Language of document : ECLI:EU:T:2021:186

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2021. gada 14. aprīlī (*)

Kopienas dizainparaugs – Kopienas dizainparaugu, kuros attēlotas vingrošanas vai sporta ierīces un rīki, kombinēts reģistrācijas pieteikums – Tiesības uz prioritāti – Regulas (EK) Nr. 6/2002 41. pants – Pieteikums saskaņā ar Patentu kooperācijas līgumu – Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību 4. pants – Prioritātes termiņš

Lietā T‑579/19

The KaiKai Company Jaeger Wichmann GbR, Minhene (Vācija), ko pārstāv J. HellmannCordner, advokāte,

prasītāja,

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv D. Walicka, pārstāve,

atbildētājs,

par prasību par EUIPO Apelācijas trešās padomes 2019. gada 13. jūnija lēmumu lietā R 573/2019‑3 attiecībā uz pieteikumu reģistrēt vingrošanas vai sporta ierīces un rīkus kā Kopienas dizainparaugus, pieprasot no starptautiskā patenta pieteikuma, kas iesniegts saskaņā ar Patentu kooperācijas līgumu, izrietošās prioritātes tiesības,

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins], tiesneši G. de Bāre [G. De Baere] un G. Šteinfate [G. Steinfatt] (referente),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 20. augustā,

ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 15. novembrī,

ņemot vērā, ka triju nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

 Starptautiskās tiesības

1        Parīzes Konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību ir parakstīta 1883. gada 20. martā Parīzē (Francija), pēdējo reizi pārskatīta 1967. gada 14. jūlijā Stokholmā (Zviedrija) un grozīta 1979. gada 28. septembrī (Recueil des traités des Nations unies, 828. sējums, Nr. 11851, 305. lpp.; turpmāk tekstā – “Parīzes konvencija”). Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir šīs konvencijas līgumslēdzējas puses.

2        Parīzes konvencijas 4. panta A sadaļas 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kas noteiktajā kārtībā iesniegusi patenta pieteikumu vai pieteikumu par lietderīgā [funkcionālā] modeļa, dizainparauga vai preču zīmes reģistrāciju kādā no Savienības dalībvalstīm, vai šīs personas tiesību pārņēmējam ir prioritātes tiesības pieteikuma iesniegšanai citās valstīs zemāk noteiktajos termiņos.”

3        Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punkts ir formulēts šādi:

“Iepriekš minētie prioritātes termiņi ir: divpadsmit mēneši – patentiem un lietderīgajiem [funkcionālajiem] modeļiem; seši mēneši – dizainparaugiem un preču zīmēm.”

4        Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļā ir paredzēts:

“(1)      Ja valstī iesniegts dizainparauga pieteikums, pamatojoties uz lietderīgā [funkcionālā] modeļa pieteikuma prioritātes tiesībām, prioritātes termiņš ir tāds, kāds tas noteikts dizainparaugiem.

(2)      Turklāt katrā valstī ir atļauts iesniegt pieteikumu uz lietderīgo [funkcionālo] modeli, pamatojoties uz patenta pieteikuma prioritātes tiesībām, un otrādi.”

5        Līgums par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS), kas veido Līguma par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu 1.C pielikumu, tika parakstīts 1994. gada 15. aprīlī Marrākešā (Maroka) un apstiprināts ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”). TRIPS līguma puses ir PTO dalībvalstis, tostarp visas Eiropas Savienības dalībvalstis, kā arī pati Eiropas Savienība.

6        TRIPS līguma 2. pantā “Intelektuālā īpašuma konvencijas” ir paredzēts:

“1.      Attiecībā uz šī Līguma II, III un IV nodaļu, Dalībvalstis ievēro Parīzes Konvencijas [rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai, kas pēdējo reizi pārskatīta Stokholmā 1967. gada 14. jūlijā] 1.–12. un 19. pantu.

2.      Neviens šī Līguma I–IV nodaļas nosacījums neierobežo pastāvošās saistības, ko Dalībvalstis varētu būt uzņēmušās viena pret otru saskaņā ar Parīzes Konvenciju, [..].”

7        Patentu kooperācijas līgums tika noslēgts Vašingtonā 1970. gada 19. jūnijā un pēdējo reizi grozīts 2001. gada 3. oktobrī (Recueil des traités des Nations unies, 1160. sējums, Nr. 18336, 231. lpp., Patent Cooperation Treaty; turpmāk tekstā – “PCT”). Visas Savienības dalībvalstis ir PCT puses.

8        PCT 1. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Līguma noteikumus nevar interpretēt tā, ka tie mazina tiesības, kas saskaņā ar Parīzes Konvenciju par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību ir katras šīs konvencijas līgumslēdzējas valsts pilsoņiem vai pastāvīgajiem iedzīvotājiem.”

9        PCT 2. panta i) un ii) punktā ir norādīts:

“Šajā līgumā un Reglamentā, ja nav īpaši noteikts citādi,

i)      “pieteikums” ir pieteikums izgudrojuma aizsardzībai; atsauces uz “pieteikumu” interpretē kā atsauces uz pieteikumu izgudrojumu patentiem, autorapliecībām, racionalizācijas priekšlikumu apliecībām, lietderīgajiem [funkcionālajiem] modeļiem, papildu patentiem vai aizsardzības sertifikātiem, papildu autorapliecībām un papildu racionalizācijas priekšlikumu apliecībām;

ii)      atsauces uz “patentu” ir atsauces uz izgudrojumu patentiem, autorapliecībām, racionalizācijas priekšlikumu apliecībām, lietderīgajiem [funkcionālajiem] modeļiem, papildu patentiem vai aizsardzības sertifikātiem, papildu autorapliecībām [..].”

10      PCT 3. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Katrā Līgumslēdzējā valstī pieteikumus izgudrojumu aizsardzībai var iesniegt kā starptautiskus pieteikumus saskaņā ar šo līgumu.”

 Savienības tiesības

11      Padomes Regulas (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.) 41. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Personai, kas ir pareizi iesniegusi pieteikumu uz dizainparauga tiesībām vai uz funkcionālu modeli kādā valstī vai kādas valsts vārdā, kura ir Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību vai Līguma par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidi dalībvalsts, vai šīs personas tiesību pārņēmējam, iesniedzot pieteikumu par Kopienas dizainparauga reģistrēšanu attiecībā uz vienu un to pašu dizainparaugu vai funkcionālo modeli, ir sešu mēnešu ilgas tiesības uz prioritāti pēc pirmā pieteikuma iesniegšanas datuma.”

 Tiesvedības priekšvēsture

12      2018. gada 24. oktobrī prasītāja, The KaiKai Company Jaeger Wichmann GbR, saskaņā ar Regulu Nr. 6/2002 Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā (EUIPO) iesniedza kombinēto reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz divpadsmit Kopienas dizainparaugiem. Preces, saistībā ar kurām paredzēts izmantot šos dizainparaugus, atbilstoši 1968. gada 8. oktobra Lokarno Nolīgumam par dizainparaugu starptautiskās klasifikācijas izveidošanu ietilpst 21‑02. klasē un atbilst šādam aprakstam: “Vingrošanas un sporta ierīces un piederumi”. Attiecībā uz visiem šiem dizainparaugiem prasītāja pieprasīja prioritāti, kas bija balstīta uz starptautisko patenta pieteikumu PCT/EP2017/077469, kas 2017. gada 26. oktobrī iesniegts Eiropas Patentu iestādē (EPI).

13      Ar 2018. gada 31. oktobra vēstuli EUIPO pārbaudītājs informēja prasītāju, ka kombinētais pieteikums ir pilnībā apmierināts, bet pieprasītās prioritātes tiesības ir atteiktas attiecībā uz visiem dizainparaugiem, ņemot vērā, ka agrākā pieteikuma iesniegšanas datums ir ilgāks par sešiem mēnešiem kopš kombinētā reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma.

14      Tā kā prasītāja uzturēja savu prasību par prioritātes tiesībām un bija lūgusi pieņemt pārsūdzamu lēmumu, pārbaudītājs ar 2019. gada 16. janvāra lēmumu noraidīja prioritātes tiesības attiecībā uz visiem Kopienas dizainparaugiem.

15      Sava lēmuma pamatojumam pārbaudītājs, pamatojoties uz Kopienas dizainparaugu pārbaudes pamatnostādņu, kas reģistrētas 2018. gada 1. oktobrī (turpmāk tekstā – “EUIPO pamatnostādnes”), 6.2.1.1. punktu, norādīja, ka pat tad, ja pieteikums saistībā ar PCT principā varētu būt pamats prioritātes tiesībām saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 41. pantu, ņemot vērā, ka PCT 2. pantā esošā jēdziena “patents” plašā definīcija ietver arī funkcionālos modeļus, uz šo pieteikumu arī tiktu attiecināts sešu mēnešu prioritātes termiņš, kurš šajā lietā netika ievērots.

16      2019. gada 14. martā prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 55.–60. pantu iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par pārbaudītāja lēmumu.

17      Ar 2019. gada 13. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas trešā padome noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību par pārbaudītāja lēmumu. Tā būtībā uzskatīja, ka pēdējais minētais ir pareizi piemērojis Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktu, kas patiesi atspoguļo Parīzes konvencijas tiesību normas.

18      Šajā ziņā tā konstatēja, ka atbilstoši Parīzes konvencijas 4. panta A sadaļas 1. punktam un 4. panta C sadaļas 1. punktam ikvienai personai, kas noteiktajā kārtībā iesniegusi dizainparauga pieteikumu vai pieteikumu par funkcionālā modeļa reģistrāciju kādā no Savienības dalībvalstīm, ir prioritātes tiesības pieteikuma iesniegšanai, kas ir divpadsmit mēneši – patentiem un funkcionālajiem modeļiem; seši mēneši – dizainparaugiem un preču zīmēm. Turklāt no šīs konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punkta izrietot, ka dizainparauga vēlāka pieteikuma gadījumā funkcionālā modeļa pieteikuma prioritāte var tikt pieprasīta sešu mēnešu prioritātes termiņā, kā tas ir piemērojams dizainparaugiem. Savukārt saskaņā ar minētās konvencijas 4. panta E sadaļas 2. punktu patenta pieteikuma prioritāte attiecībā uz vēlāku funkcionālā modeļa pieteikumu var tikt pieprasīta divpadsmit mēnešu prioritātes termiņā, kā tas piemērojams funkcionālajiem modeļiem un patentiem, un otrādi. Apelācijas padome uzskatīja, ka Parīzes konvencijā tātad nav nevienas tiesību normas, saskaņā ar kuru patenta pieteikums radītu prioritātes tiesības attiecībā uz dizainparauga pieteikumu.

19      Apelācijas padome arī konstatēja, ka Parīzes konvencijas 4. pants saskaņā ar TRIPS līguma 2. panta 1. punktu ir piemērojams mutatis mutandis Eiropas Savienībai, kas ir PTO dalībniece. To ievērojot, tā uzskatīja, ka Parīzes konvencijai nav nekāda pārākuma pār Regulas Nr. 6/2002 normām, jo tā nav īpaša vienošanās minētās konvencijas 19. panta izpratnē. Tādējādi prioritātes tiesību piemērojamība esot jāizvērtē vienīgi saistībā ar minēto regulu.

20      Apelācijas padome turklāt uzskatīja, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta formulējums ir nepārprotams, ka saskaņā ar to prioritātes tiesību termiņš ir seši mēneši kopš agrākā pieteikuma datuma un ka tiesības uz prioritāti izriet tikai no dizainparauga vai funkcionālā modeļa reģistrācijas pieteikuma, nevis no patenta pieteikuma. Pamatojoties uz EUIPO pamatnostādņu 6.2.1.1. punktu, Apelācijas padome atzina, ka funkcionālā modeļa jēdziens ir jāinterpretē plaši – kā tāds, kas ietver starptautiskus patenta pieteikumus, kuri iesniegti saskaņā ar PCT, jo tajos ir ietverti funkcionālie modeļi atbilstoši PCT 2. panta ii) punktā iekļautajai definīcijai. Tomēr Apelācijas padomes ieskatā šai plašajai interpretācijai nevar būt nekādas ietekmes uz tiesību aktos paredzēto sešu mēnešu prioritātes termiņu, līdz ar to šajā termiņā būtu jāpieprasa arī saskaņā ar PCT iesniegta patenta pieteikuma prioritāte.

21      Turklāt Apelācijas padome uzskatīja, ka starp abiem Bundespatentgericht (Federālā patentu tiesa, Vācija) 1967. gada 10. novembra rīkojumiem, uz kuriem atsaucas prasītāja, un Regulas Nr. 6/2002 41. pantu nav nekādas pretrunas, jo šie rīkojumi attiecas uz prioritātes tiesību pieprasīšanu vēlākiem funkcionālo modeļu pieteikumiem, nevis uz dizainparaugu pieteikumiem.

22      Līdz ar to Apelācijas padome uzskatīja, ka prasītāja varēja pieprasīt starptautiskā patenta pieteikuma, kas iesniegts 2017. gada 26. oktobrī saskaņā ar PCT, prioritāti tikai sešu mēnešu laikā no šī datuma, proti, līdz 2018. gada 26. aprīlim.

 Lietas dalībnieku prasījumi

23      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        atcelt atbildētāja 2019. gada 16. janvāra lēmumu daļā, kurā nav atzīta Kopienas dizainparaugu Nr. 5807179‑0001‑0012 prioritāte, atzīt prasīto prioritāti, sākot no 2017. gada 26. oktobra, kā arī veikt labojumu Kopienas dizainparaugu publikācijā, norādot uz prioritāti;

–        piespriest EUIPO atlīdzināt apelācijas nodevu;

–        piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        pakārtoti – noturēt tiesas sēdi.

24      EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

25      Prasītājas otrais prasījums ietver divas daļas. Ar pirmo daļu prasītāja lūdz atcelt pārbaudītāja 2019. gada 16. janvāra lēmumu daļā, kurā nav atzīta agrākā patenta starptautiskā pieteikuma prioritāte attiecībā uz konkrētajiem Kopienas dizainparaugiem.

26      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 61. panta 1. un 3. punktu apstrīdētais lēmums, nevis pārbaudītāja lēmums var tikt pārsūdzēts Vispārējā tiesā, kuras kompetencē ir atcelt un grozīt apstrīdēto lēmumu.

27      Turklāt atbilstoši šīs pašas regulas 61. panta 6. punktam EUIPO ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu. Līdz ar to, tā kā par pārbaudītāja 2019. gada 16. janvāra lēmumu tika iesniegta apelācijas sūdzība, kuru izskatot tika pieņemts apstrīdētais lēmums, tā atcelšanas gadījumā Apelācijas padomei tas būs jāpārskata, ņemot vērā šo spriedumu.

28      Tādējādi otrā prasījuma pirmā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

29      Attiecībā uz otrā prasījuma otro daļu, saskaņā ar kuru prasītāja lūdz, lai Vispārējā tiesa atzītu prasīto prioritāti un veiktu attiecīgo Kopienas dizainparaugu publikācijas labojumu, norādot minēto prioritāti, ir jāatgādina, ka saistībā ar prasību, kas celta Savienības tiesā par kādu EUIPO apelācijas padomes lēmumu, no Regulas Nr. 6/2002 61. panta 6. punkta izriet, ka Vispārējai tiesai nav jāizdod rīkojumi EUIPO, kuram ir pienākums izdarīt secinājumus no Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvās daļas un motīviem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Gramberg/EUIPO – Mahdavi Sabet (Mobilā tālruņa futrālis), T‑166/15, EU:T:2018:100, 96. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2015. gada 25. novembris, Jaguar Land Rover/ITSB (Automašīnas forma), T‑629/14, nav publicēts, EU:T:2015:878, 10. punkts).

30      Līdz ar to prasītājas otrā prasījuma otrā daļa ir nepieņemama, un tādēļ šis prasījums kopumā ir nepieņemams.

31      Attiecībā uz prasītājas piekto prasījumu, kas izvirzīts pakārtoti, ir jākonstatē, ka prasības pieteikumā formulētais lūgums par tiesas sēdes noturēšanu bija priekšlaicīgs, ņemot vērā Vispārējās tiesas Reglamenta noteikumus. Proti, no Tiesa judikatūras izriet, ka pieteikumi par tiesas sēdes noturēšanu, kā arī Vispārējās tiesas pārbaude par šādas tiesas sēdes lietderīgumu var notikt tikai pēc tam, kad ir pabeigta tiesvedības rakstveida daļa un lietas dalībnieku un Vispārējās tiesas rīcībā ir visi vajadzīgie lietas materiāli un visu lietas dalībnieku argumenti, lai lemtu par šo lietderību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. oktobris, Erdinger Weißbräu Werner Brombach/EUIPO (Lielas glāzes forma), T‑857/16, nav publicēts, EU:T:2017:754, 13. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2015. gada 3. marts, Schmidt Spiele/ITSB (Galda spēles laukuma attēls), T‑492/13 un T‑493/13, EU:T:2015:128, 10. punkts).

32      2019. gada 18. novembra vēstulē, ar kuru prasītājai izsniegts atbildes raksts un paziņots par rakstveida procedūras pabeigšanu, Vispārējās tiesas kanceleja vērsa tās uzmanību uz Reglamenta 106. panta noteikumiem un norādīja, ka termiņš pieteikuma iesniegšanai par tiesas sēdes noturēšanu sākas tikai vienu reizi, proti, no minētās izsniegšanas. Tomēr prasītāja nav iesniegusi jaunu pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu minētajā tiesību normā paredzētajā triju nedēļu termiņā.

33      Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, piemērojot Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēma izskatīt prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas.

 Par lietas būtību

34      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz būtisku procesuālo noteikumu pārkāpumu un otrais – uz Regulas Nr. 6/2002 pārkāpumu kopsakarā ar tiesību normu, kas attiecas uz tās piemērošanu atbilstoši minētās regulas 61. panta 2. punktam.

35      Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms izvērtēt prasītājas izvirzīto otro pamatu. Šis pamats ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu. Proti, lai gan prasības pieteikuma II sadaļas nosaukums, protams, ir “[Regulas Nr. 6/2002] 41. panta nepiemērojamība”, tomēr prasītāja prasības pieteikuma 12. un 21. punktā precizē, ka tā “atsaucas it īpaši [..] uz Regulas [Nr. 6/2002] pārkāpumu kopā ar tiesību normu, kas attiecas uz tās piemērošanu atbilstoši [šīs Regulas Nr. 6/2002] 61. panta 2. punktam”, un ka tā “uzskata, ka šajā lietā ir īpaši svarīgi [minētās regulas] noteikumu interpretācijā ņemt vērā Parīzes konvencijas attiecīgo tiesību normu kopumu”.

36      Būtībā prasītāja norāda, ka Apelācijas padome ir kļūdaini secinājusi, ka prioritātes pieprasījums attiecībā uz divpadsmit Kopienas dizainparaugiem, kurus aptver 2018. gada 24. oktobra kombinētais reģistrācijas pieteikums, pamatojoties uz 2017. gada 26. oktobra starptautisko patenta pieteikumu, tika iesniegts pēc termiņa. Šajā ziņā prasītāja balstās uz Parīzes konvencijā paredzēto divpadsmit mēnešu prioritātes termiņu patentiem un apgalvo, ka šajā lietā nav piemērojams Regulā Nr. 6/2002 paredzētais sešu mēnešu termiņš funkcionālajiem modeļiem.

37      Otrajam pamatam ir divas daļas. Pirmkārt, prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka visi pieteikumi, kas iesniegti saskaņā ar PCT, ietilpst “funkcionālā modeļa” jēdzienā Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta izpratnē.

38      Otrkārt, prasītāja norāda – ņemot vērā, ka Regulā Nr. 6/2002 nav skaidru noteikumu attiecībā uz prioritāti, kas izriet no starptautiskā patenta pieteikuma, Apelācijas padomei esot bijis jāņem vērā atbilstošās Parīzes konvencijas tiesību normas, kas veido minētās regulas pamatu. Līdz ar to, tā kā šīs konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktā ir paredzēts divpadsmit mēnešu prioritātes termiņš patentiem un tā kā minētās konvencijas pamatā esot princips, saskaņā ar kuru agrākam pieteikumam ir izšķiroša nozīme attiecībā uz prioritātes tiesībām, ja prioritāte ir balstīta uz dažāda rakstura tiesībām, tad neatkarīgi no to tiesību rakstura, uz kurām attiecas vēlākais pieteikums, Apelācijas padomei neesot bijis jāpiemēro sešu mēnešu termiņš.

39      Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Apelācijas padome ir atzinusi, ka prioritātes tiesības izriet no starptautiskā patenta pieteikuma, kas iesniegts saskaņā ar PCT. Šajā ziņā tā pamatojās uz EUIPO pamatnostādņu 6.2.1.1. punktu, kurā ir noteikts, ka, pārbaudot reģistrētus Kopienas dizainparaugus, “starptautiska pieteikuma, kas iesniegts saskaņā ar [PCT], prioritāti var pieprasīt saskaņā ar šī līguma 2. pantu, kurā jēdziens “patents” plašā nozīmē ir definēts tā, lai tas ietvertu funkcionālos modeļus”.

40      Līdz ar to Apelācijas padome atzina, ka starptautiskais patenta pieteikums PCT/EP2017/077469, ko prasītāja bija iesniegusi 2017. gada 26. oktobrī, rada prioritātes tiesības saistībā ar vēlāku Kopienas dizainparaugu pieteikumu. Šis konstatējums šajā lietā netika apstrīdēts.

 Par otrā pamata pirmo daļu – kļūdu Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā ietvertā jēdziena “funkcionālais modelis” interpretācijā

41      Ar otrā pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome ir kļūdījusies, plaši interpretējot Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā ietverto jēdzienu “funkcionāls modelis”, pamatojoties uz PCT 2. panta kļūdainu izpratni.

42      Tā apstrīd EUIPO interpretāciju, saskaņā ar kuru pieteikums, kas iesniegts atbilstoši PCT, esot vienīgi funkcionāla modeļa pieteikums vai vismaz esot līdzvērtīgs funkcionālā modeļa pieteikumam. EUIPO norādītajā PCT 2. panta ii) punktā neesot definēts pieteikuma, kas iesniegts saskaņā ar PCT, jēdziens kā tāds. Starptautiskais patenta pieteikums esot gan patenta pieteikums, gan funkcionālā modeļa pieteikums.

43      EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.

44      Vispirms ir jākonstatē, ka prasītājas argumentācija ir pretrunīga. Proti, tā apstrīd Apelācijas padomes plašo interpretāciju attiecībā uz jēdzienu “funkcionāls modelis”, lai gan, kā izriet no šī sprieduma 39. punkta, šī interpretācija ir ļāvusi Apelācijas padomei konstatēt, ka starptautisks patenta pieteikums var radīt prioritātes tiesības Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta izpratnē. Kā Apelācijas padome ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 16. punktā, minētās tiesību normas formulējumā nav tieši paredzēta prioritātes tiesību esamība, kas izrietētu no starptautiska patenta pieteikuma iesniegšanas. Tātad prioritātes tiesības, uz kurām prasītāja atsaucas saistībā ar savu vēlāko dizainparaugu reģistrācijas pieteikumu, tika izvērtētas vienīgi saskaņā ar EUIPO izmantoto plašo minētā jēdziena interpretāciju. Līdz ar to, kā to atbildes rakstā norāda EUIPO, prasītājas argumentācija tai nesniedz nekādas priekšrocības un ir noraidāma.

45      Katrā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar PCT 2. panta ii) punktā sniegto definīciju “atsauces uz “patentu” ir atsauces uz izgudrojumu patentiem, autorapliecībām, racionalizācijas priekšlikumu apliecībām, lietderīgajiem [funkcionālajiem] modeļiem [..]”. No tā izriet, ka patenta pieteikumi, kas iesniegti saskaņā ar PCT, ietver funkcionālos modeļus, kā Apelācijas padome to ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 16. punktā.

46      Tik tiešām, kā to pamatoti apgalvo prasītāja, šis konstatējums nenozīmē nedz “patenta” un “funkcionālā modeļa” jēdzienu identiskumu, nedz arī – ka jēdziens “funkcionāls modelis” ietver jēdzienu “patents”.

47      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar PCT 3. panta 1. punktu katrā līgumslēdzējā valstī pieteikumus izgudrojumu aizsardzībai var iesniegt kā starptautiskus pieteikumus saskaņā ar šo līgumu. Turklāt saskaņā ar tā 2. panta i) punktu “atsauces uz “pieteikumu” interpretē kā atsauces uz pieteikumu izgudrojumu patentiem, autorapliecībām, racionalizācijas priekšlikumu apliecībām, lietderīgajiem [funkcionālajiem] modeļiem, papildu patentiem vai aizsardzības sertifikātiem, papildu autorapliecībām un papildu racionalizācijas priekšlikumu apliecībām”. Tādējādi šķiet, ka PCT netiek nošķirtas dažādas tiesības, uz kuru pamata dažādās norādītajās valstīs tiek piešķirta izgudrojuma aizsardzība.

48      Šādos apstākļos, lai nepamatoti neizslēgtu daļu no funkcionālā modeļa pieteikumiem, EUIPO plašā interpretācija ļauj pieņemt visus saskaņā ar PCT iesniegtos starptautiskos patentu pieteikumus kā prioritātes tiesību pamatu, tādējādi nepieļaujot liegt PCT paredzēto rūpnieciskā īpašuma tiesību tiesisko aizsardzību. Lai gan tādējādi starptautiskie patenta pieteikumi var radīt dizainparaugu prioritātes tiesības saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 41. pantu, tas tomēr nepadara patenta pieteikumus par funkcionālā modeļa pieteikumiem, nedz automātiski attiecina uz tiem tiesību normas, kas regulē pēdējos minētos.

49      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, lai gan Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta formulējumā skaidri nav paredzēta uz patentu balstītas prioritātes tiesību pieprasīšana, Apelācijas padome minētajā pantā pamatoti ir ņēmusi vērā starptautiskos patenta pieteikumus. Šī plašā minētās tiesību normas interpretācija atbilst PCT sistēmai, proti, starptautiska pieteikuma gadījumā garantēt līdzvērtīgu funkcionālo modeļu un patentu aizsardzību.

50      No tā izriet, ka Apelācijas padome nav pieļāvusi kļūdu, apmierinot prasību par prioritātes tiesībām, pamatojoties uz starptautisko patenta pieteikumu, ko prasītāja iesniegusi saskaņā ar PCT, kā tādu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkts, ciktāl tas attiecas uz jautājumu par to, vai prioritātes tiesības var tikt balstītas uz šādu starptautisku patenta pieteikumu.

 Par otrā pamata otro daļu – Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punkta neņemšanu vērā, nosakot prioritātes termiņu

51      Ar otrā pamata otro daļu prasītāja norāda, ka, tā kā Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā paredzētais sešu mēnešu termiņš šajā lietā neesot piemērojams, Apelācijas padomei esot bijis jāpiemēro Parīzes konvencijas tiesību normas, kuras 4. panta C sadaļas 1. punktā ir paredzēts divpadsmit mēnešu termiņš prioritātes tiesībām attiecībā uz patenta pieteikumu.

–       Par Parīzes konvencijas atbilstību Regulas Nr. 6/2002 41. panta interpretācijai

52      Prasītāja iebilst pret Apelācijas padomes izmantoto Regulas Nr. 6/2002 interpretāciju, saskaņā ar kuru prioritātes tiesību pieprasīšanas nosacījumi šajā regulā ir noteikti izsmeļoši un atspoguļo Parīzes konvencijas tiesību normas, tādējādi uz to neesot jāatsaucas.

53      Prasītāja uzskata, ka, tā kā Regulā Nr. 6/2002 nav skaidras tiesību normas par nosacījumiem, kas ļauj atsaukties uz prioritātes tiesībām, balstoties uz starptautiska patenta pieteikuma iesniegšanu, Parīzes konvencijas tiesību normas esot jāņem vērā reģistrācijas procesā EUIPO.

54      EUIPO apstrīd prasītājas argumentus. Ar Regulu Nr. 6/2002 esot pareizi īstenotas attiecīgās Parīzes konvencijas tiesību normas attiecībā uz dizainparaugiem. Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta viennozīmīgais formulējums skaidri parādot Savienības likumdevēja gribu saistībā ar Kopienas dizainparaugu pieteikumiem paredzēt izsmeļošu regulējumu attiecībā uz prioritātes tiesību pieprasīšanas termiņu. Līdz ar to Parīzes konvencijas tieša piemērošana vai tās piemērošana pēc analoģijas neesot nedz nepieciešama, nedz piemērota.

55      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācijas nolūkā ir jāņem vērā ne tikai tās saturs, bet arī konteksts, kādā tā iekļaujas, kā arī mērķi, kādi ir tiesību aktam, kurā tā ietilpst. Savienības tiesību normas rašanās vēsture arī var sniegt lietderīgu informāciju tās interpretācijas mērķiem (skat. spriedumu, 2020. gada 11. novembris, EUIPO/John Mills, C‑809/18 P, EU:C:2020:902, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Attiecībā uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta formulējumu ir jānorāda, ka tajā nav paredzēta situācija, kad dizainparauga pieteikums ir iesniegts, pieprasot prioritātes tiesības uz patenta pieteikuma pamata, un tādējādi tajā nav regulēts arī termiņš prioritātes pieprasīšanai šajā situācijā.

57      Līdz ar to pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo EUIPO, Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā nav izsmeļoši regulēts jautājums par termiņu, kurā var tikt pieprasīta prioritāte vēlākā dizainparauga pieteikuma ietvaros.

58      Attiecībā uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta rašanās vēsturi ir jāuzsver, ka sagatavošanas darbu tekstā ir norādīts, ka minētās regulas tiesību normu par prioritātes tiesībām mērķis ir panākt atbilstību Parīzes konvencijai attiecībā uz prioritātes tiesībām un to termiņiem (skat. 1993. gada 3. decembra Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kopienas dizainparaugiem (COM(93) 342, galīgā redakcija, COD 463, paskaidrojuma raksta II daļas IV sadaļas 2. iedaļa).

59      Saikni starp Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punktā paredzētajām prioritātes tiesībām un Parīzes konvenciju atspoguļo arī pats šīs tiesību normas formulējums, kurā prioritātes tiesības tiek piešķirtas “personai, kas ir pareizi iesniegusi pieteikumu [..] kādā valstī vai kādas valsts vārdā, kura ir Parīzes Konvencijas vai Līguma par Pasaules tirdzniecības organizācijas izveidi dalībvalsts, [..]”. Šī atsauce ļauj secināt, ka Regulas Nr. 6/2002 41. panta mērķis ir ņemt vērā ar Parīzes konvenciju radīto un PTO dalībvalstīm saistošo pienākumu ievērot prioritāti, kas izriet no pareizi iesniegta pieteikuma par aizsardzību kādā no šo konvenciju līgumslēdzējām pusēm.

60      Proti, tā kā Savienība ir TRIPS līguma dalībniece, tai ir pienākums interpretēt savus tiesību aktus preču zīmju jomā, pēc iespējas ievērojot šī līguma tekstu un mērķi. Konkrēti, TRIPS līguma 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz šī līguma II, III un IV daļu līgumslēdzējas valstis ievēro Parīzes konvencijas 1.–12. un 19. pantu (attiecībā uz preču zīmju tiesībām skat. spriedumus, 2004. gada 16. novembris, AnheuserBusch, C‑245/02, EU:C:2004:717, 42. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 11. novembris, EUIPO/John Mills, C‑809/18 P, EU:C:2020:902, 64. punkts). Šis konstatējums, kas iedibināts judikatūrā preču zīmju tiesību kontekstā, ir attiecināms arī uz dizainparaugu tiesībām, jo, kā izriet no 1993. gada 3. decembra Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Kopienas dizainparaugiem, COM(93) 342, galīgā redakcija, COD 463, pamatojuma izklāsta, tiesību normas par prioritātes tiesībām Regulā Nr. 6/2002 ir formulētas pēc analoģijas ar gandrīz identiskām priekšlikuma regulai par Kopienas preču zīmi tiesību normām.

61      Turklāt ir jāatgādina Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru, lai arī Savienība nav starptautiskās konvencijas, kuru noslēgušas tās dalībvalstis, līgumslēdzēja puse, tai tomēr saskaņā ar starptautisko konvenciju, kuras līgumslēdzēja puse tā ir, ir pienākums nelikt šķēršļus šajā konvencijā noteiktajiem dalībvalstu pienākumiem, tā kā Savienības atvasinātajā tiesību aktā ietvertie jēdzieni ir jāinterpretē tādējādi, lai tie būtu saderīgi ar minētajām konvencijām, ievērojot arī kontekstu, kādā šie jēdzieni iederas, un mērķi, kas ir izvirzīts attiecīgajās intelektuālā īpašuma konvenciju tiesību normās, šī judikatūra piemērojama ne tikai preču zīmju tiesībās, bet arī citās intelektuālo tiesību jomās (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10, EU:C:2012:140, 50. un 56. punkts, un 2012. gada 15. novembris, Bericap Záródástechnikai, C‑180/11, EU:C:2012:717, 69. un 70. punkts).

62      Attiecībā uz prioritātes tiesībām ir jānorāda, ka šo tiesību pirmsākumi ir Parīzes konvencijas 4. pants (attiecībā uz prioritātes tiesībām, kas paredzētas Padomes Regulas (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) 29. pantā, skat. spriedumu, 2001. gada 15. novembris, Signal Communications/ITSB (“TELEYE”), T‑128/99, EU:T:2001:266, 37. punkts).

63      No tā izriet, ka attiecībā uz Regulas Nr. 6/2002 41. panta 1. punkta interpretāciju ir jāņem vērā Parīzes konvencijas tiesību normas.

64      Prasītāja pamatoti apgalvo, ka, tā kā prioritātes termiņš, kas izriet no agrāka starptautiska patenta pieteikuma, Regulā Nr. 6/2002 nav paredzēts, ir jāizmanto tās pamatā esošais tiesiskais regulējums, proti, Parīzes konvencija, kura ir jāņem vērā kā atsauce šīs regulas interpretācijai, un papildus ir jāņem vērā tiesību normas attiecībā uz prioritātes pieprasīšanas termiņu, pamatojoties uz patenta pieteikumu dizainparauga vēlākā pieteikuma ietvaros.

65      Visbeidzot ir jānorāda, ka Apelācijas padome, to pašu iemeslu dēļ kā prasītāja atzīstot, ka Parīzes konvencija mutatis mutandis piemērojama Eiropas Savienībai, šajā kontekstā ir uzskatījusi, ka šai konvencijai nav nekāda pārākuma pār Regulas Nr. 6/2002 tiesību normām, pamatojoties uz to, ka tā nav īpaša vienošanās minētās konvencijas 19. panta izpratnē, un ka prioritātes tiesību piemērojamība būtu jāizvērtē vienīgi saistībā ar minēto regulu.

66      Taču jautājums par prioritātes termiņu tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, nav jautājums par Parīzes konvencijas pārākumu pār Regulu Nr. 6/2002. Proti, kā izriet no šī sprieduma 56. un 57. punkta, šīs konvencijas izmantošanas mērķis ir novērst robu minētajā regulā, kurā nekas nav teikts par prioritātes termiņu, kas izriet no starptautiska patenta pieteikuma.

–       Par prioritātes termiņu, kas izriet no starptautiska patenta pieteikuma atbilstoši Parīzes konvencijas 4. pantam

67      Prasītāja atsaucas uz Parīzes konvencijas 4. panta tiesību normām, it īpaši uz 4. panta C sadaļas 1. punktu. Tā kā šajā lietā pieteikums par prioritātes tiesībām attiecas uz pieteikumu, kas iesniegts saskaņā ar PCT, un tātad uz izgudrojuma patenta pieteikumu Parīzes konvencijas 4. panta A sadaļas 1. punkta izpratnē, no tā izrietot, ka tās kombinētā dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanai piemērojamais prioritātes termiņš saskaņā ar Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktu esot divpadsmit mēneši.

68      EUIPO būtībā iebilst, ka prasītāja neesot pierādījusi, ka Parīzes konvencijā būtu ietvertas tiesību normas par strīdīgo termiņu. Pirmkārt, tā neesot atsaukusies ne uz vienu Parīzes konvencijas tiesību normu, kurā konkrēti būtu regulēta prasība par prioritātes tiesībām, pamatojoties uz agrāku patenta pieteikumu dizainparauga pieteikuma ietvaros, un, otrkārt, šajā konvencijā neesot paredzēts vispārīgs noteikums, kas būtu piemērojams visām vēlāk iespējamām pieteikuma situācijām.

69      EUIPO uzskata, ka Parīzes konvencijā ir regulētas tikai divas situācijas, kurās aizsardzības tiesību prioritāte var tikt prasīta vēlāka pieteikuma ietvaros saistībā ar atšķirīga rakstura aizsardzības tiesībām. Šīs abas situācijas esot regulētas minētās konvencijas 4. panta E sadaļā, un abos gadījumos termiņš esot atkarīgs no vēlāka pieteikuma rakstura.

70      Šajā ziņā nav strīda par to, ka prasītāja saistībā ar dizainparauga reģistrācijas pieteikumu atsaucas uz prioritātes tiesībām, pamatojoties uz agrāku starptautisku patenta pieteikumu.

71      Taču saskaņā ar Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktu piemērojamie prioritātes termiņi ir atkarīgi no attiecīgo tiesību rakstura. Pieņemot, ka vēlākajam pieteikumam un pieteikumam, uz kuru ir balstīta prasība par prioritātes tiesībām, ir viens un tas pats priekšmets, saskaņā ar šo tiesību normu prioritātes termiņš attiecībā uz patentu un funkcionālo modeli ir divpadsmit mēneši, savukārt attiecībā uz dizainparaugu – seši mēneši.

72      Kā to pamatoti konstatē EUIPO, Parīzes konvencijā nav nevienas skaidras tiesību normas par prioritātes termiņu, kas būtu piemērojams situācijā, kad vēlāks pieteikums attiecas uz dizainparaugu, lai gan prioritātes prasība ir balstīta uz agrāku starptautisku patenta pieteikumu.

73      EUIPO arī pamatoti norāda, ka Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktā ir ietverta tiesību norma, kurā ir paredzēts, ka vēlākiem pieteikumiem noteiktais prioritātes termiņš ir noteicošais, ja šīs vēlākās tiesības ir dizainparaugs un ja agrākās tiesības ir funkcionālais modelis.

74      Savukārt attiecībā uz Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 2. punktu, kurā ir noteikts, ka patenta pieteikuma iesniegšana var pamatot prioritātes tiesības attiecībā uz vēlāku funkcionālā modeļa iesniegšanu un otrādi, ir jānorāda, ka šajā tiesību normā nav nekādas norādes attiecībā uz prioritātes termiņu – pretēji tam, ko, šķiet, ierosina EUIPO.

75      Līdz ar to rodas jautājums, vai Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punkts kā vienīgā tiešā tiesību norma, kas attiecas uz diviem secīgiem pieteikumiem par tiesībām, kas ir saistītas ar diviem atšķirīgiem prioritātes termiņiem, atspoguļo vispārēju noteikumu, saskaņā ar kuru prioritātes termiņš, kas izriet no turpmāko tiesību rakstura, būtu noteicošais, vai, gluži pretēji, attiecas uz izņēmumu no vispārēja noteikuma, saskaņā ar kuru prioritātes termiņa ilgumu nosaka agrāko tiesību raksturs.

76      Prasītāja, pamatojoties uz diviem Bundespatentgericht (Federālā patentu tiesa) 1967. gada 10. novembra rīkojumiem un Vācijas doktrīnas publikācijām, norāda, ka saistībā ar prioritātes termiņu uz agrākajām tiesībām ir jābalstās gadījumos, kad tiek pieprasīta prioritāte attiecībā uz dažāda veida aizsardzības tiesībām. Minētajos rīkojumos Bundespatentgericht (Federālā patentu tiesa) citē tostarp Vienošanos par Briseles papildu  aktu (Denkschrift zur Brüsseler Zusatzakte) – 1903. gada skaidrojošo dokumentu par 1883. gada Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību pārskatīšanu Briseles konferencē 1900. gadā, no kura izrietot, ka starptautisko prioritāšu sistēma personām, kuru mērķis ir saņemt starptautisko aizsardzību rūpnieciskā īpašuma tiesībām, paredz atļaut pakāpenisku virzību, padarot pieteikumu citās dalībvalstīs atkarīgu no tā, cik sekmīgs ir bijis pirmais, parasti vietējais, pieteikums. Saskaņā ar minēto dokumentu tieši no šī skatpunkta uz patentu balstīto prioritātes tiesību termiņš bija jāpagarina no sešiem līdz divpadsmit mēnešiem, jo it īpaši Vācijā patenta iespējamās aizsardzības pārbaudes pirmais posms pats par sevi jau esot ieildzis septiņus mēnešus.

77      No prioritāšu sistēmai raksturīgās loģikas izriet, ka parasti prioritātes termiņa ilgumu nosaka agrāko tiesību raksturs. Šajā ziņā ir jānorāda, ka iemesls, kādēļ saskaņā ar Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktu patentiem un funkcionālajiem modeļiem piemērojamais prioritātes termiņš ir ilgāks par to, kas ir piemērojams dizainparaugiem, kā arī preču zīmēm, izriet no sarežģītāka patentu un funkcionālo modeļu rakstura. Proti, ņemot vērā, ka saskaņā ar Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 2. punktu prioritātes termiņš sākas ar pirmā pieteikuma iesniegšanu un ka patentu vai funkcionālo modeļu reģistrācijas procedūra ir ilgāka nekā dizainparaugiem vai preču zīmēm, prioritātes tiesībām, kas izriet no patenta vai funkcionālā modeļa pieteikuma iesniegšanas, varētu beigties termiņš, ja tāds pats salīdzinoši īss sešu mēnešu termiņš tiktu piemērots attiecībā uz visām tiesībām, kas varētu radīt tiesības uz prioritāti. Priekšrocība, ko ir paredzēts piešķirt prioritātes tiesībām, ir ļaut pieteicējam novērtēt iespējas saņemt aizsardzību attiecīgajam izgudrojumam, pamatojoties uz agrāku patenta pieteikumu, kas iesniegts kādā valstī, pirms, iespējams, ar vēlāku pieteikumu mēģināts iegūt aizsardzību citā valstī, veicot nepieciešamās darbības un sagatavošanās pasākumus un īstenojot ar to saistītās izmaksas un formalitātes. Šajā ziņā attiecībā uz preču zīmēm Vispārējā tiesa jau ir atgādinājusi, ka Parīzes konvencijas autori vēlējās atļaut šīs konvencijas dalībvalstu tiesību saņēmējiem, ja nav iespējams vienlaikus iesniegt preču zīmes reģistrācijas pieteikumu visās šajās valstīs, lūgt tās reģistrāciju secīgi minētajās valstīs, tādējādi piešķirot starptautisku dimensiju kādā no šīm valstīm, bez nepieciešamības kārtot papildu formalitātes (spriedums, 2001. gada 15. novembris, “TELEYE”, T‑128/99, EU:T:2001:266, 38. punkts).

78      Turklāt šķiet loģiski, ka agrāko tiesību raksturs nosaka prioritātes termiņa ilgumu, jo, kā to ir konstatējusi Vispārējā tiesa preču zīmju tiesību kontekstā (spriedums, 2001. gada 15. novembris, “TELEYE”, T‑128/99, EU:T:2001:266, 42. punkts), šo agrāko tiesību reģistrācijas pieteikums rada prioritātes tiesības. Turklāt prioritātes termiņš sākas no minētā pieteikuma iesniegšanas dienas. Ja prioritātes tiesību rašanās, kā arī minēto tiesību termiņa sākums ir atkarīgs no agrākām tiesībām un reģistrācijas pieteikuma, ir loģiski, ka arī prioritātes tiesību ilgums ir atkarīgs no agrākām tiesībām. Savukārt neviens elements neļauj prezumēt, ka prioritātes tiesību ilgums parasti būtu atkarīgs no vēlākām tiesībām.

79      To apstiprina 1883. gada Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību pirmās pārskatīšanas sagatavošanas darbi, kas notika 1900. gadā. No to sanāksmju materiāliem un protokoliem, kuras notika Briselē no 1897. gada 1. līdz 14. decembrim un no 1900. gada 11. līdz 14. decembrim, it īpaši 1897. gada 1. decembra sagatavošanas sanāksmē Vācijas delegācijas iesniegtā paskaidrojuma raksta 1. punkta satura kopumā, 1897. gada 7. decembra ceturtās sēdes protokola, kā arī 1900. gada 12. decembra otrās sēdes protokola (skat. Briseles konferences aktus (1897. gada 1.–14. decembris un 1900. gada 11.–14. decembris), Starptautiskā Rūpnieciskā īpašuma aizsardzības savienība, Berne, 1901, turpmāk tekstā – “Briseles konferences akti”, attiecīgi 169. lpp., 209.–212. lpp. un 379.–382. lpp.), izriet, ka prioritātes termiņš prioritātes tiesībām uz patenta pamata tika pagarināts no sešiem līdz divpadsmit mēnešiem, motivējot ar to, ka iepriekšējai pārbaudei, kas atbilstoši Austrijas, Vācijas un Ungārijas tiesību aktiem jāveic attiecībā uz patenta pieteikumiem, ir nepieciešams ilgāks laiks. Tādēļ attiecīgās valstis uzskatīja, ka tās nevar pievienoties minētajai konvencijai, jo to ieskatā prioritātes termiņš attiecībā uz patentiem ir pārāk īss, tāpēc ka iepriekšējās pārbaudes ilgums gandrīz vienmēr pārsniedz prioritātes termiņa ilgumu (skat. Briseles konferences aktus, 37. lpp.). Starptautiskās Rūpnieciskā īpašuma aizsardzības savienības starptautiskais birojs ierosināja pagarināt patentu prioritātes termiņu, “lai ņemtu vērā to valstu īpašās vajadzības, kurās [tiek veikta] iepriekšēja pārbaude” (skat. Briseles konferences aktus, 144. lpp.), un vēlāk tas tika pieņemts un īstenots ar 1900. gada 14. decembra papildu akta 1. panta II daļu, ar ko groza 1883. gada 20. marta konvenciju (skat. Briseles konferences aktus, 410. lpp.).

80      Visi šie elementi apstiprina, ka saskaņā ar prioritātes termiņu sistēmas pirmsākumos esošo koncepciju prioritātes termiņa ilguma noteikšanā noteicošās ir tieši agrākās tiesības.

81      Turklāt tas, ka Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punkts ir īpaša tiesību norma, kas ir izņēmums no principa, saskaņā ar kuru prioritātes termiņa ilguma noteikšanai noteicošais ir agrāko tiesību raksturs, izriet no paša šīs tiesību normas formulējuma. Proti, vārds “ja”, kas minētās tiesību normas kontekstā nozīmē “gadījumā, ja”, norāda, ka šis noteikums ir piemērojams tikai skaidri noteiktā gadījumā. Tāpat arī vārdu “tāds, kāds” izmantošana (franču valodā nolieguma formulējums “ne sera que”) norāda uz prioritātes termiņa ilguma noteikšanas izņēmuma raksturu, atsaucoties uz vēlākām tiesībām, proti, dizainparaugiem, atkāpjoties no vispārējā noteikuma.

82      Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punkta izņēmuma raksturs izriet arī no vēsturiskās analīzes, kas atklāj, ka minētās konvencijas 4. panta E sadaļa ir paredzēta piemērošanai vienīgi attiecībā uz funkcionālajiem modeļiem. Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļa tika pieņemta 1925. gadā. Šīs tiesību normas par funkcionālajiem modeļiem iekļaušana izrādījās lietderīga pēc tam, kad 1911. gadā 1883. gada Parīzes Konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību piemērošanas joma tika paplašināta, lai tajā iekļautu minētos funkcionālos modeļus, ļaujot tiem būt rūpnieciskā īpašuma tiesību uzskaitījumā, kuru aizsardzība tika garantēta minētās konvencijas 2. pantā (tagad – Parīzes konvencijas 1. panta 2. punkts). 1925. gadā 4. panta papildināšana ar minēto E sadaļu ļāva izvairīties no tā, ka jau sen publicēts funkcionālais modelis, kuram būtu piemērojams Parīzes konvencijas 4. panta C sadaļas 1. punktā paredzētais divpadsmit mēnešu termiņš, netiktu no jauna iesniegts kā dizainparaugs.

83      Prasītāja tātad pamatoti norāda, ka starp patentiem un funkcionālajiem modeļiem Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punktā paredzētā atšķirīgā attieksme it īpaši ir izskaidrojama ar attiecīgo reģistrācijas procedūru atšķirīgo ilgumu, jo funkcionālie modeļi tiek reģistrēti un publicēti pēc īsas formālas pārbaudes, savukārt patentu pieteikumi parasti netiek publicēti pirms divpadsmit mēnešu prioritātes termiņa beigām. Tādējādi šai sadaļai nebija jārada sekas ārpus tiem gadījumiem, kuros ir iesaistīti funkcionālie modeļi, – pretēji tam, ko, šķiet, ierosina EUIPO, kurš starptautiskā patenta pieteikuma iesniegšanai piedāvā piemērot Regulas Nr. 6/2002 41. pantā paredzēto sešu mēnešu termiņu funkcionālā modeļa pieteikuma iesniegšanai, kas precīzi atspoguļojot Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļu.

84      Attiecībā uz agrāka patenta pieteikuma un vēlāka dizainparauga pieteikuma iesniegšanu, kā tas ir šajā lietā, prasītāja pamatoti norāda, ka Parīzes konvencijas 4. panta E sadaļas 1. punkta mērķis neattiecas uz patentu pieteikumiem. Proti, iespēja, ka sen publicēts patents varētu tikt no jauna iesniegts kā dizainparaugs, gandrīz nepastāv, kā to apstiprina šī lieta, kurā prasītāja bija iesniegusi patenta pieteikumu PCT/EP2017/077469 EPI 2017. gada 26. oktobrī, bet 1973. gada 5. oktobra Konvencijas par Eiropas patentu piešķiršanu 93. panta 1. punktā ir paredzēta publicēšana tikai pēc astoņpadsmit mēnešiem, skaitot no pieteikuma iesniegšanas dienas.

85      Ir jākonstatē, ka EUIPO izvirzītie argumenti, lai pamatotu pretēju nostāju, nevar atspēkot secinājumu, saskaņā ar kuru Parīzes konvencijas pamatā esošais vispārējais noteikums ir tāds, ka agrāko tiesību raksturs ir izšķirošs, nosakot prioritātes termiņa ilgumu. Jo īpaši EUIPO neizvirza nevienu argumentu, kas varētu pierādīt, ka īpašais noteikums, kas paredzēts attiecībā uz funkcionālajiem modeļiem, būtu jāpiemēro arī patentiem.

86      Līdz ar to ir jāsecina, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka prasītājas pieteikumam par starptautiskā patenta PCT/EP2017/077469 prioritāti attiecībā uz visiem divpadsmit dizainparaugiem, kuru reģistrāciju tā lūdza, piemērojamais termiņš ir seši mēneši.

87      Tādējādi otrais pamats ir jāapmierina.

88      No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, nepastāvot vajadzībai izvērtēt prasītājas izvirzīto pirmo pamatu, izriet, ka prasība ir jāapmierina daļā, kurā ir lūgta apstrīdētā lēmuma atcelšana, un pārējā daļā tā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

89      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Saskaņā ar Reglamenta 190. panta 2. punktu nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem ir radušies, izskatot lietu apelācijas padomē, uzskata par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem. Tā kā šajā gadījumā EUIPO spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas trešās padomes 2019. gada 13. jūnija lēmumu lietā R 573/20193.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

3)      EUIPO atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Collins

De Baere

Steinfatt

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 14. aprīlī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – vācu.