VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2014. gada 25. septembrī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokuments, kas izdots Vācijā EU Pilot procedūras ietvaros – 4. panta 4. un 5. punkts – 4. panta 2. punkta trešais ievilkums – Piekļuves atteikums – Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums – Pienākums veikt konkrētu un individuālu pārbaudi – Daļēja piekļuve – Sevišķas sabiedrības intereses
Lieta T‑669/11
Darius Nicolai Spirlea un Mihaela Spirlea, ar dzīvesvietu Kapecano Pjanore [Capezzano Pianore] (Itālija), ko sākotnēji pārstāvēja V. Foerster un T. Pahl, vēlāk – V. Foerster un E. George, advokāti,
prasītāji,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Costa de Oliveira un H. Kraemer,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 9. novembra lēmumu, ar kuru prasītājiem atteikts piekļūt apsvērumiem, ko Vācijas Federatīvā Republika adresējusi Komisijai 2011. gada 7. jūlijā procedūras EU Pilot 2070/11/SNCO ietvaros.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un K. Veters [C. Wetter],
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 6. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
Par piekļuvi dokumentiem
1 LESD 15. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem, neatkarīgi no to veida, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka saskaņā ar šo punktu.
Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem.
Katra iestāde nodrošina sava darba pārredzamību un paredz īpašus noteikumus par piekļuvi tās dokumentiem saskaņā ar otrajā daļā minētajām regulām. [..]”
2 Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. pantā “Tiesības piekļūt dokumentiem” ir noteikts:
“Ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem neatkarīgi no to veida.”
3 Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) ir definēti principi, nosacījumi un ierobežojumi tiesībām piekļūt šo iestāžu dokumentiem, kas paredzētas [LESD 15. pantā].
4 Regulas Nr. 1049/2001 preambulas 4. un 11. apsvērumā ir noteikts:
(4) Šīs regulas mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem un noteikt vispārīgus principus un ierobežojumus šādām tiesībām saskaņā ar EK Līguma 255. panta 2. punktu.
[..]
(11) Principā visiem iestāžu dokumentiem ir jābūt publiski pieejamiem. Tomēr atsevišķos gadījumos būtu jāaizsargā sabiedrības un privātās intereses, nosakot izņēmumus. Vajadzētu dot iestādēm tiesības neizpaust iekšējo pārrunu un apspriežu saturu, ja tas ir nepieciešams to pienākumu izpildes nodrošināšanai. Izvērtējot izņēmuma gadījumus, iestādēm būtu jāņem vērā Kopienas tiesību principi, kas attiecas uz personas datu aizsardzību visās Savienības darbības jomās.”
5 Regulas Nr. 1049/2001 1. pantā ir noteikts:
“Šīs regulas mērķis ir:
a) noteikt principus, nosacījumus un ierobežojumus, kas saistīti ar sabiedrības vai privātām interesēm, kuri reglamentē tiesības piekļūt EK Līguma 255. pantā paredzētajiem Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas (turpmāk tekstā – “iestādes”) dokumentiem, nodrošinot iespējami plašāku piekļuvi tiem;
b) izstrādāt noteikumus, kas nodrošina šo tiesību iespējami vienkāršāku izmantošanu;
c) sekmēt labu administratīvo praksi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem.”
6 Regulas Nr. 1049/2001 2. pantā ir noteikts:
“1. Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.
[..]
3. Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.
[..]”
7 Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:
[..]
– pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem,
ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.”
8 Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 4.–6. punktā ir paredzēts:
“4. Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.
5. Dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.
6. Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas tiek publiskotas.”
Par EU Pilot procedūru
9 EU Pilot procedūra ir sadarbības procedūra starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm, kas ļauj pārbaudīt, vai ES tiesības ir ievērotas un pareizi piemērotas šajās dalībvalstīs. Šī procedūra ir paredzēta, lai atrisinātu iespējamos ES tiesību pārkāpumus efektīvā veidā, lai, cik vien iespējams, izvairītos no oficiālās izmeklēšanas procedūras saistībā ar pienākumu neizpildi saskaņā ar LESD 258. pantu.
10 Iesākumā ES Pilot procedūras operacionālie aspekti tika aprakstīti 2007. gada 5. septembra paziņojumā “Rezultātu Eiropa – [K]opienas tiesību aktu piemērošana” (COM(2007) 502, galīgā redakcija). Konkrētāk, šī paziņojuma 2.2. punktā “Darba metožu uzlabošana” ir paredzēts šādi:
“[..] Tāpat kā līdz šim, prasības un sūdzības saistībā ar Kopienas tiesību aktu pareizu piemērošanu, ko saņem Komisija, tiks reģistrētas un apstiprinātas [..]. Ja vajadzīgs attiecīgās dalībvalsts juridiskās vai faktiskās pozīcijas precizējums, to pāradresēs minētai dalībvalstij. [..] Dalībvalstīm tiks dots īss termiņš, kurā tām būs jāsniedz tieši saviem iedzīvotājiem vai uzņēmumiem visi vajadzīgie paskaidrojumi, informācija un risinājumi un jāinformē Komisija. Ja minētā problēma būs Kopienas tiesību akta pārkāpums, dalībvalstīm noteiktā termiņā šis pārkāpums ir jānovērš vai jāpiedāvā veids, kā to novērst. Ja netiek piedāvāts risinājums, Komisija turpina uzraudzīt šo lietu un saskaņā ar esošo praksi veic turpmāku rīcību, ieskaitot pārkāpumu procedūras uzsākšanu. [..] Lietu rezultāti tiks reģistrēti, lai varētu ziņot par paveikto un turpmākiem pasākumiem, tostarp pārkāpumu procedūras uzsākšanu un reģistrēšanu. Šādā ziņojumā tiktu atspoguļots neatrisināto problēmu apjoms, raksturs un nopietnība un norādīts, vai ir vajadzīgi īpaši papildu problēmu risināšanas mehānismi vai citas, labāk pielāgotas nozaru iniciatīvas. Visiem šiem pasākumiem ir jāsamazina pārkāpumu procedūru skaits un jāuzlabo pārvaldes efektivitāte. Komisija ierosina 2008. gadā sākt izmēģinājuma projektu, iesaistot dažas dalībvalstis, ko pēc pirmā darbības gada vērtējuma varētu pārņemt visas dalībvalstis. [..]”
Tiesvedības priekšvēsture
11 Prasītāji Darius Nicolai Spirlea un Mihaela Spirlea ir vecāki, kuru bērns nomira 2010. gada augustā, iespējams, no autologo cilmes šūnu terapeitiskās ārstēšanas, kas viņam tika piemērota privātā klīnikā Diseldorfā (Vācijā) (turpmāk tekstā – “privātā klīnika”).
12 Ar 2011. gada 8. marta vēstuli prasītāji iesniedza Eiropas Komisijas Veselības ģenerāldirektorātam (ĢD) sūdzību, kurā viņi būtībā apgalvoja, ka privātā klīnika varēja īstenot savas terapeitiskās darbības Vācijas iestāžu bezdarbības dēļ, kuras tādējādi esot pārkāpušas Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulu (EK) Nr. 1394/2007 par uzlabotas terapijas zālēm un ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK un Regulu (EK) Nr. 726/2004 (OV L 324, 121. lpp.).
13 Pēc šīs sūdzības Komisija sāka EU Pilot procedūru ar numuru 2070/11/SNCO un sazinājās ar Vācijas iestādēm, lai pārbaudītu, kādā mērā notikumos, kurus prasītāji aprakstījuši savā sūdzībā saistībā ar privātās klīnikas darbību, varēja pārkāpt Regulu Nr. 1394/2007.
14 2011. gada 10. maijā un 10. oktobrī Komisija nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai divus informācijas pieprasījumus, uz kuriem tā atbildēja attiecīgi 2011. gada 7. jūlijā un 4. novembrī.
15 2011. gada 11. augustā prasītāji saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 lūdza piekļuvi informācijai saistībā ar sūdzības izskatīšanu. Konkrētāk, viņi lūdza iepazīties ar apsvērumiem, kurus Vācijas Federatīvā Republika iesniedza 2011. gada 7. jūlijā (turpmāk tekstā – “apskatāmais dokuments”).
16 2011. gada 12. augustā Komisija informēja Vācijas iestādes par prasītāju pieteikumu piekļūt apskatāmajam dokumentam.
17 2011. gada 19. augustā Vācijas Federatīvā Republika informēja Komisiju, ka tā iebilst pret piekļuves sniegšanu apskatāmajam dokumentam, pamatojoties uz izņēmumiem, pirmkārt, saistībā ar starptautisko attiecību aizsardzību, kas paredzēta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā, un, otrkārt, saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību, kas paredzēta šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā.
18 2011. gada 22. septembrī Komisija atteica prasītājiem piekļuvi apskatāmajam dokumentam.
19 2011. gada 27. septembrī prasītāji iesniedza Komisijai atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu.
20 2011. gada 9. novembrī Komisija apstiprināja savu iepriekšējo lēmumu, atsakot prasītājiem piekļuvi apskatāmajam dokumentam atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktam, kas lasīts kopsakarā ar šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
21 Vispirms Komisija izskaidroja, ka pēc apspriešanās ar Vācijas iestādēm tās iebilda pret minētā dokumenta publiskošana, tostarp izvirzot izņēmumu saistībā ar izmeklēšanu aizsardzību, kas paredzēta Regulā Nr. 1049/2001. Pēc tam tā norādīja, ka, tā kā šis pamatojums prima facie izskatījās pamatots, tai bija jāatsaka piekļuve apskatāmajam dokumentam saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu. Turklāt tā uzskatīja, ka daļēja piekļuve apskatāmajam dokumentam saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu nebija iespējama šajā lietā. Visbeidzot tā konstatēja, ka nepastāvēja nekādas sevišķas sabiedrības intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta teikuma pēdējās daļas nozīmē, kas pamatotu minētā dokumenta publiskošanu.
22 2012. gada 27. septembrī Komisija informēja prasītājus par to, ka procedūra EU Pilot 2070/11/SNCO ir pilnībā slēgta.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 27. decembrī, prasītāji iesniedza šo prasību.
24 Daļēja Vispārējās tiesas sastāva nomaiņas rezultātā tiesnesis referents tika pārcelts uz astoto palātu, kurai tādējādi tika nodota šī lieta.
25 Ar 2014. gada 3. februāra rīkojumu atbilstoši Reglamenta 65. panta b) punktam, 66. panta 1. punktam un 67. panta 3. punkta trešajai daļai Vispārējā tiesa uzdeva Komisijai iesniegt apskatāmo dokumentu, paredzot, ka šī dokumenta saturu nedrīkst atklāt prasītājiem šajā tiesvedībā. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
26 2014. gada 4. februārī Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa uzaicināja prasītājus un Komisiju iesniegt apsvērumus par secinājumiem, kurus šī strīda atrisināšanai ir jāizdara no Tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā C‑135/11 P IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija. Lietas dalībnieki izpildīja lūgumu norādītajā termiņā.
27 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu.
28 Vispārējā tiesa 2014. gada 6. marta tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
29 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepamatotu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
31 Prasītāji būtībā izvirza trīs pamatus, attiecīgi par būtisko procedūras noteikumu pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta teikuma pēdējās daļas un minētās regulas 4. panta 6. punkta pārkāpumu.
Par pirmo pamatu par būtisko procedūras noteikumu pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
Lietas dalībnieku argumenti
32 Prasītāji būtībā pārmet Komisijai to, ka tā apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka vienīgi ar Vācijas Federatīvas Republikas iebildumu bija pietiekami, lai noraidītu viņu pieteikumu piekļūt apskatāmajam dokumentam saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001. Šajā ziņā viņi norāda, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas kļūdas, izskatot viņu piekļuves pieteikumu, un nav pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu.
33 Vispirms prasītājas apgalvo, ka saistībā ar pieteikumu piekļūt dalībvalsts dokumentam, kā tas ir šajā lietā, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktā Komisijai ir piešķirta rīcības brīvība saistībā ar šīs pašas tiesību normas 1. un 2. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanu. Tādējādi Komisijai neesot bijis uzreiz jāapspriežas ar attiecīgo dalībvalsti par piekļuvi, ja ir skaidrs, ka attiecīgais dokuments ir jāpublisko. Šajā lietā prasītāji norāda, ka apstrīdētajā lēmumā neviens apstāklis neļauj uzskatīt, ka Komisija ir īstenojusi šādu rīcības brīvību saistībā ar viņu piekļuves pieteikumu.
34 Pēc tam prasītājas apgalvo, ka pat pēc apspriešanās ar Vācijas Federatīvo Republiku saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu Komisijai būtu bijis padziļināti jāpārbauda, vai dalībvalsts norādītie fakti un pamatojums apstrīdētā dokumenta nepubliskošanu ir pamatots. Viņi uzskata, ka Komisijai ir ne tikai jāpārbauda, vai šī dalībvalsts ir formāli pamatojusi savu iebildumu, bet arī vai šis pamatojums ir saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, un in concreto jāpārbauda, vai norādītie izņēmumi un pamatojums ir piemērojami apskatāmajam dokumentam.
35 Turklāt prasītāji pārmet to, ka Komisija Vācijas Federatīvo Republiku ir aicinājusi izmantot izņēmumus, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā. Viņi uzskata, ka, lai izvairītos no tā, ka prasītāji piekļūst apskatāmajam dokumentam, Komisija tieši aicināja dalībvalsti iebilst pret piekļuves sniegšanu un pat sniedza norādes par veidu, kā izvirzīt Regulā Nr. 1049/2001 paredzētos izņēmumus. Šāda rīcība esot pretrunā šīs regulas mērķim, proti, Eiropas Savienības iestāžu lēmumu pārskatāmībai un objektivitātei.
36 Turklāt prasītāji apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu un tiesības tikt uzklausītam procedūrā, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums. Viņi norāda, ka Vācijas Federatīvā Republika tika informēta par pamatojumu, ko viņi sniedza savam piekļuves pieteikumam, taču viņi netika informēti par pamatojumu, kādēļ šī dalībvalsts iebilda pret apskatāmā dokumenta publiskošanu. Šajos apstākļos viņi nevarēja izteikties par šīs dalībvalsts iebilduma pamatotību saistībā ar izņēmumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. punktā. Visbeidzot viņi uzskata, ka viņiem kā procedūras dalībniekiem šīs regulas nozīmē būtu bijis jābūt piekļuvei Vācijas Federatīvas Republikas atbildei.
37 Visbeidzot prasītāji apgalvo, ka Komisija ir nepamatoti paplašinājusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta piemērošanas jomu attiecībā uz “Vācijas iestādēm”, lai gan vienīgā atbilstošā apspriežu puse šī panta ietvaros bija “Vācijas Federatīvā Republika”.
38 Komisija apstrīd prasītāju argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
39 Pirmajā pamatā prasītāji būtībā norāda divus iebildumus attiecīgi par būtisko procedūras noteikumu pārkāpumu, kādi tie tostarp izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. un 5. punkta, un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
– Ievada apsvērumi
40 Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā par to liecina tās preambulas 4. apsvērums un 1. pants, ir piešķirt sabiedrībai tiesības uz iespējami plašāku piekļuvi iestāžu dokumentiem (Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑39/05 P un C‑52/05 P Zviedrija un Turco/Padome, Krājums, I‑4723. lpp., 33. punkts, un Vispārējās tiesas 2012. gada 3. oktobra spriedums lietā T‑63/10 Jurašinović/Padome, 28. punkts). Saskaņā ar minētās regulas 2. panta 3. punktu šīs tiesības attiecas ne tikai uz iestāžu izdotajiem dokumentiem, bet arī tiem, kas saņemti no trešajām personām, tostarp dalībvalstīm, kā precizēts šīs pašas regulas 3. panta b) apakšpunktā.
41 Šīs tiesības tomēr ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas ir pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem (Tiesas 2007. gada 1. februāra spriedums lietā C‑266/05 P Sison/Padome, Krājums, I‑1233. lpp., 62. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Jurašinović/Padome, 29. punkts). Konkrētāk, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas (iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 50. punkts).
42 Šajā lietā Vācijas Federatīvā Republika ir izmantojusi iespēju, kas tai sniegta ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, un ir lūgusi Komisiju nepubliskot apsvērumus, kurus minētā valsts tai nosūtījusi 2011. gada 7. jūlijā procedūras EU Pilot 2070/11/SNCO ietvaros. Šī dalībvalsts tostarp ir pamatojusi savu iebildumu ar izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas darbībām, kurš paredzēts minētās regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā. Tādēļ Komisija apstrīdētajā lēmumā atteikumu piekļūt apskatāmajam dokumentam pamatoja ar Vācijas iestāžu izteikto iebildumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu.
43 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesai 2007. gada 18. decembra spriedumā lietā C‑64/05 P Zviedrija/Komisija (Krājums, I‑11389. lpp.) un iepriekš minētajā spriedumā lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija jau ir bijusi iespēja precizēt iebildumu, kurus dalībvalsts izteikusi saskaņā ar minēto tiesību normu, apjomu.
44 Šajā ziņā tiesa ir uzsvērusi, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts ir procesuāla norma, jo tajā ir paredzēta tikai prasība par attiecīgās dalībvalsts iepriekšēju piekrišanu, ja minētā valsts šajā ziņā ir izteikusi īpašu lūgumu, un tā ir veltīta Savienības lēmumu pieņemšanas procesam (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 78. un 81. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 53. punkts).
45 Atšķirībā no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta, kurš gadījumā, ja tas ir trešo personu izdots dokuments, šīm personām piešķir vienīgi tiesības uz to, ka ar tām attiecīgā iestāde apspriedīsies saistībā ar šī paša 4. panta 1. un 2. punktā paredzēto izņēmumu piemērošanu, šī panta 5. punktā dalībvalsts iepriekšēja piekrišana ir noteikta kā nepieciešams nosacījums tās izdota dokumenta publiskošanai, ja attiecīgā dalībvalsts to lūdz (iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 54. punkts).
46 Tiesa tādējādi ir nospriedusi, ka, ja dalībvalsts ir izmantojusi tai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzētās tiesības lūgt, lai konkrēts šīs valsts izdots dokuments netiktu izsniegts bez tās iepriekšējas piekrišanas, tad, lai iestāde šo dokumentu izsniegtu, ir nepieciešama šīs dalībvalsts iepriekšēja piekrišana (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 50. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 55. punkts).
47 No tā turpretī izriet, ka iestāde, kura nav saņēmusi attiecīgās dalībvalsts piekrišanu, nevar izsniegt attiecīgo dokumentu (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 44. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 56. punkts).
48 Tomēr Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts nepiešķir attiecīgajai dalībvalstij vispārīgas un beznosacījuma veto tiesības, kas tai ļautu diskrecionāri un nepamatojot savu lēmumu iebilst pret jebkāda iestādes rīcībā esoša dokumenta izsniegšanu tikai tādēļ, ka šo dokumentu ir izdevusi šī dalībvalsts (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 58. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 57. punkts).
49 Pilnvaru, kuras ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu piešķirtas attiecīgajai dalībvalstij, izmantošana ir ierobežota ar šī paša panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem, un dalībvalstij šajā ziņā ir tikai tiesības uz dalību iestādes lēmuma pieņemšanā. Šajā pantā minētā attiecīgās dalībvalsts iepriekšēja piekrišana nav pielīdzināma diskrecionārām veto tiesībām, bet gan tikai sava veida apstiprinājumam, ka nepastāv pamatojums šī paša panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem. Lēmumu pieņemšanas procedūrā, kāda tā noteikta minētajā pantā, tādējādi ir paredzēts, ka attiecīgajai iestādei un dalībvalstij ir jāatsaucas uz minētajā 1.–3. punktā noteiktajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 76. un 83. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 58. punkts).
50 No tā izriet, ka ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu dalībvalstij tiek ļauts iebilst pret tās izdotu dokumentu izsniegšanu, tikai pamatojoties uz materiāltiesiskajiem izņēmumiem, kas paredzēti šī panta 1.–3. punktā, un savu nostāju šajā ziņā pienācīgi pamatojot (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 99. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 59. punkts).
51 Šajā gadījumā, runājot par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta apjomu attiecībā uz iestādi, kurai ir iesniegts pieteikums par piekļuvi, ir jāatgādina, kā Tiesa jau ir nospriedusi, ka attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju attiecīgās dalībvalsts iejaukšanās neietekmē to, ka lēmumam, kuru iestāde vēlāk nosūtījusi, atbildot uz tajā iesniegto lūgumu piekļūt tās rīcībā esošajam dokumentam, ir Savienības tiesību akta raksturs (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 94. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 60. punkts).
52 Iestāde, kurai ir iesniegts pieteikums un kura ir lēmuma atteikt piekļuvi dokumentiem izdevēja, tātad ir atbildīga par tā tiesiskumu. Tiesa ir nospriedusi, ka šī iestāde dalībvalsts iebildumus pret tās izdota dokumenta izsniegšanu var neņemt vērā, ja izvirzītais iebildums nav nekādi pamatots vai ja iemesli, uz kuriem pamatojas šī dalībvalsts, lai atteiktu piekļuvi attiecīgajam dokumentam, neattiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 88. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 61. punkts).
53 No tā izriet, ka, pirms atteikt piekļuvi dokumentam, kuru izdevusi kāda dalībvalsts, attiecīgajai iestādei ir jāpārbauda, vai dalībvalsts iebildumi ir pamatoti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzētajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem un vai tā ir pienācīgi pamatojusi savu nostāju šajā ziņā. Līdz ar to lēmuma atteikt piekļuvi pieņemšanas procedūrā šai iestādei jāpārliecinās par to, ka šāds pamatojums pastāv, un tas ir jākonstatē procedūras beigās pieņemtajā lēmumā (iepriekš minētais spriedums lietā Zviedrija/Komisija, 99. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 62. punkts).
54 Savukārt atbilstoši judikatūrai iestādei, kurai ir iesniegts pieteikums, nav jāveic attiecīgās dalībvalsts lēmuma, ar ko tiek izteikti iebildumi, izsmeļošs vērtējums, veicot pārbaudi, kas pārsniegtu vērtējumu attiecībā uz to, vai vienkārši pastāv pamatojums, kurā ir atsauce uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem (iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 63. punkts).
55 Prasība par šādu izsmeļošu vērtējumu varētu radīt situāciju, ka – tiklīdz tas vienreiz ir veikts – iestāde, kurai ir iesniegts pieteikums par piekļuvi, varētu kļūdaini izsniegt pieteikuma iesniedzējam attiecīgo dokumentu, lai gan ir tās dalībvalsts, kura šo dokumentu ir izdevusi, izteikti iebildumi, kuri ir pienācīgi pamatoti iepriekš 52. un 53. punkta nozīmē (iepriekš minētais spriedums lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 64. punkts).
56 Ņemot vērā šos principus, ir jāizvērtē prasītāju abi iebildumi, kas norādīti pirmajā pamatā.
– Par apgalvoto būtisko procedūras noteikumu pārkāpumu
57 Saistībā ar iebildumu par būtisko procedūras noteikumu pārkāpumu prasītāji, pirmkārt, apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisijai pirms apspriešanās ar attiecīgo dalībvalsti šī paša panta 5. punkta izpratnē ir jāpārbauda saskaņā ar savu rīcības brīvību, vai dokuments, kuram ir lūgts piekļūt, ir vai nav jāpublisko, ņemot vērā šajā regulā paredzētos izņēmumus.
58 Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar šo apgalvojumu tiek apšaubīts Komisijas apgalvojums, kurš formulēts gan apstrīdētajā lēmumā, gan tā procesuālajos dokumentos Vispārējā tiesā un saskaņā ar kuru, ja piekļuves pieteikums attiecas uz dokumentu, kas izdots dalībvalstī, tā līdz ar to lūdz šīs dalībvalsts piekrišanu tā publiskošanai.
59 Prasītāji pamatoti kritizē šādu Komisijas apgalvojumu, jo Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz trešo personu dokumentiem, tajā skaitā dalībvalstu dokumentiem (skat. iepriekš 40. punktu), iestāde, kas ir saņēmusi pieteikumu piekļūt dokumentam, apspriežas ar trešo personu, lai noskaidrotu, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai ne.
60 Turklāt ir jānorāda, ka Tiesa savā judikatūrā ir norādījusi, ka no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta izriet, ka, ja attiecīgā iestāde uzskata, ka saskaņā ar šī paša panta 1. vai 2. punktā paredzētajiem izņēmumiem piekļuve dalībvalsts izdotam dokumentam ir jāatsaka, tā pieprasītājam šo piekļuvi atsaka, nemaz neapspriežoties ar dokumenta izdevējvalsti, neņemot vērā to, vai šī dalībvalsts ir iepriekš izteikusi lūgumu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 5. punktu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija, 68. punkts).
61 Tādējādi, kā to apgalvo prasītāji, ja dokuments, kas izdots dalībvalstī un kam tiek lūgts piekļūt, nekādā veida nav saistīts ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, Komisijai nav pienākuma apspriesties ar šo dalībvalsti un tā var tieši publiskot apskatāmo dokumentu bez tās piekrišanas. Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar iepriekš 48. punktā izklāstīto judikatūru dalībvalstīm nav vispārīgu un beznosacījuma veto tiesību, kas tām ļautu iebilst pret jebkāda iestādes rīcībā esoša dokumenta publiskošanu tikai tādēļ, ka šo dokumentu ir izdevušas šīs dalībvalstis.
62 Tomēr šajā lietā Komisiju nevar vainot nekādā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punkta pārkāpumā, ciktāl, kā tā to ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā, uz apskatāmo dokumentu attiecas EU Pilot procedūra, un līdz ar to Vācijas Federatīvā Republika varēja atsaukties uz izņēmumu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma nozīmē.
63 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka prasītāji neapstrīd, ka uz apskatāmo dokumentu attiecas “izmeklēšanas” darbības izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā.
64 Katrā ziņā no 2007. gada 5. septembra paziņojuma (skat. iepriekš 10. punktu) izriet, ka EU Pilot procedūru mērķis ir pārbaudīt, vai dalībvalstīs ir ievērotas un pareizi piemērotas ES tiesības. Šajā nolūkā Komisija parasti izmanto informācijas pieprasījumus, kas adresēti gan iesaistītajām dalībvalstīm, gan attiecīgajiem pilsoņiem un uzņēmumiem. Konkrētāk, EU Pilot 2070/11/SNCO specifiskajā kontekstā Komisija ir pārbaudījusi, vai faktos, kurus ir izklāstījuši prasītāji savā sūdzībā, var tikt konstatēts, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi Regulu Nr. 1394/2007. Šajā ziņā Komisija vispirms ir nosūtījusi šai dalībvalstij informācijas pieprasījumus. Pēc tam tā ir izvērtējusi saņemtās atbildes. Visbeidzot tā ir izklāstījusi savus secinājumus, pat provizoriskos, ziņojumā, kas adresēts prasītājiem.
65 No tā izriet, ka, pretēji prasītāju apgalvotajam, Komisija ir izpildījusi savus pienākumus, kas tai ir saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, kad tā sazinājās ar Vācijas Federatīvo Republiku par jautājumu, vai, pēc tās domām, izņēmumi, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. un 2. punktā, ir piemērojami viņu piekļuves pieteikumam. Turklāt ir jāuzskata, ka Komisijas lēmums saistībā ar piekļuves pieteikumu bija atkarīgs no Vācijas iestāžu pieņemtā lēmuma apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procedūras ietvaros (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija, 56. punkts).
66 Otrkārt, prasītāji pārmet Komisijai to, ka tā ir aicinājusi Vācijas Federatīvo Republiku iebilst pret apskatāmā dokumenta publiskošanu. Tomēr ir jākonstatē, ka šāds apgalvojums nav nekādā veida pamatots. Kā izriet no Komisijas 2011. gada 12. augusta vēstules (skat. iepriekš 16. punktu), tā informēja Vācijas Federatīvo Republiku par prasītāju piekļuves pieteikumu saistībā ar apskatāmo dokumentu un šajā ziņā tā vienīgi prasīja tās viedokli par apskatāmā dokumentu publiskošanu. Pretēji prasītāju apgalvotajam, tas nav aicinājums iebilst viņu piekļuves pieteikumam, bet drīzāk ar to tiek izpildīts pienākums, kas ir Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. punktu un saskaņā ar kuru ir jāapspriežas ar dalībvalsti, uz kuru attiecas šis pieteikums.
67 Treškārt, prasītāji apgalvo, ka Komisija esot nepareizi vērsusies pie “Vācijas iestādēm”, nevis “Vācijas Federatīvās Republikas”. Šajā ziņā tikai jānorāda, ka šis apgalvojums izriet no tā, ka ir nepareizi saprasts apstrīdētā lēmuma formulējums. Savā pamatojumā Komisija ir izmantojusi frāzi “Vācijas iestādes” kā ekvivalentu frāzei “Vācijas Federatīvā Republika”. Ciktāl šīs abas frāzes šajā lietā attiecas uz attiecīgo dalībvalsti, kurā izdots dokuments, saistībā ar kuru iesniegts piekļuves pieteikums, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta nozīmē, Komisiju nevar vainot nekādā šī panta pārkāpumā. Ir jāatgādina, ka šis pants attiecas uz visiem dokumentiem, kuri izdoti dalībvalstīs un kurus tās nosūta iestādēm, neatkarīgi no šo dokumentu autora šo dalībvalstu iekšienē atbilstoši valsts pilnvaru sadalījumam (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zviedrija/Komisija, 61. punkts).
68 Ceturtkārt, prasītāji būtībā pārmet Komisijai to, ka tā ir pārkāpusi procesuālo tiesību vienlīdzības principu un nav ļāvusi iepazīties ar Vācijas Federatīvās Republikas atzinumu pēc apspriešanās, kas veikta saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu.
69 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, gluži kā to dara Komisija, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta piemērošanas ietvaros Komisijai nav pienākuma lemt, ņemot vērā procesuālo tiesību vienlīdzības principu, par strīdu starp pieteikuma piekļūt dokumentam iesniedzēju un dalībvalsti, kas ir šī dokumenta autore. Šajā lietā Komisijai pamatoti pienācās kā iestādei, kas ir kompetenta lemt par piekļuvi apskatāmajam dokumentam, izvērtēt, vai Vācijas Federatīvā Republika bija sniegusi, ņemot vērā izņēmumus, kas norādīti Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, iemeslus, ar kuriem var pamatot piekļūšanas atteikumu.
70 Turpinājumā, pretēji prasītāju apgalvotajam, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav ne tikai izklāstījusi Vācijas Federatīvas Republikas nostāju saistībā ar viņu piekļuves pieteikumu, bet tā ir burtiski izklāstījusi izvilkumus no nostājas, kuru tai attiecīgā republika bija nosūtījusi pēc apspriešanās (apstrīdētā lēmuma 3. nodaļa). Konkrētāk, runa ir par izvilkumiem, kuros Vācijas Federatīvā Republika būtībā ir skaidrojusi, ka, pēc tās domām, EU Pilot procedūras ietvaros ir jābūt savstarpējās uzticēšanās videi ar Komisiju, kas ļauj sākt sarunu procesu, un kompromisiem, lai ātri un pilnībā atrisinātu strīdu. No šiem izvilkumiem arī izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka apskatāmā dokumenta publiskošana vienīgi aizskartu lojālo sadarbību starp to un Komisiju, kuras saglabāšana ir nepieciešama uzsāktās izmeklēšanas ietvaros.
71 Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija ir ļāvusi prasītājiem uzzināt pamatojumu, ko sniegusi Vācijas Federatīvā Republika, lai iebilstu pret apskatāmā dokumenta publiskošanu.
72 Turklāt ir jānoraida prasītāju argumentācija, saskaņā ar kuru Komisija būtībā ir pārkāpusi viņu tiesības tikt uzklausītiem, jo tā nav sniegusi viņiem iespēju paust savus apsvērumus par Vācijas Federatīvās Republikas sniegto atbildi.
73 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts, ka pēc iestādes, kurai iesniegts pieteikums piekļūt dokumentam, pirmā atteikuma lēmuma piekļuves pieteicēji var saskaņā ar minētās regulas 7. panta 2. punktu iesniegt lūgumu pieņemt atkārtotu lēmumu. Šajā gadījumā viņi saglabā iespēju attiecīgajā gadījumā iesniegt savus apsvērumus par minētās iestādes nostāju. Konkrētāk, gadījumā, ja dalībvalsts iebilst pret lūgto publiskošanu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, izvirzot izņēmumus, kas paredzēti šīs pašas tiesību normas 1. un 2. punktā, pieteicējiem ar lūguma pieņemt atkārtotu lēmumu starpniecību ir iespēja izteikties par šīs dalībvalsts sniegto pamatojumu.
74 Šajā lietā pēc Komisijas 2011. gada 22. septembra lēmuma, ar kuru prasītājiem atteikta piekļuve apskatāmajam dokumentam (skat. iepriekš 18. punktu), šie prasītāji iesniedza Komisijai lūgumu pieņemt atkārtotu lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu (skat. iepriekš 19. punktu). Tādēļ ir jāuzskata, ka, pretēji prasītāju apgalvojumiem, viņiem bija iespēja apstrīdēt gan Komisijas rīcību saistībā ar apspriešanos ar Vācijas Federatīvo Republiku saskaņā ar minētās regulas 4. panta 5. punktu, gan šīs republikas nostāju par sliktu viņu pieteikumam. Turklāt ir jāuzsver, ka savā pamatojumā Komisija ir konkrēti atbildējusi uz apgalvojumiem un apsvērumiem, kurus prasītāji norādīja lūgumā pieņemt atkārtotu lēmumu (apstrīdētā lēmuma 4. nodaļa).
75 Piektkārt, lai gan prasītāji pārmet Komisijai to, ka tā nav pienācīgi identificējusi dokumentu, uz ko attiecas viņu piekļuves pieteikums, ir jākonstatē, ka, tieši pretēji, Komisija ir pareizi norādījusi uz šo dokumentu gan savā lūgumā Vācijas Federatīvajai Republikai, gan apstrīdētajā lēmumā, jo šis dokuments ir atbilde, ko šī dalībvalsts adresēja Komisijai 2011. gada 7. jūlijā pēc pieprasījuma, kas iesniegts procedūras EU Pilot 2070/11/SNCO ietvaros. Tādēļ prasītāju arguments ir jānoraida.
76 Līdz ar to, ņemot vērā to, ka Komisija ir izpildījusi pienākumus, kas tai izriet tostarp no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 4. un 5. punkta, kā to interpretējusi Tiesa savā judikatūrā, prasītāji nevar apgalvot, ka tā ir izdarījusi būtisku formas noteikumu pārkāpumu, izvērtējot viņu piekļuves pieteikumu.
77 Līdz ar to pirmais iebildums ir noraidāms.
– Par apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
78 Saistībā ar iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi prasītāji sniedz virkni argumentu, lai pārmestu Komisijai to, ka tā ir vienīgi virspusēji pārbaudījusi Vācijas Federatīvās Republikas pamatojumu tās atteikumam sniegt piekļuvi. Prasītāji uzskata, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai bija konkrēti un individuāli jāizvērtē šis pamatojums un ka tai atteikuma gadījumā būtu bijis jāizskaidro, kādēļ piekļuve apskatāmajam dokumentam būtu varējusi aizskart Vācijas Federatīvās Republikas norādīto tiesību normu, proti, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu.
79 Vispirms ir jānorāda, ka ar šo iebildumu prasītāji izvirza jautājumu par veicamās pārbaudes būtību un intensitāti un Komisijas sniedzamā pamatojuma būtību un intensitāti, kad tā nolemj atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem.
80 Šajā ziņā prasītāji pamatoti apgalvo, ka Tiesa principiāli ir noteikusi, ka, lai pamatotu atteikumu piekļūt dokumentam, kuru ir lūgts publiskot, nav pietiekami, ka uz šo dokumentu attiecas kāda no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām. Attiecīgajai iestādei ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar minētajā pantā paredzēto izņēmumu (Tiesas 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑139/07 P Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, Krājums, I‑5885. lpp., 53. punkts; 2010. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P Zviedrija u.c./Komisija, Krājums, I‑8533. lpp., 72. punkts, un 2013. gada 14. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑514/11 P un C‑605/11 P LPN/Komisija, 44. punkts).
81 Ir jānorāda, ka pienākums veikt konkrētu un individuālu pārbaudi, kas izriet no pārskatāmības principa, kā tas ir izklāstīts iepriekš minētajā judikatūrā, nav piemērojams, ja piekļuves pieteikums attiecas uz dokumentu, kas izdots dalībvalstī, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta nozīmē.
82 Kā izriet no iepriekš 53. un 55. punkta, lēmuma atteikt piekļuvi pieņemšanas procedūras ietvaros Tiesa ir nospriedusi, ka Komisijai bija vienīgi jānodrošina, pirmkārt, ka attiecīgā dalībvalsts ir pamatojusi savu iebildumu uz materiāltiesiskajiem izņēmumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā, un, otrkārt, ka tā ir pienācīgi pamatojusi savu nostāju šajā ziņā.
83 Turklāt Tiesa atbildē uz argumentiem, kas ir līdzīgi tiem, kurus prasītāji izvirzījuši šajā lietā, ir norādījusi, ka iestādei, kurai ir iesniegts piekļuves pieteikums, nav jāveic attiecīgās dalībvalsts lēmuma, ar ko tiek izteikti iebildumi, izsmeļošs vērtējums, veicot pārbaudi, kas pārsniegtu vērtējumu attiecībā uz to, vai vienkārši pastāv pamatojums, kurā ir atsauce uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem.
84 Šajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija ir pārbaudījusi, ka Vācijas Federatīvās Republikas iebildumā bija norādīts uz materiāltiesiskajiem izņēmumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā, un ka šis iebildums bija pienācīgi pamatots šajā ziņā. Turklāt tā vispirms norādīja, ka Vācijas iestādes iestājās pret apskatāmā dokumenta publiskošanu, pamatojoties uz izņēmumu, kas paredzēts minētās regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību. Šajā ziņā tā pat ir burtiski citējusi Vācijas Federatīvās Republikas atbildes tekstu. Turpinājumā tā ir norādījusi, ka šīs republikas sniegtie skaidrojumi prima facie šķita pamatoti, kā to, pēc tās domām, ir prasījusi Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Zviedrija/Komisija. Visbeidzot, tā ir atbildējusi uz argumentiem, kurus prasītāji izvirzījuši 2011. gada 27. septembra lūgumā pieņemt atkārtotu lēmumu (skat. iepriekš 19. punktu) saistībā ar apspriešanos ar Vācijas iestādēm.
85 No tā izriet, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu veikt rūpīgu pārbaudi, ievērojot intensitātes līmeni, kuru prasījusi Tiesa savā judikatūrā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta ietvaros, un ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
86 Tādējādi otrais iebildums ir jānoraida.
87 No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kopumā.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta teikuma pēdējās daļas pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
88 Prioritāri prasītāji apgalvo, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savu lēmumu saistībā ar sevišķu interešu pastāvēšanu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta teikuma pēdējās daļas nozīmē. Pakārtoti prasītāji uzskata, ka Komisija nav pareizi izsvērusi šajā lietā konfliktējošās intereses, un līdz ar to apstrīd secinājumu, saskaņā ar kuru nekādas sevišķas intereses salīdzinājumā ar EU Pilot procedūras interesēm nevarēja pamatot apskatāmā dokumenta publiskošanu. Būtībā viņi apgalvo, ka veselības aizsardzības mērķim būtu jābūt pārākam pār Komisijas konkrēto interesi veikt savu izmeklēšanu.
89 Komisija apstrīd prasītāju argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
90 Vispirms ir jānorāda, ka, pat gadījumos kā šajā lietā, kuros Komisija pamatojas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, lai atteiktu piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, iespēja pierādīt, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno šo dokumentu publiskošanu saskaņā ar šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta teikuma pēdējo daļu, nav izslēgta. Kā izriet no iepriekš 49. punktā minētās judikatūras, lēmumu pieņemšanas procedūrā, kāda tā noteikta Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā, ir prasīts, lai attiecīgā iestāde un dalībvalsts atsaucas uz šīs pašas regulas 4. panta 1.–3. punktā noteiktajiem materiāltiesiskajiem izņēmumiem, kuros ir obligāti iekļauta 4. panta 2. punkta teikuma pēdējā daļa.
91 Atbilstoši judikatūrai tam, kas izvirza sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, ir konkrēti jānorāda apstākļi, kas attaisno attiecīgo dokumentu publiskošanu (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑477/10 P Komisija/Agrofert Holding, 68. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, 62. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Zviedrija u.c./API un Komisija, 103. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā LPN/Komisija, 94. punkts).
92 Turklāt ar vispārīgu apsvērumu izklāstu nepietiek, lai pierādītu, ka sevišķas sabiedrības intereses ir primāras pār iemesliem, kas attaisno atteikumu publiskot attiecīgos dokumentus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā LPN/Komisija, 93. punkts).
93 Turklāt sabiedrības sevišķās intereses, kas var pamatot dokumenta publiskošanu, ne obligāti atšķiras no Regulas Nr. 1049/2001 pamatā esošajiem principiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zviedrija un Turco/Padome, 74. un 75. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā LPN/Komisija, 92. punkts).
94 Šajā lietā, ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka nekādas sevišķas intereses neattaisno dokumentu publiskošanu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta teikuma pēdējo daļu, jo labākais veids, kā nodrošināt sabiedrības intereses šajā lietā, bija pabeigt EU Pilot procedūru ar Vācijas Federatīvo Republiku. Komisija, kura būtībā ir pārņēmusi pamatojumu, kuru šajā ziņā ir sniegušas Vācijas iestādes savā 2011. gada 19. augusta vēstulē (skat. iepriekš 18. punktu, kā arī apstrīdētā lēmuma 3. un 6. punktu), uzskata, ka tas ļautu pārbaudīt, vai Savienības tiesības faktiski tika pārkāptas no to faktu skatpunkta, kurus prasītāji izvirzījuši savā sūdzībā par Vācijas iestādēm.
95 Šajā Komisijas veiktajā vērtējumā nav pieļauta nekāda kļūda.
96 Pirmkārt, ir jāuzskata, kā tas izriet iepriekš no 94. punkta, ka Komisija ir pamatojusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru sabiedrības sevišķas intereses Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta teikuma pēdējās daļas izpratnē nevarēja šajā lietā attaisnot apskatāmā dokumenta publiskošanu. Tādēļ prasītāju arguments par to, ka apstrīdētais lēmums šajā ziņā nav pamatots, nevar tikt akceptēts.
97 Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītāji papildus vispārējiem apgalvojumiem par sabiedrības veselības aizsardzību un par to, ka privātās klīnikas veiktās ārstēšanas rezultātā ir miruši vairāki pacienti Vācijā, nesniedz konkrētu pamatojumu, kas šajā lietā attaisnotu apskatāmā dokumenta publiskošanu. Konkrētāk, viņi nepaskaidro, kādā mērā šī dokumenta izsniegšana pašiem prasītājiem, proti, Vācijas Federatīvās Republikas atbildes uz jautājumiem, kurus Komisijas uzdevusi attiecīgās EU Pilot procedūras ietvaros, palīdzētu sabiedrības veselības aizsardzības interesēm. Ir jāuzsver, kā tas izriet no iepriekš 91. un 92. punktā minētās judikatūras, ka, lai gan, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, pierādīšanas pienākums ir iestādei, kas izvirza šo izņēmumu, minētās regulas 4. panta 2. punkta teikuma pēdējās daļas gadījumā personai, kas izvirza sabiedrības sevišķu interesi šīs tiesību normas teikuma pēdējās daļas nozīmē, ir tas jāpierāda.
98 Treškārt, pat pieņemot, ka vispārējie apgalvojumi par sabiedrības intereses pastāvēšanu saistībā ar veselības aizsardzību tiktu akceptēti, pieprasīto dokumentu publiskošana nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ļautu šādas intereses apmierināt. Ir jākonstatē, ka prasītājiem nav jāpierāda, kādā mērā Vācijas iestādes ir ievērojušas Savienības tiesības, it īpaši Regulu Nr. 1394/2007, saistībā ar faktiem, kas izklāstīti viņu sūdzībā. Tieši pretēji, ir jāapstiprina Komisijas vērtējums, saskaņā ar kuru, ja tā pati noskaidro sabiedrības interesēs, vai Vācijas Federatīvā Republika ir ievērojusi Savienības tiesības, bija visefektīvākais veids, kā aizsargāt sabiedrības veselību.
99 Ceturtkārt, prasītāji apgalvo, ka apskatāmais dokuments esot tāds, kas pamato prasību par ārpuslīgumisko atbildību, kura varētu tikt, iespējams, celta Vācijas tiesās. Būtībā prasītāju pieteikums ir vērsts uz to, lai iegūtu dokumentālos pierādījumus savai prasībai par saukšanu pie atbildības, šajā nolūkā izmantojot Komisiju un tās kā LESD sargātājas izmeklēšanas pilnvaras. Taču prasītāju interese iesniegt dokumentālos pierādījumus valsts tiesā nevar tikt uzskatīta par “sabiedrības sevišķu interesi” Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta teikuma pēdējās daļas nozīmē, bet gan par privātu interesi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Agrofert Holding, 86. punkts). Tādēļ nevar tikt atzīts, ka Komisija ir instruments, lai iegūtu pierādījumus, kas nav saņemami ar citiem līdzekļiem.
100 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pat ja fakti, kuri liek prasītājiem celt prasības Vācijas un Eiropas tiesās, ir bēdīgi un skumji, Komisija ir pamatoti uzsvērusi, ka prasītājiem ir jāizmanto viņu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus un pierādījumu iegūšanas līdzekļus, kas viņiem ir paredzēti valsts tiesu sistēmā.
101 Piektkārt, prasītāji pārmet Komisijai to, ka tā viņiem nav sniegusi piekļuvi apskatāmajam dokumentam, ņemot vērā norādīto sabiedrības interesi, pat pēc EU Pilot procedūras 2070/11/SNCO noslēgšanas.
102 Šajā ziņā ir tikai jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasības par tiesību akta atcelšanu, kura celta saskaņā ar LESD 263. pantu, ietvaros apstrīdētā tiesību akta tiesiskums ir jānovērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas ir pastāvējuši šī akta pieņemšanas brīdī (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑432/07 Francija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
103 Tomēr ir jākonstatē, ka EU Pilot 2070/11/SNCO procedūras pabeigšana notika pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Līdz ar to prasītāju arguments ir noraidāms.
104 Katrā ziņā nevar tikt izslēgts, kā tas izriet, pirmkārt, no iepriekš minētā sprieduma lietā LPN/Komisija 12. punkta un, otrkārt, Komisijas sniegtajām norādēm tiesas sēdē, ka pilnīga vai daļēja piekļuve attiecīgajiem dokumentiem šajā lietā varētu tikt piešķirta prasītājiem, ciktāl izņēmums, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, vairs nebūtu piemērojums pēc tam, kad Komisija ir beigusi sūdzības izskatīšanu, ar nosacījumu, ka neizrādās, ka šos dokumentus aptver cits izņēmums šīs regulas izpratnē. Šāda iespēja varētu būt vienīgi iedomājama, ja Komisijai tiktu iesniegts jauns piekļuves pieteikums.
105 No tā izriet, ka šajā lietā Komisija nav pieļāvusi ne pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ne kļūdu vērtējumā, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta teikuma pēdējo daļu.
106 Tādējādi otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
107 Prasītāji apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi viņu tiesības daļēji piekļūt apskatāmajam dokumentam.
108 Komisija apstrīd prasītāju argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
109 Saskaņā ar Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas piemērojama tiesvedībai Vispārējā tiesā saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, katrā prasības pieteikumā ir jābūt norādītam strīda priekšmetam un kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa varētu veikt pārbaudi. Lai nodrošinātu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedību, ir nepieciešams, lai galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem spriedumu pamato, izriet vismaz īsumā, bet loģiski un saprotami no paša prasības pieteikuma teksta (Vispārējās tiesas 1993. gada 28. aprīļa rīkojums lietā T‑85/92 De Hoe/Komisija, Recueil, II‑523. lpp., 20. punkts, un 2005. gada 11. jūlija rīkojums lietā T‑294/04 Internationaler Hilfsfonds/Komisija, Krājums, II‑2719. lpp., 23. punkts).
110 Šajā lietā ir jākonstatē, ka papildus pamata par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpumu abstraktam izklāstam prasības pieteikumā (skat. tostarp prasības pieteikuma 91. punktu) prasītāji nesniedz nekādu citu argumentāciju tā atbalstam. Viņi vienīgi apgalvo, ka “Komisijai būtu bijis precīzāk jānorāda apskatāmā dokumenta autors, tā apjoms, kā arī tā pielikumi, tā numuri utt., lai ļautu identificēt šo dokumentu”, un ka, “tā kā [apskatāmais] “Vācijas iestāžu” [dokuments] šādi nav identificēts, [..] procedūra nav bijusi taisnīga”.
111 Ciktāl šim apgalvojumam nav nekādas saiknes ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta piemērošanu šajā lietā, bet drīzāk ar pienākumu norādīt pamatojumu, kas tika izvērtēts iepriekš 78.–86. punktā, ir jāuzskata, ka tam nav nekādas nozīmes saistībā ar šī pamata pamatojumu.
112 Turklāt ir jāuzskata, ka prasītāju argumenti, kas iesniegti replikas stadijā, arī nevar tikt izvērtēti, tostarp tādēļ, ka tie ir balstīti uz apstākļiem, kas bija zināmi prasības celšanas datumā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑474/08 Umbach/Komisija, Krājumā nav publicēts, 60. punkts).
113 Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.
114 Līdz ar to jānoraida prasība kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
115 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
116 Ņemot vērā lietas apstākļus, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 25. septembrī.
[Paraksti]