kā ar atsauces attēlu nodibināt saikni ar to produktu, kuram ir piemērojama aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (34), un ir secinājusi, ka valsts tiesai ir jānovērtē, vai pastāv asociāciju izraisīšana, “attiecīgajā gadījumā ņemot vērā aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes daļēju ietveršanu strīdīgajā nosaukumā, šī nosaukuma fonētisku un/vai vizuālu līdzību ar šo norādi vai arī vēl – konceptuālo tuvumu starp minēto nosaukumu un minēto norādi” (35). Šie principi tika apstiprināti spriedumā Queso Manchego, kurā Tiesa precizēja, ka Regulas Nr. 510/2006 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta plašo formulējumu “var saprast kā tādu, ar kuru tiek izdarīta atsauce ne vien uz vārdiem, kas var izraisīt asociācijas ar reģistrēto nosaukumu, bet arī uz jebkuru grafisku apzīmējumu, kas patērētājam var atgādināt produktus, kuriem ir šis nosaukums”, un ka vārda “jebkāds” (toute) izmantošana šīs tiesību normas formulējumā atspoguļo Eiropas Savienības likumdevēja gribu “aizsargāt reģistrētos nosaukumus, paredzot, ka asociāciju var izraisīt vārdisks elements vai grafisks apzīmējums” (36). Proti, Tiesa uzskata – “principā nevar izslēgt, ka grafiski apzīmējumi to konceptuālās līdzības ar reģistrētu nosaukumu dēļ patērētāja apziņā kā atsauces tēlu varētu tieši atsaukt produktus, kuriem ir šis nosaukums” (37).
34. Attiecībā uz Regulas Nr. 110/2008 16. panta c) punktu Tiesa ir precizējusi, ka “[tajā] ir paplašināts aizsardzības perimetrs, tajā iekļaujot arī “visas citas norādes”, tas ir, patērētājiem sniegto informāciju, kas parādās konkrētā produkta aprakstā, noformējumā vai marķējumā, kuras, lai arī neatgādina par aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, tiek kvalificētas kā “nepareizas vai maldīgas”, raugoties no produkta saistības ar šo norādi”, un ka šajā tiesību normā izmantotais izteiciens “vis[as] cit[as] [..] norād[es]” “ietver informāciju, kas attiecīgā produkta aprakstā, noformējumā vai marķējumā var būt norādīta jebkādā formā, tostarp teksta, attēla vai iepakojuma formā, kura var sniegt informāciju par šī produkta pirmavotu, izcelsmi, būtību vai pamatīpašībām” (38).
35. Vispārīgāk, Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 110/2008 16. panta a)–d) punkts (39) attiecas uz dažādiem gadījumiem, kuros produkta tirdzniecība ir saistīta ar tiešu vai netiešu atsauci uz ģeogrāfiskās izcelsmes norādi apstākļos, kas vai nu var maldināt sabiedrību, vai vismaz tās apziņā radīt asociācijas par produkta izcelsmi, vai arī ļaut uzņēmējam gūt nepamatotu labumu no attiecīgās ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reputācijas.
36. Šie principi ir piemērojami arī Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktam. Šajā pantā ir paredzēta plaša spektra aizsardzība, kas attiecas, pirmkārt, uz aizsargātā nosaukuma izmantošanu, neatļautu izmantošanu un atsaukšanos uz to un – vispārīgāk – uz jebkuru parazitējošu praksi, kuras mērķis ir gūt labumu no šī nosaukuma reputācijas, izraisot ar to asociācijas, un, otrkārt, uz jebkādu rīcību, kas var radīt sajaukšanas iespēju starp produktiem, kuriem ir šāds nosaukums, un parastiem produktiem (40). Tā mērķis ir nepieļaut reģistrētu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu ļaunprātīgu izmantošanu, un tas tā ir ne vien pircēju, bet arī to ražotāju interesēs, kuri ir pielikuši pūles, lai garantētu īpašības, kādas tiek sagaidītas no produktiem, kuriem ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir piešķirtas pamatoti (41).
37. Līdz ar to uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka ar Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punktu nav aizliegts tikai tas, ka trešā persona izmanto reģistrētu nosaukumu.
38. Ar prejudiciālā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punktu ir aizliegta arī produkta, kam ir reģistrēts nosaukums, raksturojošās formas vai raksturojošā izskata reprodukcija. Kā jau minēju šo secinājumu 18. punktā, es aplūkošu šo jautājumu gan no šīs tiesību normas b) apakšpunkta, gan no d) apakšpunkta viedokļa, lai gan prejudiciālais jautājums attiecas tikai uz pēdējo minēto apakšpunktu.
39. Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta b) apakšpunktu principā nevar interpretēt tādējādi, ka var pastāvēt “asociāciju izraisīšana” ar reģistrētu nosaukumu šīs tiesību normas izpratnē tikai tādēļ, ka tiek reproducēta produkta, uz kuru attiecas šāds nosaukums, forma vai izskats.
40. Protams, ņemot vērā šo secinājumu 32. un 33. punktā atgādināto judikatūru, kurā ir atzīta iespēja izraisīt tikai konceptuālas asociācijas ar reģistrētiem nosaukumiem, nevar izslēgt, ka dažos izņēmuma gadījumos šāda asociāciju izraisīšana var notikt, ja patērētājs saskaras ar tāda parasta produkta formu vai izskatu, kas pilnībā vai daļēji atveido salīdzināma produkta, uz kuru attiecas aizsargāts nosaukums, formu vai izskatu.
41. Tā tas varētu būt, piemēram, gadījumā, ja aizsargātais nosaukums satur tiešu atsauci uz produkta, ko tas apzīmē, tipisko formu (42). Proti, šādā gadījumā produkta forma vai izskats varētu sabiedrības apziņā radīt “tiešu un viennozīmīgu” (43) asociāciju ar šo nosaukumu, kā Tiesa ir nospriedusi spriedumā Queso Manchego attiecībā uz grafiskajiem elementiem, kas izvietoti uz parasta produkta etiķetes un kas norāda uz ģeogrāfisko zonu, ar kuru ir saistīts ACVN, kura galvenā sastāvdaļa ir atsauce uz šo ģeogrāfisko zonu (44).
42. Manuprāt, lai šādas asociācijas varētu uzskatīt par “atsaukšanos” Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta izpratnē, vēl ir nepieciešams, lai būtu izpildīti trīs nosacījumi.
43. Pirmkārt, atveidotajam elementam ir jābūt norādītam reģistrētā nosaukuma specifikācijā kā produkta, uz kuru attiecas šis nosaukums, atšķirtspēju radošai raksturīgai īpašībai. Šāda prasība, no vienas puses, ļauj nodrošināt, ka minētais elements tiešām ir daļa no vietējās ražošanas tradīcijas, ko aptver reģistrētais nosaukums, un, no otras puses, tā kalpo tiesiskās drošības mērķim.
44. Otrkārt, kā, manuprāt, pareizi uzsvēra Komisija, atveidotajam elementam nav jābūt nesaraujami saistītam ar ražošanas procesu, kuram pašam par sevi ir jābūt brīvi pieejamam jebkuram ražotājam.
45. Visbeidzot un atbilstoši pieejai, ko es piedāvāju savu secinājumu lietā, kurā tika pieņemts spriedums Queso Manchego (C‑614/17, EU:C:2019:11), 29. punktā, tam, vai pastāv asociāciju izraisīšana, ir jāizriet no katra atsevišķā gadījuma vērtējuma, kurā papildus strīdīgajam elementam – šajā gadījumā – produkta, kuram ir aizsargāts nosaukums, formas vai izskata elements, kas tiek atveidots, – tiek ņemts vērā jebkurš cits elements, ko uzskata par atbilstošu vai nu tādēļ, ka tas potenciāli var izraisīt asociācijas, vai, gluži pretēji, tādēļ, ka tas noved pie tā, ka tiek izslēgta vai mazināta iespēja, ka patērētājs var tieši un viennozīmīgi asociēt parasto produktu ar produktu, kuram ir aizsargātais nosaukums (45). Manuprāt, būtu jākonstatē arī parazitējoša nodoma esamība (46).
46. Šajā stadijā es vēlos precizēt, ka iepriekšējos punktos piedāvātā Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācija nenozīmē vispārīgākā līmenī, ka parastā produkta formu, izskatu vai iesaiņojumu nevar ņemt vērā kā kontekstuālus elementus, lai veiktu vispārēju novērtējumu par asociāciju izraisīšanas pastāvēšanu Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un – jo īpaši – lai novērtētu, vai pastāv parazitējošs nodoms, kā Tiesa to turklāt ir atzinusi savā 1999. gada 4. marta spriedumā Consorzio per la tutela del formaggio Gorgonzola (47) un 2008. gada 26. februāra spriedumā Komisija/Vācija (48) un ko es esmu norādījis savu secinājumu lietā Queso Manchego (C‑614/17, EU:C:2019:11), 29. punktā.
47. Lai arī Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts tikai izņēmuma gadījumos aptver tāda veida rīcību, kāda tiek aplūkota pamatlietā, tomēr attiecīgajā gadījumā uz to var attiekties šī panta [1. punkta] d) apakšpunkts.
48. Tāpat kā Tiesa ir apstiprinājusi attiecībā uz Regulas Nr. 110/2008 16. pantu (49), Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punktā (50) ir ietverts pakāpenisks aizliegtu darbību uzskaitījums, saskaņā ar kuru katrs šīs tiesību normas apakšpunkts ir jānošķir no pārējiem [apakš]punktiem (51). Kā es atgādināju šo secinājumu 32.–34. punktā, Tiesai jau ir bijusi izdevība paust savu nostāju par saistību starp Regulas Nr. 110/2008 16. panta a), b) un c) punktu. Turpretī tā vēl nekad nav interpretējusi ne šī panta d) punktu, ne Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta d) apakšpunktu vai līdzīgas tiesību normas, kas ietvertas regulās, ar kurām ievieš kvalitātes sistēmas.
49. Kā to ir norādījušas visas ieinteresētās personas, kas ir piedalījušās šajā tiesvedībā, Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta d) apakšpunktā (52) ir ietverts “catch‑all” [visiem pārējiem gadījumiem piemērojama norma], kura mērķis ir slēgt reģistrēto nosaukumu aizsardzības sistēmu. Tas it īpaši izriet no tā formulējuma, kurā ir atsauce uz “jebkuru citu praksi”, proti, jebkuru darbību, uz kuru vēl neattiecas citas šī paša panta normas.
50. Šīs tiesību normas mērķis ir skaidri norādīts tās formulējumā: izvairīties no tā, ka patērētājs tiek maldināts par produkta patieso izcelsmi.
51. Pretēji Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta b) apakšpunktam, kurā nav ņemta vērā sajaukšanas iespēja (53) un kura mērķis it īpaši ir aizliegt parazitējoša veida darbības (54), šī panta [1. punkta] d) apakšpunkts attiecas uz praksi, kas var maldināt patērētāju, lai vienlaikus izvairītos no tā, ka patērētājs var kļūdīties iepērkoties, un lai aizsargātu lauksaimniekus un ražotājus, kuri izmanto reģistrēto nosaukumu, no iespējamas klientu negodīgas piesaistīšanas.
52. Šajā ziņā ir jāuzsver, pirmkārt, ka no Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējumā ietvertā izteiciena “prakse, kas var” izriet, ka ar šo tiesību normu ir tikai prasīts pierādījums tam, ka pastāv “risks”, ka apstrīdētā prakse maldina patērētāju, un, otrkārt, ka šiem maldiem ir jābūt par produkta “izcelsmi”, kas ir jāsaprot gan kā “ģeogrāfiskā izcelsme”, gan kā “cilmes vietas produkcija”, proti, ir jāliek patērētājam maldīgi uzskatīt, ka produkts nāk no reģistrētā nosaukuma atsauces ģeogrāfiskās zonas vai ka tas iekļaujas produkcijā, uz ko attiecas reģistrētais nosaukums.
53. Mērķis izvairīties no tā, ka patērētājs tiek maldināts attiecībā uz produkta patieso izcelsmi, ir vienīgais Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta piemērošanas nosacījums. Tādējādi šajā tiesību normā nav definētas aizliegtās darbības, bet gan tās ir kvalificētas tikai ar to izraisīto rezultātu.
54. No tā izriet, ka aizliegums var attiekties uz jebkuru praksi, tostarp principā uz produkta, uz ko attiecas reģistrēts nosaukums, tipiskas formas vai izskata reprodukciju vai īpašas un atšķirtspējīgas īpašības reprodukciju – ar nosacījumu, ka tā var maldināt patērētāju.
55. Vērtējums par to, vai pastāv maldināšanas risks, arī ir jāveic, izskatot katru gadījumu atsevišķi un ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus. Piemēram, attiecībā uz tādu praksi kā pamatlietā apstrīdētā, kas izpaužas kā produkta, kam ir reģistrēts nosaukums, izskata elementa reprodukcija, tostarp ir jāņem vērā, cik liela nozīme ir attiecīgajam elementam patērētāja uztverē, lai identificētu minēto produktu. Sajaukšanas iespējas vērtējums var atšķirties atkarībā no tā, vai atveides priekšmets ir produkta, kuram ir reģistrētais nosaukums, ekskluzīva vai īpaši atšķirtspējīga īpašība vai arī attiecīgajā lauksaimniecības nozarē plaši izmantota īpašība.
56. Šajā kontekstā ir jāizvērtē arī produkta izskats kopumā. Kā pareizi tika norādīts tiesas sēdē, pat ja tiek atveidota produkta, uz ko attiecas reģistrēts nosaukums, formas vai izskata tipiska un ekskluzīva īpašība, tas nevar maldināt patērētāju, ja parastās preces izskats kopumā atšķiras no tās preces izskata, kura apzīmēta ar minēto nosaukumu.
57. Tāpat būs jāņem vērā, kā attiecīgais produkts tiek prezentēts sabiedrībai, lai novērtētu, pirmkārt, vai patērētājs pirkuma lēmuma pieņemšanas brīdī konkrēti saskaras ar strīdīgo īpašību (55) un, otrkārt, vai citi ar šo prezentēšanas veidu saistītie elementi var palielināt patērētāja maldināšanas risku (56).
58. Vispārīgāk ir jāuzsver, ka pretēji Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta c) apakšpunktam, kura piemērošanā nav ņemts vērā konteksts, kādā iekļaujas “nepatiesa vai maldinoša norāde” (57), šī panta [1. punkta] d) apakšpunkts nozīmē, ka ir jāizvērtē šis konteksts, lai konkrēti konstatētu, ka pastāv patērētāja maldināšanas risks.
59. Šis vērtējums ir jāveic tikai valsts tiesai, atsaucoties uz samērā informēta, uzmanīga un apdomīga Eiropas vidusmēra patērētāja uztveri (58).
60. Pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, uz prejudiciālā jautājuma otro daļu ir jāatbild, ka produktu, uz ko attiecas reģistrēts nosaukums, raksturojošās formas vai raksturojošā izskata reprodukcija var būt aizliegta prakse Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ja tā var maldināt patērētāju par produkta izcelsmi.
V. Secinājumi
61. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Cour de cassation (Francija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes Regulas (EK) Nr. 510/2006 (2006. gada 20. marts) par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1151/2012 (2012. gada 21. novembris) par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām 13. pantu 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir aizliegts ne tikai tas, ka trešā persona izmanto reģistrētu nosaukumu.
Produktu, uz ko attiecas reģistrēts nosaukums, raksturojošās formas vai raksturojošā izskata reprodukcija var būt aizliegta prakse Regulu Nr. 510/2006 un Nr. 1151/2012 13. panta 1. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ja tā var maldināt patērētāju par produkta patieso izcelsmi. Valsts tiesai katrā konkrētajā gadījumā ir jāizvērtē šādas prakses prettiesiskais raksturs, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus un atsaucoties uz samērā informēta, uzmanīga un apdomīga Eiropas vidusmēra patērētāja uztveri.