Language of document : ECLI:EU:T:2021:604

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

2021. gada 22. septembrī (*)

Valsts atbalsts – Elektroenerģijas piegādes tarifs – Tarifa noteikšana, par kuru Alouminion tika izrakstīts rēķins ar šķīrējtiesas nolēmumu – Lēmums izbeigt sūdzības izskatīšanu – Lēmums, ar kuru konstatēta atbalsta neesamība – Apstrīdams tiesību akts – Ieinteresētās personas statuss – Interese celt prasību – Locus standi – Pieņemamība – Attiecināmība uz valsti – Priekšrocība – Privātā tirgus dalībnieka princips – Nopietnas grūtības

Apvienotajās lietās T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17

Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI), Atēnas (Grieķija), ko lietā T‑639/14 RENV pārstāv E. Bourtzalas, A. Oikonomou, E. Salaka, C. Synodinos, H. Tagaras un D. Waelbroeck, lietā T‑352/15 – E. Bourtzalas, C. Synodinos, E. Salaka, H. Tagaras un D. Waelbroeck un lietā T‑740/17 – E. Bourtzalas, E. Salaka, C. Synodinos, H. Tagaras, D. Waelbroeck, A. Oikonomou un V.K.L. Moumoutzi, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko lietā T‑639/14 RENV pārstāv É. Gippini Fournier un A. Bouchagiar un lietās T‑352/15 un T‑740/17 – ABouchagiar un P.J. Loewenthal, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Mytilinaios AE – Omilos Epicheiriseon, iepriekš Alouminion tis Ellados VEAE, Marusi [Marousi] (Grieķija), ko pārstāv N. Korogiannakis, N. Keramidas, E. Chrysafis un D. Diakopoulos, advokāti,

persona, kas iestājusies lietā,

lietā T‑639/14 RENV par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2014. gada 12. jūnija vēstuli COMP/E3/ΟΝ/AB/ark *2014/61460, ar kuru DEI tiek informēta par tās sūdzību izskatīšanas izbeigšanu, lietā T‑352/15 par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2015. gada 25. marta Lēmumu C(2015) 1942 final (lieta SA.38101 (2015/NN) (ex 2013/CP) – Grieķija – Iespējams valsts atbalsts, kas pēc šķīrējtiesas nolēmuma piešķirts Alouminion SA elektroenerģijas tarifu, kuri ir zemāki par izmaksām, formā), un lietā T‑740/17 par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2017. gada 14. augusta Lēmumu C(2017) 5622 final (lieta SA.38101 (2015/NN) (ex 2013/CP) – Grieķija – Iespējams valsts atbalsts, kas pēc šķīrējtiesas nolēmuma piešķirts Alouminion SA elektroenerģijas tarifu, kuri ir zemāki par izmaksām, formā),

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz] (referents), Z. Čehi [Z. Csehi], G. De Bāre [G. De Baere] un G. Šteinfate [G. Steinfatt],

sekretāre: S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 8. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedību un procesu priekšvēsture

1        Šīs lietas attiecas uz trim cieši saistītām tiesvedībām, kuras bija secīgas un būtībā attiecās uz vienu un to pašu priekšmetu, proti, jautājumu par to, vai elektroenerģijas piegādes tarifs (turpmāk tekstā – “attiecīgais tarifs”), ko prasītājai Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI) – kura ir elektroenerģijas ražotāja un piegādātāja, kas ir reģistrēta Atēnās (Grieķija) un ko kontrolē Grieķijas valsts – ir pienākums saskaņā ar šķīrējtiesas nolēmumu iekasēt no sava lielākā klienta, proti, personas, kas iestājusies lietā, Mytilinaios AE, iepriekš Alouminion tis Ellados VEAE, kura ir alumīnija ražotāja un piegādātāja, ir uzskatāms par valsts atbalsta piešķiršanu.

2        Lietas T‑639/14 RENV priekšmets ir prasītājas prasība atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 12. jūnija vēstuli COMP/E3/ΟΝ/AB/ark *2014/61460, ko parakstījis Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) nodaļas vadītājs (turpmāk tekstā – “strīdīgā vēstule”) un ar ko prasītāja būtībā tika informēta par tās iesniegtās sūdzības izbeigšanu tādēļ, ka attiecīgais tarifs nav uzskatāms par valsts atbalstu, jo neesot izpildīti attiecināmības un priekšrocības kritēriji. Saistībā ar šo sūdzību, kas iesniegta 2013. gada 23. decembrī (turpmāk tekstā – “otrā sūdzība”), prasītāja apstrīdēja īpašo šķīrējtiesas 2013. gada 31. oktobra Lēmumu Nr. 1/2013 (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesas nolēmums”), kurā tā un persona, kas iestājusies lietā, bija vērsušās saistībā ar savu strīdu, pamatojoties uz 37. pantu nomos 4001/2011, gia ti leitourgia Energeiakon Agoron Ilektrismou kai Fysikou Aeriou, gia Erevna, Paragogi kai diktya metaforas Ydrogonanthrakon kai alles rythmiseis (Likums Nr. 4001/2011, kas attiecas uz elektroenerģijas un gāzes enerģijas tirgu darbību, izpēti, ar ogļūdeņradi darbināmu transporta līdzekļu ražošanu un tīkliem un citiem noteikumiem) (FEK A’ 179/22.8.2011, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 4001/2011”), un ar kuru minētā tiesa laikposmam no 2010. gada 1. jūlija līdz 2013. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “attiecīgais periods”) bija noteikusi attiecīgo tarifu – bruto summu 40,7 EUR/MWh un neto summu 36,6 EUR/MWh.

3        Lietas T‑352/15 priekšmets ir prasītājas prasība, ar ko tiek lūgts atcelt 2015. gada 25. marta Lēmumu C(2015) 1942 final (lieta SA.38101 (2015/NN) (ex 2013/CP) – Grieķija – Iespējams valsts atbalsts, kas pēc šķīrējtiesas nolēmuma piešķirts Alouminion SA elektroenerģijas tarifu, kuri ir zemāki par izmaksām, formā) (turpmāk tekstā – “pirmais apstrīdētais lēmums”), kurā Komisija, pirmkārt, atsauca un aizstāja strīdīgo vēstuli ar minēto lēmumu un, otrkārt, uzskatīja, ka šķīrējtiesas nolēmums nenozīmē valsts atbalsta piešķiršanu personai, kas iestājusies lietā, LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, galvenokārt tādēļ, ka fakts, ka prasītāja brīvprātīgi šķīrējtiesā iesniedza savu strīdu ar personu, kas iestājusies lietā, atbilst tirgus ekonomikā informēta ieguldītāja rīcībai un līdz ar to nerada priekšrocību.

4        Lietas T‑740/17 priekšmets ir prasītājas celtā prasība, ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2017. gada 14. augusta Lēmumu C(2017) 5622 final (lieta SA.38101 (2015/NN) (ex 2013/CP) – Grieķija – Iespējams valsts atbalsts Alouminion SA elektroenerģijas tarifu veidā, kuri ir zemāki par izmaksām pēc šķīrējtiesas nolēmuma) (turpmāk tekstā – “otrais apstrīdētais lēmums”), kurā Komisija atkal nolēma – vienlaikus skaidri atceļot un aizstājot gan strīdīgo vēstuli, gan pirmo apstrīdēto lēmumu (otrā apstrīdētā lēmuma 8. un 51. punkts un 5. sadaļa) –, ka šķīrējtiesas nolēmumā nebija paredzēta valsts atbalsta piešķiršana LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šā prasījuma pamatojumam izklāstītie iemesli, kas balstīti uz tirgus ekonomikā informēta privāta ieguldītāja kritērija ievērošanu un priekšrocības neesamību, ir identiski tiem, kas izklāstīti pirmajā apstrīdētajā lēmumā.

5        Turpinājumā, pirmkārt, pirmais un otrais apstrīdētais lēmums, tos aplūkojot kopā, turpmāk tekstā tiks minēti kā “apstrīdētie lēmumi” un, otrkārt, šie lēmumi, aplūkoti kopā ar strīdīgo vēstuli, turpmāk tekstā tiks minēti kā “apstrīdētie akti”.

6        Šīs tiesvedības ir turpinājums ilgstošam strīdam starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, par elektroenerģijas piegādes tarifu, kurš paredzēts, lai aizstātu preferenciālo tarifu, kas izrietēja no nolīguma, kurš tika parakstīts 1960. gadā, bet beidzās 2006. gadā.

7        2010. gada 4. augustā prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, parakstīja pamatnolīgumu par elektroenerģijas piegādes tarifu, kas piemērojams attiecīgajā laikposmā, kā arī izlīguma nosacījumus attiecībā uz iespējamu personas, kas iestājusies lietā, parādu prasītājai, kurš esot uzkrājies laikposmā no 2008. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 30. jūnijam. Pamatojoties uz minētajā pamatnolīgumā paredzētajiem kritērijiem, persona, kas iestājusies lietā, un prasītāja nepanāca vienošanos attiecībā uz līguma par elektroenerģijas piegādi projekta saturu.

8        Pēc tam, kad prasītāja bija nosūtījusi līguma par elektroenerģijas piegādi projektu Rythmistiki Archi Energeias (Grieķijas Enerģētikas regulators, Grieķija, turpmāk tekstā – “RAE”), tas pieņēma Lēmumu Nr. 692/2011 (FEK B’ 2529/7.11.2011), kas attiecās uz “elektroenerģijas tarifu noteikšanas galvenajiem principiem Grieķijā”. Šis lēmums vēlāk tika iekļauts Grieķijas Elektroenerģijas apgādes kodeksā (FEK B’ 832/9.4.2013).

9        2011. gada 16. novembrī parakstītajā šķīrējtiesas kompromisā persona, kas iestājusies lietā, un prasītāja vienojās savu domstarpību atrisināšanu uzticēt RAE pastāvīgajai šķīrējtiesai saskaņā ar Likuma Nr. 4001/2011 37. pantu. Šajā ziņā šķīrējtiesas kompromisā it īpaši ir paredzēts:

“Puses piekrīt pēc savstarpējas vienošanās vērsties Likuma Nr. 4001/2011 37. pantā minētajā šķīrējtiesā, lai, piemērojot tarifu noteikšanas pamatprincipus klientiem, kas izmanto augstspriegumu, kā tie formulēti RAE Lēmumā Nr. 692[/2011], kā arī ņemot vērā [..] Lēmumu Nr. 798[/2011] un [..] šķīrējtiesas nolēmumu Nr. 8/2010, RAE atjauninātu un pielāgotu tarifu noteikšanas nosacījumus, kuri ir minēti līguma [par elektroenerģijas piegādi] projektā, kas sagatavots 2010. gada 5. oktobrī, lai izpildītu [pamat]līgumu, un lai tā [minēto] lēmumu ietvaros [..] sagatavotu elektroapgādes līgumiskos nosacījumus starp līgumslēdzējām pusēm, kas piemērojami no 2011. gada 6. jūnija, tā, lai šie nosacījumi, pirmkārt, atbilstu [personas, kas iestājusies lietā] patēriņa profilam, un, otrkārt, vismaz segtu [prasītājas] izmaksas.”

10      Pēc sūdzības, ko persona, kas iestājusies lietā, bija iesniegusi RAE saskaņā ar Likuma Nr. 4001/2011 140. panta 6. punktu un 35. pantu, tas ar 2012. gada 9. maija Lēmumu Nr. 346/2012 provizoriski noteica elektroenerģijas piegādes tarifu 42 EUR/MWh apmērā, kurš piemērojams personai, kas iestājusies lietā.

11      Saistībā ar Komisijā 2012. gada 15. jūnijā iesniegto sūdzību (turpmāk tekstā – “pirmā sūdzība”) prasītāja it īpaši apgalvoja, ka saskaņā ar šo tarifu tai ir jāpiegādā personai, kas iestājusies lietā, elektroenerģija par cenu, kas ir zemāka par tās izmaksām un tātad par tirgus cenu, un ka līdz ar to RAE šai sabiedrībai ir piešķīris nelikumīgu valsts atbalstu.

12      Šķīrējtiesa 2013. gada 31. oktobrī ar šķīrējtiesas nolēmumu noteica attiecīgo tarifu (skat. iepriekš 2. punktu). Pēc tam, kad prasītāja bija cēlusi prasību Efeteio Athinon (Atēnu Apelācijas tiesa, Grieķija), tā ar 2016. gada 18. februāra spriedumu Nr. 634/2016 atstāja spēkā minēto nolēmumu.

13      Persona, kas iestājusies lietā, 2013. gada 18. decembrī iesniedza sūdzību Ellinik Epitropi Antagonismou (Grieķijas Konkurences komisija, Grieķija, turpmāk tekstā – “EEA”), apgalvojot, ka prasītāja ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli, piedāvājot tai no 2013. gada jaunu, varbūtēji pārmērīgu un diskriminējošu tarifu. Šīs sūdzības rezultātā EEA 2015. gada 22. jūlijā pieņēma Lēmumu Nr. 621/2015 (FEK B’ 492/26.2.2016), provizoriski uzskatot, ka prasītāja ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli par sliktu personai, kas iestājusies lietā, it īpaši nepamatoti atsakoties turpināt ar to tirdzniecības attiecības un pārdot tai elektroenerģiju, plānojot tai noteikt neadekvātas un netaisnīgas cenas vai citus tirdzniecības nosacījumus. EEA ar 2016. gada 18. janvāra lēmumu pieņēma prasītājas piedāvātās rīcības saistības, kā rezultātā tika izbeigta sūdzības izskatīšana.

14      Prasītāja 2013. gada 23. decembrī iesniedza Komisijai otro sūdzību, apgalvojot, ka šķīrējtiesas nolēmums ir uzskatāms par valsts atbalstu (skat. iepriekš 2. punktu)

15      Komisija 2014. gada 6. maijā paziņoja prasītājai savu sākotnējo vērtējumu, saskaņā ar kuru vairs nebija jāturpina otrās sūdzības izskatīšana. Ar 2014. gada 20. maija un 6. jūnija vēstulēm prasītāja iesniedza Komisijai papildu apsvērumus.

16      Ar strīdīgo vēstuli (skat. iepriekš 2. punktu) Komisija informēja prasītāju par tās sūdzības izskatīšanas izbeigšanu galvenokārt šādu iemeslu dēļ:

“Mēs norādām, ka Jūsu 2014. gada 6. jūnija vēstulē iekļautie argumenti nav jauni un ka tie jau ir ņemti vērā mūsu 2014. gada 6. maija vēstulē izklāstītajā sākotnējā vērtējumā. Proti, 2014. gada 6. jūnija vēstulē Jūs joprojām nepierādāt, ka šķīrējtiesa ir iestāde, kas īsteno publisku varu, it īpaši ņemot vērā to, ka gan [prasītāja, gan persona, kas iestājusies lietā] ir brīvprātīgi iesniegušas prasību šķīrējtiesai bez juridiska pienākuma šajā ziņā. Jūs arī atzīstat, ka [prasītājas] (un līdz ar to [Grieķijas] valsts) rīcībā bija vairākas iespējas, lai noteiktu tarifu, kas [tai] būtu jāiekasē no [personas, kas iestājusies lietā], ņemot vērā, ka šķīrējtiesai bija pilnvaras noteikt tarifu saskaņā ar vispārējiem principiem, kas reglamentē šķīrējtiesas procesu, kā arī [RAE] iepriekš pieņemtajiem lēmumiem un pamatnostādnēm šajā jautājumā, jo [Grieķijas] valsts, šķiet, nevar atstāt izšķirošu ietekmi uz šķīrējtiesas nolēmumu. Līdz ar to Konkurences ĢD dienesti atkārto savu 2014. gada 6. maija vēstulē pausto nostāju par minētā nolēmuma neattiecināmību uz [Grieķijas] valsti, jo Jūs nesniedzat pietiekamus pierādījumus, lai apstrīdētu šo nostāju.

Attiecībā uz Jūsu apgalvojumiem, ka šķīrējtiesas noteiktais tarifs ir zemāks par [prasītājas] izmaksām, norādām, ka Jūsu argumenti par izmaksu metodiku [nav] saderīgi ar Grieķijas iestāžu, RAE un šķīrējtiesas argumentiem šķīrējtiesas nolēmumā. Proti, šķīrējtiesas īpašais uzdevums bija noteikt tarifu, kas sedz [prasītājas] izmaksas, un [tai] bija iespēja izteikt savus argumentus šajā kontekstā. [Minētajā nolēmumā] ir skaidri atzīts, ka šis tarifs [..] sedz [prasītājas] izmaksas papildus samērīgai peļņai, vienlaikus ņemot vērā [personas, kas iestājusies lietā] patēriņa profilu. Līdz ar to Konkurences ĢD dienesti atkārtoti apliecina nostāju, ko tie pauda 2014. gada 6. maija vēstulē par selektīvas priekšrocības neesamību, kas izriet no aplūkotā pasākuma, jo Jūs nesniedzat pietiekamus pierādījumus, lai apšaubītu šo nostāju.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Konkurences ĢD dienesti secināja, ka Jūsu [2014. gada] 6. jūnija vēstulē ietvertā informācija nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas apšaubītu mūsu sākotnējo vērtējumu, kas izklāstīts 2014. gada 6. maija vēstulē. Mēs arī ņemam vērā, ka Jūs mums nesniedzat nekādu papildu vai jaunu informāciju, kas pierādītu, ka būtu noticis valsts atbalsta tiesību pārkāpums.

Tādējādi Konkurences ĢD dienesti izdarīja secinājumu, ka šī informācija [nav] pietiekama, lai pamatotu Jūsu sūdzības atkārtotu izskatīšanu.”

17      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 22. augustā, prasītāja cēla prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑639/14 un ar ko tiek lūgts atcelt strīdīgajā vēstulē ietverto Komisijas lēmumu izbeigt tās sūdzību izskatīšanu.

18      Ar Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto 2014. gada 7. oktobra vēstuli prasītāja un Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 77. panta c) punktu kopīgi lūdza apturēt tiesvedību uz sešiem mēnešiem, proti, līdz 2015. gada 7. aprīlim, lai Komisija varētu atkārtoti izvērtēt prasības pieteikumā izvirzītos jautājumus. Šis lūgums tika apmierināts ar Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2014. gada 24. oktobra rīkojumu.

19      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 19. decembrī, persona, kas iestājusies lietā, lūdza atļauju iestāties lietā T‑639/14 Komisijas prasījumu atbalstam.

20      Komisija 2015. gada 25. martā pieņēma pirmo apstrīdēto lēmumu (skat. iepriekš 3. punktu).

21      Pirmā apstrīdētā lēmuma pamatojumam Komisija it īpaši šā lēmuma 12. un 13. punktā norādīja:

“[Otrajā] sūdzībā [prasītāja] atsaucas arī uz [pirmo sūdzību]. Šajā [pirmajā] sūdzībā tiek apgalvots, ka RAE Lēmums Nr. 346/2012, kurā tika noteikts pagaidu tarifs [personai, kas iestājusies lietā] piegādātajai elektroenerģijai līdz brīdim, kad tiks atrisināts strīds starp šīm abām pusēm par minēto tarifu, noteica pienākumu [prasītājai] piegādāt elektrību [personai, kas iestājusies lietā] zem tirgus cenas un līdz ar to piešķirt [personai, kas iestājusies lietā] valsts atbalstu. Tomēr, tā kā šķīrējtiesas nolēmums pilnībā un ar atpakaļejošu spēku aizstāja RAE noteikto pagaidu tarifu, Komisija uzskata, ka [pirmā] sūdzība [..] ir zaudējusi priekšmetu.

Līdz ar to šajā lēmumā ir vienīgi izvērtēta [otrā] sūdzība [..] par to, vai, pamatojoties uz šķīrējtiesas nolēmumu, [personai, kas iestājusies lietā] ir piešķirts valsts atbalsts elektroenerģijas tarifa, kas ir zemāks par izmaksām, formā.”

22      Tādējādi savā vērtējumā Komisija ir vienīgi izvērtējusi jautājumu par to, vai minētā tarifa noteikšana un īstenošana atbilda priekšrocības piešķiršanai personai, kas iestājusies lietā, LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā nolūkā tā pārbaudīja, vai, piekrītot atrisināt strīdu ar personu, kas iestājusies lietā, izmantojot šķīrējtiesas procesu un pakļaujoties šķīrējtiesas nolēmumam, prasītāja kā publisks uzņēmums ir rīkojusies atbilstoši prasībām, kas izriet no privātā ieguldītāja kritērija (pirmā apstrīdētā lēmuma 25.–47. punkts). Tā izdarīja secinājumu, pirmkārt, ka šajā lietā ir izpildīti šī kritērija piemērošanas nosacījumi un ka tādējādi personai, kas iestājusies lietā, netika piešķirta nekāda priekšrocība un, otrkārt, ka, tā kā pirmais apstrīdētais lēmums atspoguļo tās galīgo nostāju šajā ziņā, apstrīdētā vēstule ir jāuzskata par tādu, kas ir aizstāta ar minēto lēmumu (šī lēmuma 48. un 49. punkts).

23      Tādējādi Komisija konstatēja, ka šķīrējtiesas nolēmums nav uzskatāms par valsts atbalstu (pirmā apstrīdētā lēmuma 4. sadaļa).

24      Ar 2015. gada 27. aprīļa un 19. jūnija vēstulēm, kas ir iesniegtas Vispārējās tiesas kancelejā, Komisija lūdza Vispārējo tiesu konstatēt, ka pēc pirmā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas prasībai par strīdīgo vēstuli vairs nav priekšmeta un ka šajā ziņā tiesvedība ir jāizbeidz. Prasītāja savus apsvērumus par šo lūgumu Vispārējai tiesai iesniedza 2015. gada 3. jūlija vēstulē.

25      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 29. jūnijā, prasītāja cēla prasību, kura tika reģistrēta ar numuru T‑352/15 un kurā tika lūgts atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu.

26      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2015. gada 16. novembrī, persona, kas iestājusies lietā, lūdza atļauju iestāties lietā T‑352/15 Komisijas prasījumu atbalstam.

27      Ar 2016. gada 9. februāra rīkojumu DEI/Komisija (T‑639/14, nav publicēts, EU:T:2016:77, 36. un 37. punkts) Vispārējā tiesa nolēma, ka vairs nav jāizskata prasība lietā T‑639/14, it īpaši tādēļ, ka ar pirmo apstrīdēto lēmumu formāli tika aizstāta strīdīgā vēstule, līdz ar to tā “vairs nav Eiropas Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa, jo [tā] tika atcelta no [minētā] lēmuma pieņemšanas brīža”. Tā arī nolēma, ka tādējādi vairs nav jālemj par personas, kas iestājusies lietā, pieteikumu par iestāšanos lietā.

28      Prasītāja 2016. gada 22. aprīlī iesniedza Tiesā apelāciju par šo rīkojumu, kas tika reģistrēta ar numuru C‑228/16 P.

29      Ar 2016. gada 8. jūnija rīkojumu DEI/Komisija (T‑352/15, nav publicēts, EU:T:2016:386) Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) apmierināja personas, kas iestājusies lietā, pieteikumu par iestāšanos lietā T‑352/15. Persona, kas iestājusies lietā, savu iestāšanās rakstu un galvenie lietas dalībnieki savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza noteiktajos termiņos.

30      Ar 2017. gada 31. maija spriedumu DEI/Komisija (C‑228/16 P, EU:C:2017:409, 44. un 46. punkts) Tiesa atcēla 2016. gada 9. februāra rīkojumu DEI/Komisija (T‑639/14, nav publicēts, EU:T:2016:77), nodeva lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

31      Pēc šā sprieduma pasludināšanas lieta T‑639/14, kuras numurs kopš tā laika bija T‑639/14 RENV, tika nodota Vispārējās tiesas piektajai palātai, kurā bija norīkots tiesnesis referents.

32      Ar 2017. gada 27. jūlija vēstuli, kas iesniegta Vispārējās tiesas kancelejā, prasītāja lūdza apvienot lietas T‑639/14 RENV un T‑352/15 tiesvedības mutvārdu daļas nolūkā. Ar 2017. gada 21. augusta vēstuli Komisija piekrita šādai apvienošanai.

33      Komisija 2017. gada 14. augustā pieņēma otro apstrīdēto lēmumu (skat. iepriekš 4. punktu).

34      Ar 2017. gada 24. augusta vēstulēm, kas iesniegtas Vispārējās tiesas kancelejā, t.i., pēc otrā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Komisija lūdza Vispārējo tiesu, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantu, konstatēt, ka prasībām lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 vairs nav priekšmeta un ka tiesvedība ir jāizbeidz. Ar 2017. gada 27. oktobra vēstuli persona, kas iestājusies lietā, paziņoja, ka tā atbalsta Komisijas lūgumu tiesvedības izbeigšanai lietā T‑352/15 pirms sprieduma taisīšanas. Ar tajā pašā dienā datētām vēstulēm prasītāja norādīja, ka tā iebilst pret paziņojumu par tiesvedības izbeigšanu šajā lietās pirms sprieduma taisīšanas.

35      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 3. novembrī, prasītāja cēla prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑740/17 un ar ko tiek lūgts atcelt otro apstrīdēto lēmumu.

36      Vispārējā tiesa 2017. gada 21. decembrī procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva jautājumus lietas dalībniecēm par lietu T‑639/14 RENV un T‑352/15 iespējamu apturēšanu līdz tiesvedības rakstveida daļas beigām lietā T‑740/17. Ar 2018. gada 4. un 8. janvāra vēstulēm attiecīgi Komisija un prasītāja norādīja, ka neiebilst pret šādu apturēšanu.

37      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2018. gada 12. martā, persona, kas iestājusies lietā, lūdza atļauju iestāties lietā T‑740/17 Komisijas prasījumu atbalstam.

38      Ar 2018. gada 14. maija rīkojumiem Vispārējā tiesa izdeva rīkojumu par Komisijas lūgumiem tiesvedības izbeigšanai pirms sprieduma taisīšanas, apvienojot tos pēc būtības, un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 pieņemšanu.

39      Ar 2018. gada 12. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs apmierināja personas, kas iestājusies lietā, lūgumu par iestāšanos lietā T‑740/17. Persona, kas iestājusies lietā, savu iestāšanās rakstu un galvenie lietas dalībnieki savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza noteiktajos termiņos.

40      Ar 2018. gada 13. jūlija lēmumu tika apturēta tikai tiesvedība lietā T‑352/15, gaidot tiesvedības lietā T‑740/17 rakstveida daļas beigas.

41      Ar 2018. gada 25. septembra rīkojumu lietā T‑639/14 RENV Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs apmierināja personas, kas iestājusies lietā, lūgumu iestāties lietā T‑639/14. Persona, kas iestājusies lietā, savu iestāšanās rakstu un galvenie lietas dalībnieki savus apsvērumus par šo rakstu iesniedza noteiktajos termiņos.

42      Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 28. februāra lēmumu atbilstoši Reglamenta 27. panta 3. punktam lietas T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17 tika nodotas citam tiesnesim referentam, kura darbavieta bija trešajā palātā.

43      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma 2019. gada 28. martā Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībnieces izteikties par lietu T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17 iespējamu apvienošanu tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai. Ar 2019. gada 4. aprīļa vēstulēm Komisija piekrita apvienot minētās lietas, nelūdzot ievērot konfidencialitāti attiecībā uz atsevišķiem lietas materiāliem. 2019. gada 25. aprīļa vēstulēs prasītāja nepiekrita lietas T‑639/14 RENV apvienošanai ar lietām T‑352/15 un T‑740/17 un lūdza to izskatīt atsevišķi, tomēr nelūdzot piemērot konfidencialitāti atsevišķiem lietas materiāliem.

44      Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika norīkots darbā trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šīs lietas.

45      Pēc trešās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

46      Ar Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2020. gada 26. februāra lēmumu lietas T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17 tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai atbilstoši Reglamenta 68. pantam.

47      Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

48      Ar 2020. gada 3. jūnija vēstuli persona, kas iestājusies lietā, iesniedza apsvērumus par tiesas sēdes ziņojumu, kas tika pievienoti lietas materiāliem un tika paziņoti pārējiem lietas dalībniekiem.

49      Pēc prasītājas lūguma atlikt sākotnēji noteikto tiesas sēdi līdz 2020. gada 11. jūnijam, pamatojoties uz to, ka tās algotiem advokātiem, proti, A. Oikonomou, E. Salaka un C. Synodinos, esot liegts tajā piedalīties saistībā ar aizliegumu doties uz ārvalstīm, ko “DEI augstākstāvošā iestāde” bija noteikusi saviem darbiniekiem sabiedrības veselības krīzes dēļ, Vispārējā tiesa Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva prasītājai rakstveida jautājumu par iespējamu darba attiecību pastāvēšanu starp to un minētajiem algotajiem advokātiem un viņu pilnvarojumu pārstāvēt to šīs tiesvedības ietvaros, aicinot atbildēt rakstiski. Prasītāja uz šo jautājumu atbildēja noteiktajā termiņā.

50      Ar 2020. gada 29. septembra vēstuli prasītāja iesniedza apsvērumus par tiesas sēdes ziņojumu, kuram bija astoņi pielikumi, par kuriem lēmums par to iekļaušanu lietas materiālos tika atlikts.

51      Ar 2020. gada 5. oktobra vēstuli persona, kas iestājusies lietā, iesniedza jaunus apsvērumus par tiesas sēdes ziņojumu, kas tika pievienoti lietas materiāliem un tika paziņoti pārējiem lietas dalībniekiem.

52      Vispārējā tiesa 2020. gada 8. oktobra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un viņu atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Tiesas sēdē priekšsēdētājs nolēma, ka prasītājas apsvērumi par tiesas sēdes ziņojumu ir jāpievieno lietas materiāliem un jānosūta pārējiem lietas dalībniekiem un ka tiem ir jānosaka termiņš savu apsvērumu iesniegšanai, un tas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā.

53      Tā kā pēc tiesas sēdes tiesvedības mutvārdu daļa tika atlikta, Komisija un persona, kas iestājusies lietā, iesniedza savus apsvērumus noteiktajā termiņā un, ņemot vērā Reglamenta 85. pantu, apstrīdēja prasītājas apsvērumu par tiesas sēdes ziņojumu, tostarp to pielikumu, pieņemamību. Pēc palātas priekšsēdētāja lēmuma pabeigt tiesvedības mutvārdu daļu prasītāja ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2021. gada 12. janvārī, lūdza, lai Vispārējā tiesa atkārtoti uzsāktu minēto mutvārdu daļu, lai tā varētu formulēt nostāju par šiem Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem debašu, kas balstītas uz sacīkstes principu, ietvaros.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

A.      Lieta T639/14 RENV

54      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto vēstuli, ciktāl tajā ir iekļauts lēmums noraidīt tās sūdzības;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

55      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt, lemt par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas;

–        pakārtoti, noraidīt prasību kā nepieņemamu, ja ne – kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

56      Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas personai, kas iestājusies lietā, ir radušies.

B.      Lieta T352/15

57      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt pirmo apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

58      Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt, lemt par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas;

–        pakārtoti, noraidīt prasību kā nepieņemamu, ja ne – kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

C.      Lieta T740/17

59      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt otro apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

60      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu, ja ne – kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

61      Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas personai, kas iestājusies lietā, ir radušies.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Ievada apsvērumi

62      Vispirms ir jānorāda, ka, lai atrisinātu strīdus, nav jāizskata jautājums par to, vai prasītājas “algotie advokāti”, proti, A. Oikonomou, E. Salaka un C. Synodinos, saskaņā ar piemērojamajiem Grieķijas tiesību aktiem ir pilnvaroti to pārstāvēt šajās tiesvedībās (skat. iepriekš 49. punktu), jo šo pārstāvību pietiekami nodrošina E. Bourtzalas, H. Tagaras, D. Waelbroeck un V.K.L. Moumoutzi.

63      Turklāt ir lietderīgi vispirms izvērtēt prasību lietā T‑740/17, jo tās iznākumam var būt ietekme uz strīdus priekšmeta saglabāšanu un prasītājas interesi celt prasību lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15.

B.      Par lietu T740/17

1.      Par pieņemamību

64      Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka prasība ir nepieņemama, jo, pirmkārt, otrais apstrīdētais lēmums prasītāju neskar ne tieši, nedz individuāli, otrkārt, tā kā attiecībā uz prasītāju nepastāv saistošas tiesiskās sekas, par šo lēmumu nevar celt prasību atcelt tiesību aktu un, treškārt, prasītāja nepamato interesi celt prasību.

65      Pirmkārt, Komisija būtībā apgalvo, ka prasītājai nav “ieinteresētās puses” statusa LESD 108. panta 2. punkta izpratnē vai “ieinteresētās personas” statusa Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. panta h) punkta izpratnē. Šajā ziņā nepietiekot ne ar to, ka prasītāja ir sūdzības iesniedzēja vai piedalījusies administratīvajā procesā, ne ar to, ka tai esot pienākums piešķirt iespējamo atbalstu no pašas līdzekļiem, bet prasītājai esot bijis jāpierāda, ka tā ir konkurentes statusā personai, kas iestājusies lietā, kā iespējamam atbalsta saņēmējam uzņēmumam, bet tā to neesot izdarījusi. Tas pats attiecoties uz faktu būt “avotam, no kura izsniedz līdzekļus, lai finansētu [..] iespējamo atbalstu”, jo dalībvalsts izmaksu ekonomija vai publiskā sektora labas situācijas nodrošināšana pati par sevi nav valsts atbalsta jomas noteikumu mērķis.

66      Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka – vēl jo vairāk – prasītāja nav pierādījusi, ka iespējamais atbalsts būtiski ietekmē tās stāvokli tirgū, līdz ar to pamati, kuru mērķis ir apstrīdēt otrā apstrīdētā lēmuma pamatotību, ir nepieņemami. Tā galvenokārt precizē, ka šis iespējamais atbalsts attiecas uz attiecībām saistībā ar prasītājas veikto elektroenerģijas piegādi personai, kas iestājusies lietā, proti, klientu attiecībām, nevis uz konkurenci starp šiem uzņēmumiem. Proti, personas, kas iestājusies lietā, saimnieciskā darbība un attiecīgā tarifa ietekme uz tās konkurētspējas stāvokli attiecoties uz metalurģijas nozari, kurai šajā lietā nav būtiskas nozīmes, lai gan prasītāja darbojas elektroenerģijas ražošanas vai piegādes nozarē. Turklāt, kā to atzīst pati prasītāja, pirmais, otrais un ceturtais līdz septītais pamats par “LESD 107. un 108. panta pārkāpumu” neattiecoties uz iespējamām nopietnām grūtībām. Visbeidzot, prasītāja neesot arī piemērota kā iespējamā atbalsta piešķīrēja, jo to nevarot pielīdzināt vietējai iestādei, kas ir rīkojusies, īstenodama savu likumdošanas un fiskālo autonomiju.

67      Otrkārt, Komisija uzskata, ka par otro apstrīdēto lēmumu prasītāja nevar celt prasību atcelt tiesību aktu, jo minētais lēmums nerada saistošas juridiskas sekas, kas varētu ietekmēt prasītājas intereses, būtiski mainot tās tiesisko statusu kā iespējamā atbalsta de facto piešķīrējai. Šis lēmums neradot saistības Grieķijas valstij, jo tā secināja, ka attiecīgais tarifs neietilpst LESD 107. panta piemērošanas jomā. Savukārt prasītājas pienākums piemērot šo tarifu izrietot no tās brīvprātīgas apņemšanās ievērot šķīrējtiesas nolēmumu, nevis no tā paša lēmuma. Komisija uzskata, ka attiecīgais lēmums pilnībā apmierina Grieķijas valsti, jo ar to Grieķijas iestādēm tiek garantēta brīvība īstenot attiecīgo tarifu, neuzsākot procedūru attiecībā uz pastāvošajiem atbalstiem. Taču prasītāja kā publisks uzņēmums, kas piešķīris iespējamo atbalstu, neietilpstot prasītāju kategorijā, kurai ir tiesības celt prasību par šādu lēmumu.

68      Treškārt, Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka prasītājai nav intereses celt prasību par otro apstrīdēto lēmumu. Šis lēmums to pilnībā apmierinot kā iestādi, kas piešķir iespējamo atbalstu, un pienākums to piešķirt personai, kas iestājusies lietā, izrietot vienīgi no šķīrējtiesas nolēmuma. Komisija uzskata, ka interese, kuru prasītāja vēlas aizsargāt, neietilpst valsts atbalsta tiesību mērķos un tās rīcība ir pretrunā LESD 107. un 108. panta mērķim, kas ir balstīts uz loģiku, saskaņā ar kuru iestāde, kas piešķir atbalstu, šajā ziņā vēlas vislielāko rīcības brīvību. Tā salīdzina prasītājas stratēģiju ar tādas vietējās iestādes stratēģiju, kas ir parakstījusi līgumu, kurš vairs nav uzskatāms par rentablu, un pielīdzina to valsts atbalstam, lai atbrīvotos no savām saistībām. Šāda rīcība it īpaši būtu pretrunā tiesību principam, saskaņā ar kuru neviens nevar atsaukties uz savu kļūdaino rīcību (nemo auditur propriam turpitudinem allegans ou venire contra factum proprium). Persona, kas iestājusies lietā, precizē, ka prasītāja nepamatoti un ļaunprātīgi atsaucas uz “privātām” interesēm, kuras neaizsargā LESD 108. pants, proti, uz savām finansiālajām interesēm, nevis uz savu “publiskas iestādes” statusu, kas vienīgā būtu spējīga piešķirt nelikumīgu valsts atbalstu. Prasītāja esot mēģinājusi radīt neskaidrību, no vienas puses, starp savu piederību Grieķijas valstij, kura kā tās vairākuma akcionārs regulāri apstiprina savus tarifus klientiem, kas izmanto augstspriegumu, un, no otras puses, starp tās “privātajām” interesēm, lai pamatotu savu interesi celt prasību, vienlaikus turpinot izteikt kļūdainus argumentus par atbalsta esamību.

69      Prasītāja apstrīd Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, argumentus un uzskata, ka šī prasība ir pieņemama.

70      Vispirms ir jāizvērtē, vai otrais apstrīdētais lēmums ir apstrīdams tiesību akts, turpinājumā – jautājums par to, vai prasītāja ir pierādījusi interesi celt prasību, un noslēgumā – jautājums par to, vai tai ir locus standi (tiesības celts prasību) atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai.

71      Pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par “apstrīdamiem tiesību aktiem” LESD 263. panta izpratnē tiek uzskatītas visas Savienības iestāžu pieņemtās tiesību normas, neatkarīgi no to formas, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas. Lai noskaidrotu, vai apstrīdēts akts rada šādas sekas, ir jāaplūko tā būtiskais saturs. Šīs tiesiskās sekas ir jāizvērtē atbilstoši objektīviem kritērijiem, tādiem kā šī akta saturs, vajadzības gadījumā ņemot vērā pēdējā minētā pieņemšanas kontekstu, kā arī iestādes, kas ir tā autore, pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 13. februāris, Ungārija/Komisija, C‑31/13 P, EU:C:2014:70, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2017. gada 25. oktobris, Rumānija/Komisija, C‑599/15 P, EU:C:2017:801, 47. un 48. punkts). Turklāt, ja prasību atcelt iestādes pieņemtu tiesību aktu ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, kā tas ir šajā lietā, ir nepieciešams, lai apstrīdētā tiesību akta saistošās tiesiskās sekas varētu ietekmēt prasītājas intereses, konkrētā veidā mainot tās tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

72      Šajā gadījumā otrais apstrīdētais lēmums ir lēmums, ar ko konstatēta atbalsta neesamība Regulas 2015/1589 4. panta 2. punkta izpratnē, kura juridiski saistošais raksturs attiecībā uz tā adresātu – Grieķijas Republiku – LESD 288. panta ceturtās daļas izpratnē nerada šaubas.

73      Šajā ziņā Komisija un persona, kas iestājusies lietā, nesekmīgi norāda, ka otrais apstrīdētais lēmums attiecībā uz prasītāju nerada juridiski saistošas sekas.

74      Proti, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pēc tam, kad ieinteresētās personas ir iesniegušas papildu apsvērumus vai ir beidzies saprātīgs termiņš, Regulas 2015/1589 15. panta 1. punktā Komisijai ir noteikts pienākums pabeigt iepriekšējas izskatīšanas stadiju, pieņemot lēmumu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2., 3. vai 4. punktu, proti, vai nu lēmumu, ar ko tiek atzīts, ka atbalsts nepastāv, kā šajā lietā, vai lēmumu neizvirzīt iebildumus, vai arī lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 37.–40. punkts; 2010. gada 16. decembris, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑362/09 P, EU:C:2010:783, 63. punkts, un 2017. gada 31. maijs, DEI/Komisija, C‑228/16 P, EU:C:2017:409, 29. punkts). No tā noteikti izriet, ka šāds lēmums rada saistošas tiesiskas sekas LESD 288. panta ceturtās daļas izpratnē arī attiecībā uz šādu ieinteresēto personu.

75      Turklāt, piemērojot šo judikatūru lietas T‑639/14 RENV pamatā esošajiem faktiem, Tiesa nosprieda, ka, pieņemot strīdīgo vēstuli, Komisija bija pieņēmusi aktu par lietas izbeigšanu, kurā tā bija nolēmusi izbeigt ar prasītājas sūdzību uzsākto sākotnējās izskatīšanas procedūru, konstatēja, ka uzsāktā izmeklēšana nav ļāvusi secināt, ka pastāv atbalsts LESD 107. panta izpratnē, un līdz ar to bija atteikusies uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā. Tā uzskata, ka tādējādi Komisija ir ieņēmusi galīgu nostāju attiecībā uz prasītājas lūgumu konstatēt LESD 107. un 108. panta pārkāpumu. Tā precizēja – tā kā strīdīgā vēstule liedza prasītājai iesniegt savus apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros, minētā vēstule radīja saistošas juridiskas sekas, kas varēja ietekmēt prasītājas intereses. Līdz ar to šis lēmums ir apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 31. maijs, DEI/Komisija, C‑228/16 P, EU:C:2017:409, 30. un 31. punkts un tajos minētā judikatūra).

76      Jākonstatē, ka tas pats attiecas uz otro apstrīdēto lēmumu, kurš saskaņā ar pašas Komisijas teikto ir paredzēts, lai aizstātu gan strīdīgo vēstuli, gan pirmo apstrīdēto lēmumu.

77      Šo vērtējumu neatspēko Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, izvirzītie argumenti.

78      Pirmkārt, Komisijai nav pamata savu argumentu atbalstam atsaukties uz judikatūru, saskaņā ar kuru akts ir apstrīdams tādā gadījumā, ja rodas tādas saistošas juridiskas sekas, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko statusu (skat. spriedumu, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 29. punkts un tajā minētā judikatūra), jo šajos argumentos nav tikusi ievērota iepriekš 75. punktā atgādinātā judikatūra, kā arī tas, ka, lai izbeigtu prasītājas sūdzības, ar otro apstrīdēto lēmumu ir noraidīts tās lūgums izmeklēt jautājumu, vai attiecīgais tarifs ietvēra priekšrocības piešķiršanu un līdz ar to kvalificēja šķīrējtiesas procesa iznākumu par atbalsta pasākumu.

79      Otrkārt, Komisija un persona, kas iestājusies lietā, nevar pamatoti apgalvot, ka prasītāja nav “ieinteresētā puse” vai “ieinteresētā persona”, kuras tiesiskais statuss neesot skarts, jo netiek aizsargāts ar valsts atbalsta tiesībām tādēļ, ka it īpaši otrais apstrīdētais lēmums faktiski pilnībā apmierinot Grieķijas valsti, attiecībā uz ko prasītāja radot neskaidrību sava Grieķijas iestāžu kontrolētā publiskā uzņēmuma statusa dēļ.

80      Saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta h) punktā minēto jēdzienu “ieinteresētā persona” savā 2017. gada 31. maija spriedumā DEI/Komisija (C‑228/16 P, EU:C:2017:409, 29.–31. punkts) Tiesa izmanto plašu “ieinteresētās puses” jēdzienu, kas iekļauj jebkuru personu, kuras intereses varētu skart atbalsta piešķīrums, tostarp sūdzības iesniedzēju, kura sūdzība ir pamatā sākotnējās izskatīšanas stadijas uzsākšanai. Šajā lietā tā līdz ar to uzsvēra, ka strīdīgajai vēstulei ir juridiski saistoša iedarbība, kas var skart prasītājas intereses, liedzot tai iesniegt savus apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam, kas noteikti nozīmē, ka tā ir atzinusi savu ieinteresētās puses statusu šīs pašas tiesību normas izpratnē. Šis vērtējums mutatis mutandis ir piemērojams otrajam apstrīdētajam lēmumam, kurš ir bijis paredzēts, lai aizstātu strīdīgo vēstuli. Līdz ar to ir jānoraida arguments, ka Tiesa savā spriedumā neesot izskatījusi, vai prasītāja ir ieinteresētā persona.

81      Šis vērtējums ir apstiprināts judikatūrā, saskaņā ar kuru ieinteresētās puses jēdziens LESD 108. panta 2. punkta izpratnē ir interpretējams plaši (spriedums, 1984. gada 14. novembris, Intermills/Komisija, 323/82, EU:C:1984:345, 16. punkts). Tāpat frāzes “jo īpaši” izmantošana Regulas 2015/1589 1. panta h) punktā norāda, ka minētajā tiesību normā ir ietverts tikai neizsmeļošs to personu uzskaitījums, kuras var tikt kvalificētas par ieinteresētajām personām, līdz ar to šis jēdziens attiecas uz nenoteiktu adresātu skaitu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Copebi, C‑505/18, EU:C:2019:500, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi ir nospriests, ka ar šo tiesību normu netiek izslēgts, ka uzņēmums, kas nav atbalsta saņēmēja tiešs konkurents, ir kvalificējams par ieinteresēto personu, ja tas apgalvo, ka tā intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, un ka šajā nolūkā pietiek ar to, ka tas juridiski pietiekami pierāda, ka atbalstam var būt konkrēta ietekme uz tā stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 63.–65. punkts un tajos minētā judikatūra).

82      Līdz ar to ir jānoraida Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, arguments, ka no ieinteresētās puses jēdziena ir jāizslēdz personas, kuras nav konkurences attiecībās ar iespējamo attiecīgā atbalsta saņēmēju.

83      Tieši pretēji, lai varētu tikt kvalificētas par ieinteresētajām personām, pietiek ar to, ka personas apgalvo, ka minētā atbalsta piešķiršana varētu ietekmēt viņu intereses (skat. iepriekš 81. punktu). Tā tas ir šajā lietā, jo, pirmkārt, prasītāja uzskata, ka šķīrējtiesas nolēmums, ar kuru ir noteikts attiecīgais tarifs, uzliek tai pienākumu piešķirt personai, kas iestājusies lietā, nelikumīgu atbalstu, tai radot finansiālus zaudējumus, un, otrkārt, tās sūdzības izskatīšanas izbeigšanas dēļ, jo īpaši ar otro apstrīdēto lēmumu, tai tiek liegta iespēja iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros.

84      No tā izriet – tā kā prasītāja saskaņā ar Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 12. panta 1. punkta pirmo daļu un 15. panta 1. punktu, apgalvo, ka attiecīgais tarifs ir uzskatāms par LESD 107. panta 1. punktā aizliegtu atbalstu, kas ietekmē tās ekonomiskās intereses, tai ir “ieinteresētās personas” statuss šīs pašas regulas 1. panta h) punkta izpratnē vai “ieinteresētās puses” statuss LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, kas apstrīdēto aktu dēļ, ar kuriem ir izbeigtas tās sūdzības, liedz tai iespēju iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros.

85      Tādējādi ir jānoraida Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, argumenti, ka otrais apstrīdētais lēmums neietekmējot ne prasītājas kā ieinteresētās personas tiesisko statusu, ne intereses.

86      Otrkārt, no pastāvīgās judikatūras – tostarp valsts atbalsta jomā – izriet, ka prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis. Turklāt šai interesei ir jābūt tādai, kas ir radusies un pastāvoša, un tā jāizvērtē attiecībā uz dienu, kad tā ir celta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. un 56. punkts, un 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 28. un 29. punkts un tajos minētā judikatūra).

87      Šajā lietā Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apšauba prasītājas intereses celt prasību esamību, izvirzot būtībā tos pašus iemeslus, kas ir norādīti to nepamatotā argumenta pamatojumam, saskaņā ar kuru otrais apstrīdētais lēmums neesot apstrīdams tiesību akts.

88      Tomēr no iepriekš 71.–85. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas celtā prasība ir vērsta pret tai nelabvēlīgu aktu, kas ietekmē tās tiesisko stāvokli un intereses, un ka līdz ar to tā atcelšana var tai radīt labumu, pat ja tā saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu var likt Komisijai uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru LESD 108. panta 2. punkta izpratnē.

89      Šajā ziņā Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, argumenti attiecībā uz neskaidrību par prasītājas piederību Grieķijas valstij, lai uz to attiecinātu iespējamo Grieķijas iestāžu apmierinātību ar šķīrējtiesas procesa rezultātu, un prasītājas situācijas salīdzināšanu ar vietējas iestādes situāciju, nevar tikt atbalstīti. Proti, prasītāja ir detalizēti izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka, pirmkārt, šķīrējtiesas nolēmums ietekmēja tās ekonomisko situāciju, ciktāl ar to prasītājai bija noteikts pienākums iekasēt samaksu par elektroenerģijas piegādi personai, kas iestājusies lietā, par zemāku cenu nekā tās ražošanas izmaksas, un ka, otrkārt, apstrīdētie akti, ar kuriem tika izbeigtas tās sūdzības, liedza tai iespēju sniegt savus apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūrā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam. Ņemot vērā šos argumentus, no iepriekš 74. un 75. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka it īpaši otrā apstrīdētā lēmuma iespējama atcelšana, pamatojoties uz to, ka Komisijai bija radušās šaubas vai nopietnas grūtības saistībā ar valsts atbalsta esamību, var sniegt labumu prasītājai tieši tāpēc, ka tā ir tāda rakstura, kas var likt Komisijai uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, kuras ietvaros tā varētu atsaukties uz procesuālajām garantijām, kas tai piešķirtas saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 52. punkts).

90      Šajā ziņā Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, arguments, ka prasītājai nelabvēlīgās saistošās tiesiskās sekas neesot attiecināmas uz otro apstrīdēto lēmumu, bet gan uz šķīrējtiesas nolēmumu, nevar tikt pieņemts, ņemot vērā, ka minētajā lēmumā ir noraidīts prasītājas lūgums kvalificēt šķīrējtiesas procesa rezultātu par atbalsta pasākumu un ka prasītāja pārmet tieši Komisijai, ka tā šajā lēmumā nav izmeklējusi jautājumu par to, vai attiecīgais tarifs ietvēra priekšrocību (skat. iepriekš 78. punktu). Šo vērtējumu neatspēko tas, ka prasītāja šķīrējtiesā jautājumu par savam domstarpībām ar personu, kas iestājusies lietā, iesniedza brīvprātīgi, jo šāda rīcība nebūt nenozīmē tās iepriekšēju piekrišanu tās iznākumam, kā to turklāt pierāda fakts, ka prasītāja bez panākumiem minēto nolēmumu apstrīdēja Efeteio Athinon (Atēnu Apelācijas tiesa).

91      Tāpat Komisijai nav pamata atsaukties uz tāda tiesību principa pārkāpumu, saskaņā ar kuru neviens nevar atsaukties uz savu kļūdaino rīcību. Šis arguments ir tikai cits variants tam, kura nolūks ir radīt neskaidrības, pielīdzinot prasītājas situāciju Grieķijas valsts situācijai, un attiecināt uz to Grieķijas iestāžu iespējamu apmierinātību ar šķīrējtiesas procesa iznākumu, līdz ar to arī tas nevar tikt atbalstīts. Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida personas, kas iestājusies lietā, arguments, ka prasītāja kļūdaini un ļaunprātīgi esot atsaukusies uz apgalvotajām “privātajām (finanšu) interesēm”, kas nav aizsargātas ar valsts atbalsta tiesībām, pamatojoties uz to, ka tās intereses tiek pielīdzinātas Grieķijas valsts interesēm, kuras kontrolē tā atrodas.

92      Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītāja pamato interesi celt prasību par otro apstrīdēto lēmumu.

93      Treškārt, attiecībā uz prasītājas locus standi atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai ir jāatgādina, ka Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd to, ka otrais apstrīdētais lēmums skar prasītāju tieši un individuāli šīs tiesību normas izpratnē, it īpaši tādēļ, ka prasītāja neesot ne “ieinteresētā persona”, ne arī uzņēmums, kurš konkurē ar personu, kas iestājusies lietā, un kura stāvokli tirgū iespējamais atbalsts var būtiski ietekmēt.

94      Taču iepriekš 79.–84. punktā izklāstīto iemeslu dēļ vispirms ir jānoraida Komisijas un personas, kas iestājusies lietā, argumenti, kuru nolūks ir apstrīdēt prasītājas ieinteresētās personas vai ieinteresētās puses statusu. Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasītāja ir šāda ieinteresētā persona, lai noteiktu savu locus standi.

95      Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai atzītu tādas prasības pieņemamību, kas celta par lēmumu, kurš pieņemts saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 2. vai 3. punktu, pietiek ar to, ka prasītājs ir “ieinteresētā persona”, kuras mērķis ar savu prasību ir nodrošināt savu procesuālo tiesību īstenošanu, kādas viņam būtu pēc formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam. Precīzāk, saistībā ar prasību, kas vērsta pret šādu lēmumu, tā tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai pastāv nopietnas grūtības, nosakot atbalsta esamību, vai šaubas par šāda atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, kā rezultātā ir jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties minētās regulas 1. panta h) punktā minētās ieinteresētās personas. Tādējādi jebkuru ieinteresēto personu šīs tiesību normas izpratnē šāds lēmums skar tieši un individuāli, jo personas, uz kurām attiecas LESD 108. panta 2. punktā un šīs regulas 6. panta 1. punktā paredzētas procesuālās garantijas, var panākt to ievērošanu tikai tad, ja tām ir iespēja apstrīdēt minēto lēmumu Savienības tiesā. Tātad saskaņā ar šo judikatūru ieinteresētās personas statuss tās pašas regulas 1. panta h) punkta izpratnē, kas saistīts ar prasības konkrēto priekšmetu, ir pietiekams, lai saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu individualizētu prasītāju, kurš apstrīd saskaņā ar tās pašas regulas 4. panta 2. vai 3. punktu pieņemto lēmumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 47. un 48. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 41. punkts).

96      Ja, kā tas ir šajā lietā, šie nosacījumi ir izpildīti, tad nav jāizskata starp lietas dalībniecēm radies ļoti pretrunīgais jautājums par to, vai prasītāju var kvalificēt par uzņēmumu, kurš ir personas, kas iestājusies lietā, konkurents, lai atzītu, ka tai ir locus standi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Proti, vienīgi gadījumā, ja prasītājs apstrīd apstrīdētā lēmuma kā tāda pamatojumu, tikai fakts vien, ka to var uzskatīt par “ieinteresēto pusi” LESD 108. panta 2. punkta izpratnē, nav pietiekams, lai prasību atzītu par pieņemamu, un tam ir jāpierāda, ka viņam ir īpašs statuss 1963. gada 15. jūlija sprieduma Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp.) izpratnē un it īpaši tas, ka atbalsts, uz kuru attiecas attiecīgais lēmums, būtiski ietekmē prasītāja stāvokli tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 13. decembris, Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, C‑78/03 P, EU:C:2005:761, 37. punkts).

97      Judikatūrā vēl ir precizēts, ka tad, ja prasītājs lūdz atcelt lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 2. vai 3. punktu, viņš galvenokārt apstrīd to, ka šis lēmums ir ticis pieņemts, šai iestādei neuzsākot formālo izmeklēšanas procedūru un tādējādi pārkāpjot viņa procesuālās tiesības. Lai pamatotu šādu prasību, prasītājs var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo vai iespējami esošo informāciju un pierādījumus sākotnējās izskatīšanas stadijā, būtu bijis jāsastopas ar nopietnām grūtībām, nosakot valsts atbalsta esamību, un būtu vajadzējis rasties šaubām par šāda atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, vienlaikus neizraisot tādas sekas, kas grozītu prasības priekšmetu vai tās pieņemamības nosacījumus. Gluži pretēji, saskaņā ar šo judikatūru tas, ka pastāv šaubas par šo saderību, ir tieši tas pierādījums, kas jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāuzsāk LESD 108. panta 2. punktā un Regulas 2015/1589 6. panta 1. punktā paredzētā formālās izmeklēšanas procedūra (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 59. punkts un tajā minētā judikatūra; 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 81. punkts, un 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 45. un 46. punkts).

98      Līdz ar to, runājot par prasību, ar kuru tiek apstrīdēts saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 2. vai 3. punktu pieņemta lēmuma tiesiskums, neuzsākot formālo procedūru, principā ir jāpārbauda visi iebildumi un argumenti, kurus prasītājs ir izvirzījis saistībā ar izvirzītajiem pamatiem, lai izvērtētu, vai tie ļauj identificēt nopietnas grūtības vai šaubas, kurām pastāvot, Komisijai būtu vajadzējis uzsākt minēto procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 45., 46. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra).

99      Šajā lietā Komisija apstrīd, ka šīs prasības mērķis ir vienīgi apstiprināt šaubas un aizsargāt prasītājas procesuālās garantijas formālās izmeklēšanas procedūrā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu. Tā būtībā precizē, ka šīs prasības pamatojumam izvirzītie atcelšanas pamati patiesībā ir paredzēti, lai apšaubītu otrā apstrīdētā lēmuma pamatotību, līdz ar to prasītājai esot bijis jāpierāda savas locus standi 1963. gada 15. jūlija sprieduma Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp.) izpratnē un it īpaši būtiska ietekme uz tās kā konkurējoša uzņēmuma stāvokli tirgū.

100    Protams, atšķirībā no prasības pieteikumiem lietās T‑639/14 RENV un T‑352/15 prasības pieteikumā lietā T‑740/17 nav atsevišķas ievaddaļas pirms atcelšanas pamatiem, kur ir precizēts šīs prasības priekšmets, kurā būtu norādīta “šaubu” vai “nopietnu grūtību” esamība. Tomēr pēdējā minētā prasības pieteikuma 35. un 36. punktā ir atsauce uz judikatūru par jēdzienu “nopietnas grūtības” pieņemamības kontekstā. Turklāt otrajā un ceturtajā līdz septītajā atcelšanas pamatā ir ietvertas tiešas analoģiskas norādes, kurās ir teikts, ka tie ir paredzēti, lai pierādītu “[nopietnu] šaubu” vai “nopietnu grūtību” esamību, kā dēļ Komisijai būtu bijusi jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra (skat. šī paša prasības pieteikuma 65., 91., 116., 129., 143., 148., 163., 187., 205. un 225. punktu). Tas, ka pirmā un trešā pamata izklāstā nav ietverts analoģisks precizējums, neatspēko šo vērtējumu, jo šie pamati, proti, pirmkārt, no 2017. gada 31. maija sprieduma DEI/Komisija (C‑228/16 P, EU:C:2017:409) izrietošo prasību iespējama neievērošana un, otrkārt, pienākuma norādīt pamatojumu un rūpīgi un pilnīgi izvērtēt šo lietu iespējama neievērošana, būtībā ir formāli un procesuāli un tieši ir saistīti ar Komisijas pienākumu pamatot, ka attiecībā uz valsts atbalsta esamību nepastāv šaubas vai nopietnas grūtības lietas izmeklēšanā.

101    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka šī prasība ir pieņemama, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai tiktu nodrošinātas prasītājas kā ieinteresētās personas procesuālās garantijas gadījumā, ja tiktu uzsākta formālā izmeklēšanas procedūra saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.

102    Šajā ziņā izvirzītie atcelšanas pamati ir jāuzskata par tādiem, ar kuriem tiek apgalvots, ka pastāv šaubas Regulas 2015/1589 4. panta 3. un 4. punkta izpratnē vai ka pastāv nopietnas grūtības judikatūras izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 328. punkts, un 2020. gada 9. septembris, Kerkosand/Komisija, T‑745/17, EU:T:2020:400, 106. punkts), kuru dēļ Komisijai būtu vajadzējis uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru. Šajā kontekstā, ņemot vērā iepriekš 97. punktā atgādināto judikatūru, nav nozīmes tam, ka daži no šiem pamatiem ir formulēti kā kādas tiesību normas (acīmredzama) pārkāpuma konstatējums vai ietver iebildumus, lai konstatētu (acīmredzamu) kļūdu vērtējumā, jo šāda pārkāpuma vai kļūdas atzīšana obligāti ietver šaubu vai nopietnu grūtību atzīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 22. septembris, Beļģija/Deutsche Post un DHL International, C‑148/09 P, EU:C:2011:603, 58.–66. punkts).

103    Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītāja pamato locus standi atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai un ka prasība ir jāatzīst par pieņemamu, un nav jāpārbauda, vai otrais apstrīdētais lēmums ir “reglamentējošs akts”.

2.      Par lietas būtību

a)      Par atcelšanas pamatiem un tiesiskuma pārbaudes pēc būtības apjomu

104    Šīs prasības pamatojumam prasītāja izvirza septiņus atcelšanas pamatus.

105    Pirmajā pamatā prasītāja izsaka iebildumu Komisijai, ka tā esot nepareizi interpretējusi 2017. gada 31. maija spriedumu DEI/Komisija (C‑228/16 P, EU:C:2017:409).

106    Otrā pamata ietvaros prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot nepareizi izpildījusi pienākumus, kas tai ir paredzēti Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktā, un it īpaši pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

107    Trešā pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka pamatojums ir nepietiekams un pretrunīgs, kā arī to, ka nav ticis izpildīts pienākums pārbaudīt atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus saistībā ar vērtējumu, saskaņā ar kuru it īpaši šķīrējtiesas kompromisā ir definēti “skaidri un objektīvi parametri”.

108    Ceturtajā pamatā prasītāja norāda uz “acīmredzamu” kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot informēta privātā ieguldītāja kritēriju, un LESD 107. panta 1. punkta un 108. panta 2. punkta interpretācijā, uzskatot, ka attiecīgais tarifs ir šo parametru “loģiskas sekas”.

109    Piektajā pamatā prasītāja apgalvo, pirmkārt, ka, interpretējot un piemērojot LESD 107. un 108. pantu, ir pieļauta “acīmredzama” kļūda tiesību piemērošanā, kas pieļauta vērtējumā, saskaņā ar kuru Komisijai nebija jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi, un, otrkārt, “acīmredzama” kļūda tiesību piemērošanā un acīmredzama kļūda faktu vērtējumā, jo tā neesot pārbaudījusi noteicošos elementus, lai konstatētu valsts atbalsta esamību.

110    Sestajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 107. panta 1. punktu un 108. panta 2. punktu, pieļaujot acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā saistībā ar tirgus ekonomikā informēta privāta ieguldītāja kritērija piemērojamību (pirmā daļa) un minētā kritērija piemērošanu (otrā daļa).

111    Septītajā pamatā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu LESD 107. panta 1. punkta interpretācijā un piemērošanā, nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, neizskatot tās pirmo sūdzību saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu, jo tā pēc šķīrējtiesas nolēmuma esot zaudējusi priekšmetu.

112    Attiecībā uz tiesiskuma pārbaudes apjomu, kas Vispārējai tiesai ir jāveic šajā ziņā, ir jāatgādina, ka ar LESD 108. panta 3. punktu un Regulas 2015/1589 4. pantu ir ieviesta paziņoto atbalsta pasākumu sākotnējās izskatīšanas stadija. Šīs stadijas noslēgumā Komisija konstatē, ka šis pasākums vai nu nav uzskatāms par atbalstu, vai arī ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Pēdējā minētajā gadījumā minētais pasākums var neradīt šaubas attiecībā uz tā saderību ar iekšējo tirgu vai – tieši otrādi – radīt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 43. punkts).

113    Ja sākotnējās izskatīšanas stadijas beigās Komisija pieņem lēmumu, ar kuru tā konstatē, ka valsts pasākums nav ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts, tā netieši atsakās uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru. Šis princips ir piemērojams gan gadījumā, kad lēmums ir pieņemts tādēļ, ka Komisija ir uzskatījusi, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu, ko sauc par “lēmumu necelt iebildumus”, gan tad, ja tā uzskata, kā šajā lietā, ka pasākums neietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā un tātad nav valsts atbalsts saskaņā ar šīs pašas regulas 4. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 16. marts, Komisija/Polija, C‑562/19 P, EU:C:2021:201, 50. punkts, un 2019. gada 19. jūnijs, Ja zum Nürburgring/Komisija, T‑373/15, EU:T:2019:432, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

114    Savukārt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tad, ja pēc LESD 108. panta 3. punktā paredzētās procedūras ietvaros veiktās pirmās pārbaudes Komisija nevar pārliecināties, ka valsts atbalsta pasākums vai nu nav uzskatāms par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, vai arī, ja tas tiek kvalificēts par atbalstu, tas ir saderīgs ar LESD, vai ja šī procedūra tai nav ļāvusi pārvarēt nopietnās grūtības, kas radušās, izvērtējot attiecīgā pasākuma saderību, šai iestādei ir pienākums uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, bez rīcības brīvības šajā ziņā. Šis pienākums atbilst tam, kas iedibināts ar Regulas 2015/1589 4. panta 4. punktu, saskaņā ar kuru Komisijai ir pienākums uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru, ja ir radušās šaubas, novērtējot to, vai attiecīgais pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates/Komisija, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 113. un 185. punkts un tajos minētā judikatūra; rīkojums, 2019. gada 25. jūnijs, Fred Olsen/Naviera Armas, C‑319/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:542, 30. punkts, un spriedums, 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 57. punkts).

115    Nopietno grūtību jēdziens atbilst šaubu jēdzienam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 328. punkts, un 2020. gada 9. septembris, Kerkosand/Komisija, T‑745/17, EU:T:2020:400, 106. punkts), un tam ir objektīvs raksturs. Šādu grūtību pastāvēšana ir jāpārbauda ne tikai Komisijas lēmuma, kas pieņemts sākotnējās izskatīšanas noslēgumā, pieņemšanas apstākļos, bet arī vērtējumos, uz ko tā ir balstījusies. No minētā izriet, ka lēmuma necelt iebildumus, kas ir pamatots ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu, tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai Komisijai, izskatot savā rīcībā esošo vai iespējami esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma sākotnējās izskatīšanas stadijā, objektīvi vajadzēja rasties šaubām par šī pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, ņemot vērā, ka šādu šaubu gadījumā ir jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties tās pašas regulas 1. panta h) punktā minētās ieinteresētās personas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 79. un 80. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

116    Proti, judikatūrā šajā ziņā turklāt ir precizēts, ka šāda lēmuma tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda varēja būt Komisijas rīcībā tā pieņemšanas brīdī, ņemot vērā, ka informācijā, kas “varēja būt” tās rīcībā, ietilpst tā, kurai, šķiet, ir nozīme veicamajā vērtējumā un kuru tā, iesniedzot pieteikumu, būtu varējusi iegūt sākotnējās izskatīšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 70. un 71. punkts).

117    Pierādījums par nopietnu grūtību vai šaubu esamību ir jāsniedz prasītājam, pamatojoties uz konsekventu netiešo pierādījumu kopumu, tostarp norādot un pierādot sākotnējās izskatīšanas procedūras laikā Komisijas veiktā vērtējuma nepietiekamo vai nepilnīgo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 3. septembris, Vereniging tot Behoud van Natuurmonumenten in Nederland u.c./Komisija, C‑817/18 P, EU:C:2020:637, 82. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 59. un 60. punkts un tajos minētā judikatūra).

118    Ņemot vērā šaubu vai nopietnu grūtību jēdzienu iepriekš 112.–116. punktā minētās judikatūras izpratnē, trešais, ceturtais un piektais pamats ir jāizvērtē kopsakarā, ciktāl ar tiem tiek apstrīdēts otrais apstrīdētais lēmums, jo tajā netika sniegta pietiekama atbilde uz prasītājas sūdzībām, lai gan tajās esot bijis norādīts, ka šķīrējtiesas nolēmums, ciktāl ar to tika noteikts attiecīgais tarifs, piešķirot priekšrocību personai, kas iestājusies lietā, neatbilda tirgus nosacījumiem, un tādēļ, ka tika atteikts uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.

b)      Par trešo, ceturto un piekto pamatu

1)      Lietas dalībnieku galveno argumentu atgādinājums trešā pamata ietvaros

119    Lai atbalstītu trešo pamatu, kas attiecas uz pamatojuma nepietiekamību un pretrunīgumu, kā arī pienākuma pārbaudīt atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus neizpildi, prasītāja būtībā apgalvo, ka otrā apstrīdētā lēmuma 48. punktā Komisija ir kļūdaini interpretējusi otrās sūdzības saturu, kura attiecās nevis uz jautājumu par to, vai tās izvēle vērsties šķīrējtiesā bija valsts atbalsts, bet gan par to, vai ar šķīrējtiesas nolēmumu noteiktais attiecīgais tarifs ir uzskatāms par šādu atbalstu. Taču, nepastāvot pietiekamam atbilstošo tiesisko un faktisko apstākļu izvērtējumam un Komisijas pieejas maiņas iemesliem salīdzinājumā ar pieeju, kas izmantota tās 2009. gada 19. novembra Lēmumā 2010/460/EK par valsts atbalstu C 38/A/04 (ex NN 58/04) un C 36/B/06 (ex NN 38/06), ko Itālija piešķīrusi uzņēmumam Alcoa Trasformazioni (kas tika paziņots ar numuru C(2009) 8112) (OV 2010, L 227, 62. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums Alcoa”), otrajam apstrīdētajam lēmumam tiek pārmests nepietiekams un pretrunīgs pamatojums. Prasītāja uzskata, ka, tā kā Komisija nav pārbaudījusi attiecīgā tarifa aprēķināšanas veida un apmēra pamatotību un ir vienīgi secinājusi, ka tā bija rīkojusies kā informēts privātais ieguldītājs, ņemot vērā parametrus, kas tai lika vērsties šķīrējtiesā, Komisija ir būtiski atkāpusies no savas nostājas, kādu tā pauda lēmuma Alcoa 154. apsvērumā, tomēr konkrēti nepamatojot šīs izmaiņas.

120    Prasītājas ieskatā, otrā apstrīdētā lēmuma 43. punktā kļūdaini ir norādīts, ka šķīrējtiesas kompromisā, uz kura pamata šķīrējtiesai bija jāveic elektroenerģijas piegādes līguma projekta “atjaunināšana” un “pielāgošana” un tādējādi jāizstrādā piemērojamie tarifu nosacījumi, ir noteikti “skaidri un objektīvi parametri”, lai gan pietiekamam pamatojumam būtu vajadzējis nozīmēt minēto parametru rūpīgu un nopietnu izvērtējumu. Tā norāda, ka minētā lēmuma 42. punktā ir vienīgi iekļauta atsauce uz “elektroenerģijas tarifu noteikšanas pamatprincipiem attiecībā uz klientiem, kas izmanto augstspriegumu”, un uz to, ka saskaņā ar šķīrējtiesas kompromisu šķīrējtiesas nolēmumam bija jānodrošina, lai tarifu nosacījumi atbilstu ne tikai personas, kas iestājusies lietā, patēriņa raksturīgajām īpašībām, bet arī “vismaz” jāsedz tās izmaksas. Tā apstrīd šo parametru “skaidro un objektīvo” raksturu, it īpaši ņemot vērā nepieciešamību noteikt tarifu nosacījumus, veicot matemātisku aprēķinu, un neskaidro izteicienu “vismaz”. Pat pieņemot, ka minēto kritēriju interpretācija nav neskaidra, veids, kādā tie būtu savstarpēji jākombinē, paliktu pilnībā neskaidrs un subjektīvs. Turklāt prasītāja uzsver, ka šķīrējtiesas kompromisā tā un persona, kas iestājusies lietā, norādīja, ka nepiekrīt jautājumam par to, vai šķīrējtiesai bija vai nebija jāņem vērā nolēmums Nr. 8/2010 un vai tai bija “jāatjaunina”, “pielāgo” vai “jāizveido” tarifu nosacījumi laikposmam pirms vai pēc 2011. gada 6. jūnija. Tādējādi, tā kā šķīrējtiesas rīcībā nebija “skaidri un objektīvi parametri”, tā esot balstījusies uz dokumentiem, kuru interpretācija pieļāva lielu nenoteiktību un rīcības brīvību. Tomēr Komisija neesot veikusi rūpīgu šo parametru izvērtējumu un neesot pietiekami izskaidrojusi savu analīzi, saskaņā ar kuru tie bija “skaidri un objektīvi”. A fortiori apgalvojums, ka minētie “skaidrie un objektīvie parametri [..] ierobežoja šķīrējtiesai piešķirto rīcības brīvību”, bija nepietiekami pamatots (otrā apstrīdētā lēmuma 39. un 42. punkts). Komisija neesot precizējusi ne to, vai šis “ierobežojums” bija tūlītējas šo parametru sekas, ne to, ka tie apdraudēja šķīrējtiesas rīcības brīvības esamību, ne arī to, kādā veidā šī brīvība bija ierobežota.

121    Prasītāja uzskata, ka otrā apstrīdētā lēmuma 45. punktā izklāstītais apgalvojums, ka attiecīgais tarifs ir attiecīgo parametru “loģiskas sekas”, ir pilnīgi nepamatots. Tā norāda, ka šāds apgalvojums nav saderīgs ar vērtējumu, saskaņā ar kuru tā, vērsdamās šķīrējtiesā, rīkojās kā informēts privāts ieguldītājs. Tā uzskata, ka nav iespējams lēmumu vērsties šķīrējtiesā atzīt par informētu lēmumu, ja tā iznākums jau iepriekš ir zināms kā nelabvēlīgs tam, kas ir pieņēmis šo lēmumu, proti, šajā gadījumā – tāda tarifa noteikšana, kas nesedz tās izmaksas. Tādējādi otrajā apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta acīmredzama pamatojuma pretruna, vēl jo vairāk vēršot uzmanību uz Komisijas pienākumu pēc būtības pārbaudīt jautājumu par to, vai attiecīgais tarifs ir valsts atbalsts.

122    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, atbild, ka lielākā daļa prasītājas argumentu ir vērsti uz to, lai apšaubītu otrajā apstrīdētajā lēmumā izklāstītā pamatojuma pamatotību, un tādēļ tie ir neefektīvi un tos vajadzētu noraidīt. Tās ieskatā, prasītāja nepareizi interpretē lēmumu Alcoa, kurā tā nav izmantojusi “vidējās laikā svērtās cenas” metodi kā vispārpiemērojamu metodi elektroenerģijas piegādes tirgus cenas noteikšanai. Tā apgalvo, ka, pat ja tai nebija pienākuma otrā apstrīdētā lēmuma 23.–49. punktā izklāstītos argumentus padarīt saderīgus ar lēmumu Alcoa, tā tas ir šajā lietā. Prasītājas argumenti, ar kuriem tā it īpaši apstrīd attiecīgo parametru skaidro un objektīvo raksturu, attiecoties nevis uz pamatojuma neesamību, bet gan izsakot to, ka tā nepiekrīt otrā apstrīdētā lēmuma pamatojumam. Katrā ziņā pēdējā minētā lēmuma pamatojums būtu ļāvis prasītājai apstrīdēt tā pamatotību un Vispārējai tiesai veikt tā kontroli. Patiešām, tā paša lēmuma 26.–38. punktā ir plaši izklāstīti iemesli, kuru dēļ prasītāja lēmums vērsties šķīrējtiesā bija racionāls lēmums privātam ieguldītājam.

2)      Lietas dalībnieku galveno argumentu atgādinājums ceturtā pamata un piektā pamata pirmās un otrās daļas ietvaros

123    Ceturtajā pamatā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot informēta privātā investora kritēriju, LESD 107. panta 1. punktu un 108. panta 2. punktu, kā arī acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā, secinot, ka attiecīgais tarifs, kāds tas ir noteikts šķīrējtiesas nolēmumā, bija “šķīrējtiesas kompromisā pareizi noteikto parametru loģiskas sekas”.

124    Prasītāja būtībā uzskata, ka ne otrā apstrīdētā lēmuma 42. punktā, ne šķīrējtiesas kompromisā, ne RAE Lēmumos Nr. 692/2011 un Nr. 798/2011 nav precizēti “skaidri un objektīvi parametri”, kas ierobežo šķīrējtiesnešu rīcības brīvību, vai elementi, kuri ļauj noteikt vai nu personas, kas iestājusies lietā, patēriņa raksturīgās īpašības, tostarp elektroapgādes izmaksu aprēķināšanas veidu, kuras ir saistītas ar šīm īpašībām, proti, augstu un zemu tarifu noteikšanas izmaksas un stundas, un vismaz to elementu kopuma aprēķinu, kas veido kopējās faktiskās izmaksas, kādas tai bija saistībā ar šo apgādi, lai varētu secināt, ka attiecīgais tarifs bija šo raksturīgo īpašību “loģiskas sekas”. Tā it īpaši apgalvo, ka Komisija nepaskaidro iemeslus, kuru dēļ šis tarifs varētu izrietēt no “tarifu noteikšanas pamatprincipiem”, lai gan tā aprēķināšanai izmantotā metode un dati pārsniedz Lēmuma Nr. 692/2011 ietvaru, kurā ir ņemtas vērā tikai no brūnoglēm iegūtās elektroenerģijas ražošanas izmaksas, kas aprēķinātas kļūdaini, neiekļaujot izmaksas, kuras izriet no elektroenerģijas apgādes obligātajā vairumtirdzniecības tirgū. Tā precizē, ka ir iesniegusi Komisijai tarifu aprēķinu, kas izriet no tās faktiskajām izmaksām, proti, 72,42, 80,55 un 77,33 EUR/MWh par attiecīgi 2011., 2012. un 2013. gadu. Tāpat attiecībā uz šiem gadiem aprēķins, kas veikts vai nu saskaņā ar šķīrējtiesas vairākuma izmantoto metodi, proti, pamatojoties uz brūnogļu ražošanas izmaksām (attiecīgi 62,06, 61,74 un 71,37 EUR/MWh), vai arī saskaņā ar vidējās laikā svērtās cenas metodi, kas izriet no obligātā vairumtirdzniecības tirgus (attiecīgi 69,10, 72,77 un 75,13 EUR/MWh), ko tā uzskata par vispiemērotāko cenu, veidotu ievērojami augstākus tarifus, ja būtu izmantota pareiza informācija par tās izmaksām.

125    Prasītāja tādējādi secina, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā un līdz ar to tai esot bijis jāsastopas ar nopietnām grūtībām sava vērtējuma laikā un būtu bijis jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.

126    Piektā pamata pirmajā un otrajā daļā prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav ievērojusi privātā ieguldītāja kritēriju, pati neaizstājot šķīrējtiesu un neveicot sarežģītus ekonomiskus vērtējumus, lai piemērotu minēto kritēriju un pārbaudītu, vai attiecīgais tarifs atbilst parastiem tirgus apstākļiem.

127    Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi “acīmredzamu” kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot LESD 107. un 108. pantu, uzskatīdama, ka tai nav jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi, lai noteiktu, vai attiecīgais tarifs ietver valsts atbalsta piešķiršanu. Tās ieskatā, Komisija kļūdaini uzskatīja, ka tai nav bijis pienākums pārbaudīt, vai minētais tarifs “atbilst tirgus apstākļiem”, it īpaši, vai tas sedz tās izmaksas, un ka šā vērtējuma nolūkā tai nav bijis iespējams aizstāt šķīrējtiesu.

128    Proti, Komisija esot pieļāvusi “acīmredzamu” kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tā tāpat kā pēdējās instances tiesa nevar “a posteriori aizstāt” šķīrējtiesas vērtējumu par attiecīgā tarifa aprēķinu. Otrajā apstrīdētajā lēmumā tā esot atzinusi, ka šķīrējtiesa ir tiesu iestāde, tomēr atkārtojot strīdīgajā vēstulē ietverto kļūdaino apgalvojumu, ka šķīrējtiesas nolēmums nav attiecināms uz Grieķijas valsti. Šo vērtējumu īpaši apstiprinātu fakts, ka RAE šķīrējtiesa saskaņā ar Likuma Nr. 4001/2011 37. pantu būtu klasificējama par valsts tiesu LESD 267. panta izpratnē. Šī kļūda būtu vēl acīmredzamāka, ņemot vērā citus iespējamos ceļus, proti, vēršanos parastās tiesās vai mēģinājumu panākt izlīgumu. Prasītāja uzskata, ka katrā no šīm lietām Komisija nevarēja aprobežoties tikai ar jautājuma pārbaudi par to, vai tā ir rīkojusies kā privāts ieguldītājs, izvēlēdamās kādu no šiem ceļiem, bet gan tai būtu bijis jāpārbauda izvēlētās procedūras rezultāts. Tādēļ tā uzskata, ka arī Komisijai vajadzēja sastapties ar nopietnām grūtībām attiecībā uz to, vai attiecīgais tarifs vismaz sedz tās izmaksas un atbilst tirgus apstākļiem.

129    Attiecībā uz ceturto pamatu Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, būtībā atbild, ka tā pamatoti konstatēja, ka šķīrējtiesas kompromisā bija ietverti skaidri un objektīvi parametri (otrā apstrīdētā lēmuma 20.–22. un 42. punkts). Tā apstrīd, ka informēta privātā ieguldītāja kritērijs var tikt izpildīts tikai tad, ja šķīrējtiesas kompromisa parametri būtu izstrādāti tik precīzi, ka no tiem automātiski izrietētu atbilstošs tarifs. Ja tas tā būtu, prasītājai un personai, kas iestājusies lietā, nebūtu nekāda iemesla vērsties šķīrējtiesā, bet tās būtu varējušas tieši vienoties par minēto tarifu. Turklāt būtu pilnīgi loģiski un paredzami, ka jautājumi, kas iesniegti šķīrējtiesai, tiktu interpretēti dažādi. Tādējādi otrajā apstrīdētajā lēmumā esot pamatoti secināts, ka šķīrējtiesas kompromisā prasītāja ir akceptējusi skaidrus un objektīvus parametrus maksājamā tarifa noteikšanai tādā pašā veidā, kā to būtu darījis privāts ieguldītājs, un ka minēto parametru loģiskas sekas ir attiecīgā tarifa noteikšana šķīrējtiesas nolēmumā. Ņemot vērā ieilgušo strīdu starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, kā rezultātā notika vēršanās šķīrējtiesā, pamatojoties uz šiem parametriem, Komisija tātad uzskata, ka tai būtu bijis jāizvērtē, vai prasītāja ir rīkojusies kā informēts privātais ieguldītājs vai pat kā privāts pārdevējs vai kreditors (otrā apstrīdētā lēmuma 34. un 36.–38. punkts), lai secinātu, ka nepastāv priekšrocība personai, kas iestājusies lietā, attiecīgā tarifa atbilstības dēļ parastiem tirgus apstākļiem.

130    Prasītāja vienīgi tai lūdz pārrēķināt attiecīgo tarifu, pamatojoties uz elementiem un metodēm, ko tā pati uzskata par pareiziem, kā rezultātā privātā ieguldītāja kritērijs zaudētu spēku. Tomēr, tā kā prasītāja – tāpat kā privāts ieguldītājs – brīvprātīgi piekrita vērsties šķīrējtiesā un parakstīja šķīrējtiesas kompromisu, kas ietver attiecīgos parametrus, minētās šķīrējtiesas iznākums, proti, attiecīgais tarifs, varēja vienīgi atbilst tirgus nosacījumiem, jo tas loģiski izrietētu no šķīrējtiesas kompromisa parametriem. Faktiski prasītāja nelūdzot piemērot valsts atbalsta tiesības, bet gan atkārtoti izskatīt lietu, kas ir iesniegta šķīrējtiesā, lai gan tai spriedums, iespējams, būtu nelabvēlīgs – līdzīgi kā privātam ieguldītājam, kas atrodas tādā pašā situācijā. Tādējādi Komisija apgalvo, ka tā ir pareizi piemērojusi informēta privātā ieguldītāja kritēriju un LESD 107. panta 1. punktu un 108. panta 2. punktu, uzskatīdama, ka iznākums šķīrējtiesā un līdz ar to attiecīgais tarifs atbilst tirgus apstākļiem kā loģiskas sekas, kas izriet no šķīrējtiesas kompromisa skaidrajiem un objektīvajiem parametriem.

131    Persona, kas iestājusies lietā, būtībā precizē, ka šķīrējtiesas kompromiss ir prasītājas brīvas gribas rezultāts pēc ilgām sarunām ar personu, kas iestājusies lietā, un to ir apstiprinājis prasītājas juridiskais dienests, valde un kopsapulce, līdz ar to tās iebildumi ir ļaunprātīgi un pretrunā vispārējam tiesību principam, saskaņā ar kuru neviens nevar izmantot savā labā argumentus, kas izriet no pašas bezdarbības vai pretlikumīgas darbības (nemo auditur propriam turpitudinem allegans). Tā norāda, ka minētajā kompromisā ir ietverti skaidri un objektīvi parametri, kas samērīgā veidā nosaka gan šķīrējtiesas pilnvaru apjomu, gan vadlīnijas, ar kurām ir jāpamato šķīrējtiesas nolēmums, un tajā ir atsauce uz RAE Lēmumu Nr. 692/2011, kurā pilnībā, izsmeļoši un saistoši ir definēti tarifu noteikšanas pamatprincipi, un prasītāja nav cēlusi prasību pret to Grieķijas tiesās. Tā apgalvo, ka Komisija un Grieķijas Republika apstiprināja šī lēmuma saturu kā tarifu izstrādes pamatu piemērošanai liberāla elektroenerģijas tirgus apstākļos un tas tika iekļauts Elektroenerģijas apgādes kodeksā, uz kura pamata prasītāja attiecībā uz EEA apņēmās risināt sarunas ar to. Turklāt persona, kas iestājusies lietā, apstiprina, ka RAE Lēmums Nr. 798/2011 ir ad hoc lēmums attiecībā uz elektroenerģijas piegādes līguma projektu starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, un tajā ir ietvertas detalizētas norādes attiecībā uz šādā līgumā atļautajiem nosacījumiem. Visbeidzot tā uzsver, ka saskaņā ar Lēmumu Nr. 692/2011 tā un prasītāja ir vienojušās, ka elektroenerģijas piegādes nosacījumiem ir jāatbilst tās patēriņa profilam un jāsedz vismaz prasītājas izmaksas. Tā secina, ka šķīrējtiesas līgums bija pietiekami skaidrs un objektīvs, lai definētu obligātos parametrus, nosakot saprātīgu cenu un piegādes nosacījumus, kādus būtu pieprasījis jebkurš informēts uzņēmējs elektroenerģijas pārdevēja vai pircēja statusā, lai nodrošinātu taisnīgu šķīrējtiesas novērtējumu. Jo īpaši, prasītāja nevarētu apgalvot, ka attiecīgais tarifs bija zemāks par tās izmaksām, jo tā nenorādīja savus izmaksu elementus ne šķīrējtiesā, ne sūdzību ietvaros, nedz arī procesa laikā. Katrā ziņā attiecīgais tarifs, protams, esot bijis zemāks nekā prasītājas pieprasītais tarifs, bet arī augstāks nekā tas, ko bija pieprasījusi persona, kas iestājusies lietā, līdz ar to abas lietas dalībnieces būtu vienlīdzīgā veidā zaudējušas procesā. To apstiprinot fakts, ka saistībā ar piegādes līgumu, kas parakstīts par laikposmu no 2016. gada 1. jūlija, prasītāja esot piekritusi vēl zemākam tarifam salīdzinājumā ar šķīrējtiesas nolēmumā noteikto, proti, 32 EUR/MWh.

132    Attiecībā uz piektā pamata pirmo un otro daļu Komisija būtībā apgalvo, ka otrajā apstrīdētajā lēmumā tā nav uzskatījusi, ka tai nebija jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi.

133    Komisijas ieskatā, noteikums, saskaņā ar kuru tai bija jāizvērtē ekonomiskas priekšrocības esamība, bija informēta privātā ieguldītāja kritērijs. Tā kā prasītāja esot vienojusies vērsties šķīrējtiesā tādā pašā veidā, kā to būtu darījis privāts ieguldītājs šīs lietas apstākļos, personai, kas iestājusies lietā, priekšrocība nepastāvot. Šādā gadījumā šķīrējtiesas iznākums, proti, attiecīgais tarifs, būtu bijis tāds pats attiecībā uz personu, kas iestājusies lietā, pat ja prasītājas vietā būtu rīkojies kāds privātais ieguldītājs, un noteikti būtu bijis iegūts parastos tirgus apstākļos. Ņemot vērā tās argumentus, kas minēti iepriekš 130. punktā, Komisija apgalvo, ka tā, pirmkārt, otrā apstrīdētā lēmuma 44. punktā ir pareizi uzskatījusi, ka nebija nepieciešams konstatēt, vai attiecīgais tarifs atbilst tirgus apstākļiem, lai secinātu, ka persona, kas iestājusies lietā, nav saņēmusi priekšrocību, un, otrkārt, minētā lēmuma 45. punktā – ka nebija nepieciešams sīki iedziļināties visās minētā tarifa aprēķināšanas detaļās. Tā uzskata, ka tam, ka prasītāja ir rīkojusies kā privāts ieguldītājs attiecībā pret personu, kas iestājusies lietā, nav nekādas saistības ar jautājumu, vai šķīrējtiesa attiecīgo tarifu ir noteikusi atbilstoši elementiem un metodēm, ko prasītāja uzskata par pareizām, jo tā var nepiekrist šķīrējtiesas nolēmumam tāpat kā jebkurš cits privāts ieguldītājs, kuram spriedums ir nelabvēlīgs. Prasītāja esot pretrunīgi norādījusi, ka tarifs tai ar minēto nolēmumu esot ticis “uzspiests”, pat ja tā esot parakstījusi šķīrējtiesas kompromisu, kas ir tās kā privātas līgumslēdzējas brīvprātīgas gribas izpausme.

134    Komisija uzskata, ka privātā ieguldītāja kritērija piemērošana nenozīmē, ka prasītājs nolemj vērsties šķīrējtiesā, pamatojoties uz iepriekšēju ekonomisku pētījumu, kurā salīdzinātas ar to saistītās ekonomiskās priekšrocības ar priekšrocību, kas ir saistīta ar citu pieejamo [tiesisko] līdzekļu izmantošanu strīda atrisināšanai. Daudzi ekonomiskie lēmumi galvenokārt esot balstīti uz tādiem kvalitatīviem vērtējumiem kā šajā lietā, kas ir nepieciešamība ātri atrisināt strīdu, nevis uz ekonomiska pētījuma kvantitatīviem vērtējumiem attiecībā uz uzņēmuma rentabilitāti nākotnē pēc kapitāla ieguldījuma. Atbilstīgi privātā ieguldītāja kritērijam šāds iepriekšējs pētījums būtu jāveic tikai attiecībā uz operācijām un darījumiem, kuru veikšanai informēti privātie ieguldītāji to parasti pieprasa, kas tā nebūtu gadījumā, kad notiek vēršanās šķīrējtiesā kā šajā lietā.

135    Komisija uzskata, ka, ņemot vērā privātā ieguldītāja kritērija ievērošanu un tādējādi priekšrocības neesamību personai, kas iestājusies lietā, tai nav bijis nekāda iemesla a posteriori aizstāt šķīrējtiesu. Turpretī tā uzskata, ka tad, ja šķīrējtiesas vai parastās valsts tiesas nolēmums paredz valsts atbalsta piešķiršanu, tās kompetencē ir pieņemt negatīvu lēmumu, kas ir pārāks par šādu nolēmumu. Turklāt prasītājas argumenti par šķīrējtiesas tiesas statusu un šķīrējtiesas nolēmuma attiecināmību uz Grieķijas valsti esot neefektīvi, jo otrais apstrīdētais lēmums ir balstīts tikai uz priekšrocības neesamību. Katrā ziņā jautājumam, vai šķīrējtiesu var uzskatīt par valsts tiesu LESD 267. panta izpratnē, neesot nekādas saistības ar šādas priekšrocības esamību.

136    Komisija uzskata, ka iebildumi, ar kuriem tai tiek pārmests, ka tā nav pārbaudījusi piemērojamo tiesisko regulējumu, tirgus organizāciju un darbību, personas, kas iestājusies lietā, patēriņa profila nozīmīgumu, DEI izmaksu elementus un metodiku, kura izmantota tās izmaksu noteikšanai, kā arī iebildums, ar ko šķīrējtiesai tiek pārmests, ka tā ir kļūdaini aprēķinājusi attiecīgo tarifu, ir vērsti vienīgi pret šķīrējtiesas nolēmumu, tomēr nepierādot, ka prasītāja nav rīkojusies kā privātais ieguldītājs. Otrais apstrīdētais lēmums tomēr esot balstīts uz privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, lai secinātu, ka priekšrocība nepastāv. Katrā ziņā minētajā lēmumā esot atspoguļota šajā ziņā atbilstošo elementu pārbaude, orientējoši ņemot vērā, pirmkārt, Grieķijas elektroenerģijas tirgus tiesisko regulējumu (18., 20., 21., 29., 33., 37., 40. un 41. punkts un 5., 6. un 13.–18. zemsvītras piezīme), otrkārt, personas, kas iestājusies lietā, patēriņa profilu (31. punkts un 3. zemsvītras piezīme), treškārt, prasītājas kā elektroenerģijas ražotājas un piegādātājas īpašības (30. punkts un 7. zemsvītras piezīme) un, ceturtkārt, strīda starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, vispārējos apstākļus (2.1. un 2.2. sadaļa un 34.–38. punkts un 42. punkts). Tomēr prasītāja neesot apstrīdējusi šo parametru vērtējumu saistībā ar privātā ieguldītāja kritērija piemērošanu, bet tikai attiecīgo tarifu. Komisija no tā izdara secinājumu, ka tā ir izvērtējusi šķīrējtiesas iznākumu, ņemot vērā visus lietas apstākļus.

137    Persona, kas iestājusies lietā, apstrīd mēģinājumu pārveidot Komisiju un Vispārējo tiesu par šķīrējtiesas nolēmuma kontroles instancēm. Prasītāja neesot pierādījusi, ka tā nebūtu rīkojusies kā privātais ieguldītājs gan tad, kad tā nolēma saskaņā ar šķīrējtiesas kompromisa nosacījumiem vērsties šķīrējtiesā, gan šķīrējtiesas procesa laikā. Turklāt minētajā nolēmumā esot noteikts daudz augstāks tarifs nekā tas, ko persona, kas iestājusies lietā, ir atzinusi par taisnīgu un godīgu. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Grieķijas tiesībām šķīrējtiesas nolēmums tiek uzskatīts par līdzvērtīgu tiesas nolēmumam un ir izpildāms, tā esot atteikusies apstrīdēt šķīrējtiesas nolēmumu kompetentajās tiesās.

3)      Vispārējās tiesas vērtējums

i)      Otrajā apstrīdētajā lēmumā izklāstīto atbilstošo apsvērumu atgādinājums

138    Runājot par privāta tirgus dalībnieka principa piemērošanu (skat. spriedumu, 2018. gada 6. marts, Komisija/FIH Holding un FIH Erhvervsbank, C‑579/16 P, EU:C:2018:159, 45. punkts un tajā minētā judikatūra) un priekšrocības pastāvēšanu, kas ir trešā, ceturtā un piektā pamata priekšmets, no otrā apstrīdētā lēmuma 37.–48. punkta izriet, ka Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā apstākļus, kuri ir pamatā strīdam starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, tā ilgumu un iespējamību, ka prasītājas celtā prasība parastās tiesās nevainagosies ar tai labvēlīgu iznākumu pieņemamā termiņā, tirgus ekonomikā informēts tirgus dalībnieks DEI situācijā būtu izvēlējies vērsties šķīrējtiesā, lai atgūtu vismaz daļu no nesamaksātā parāda, un būtu piekritis, ka piemērojamo tarifu nosaka šķīrējtiesa, kas sastāv no ekspertiem, kuru rīcības brīvību ierobežo parametri, kas ir salīdzināmi ar tiem, kuri iekļauti šķīrējtiesas kompromisā (minētā lēmuma 37.–39. punkts).

139    Šajā ziņā Komisija uzsvēra ekspertu speciālās zināšanas un neatkarību (otrā apstrīdētā lēmuma 40. un 41. punkts), kā arī iepriekš noteiktus skaidrus un objektīvus parametrus, kas reglamentē attiecīgā tarifa noteikšanu un ierobežo šķīrējtiesnešu rīcības brīvības izmantošanu, proti, klientiem, kas izmanto augstspriegumu, piemērojamos tarifu noteikšanas principus Grieķijas enerģijas tirgū, uz kuriem RAE būtu balstījies arī tad, ja tam vajadzētu noteikt elektroenerģijas piegādes tarifus, izmantojot tiesisko regulējumu, kā arī vajadzību ņemt vērā personas, kas iestājusies lietā, patēriņa profilu un prasītājas izmaksu struktūru (minētā lēmuma 42. punkts).

140    Komisija tādējādi būtībā secināja, ka informēts privāts ieguldītājs, kas atrodas tādā situācijā kā prasītāja, būtu vienojies par šķīrējtiesas kompromisu ar šādām raksturiezīmēm, lai minētā kompromisa kritēriji labāk atbilstu tirgus apstākļiem un nevarētu radīt priekšrocības piešķiršanu personai, kas iestājusies lietā (otrā apstrīdētā lēmuma 43. punkts).

141    Otrā apstrīdētā lēmuma 44.–48. punktā Komisija precizēja, ka šādos apstākļos nebija jānosaka, vai attiecīgā tarifa precīza summa, kas izriet no šķīrējtiesas nolēmuma, atbilst tirgus apstākļiem. Proti, šķīrējtiesas iznākums atbilstu privātā ieguldītāja kritērijam, ja tarifu noteikšanai izraudzītie parametri tiktu iepriekš noteikti, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas saistīti ar tirgu, kā rezultātā šāds ieguldītājs būtu piekritis vērsties šķīrējtiesā šīs lietas apstākļos. Tāpat neesot bijuši arī jāveic sarežģīti ekonomiski vērtējumi saistībā ar attiecīgā tarifa precīzu aprēķinu, aizstājot šķīrējtiesu, jo šis tarifs atbilstu tirgus nosacījumiem, loģiskā veidā izrietot no iepriekš noteiktajiem parametriem šķīrējtiesas kompromisā. Šajā ziņā Komisija atgādināja, ka prasītājs ir parakstījis šo kompromisu, neapšaubīdams minētos parametrus kā tādus, kas ir pretrunā tirgus apstākļiem. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka informēts privātais ieguldītājs nevarētu ietekmēt šķīrējtiesas procesa iznākumu, kas iegūts, pamatojoties uz šādiem parametriem, izņemot iespēju minēto nolēmumu apstrīdēt parastā tiesā. Turklāt attiecīgais tarifs joprojām esot augstāks par vidējo elektroenerģijas tarifu, kas tika piemērots metalurģijas uzņēmumiem Eiropā 2013. gadā.

142    Ņemot vērā trešo un ceturto pamatu, kā arī piektā pamata pirmo un otro daļu, ir jāizvērtē, vai Komisijai bija pamats, pirmkārt, piemērot privātā tirgus dalībnieka principu tikai attiecībā uz prasītājas lēmumu vērsties šķīrējtiesā, parakstot šķīrējtiesas kompromisu, un, otrkārt, atteikties pārbaudīt, vai, nosakot attiecīgo tarifu, šķīrējtiesas nolēmums ietver tādas priekšrocības piešķiršanu personai, kas iestājusies lietā, kura neatbilst parastiem tirgus apstākļiem, neradot šaubas vai nopietnas grūtības, izvērtējot valsts atbalsta pastāvēšanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā nolūkā vispirms ir jāatgādina veids, kādā šajā ziņā ir sadalīta kompetence un pienākumi starp Komisiju un valsts tiesām, ņemot vērā iespējamo nepieciešamību pielīdzināt šķīrējtiesu šādai tiesai.

ii)    Par kompetenču un pienākumu sadali starp Komisiju un valstu tiesām

143    Valsts atbalsta kontroles sistēma ir jāīsteno, pirmkārt, Komisijai un, otrkārt, valsts tiesām, kurām ir papildinošas, bet atšķirīgas lomas. Kaut arī valsts tiesas nav kompetentas lemt par valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, jo šī pārbaude ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, tās uzrauga, lai līdz Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanai tiktu nodrošināta indivīdu tiesību aizsardzība gadījumos, kad nav izpildīts LESD 108. panta 3. punktā paredzētais pienākums par iepriekšēju paziņošanu Komisijai. Šajā ziņā valsts tiesās var vērsties strīdu izskatīšanai, tām liekot interpretēt un piemērot “valsts atbalsta” jēdzienu, kas paredzēts LESD 107. panta 1. punktā, it īpaši, lai noteiktu, vai pasākumam, kas ir noteikts, neievērojot LESD 108. panta 3. punktā paredzēto iepriekšējās kontroles procedūru, šī procedūra ir jāpiemēro (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. septembris, PGE, C‑574/14, EU:C:2016:686, 30.–32. punkts; 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados, C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 95.–98. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2019. gada 23. janvāris, Fallimento Traghetti del Mediterraneo, C‑387/17, EU:C:2019:51, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra).

144    Ja valsts tiesas secina, ka attiecīgais pasākums faktiski bija jāpaziņo Komisijai, tām ir jāpārbauda, vai attiecīgā dalībvalsts ir izpildījusi šo pienākumu, un, ja tas tā nav, šis pasākums jāatzīst par prettiesisku. LESD 108. panta 3. punkta neievērošanas gadījumā tām saskaņā ar savas valsts tiesībām ir jāizdara visi secinājumi gan attiecībā uz atbalsta pasākumu īstenošanas aktu spēkā esamību, gan attiecībā uz pretēji šai tiesību normai piešķirtā finansiālā atbalsta atgūšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados, C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 99. un 100. punkts un tajos minētā judikatūra).

145    Turklāt noteikumu valsts atbalsta jomā piemērošana balstās uz lojālas sadarbības pienākumu starp valsts tiesām, no vienas puses, un Komisiju un Savienības tiesām, no otras puses, kuru īstenojot ikviena no tām rīkojas atkarībā no uzdevuma, kas tai noteikts LESD. Saistībā ar šo sadarbību valsts tiesām ir jāveic visi vispārējie vai īpašie pasākumi, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu izpildi, un jāatturas veikt pasākumus, kas var apdraudēt Līguma mērķu sasniegšanu, kā tas izriet no LES 4. panta 3. punkta. Tādējādi valsts tiesām it īpaši ir jāatturas pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā kādam Komisijas lēmumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. septembris, PGE, C‑574/14, EU:C:2016:686, 33. punkts, un 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados, C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

146    No tā izriet, ka, pamatojoties uz LESD 108. panta 3. punkta trešā teikuma – lasot to kopā ar atbalsta jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē – tiešo iedarbību, valsts tiesām līdztekus Komisijai, kas rīkojas Savienības tiesas kontrolē, ir papildu loma valsts atbalsta tiesību efektīvas īstenošanas nolūkos, tostarp nodrošinot, ka valsts iestādes tās ievēro.

147    Un otrādi – valsts tiesas pašas var pārkāpt pienākumus, kas tām uzlikti saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu un 108. panta 3. punktu, un tādējādi padarīt iespējamu vai turpināt nelikumīga atbalsta piešķiršanu vai pat kļūt par instrumentu šajā ziņā. Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka valsts tiesa, tai lemjot pagaidu noregulējuma tiesvedībā, varēja pārkāpt paziņošanas pienākumu un aizliegumu īstenot atbalstu atbilstoši LESD 108. panta 3. punkta trešajam teikumam, provizoriski un ex nunc apturot ilgtermiņa elektroenerģijas piegādes līguma ar preferenciālu likmi izbeigšanas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados, C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 107. un 108. punkts). Tāpat, ja valsts tiesa turpina piešķirt nelikumīgu atbalstu vai pat padara tā izpildi iespējamu, neraugoties uz to, ka Komisija ir pieņēmusi galīgu lēmumu, ar kuru šis atbalsts ir atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, saskaņā ar [Savienības tiesību] pārākuma principu nedrīkst pieļaut tādas tiesību normas piemērošanu, kuras mērķis ir nostiprināt attiecīgā tiesas nolēmuma res judicata principu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, Lucchini, C‑119/05, EU:C:2007:434, 61.–63. punkts; 2015. gada 11. novembris, Klausner Holz Niedersachsen, C‑505/14, EU:C:2015:742, 41.–45. punkts, un 2020. gada 4. marts, Buonotourist/Komisija, C‑586/18 P, EU:C:2020:152, 94. un 95. punkts).

148    Tiesa šajā ziņā precizēja, ka tad, ja valsts tiesas lēmums par valsts pasākumu ir ticis pieņemts pirms Komisijas lēmuma, šis apstāklis nevar radīt šķērsli tam, ka tā īsteno ekskluzīvo kompetenci, kas tai ir piešķirta LESD attiecībā uz atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu vērtējumu. Šādas kompetences īstenošana nozīmē, ka Komisija saskaņā ar LESD 108. pantu var novērtēt, vai pasākums ir valsts atbalsts, par kuru atbilstoši šā panta 3. punktam būtu bijis jāpaziņo – situācijā, kad dalībvalsts iestādes ir uzskatījušas, ka šis pasākums neatbilst LESD 107. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, tostarp tad, ja šīs iestādes šajā ziņā ir pakļāvušās valsts tiesas vērtējumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. marts, Buonotourist/Komisija, C‑586/18 P, EU:C:2020:152, 92. un 93. punkts).

149    Ņemot vērā šos judikatūras principus, ir jāpārbauda, vai šķīrējtiesa ir jākvalificē par iestādi, kura līdzinās parastai Grieķijas tiesai un kuras vērtējums Komisijai būtu bijis jāpārbauda, lai tā varētu kliedēt jebkādas šaubas vai nopietnas grūtības attiecībā uz jautājumu, vai attiecīgais tarifs rada priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

iii) Par ekonomiskas priekšrocības esamību personai, kas iestājusies lietā

–       Par šķīrējtiesas valsts raksturu

150    Jākonstatē, ka iepriekš 148. punktā aprakstītā situācija atbilst šīs lietas situācijai, izņemot to, ka šķīrējtiesas nolēmums ir šķīrējtiesas pieņemts lēmums, nevis parastas valsts tiesas nolēmums.

151    Proti, pirmām kārtām, šajā lietā ar šķīrējtiesas nolēmumu šķīrējtiesa ir pieņēmusi juridiski saistošu lēmumu par attiecīgā tarifa noteikšanu, un tas personai, kas iestājusies lietā, varēja radīt priekšrocību gadījumā, ja tas neatbilstu parastiem tirgus apstākļiem un līdz ar to būtu valsts atbalsts, par kuru Grieķijas Republika nav paziņojusi saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu. Otrām kārtām, prasītājas sniegtā informācija – kuru Komisija nav apstrīdējusi, bet tikai persona, kas iestājusies lietā, nesniedzot sīkāku aprakstu, – pierāda, ka šķīrējtiesai, kas izveidota RAE saskaņā ar Likuma Nr. 4001/2011 37. pantu, tajā notiekošajam šķīrējtiesas procesam, kā arī tās nolēmumiem piemīt tādas pašas īpašības kā parastajām Grieķijas tiesām, tajās notiekošajām tiesvedībām un to lēmumiem.

152    Tas it īpaši izriet no šādiem kritērijiem.

153    Pirmkārt, šķīrējtiesas, kuras izveidotas saskaņā ar Likuma Nr. 4001/2011 37. pantu, veic tiesu funkcijas, kas ir identiskas parasto tiesu funkcijām, vai pat aizstāj pēdējās minētās, jo tiesvedības uzsākšana šķīrējtiesā tām atņem kompetenci.

154    Otrkārt, šķīrējtiesnešiem, kas atlasīti no saraksta, kas izveidots ar RAE priekšsēdētāja lēmumu, ir jāpamato sava neatkarība un objektivitāte pirms viņu iecelšanas (Likuma Nr. 4001/2011 37. panta 4. punkts un RAE šķīrējtiesas reglamenta 6. panta 1. un 2. punkts).

155    Treškārt, procesu šķīrējtiesās it īpaši regulē  ar Kodikas politikis dikonomias (Grieķijas Civilprocesa kodekss) tiesību normām un papildus – ar RAE šķīrējtiesas reglamentu (RAE Lēmums Nr. 261/2012, I daļa, preambula).

156    Ceturtkārt, šķīrējtiesas spriedumi ir juridiski saistoši, tiem ir res judicata spēks (RAE šķīrējtiesas reglamenta 14. panta 8. punkts), un tie ir izpildāmi saskaņā ar atbilstošajām Grieķijas Civilprocesa kodeksa normām (skat. it īpaši 896. un 904. pantu).

157    Piektkārt, šķīrējtiesas nolēmumus var pārsūdzēt parastā tiesā, kā to pierāda prasītājas prasība par šķīrējtiesas nolēmumu Efeteio Athinon (Atēnu Apelācijas tiesa) (skat. iepriekš 12. punktu).

158    No tā izriet, ka prasītāja juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka šķīrējtiesas, kas izveidotas un darbojas saskaņā ar Likuma Nr. 4001/2011 37. pantu, ir Grieķijas valsts tiesu sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Proti, pat pēc tieša un precīza Vispārējās tiesas jautājuma šajā ziņā tiesas sēdē Komisija atturējās izteikties par jautājumu, vai šo īpašību dēļ šķīrējtiesa varēja tikt pielīdzināta parastai valsts tiesai, bet tikai atkārtoti norādīja, ka bija pietiekami, ka tā lēma par priekšrocības neesamību personai, kas iestājusies lietā, piemērojot privātā tirgus dalībnieka principu prasītājas lēmumam vērsties šķīrējtiesā, ko tā būtu darījusi otrajā apstrīdētajā lēmumā.

159    Tomēr pretēji tam, ko tiesas sēdē norādīja Komisija, ņemot vērā šķīrējtiesas darbības raksturu, kontekstu, mērķi, kā arī noteikumus, kuriem tā ir pakļauta, šķīrējtiesa, kas lemj saskaņā ar likumā paredzētu šķīrējtiesas procesu un nosaka elektroenerģijas tarifu ar juridiski saistošu nolēmumu, ko var pārsūdzēt valsts tiesās, kam ir res judicata spēks un kas ir izpildāms kā šķīrējtiesas nolēmums (skat. iepriekš 151.–157. punktu), ir jākvalificē – tāpat kā parasta Grieķijas tiesa – par iestādi, kura īsteno varu, kas izriet no valsts varas prerogatīvām.

–       Par Komisijas pienākumu pārbaudīt priekšrocības piešķiršanu ar šķīrējtiesas nolēmumu

160    Protams, no judikatūras izriet, ka privātā uzņēmēja principu pašu par sevi nevar piemērot šķīrējtiesas nolēmumam, ņemot vērā, ka šķīrējtiesa ir jāpielīdzina parastai valsts tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. decembris, Mytilinaios Anonymos Etairia – Omilos Epicheiriseon, C‑332/18 P, EU:C:2019:1065, 133. un 134. punkts) (skat. iepriekš 150.–159. punktu). Tomēr Komisijai saskaņā ar savām pilnvarām un pienākumiem, kas atgādināti iepriekš 148. punktā, lai varētu kliedēt jebkādas šaubas Regulas 2015/1589 4. panta 3. un 4. punkta izpratnē, bija pienākums pārbaudīt, vai tāds nepaziņots valsts pasākums kā attiecīgais tarifs, kas noteikts ar minēto nolēmumu, bet ko apstrīd sūdzības iesniedzējs, atbilst valsts atbalsta jēdzienam LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tostarp priekšrocības kritērijam, kuru tā it kā esot piemērojusi šajā lietā.

161    Patiešām, ņemot vērā Komisijai galveno un ekskluzīvo atbildību, par ko Savienības Tiesa veic kontroli, – nodrošināt LESD 107. panta ievērošanu un LESD 108. panta īstenošanu –, tai ir pienākums vajadzības gadījumā ar ekspertu palīdzību it īpaši pārbaudīt, vai valsts pasākums ietver priekšrocību, kas neatbilst parastiem tirgus apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 16. septembris, Valmont/Komisija, T‑274/01, EU:T:2004:266, 72. punkts un tajā minētā judikatūra; 2015. gada 9. decembris, Grieķija un Ellinikos Chrysos/Komisija, T‑233/11 un T‑262/11, EU:T:2015:948, 91. punkts, un 2016. gada 16. marts, Frucona Košice/Komisija, T‑103/14, EU:T:2016:152, 164.–179. punkts).

162    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par nosacījumu ekonomiskās priekšrocības piešķiršanai tiek uzskatīta tāda iejaukšanās, ar kuru, lai kādā formā tā būtu, var tikt tieši vai netieši atbalstīti uzņēmumi vai kura ir uzskatāma par ekonomisko priekšrocību, ko tās saņēmējs uzņēmums parastos tirgus apstākļos nebūtu varējis gūt. Un otrādi – tā tas nav gadījumā, ja labuma saņēmējs uzņēmums tādu pašu priekšrocību kā tā, kura nodota tā rīcībā no valsts līdzekļiem, varētu saņemt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 70. un 71. punkts un tajos minētā judikatūra).

163    Turklāt, kad Komisijai tiek lūgts izvērtēt, vai noteikti pasākumi var tikt kvalificēti par valsts atbalstu, jo valsts iestādes neesot rīkojušās tādā pašā veidā kā privāts pārdevējs, tai ir jāveic sarežģīts ekonomiskais vērtējums, kura pārbaudes ietvaros Savienības tiesa nevarētu aizstāt Komisijas veikto vērtējumu ar savu ekonomisko vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 77. un 78. punkts un tajos minētā judikatūra). Šis vērtējums mutatis mutandis ir piemērojams elektroenerģijas pārdošanai, ko veic tāds valsts kontrolē esošs uzņēmums kā prasītāja, kurš varētu pircējam piešķirt ekonomisku priekšrocību, kas neatbilst parastiem tirgus apstākļiem. Tāpat kā publisku zemes gabalu pārdošana par cenu, kura ir zemāka par tirgus vērtību, iespējams, ir valsts atbalsts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 27. punkts un tajā minētā judikatūra), elektroenerģijas pārdošana, ko šāds uzņēmums veic par zemāku cenu nekā tirgus cena, pircējam kā labuma guvējam varētu piešķirt priekšrocību, kuras rezultātā būtībā rodas valsts budžeta ieņēmumu samazinājums, valstij atsakoties no starpības starp tās tirgus vērtību un pircēja samaksāto zemāko cenu.

–       Par Komisijas pienākumu veikt sarežģītu ekonomisku un tehnisku vērtējumu, lai noteiktu priekšrocības esamību

164    Ņemot vērā šos judikatūras principus un argumentus un iebildumus, kurus prasītāja izvirzījusi savās sūdzībās, lai varētu kliedēt jebkādas šaubas Regulas 2015/1589 4. panta 3. un 4. punkta izpratnē, Komisijai nebija tiesību atteikties, pirmkārt, veikt pārbaudi par to, vai šķīrējtiesas nolēmums ietver priekšrocības piešķiršanu (skat. iepriekš 160.–163. punktu), un, otrkārt, šajā nolūkā veikt sarežģītus ekonomiskos vērtējumus, jo īpaši saistībā ar attiecīgā tarifa atbilstību parastiem tirgus apstākļiem. Turklāt tā nevarētu izvairīties no šī pārbaudes pienākuma, pamatodamās uz to, ka pēc ilga strīda prasītāja un persona, kas iestājusies lietā, bija vienojušās par šķīrējtiesas kompromisu, kurā bija ietverti kritēriji, kas bija iepriekš paredzēti minētā tarifa noteikšanai, un līdz ar to bija pakļautas šķīrējtiesas procesam, kura iznākums bija minētā kompromisa “loģiskas sekas”.

165    Protams, kā apgalvo Komisija, judikatūrā tai nav paredzēts vispārējs pienākums visos gadījumos veikt sarežģītu tirgus hipotētiskās cenas analīzi, kuru būtu samaksājis konkrēta pasākuma labuma guvējs tā neesamības gadījumā, lai konstatētu priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi gadījumā, kad acīmredzami pastāv priekšrocība, kas izriet no kompensācijas mehānisma, izmantojot parafiskālu maksājumu, ar ko kompensē starpību starp elektroenerģijas tarifu, kas parasti tiek piemērots uzņēmumiem, un preferenciālo tarifu, Tiesa prasīja pierādīt, ka pastāv īpaši apstākļi, kas šādu analīzi padara par nepieciešamu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 21. janvāris, Alcoa Trasformazioni/Komisija, C 604/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:54, 38.–40. punkts, apstiprinot spriedumu, 2014. gada 16. oktobris, Alcoa Trasformazioni/Komisija, T‑177/10, EU:T:2014:897, 82.–84. punkts).

166    Tomēr ir jākonstatē, ka šīs lietas pamatā esošie fakti nav salīdzināmi ar faktiem lietā, kas bija pamatā iepriekš 165. punktā minētajai judikatūrai, kurā priekšrocības esamība nebija apšaubāma. Tiešam – šajā lietā iespējamās priekšrocības, kas saistīta ar attiecīgo tarifu, esamība bija ne tikai ļoti pretrunīgs jautājums lietas dalībnieču starpā, bet tā bija arī grūti nosakāma, par ko liecina detalizētais un sarežģītais vairākuma un mazākuma balsu pamatojums šķīrējtiesas nolēmumā, kura mazākuma balsojums apstrīd šķīrējtiesnešu vairākuma vērtējuma pamatotību tieši šīs tiesvedības kontekstā apstrīdētajos jautājumos. Tādēļ Komisija nevarēja ne izdarīt secinājumu, ka nepastāv īpaši apstākļi šīs judikatūras izpratnē, kas tai būtu ļāvuši atteikties no šāda priekšrocības esamības izvērtējuma, nedz arī izslēgt jebkādas šaubas šajā ziņā, pamatojoties uz savu vērtējumu, kas izklāstīts otrā apstrīdētā lēmuma 43.–48. punktā. It īpaši tā nevar pamatoti apgalvot, ka šķīrējtiesas kompromisa kritēriji, kas aplūkoti, ņemot vērā neskaidros elementus, kuri minēti RAE Lēmumos Nr. 692/2011 un Nr. 798/2011, pietiekami precīzi paredzēja šķīrējtiesas procesa iznākumu, līdz ar to tas bija jāuzskata par minēto kritēriju “loģiskajām sekām”, kas bija paredzamas prasītājai. Gluži pretēji, situācija, kādā Komisijai bija jāsaskaras ar otro prasītājas sūdzību, ir salīdzināma ar situāciju, kad prasība ir celta parastā civillietu tiesā, lai interpretētu un izskaidrotu civiltiesību līguma noteikumus, kura piemērošanas jomu apstrīd abas līgumslēdzējas puses, un attiecībā uz kuru Komisija uzskata, ka tai pašai ir kontroles kompetence, kā to pierāda fakti šai lietai paralēlā lietā, kura ir pamatā 2019. gada 11. decembra spriedumam Mytilinaios Anonymos Etairia – Omilos Epicheiriseon (C‑332/18 P, EU:C:2019:1065).

167    Šajā lietā [turpmākajos punktos] ir minēti īpašie apstākļi, kuru dēļ Komisijai būtu bijis rūpīgi, pietiekami un pilnīgi jāpārbauda (skat. iepriekš 116. un 117. punktā minēto judikatūru) iespējama priekšrocības piešķiršana personai, kas iestājusies lietā, ar šķīrējtiesas nolēmumu un šajā nolūkā būtu vajadzējis veikt sarežģītus ekonomiskus un tehniskus vērtējumus, lai tiktu kliedētas jebkādas šaubas vai nopietnas grūtības attiecībā uz valsts atbalsta jēdziena LESD 107. panta 1. punkta izpratnē elementu apvienojuma neesamību.

168    Pirmkārt, šķīrējtiesas kompromisā ir vienīgi norādīts, ka persona, kas iestājusies lietā, un prasītāja “vienojās izmantot Likuma Nr. 4001/2011 37. pantā minēto šķīrējtiesas kopīgo vienošanos, lai, piemērojot tarifu noteikšanas pamatprincipus klientiem, kas izmanto augstspriegumu, kuri ir formulēti RAE Lēmumā Nr. 692[/2011], kā arī ņemot vērā [..] Lēmumu Nr. 798[/2011] un [..] šķīrējtiesas nolēmumu Nr. 8/2010, ka RAE atjaunina un pielāgo tarifa noteikšanas nosacījumus, kuri ir iekļauti līguma [par elektroenerģijas piegādi] projektā, kas tika sagatavots 2010. gada 5. oktobrī, lai izpildītu [pamat]līgumu, un ka tā izstrādā [minēto] lēmumu [..] ietvaros elektroapgādes līgumiskos nosacījumus starp līgumslēdzējām pusēm, kas piemērojami no 2011. gada 6. jūnija, lai šie nosacījumi, no vienas puses, atbilstu [personas, kas iestājusies lietā] patēriņa profilam, un, no otras puses, vismaz segtu [prasītājas] izmaksas”. Tomēr pretēji tam, ko uzskata Komisija, ir jānorāda, ka it īpaši “[personas, kas iestājusies lietā] patēriņa profils” un “[prasītājas] izmaksas” kritēriji neļauj viegli atskaitīt atbilstošu summu no meklētā elektroenerģijas tarifa, ko apstiprina detalizētā un sarežģītā analīze, kas šajā ziņā bija jāveic šķīrējtiesai (skatīt 171.–184. punktus turpmāk).

169    Otrkārt, attiecībā uz tarifu noteikšanas metodi RAE Lēmumā Nr. 692/2011 ir vienīgi norādīts, ka it īpaši “cenām ir jāatspoguļo faktiskās elektroenerģijas apgādes izmaksas [..] un jāsedz ražošanas izmaksas, kādas tās ir vairumtirdzniecības tirgū [..], tirdzniecības un klientu pārvaldības izmaksas [..] un samērīga peļņa”. Attiecībā uz “nozīmīgiem klientiem”, tostarp “klientiem, kas izmanto vidēju un augstu spriegumu”, tādiem kā persona, kas iestājusies lietā, ir paredzēta iespēja “piedāvāt individualizētus tarifus, kuri pielāgoti to īpašībām un piedāvātajiem pakalpojumiem un par kuriem vienojušies piegādātājs un klients”. Maksas iekasēšanai par elektroenerģijas piegādi ir jābūt tādai, lai tā it īpaši varētu “cik vien iespējams atspoguļot īstermiņa un ilgtermiņa izmaksas, ko rada slodzes līknes forma un patērētāju kategoriju patēriņa apjoms elektroenerģijas ražošanas sistēmā”. Tālāk, “attiecībā uz katru klientu kategoriju piedāvātās cenas var būt atšķirīgas”, it īpaši atkarībā no slodzes līknes un slodzes koeficienta. Turklāt “tarifu diferenciācija atkarībā no stundas, dienas vai gadalaika paredz īpašu mērījumu noteikumu pastāvēšanu”, un “attiecīgajās zonās un noteiktajos tarifos ir jāņem vērā attiecīgās klientu kategorijas slodzes līkne”. Visbeidzot, “runājot par ļoti lielu patēriņu, ir jāņem vērā arī pozitīvs vai negatīvs rezultāts, ko var radīt šo ļoti nozīmīgo patērētāju darbība, kuru patēriņš pats par sevi var ietekmēt darbību un tādējādi sistēmas kopējās izmaksas”. No tā izriet, ka RAE Lēmumā Nr. 692/2011 minētie tarifu noteikšanas kritēriji paredz tikai metodisko satvaru, lai noteiktu attiecīgās izmaksas un elektroenerģijas tarifu, taču tie nav paredzēti, lai pietiekamā mērā iepriekš noteiktu precīzu tā apmēru.

170    Treškārt, runājot par kritērijiem, kas piemērojami, lai atrisinātu domstarpības starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā, arī apstrīdētajā RAE Lēmumā Nr. 798/2011 šajā ziņā nav sniegtas pietiekami skaidras un precīzas norādes. Minētajā lēmumā ir norādīts, pirmām kārtām, ka “iespējas veikt pārrunas starp klientiem [kas izmanto augstspriegumu] un it īpaši klientu, kam ir [personas, kas iestājusies lietā] elektroenerģijas patēriņa profils, kurš veido apmēram 5 % no kopējā elektroenerģijas patēriņa apjoma starpsavienotajā sistēmā, un galveno piegādātāju, proti, [prasītāju], mērķis ir izzināt un kvantificēt līguma optimizācijas iespējas, pateicoties jebkuru priekšrocību iekšējai integrācijai, kas var rasties gan ikdienas resursu programmēšanas darbības ietvaros, gan sistēmas ilgtermiņa attīstības plānošanā, priekšrocības, kuras var sniegt liels patēriņš un, jo īpaši, [personas, kas iestājusies lietā] patēriņa apjoms, kuras patēriņš tikai tai vien atsver 300 MW elektroenerģijas ražošanas iekārtas būvniecību un rentablu ekspluatāciju, ņemot vērā arī [..] šīs iekārtas lielo izmēru un šī patērētāja augstā slodzes koeficienta kombināciju”, un ka “ir pašsaprotami, ka [personas, kas iestājusies lietā] mēroga patērētāja pastāvēšana vai neesamība arī rada izšķirošu ietekmi gan uz [prasītājas] komerciālo jomu, gan uz elektroenerģijas tirgu kopumā”. Otrām kārtām, tajā it īpaši ir noteikts, ka “nelielas slodzes stundu skaits var [..] būt rēķinu izrakstīšanas elements, ar nosacījumu, ka līgumslēdzējas puses sarunu ceļā vienojas par faktiskajiem patēriņa apstākļiem un enerģijas struktūru, kas ļauj ražot elektroenerģiju, no vienas puses, un veidu, kādā šis līguma noteikums var tikt grozīts, no otras puses”. Trešām kārtām, tajā ir norādīts, ka “zemo tarifu stundu aprēķinā, kā ir norādīts “tarifu noteikšanas pamatprincipos”, būtu turklāt jāņem vērā, no vienas puses, izmaksas, kuru rašanās ir novērsta personas, kas iestājusies lietā, patēriņa apjoma rezultātā, it īpaši vakara stundās, kad, ja šāda patēriņa nebūtu, viena bāzes vienība būtu jāatslēdz no sprieguma, un [no otras puses] ienākumu zaudējums, kas varētu rasties no patēriņa samazinājuma ilgtermiņā, zaudējot klientu, kurš izmanto 5 % no starpsavienotās sistēmas kopējā patēriņa”. Ir secināts, ka “būtu lietderīgi atjaunināt piedāvātā [elektroenerģijas piegādes] līguma projekta formulējumu, pamatojoties uz “elektroenerģijas tarifu noteikšanas pamatprincipiem” (RAE Lēmums Nr. 692/2011), no vienas puses, un šajā dokumentā formulētajiem īpašajiem apsvērumiem, kas it īpaši attiecas uz lielu un stabilu patēriņu ilgstošā periodā, kā, piemēram, [personas, kas iestājusies lietā] patēriņš, no otras puses”.

171    Ceturtkārt, attiecībā uz šķīrējtiesas nolēmuma saturu ir jāatceras, ka tajā, pirmām kārtām, ir lemts par personas, kas iestājusies lietā, patēriņa profilu (skat. minētā nolēmuma 77.–99. punktā izklāstīto vairākuma balsojumu), kas ir lielākā enerģijas patērētāja, veidojot aptuveni 40 % no kopējā klientu, kuri izmanto augstspriegumu, patēriņa Grieķijā, un kas bija atkarīga no prasītājas – kā vienīgās piegādātājas Grieķijā –, kuras tirgus daļa pārsniedz 98 % un kurai pieder aptuveni 70 % ražošanas elektrostaciju, no kā 100 % ir brūnogļu elektrostacijas un lielas hidroelektrostacijas.

172    Otrām kārtām, attiecībā uz prasītājas izmaksu un attiecīgā tarifa noteikšanu no vairākuma balsojuma būtībā izriet, ka, pirmkārt, regulētais tarifs A‑150 pēc Grieķijas enerģētikas tirgus liberalizācijas ir kļuvis nepiemērojams (šķīrējtiesas nolēmuma 100.–112. punkts) un nav saderīgs ar personas, kas iestājusies lietā, patēriņa profilu un līdz ar to ar šķīrējtiesas kompromisu (minētā nolēmuma 113.–118. punkts), un, otrkārt, ka tarifs, kas balstīts uz sistēmas robežcenu, neatspoguļo prasītājas izmaksas (119.–140. punkts).

173    Šajā ziņā, ņemot vērā iespēju pielāgot piegādes tarifu, it īpaši atkarībā no klienta patēriņa profila, Grieķijas enerģētikas tirgus struktūras, prasītājas dominējošā stāvokļa, kā arī prasītājas bilances 2011. gadam, šķīrējtiesa uzskata, ka ir jāņem vērā ne tikai tās piegādes izmaksas, bet arī tās kā ražotājas gūtie ienākumi (šķīrējtiesas nolēmuma 127. un 128. punkts). Tā precizē, ka šīs piegādes izmaksas un ienākumi šajā bilancē ir attiecīgi atspoguļoti kā izdevumi (izmaksas), kuri ir nošķirti no enerģijas piegādes darbībām un līdz ar to no ienākumiem, kas ir nošķirti no minētajām darbībām. Savukārt tā uzskata, ka konsolidētajā bilancē kā prasītājas faktiskās izmaksas ir norādīta atšķirība starp šīm divām finanšu plūsmām, jo šī finanšu plūsmas iekšējā grāmatvedības nodošana starp prasītājas piegādes un ražošanas vienībām ir balstīta uz dokumentu, ko dēvē par “divpusējo finanšu nolīgumu” (minētā nolēmuma 123. un 124. punkts). Šajā ziņā tā atgādina, ka RAE Lēmumā Nr. 692/2011 ir atsauce uz faktiskajām enerģijas piegādes izmaksām un tās ir saistītas tostarp ar enerģijas ražošanas izmaksām, tāpat kā “pool” tirgus un tā individuālie mehānismi (šā nolēmuma 125. punkts).

174    Šķīrējtiesa uzskata, ka sistēmas robežcena neatspoguļo prasītājas faktiskās izmaksas. Savā vertikāli integrēta uzņēmuma statusā tās faktiskās izmaksas esot jānosaka uz gadu bāzes, nevis uz stundu pamata, ņemot vērā visu tās rīcībā esošo elektrostaciju mainīgās un pastāvīgās kopējās izmaksas, kurām pieskaitītas izmaksas par iepirkumiem no trešām personām, izmantojot “DAS sistēmu”, un kuras palielinātas ar izmaksām, kas enerģijas piegādātājiem radušās ārpus šīs sistēmas, atbilstoši piemērojamajiem noteikumiem (šķīrējtiesas nolēmuma 129. punkts). Šajā ziņā tā noraida prasītājas piedāvājumu noteikt tarifu atkarībā no sistēmas robežcenas, pamatojoties uz audita uzņēmuma sagatavotu ziņojumu (minētā nolēmuma 131.–140. punkts), it īpaši tādēļ, ka saskaņā ar RAE Lēmumu Nr. 692/2011 enerģijas piegādes cena ir jānosaka atbilstoši metodei, kura “atspoguļo katras patērētāju kategorijas slodzes līkni un kopējo patēriņu, un tajā tiek ņemta vērā katra patērētāja vai patērētāju kategorijas [..] integrālās sistēmas slodzes līkne”. Tādējādi tā izdara secinājumu, ka prasītājas piedāvātais tarifs tādam patērētājam kā personai, kas iestājusies lietā, nevar tikt piemērots (šī nolēmuma 139. un 140. punkts).

175    Runājot par personas, kas iestājusies lietā, piedāvāto tarifu, kas balstīts uz prasītājas visu ar brūnoglēm darbināmo elektrostaciju mainīgajām un pastāvīgajām izmaksām, šķīrējtiesa atgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar RAE Lēmumu Nr. 692/2011 šādam tarifam ir jāatspoguļo ražošanas izmaksu summa, piegādes pārvaldības izmaksas un samērīgi peļņas procenti (šķīrējtiesas nolēmuma 141.–145. punkts) un, otrkārt, ka tas atbilst eksperta M. K. aprakstītajam “C tarifam”, kas atspoguļo minimālās ilgtermiņa izmaksas katram patērētājam un ko minētais eksperts pēc būtības uzskata par balstītu uz pamatslodzes elektrostacijas, t.i., kura darbojas ar brūnoglēm vai oglēm, kopējām izmaksām, atšķirībā no prasītājas piedāvātā tarifa, kas ir balstīts uz sistēmas robežcenas vidējo laikā svērto cenu (minētā nolēmuma 148. un 149. punkts). Tā apgalvo, ka šo atzinumu ir apstiprinājuši citi eksperti, kuru viedokļa izklāsts ir apkopots šā nolēmuma 150.–154. punktā. No iepriekšminētā tā izdara secinājumu, ka saskaņā ar pilnībā atbilstošu praksi enerģētikas tirgū ir tas, ka tādam patērētājam kā personai, kas iestājusies lietā, tiek noteikts tarifs, kurš balstīts uz kopējām ar brūnoglēm darbināmo pamatslodzes elektrostaciju enerģijas izmaksām, un ka šāds tarifs atbilst RAE Lēmumā Nr. 692/2011 noteiktajiem kritērijiem (šā paša nolēmuma 155. un 156. punkts).

176    Šajā ziņā šķīrējtiesa noraida prasītājas argumentus, ar kuriem tā apšauba šo vērtējumu, jo tās piedāvātais tarifs nav saderīgs ar RAE Lēmumiem Nr. 692/2011 un Nr. 798/2011, ciktāl tas nozīmē, ka kopējās izmaksas tiek sadalītas vienādi starp visiem patērētājiem, kā rezultātā no katra tiek iekasēta vienāda cena par katru diennakts stundu. Šis “horizontālās sadales tarifs” izraisītu ievērojami augstāku cenu mājsaimniecībām un citiem patērētājiem, kuriem nav tipiska patēriņa profila, proti, tiem, kas izmanto pīķa slodzi [smailstrāvas slodzi] (šķīrējtiesas nolēmuma 156.–163. un 169. punkts). Tas pats attiecas uz prasītājas argumentu, ka brūnogļu pamatslodzes elektrostaciju izmaksas neatspoguļojot piegādes izmaksas, jo tajā izskatāmais strīds neattiecoties uz prasītājas izmaksām, bet gan uz tāda tarifa piemērošanu, kurš sedz šīs izmaksas un kurā ņemts vērā personas, kas iestājusies lietā, patēriņa profils, saskaņā ar RAE Lēmumu Nr. 692/2011 un ņemot vērā Lēmumu Nr. 798/2011 un nolēmumu Nr. 8/2010. Šī tiesa uzskata, ka gadījumā, ja personas, kas iestājusies lietā, piedāvātā tarifu noteikšana tiktu piemērota atsevišķi visiem patērētājiem vai visām patērētāju kategorijām, tās rezultātā prasītājas izmaksas tiktu atgūtas 100 % apmērā katru gadu, kas atbilst tarifu noteikšanas pamatprincipiem, kā arī šķīrējtiesas kompromisa nosacījumiem (minētā nolēmuma 165. punkts). Turklāt tā apstrīd, ka personas, kas iestājusies lietā, piedāvātā tarifu noteikšana izraisa šķērssubsidēšanu starp dažādām patērētāju kategorijām vai var izkropļot konkurenci, un noraida pārējos prasītājas argumentus, ar kuriem tiek apšaubīts šis vērtējums (šā nolēmuma 166.–183. punkts).

177    Visbeidzot, runājot par šķīrējtiesas kompromisā noteikto piegādes nosacījumu samērīgo raksturu, šķīrējtiesa sava nolēmuma 184.–207. punktā būtībā izklāsta:

–        prasītājas piedāvātā tarifa, kurš balstīts uz sistēmas robežcenu, piemērošana personai, kas iestājusies lietā, nav saderīga ar šķīrējtiesas kompromisu, jo minētais tarifs neatspoguļo prasītājas faktiskās izmaksas (185. un 186. punkts);

–        tarifa A‑150 piemērošana personai, kas iestājusies lietā, nav saderīga ar šķīrējtiesas kompromisu (187. punkts);

–        no visām piedāvātajām tarifu noteikšanas metodēm vienīgā, kura ir saderīga ar šķīrējtiesas kompromisu, ir tā, kas nosaka vienotas likmes tarifu vienā zonā, kurš ir izlīdzināts visa gada stundu garumā un ir balstīts uz prasītājas izmantoto brūnogļu elektrostaciju izmaksām (188. punkts);

–        nolīguma projekts ir jāatjaunina, jāgroza un jāpārstrukturē saskaņā ar iepriekš minēto; šajā nolūkā ir jānosaka cena, kas izriet no minētā tarifa, kurš atbilst personas, kas iestājusies lietā, patēriņa īpašībām un sedz vismaz prasītājas izmaksas attiecīgajā laikposmā (189. punkts);

–        prasītāja nav sniegusi pietiekamu informāciju par savu brūnogļu elektrostaciju faktiskajām izmaksām attiecīgajā laikposmā (191. punkts);

–        sniegto informāciju par to akmeņogļu un brūnogļu elektrostaciju ražošanas izmaksām, kuras varētu tikt vai tiks uzbūvētas nākotnē, nevar ņemt vērā, jo tās neattiecas uz izmaksām, kas saistītas ar attiecīgajā laikposmā pastāvošajām elektrostacijām (193. punkts);

–        saskaņā ar M. B. zvērestam pielīdzināmo paziņojumu, kurā ir sniegta detalizēta, pilnīga un uzticama informācija par prasītājas brūnogļu elektrostaciju izmaksām attiecīgajā laikposmā, kurināmo brūnogļu izmaksas 2009. gadā bija 24,5 EUR/MWh, bet “enerģijas” izmaksas, proti, pastāvīgās izmaksas, ko paaugstināja mainīgās izmaksas, kuras nav saistītas ar kurināmā izmaksām, kā arī ražošanas vērtības samazināšanās un finansiālās izmaksas bija 12,2 EUR/MWh, tādējādi brūnogļu elektrostaciju ražošanas kopējās izmaksas bija 36,46 EUR/MWh, kas tika koriģētas līdz 37,34 EUR/MWh, ņemot vērā ekstrakcijas un tirdzniecības samērīgās izmaksas (195. punkts);

–        attiecībā uz prasītājas pastāvīgajām izmaksām par vienību, kuras ir jāsedz personai, kas iestājusies lietā, saskaņā ar šķīrējtiesas nolēmuma 200. punktā izklāstīto aprēķinu izveidojas summa 12,1 EUR/MWh (201. punkts);

–        tarifs, kurš atbilst personas, kas iestājusies lietā, patēriņa īpašībām un sedz prasītājas izmaksas attiecīgajā laikposmā, ir jānosaka (neto) 36,6 EUR/MWh (24,5 + 12,1) apmērā (202. punkts);

–        ņemot vērā tostarp faktu, ka, pirmkārt, saskaņā ar 2012. gada janvāra tarifu persona, kas iestājusies lietā, maksā prasītājai par dažādām izmaksām, pakalpojumiem un maksām kopējo summu 4,06 EUR/MWh un, otrkārt, personas, kas iestājusies lietā, patēriņš visu gadu ir praktiski stabils un attiecīgajā laikposmā nav mainījies, šī summa ir saprātīgi aprēķināta par minēto laikposmu un kopējā cena ir noteikta 40,66 EUR/MWh apmērā (36,6 + 4,06) (203. punkts);

–        attiecībā uz 4710 stundām kopējā cena par vienību, ko prasītāja bija piekritusi prasīt maksāt personai, kas iestājusies lietā, pamatnolīgumā bija minēta summa 40,70 EUR/MWh, kura ietvēra visus minētā pamatnolīguma 1.2. punktā norādītos izdevumus, līdz ar to ir pierādīts, ka šī cena sedz gan prasītājas ražošanas izmaksas, gan šīs izmaksas (204. un 205. punkts);

–        tarifs, kuru prasītāja bija piekritusi prasīt maksāt personai, kas iestājusies lietā, par enerģijas piegādi saskaņā ar pamatlīgumu, runājot par 4710 stundām gadā, proti, 40,7 EUR/MWh, ja tas tiek piemērots visām gada stundām, sedz prasītājas kopējās izmaksas, proti, 36,6 EUR/MWh, un tas atbilst personas, kas iestājusies lietā, patēriņa īpašībām šķīrējtiesas kompromisa izpratnē, ja tiek pievienotas piemērojamās izmaksas (40,66 EUR/MWh) (206. punkts).

178    Iepriekš 171.–177. punktā izklāstītā šķīrējtiesas nolēmuma vairākuma balsojuma vērtējumu apstrīd minētā nolēmuma mazākuma balsojums tā 217.–262. punktā.

179    Runājot par prasītājas izmaksām, šķīrējtiesas nolēmuma mazākuma balsojumā būtībā ir norādīts, ka nevar neņemt vērā faktu, ka tā šobrīd, tāpat kā attiecīgajā laikposmā, darbojas kā vertikāli integrēts uzņēmums, kas vienlaikus ir iesaistīts enerģijas ražošanā un piegādē. Prasītājas faktiskās izmaksas šajā statusā, pamatojoties uz gada, nevis stundu bāzi, esot visu tās elektrostaciju mainīgās un pastāvīgās kopējās izmaksas attiecīgajā laikposmā, tām pieskaitot pirkumu izmaksas, ko tā veikusi no trešajām personām, izmantojot “DAS sistēmu”, un izmaksas, kuras ir radušās saistībā ar enerģijas piegādātājiem ārpus šīs sistēmas un kas ir noteiktas ar piemērojamajiem noteikumiem, tostarp enerģijas piegādes sertifikātiem (turpmāk tekstā – “EPS”) par elektroenerģijas emisiju izmaksām, mainīgo izmaksu atgūšanas mehānismu, CO2 emisijas tiesību iegādes izmaksām, citām valsts noteiktām maksām, piemēram, sistēmas un tīkla lietošanas maksas, īpašu nodevu, ko iekasē par piesārņojošām gāzveida emisijām, un visiem nodokļiem, kas dažkārt piemērojami saskaņā ar Grieķijas tiesību aktiem, ar kuriem reglamentē elektrības piegādi. Tā kā attiecīgo izmaksu līmenis, kas attiecas uz pašu ražošanu un piegādi, kuru veic trešās personas, variējas atkarībā no dienas un stundas, būtu saprātīgi šajā ziņā pieņemt koeficientu 70/30. Būtu neatbilstoši šķīrējtiesas kompromisa kritērijiem, kas attiecas uz prasītājas kā vertikāli integrēta uzņēmuma faktiskajām izmaksām, ņemt vērā vai koncentrēties tikai uz vienu no šīm divām sastāvdaļām, neņemot vērā otru. Šo pašu iemeslu dēļ šīs izmaksas nevar ierobežot ne ar elektroenerģijas ražošanas izmaksām, ne ar vienu prasītājas izmantoto elektrostaciju kategoriju (minētā nolēmuma 217.–222. punkts).

180    Šķīrējtiesas nolēmuma mazākuma balsojumā ir precizēti iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka vairākuma balsojums ir balstīts uz kļūdainu tarifu noteikšanas metodi, ņemot vērā prasītājas faktiskās kopējās izmaksas (minētā nolēmuma 227.–262. punkts).

181    Saskaņā ar šķīrējtiesas nolēmuma mazākuma balsojumu vispirms, būtībā, vairākuma balsojumā ir atzīts, ka sistēmas robežcena pati par sevi neatspoguļo prasītājas faktiskās izmaksas un netiek izmantota tikai šo izmaksu noteikšanai, bet minētā laikā svērtā cena ir arī līdzeklis, lai noteiktu tarifu enerģijas apjomam, ko prasītājai piegādājušas trešās personas. Ar prasītājas piedāvāto metodi piegādes patērētājiem izmaksas, kuras ir balstītas tieši uz sistēmas raksturīgajām iezīmēm, tiktu piešķirtas, pamatojoties uz enerģijas daudzumu, ko katrs patērētājs ir patērējis katrā stundā. Saskaņā ar šo metodi no lielajiem patērētājiem, ņemot vērā, ka enerģijas piegādes izmaksas tiktu sadalītas uz lielāku stundu skaitu, tiktu iekasēta zemāka cena nekā no mazajiem patērētājiem. Tādējādi šī metode esot pilnībā saderīga ar principiem, kas noteikti RAE Lēmumā Nr. 692/2011, šķīrējtiesas kompromisa kritērijiem un līgumslēdzēju pušu nodomiem. Runa esot par metodi, kura balstīta uz izmaksām un kurā, pirmkārt, tiek ņemts vērā katra patērētāja profils, it īpaši to patēriņa līknes un slodzes koeficients, otrkārt, precīzāk tiek atspoguļotas enerģijas piegādes faktiskās izmaksas (ražošanas izmaksas, tirdzniecības izmaksas, saprātīga peļņa), treškārt, netiek veidotas cenas, kas liegtu jauniem konkurentiem ienākt tirgū, kā tas ir gadījumā, kad tarifu noteikšana ir balstīta uz lētāko enerģijas avotu, un, ceturtkārt, tiek ņemts vērā tas, ka personai, kas iestājusies lietā, kopā ar citiem patērētājiem ir pieprasījums pēc enerģijas katrā diennakts stundā (minētā nolēmuma 231. un 232. punkts).

182    Turpinājumā – šķīrējtiesas nolēmuma mazākuma balsojumā būtībā ir atgādināti trīs revīzijas uzņēmuma tehniskie ziņojumi, saskaņā ar kuriem vidējā laikā svērtā cena, kas prasītājai radās saistībā ar enerģijas ražošanu un elektroenerģijas piegādi trešām personām, 2011. gadā bija 72,42 EUR/MWh un 2012. gadā – 78,53 EUR/MWh. Šīm cenām būtu jāpiemēro apjoma atlaides atbilstoši konkurences tiesību prasībām (minētā nolēmuma 233. un 234. punkts).

183    Turklāt šķīrējtiesas nolēmuma mazākuma balsojumā ir kritizēti argumenti par tarifu noteikšanas metodi, tostarp kā nesaderīgu ar šķīrējtiesas kompromisa un RAE Lēmuma Nr. 692/2011 prasībām (minētā nolēmuma 235.–249. punkts). Konkrēti, vienotas likmes atsauce uz lētākas ražošanas jaudas mainīgajām un pastāvīgajām izmaksām radot izkropļotu priekšstatu par prasītājas izmaksām, jo elektroenerģijas ražošanas elektrostaciju pastāvīgo un mainīgo izmaksu kombinācija mainās atkarībā no darbības stundu skaita. Tādējādi atsauce uz elektroenerģiju, kas saražota uz brūnogļu bāzes, rada kļūdainu priekšstatu, ka izmaksas tiks samazinātas augsta pieprasījuma stundās, jo tajās ir ņemtas vērā tikai konkrētas elektrostaciju kategorijas mainīgās izmaksas, nevis to elektrostaciju līdzdalība, kurām šajā pašā laikposmā ir augstākas ražošanas kopējās izmaksas par katru vienību (šā nolēmuma 245. punkts). Turklāt ar vairākuma balsojumu apstiprinātā tarifu noteikšanas metode nesniedzot piemērotus stimulus racionālākai enerģijas izmantošanai, jo ar to nesamērīgi tiekot ierobežota patērētāju spēja saņemt zemākas mainīgās izmaksas par elektroenerģiju, kas ražota ar brūnoglēm darbināmās elektrostacijās (tā paša nolēmuma 246. punkts). Turklāt minētā metode radot paaugstinātu risku, ka varētu būt šķēršļi iekļūšanai tirgū, kaitējot jauniem konkurentiem, vienlaikus pastiprinot iespēju veikt prettiesisku dempingu. Neesot arī pamatoti izveidot saikni starp tarifu, uz kuru persona, kas iestājusies lietā, var pretendēt, un brūnogļu elektrostaciju izmaksām, jo tās ievada visu “pool” saražoto enerģiju, kas padarītu neiespējamu šādas saiknes esamības pārbaudi. Tādējādi patērētāji, kas dod ieguldījumu visa pieprasījuma veidošanā, elektroenerģiju iegādāsies jauktā veidā no dažādām elektrostacijām ar zemām, vidējam vai augstām un mainīgām izmaksām atkarībā no patēriņa stundām. Persona, kas iestājusies lietā, neesot izņēmums šajā ziņā, bet gan dodot ieguldījumu sistēmas pieprasījumā gan augsta patēriņa stundās, gan zema patēriņa stundās, līdz ar to tarifam esot jāatspoguļo visu elektrostaciju vidējās operatīvās izmaksas (attiecīgā nolēmuma 247. un 248. punkts).

184    Visbeidzot, ar šķīrējtiesas nolēmuma mazākuma balsojumu tiek apstrīdēta vienības cenas noteikšanas metode, kas notiek, sasaistot pamatslodzi ar pamatslodzes vienību (minētā nolēmuma 250.–262. punkts). Loģikas un sistēmiskās saskaņotības dēļ šādai metodei būtu jābalstās uz brūnogļu elektrostacijas kopējām pastāvīgajām un mainīgajām izmaksām, nevis uz izmaksu sastāvdaļu sajaukumu, kuras izriet no vairākām metodoloģiskajām pieejām. Turklāt šāds aprēķins galvenokārt attiektos uz esošas attiecīgā piegādātāja elektrostacijas izmaksām un tajā nebūtu jāņem vērā hipotētiski modeļi (šā nolēmuma 251. punkts). Attiecībā uz brūnogļu elektrostaciju mainīgajām izmaksām mazākuma balsojumā ir apstrīdēta M. B. secinājumu pamatotība (šā paša nolēmuma 252. un 253. punkts). Būtībā tajā ir uzskatīts, ka nav pierādījumu, ka pamatnolīgumā paredzētais tarifs 40,7 EUR/MWh segtu prasītājas ražošanas izmaksas un citas maksas (attiecīgā nolēmuma 254. un nākamie punkti), un lēsts, ka tarifs nekādā ziņā nevarētu būt zemāks par 46,08 EUR/MWh, ņemot vērā 33,98 EUR/MWh kā vidējās brūnogļu izmaksas u.c. un 12,1 EUR/MWh enerģijas izmaksas (nolēmuma 262. un 274. punkts). Visbeidzot, tajā apšaubīti vairākuma balsojumā izdarītie secinājumi, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā (attiecīgā nolēmuma 263.–268. punkts).

185    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai nerastos šaubas vai nopietnas grūtības, Komisijai nebija tiesību, pamatojoties uz sarežģītu parasto tirgus apstākļu analīzi, atteikties pārbaudīt, vai ar attiecīgo tarifu, kāds tas tika noteikts šķīrējtiesas nolēmuma vairākuma balsojumā, varēja piešķirt personai, kas iestājusies lietā, priekšrocību un līdz ar to – valsts atbalstu.

186    Pirmkārt, detalizēts šķīrējtiesas nolēmuma vairākuma un mazākuma balsojuma pretrunīgo pamatojuma iemeslu izklāsts pierāda, ka piemērotas tarifu noteikšanas metodes un it īpaši prasītājas “faktisko” izmaksu noteikšana ietver sarežģītus ekonomiskus un tehniskus vērtējumus gan saistībā ar Grieķijas enerģētikas tirgus struktūru un darbību, gan attiecīgajām personas, kas iestājusies lietā, un prasītājas ekonomiskajām situācijām, tostarp to darījumu attiecībām, kurām ir nozīme, nosakot, vai enerģijas piegādes tarifs atbilst “tirgus cenai”. Tomēr, kā izriet no iepriekš 164.–185. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, piemērojot tikai privātā tirgus dalībnieka principu jautājumam par to, vai šāds tirgus dalībnieks – tāpat kā prasītāja – būtu pakļāvies šķīrējtiesai, Komisija deleģēja šos sarežģītos vērtējumus Grieķijas iestādēm, vienlaikus neievērojot savu kontroles pienākumu, kas atgādināts iepriekš šī sprieduma 143.–148. punktā, vai pat pieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā un vērtējumā šajā ziņā.

187    Otrkārt, ņemot vērā šķīrējtiesas nolēmuma vairākuma un mazākuma balsojumā paustos detalizētos un pretrunīgos elementus, ir jānorāda, ka, ņemot vērā informācijas elementus, ko prasītāja bija iesniegusi administratīvajā procesā, tostarp trīs revīzijas uzņēmuma tehniskos ziņojumus, Komisijai būtu bijis jāsniedz savs vērtējums par to, vai tostarp prasītājas izmaksu noteikšanas metode, kā to piemēroja šķīrējtiesa, ir bijusi gan piemērota, gan pietiekami ticama, lai konstatētu, ka attiecīgais tarifs bija saderīgs ar parastiem tirgus nosacījumiem, riskējot vairot nopietnas grūtības vai šaubas Regulas 2015/1589 4. panta 3. un 4. punkta izpratnē par tā atbilstību valsts atbalsta raksturam, kā rezultātā tai vajadzēja pieņemt lēmumu uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.

188    Šajā ziņā Komisijai it īpaši bija jāšaubās par šādiem pretrunīgiem elementiem:

–        prasītājas izmaksu raksturojums, ņemot vērā tās vertikāli integrēta uzņēmuma statusu, kura konsolidētā bilance ir balstīta uz finanšu plūsmas iekšēju grāmatvedības nodošanu starp prasītājas ražošanas un piegādes vienībām (pamatojoties uz tā saukto “divpusējo finanšu nolīgumu”) (skat. iepriekš 173. punktu;

–        apgalvotā nepieciešamība noteikt prasītājas faktiskās izmaksas, pamatojoties uz gada, nevis stundu bāzi, ņemot vērā it īpaši visu tās rīcībā esošo elektrostaciju kopējās mainīgās un pastāvīgās izmaksas (skat. iepriekš 174. punktu);

–        izvēles atbilstīgums starp “DEI/PwC” piedāvāto tarifu, kurš ir balstīts uz sistēmas robežcenu un vidējo laikā svērto cenu, kas noved pie “horizontālās sadales tarifa”, no vienas puses, un personas, kas iestājusies lietā, piedāvāto tarifu, kurš ir balstīts uz prasītājas brūnogļu elektrostaciju pastāvīgajām un mainīgajām izmaksām, proti, uz minimālām ilgtermiņa izmaksām katram patērētājam, no otras puses (skat. iepriekš 174. punktu);

–        šo piedāvāto tarifu saistība ar vajadzību segt prasītājas faktiskās (mainīgās un pastāvīgās) izmaksas un tās ietekme uz tarifiem, kuri jāiekasē attiecībā uz dažādiem patēriņa profiliem, vai nu par pamatslodzi, tostarp personas, kas iestājusies lietā, vai par pīķa slodzi [smailstrāvas slodzi], vai paaugstinātu slodzi (skat. iepriekš 174. punktu);

–        tarifu noteikšanas metodes izvēles iespējamā ietekme uz konkurenci Grieķijas enerģētikas tirgū (skat. iepriekš 176. punktu);

–        tādu informācijas elementu pietiekamība, ko prasītāja iesniegusi, lai pierādītu tās faktiskās izmaksas, it īpaši tās, kas saistītas ar tās ar brūnoglēm darbināmo ražošanas elektrostaciju darbību (skat. iepriekš 177. punktu).

189    Jākonstatē, ka pretēji Komisijas uzskatam tā otrajā apstrīdētajā lēmumā nav izpildījusi kontroles prasības, kas tai noteiktas saistībā ar objektīvo šaubu vai nopietnu grūtību jēdzienu, ņemot vērā, tās ieskatā, vienīgi “indikatīvi” elektroenerģijas tirgus tiesisko regulējumu Grieķijā (18., 20., 21., 29., 33., 37., 40. un 41. punkts, kā arī 5., 6. un 13.–18. zemsvītras piezīme), personas, kas iestājusies lietā, vispārējo patēriņa profilu (31. punkts un 3. zemsvītras piezīme), prasītājas kā elektroenerģijas ražotājas un piegādātājas īpašības (30. punkts un 7. zemsvītras piezīme), kā arī vispārīgos apstākļus strīdā starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā (2.1. un 2.2. sadaļa un 34.–38. un 42. punkts).

190    Turklāt, ņemot vērā to, ka Komisija nav pārbaudījusi šos sarežģītos ekonomiskos un tehniskos elementus, vajadzības gadījumā izmantojot iekšējo vai ārējo ekspertu palīdzību, un tādējādi nav pamatojusi otro apstrīdēto lēmumu, Vispārējai tiesai nav ne nepieciešams, ne juridiski iespējams aizstāt Komisijas vērtējumu ar savējo. Šajā ziņā Savienības tiesai ar savu ekonomisko vērtējumu nav jāaizstāj Komisijas vērtējums, nedz arī jāaizpilda iespējamās nepilnības apstrīdētā lēmuma pamatojumā ar tajā neminētiem iemesliem, lai nepārsniegtu savas likumības pārbaudes saskaņā ar LESD 263. pantu robežas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 75., 88. un 89. punkts; 2013. gada 24. oktobris, Land Burgenland u.c./Komisija, C‑214/12 P, C‑215/12 P un C‑223/12 P, EU:C:2013:682, 77. un 78. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2019. gada 11. decembris, Mytilinaios Anonymos Etairia – Omilos Epicheiriseon, C‑332/18 P, EU:C:2019:1065, 128.–131. punkts).

191    No tā izriet, ka šajā gadījumā Vispārējā tiesa nevarētu izvērtēt prasītājas dažādo iebildumu un argumentu pamatotību attiecībā uz to, vai šķīrējtiesas vērtējums, kas ir attiecīgā tarifa noteikšanas pamatā, iespējams, ir juridiski vai faktiski kļūdains, ne arī jautājumu par to, vai šīs lietas gadījums ir salīdzināms ar situāciju, kas ir lēmuma Alcoa pamatā. Proti, iepriekš izklāstītie elementi ir pietiekami, lai secinātu, ka, neveicot detalizētāku pārbaudi par informācijas elementiem, kuri ir būtiski priekšrocības kritērija piemērošanā, it īpaši par to, vai attiecīgais tarifs atbilst parastiem tirgus apstākļiem, Komisijai būtu vajadzējis saskarties ar nopietnām grūtībām vai šaubām Regulas 2015/1589 4. panta 3. un 4. punkta izpratnē, kurā ir prasīts, lai tā uzsāktu formālo izmeklēšanas procedūru.

c)      Secinājumi lietā T740/17

192    Tādējādi trešais un ceturtais pamats un piektā pamata pirmā un otrā daļa ir jāapmierina, nelemjot par pārējām minētā pamata daļām.

193    Līdz ar to prasība lietā T‑740/17 ir jāapmierina un otrais apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, nelemjot par pārējiem pamatiem.

194    Tā kā otrais apstrīdētais lēmums tādējādi ir atzīts par spēkā neesošu LESD 264. panta pirmās daļas izpratnē, tas ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un uzskatīts par tādu, kas nekad nav pastāvējis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. marts, River Kwai International Food Industry/AETMD, C‑144/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:266, 45.–57. punkts). No tā izriet, ka ar minēto lēmumu nevarēja atcelt un aizstāt ne pirmo apstrīdēto lēmumu, ne apstrīdēto vēstuli.

195    Līdz ar to, kā Komisija šajā gadījumā atzina tiesas sēdē, lietas T‑639/14 RENV un T‑352/15 nav zaudējušas savu priekšmetu un ir jālemj par prasībām minētajās lietās.

C.      Par lietu T352/15

196    Attiecībā uz prasību lietā T‑352/15 pietiek konstatēt, ka, pirmkārt, ņemot vērā iepriekš 194. un 195. punktā izklāstīto, tā saglabā savu priekšmetu, līdz ar to Komisijas lūgums izbeigt tiesvedību lietā pirms sprieduma taisīšanas ir jānoraida.

197    Otrkārt, iepriekš 70.–103. punktā izklāstīto iemeslu dēļ, kas mutatis mutandis ir piemērojami pirmajam apstrīdētajam lēmumam, kura saturs ir gandrīz identisks otrā apstrīdētā lēmuma saturam, prasība ir jāatzīst par pieņemamu.

198    Proti, pirms minētās prasības pamatojumam izvirzītajiem atcelšanas pamatiem ir ievaddaļa, kurā ir precizēts tās priekšmets, proti, atsaukties uz “[nopietnām] šaubām” vai “nopietnām grūtībām” judikatūras izpratnē. Tāpat pirmajā, trešajā, ceturtajā, piektajā un sestajā pamatā ir tieša atsauce uz jēdzieniem “šaubas” vai “nopietnas grūtības” (prasības pieteikuma 61., 62., 87., 100., 114., 119., 134., 158., 176. un 196. punkts). Attiecībā uz otro pamatu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un rūpīgas un pilnīgas lietas izskatīšanas pienākuma neizpildi, kam būtībā ir formāls un procesuāls raksturs, iepriekš 100. punktā izklāstītie apsvērumi ir piemērojami mutatis mutandis.

199    Treškārt, ņemot vērā gandrīz identisku apstrīdēto lēmumu saturu, iepriekš 138.–192. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir jāapmierina otrais un trešais pamats un ceturtā pamata pirmā un otrā daļa, kas atbilst trešajam un ceturtajam pamatam un piektā pamata pirmajai un otrajai daļai lietā T‑740/17.

200    No tā izriet, ka prasība lietā T‑352/15 arī ir jāapmierina un pirmais apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, nelemjot par pārējām prasītājas izvirzītajām daļām un pārējiem pamatiem.

201    Atbilstoši iepriekš 194. punktā izklāstītajam, tā kā pirmais apstrīdētais lēmums nebija spēkā, ar to nevarēja atcelt un aizstāt strīdīgo vēstuli, līdz ar to lieta T‑639/14 RENV nevarēja zaudēt savu priekšmetu šī iemesla dēļ.

202    Līdz ar to šī iemesla dēļ ir jālemj arī par lietu T‑639/14 RENV.

D.      Par lietu T639/14 RENV

1.      Par lūgumu izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas un par pieņemamību

203    Vispirms ir jānoraida Komisijas lūgums izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas šī sprieduma 194. un 201. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

204    Attiecībā uz prasības pieņemamību pietiek atgādināt motīvus, kas izklāstīti iepriekš 70.–103. punktā un kas mutatis mutandis ir piemērojami strīdīgajai vēstulei, un no kuriem arī izriet, ka tā ir apstrīdams tiesību akts.

205    Šajā ziņā Tiesa nosprieda, ka, pieņemot strīdīgo vēstuli, Komisija bija pieņēmusi aktu par lietas izbeigšanu, ar kuru tā nolēma izbeigt sākotnējās izskatīšanas procedūru, kas tika uzsākta ar prasītājas sūdzību, konstatēja, ka uzsāktā izmeklēšana nav ļāvusi secināt, ka pastāv atbalsts LESD 107. panta izpratnē, un tādējādi bija attiekusies uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru. Tā uzskata, ka tādējādi Komisija ir ieņēmusi galīgu nostāju attiecībā uz prasītājas lūgumu konstatēt LESD 107. un 108. panta pārkāpumu. Tā precizēja, ka, tā kā šī vēstule liedza prasītājai iesniegt savus apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros, minētā vēstule radīja saistošas juridiskas sekas, kas varēja ietekmēt prasītājas intereses. Tā izdarīja secinājumu, ka šis lēmums ir apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 31. maijs, DEI/Komisija, C‑228/16 P, EU:C:2017:409, 30. un 31. punkts, un tajos minētā judikatūra).

206    Turklāt pirms prasības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem ir ievaddaļa, kurā ir precizēts tās mērķis – atsaukties uz “[nopietnām] šaubām” vai “nopietnām grūtībām” judikatūras izpratnē (skat. prasības pieteikuma 51.–53. punktu). Tāpat otrajā un trešajā pamatā par attiecināmības un priekšrocības kritērijiem (prasības pieteikuma 90. un 128. punkts) ir skaidra atsauce uz jēdzieniem “šaubas” vai “nopietnas grūtības” (prasības pieteikuma 145. un 152. punkts). Runājot par pirmo un ceturto pamatu, pietiek konstatēt, ka tiem ir formāls un procesuāls raksturs un tie ir tieši saistīti ar jautājumu, vai Komisija ir izmeklējusi un pamatojusi visus būtiskos un nepieciešamos elementus, lai pārvarētu šaubas vai grūtības, kas radušās sākotnējās izskatīšanas stadijā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 10. jūlijs, Smurfit Kappa Group/Komisija, T‑304/08, EU:T:2012:351, 81. punkts; 2019. gada 20. jūnijs, a&o hostel and hotel Berlin/Komisija, T‑578/17, nav publicēts, EU:T:2019:437, 59. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 12. septembris, Achemos Grupė un Achema/Komisija, T‑417/16, nav publicēts, EU:T:2019:597, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

207    Līdz ar to prasība ir jāatzīst par pieņemamu attiecībā uz visiem tās pamatojumam izvirzītajiem pamatiem.

2.      Par lietas būtību

a)      Par atcelšanas pamatiem

208    Šīs prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus atcelšanas pamatus.

209    Ar pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka strīdīgajā vēstulē ir pieļauts būtisks procedūras noteikuma pārkāpums, jo Komisija neesot ievērojusi procesuālos nosacījumus, kas nepieciešami lēmuma izbeigt sūdzības izskatīšanu pieņemšanai.

210    Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu “tiesisku un faktisku” kļūdu vērtējumā attiecībā uz LESD 107. un 108. panta interpretāciju un piemērošanu, uzskatīdama, ka attiecīgais pasākums nebija attiecināms uz Grieķijas valsti un līdz ar to nav uzskatāms par valsts atbalstu.

211    Ar trešo pamatu prasītāja uzskata, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu “tiesisku un faktisku” kļūdu vērtējumā attiecībā uz LESD 107. un 108. panta interpretāciju un piemērošanu, konstatēdama, ka attiecīgais pasākums neradīja priekšrocību personai, kas iestājusies lietā.

212    Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, savu pienākumu pārbaudīt visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā arī “labas pārvaldības” principu.

b)      Par pirmo pamatu, kas attiecas uz būtisku procedūras noteikuma pārkāpumu

213    Prasītāja būtībā apgalvo, ka strīdīgajā vēstulē ir pieļauts formas trūkums vai procesuāls pārkāpums, ņemot vērā, ka minētās Konkurences ĢD nodaļas vadītāja parakstītās un prasītājai nosūtītās vēstules vietā Komisijai bija jāpieņem formāls lēmums atbilstoši Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktam un tas jānosūta Grieķijas Republikai.

214    Komisija, ko atbalsta persona, kas iestājusies lietā, atbild, ka pirmo apstrīdēto lēmumu pieņēma komisāru kolēģija saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. pantu, tādējādi strīdīgā vēstule, kas papildināta ar šo lēmumu, nav uzskatāma par būtisku procedūras noteikuma pārkāpumu. Tā precizē, ka prasītāja turpina jaukt savus galvenos argumentus, saskaņā ar kuriem šis lēmums likumīgi aizstājot šo vēstuli un tādēļ esot lietderīgi pasludināt tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas, ar saviem pakārtotajiem argumentiem, saskaņā ar kuriem ar minēto lēmumu esot novērstas minētās vēstules nepilnības. Taču ar šo pašu lēmumu “pievienotie elementi” esot tieši tie elementi, kas paredzēti šim nolūkam.

215    Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, pirmkārt, Komisija, vēlākais, pieņemot otro apstrīdēto lēmumu, atzina, ka šis pamats ir pamatots. Strīdīgā vēstule pauž Komisijas dienestu galīgo nostāju par prasītājas sūdzībām, izbeidzot to izskatīšanu. Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šāda vēstule ietver apstrīdamu lēmumu, kas ir pieņemts sākotnējās izskatīšanas stadijas noslēgumā atbilstoši Regulas 2015/1589 4. panta 2. vai 3. punktam un kas ir netieši adresēts attiecīgajai dalībvalstij un kas tātad ir jāpieņem Komisijai kā koleģiālai struktūrai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 37.–40. punkts; 2010. gada 16. decembris, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑362/09 P, EU:C:2010:783, 63. punkts, un 2017. gada 31. maijs, DEI/Komisija, C‑228/16 P, EU:C:2017:409, 29. punkts).

216    Otrkārt, Komisija atzīst, ka strīdīgā vēstule netika pieņemta saskaņā ar šim nolūkam atbilstošajām procesuālajām normām (skat. turpmāk 222. punktu), kas tieši ir pamatojums, uz kuru tā atsaucas otrā apstrīdētā lēmuma 8. un 51. punktā un savai aizstāvībai lietā T‑740/17, lai minēto vēstuli atsauktu un aizstātu ar šo lēmumu atbilstoši prasībām, kuras Tiesa ir noteikusi 2017. gada 31. maija spriedumā DEI/Komisija (C‑228/16 P, EU:C:2017:409, 32., 40. un 41. punkts).

217    Līdz ar to šis pamats ir jāapmierina.

c)      Par otro pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu “tiesisku un faktisku” kļūdu vērtējumā attiecībā uz LESD 107. un 108. panta interpretāciju un piemērošanu saistībā ar attiecināmības kritēriju

218    Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu “tiesisku un faktisku” kļūdu vērtējumā, interpretēdama LESD 107. un 108. pantu, apgalvodama, ka šķīrējtiesas nolēmums nevar būt atbalsta pasākums, kurš būtu attiecināms uz Grieķijas valsti. Tā uzskata, ka vēršanās šķīrējtiesā ir alternatīvs mehānisms strīdu izšķiršanai, ko parasti veic parastās tiesas, vienlaikus radot būtībā tādas pašas tiesiskās sekas, it īpaši attiecībā uz beigās pieņemtā nolēmuma saistošo raksturu un izpildāmību. Tā uzskata, ka pēc sava rakstura un mērķa minētais nolēmums ir uz Grieķijas valsti attiecināms publiskas varas akts, kas tai uzliek par pienākumu juridiski saistošā un izpildāmā veidā sniegt valsts līdzekļus. Tādējādi tā secina, ka attiecīgais tarifs ir attiecināms uz Grieķijas valsti, tādēļ Komisijai vismaz vajadzēja būt “nopietnām šaubām” un līdz ar to tai bija jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, lai ļautu prasītājai it īpaši iesniegt savus apsvērumus.

219    Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, norāda, ka otrais un trešais pamats ir saistīts ar attiecināmības un priekšrocības nosacījumiem. Iebildumu rakstā tā vienīgi apgalvo, ka, ņemot vērā, ka nosacījumi, kas nepieciešami, lai konstatētu valsts atbalsta esamību, ir kumulatīvi, pietiek ar to, ka tiek pierādīts, ka viens no šiem diviem nosacījumiem nav izpildīts, lai varētu secināt, ka valsts atbalsts nepastāv. Pēc tam tā pauž viedokli tikai par to, vai priekšrocības esamību var izslēgt, pamatojoties uz to, ka prasītāja ir rīkojusies kā informēts privātais ieguldītājs.

220    Atbildē uz repliku Komisija piebilst, ka otrais un trešais pamats nav efektīvs, jo neviens no tiem pats par sevi nevar izraisīt strīdīgās vēstules atcelšanu. Ņemot vērā, ka minētā vēstule ir balstīta uz kopīgu attiecināmības un priekšrocības nosacījumu neesamību, lai secinātu, ka valsts atbalsts nepastāv, prasītājai šajā ziņā esot bijis jāizvirza tikai viens pamats, kas attiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo esot kļūdaini novērtēta gan attiecināmības, gan priekšrocības neesamība. Taču otrais pamats pats par sevi nevar izraisīt šādu atcelšanu, “jo priekšrocības neesamība neiekļaujas minētā pamata argumentos un ir pietiekama, lai izdarītu secinājumu par valsts atbalsta neesamību”. Tas pats attiecoties uz trešo pamatu, “jo attiecināmības neesamība neiekļaujas minētā pamata argumentos un ir pietiekami, lai izdarītu secinājumu par valsts atbalsta neesamību”.

221    Komisija būtībā precizē, ka attiecināmības neesamība nav strīdīgās vēstules pamatojuma “būtiska daļa”. Šis aspekts tāpat kā priekšrocības neesamības aspekts šajā vēstulē esot aplūkots tikai īsumā, un secinājums par valsts atbalsta neesamību esot balstīts uz šiem diviem vienlīdz nozīmīgajiem elementiem. Savukārt pirmā apstrīdētā lēmuma pamatojumā esot koncentrēti aplūkota priekšrocības neesamība, jo ar to pietiekot, lai izdarītu secinājumu par valsts atbalsta neesamību. Tātad strīdīgajā vēstulē esot izklāstīts tikai “pilnīgi sākotnējs” secinājums šajā jautājumā, kas nav strukturēts tikpat skaidri kā Komisijas formālajā lēmumā.

222    Komisija noliedz, ka tai būtu bijis nodoms izvairīties no strīdīgās vēstules pārbaudes tiesā. Tā norāda, ka minētā vēstule esot tikai sākotnēja viedokļa izpausme atbilstoši tās dienestu redzējumam. Tā precizē, ka šajā vēstulē ierēdnis, kas to parakstīja, minēto dienestu viedokli galīgā veidā formulēja tikai kļūdas pēc un tādējādi prettiesiskā veidā. Tā apgalvo, ka šis būtiskais procedūras noteikuma pārkāpums tomēr tika novērsts, pieņemot otro apstrīdēto lēmumu, kurā ir izklāstīta tās galīgā atbilde pareizā un pienācīgā formā. Prasītāja nevarot pamatot leģitīmu interesi, lai tiktu pārbaudīts precīzs attiecīgās vēstules pamatojums, it īpaši tas, kas saistīts ar attiecināmību, jo šāda interese nozīmētu, ka prasības rezultātā tā varētu gūt labumu.

223    Jāatgādina, ka, pirmkārt, strīdīgajā vēstulē attiecībā uz jautājumu par to, vai šķīrējtiesas nolēmums ir attiecināms uz Grieķijas valsti, tostarp ir noteikts, ka prasītāja nav pierādījusi, ka “šķīrējtiesa ir struktūra, kas īsteno valsts varu, it īpaši ņemot vērā to, ka gan [prasītāja, gan persona, kas iestājusies lietā], ir brīvprātīgi vērsušās šķīrējtiesā, nepastāvot juridiskam pienākumam šajā ziņā”. Turklāt tajā ir uzskatīts, ka, ņemot vērā faktu, ka šķīrējtiesai bija pilnvaras noteikt tarifu saskaņā ar vispārējiem principiem, kas reglamentē šķīrējtiesas procesu, kā arī lēmumiem un pamatnostādnēm, ko iepriekš šajā jomā pieņēma RAE, “nešķietot, ka [Grieķijas] valsts būtu varējusi atstāt izšķirošu ietekmi uz [minēto nolēmumu]”. Tādējādi Komisija atkārtoti pauda savu nostāju, kas “izteikta 2014. gada 6. maija vēstulē par [šī nolēmuma] attiecināmības uz [Grieķijas] valsti neesamību”. Otrkārt, tā noraidīja prasītājas apgalvojumus, saskaņā ar kuriem attiecīgais tarifs esot bijis zemāks par tās izmaksām, it īpaši pamatojoties uz to, ka šajā pašā nolēmumā bija skaidri atzīts, ka šis tarifs sedz prasītājas izmaksas papildus saprātīgai peļņai, vienlaikus ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, patēriņa profilu. Tādējādi tā arī atkārtoja savu nostāju, “kas pausta 2014. gada 6. maija vēstulē par selektīvas priekšrocības, kas izriet no attiecīgā pasākuma, neesamību” (skat. iepriekš 16. punktu).

224    No tā izriet, ka Komisija strīdīgajā vēstulē patiešām ir uzskatījusi, pirmkārt, ka šķīrējtiesas nolēmums nav attiecināms uz Grieķijas valsti un, otrkārt, ka minētajā nolēmumā aplūkotā tarifa noteikšana neradīja priekšrocību personai, kas iestājusies lietā. Līdz ar to tās secinājums par valsts atbalsta neesamību bija balstīts paralēli uz šiem diviem elementiem.

225    Savukārt apstrīdētajos lēmumos Komisija nav atkārtojusi strīdīgajā vēstulē izklāstītos apsvērumus par to, ka šķīrējtiesas nolēmums nav attiecināms uz Grieķijas valsti. Gluži pretēji, tā vairs neatsaucas uz šo vērtējumu un nav lēmusi par attiecināmības kritērija iespējamo kvalifikāciju, neraugoties uz to, ka, pirmkārt, minēto lēmumu 11. punktā ietvertajā sūdzību kopsavilkumā ir ņemts vērā prasītājas arguments, saskaņā ar kuru minētais nolēmums ir bijis attiecināms uz Grieķijas valsti, un ka, otrkārt, šo lēmumu 24. punktā šis kritērijs ir minēts kā atbalsta jēdziena neatņemama sastāvdaļa.

226    Jāprecizē, ka Komisija tāpat rīkojas savos procesuālajos rakstos tiesvedības laikā, kuros tā izvairās paust nostāju par attiecināmības kritēriju un aizstāvēties konkrēti pret iebildumiem, kas izvirzīti otrā pamata atbalstam. Tā vietā tā koncentrējas uz savu atbildi uz trešo pamatu saistībā ar priekšrocības esamību, vienlaikus apgalvojot, ka pietiek ar to, ka nav izpildīts viens no atbalsta jēdzienu veidojošajiem kritērijiem, lai pamatotu lēmuma pieņemšanu saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 2. punktu. Visbeidzot, tiesas sēdē pat pēc tam, kad Vispārējā tiesa šajā ziņā bija uzdevusi konkrētu jautājumu, Komisija saglabāja analogu pieeju.

227    Runājot par attiecināmības kritēriju, ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, lai priekšrocības varētu tikt kvalificētas par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām, pirmkārt, ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, otrkārt, tām ir jābūt attiecināmām uz valsti. Lai novērtētu pasākuma attiecināmību uz valsti, ir svarīgi pārbaudīt, vai valsts iestādes ir bijušas iesaistītas šī pasākuma noteikšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra).

228    Tādējādi gadījumos, kad valsts tiesību aktos bija paredzēts elektroapgādes vai elektroenerģijas iegādes pienākums vai elektroenerģijas ražošanas izmaksu atbalsta un kompensācijas mehānisms, kas ietekmē tās tarifa apmēru, pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka attiecīgie pienākumi ir pasākums, kas ir attiecināms uz valsti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 16.–18. punkts; 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 20.–22. punkts, un 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 47.–49. punkts).

229    Tomēr šajā lietā piemērojamajā Grieķijas tiesiskajā regulējumā, proti, it īpaši saistībā ar “elektroenerģijas tarifu noteikšanas pamatprincipiem Grieķijā”, kas ir noteikti RAE Lēmumā Nr. 692/2011, ir paredzēti tikai to klientu, kuri izmanto augstspriegumu, elektroenerģijas piegādes kritēriji, nevis precīzs maksas apmērs (skat. iepriekš 8. punktu). Runājot par maksas apmēra noteikšanu atbilstoši šiem principiem, Likuma Nr. 4001/2011 37. pantā ir paredzēta vienīgi iespēja līgumslēdzējām pusēm izmantot RAE pastāvīgo šķīrējtiesu, kā rezultātā šajā lietā tika pieņemts RAE 2012. gada 9. maija Lēmums Nr. 346/2012, ar kuru nosaka pagaidu tarifu, un šķīrējtiesas nolēmumu, ar ko tika noteikts attiecīgais tarifs, kurš ir piemērojams darījumu attiecībām starp prasītāju un personu, kas iestājusies lietā (skat. iepriekš 9. un 12. punktu). Saistoša tiesiskā regulējuma neesamību attiecībā uz elektroenerģijas piegādes tarifiem Grieķijā apstiprina EEA uzsāktā procedūra, kuras priekšmets bija iespējama prasītājas dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana nolūkā iekasēt pārmērīgus un diskriminējošus tarifus no personas, kas iestājusies lietā, un kuras rezultātā EEA piekrita prasītājas piedāvātajām rīcības saistībām (skat. iepriekš 13. punktu). No tā izriet, ka tieši ar minēto nolēmumu, kuru apstiprināja Efeteio Athinon (Atēnu Apelācijas tiesa) savā 2016. gada 18. februāra spriedumā Nr. 634/2016, prasītājai tika noteikts attiecīgais tarifs juridiski saistošā veidā.

230    Attiecībā uz jautājumu, vai šķīrējtiesas nolēmums ir publiskas varas akts, kurš ir attiecināms uz Grieķijas valsti, pietiek atgādināt iepriekš 150.–158. punktā izklāstītos apstākļus, lai konstatētu, ka prasītāja ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka tas tā ir.

231    Šie elementi pierāda, ka šķīrējtiesas nolēmums pēc sava rakstura un tiesisko seku dēļ ir salīdzināms ar parastas Grieķijas tiesas spriedumiem, līdz ar to tas ir jākvalificē par publiskās varas aktu. To it īpaši pierāda fakts, ka par to ir celta prasība Efeteio Athinon (Atēnu Apelācijas tiesā). No tā arī izriet, ka šķīrējtiesas, kas izveidotas un darbojas saskaņā ar Likuma Nr. 4001/2011 37. pantu, tāpat kā Grieķijas parastās tiesas, kuras tās var aizstāt, ir Grieķijas valsts tiesību aizsardzības tiesā sistēmas neatņemama sastāvdaļa.

232    Līdz ar to Komisija strīdīgajā vēstulē ir kļūdaini secinājusi, pirmkārt, ka prasītāja nav pierādījusi, ka “šķīrējtiesa ir struktūra, kas īsteno publisku varu, it īpaši ņemot vērā, ka gan [prasītāja], gan persona, kas iestājusies lietā, ir brīvprātīgi vērsušās šķīrējtiesā bez juridiska pienākuma šajā ziņā”, un, otrkārt, ka “nešķiet, ka [Grieķijas] valsts būtu varējusi atstāt izšķirošu ietekmi uz šķīrējtiesas nolēmumu”. Tas, ka lietas dalībnieki vērsās šķīrējtiesā brīvprātīgi vai kopīgi vienojoties, kā tas ir šajā lietā, nav atbilstošs diferenciācijas kritērijs šajā ziņā, ņemot vērā, ka arī prasība Grieķijas parastajā tiesā būtu bijusi brīvprātīga.

233    Ar šo secinājumu pietiek, lai uzskatītu, ka Komisijai bija jābūt nopietnām grūtībām vai šaubām par valsts atbalsta esamību vai vismaz tai nebija tiesību kliedēt šādas šaubas, pamatojoties uz to, ka šķīrējtiesas nolēmums nebija attiecināms uz Grieķijas valsti. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka valsts atbalstu var piešķirt arī ar tādas valsts tiesas starpniecību vai iejaukšanās palīdzību, kura nepilda savus pienākumus saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu (skat. iepriekš 147. punktā minēto judikatūru).

234    Līdz ar to šis pamats ir jāapmierina, nelemjot par pārējiem tā pamatojumam izvirzītajiem iebildumiem.

235    Tādējādi, tā kā pirmais un otrais pamats ir jāapmierina, strīdīgā vēstule ir jāatceļ, nelemjot par pārējiem pamatiem.

E.      Secinājumi par apvienotajām lietām T639/14 RENV, T352/15 un T740/17

236    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasības apvienotajās lietās T‑639/14 RENV, T‑352/15 un T‑740/17 ir jāapmierina un apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ, nelemjot par prasītājas apsvērumu par tiesas sēdes ziņojumu, tostarp tā pielikumiem, pieņemamību, jo tajos var būt ietverti jauni un novēloti iesniegti pierādījumi Reglamenta 85. panta izpratnē, kā arī par prasītājas lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

237    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.

238    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Vispārējā tiesa var nolemt, ka personai, kas iestājusies lietā un kas nav šā panta 1. vai 2. punktā minētā persona, savi tiesāšanās izdevumi ir jāsedz pašai. Šajā lietā ir jānolemj, ka persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Lietā T639/14 RENV atcelt Komisijas 2014. gada 12. jūnija vēstuli COMP/E3/ΟΝ/AB/ark *2014/61460, ar kuru Dimosia Epicheirisi Ilektrismou AE (DEI) tiek informēta par tās sūdzību izskatīšanas izbeigšanu.

2)      Lietā T352/15 atcelt Komisijas 2015. gada 25. marta Lēmumu C(2015) 1942 final (lieta SA.38101 (2015/NN) (ex 2013/CP) – Grieķija – Iespējams valsts atbalsts, kas pēc šķīrējtiesas nolēmuma piešķirts Alouminion SA elektroenerģijas tarifu, kuri ir zemāki par izmaksām, formā).

3)      Lietā T740/17 atcelt Komisijas 2017. gada 14. augusta Lēmumu C(2017) 5622 final (lieta SA.38101 (2015/NN) (ex 2013/CP) – Grieķija – Iespējams valsts atbalsts, kas pēc šķīrējtiesas nolēmuma piešķirts Alouminion SA elektroenerģijas tarifu, kuri ir zemāki par izmaksām, formā).

4)      Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina DEI tiesāšanās izdevumus apvienotajās lietās T639/14 RENV, T352/15 un T740/17, kā arī lietā C228/16 P.

5)      Mytilinaios AE – Omilos Epicheiriseon sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Collins

Kreuschitz

Csehi

De Baere

 

      Steinfatt

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 22. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs



*      Tiesvedības valoda – grieķu.