VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
2019. gada 18. jūnijā (*)
Valsts atbalsts – Ieguldījumu strīdu izšķiršanas starptautiskā centra (ICSID) pārraudzībā esošas šķīrējtiesas nolēmums – Zaudējumu Kompensācijas maksājums dažiem uzņēmējiem – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Komisijas kompetence
Lietās T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15
European Food SA, Dregenešti [Drăgăneşti] (Rumānija),
Starmill SRL, Dregenešti,
Multipack SRL, Dregenešti,
Scandic Distilleries SA, Oradja [Oradea] (Rumānija),
ko pārstāv K. Struckmann, G. Forwood, advokāti, un A. Kadri, solicitor,
prasītājas lietā T‑624/15,
Ioan Micula, ar dzīvesvietu Oradjā (Rumānija), ko pārstāv K. Struckmann, G. Forwood un A. Kadri,
prasītājs lietā T‑694/15,
Viorel Micula, ar dzīvesvietu Oradjā,
European Drinks SA, Šteja [Ştei] (Rumānija),
Rieni Drinks SA, Rieni [Rieni] (Rumānija),
Transilvania General Import‑Export SRL, Oradja,
West Leasing International SRL, Pantasesti [Păntășești] (Rumānija),
ko sākotnēji pārstāvēja J. Derenne, D. Vallindas, advokāti, A. Dashwood, barrister, un V. Korom, solicitor, vēlāk – J. Derenne, D. Vallindas un A. Dashwood,
prasītāji lietā T‑704/15,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P.‑J. Loewenthal un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Spānijas Karaliste, ko pārstāv S. Centeno Huerta un A. Rubio González, pārstāvji,
un
Ungārija, ko sākotnēji pārstāvēja M. Fehér, G. Koós un M. Bóra, vēlāk – M. Fehér un G. Koós, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
par trim prasībām, kuras ir pamatotas ar LESD 263. pantu un ar kurām lūdz atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2015/1470 (2015. gada 30. marts) par valsts atbalstu SA.38517 (2014/C) (ex 2014/NN), ko īstenoja Rumānija – Šķīrējtiesas 2013. gada 11. decembra nolēmums lietā Micula pret Rumāniju (OV 2015, L 232, 43. lpp.),
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek] (referents), tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg], F. Šalīns [F. Schalin], B. Berke [B. Berke] un M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira],
sekretārs P. Kullens [P. Cullen], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 20. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedību priekšvēsture
1 Prasītāji – European Food SA, Starmill SRL, Multipack SRL un Scandic Distilleries SA lietā T‑624/15, Ioan Micula lietā T‑694/15, Viorel Micula, European Drinks SA, Rieni Drinks SA, Transilvania General Import‑Export SRL un West Leasing International SRL lietā T‑704/15 – Komisijas Lēmumā (ES) 2015/1470 (2015. gada 30. marts) par valsts atbalstu SA.38517 (2014/C) (ex 2014/NN), ko īstenoja Rumānija – Šķīrējtiesas 2013. gada 11. decembra nolēmums lietā Micula pret Rumāniju (OV 2015, L 232, 43. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) bija norādīti kā tās kompensācijas saņēmēji, kas piešķirta ar Ieguldījumu strīdu izšķiršanas starptautiskā centra (“ICSID”) aizgādnībā izveidotās šķīrējtiesas (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesa”) 2013. gada 11. decembra nolēmumu lietā ARB/05/20 Micula u.c./Rumānija (turpmāk tekstā – “šķīrējtiesas nolēmums”).
2 Ioan un Viorel Micula, Zviedrijas pilsoņi ar dzīvesvietu Rumānijā, ir vairākuma akcionāri European Food and Drinks Group (EFDG), kuras darbība ir saistīta ar pārtikas un dzērienu ražošanu Štejas‑Nučetas [Ştei‑Nucet] reģionā, Bihoras [Bihor] apgabalā, Rumānijā. European Food, Starmill, Multipack, Scandic Distilleries, European Drinks, Rieni Drinks, Transilvania General Import‑Export un West Leasing International ietilpst EFDG.
Rumānijas tiesiskais regulējums un prasītāju ieguldījums
3 Eiropas Nolīgums par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Rumāniju, no otras puses (OV 1994, L 357, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Eiropas nolīgums”), stājās spēkā 1995. gada 1. februārī. Saskaņā ar tā 64. panta 1. punkta iii) apakšpunktu jebkurš valsts atbalsts, kas izkropļo vai draud izkropļot konkurenci, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl tas var ietekmēt tirdzniecību starp Eiropas Kopienām un Rumāniju, ir atzīts par nesaderīgu ar Eiropas nolīguma pienācīgu darbību. Saskaņā ar Eiropas nolīguma 64. panta 2. punktu visas darbības, kuras ir pretrunā šim pantam, bija jānovērtē “uz [tādu] kritēriju pamata, kas izriet no Līguma 85., 86. un 92. panta [tagad – LESD 101., 102. un 107. pants] noteikumu piemērošanas”. Turklāt Eiropas nolīguma 69. un 71. pantā Rumānijai bija paredzēts pienākums saskaņot savus valsts tiesību aktus ar acquis communautaire.
4 Lai izpildītu Eiropas nolīgumā paredzēto saskaņošanas pienākumu, Rumānija 1999. gadā pieņēma Likumu Nr. 143/1999 par valsts atbalstu, un tas stājās spēkā 2000. gada 1. janvārī. Ar šo likumu, kurā bija ietverta tāda pati valsts atbalsta definīcija kā Eiropas nolīguma 64. pantā un Savienības tiesību aktos minētā definīcija, Consiliul Concurenţei (Konkurences padome, Rumānija) un Oficiul Concurenţei (Konkurences birojs, Rumānija) tika izraudzīti par valsts iestādēm, kas ir atbildīgas par valsts atbalsta uzraudzību un ir kompetentas izvērtēt tāda valsts atbalsta saderību, kuru Rumānija piešķir uzņēmumiem.
5 1998. gada 2. oktobrī Rumānijas iestādes pieņēma Valdības ārkārtas rīkojumu Nr. 24/1998 (turpmāk tekstā – “VĀR 24”), ar kuru tādiem atsevišķiem ieguldītājiem nelabvēlīgos reģionos, kuri bija saņēmuši pastāvīga ieguldītāja sertifikātu, piešķīra virkni stimulu, tostarp it īpaši tādus atvieglojumus kā atbrīvojums no muitas nodokļiem un pievienotās vērtības nodokļa par mehānismiem un muitas nodokļu atmaksāšana par importētajām izejvielām, kā arī atbrīvojums no peļņas nodokļa, jo attiecīgā teritorija bija atzīta par nelabvēlīgu reģionu.
6 Rumānijas valdība noteica, kuri reģioni būtu jāpasludina par nelabvēlīgiem un uz cik ilgu laiku, nepārsniedzot 10 gadu termiņu. Ar 1999. gada 25. marta lēmumu, kas stājās spēkā 1999. gada 1. aprīlī, minētā valdība deklarēja Štejas‑Nučetas raktuvju rajonu Bihoras apgabalā par nelabvēlīgu reģionu uz desmit gadiem.
7 2000. gada 15. maijā Konkurences padome pieņēma Lēmumu Nr. 244/2000, kurā tā konstatēja, ka vairāki stimuli, kas piešķirti saskaņā ar VĀR 24, ir jāuzskata par valsts darbības atbalstu, kurš izraisa konkurences kropļošanu, un ka līdz ar to šie stimuli ir jāatceļ.
8 2000. gada 1. jūlijā stājās spēkā Valdības ārkārtas rīkojums Nr. 75/2000 (turpmāk tekstā – “VĀR 75), ar ko tika veikti grozījumi VĀR 24 (turpmāk tekstā kopā saukti – “VĀR”).
9 Konkurences padome Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) apstrīdēja to, ka, neraugoties uz VĀR 75 pieņemšanu, tās Lēmums Nr. 244/2000 nebija īstenots. 2001. gada 26. janvārī šis pieteikums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka VĀR 75 ir uzskatāms par tiesību aktu, nevis administratīvu aktu un ka līdz ar to Konkurences padome nevar apstrīdēt tā likumību saskaņā ar Likumu Nr. 143/1999. Šo lēmumu apstiprināja Înalta Curte de Casație şi Justiție (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija) 2002. gada 19. februārī.
10 Pamatojoties uz pastāvīgu ieguldītāju sertifikātiem, ko European Food saņēma 2000. gada 1. jūnijā un Starmill un Multipack – 2002. gada 17. maijā, šīs sabiedrības veica noteiktus ieguldījumus Štejas‑Nučetas raktuvju rajonā.
11 2000. gada februārī Rumānija sāka pievienošanās sarunas ar Savienību. Saistībā ar šīm sarunām Savienības 2001. gada 21. novembra kopējā nostājā ir konstatēts, ka Rumānijā ir “vairākas jau spēkā esošas, kā arī jaunas nesaderīgas atbalsta shēmas, kas nav saskaņotas ar acquis”, tostarp “atvieglojumi, kas paredzēti saskaņā ar [VĀR]”.
12 2004. gada 26. augustā, paskaidrojot, ka, “lai izpildītu Kopienas valsts atbalsta noteikumu kritērijus un arī pabeigtu sarunas [par] nodaļu Nr. 6 (Konkurences politika), valsts tiesību aktos ir jāizslēdz jebkāda valsts atbalsta forma, kas neatbilst acquis communautaire šajā jomā”, Rumānija atcēla visus stimulus, kas paredzēti saskaņā ar VĀR, izņemot peļņas nodokļa atvieglojumu. Šī atcelšana stājās spēkā 2005. gada 22. februārī.
13 2007. gada 1. janvārī Rumānija pievienojās Savienībai. Ne VĀR 24, ne VĀR 75 nav minēts akta par Bulgārijas Republikas un Rumānijas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas savienības pamatā (OV 2005, L 157, 203. lpp.; turpmāk tekstā – “pievienošanās akts”), V pielikuma 2. sadaļas “Konkurences politika” 1. punktā kā atbalsta pasākumi, kas būtu uzskatāmi par pastāvošu atbalstu šīs pievienošanās brīdī.
Šķīrējtiesas process
14 Divpusējs ieguldījumu līgums, kas 2002. gada 29. maijā tika noslēgts starp Zviedrijas Karalistes valdību un Rumānijas valdību par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību (turpmāk tekstā – “BIT”), stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā. Šajā līgumā abu valstu ieguldītājiem (tostarp attiecībā uz ieguldījumiem, kas veikti pirms BIT stāšanās spēkā) bija paredzēti konkrēti aizsargpasākumi gadījumos, ja vienas valsts ieguldītāji veica ieguldījumus otrā valstī. BIT 2. panta 3. punktā it īpaši ir noteikts, ka “katra līgumslēdzēja puse jebkurā brīdī nodrošina taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret otras līgumslēdzējas puses ieguldītāju ieguldījumiem un ar patvaļīgiem vai diskriminējošiem pasākumiem neliek šķēršļus minēto ieguldītāju veikto ieguldījumu nodrošināšanai, pārvaldībai, uzturēšanai, izmantošanai, lietojumam attiecībā uz šiem ieguldījumiem vai to pārdošanai”. Turklāt BIT 7. pantā ir paredzēts, ka strīdus starp ieguldītājiem un līguma parakstītājām valstīm risina it īpaši šķīrējtiesa, kas atrodas ICSID pārraudzībā.
15 2005. gada 28. jūlijā pēc VĀR paredzēto ieguldījumu stimulu atcelšanas pieci no prasītājiem, proti, Ioan un Viorel Micula, European Food, Starmill un Multipack (turpmāk tekstā – “prasītāji šķīrējtiesā”) lūdza izveidot šķīrējtiesu saskaņā ar BIT 7. pantu.
16 Ar 2008. gada 24. septembra nolēmumu šķīrējtiesa konstatēja, ka prasītāju šķīrējtiesā prasības ir pieņemamas. Prasītāji šķīrējtiesā sākotnēji bija lūguši atjaunot atceltos ieguldījumu stimulus. Pēc tam tie daļēji atsauca savu prasību un pieprasīja kompensāciju par zaudējumiem, kas radušies minēto stimulu atcelšanas dēļ. Minētie prasītāji apgalvoja, ka, atceļot stimulus, Rumānija ir pārkāpusi ieguldītāju tiesisko paļāvību, ka šie stimuli pēc būtības būs pieejami līdz 2009. gada 1. aprīlim. Tādējādi saskaņā ar prasītāju šķīrējtiesā teikto Rumānija nav pildījusi savas saistības nodrošināt taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret Zviedrijas ieguldītājiem atbilstīgi BIT 2. panta 3. punktam.
17 Šķīrējtiesas procesa gaitā Eiropas Komisija iesaistījās kā amicus curiae. Izsakot savu viedokli 2009. gada 20. jūlijā, tā apgalvoja, ka ar VĀR 24 paredzētie stimuli ir “nesaderīgi ar Kopienas noteikumiem par reģionālo atbalstu”, it īpaši norādot, ka “saistībā ar stimuliem nav ievērotas Kopienas tiesību prasības attiecībā uz attiecināmām izmaksām un atbalsta intensitāti [un ka] atvieglojumi [ir] darbības atbalsts, kas saskaņā ar reģionālā atbalsta noteikumiem ir aizliegts”. Tādējādi Komisija apgalvoja, ka “jebkurš nolēmums atjaunot Rumānijas atceltās privilēģijas vai piešķirt prasītājiem šķīrējtiesā kompensāciju par šo privilēģiju zaudējumu būtu jauns atbalsts, kas nebūtu saderīgs ar [LESD],” un ka “[jebkura tāda lēmuma] izpilde[, kas liek Rumānijai atjaunot ieguldījumu shēmas, kuras pievienošanās sarunu laikā atzītas par nesaderīgām ar iekšējo tirgu,] tādējādi nevar notikt, ja tā ir pretrunā Eiropas Savienības valsts atbalsta politikas noteikumiem”.
18 Ar šķīrējtiesas nolēmumu šķīrējtiesa piesprieda Rumānijai maksāt prasītājiem šķīrējtiesā kompensāciju 791 882 452 Rumānijas leju (RON) (aptuveni 178 miljoni EUR) apmērā. Šķīrējtiesa nosprieda:
“Atceļot ar VĀR 24 paredzētos stimulus pirms 2009. gada 1. aprīļa, Rumānija nerīkojās nepamatoti vai ļaunprātīgi (izņemot to, ka [tā] rīkojās nepamatoti, saglabājot ieguldītāju saistības pēc stimulu atcelšanas). Vienlaikus [šķīrējtiesa] nosprieda [..], ka Rumānija pārkāpa prasītāju [šķīrējtiesā] tiesisko paļāvību, ka šie stimuli pēc būtības tādā pašā formā būs pieejami līdz 2009. gada 1. aprīlim. Turklāt Rumānija nerīkojās pārredzami, savlaicīgi nepaziņojot prasītājiem, ka shēma tiks izbeigta pirms paziņotā termiņa beigām. Tāpēc šķīrējtiesa konstatē, ka Rumānija nespēja “nodrošināt taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi” pret prasītāju [šķīrējtiesā] “ieguldījumiem” BIT 2. panta 3. punkta izpratnē.”
19 Šķīrējtiesa it īpaši piešķīra prasītājiem šķīrējtiesā šādu kompensāciju:
– 85 100 000 RON par atvieglojumu attiecībā uz izejvielām atcelšanu un šādu cukura izmaksu pieaugumu;
– 17 500 000 RON par citu izejvielu izmaksu pieaugumu;
– 18 133 229 RON par spējas veikt cukura uzkrājumus par zemākām cenām zaudējumu;
– 255 700 000 RON par zaudēto peļņu neīstenotās gatavo produktu pārdošanas dēļ;
– turklāt šķīrējtiesa piesprieda Rumānijai maksāt procentus, kas aprēķināti no 2007. gada 1. marta par cukura un citu izejvielu izmaksu pieaugumu, no 2009. gada 1. novembra par spējas veikt cukura uzkrājumus zaudējumu un no 2008. gada 1. maija par zaudēto peļņu.
20 2014. gada 18. aprīlī Rumānija vērsās ad hoc komitejā ar mērķi atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, pamatojoties uz 52. pantu 1965. gada 18. martā noslēgtajā Konvencijā par investīciju strīdu risināšanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (“turpmāk tekstā – “ICSID konvencija”). Šajā saistībā ad hoc komiteja 2014. gada 7. septembrī atcēla šķīrējtiesas nolēmuma izpildes apturēšanu, ko tā sākotnēji bija apstiprinājusi, jo Rumānija pēc tam, kad bija šajā jautājumā konsultējusies ar Komisiju, nevarēja uzņemties beznosacījumu saistības, kā minētā komiteja tai lūdza, saskaņā ar kurām tā izpildītu šķīrējtiesas nolēmumu, pat ja tas būtu saistīts ar tostarp Savienības tiesību aktos paredzēto saistību pārkāpšanu un Komisijas lēmumu neievērošanu.
21 2014. gada 15. oktobrī Komisija iesniedza ad hoc komitejai pieteikumu, lūdzot atļauju iesaistīties atcelšanas procedūrā kā strīdā neiesaistītai personai. 2014. gada 4. decembrī ad hoc komiteja piešķīra iesaistīšanās atļauju, un 2015. gada 9. janvārī Komisija saistībā ar šo procedūru iesniedza savu amicus curiae atzinumu. Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī aizvien notika procedūra par šķīrējtiesas nolēmuma atcelšanu.
Prasītāju šķīrējtiesā celtās prasības valsts tiesās šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanai un izpildei
22 2014. gada 18. martā četri no prasītājiem (European Food, Starmill, Multipack un Ioan Micula) Rumānijā cēla prasību ar mērķi izpildīt šķīrējtiesas nolēmumu saskaņā ar ICSID Konvencijas 54. pantu, pieprasot samaksāt 80 % no nesamaksātās summas un atbilstošos procentus.
23 2014. gada 24. martā Tribunal București (Bukarestes tiesa, Rumānija) atļāva šķīrējtiesas nolēmuma izpildi, uzskatot, ka atbilstoši ICSID konvencijas 54. pantam šķīrējtiesas nolēmums ir tieši izpildāms tiesību akts un uzskatāms par valsts galīgo spriedumu, tādējādi izslēdzot vajadzību pēc minētā nolēmuma atzīšanas procedūras, pamatojoties uz Rumānijas Civilprocesa kodeksu. 2014. gada 30. martā tiesu izpildītājs sāka šķīrējtiesas nolēmuma izpildes procedūru, nosakot Rumānijas Finanšu ministrijai 6 mēnešu termiņu, lai tā samaksātu četriem prasītājiem 80 % no šķīrējtiesas nolēmumā minētās summas, kā arī procentus un citus izdevumus.
24 Rumānija apstrīdēja šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi Tribunal București (Bukarestes tiesa) un lūdza noteikt pagaidu pasākumus, t.i., izpildes pagaidu apturēšanu, līdz šī lieta tiks izlemta pēc būtības. 2014. gada 14. maijā šī tiesa uz laiku apturēja šķīrējtiesas nolēmuma izpildi, līdz tika pieņemts nolēmums pēc būtības par apstrīdējumu un lūgumu apturēt piespiedu izpildi. 2014. gada 26. maijā Komisija iesaistījās šajā procedūrā atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 23.a panta 2. punktam. Tā aicināja Tribunal București (Bukarestes tiesa) apturēt un atcelt šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi un saskaņā ar LESD 267. pantu uzdot Eiropas Savienības Tiesai divus prejudiciālus jautājumus.
25 2014. gada 23. septembrī Tribunal București (Bukarestes tiesa) pasludināja spriedumu lietā par pagaidu pasākumiem, atceļot apturēšanu un noraidot Rumānijas lūgumu apturēt šķīrējtiesas nolēmuma izpildi, jo ICSID ad hoc komiteja bija atcēlusi šī nolēmuma izpildes apturēšanu 2014. gada 7. septembrī (skat. iepriekš 20. punktu). 2014. gada 30. septembrī Rumānija pārsūdzēja 2014. gada 23. septembra spriedumu. 2014. gada 13. oktobrī Tribunal București (Bukarestes tiesa) noraidīja lūgumu uzdot prejudiciālus jautājumus Eiropas Savienības Tiesai. 2014. gada 17. oktobrī pēc Komisijas 2014. gada 1. oktobra lēmuma uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, saistībā ar lietu, kuru skatīja Tribunal București (Bukarestes tiesa), Rumānija vēlreiz lūdza noteikt pagaidu pasākumus – šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildes apturēšanu.
26 2014. gada 24. novembrī Tribunal București (Bukarestes tiesa) noraidīja Rumānijas celto prasību, ar ko apstrīdēja 2014. gada 24. marta rīkojuma izpildi, tostarp 2014. gada 17. oktobra prasību par pagaidu pasākumiem. 2015. gada 14. janvārī Rumānija iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu.
27 2015. gada 24. februārī Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa) atcēla Tribunal București (Bukarestes tiesa) 2014. gada 23. septembra spriedumu un apturēja piespiedu izpildi līdz brīdim, kad tiks pieņemts spriedums par apelāciju, kas iesniegta attiecībā uz šīs pašas tiesas 2014. gada 24. novembra spriedumu. Komisija nolēma lūgt atļauju iestāties šajā apelācijas tiesvedībā atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 23.a panta 2. punktam.
28 Viorel Micula iesniedza vairākus pieteikumus šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanai eksekvatūras vai ex parte procedūrās Beļģijas, Francijas, Luksemburgas, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes, kā arī ASV tiesās. Arī Ioan Micula, European Food, Starmill un Multipack iesniedza šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanas pieteikumu ex parte procedūrā ASV. Tiesvedības Vispārējā tiesā rakstveida daļas laikā šīs procedūras joprojām turpinājās.
Šķīrējtiesas nolēmuma izpilde, formālā izmeklēšanas procedūra un apstrīdētais lēmums
29 2014. gada 31. janvārī Komisijas dienesti informēja Rumānijas iestādes, ka šķīrējtiesas nolēmuma jebkāda īstenošana vai izpilde būtu uzskatāma par jaunu atbalstu un būtu paziņojama Komisijai.
30 2014. gada 20. februārī Rumānijas iestādes informēja Komisijas dienestus, ka tās ir veikušas daļēju kompensācijas maksājumu, ko šķīrējtiesa bija piespriedusi prasītājiem šķīrējtiesā, dzēšot nodokļu parādu, kuru viens prasītājs (European Food) bija parādā Rumānijas iestādēm. Šādi dzēstais nodokļu parāds sasniedza 337 492 864 RON (aptuveni 76 000 000 EUR). Turklāt Rumānija lūdza Komisijas dienestus sniegt papildu skaidrojumu par iespēju maksāt atlikušo summu fiziskai personai (Viorel un Ioan Micula vai jebkurai citai fiziskai personai, uz kuru var attiecināt prasību).
31 2014. gada 12. martā Komisijas dienesti pieprasīja Rumānijai papildu informāciju par pasākumiem, ko tā paredzējusi veikt šķīrējtiesas nolēmuma turpmākai īstenošanai vai izpildei. Rumānija sniedza šo informāciju 2014. gada 26. marta vēstulē.
32 Ar 2014. gada 1. aprīļa vēstuli Komisijas dienesti vērsa Rumānijas iestāžu uzmanību uz to, ka Komisija var izdot atbalsta pārtraukšanas rīkojumu, lai nodrošinātu, ka vairs netiks izmaksāts neviens nesaderīgs valsts atbalsts, un lūdza Rumāniju sniegt apsvērumus šajā ziņā. 2014. gada 7. aprīļa vēstulē Rumānija paziņoja, ka tā nevēlas sniegt apsvērumus par šo iespēju.
33 2014. gada 26. maijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2014) 3192, prasot Rumānijai saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 11. panta 1. punktu nekavējoties pārtraukt jebkādu rīcību, kuras rezultātā varētu notikt šķīrējtiesas nolēmuma īstenošana vai izpilde – jo šāda rīcība var būt nelikumīgs valsts atbalsts –, kamēr Komisija nav pieņēmusi galīgo lēmumu par šī valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu.
34 Ar 2014. gada 1. oktobra vēstuli Komisija informēja Rumāniju par savu lēmumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz to, ka Rumānija 2014. gada sākumā ir daļēji īstenojusi šķīrējtiesas nolēmumu (skat. iepriekš 30. punktu), kā arī attiecībā uz jebkādu turpmāku šķīrējtiesas nolēmuma īstenošanu vai izpildi. Šajā lēmumā, kas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts 2014. gada 7. novembrī, Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus.
35 2014. gada 31. oktobrī tiesu izpildītājs, kuru iecēla Tribunal București (Bukarestes tiesa), izdeva rīkojumu apķīlāt Rumānijas Finanšu ministrijas kontus un pieprasīja šķīrējtiesas nolēmuma izpildi 80 % apmērā. Brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Rumānijas Finanšu ministrijas līdzekļi Valsts kasē un banku kontos bija iesaldēti.
36 2014. gada 26. novembrī Rumānija iesniedza apsvērumus par lēmumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru. Prasītāji iesniedza apsvērumus kā ieinteresētās personas 2014. gada 8. decembrī – pēc tam, kad Komisija bija noraidījusi viņu lūgumu pagarināt termiņu apsvērumu iesniegšanai. Prasītāju apsvērumi tika iesniegti Rumānijai, kurai tika dota iespēja uz tiem atbildēt. Rumānijas apsvērumi par prasītāju apsvērumiem tika iesniegti 2015. gada 27. janvārī.
37 Turklāt prasītāji lūdza piekļuvi visai sarakstei starp Komisiju un Rumāniju, kas ir ietverta šīs lietas materiālos. Šis lūgums tika noraidīts 2014. gada 19. decembrī, un noraidījums tika apstiprināts 2015. gada 2. martā.
38 2015. gada 5. janvārī tiesu izpildītājs konfiscēja Rumānijas Finanšu ministrijai summu 36 484 232 RON (aptuveni 8 100 000 EUR). Pēc tam no šīs summas tiesu izpildītājs pārskaitīja trim no pieciem prasītājiem šķīrējtiesā 34 004 232 RON (aptuveni 7 560 000 EUR), sadalot šo summu vienādās daļās, un paturēja atlikušo summu kā kompensāciju par izpildes izmaksām. Laikā no 2015. gada 5. februāra līdz 25. februārim tiesu izpildītājs konfiscēja Finanšu ministrijai papildu summu 9 197 482 RON (aptuveni 2 000 000 EUR). Lai izpildītu šķīrējtiesas nolēmumu, 2015. gada 9. martā minētā ministrija brīvprātīgi pārskaitīja atlikušo summu 472 788 675 RON (aptuveni 106 500 000 EUR, tostarp tiesu izpildītāja izmaksas 6 028 608 RON apmērā) uz bloķētu kontu, kas atvērts piecu prasītāju šķīrējtiesā vārdā. Tomēr konta turētāji var izņemt naudu tikai tad, ja Komisija nolemj, ka valsts atbalsts, kas piešķirts atbilstoši šķīrējtiesas nolēmumam, ir saderīgs ar iekšējo tirgu.
39 Ar 2015. gada 9. un 11. marta vēstulēm Rumānijas iestādes informēja Komisiju par laikā no 2015. gada 5. līdz 25. februārim veikto konfiskāciju un par brīvprātīgo pārskaitījumu, kas veido atlikušo summu saskaņā ar šķīrējtiesas nolēmumu, uz bloķētu kontu, kurš atvērts piecu prasītāju šķīrējtiesā vārdā.
40 Saskaņā ar Rumānijas iestāžu teikto šķīrējtiesas nolēmums tika pilnībā izpildīts.
41 2015. gada 30. martā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.
42 Apstrīdētais lēmums ir formulēts šādi:
“1. pants
Kompensācijas maksājums, ko [..] šķīrējtiesa [..] ar [..] nolēmumu piesprieda vienai ekonomiskai vienībai, kura ietver Viorel Micula, Ioan Micula, [..] European Food, [..] Starmill, [..] Multipack, European Drinks, Rieni Drinks, Scandic Distilleries, Transilvania General Import‑Export un West Leasing, [LESD] 107. panta 1. punkta izpratnē uzskatāms par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.
2. pants
1. Rumānija neizmaksā nevienu nesaderīgu atbalstu, kas minēts 1. pantā, un atgūst jebkuru nesaderīgu atbalstu, kurš minēts 1. pantā un kurš jau izmaksāts kādam no subjektiem, kas veido vienu ekonomisku vienību un kas gūst priekšrocības no minētā atbalsta saistībā ar daļēju Šķīrējtiesas [..] nolēmuma īstenošanu vai izpildi, kā arī jebkādu atbalstu, kurš izmaksāts kādam no subjektiem, kas veido vienu ekonomisku vienību un kas gūst priekšrocības no minētā atbalsta saistībā ar turpmāku Šķīrējtiesas [..] nolēmuma īstenošanu, un par kuru Komisija nav informēta vai kurš tiek izmaksāts pēc šā lēmuma pieņemšanas dienas.
2. Viorel Micula, Ioan Micula, [..] European Food, [..] Starmill, [..] Multipack, European Drinks, Rieni Drinks, Scandic Distilleries, Transilvania General Import‑Export un West Leasing ir solidāri atbildīgi par to, lai tiktu atmaksāts valsts atbalsts, ko katrs no viņiem ir saņēmis.
3. Atgūstamas ir tās summas, kas izriet no [..] [šķīrējtiesas] nolēmuma īstenošanas vai izpildes (pamatsumma un procenti).
4. Atgūstamajām summām pieskaita procentus par laikposmu no dienas, kad atbalsts nodots saņēmējiem, līdz to faktiskās atgūšanas dienai.
5. Rumānija norāda precīzus datumus, kad valsts atbalsts nodots attiecīgo saņēmēju rīcībā.
6. Procentus aprēķina pēc salikto procentu formulas saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 V nodaļu.
7. Rumānija nodrošina to, ka, sākot no šā lēmuma pieņemšanas dienas, netiek veikti nekādi turpmāki maksājumi saistībā ar atbalstu, kas minēts 1. pantā.
3. pants
1. Šā lēmuma 1. pantā minēto atbalstu atgūst nekavējoties un efektīvi.
2. Rumānija nodrošina šā lēmuma īstenošanu četru mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas.
4. pants
1. Divu mēnešu laikā pēc šā lēmuma paziņošanas Rumānija Komisijai iesniedz šādu informāciju:
a) atbalsta kopējo summu, ko saņēmis katrs subjekts, kurš minēts šā lēmuma 1. pantā;
b) sīku aprakstu par pasākumiem, kas jau veikti un paredzēti, lai izpildītu šo lēmumu;
c) dokumentus, kas apliecina, ka atbalsta saņēmējiem ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.
2. Rumānija līdz 1. pantā minētā atbalsta atgūšanas beigām informē Komisiju par šā lēmuma izpildei noteikto valsts pasākumu īstenošanas gaitu. Pēc Komisijas vienkārša pieprasījuma tā nekavējoties sniedz ziņas par pasākumiem, kas jau veikti un ieplānoti, lai izpildītu šo lēmumu. Tā arī sniedz sīku informāciju par atbalsta un atgūšanas procentu summām, ko saņēmēji jau atmaksājuši.
5. pants
Šis lēmums ir adresēts Rumānijai.”
Tiesvedības un lietas dalībnieku prasījumi
43 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2015. gada 6. novembrī (lieta T‑624/15), 30. novembrī (lieta T‑694/15) un 28. novembrī (lieta T‑704/15), prasītāji cēla šīs prasības.
44 Ar attiecīgiem 2016. gada 18. marta un 21. aprīļa (lieta T‑624/15), 18. marta un 22. aprīļa (lieta T‑694/15), kā arī 25. maija un 21. aprīļa (lieta T‑704/15) lēmumiem Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs atļāva Spānijas Karalistei un Ungārijai iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
45 2016. gada 13. un 14. jūlijā (lietas T‑624/15 un T‑694/15) un 2016. gada 14. jūlijā (lieta T‑704/15) Spānijas Karaliste un Ungārija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza savus attiecīgos iestāšanās rakstus. Prasītāji iesniedza savus apsvērumus par tiem noteiktajā termiņā.
46 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodotas šīs lietas.
47 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 27. februārī, prasītāji lūdza apvienot lietas T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15 tiesvedības mutvārdu daļā. 2017. gada 14. marta apsvērumos par apvienošanas lūgumu Komisija deva savu piekrišanu lietu T‑624/15 un T‑694/15 apvienošanai, bet iebilda pret šo divu lietu apvienošanu ar lietu T‑704/15.
48 Ar dokumentiem, ko Vispārējās tiesas kancelejā 2017. gada 21. februārī iesniedza prasītāji lietās T‑624/15 un T‑694/15 un 2017. gada 4. maijā – Komisija lietās T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15, tie lūdza prioritāru lietas izskatīšanu. Šis lūgums tika apmierināts ar otrās palātas priekšsēdētāja 2017. gada 22. maija lēmumu.
49 Pēc otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.
50 Ar Vispārējās tiesas otrās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2018. gada 7. februāra lēmumu lietas T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15 tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļā atbilstoši Reglamenta 68. panta 2. punktam.
51 Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu.
52 Lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumi tika uzklausīti 2018. gada 20. marta tiesas sēdē.
53 Ar 2018. gada 28. maija rīkojumu Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā), uzskatīdama, ka pamatlietu dalībnieki ir jāaicina sniegt apsvērumus par lietu T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15 iespējamo apvienošanu galīgā nolēmuma taisīšanai, izdeva rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, piemērojot Reglamenta 113. pantu. Pamatlietu dalībnieki savus apsvērumus iesniedza noteiktajā termiņā.
54 Prasītāju lietās T‑624/15 un T‑694/15 prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas:
– attiecas uz katru no tiem šajās divās lietās;
– liedz Rumānijai izpildīt šķīrējtiesas nolēmumu;
– liek Rumānijai atgūt visu nesaderīgo atbalstu;
– liek tiem būt solidāri atbildīgiem par to, lai tiktu atmaksāts valsts atbalsts, kas izmaksāts vienalga kuram no subjektiem, kuri minēti tā 2. panta 2. punktā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
55 Prasītāju lietā T‑704/15 prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl:
– Viorel Micula tajā ir kvalificēts kā “uzņēmums” un uzskatīts par ekonomiskās vienības, atbalsta saņēmējas, daļu;
– atbalsta saņēmējs tajā noteikts kā ekonomiska vienība, kurā ietilpst Viorel un Ioan Micula, European Food, Starmill, Multipack, European Drinks, Rieni Drinks, Scandic Distilleries, Transilvania General Import‑Export un West Leasing International;
– tā 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka Viorel un Ioan Micula, European Food, Starmill, Multipack, European Drinks, Rieni Drinks, Scandic Distilleries, Transilvania General Import‑Export un West Leasing ir solidāri atbildīgi par to, lai tiktu atmaksāts valsts atbalsts, ko tie ir saņēmuši;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
56 Lietās T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15 Komisijas, ko atbalsta personas, kuras iestājušās lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasības kā nepamatotas;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
57 Piemērojot Reglamenta 68. pantu, šīs lietas ir apvienotas galīgā nolēmuma taisīšanai.
58 Katras prasības atbalstam prasītāji izvirza astoņus pamatus, no kuriem daži ir sadalīti vairākās daļās un kuri ir jāsagrupē septiņos pamatos un jāizsaka šādā kārtībā: pirmkārt, pamats par Komisijas kompetences neesamību apstrīdētā lēmuma pieņemšanai un pilnvaru nepareizu izmantošanu, kā arī LESD 351. panta un vispārējo tiesību principu pārkāpumu; otrkārt, pamats par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu; treškārt, pamats par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu; ceturtkārt, pamats par aplūkojamā pasākuma saderības ar iekšējo tirgu kļūdainu vērtējumu; piektkārt, pamats par atbalsta saņēmēju kļūdainu noteikšanu un pamatojuma nenorādīšanu; sestkārt, pamats par kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz atbalsta atgūšanu un, septītkārt, pamats par tiesību tikt uzklausītam, LESD 108. panta 3. punkta un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta pārkāpumu.
Par Komisijas kompetences neesamību un Savienības tiesību nepiemērojamību situācijai pirms Rumānijas pievienošanās
59 Saistībā ar lietā T‑704/15 izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu prasītāji būtībā atsaucas uz Komisijas kompetences neesamību un Savienības tiesību nepiemērojamību situācijai pirms Rumānijas pievienošanās. Turklāt saistībā ar lietās T‑624/15 un T‑694/15 izvirzītā otrā pamata pirmo daļu prasītāji apgalvo, ka visas iespējamās priekšrocības tika piešķirtas pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai. Vispārējā tiesa uzskata, ka ar šiem argumentiem prasītāji lietās T‑624/15 un T‑694/15 apstrīd arī Komisijas kompetenci pieņemt apstrīdēto lēmumu. Katrā ziņā, tā kā jautājums par Komisijas kompetenci ir saistīts ar absolūtu šķērsli tiesas procesam, tas ir jāvērtē pēc savas ierosmes (skat. spriedumu, 2000. gada 13. jūlijs, Salzgitter/Komisija, C‑210/98 P, EU:C:2000:397, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Prasītāju ieskatā, pirmkārt, Komisijai nebija kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu, jo visa darbība un bezdarbība, kas ir starptautiski prettiesiska darbība, kurā šķīrējtiesa Rumāniju pasludināja par vainīgu attiecībā pret prasītājiem un kura izraisīja kaitējumu, kas kompensēts ar šķīrējtiesas nolēmumu, notika pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai. Otrkārt, šajā laikposmā Savienības tiesības, tostarp valsts atbalsta jomā, kā tādas Rumānijā nebija piemērojamas un Komisija nevarēja īstenot kompetenci, kas tai bija noteikta atbilstoši LESD 108. pantam un Regulai Nr. 659/1999, ierobežojot valsts atbalstu, ko piešķīrušas Rumānijas iestādes. Treškārt, neesot nozīmes tam, ka kompensācija, kas noteikta par starptautiski prettiesisku darbību, kuru Rumānija veikusi tā tiesiskā regulējuma apstākļos, kas bija piemērojams pirms tās pievienošanās Savienībai, tikusi samaksāta, kā tas ir šajā gadījumā, pēc šīs pievienošanās.
61 Šajā ziņā prasītāji lietā T‑704/15 apgalvo, ka šķīrējtiesa pieņēma savu nolēmumu sakarā ar Rumānijas iestāžu rīcību, 2005. gadā atceļot VĀR, jo tās pārkāpa prasītāju šķīrējtiesā tiesisko paļāvību un nerīkojās pārredzami attiecībā uz stimulu pasākumu atcelšanu, vienlaikus atstājot spēkā minēto prasītāju atbilstīgos pienākumus. Šo faktu norises laikā uz VĀR neesot attiekušās ne Savienības tiesību normas valsts atbalsta jomā, ne Komisijas kompetence. Apstrīdētā lēmuma pamatā esot kļūdaina premisa, ka VĀR bija valsts atbalsts, ko aizliedz Savienības tiesības.
62 Prasītāju lietās T‑624/15 un T‑694/15 ieskatā, beznosacījumu tiesības saņemt kompensāciju par Rumānijas izdarītajiem pārkāpumiem un jebkādas iespējamas priekšrocības esot tikušas piešķirtas vai nu brīdī, kad Rumānija pārkāpa BIT, atceļot VĀR paredzētos stimulus, vai brīdī, kad stājās spēkā BIT, ar ko tika paredzēti Rumānijas pienākumi attiecībā pret prasītājiem, bet katrā ziņā pirms pievienošanās. Tādējādi jebkurš maksājums, kas veikts, pamatojoties uz šķīrējtiesas nolēmumu, esot jāuzskata par tāda atbalsta maksājumu, kas pastāvēja atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 15. panta 3. punktam un kas vairs nav atgūstams.
63 Komisija apstrīd šos argumentus un atbild, ka tā bija kompetenta pieņemt apstrīdēto lēmumu. Tā kā šķīrējtiesas nolēmums tika pieņemts, tika daļēji īstenots un eventuāli tiks pilnībā īstenots pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai, prasītāji neesot varējuši saņemt beznosacījumu tiesības uz kompensāciju, kas tiem piešķirta atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam, kurš ir piemērojams vienīgi pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai. Arī tam, ka uz VĀR nekad nav tieši attiecināta pārbaude, piemērojot Savienības tiesību normas valsts atbalsta jomā, un ka apgalvotais BIT pārkāpums izdarīts pirms šīs pievienošanās, neesot nozīmes, nosakot Komisijas kompetenci šajā gadījumā. Komisija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tā nav likusi Rumānijai atgūt prasītājiem šķīrējtiesā sākotnēji atbilstoši VĀR piešķirtos atbalstus. Turklāt VĀR, kas tika atcelts 2005. gada 22. februārī, nevarot būt juridiskais pamats prasītājiem piespriestās kompensācijas maksājumam. Lai arī šie pēdējie esot varējuši izvirzīt prasību pret Rumāniju saskaņā ar BIT, tiklīdz kā tika atcelti ar VĀR paredzētie stimuli, beznosacījumu tiesības uz visu vēlāk piešķirto kompensāciju esot varējušas rasties vienīgi pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai.
64 Komisijas ieskatā, aplūkojamais atbalsts tātad ir ticis piešķirts pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai, un tas noticis, pārveidojot šķīrējtiesas nolēmumu, veicot tā atzīšanu atbilstoši spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem vai arī Rumānijai īstenojot šķīrējtiesas nolēmumu.
65 Apstrīdētā lēmuma 130.–140. apsvērumā Komisija pārbaudīja, vai aplūkojamais pasākums, kas minētā lēmuma 39. apsvērumā ir definēts kā “kompensācijas maksājums, ko [Šķīrējtiesa] piesprieda prasītājiem, pamatojoties uz Nolēmumu vai ieviešot vai izpildot minēto Nolēmumu, kā arī procenti, kas ir uzkrājušies kopš [minētā] Nolēmuma pieņemšanas”, bija jākvalificē kā jauns atbalsts. Šajā ziņā tā konstatēja, ka pēc tam, kad 2005. gada 22. februārī tika atcelta ar VĀR izveidotā shēma, vairs neviens uzņēmums nevarēja saņemt tiesības uz šo atbalstu atbilstoši šai shēmai un ka līdz ar to prasītāju Rumānijas valstij iesniegtā prasība par kompensācijas saņemšanu izrietēja tikai no “[šķīrējtiesas] nolēmuma un Rumānijas valsts tiesību aktiem, kas piešķir tam juridisku spēku Rumānijas valsts tiesiskajā sistēmā”. Tā kā šķīrējtiesas nolēmums bija pieņemts un pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai tika apdraudēta tā īstenošana vai izpilde, Rumānijas valsts tiesību aktos paredzētās beznosacījumu tiesības, kuras ļauj saņemt šķīrējtiesas piespriestu kompensāciju, tika piešķirtas prasītājiem tikai pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai. Komisija uzskatīja, ka nav nozīmes tam, ka nedz pievienošanās akts, nedz LESD nebija piemērojami Rumānijai laikā, kad, kā apgalvoja prasītāji administratīvajā procedūrā, Rumānija it kā pārkāpa savas saistības, kas tai bija uzliktas atbilstīgi BIT, atceļot ar VĀR izveidoto atbalsta shēmu, vai kad prasītāji iesniedza prasību šķīrējtiesā, jo nevienā no šiem brīžiem prasītāji nebija ieguvuši beznosacījumu tiesības uz šķīrējtiesas piespriesto kompensācijas maksājumu, kas ir Komisijas vērtētais pasākums. Turklāt Komisija norādīja, ka ar šķīrējtiesas nolēmumu prasītājiem bija piešķirta summa, kas atbilda priekšrocībām, kuras bija paredzētas atceltajā VĀR shēmā līdz plānotajām tās termiņa beigām, kā arī kompensācija par cukura uzglabāšanas iespējas zaudēšanu 2009. gadā un par zaudēto peļņu, un ka lielā daļā aplūkojamā laikposma vai pat visā šajā laikposmā Rumānija bija bijusi Savienības pilntiesīga dalībvalsts, kas tieši pakļauta LESD noteikumiem valsts atbalsta jomā. Tā arī atgādināja, ka ar VĀR paredzētā stimulu pasākumu shēma pievienošanās aktā nebija minēta kā pastāvošs atbalsts. No tā Komisija secināja, ka kompensācijas maksājums, kas veikts, īstenojot vai izpildot šķīrējtiesas nolēmumu, ir jauns atbalsts un tāpēc uz to pilnībā attiecas valsts atbalsta kontroles mehānisms, kas minēts LESD 107. un 108. pantā.
66 Saskaņā ar pievienošanās akta 2. pantu pamatlīgumi un akti, ko iestādes pieņēmušas pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši Rumānijai un ir piemērojami šajā valstī saskaņā ar šajos līgumos un šajā aktā paredzētajiem nosacījumiem.
67 Tādējādi Savienības tiesības kļuva piemērojamas Rumānijā tikai pēc tās pievienošanās Savienībai 2007. gada 1. janvārī. Tātad tikai šajā datumā Komisija ieguva kompetenci, kas tai ļāva pārbaudīt Rumānijas rīcību saskaņā ar LESD 108. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 20. marts, Rousse Industry/Komisija, T‑489/11, nav publicēts, EU:T:2013:144, 63. un 64. punkts).
68 Prasītāju argumenti attiecībā uz to, ka Komisijai nebija kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu, balstās uz premisu, saskaņā ar kuru visi fakti ir notikuši un visas iespējamās priekšrocības ir piešķirtas pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai. No tā izriet, ka, lai novērtētu šo argumentu pamatotību, vispirms ir jānosaka datums, kurā apgalvotais atbalsts ir ticis piešķirts.
69 Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru valsts atbalsts ir jāuzskata par piešķirtu brīdī, kad tiesības to saņemt ir piešķirtas saņēmējam saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, ņemot vērā visus valsts tiesībās izvirzītos nosacījumus tā saņemšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 21. marts, Magdeburger Mühlenwerke, C‑129/12, EU:C:2013:200, 40. un 41. punkts, un 2017. gada 6. jūlijs, Nerea, C‑245/16, EU:C:2017:521, 32. punkts).
70 Šajā gadījumā, pirmkārt, saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šķīrējtiesas nolēmuma īstenošanas vai izpildes mērķis bija atjaunot situāciju, kādā prasītāji visticamāk būtu bijuši, ja ar VĀR paredzētā shēma nebūtu tikusi atcelta (apstrīdētā lēmuma 95. un 146. apsvērums un 83. zemsvītras piezīme).
71 Tomēr no tiesvedību priekšvēstures izriet (skat. iepriekš 5.–15. punktu), ka visi ar VĀR saistītie fakti, proti, tas, ka Rumānija pieņēma VĀR, tas, ka prasītājas sabiedrības saņēma sertifikātus, kuri tām ļāva saņemt ar minēto VĀR paredzētos stimulus, BIT stāšanās spēkā, ar VĀR paredzēto stimulu atcelšana un Rumānijas šajā saistībā izdarītie pārkāpumi, kā arī prasītāju šķīrējtiesā vēršanās šķīrējtiesā notika pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai 2007. gada 1. janvārī.
72 Otrkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka šķīrējtiesas nolēmumā šķīrējtiesa konstatēja, ka, atceļot ar VĀR paredzētos stimulus pirms 2009. gada 1. aprīļa, Rumānija, pirmām kārtām, bija pārkāpusi prasītāju šķīrējtiesā tiesisko paļāvību un, otrām kārtām, nebija rīkojusies pārredzami attiecībā pret tiem. Līdz ar to ar VĀR paredzēto stimulu atcelšana ir kaitējumu izraisījušais fakts, attiecībā uz kuru prasītājiem šķīrējtiesas nolēmumā tika noteikta aplūkojamā kompensācija.
73 Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 146. apsvēruma un 83. zemsvītras piezīmes, tādējādi šķīrējtiesas nolēmuma mērķis bija “ar atpakaļejošu spēku” kompensēt VĀR atcelšanu 2005. gadā, proti, panākt, lai ar to radītās kompensācijas sekas attiektos uz pagātni.
74 No tā izriet, ka ar šķīrējtiesas nolēmumu šķīrējtiesa vienīgi noteica precīzo kaitējumu, kas prasītājiem tika nodarīts ar VĀR atcelšanu, un aprēķināja kompensācijas summu, kas atbilst tiesībām uz kompensāciju, kuras radās Rumānijas izdarīto pārkāpumu brīdī 2005. gadā.
75 No tā izriet, ka tiesības saņemt kompensāciju iepriekš 69. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē radās brīdī, kad Rumānija atcēla ar VĀR paredzētās iniciatīvas 2005. gadā. Pretēji tam, ko konstatēja Komisija it īpaši apstrīdētā lēmuma 134. apsvērumā, tiesības saņemt šķīrējtiesas piespriesto kompensāciju tādējādi prasītājiem netika piešķirtas tikai pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai (skat. iepriekš 65. punktu).
76 Treškārt, patiešām, šķīrējtiesas nolēmums, kurā ir konstatēti Rumānijas izdarītie pārkāpumi, atceļot VĀR un nosakot šajā saistībā prasītājiem maksājamo kompensāciju, tika pieņemts 2013. gadā un tātad pēc minētās pievienošanās.
77 Tomēr, kā tika norādīts iepriekš 74. punktā, šķīrējtiesa vienīgi noteica precīzo kaitējumu, kas prasītājiem tika izdarīts ar Rumānijas izdarītajiem pārkāpumiem 2005. gadā. Tā kā šķīrējtiesas nolēmums tādējādi ir vienīgi aplūkojamās kompensācijas papildelements un kā tāds nav nodalāms no iepriekšējiem fiskālo stimulu pasākumiem, to nevar kvalificēt kā jaunu atbalstu un ar to nevar pamatot Komisijas kompetenci un Savienības tiesību piemērojamību visiem notikumiem pagātnē, proti, faktiem, kas ir pamatā tiesvedībām pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 20. marts, Rousse Industry/Komisija, T‑489/11, nav publicēts, EU:T:2013:144, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, kas apstiprināts apelācijas kārtībā ar spriedumu, 2014. gada 20. marts, Rousse Industry/Komisija, C‑271/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:175).
78 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka aplūkojamās prasītāju tiesības saņemt kompensāciju radās un sāka radīt sekas brīdī, kad Rumānija atcēla VĀR 24, proti, pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai, un ka līdz ar to brīdis, kad šīs tiesības tika piešķirtas prasītājiem iepriekš 69. punktā minētās judikatūras izpratnē, bija pirms pievienošanās. Pirmām kārtām, šķīrējtiesas nolēmums ir vienīgi šo tiesību atzīšana, un, otrām kārtām, 2014. gadā veiktie maksājumi ir vienīgi minēto 2005. gadā radušos tiesību īstenošana.
79 Tā kā Savienības tiesības un it īpaši LESD 107. un 108. pants nebija piemērojami Rumānijā pirms tās pievienošanās Savienībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, Electrabel un Dunamenti Erőmű/Komisija, C‑357/14 P, EU:C:2015:642, 64. punkts un tajā minētā judikatūra), Komisija nevarēja īstenot savu kompetenci, kas tai noteikta ar LESD 108. pantu, un it īpaši nevarēja noteikt sodus par stimuliem, kuri paredzēti ar VĀR attiecībā uz laikposmu pirms minētās pievienošanās. Tikai pēc tās Komisija ieguva kompetenci, kas tai ļāva pārbaudīt Rumānijas rīcību saskaņā ar LESD 108. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 20. marts, Rousse Industry/Komisija, T‑489/11, nav publicēts, EU:T:2013:144, 63. punkts, kas apstiprināts apelācijas kārtībā ar spriedumu, 2014. gada 20. marts, Rousse Industry/Komisija, C‑271/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:175).
80 Turklāt ir jāprecizē, kā to darīja prasītāji, ka apstāklim, ka kompensācija tika izmaksāta pēc minētās pievienošanās, šajā ziņā nav nozīmes, jo šie 2014. gadā veiktie maksājumi bija 2005. gadā radušos tiesību īstenošana.
81 Ceturtkārt, Komisija noteica, ka aplūkojamā pasākuma priekšmets bija “kompensācijas maksājums, ko Šķīrējtiesa piesprieda prasītājiem, pamatojoties uz [šķīrējtiesas] Nolēmumu vai ieviešot vai izpildot minēto Nolēmumu, kā arī procenti, kas ir uzkrājušies kopš [minētā] Nolēmuma pieņemšanas” (apstrīdētā lēmuma 39. apsvērums).
82 Ir jānorāda, ka, lai arī apstrīdētajā lēmumā Komisija skaidri neizteicās par VĀR likumību, it īpaši no apstrīdētā lēmuma 24., 25., 95. un 146. apsvēruma izriet, ka tā uzskatīja, ka kompensācijas maksājums, ko šķīrējtiesa piesprieda prasītājiem, nebija saderīgs ar Savienības tiesībām, jo tā mērķis bija atjaunot ar VĀR paredzētos stimulus, kuri ir pretrunā Savienības tiesībām. Tādējādi no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka Komisija tieši sasaistīja šo maksājumu un ar VĀR paredzēto stimulu shēmu un ka Komisijas secinājumā, saskaņā ar kuru kompensācijas maksājums bija valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, bija ietverta doma, ka ar VĀR paredzētie stimuli paši nebija saderīgi ar Savienības tiesībām.
83 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jauns noteikums principā ir nekavējoties piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā (skat. spriedumu, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Freistaat Sachsen, C‑334/07 P, EU:C:2008:709, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).
84 Šajā gadījumā šķīrējtiesas nolēmuma īpašā rakstura dēļ, kas izriet it īpaši no apstrīdētā lēmuma 146. apsvēruma, nevar uzskatīt, ka šī nolēmuma sekas ir tādas situācijas vēlākas sekas, kura radusies pirms pievienošanās iepriekš 83. punktā minētās judikatūras izpratnē, jo ar to ar atpakaļejošu spēku tika radītas galīgas sekas, kas tajā ir vienīgi “konstatētas” attiecībā uz pagātni, proti, sekas, kuras daļēji jau bija konstatētas pirms pievienošanās.
85 Apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka “[šķīrējtiesas] Nolēmuma īstenošana atjauno[ja] iepriekšējo situāciju, kurā prasītāji visticamāk būtu bijuši, ja Rumānija nekad nebūtu atcēlusi [VĀR], [un ka] tas [bija] darbības atbalsts”.
86 Tomēr, tā kā ar VĀR paredzētie stimuli tika atcelti 2005. gadā un tātad pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai, Komisijai nebija nekādas kompetences vērtēt to apgalvoto nelikumīgo raksturu, ņemot vērā Savienības tiesības, katrā ziņā ne attiecībā uz laikposmu pirms pievienošanās. Tāpat, tā kā aplūkojamās tiesības uz kompensāciju radās šīs atcelšanas brīdī (skat. iepriekš 75. punktu), Komisija arī nevarēja izteikties par šo tiesību saderību attiecībā uz šo pašu laikposmu.
87 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šajā gadījumā šķīrējtiesai nebija jāpiemēro Savienības tiesības faktiem, kas radušies pirms pievienošanās un ko tā skatīja, pretēji tam, kā bija lietā, kurā tika pieņemts 2018. gada 6. marta spriedums Achmea (C‑284/16, EU:C:2018:158, 38.–41. punkts).
88 Turklāt, tā kā visi lietas fakti, kurus šķīrējtiesa ņēma vērā, notika pirms šīs pievienošanās, šķīrējtiesas nolēmuma sekas nevar būt tādas, lai piešķirtu Komisijai kompetenci un darītu Savienības tiesības piemērojamas šiem iepriekš notikušajiem faktiem, ciktāl tie radīja savas sekas pirms minētās pievienošanās (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 10. janvāris, Ynos, C‑302/04, EU:C:2006:9, 25. un 36. punkts).
89 Kā Komisija norādīja apstrīdētā lēmuma 135. apsvērumā, no šķīrējtiesas nolēmuma izriet, ka kompensācijā par Rumānijas izdarītajiem pārkāpumiem izmaksātās summas šķīrējtiesa aprēķināja attiecībā uz laikposmu no VĀR atcelšanas datuma 2005. gada 22. februārī līdz datumam, kas ir tā paredzētais beigu termiņš 2009. gada 1. aprīlī. Šis laikposms patiešām ietver 27 mēnešus, kuru laikā Rumānija jau bija Savienības dalībvalsts, kā arī cukura uzglabāšanas iespēju 2009. gadā un zaudēto peļņu laikposmā no 2005. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. augustam.
90 Tomēr ir jākonstatē, ka summas, kas piešķirtas kompensācijai par laikposmu pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai, proti, no 2005. gada 22. februāra līdz 2006. gada 31. decembrim, nevar būt valsts atbalsts Savienības tiesību izpratnē. Līdz ar to, piemērojot iepriekš 69., 79. un 88. punktā atgādināto judikatūru, ir jākonstatē, ka Komisija īstenoja savu kompetenci ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz situāciju pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai, vismaz saistībā ar šīm summām.
91 Turklāt attiecībā uz summām, kas piešķirtas kompensācijai par laikposmu pēc Rumānijas pievienošanās Savienībai, proti, par laikposmu no 2007. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 1. aprīlim, pat pieņemot, ka kompensācijas maksājumu attiecībā uz šo laikposmu var kvalificēt par nesaderīgu atbalstu, ņemot vērā, ka Komisija nav veikusi nošķīrumu starp prasītājiem nodarītā kaitējuma kompensācijas laikposmiem pirms vai pēc pievienošanās, tā katrā ziņā pārsniedza savu kompetenci valsts atbalsta kontroles jomā.
92 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija savu kompetenci, kas tai ir atbilstoši LESD 108. pantam un Regulai Nr. 659/1999, ar atpakaļejošu spēku piemēroja faktiem pirms Rumānijas pievienošanās Savienībai. Tādējādi Komisija nevarēja aplūkojamo pasākumu kvalificēt par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
93 Līdz ar to lietā T‑704/15 izvirzītā pirmā pamata pirmā daļa un lietās T‑624/15 un T‑694/15 izvirzītā otrā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.
Par kļūdu, kas ir pieļauta, šķīrējtiesas nolēmumu kvalificējot par priekšrocību un atbalstu LESD 107. panta izpratnē
94 Lietās T‑624/15 un T‑694/15 izvirzītā otrā pamata otrajā daļā un lietā T‑704/15 izvirzītā otrā pamata pirmajā daļā prasītāji apgalvo, ka ar šķīrējtiesas nolēmumu tiem netiek piešķirta ekonomiska priekšrocība, bet gan ar to ir paredzēts vienīgi kompensēt tiem nodarītu kaitējumu. Šajā ziņā tie apgalvo, ka ar minēto nolēmumu netiek atjaunots VĀR, bet gan tiem tiek piešķirta kompensācija par to, ka Rumānija nav izpildījusi savus BIT paredzētos pienākumus, un it īpaši par to, ka tā paturēja spēkā uz ieguldītājiem attiecinātos pienākumus, lai gan stimuli bija atcelti. Prasītāji, kas sākotnēji šķīrējtiesā esot lūguši VĀR atjaunošanu, esot skaidri grozījuši savus prasījumus šajā ziņā. Komisija esot kļūdaini koncentrējusies uz veidu, kā šķīrējtiesa bija aprēķinājusi kompensāciju, tā vietā lai drīzāk skatītu šīs piešķiršanas iemeslu. Kompensācijas aprēķinam šajā gadījumā neesot nozīmes. Turklāt Komisijai neesot kompetences pārskatīt kompensāciju ar pamatojumu, ka tā nepiekrīt izvēlētajai aprēķina metodei. Katrā ziņā Komisija neesot pierādījusi, ka piešķirtās summas atbilda precīzai to atmaksu un atbrīvojumu summai, ko prasītāji būtu saņēmuši atbilstoši VĀR attiecībā uz konkrēto laikposmu, un ka ar šķīrējtiesas nolēmumu faktiski būtu atjaunota šī shēma. Līdz ar to saskaņā ar Tiesas judikatūru (spriedums, 1988. gada 27. septembris, Asteris u.c., no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457) ar šķīrējtiesas nolēmuma izpildi tiem neesot piešķirta priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
95 Turklāt šķīrējtiesas nolēmuma sekas neesot tādas, ka prasītājiem tiktu sniegta kompensācija par nesaderīga valsts atbalsta atcelšanu. Komisija balstījās uz kļūdainu premisu, ka VĀR ir valsts atbalsts, ko aizliedz Savienības tiesības. Prasītāji apgalvo, ka šķīrējtiesas nolēmumā skatīto faktu rašanās brīdī uz VĀR nebija attiecināmas Savienības tiesību normas valsts atbalsta jomā un ka Komisija tiecas īstenot savu kompetenci attiecībā uz šiem faktiem ar atpakaļejošu spēku. Katrā ziņā, prasītāju ieskatā, esot runa par priekšrocību, kas saņemta “parastos tirgus apstākļos”, jo maksājums esot automātiskas sekas ar šķīrējtiesas nolēmumu uzliktam sodam. Visbeidzot, viedoklis, saskaņā ar kuru BIT vairs neesot bijis spēkā, esot kļūdains.
96 Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste, apstrīd šos argumentus. Pēc tās domām, ir acīmredzami, ka pēc prasītājiem labvēlīga nolēmuma piešķirtas kompensācijas maksājums, kurš atbilst summām, kas paredzētas ar nelikumīgu atbalstu, kurš ir bijis plānots, pats par sevi ir netieša valsts atbalsta piešķiršana. Šajā ziņā Komisija precizē, ka tā nekad nav uzskatījusi, ka ar šķīrējtiesas nolēmumu būtu de jure atjaunots VĀR, bet drīzāk apstrīdētajā lēmumā ir secinājusi, ka ar minēto nolēmumu tika de facto atjaunoti ar VĀR paredzētie stimuli, ņemot vērā, ka ar šķīrējtiesas nolēmumu prasītājiem šķīrējtiesā vienīgi tika atjaunota situācija, kurā tie visticamāk būtu bijuši, ja 2005. gadā nebūtu atcelts VĀR. Šķīrējtiesas nolēmumā esot minēta cēloņsakarība starp BIT pārkāpumu un piešķirto kompensāciju, atsaucoties vienīgi uz VĀR paredzēto stimulu atcelšanu, bet tajā neesot minēts neviens kaitējums, kas izrietētu no ieguldītāju pienākumu saglabāšanas vai pārredzamības trūkuma. Šis gadījums fundamentāli atšķiroties no gadījuma lietā, kurā tika pieņemts 1988. gada 27. septembra spriedums Asteris u.c. (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457).
97 Spānijas Karaliste piebilst, ka aplūkojamā kompensācija esot valsts atbalsts, jo vēršanās šķīrējtiesā esot notikusi neilgu laiku pēc VĀR atcelšanas un pats kompensācijas aprēķins esot veikts saskaņā ar metodi, kura ir ļoti līdzīga metodei, kas bija paredzēta minētajā VĀR. Tieši šīs shēmas priekšlaicīgā atcelšana galvenokārt esot visas šīs lietas pamatā. Turklāt nevienai privātpersonai neesot individuālu tiesību uz valsts atbalstu, neatkarīgi no tā, kāds ir tā veids, un neatkarīgi no tā, vai valsts to šai personai ir piešķīrusi iepriekš.
98 Apstrīdētā lēmuma 95. apsvērumā Komisija noteica:
“Ir skaidrs, ka saistībā ar Nolēmuma īstenošanu vai izpildi Rumānija piešķir prasītājiem [šķīrējtiesā] summu, kas tieši atbilst tām priekšrocībām, kuras paredzētas atceltajā [VĀR] shēmā no brīža, kad tā tika atcelta (2005. gada 22. februāris), līdz tās plānotā termiņa beigām (2009. gada 1. aprīlis). Precīzāk sakot, ar Nolēmuma īstenošanu vai izpildi de facto tiek atlīdzināti muitas nodokļi, kas iekasēti par cukura un citu izejvielu importu (laikposmā no 2005. gada 22. februāra līdz 2009. gada 31. martam), kā arī muitas nodokļi, kuri iekasēti par importēto cukuru un no kuriem prasītāji [šķīrējtiesā] varētu izvairīties, ja viņiem būtu bijusi iespēja uzkrāt cukuru pirms [VĀR] atvieglojumu termiņa beigām 2009. gada 31. martā. Turklāt, lai nodrošinātu, ka prasītāji [šķīrējtiesā] pilnīgi gūst labumu no summas, kas atbilst atceltās shēmas summai, un tiek “atgriezti atpakaļ tādā stāvoklī, kādā tie “visticamāk” būtu bijuši”, Šķīrējtiesa viņiem piesprieda arī procentus un kompensāciju par varbūtēji zaudēto izdevību un zaudēto peļņu. Faktiski Nolēmuma īstenošana vai izpilde atjauno iepriekšējo situāciju, kurā prasītāji [šķīrējtiesā] visticamāk būtu bijuši, ja [VĀR] shēma nekad nebūtu atcelta.”
99 Komisija apstrīdētā lēmuma 99. apsvērumā arī norādīja, ka, “pamatojot savu lēmumu piešķirt kompensāciju par cenu pieaugumu un nespēju veikt uzkrājumus, kā arī par zaudēto peļņu, [Šķīrējtiesa] [bija minējusi] tikai tos zaudējumus, kas radušies prasītājiem saistībā ar [VĀR] stimulu atcelšanu”.
100 Šajā ziņā LESD 107. panta 1. punktā ir noteikts – “ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”.
101 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “atbalsta” kvalifikācija LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir atkarīga no visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpildes. Tādējādi, pirmkārt, pasākumam ir jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šim iejaukšanās gadījumam jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek radīta priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam ir jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, BVVG, C‑39/14, EU:C:2015:470, 23. un 24. punkts un tajos minētā judikatūra).
102 Valsts atbalsta jēdzienam, kā tas ir definēts LESD, ir juridisks raksturs, un tas ir interpretējams saskaņā ar objektīviem elementiem. Šī iemesla dēļ Savienības tiesai principā, ņemot vērā gan konkrētos tajā izskatāmās lietas apstākļus, gan Komisijas veiktā novērtējuma tehnisko vai komplekso raksturu, ir pienākums veikt pilnīgu pārbaudi attiecībā uz jautājumu, vai pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā (skat. spriedumu, 2012. gada 21. jūnijs, BNP Paribas un BNL/Komisija, C‑452/10 P, EU:C:2012:366, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).
103 Turklāt kompensācija par nodarītu kaitējumu nevar tikt uzskatīta par atbalstu, izņemot gadījumu, ja tās rezultātā tiek kompensēta nelikumīga un nesaderīga atbalsta atsaukšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 27. septembris, Asteris u.c., no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457, 23. un 24. punkts), kā Komisija to atgādina apstrīdētā lēmuma 104. apsvērumā. Šajā 104. apsvērumā ir apstiprināts, ka Komisija uzskata, ka šķīrējtiesas nolēmums ir nesaderīgs atbalsts, jo ar to tiek kompensēta tāda pasākuma atsaukšana, kuru tā uzskata par atbalstu, kas nav saderīgs ar Savienības tiesībām.
104 Tomēr no lietā T‑704/15 izvirzītā pirmā pamata pirmās daļas un lietās T‑624/15 un T‑694/15 izvirzītā otrā pamata pirmās daļas analīzes izriet, ka Savienības tiesības nav piemērojamas VĀR atsaukšanas kompensēšanai, vismaz ne attiecībā uz laikposmu pirms pievienošanās, jo šķīrējtiesas nolēmuma, ar kuru tika konstatēta 2005. gadā radušos tiesību uz kompensāciju esamība, sekas nebija tādas, ka tiktu izraisīta Savienības tiesību un Komisijas kompetences piemērojamība šim iepriekšējam laikposmam.
105 Līdz ar to kompensāciju par VĀR shēmas atsaukšanu, vismaz ne attiecībā uz summām par laikposmu no 2005. gada 22. februāra līdz 2007. gada 1. janvārim, nevar uzskatīt par kompensāciju par nelikumīga vai ar Savienības tiesībām nesaderīga atbalsta atsaukšanu.
106 Ciktāl Savienības tiesības nav piemērojamas VĀR atsaukšanas kompensēšanai, vismaz ne attiecībā uz laikposmu pirms pievienošanās, prasītāji vismaz attiecībā uz šo laikposmu var atsaukties uz 1988. gada 27. septembra spriedumu Asteris u.c. (no 106/87 līdz 120/87, EU:C:1988:457).
107 Tomēr no lietā T‑704/15 izvirzītā pirmā pamata pirmās daļas un lietās T‑624/15 un T‑694/15 izvirzītā otrā pamata pirmās daļas analīzes izriet, ka Komisijai nav kompetences un ka Savienības tiesības nav piemērojamas VĀR shēmai, tās atcelšanai un kompensācijai par šo atcelšanu, jo šķīrējtiesas nolēmuma, ar kuru tika konstatēta tiesību uz kompensāciju esamība 2013. gadā, sekas nebija tādas, ka tiktu izraisīta Savienības tiesību un Komisijas kompetences piemērojamība VĀR iepriekšējo fiskālo stimulu pasākumiem un līdz ar to aplūkojamajai kompensācijai, kas no tiem izriet.
108 Tādējādi, ņemot vērā, ka aplūkojamā kompensācija vismaz daļēji attiecās uz laikposmu pirms pievienošanās (no 2005. gada 22. februāra līdz 2007. gada 1. janvārim) un ka Komisija attiecībā uz atgūstamajām summām nav veikusi nošķīrumu starp summām, kas attiecas uz laikposmu pirms pievienošanās, un summām, kas attiecas uz laikposmu pēc pievienošanās, lēmums, ar kuru tā visu kompensāciju kvalificēja par valsts atbalstu, noteikti ir pretlikumīgs.
109 No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums ir pretlikumīgs, ciktāl ar to kā priekšrocība un atbalsts LESD 107. panta izpratnē ir kvalificēta šķīrējtiesas piespriestā kompensācija nolūkā kompensēt kaitējumu, kas izrietēja no fiskālu stimulu pasākumu atsaukšanas, vismaz attiecībā uz laikposmu, pirms Rumānijā bija stājušās spēkā Savienības tiesības.
110 Līdz ar to ir jāapmierina arī lietās T‑624/15 un T‑694/15 izvirzītā otrā pamata otrā daļa un lietā T‑704/15 izvirzītā otrā pamata pirmā daļa.
111 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ kopumā un nav nepieciešams vērtēt ne šo pamatu pārējās daļas, ne pārējos pamatus.
Par tiesāšanās izdevumiem
112 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
113 Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus atbilstoši to prasījumiem.
114 Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Spānijas Karaliste un Ungārija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Lietas T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15 apvienot sprieduma taisīšanai.
2) Atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2015/1470 (2015. gada 30. marts) par valsts atbalstu SA.38517 (2014/C) (ex 2014/NN), ko īstenoja Rumānija – Šķīrējtiesas 2013. gada 11. decembra nolēmums lietā Micula pret Rumāniju.
3) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina European Food SA, Starmill SRL, Multipack SRL, Scandic Distilleries SA, Ioan un Viorel Micula, European Drinks SA, Rieni Drinks SA, Transilvania General Import‑Export SRL un West Leasing International SRL tiesāšanās izdevumus.
4) Spānijas Karaliste un Ungārija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 18. jūnijā.
[Paraksti]