TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2020. gada 6. oktobrī (*)
Apelācija – Kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) – LES 29. pants – LESD 215. pants – Ierobežojoši pasākumi pret Irānas Islāma Republiku – Kaitējums, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai ir iespējami nodarīts, iekļaujot un saglabājot tās nosaukumu to personu un vienību sarakstā, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Tiesas kompetence lemt par prasību atlīdzināt kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts KĀDP jomā pieņemtos lēmumos paredzēto ierobežojošu pasākumu dēļ – Tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām – Tiesību aktu, ar kuriem tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, pamatojuma nepietiekamība
Lietā C‑134/19 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2019. gada 18. februārī iesniedza
Bank Refah Kargaran, Teherāna (Irāna), ko pārstāv J.‑M. Thouvenin un I. Boubaker, advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējās lietas dalībnieces:
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Bishop un V. Piessevaux, pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja R. Tricot un C. Zadra, kā arī A. Tizzano, vēlāk – L. Gussetti, A. Bouquet, R. Tricot un J. Roberti di Sarsina, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Prehala [A. Prechal], M. Vilars [M. Vilaras], M. Safjans [M. Safjan] (referents) un S. Rodins [S. Rodin], tiesneši E. Juhāss [E. Juháesotsz], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský], F. Biltšens [F. Biltgen], K. Jirimēe [K. Jürimäe], A. Kumins [A. Kumin], N. Jēskinens [N. Jääskinen] un N. Vāls [N. Wahl],
ģenerāladvokāts: Dž. Hogans [G. Hogan],
sekretāre: M. Krauzenbeka [M. Krausenböck], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 9. marta tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 28. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Bank Refah Kargaran lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 10. decembra spriedumu Bank Refah Kargaran/Padome (T‑552/15, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:897), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību, kuras priekšmets ir ar LESD 268. pantu pamatots prasījums saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai esot nodarīts, attiecībā uz to nosakot ierobežojošus pasākumus.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 1.–13. punktā ir izklāstīta šādi:
“1. Šī lieta iekļaujas to ierobežojošo pasākumu kontekstā, kas ir tikuši noteikti nolūkā izdarīt spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai pēdējā minētā izbeigtu kodoldarbības, kuras rada kodolieroču izplatīšanas risku, un kodolieroču piegādes sistēmu izstrādi.
2. Prasītāja – Bank Refah Kargaran – ir Irānā pastāvoša banka.
3. 2010. gada 26. jūlijā prasītājas nosaukums tika iekļauts Padomes Lēmuma 2010/413/KĀDP (2010. gada 26. jūlijs), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV 2010, L 195, 39. lpp.), II pielikumā iekļautajā kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vienību sarakstā. Tās nosaukuma iekļaušana sarakstā bija pamatota ar to, ka pēc ierobežojošo pasākumu noteikšanas pret Bank Melli Iran tā esot pārņēmusi pēdējās minētās iestādes operācijas.
4. Līdz ar to ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 668/2010 (2010. gada 26. jūlijs), ar ko īsteno 7. panta 2. punktu Regulā Nr. 423/2007 (OV 2010, L 195, 25. lpp.), prasītājas nosaukums, ņemot vērā to pašu pamatojumu, tika iekļauts Padomes Regulas (EK) Nr. 423/2007 (2007. gada 19. aprīlis) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2007, L 103, 1. lpp.) V pielikumā esošajā sarakstā. Tā kā Regula Nr. 423/2007 tika atcelta ar Padomes Regulu (ES) Nr. 961/2010 (2010. gada 25. oktobris), ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV 2010, L 281, 1. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts pēdējās minētās regulas VIII pielikumā esošajā sarakstā.
5. Ar Lēmumu 2010/644/KĀDP (2010. gada 25. oktobris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2010, L 281, 81. lpp.), Eiropas Savienības Padome saglabāja prasītājas nosaukumu Lēmuma 2010/413 II pielikumā esošajā sarakstā. Ar Padomes Lēmumu 2011/783/KĀDP (2011. gada 1. decembris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2011, L 319, 71. lpp.), šis saraksts attiecībā uz prasītāju netika grozīts.
6. Ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1245/2011 (2011. gada 1. decembris), ar kuru īsteno Regulu Nr. 961/2010 (OV 2011, L 319, 11. lpp.), prasītājas nosaukuma ieraksts tika saglabāts Regulas Nr. 961/2010 VIII pielikumā esošajā sarakstā. Regula Nr. 961/2010 tika atcelta ar Padomes Regulu (ES) Nr. 267/2012 (2012. gada 23. marts) par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV 2012, L 88, 1. lpp.). Prasītājas nosaukums tika iekļauts pēdējās minētās regulas IX pielikumā esošajā sarakstā. Attiecībā uz prasītāju norādītais iekļaušanas pamatojums netika grozīts.
7. Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2011. gada 19. janvārī iesniegto prasības pieteikumu prasītāja cēla prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑24/11, tostarp atcelt Lēmumu 2010/644 un Regulu Nr. 961/2010 daļā, kurā šie tiesību akti attiecas uz prasītāju. Vēlāk prasītāja grozīja savus prasījumus, lūgdama atcelt Lēmumu 2011/783, Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011 un Regulu Nr. 267/2012 daļā, kurā šie tiesību akti attiecas uz prasītāju.
8. 2013. gada 6. septembra sprieduma Bank Refah Kargaran/Padome (T‑24/11, turpmāk tekstā – “atcelšanas spriedums”, EU:T:2013:403) 83. punktā Vispārējā tiesa apmierināja prasītājas izvirzīto otro pamatu, ciktāl tas attiecās uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
9. Līdz ar to Vispārējā tiesa būtībā atcēla prasītājas nosaukuma ierakstu sarakstos, kas ir iekļauti Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi ir izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un pēc tam ar Lēmumu 2011/783, II pielikumā, Regulas Nr. 961/2010, kurā grozījumi ir izdarīti ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011, VIII pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā.
10. Atcelšanas spriedumā Vispārējā tiesa arī nolēma, ka Lēmuma 2010/413, kurā grozījumi ir izdarīti ar Lēmumu 2010/644 un pēc tam ar Lēmumu 2011/783, II pielikuma radītās sekas attiecībā uz prasītāju ir atstājamas spēkā līdz brīdim, kad stāsies spēkā Regulas Nr. 267/2012 IX pielikuma, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, atcelšanas sekas.
11. Pēc atcelšanas sprieduma ar Padomes Lēmumu 2013/661/KĀDP (2013. gada 15. novembris), ar kuru groza Lēmumu 2010/413 (OV 2013, L 306, 18. lpp.), prasītājas nosaukums tika no jauna iekļauts Lēmuma 2010/413 II pielikumā esošajā sarakstā.
12. Tādēļ ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1154/2013 (2013. gada 15. novembris), ar ko īsteno Regulu Nr. 267/2012 (OV 2013, L 306, 3. lpp.), prasītājas nosaukums tika no jauna iekļauts Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā esošajā sarakstā. Attiecībā uz prasītāju tika norādīts šāds pamatojums:
“Vienība sniedz atbalstu Irānas valdībai. Tajā 94 % pieder Irānas Sociālā nodrošinājuma organizācijai, kas savukārt atrodas Irānas valdības kontrolē, un tā sniedz banku pakalpojumus valdības ministrijām.”
13. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 28. janvārī, prasītāja cēla prasību, lūdzot tostarp atcelt Lēmumu 2013/661 un Īstenošanas regulu Nr. 1154/2013, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz prasītāju. Ar 2016. gada 30. novembra spriedumu Bank Refah Kargaran/Padome (T‑65/14, nav publicēts, EU:T:2016:692) Vispārējā tiesa prasību noraidīja. Par šo spriedumu netika iesniegta apelācijas sūdzība.”
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
3 Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2015. gada 25. septembrī iesniegto prasības pieteikumu apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību, ar kuru tiek lūgts, lai Savienībai tiktu piespriests atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no tādu ierobežojošo pasākumu noteikšanas un atstāšanas spēkā, kuri attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un kuri tika atcelti ar atcelšanas spriedumu, izmaksājot apelācijas sūdzības iesniedzējai summu 68 651 318 EUR, pieskaitot tai likumiskos procentus, par mantisko kaitējumu, un summu 52 547 415 EUR, pieskaitot tai likumiskos procentus, par morālo kaitējumu, kā arī, pakārtoti, lai Vispārējā tiesa konstatētu, ka summas, kas tiek prasītas kā morālā kaitējuma atlīdzība, tiktu pilnībā vai daļēji uzskatītas par tādām, kas attiecas uz mantisko kaitējumu.
4 Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja prasību un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
5 Pirmām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 25.–32. punktā Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes pārbaudīja savu kompetenci izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) ietvaros pieņemtajiem Lēmumiem 2010/413, 2010/644 un 2011/783.
6 Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 27. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav nošķīrusi, no vienas puses, Savienības atbildību, kas izriet no Lēmumu 2010/413, 2010/644 un 2011/783 pieņemšanas KĀDP jomā, un, no otras puses, atbildību, kas izriet no Regulu Nr. 961/2010 un Nr. 267/2012, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 1245/2011 pieņemšanas.
7 Pārsūdzētā sprieduma 30. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka no LES 24. panta 1. punkta otrās daļas sestā teikuma un LESD 275. panta pirmās daļas izriet, ka Savienības tiesai principā nav kompetences nedz attiecībā uz primāro tiesību normām, kas ir saistītas ar KĀDP, nedz arī attiecībā uz tiesību aktiem, kas ir pieņemti, pamatojoties uz šīm tiesību normām, un ka Savienības tiesai tikai izņēmuma kārtā, pamatojoties uz LESD 275. panta otro daļu, ir kompetence KĀDP jomā. Vispārējā tiesa piebilda, ka šī kompetence ietver, pirmkārt, LES 40. panta ievērošanas pārraudzību un, otrkārt, privātpersonu saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem nosacījumiem celtas prasības atcelt tiesību aktu, kuras vērstas pret Padomes KĀDP ietvaros pieņemtajiem ierobežojošiem pasākumiem, turpretim ar LESD 275. panta otro daļu Savienības tiesai nav piešķirta nekāda kompetence izskatīt kādu prasību par zaudējumu atlīdzību. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka prasība par zaudējumu atlīdzību, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts ar KĀDP jomā pieņemtu tiesību aktu, nav tās kompetencē.
8 Pārsūdzētā sprieduma 31. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka tās kompetencē savukārt ir izskatīt prasību atlīdzināt kaitējumu, kas personai vai vienībai ir iespējami nodarīts ar ierobežojošiem pasākumiem, kuri attiecībā uz to ir noteikti saskaņā ar LESD 215. pantu.
9 Pārsūdzētā sprieduma 32. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību nav tās kompetencē, ciktāl šī prasība ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts ar Lēmumos 2010/413, 2010/644 un 2011/783 paredzētajiem ierobežojošajiem pasākumiem, un ka tās kompetencē ir lemt par prasību tikai, ciktāl tās mērķis ir panākt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos saistībā ar Regulām Nr. 961/2010 un Nr. 267/2012, kā arī ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011.
10 Otrām kārtām, attiecībā uz prasības par zaudējumu atlīdzību pamatotības pārbaudi, ciktāl tā attiecās uz iepriekšējā punktā minētajām regulām, Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai ir izpildīts nosacījums par Padomes rīcības, pret kuru ir izvirzīti iebildumi, prettiesiskumu.
11 Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 41. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka atcelšanas spriedumā tā bija atcēlusi apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukuma ierakstu Regulas Nr. 961/2010, kurā grozījumi ir izdarīti ar Īstenošanas regulu Nr. 1245/2011, VIII pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā iekļautajos sarakstos, pamatojoties uz iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, konstatēdama, ka šī ieraksta iekļaušanas pamatojums nav pietiekami precīzs.
12 Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43. punktā nosprieda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde pati par sevi nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos.
13 Pārsūdzētā sprieduma 45. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka atcelšanas spriedumā tā bija atcēlusi pret apelācijas sūdzības iesniedzēju noteiktos ierobežojošos pasākumus, pamatojoties uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, bet nav spriedusi par to pamatotību. Tā precizēja, ka 2014. gada 25. novembra spriedumā Safa Nicu Sepahan/Padome (T‑384/11, EU:T:2014:986), kas apelācijas tiesvedībā ir apstiprināts ar 2017. gada 30. maija spriedumu Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402), konstatētajam prettiesiskumam tātad ir bijis atšķirīgs raksturs un ka, tā kā Vispārējā tiesa pēdējā minētajā spriedumā nav spriedusi par Padomes pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, apelācijas sūdzības iesniedzēja no tā nevar secināt argumentu par pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma konstatēšanu šajā lietā.
14 Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 49. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir atsaukusies uz atcelšanas sprieduma 82. punktu, kurā Vispārējā tiesa apstiprināja, ka Padome nav izpildījusi pienākumu paziņot apelācijas sūdzības iesniedzējai kā ieinteresētajai vienībai to apsūdzošos pierādījumus saistībā ar pamatu, kas tika izmantots attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem, kurus attiecībā uz to tika nolemts piemērot. Vispārējā tiesa tomēr uzskatīja, ka šis apgalvojums ir jālasa, ņemot vērā atcelšanas sprieduma 68. punktā minēto apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru pamatojuma nepietiekamība neesot tikusi novērsta ar Padomes vēlāk paziņotajiem dokumentiem. Pārsūdzētā sprieduma 50. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka šis apgalvojums pats par sevi nepierāda pietiekami būtiska tiesību uz aizstāvību pārkāpuma esamību.
15 Turklāt pārsūdzētā sprieduma 51. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja ir cēlusi prasību par ierobežojošiem pasākumiem, kas attiecībā uz to tika noteikti, un Vispārējā tiesa ar atcelšanas spriedumu šos pasākumus ir atcēlusi, apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar atsaukties uz savu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pietiekami būtisku pārkāpumu šajā lietā.
16 Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 52.–58. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzējas replikas rakstā izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Padome, prettiesiski iekļaujot tās nosaukumu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, neesot piemērojusi kritēriju, kuru Padome atbilstoši pašas norādēm it kā būtu piemērojusi, proti, kritēriju, kas attiecas uz vienībām, kuras ir palīdzējušas norādītajām personām vai vienībām izvairīties no noteiktās Apvienoto Nāciju Organizācijas Padomes rezolūcijās vai Lēmumā 2010/413 paredzētajām tiesību normām vai pārkāpt tās, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas nosaukuma ierakstīšanai izmantotais pamatojums, proti, ka tā ir pārņēmusi Bank Melli Iran operācijas, neatbilstot šim kritērijam.
17 Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā uzskatīja, ka prasības pieteikumā izvirzītais pamats un argumenti, kas ir vērsti uz to, lai pierādītu, ka pastāv pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums, kas var izraisīt Savienības atbildības iestāšanos, ir balstīti vienīgi uz Vispārējās tiesas atcelšanas spriedumā iespējami konstatētajiem pārkāpumiem un ka, runājot par šiem pārkāpumiem, apelācijas sūdzības iesniedzēja prasības pieteikuma iesniegšanas stadijā nav atsaukusies uz iespējamo pārkāpumu, kas izriet no tās nosaukuma ierakstīšanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, pamata neatbilstību Padomes piemērotajam kritērijam.
18 Pārsūdzētā sprieduma 56. un 57. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas replikas rakstā izvirzītais arguments atšķiras no prasības pieteikumā norādītā argumenta, jo tas ir balstīts nevis uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, bet gan uz tās iekļaušanas sarakstā pamatu pamatotības apstrīdēšanu, un ka apelācijas sūdzības iesniedzējas replikas rakstā izvirzītais arguments līdz ar to nevar tikt uzskatīts par prasības pieteikumā izvirzītā pamata papildinājumu. Pārsūdzētā sprieduma 58. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēja šo argumentu ir izvirzījusi tikai replikas raksta stadijā un tā kā tas nav saistīts ne ar vienu no prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem vai argumentiem, tas ir jākvalificē kā jauns pamats un līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemams.
19 Ceturtkārt, pārsūdzētā sprieduma 59. un 60. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums, kas attiecas uz tādas Padomes rīcības prettiesiskumu, pret kuru ir izvirzīti iebildumi, šajā lietā nav izpildīts un ka līdz ar to prasība ir jānoraida, un nepastāv vajadzība pārbaudīt citus šādas atbildības iestāšanās nosacījumus.
Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai
20 Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:
– daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– galvenokārt, piespriest Savienībai atlīdzināt kaitējumu, kas izriet no tādu ierobežojošo pasākumu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju noteikšanas un atstāšanas spēkā, kuri tikuši atcelti ar atcelšanas spriedumu, izmaksājot apelācijas sūdzības iesniedzējai summu 68 651 318 EUR kā atlīdzību par mantisko kaitējumu un summu 52 547 415 EUR kā atlīdzību par morālo kaitējumu;
– pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, un,
– jebkurā gadījumā, piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.
21 Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt ar visu tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.
22 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
Par Eiropas Savienības Tiesas kompetenci
23 Vispirms ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 32. punktā Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes uzskatīja, ka tās kompetencē nav izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl šī prasība ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts ar tādos KĀDP jomā ietilpstošajos lēmumos paredzētajiem ierobežojošiem pasākumiem, kuri ir balstīti uz LES 29. pantu (turpmāk tekstā – “KĀDP lēmumi”).
24 Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībā lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu pilnībā, tostarp šī sprieduma daļu, ar kuru ir noraidīta prasība par zaudējumu atlīdzību, kura ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts KĀDP lēmumos paredzēto ierobežojošo pasākumu dēļ, tā neapstrīd šo apsvērumu kā tādu.
25 Tomēr, tā kā jautājums par Eiropas Savienības Tiesas kompetenci izskatīt strīdu ir sabiedriskās kārtības jautājums, šādu jautājumu var izskatīt jebkurā tiesvedības stadijā Tiesā un pat pēc tās ierosmes (spriedums, 2015. gada 12. novembris, Elitaliana/Eulex Kosovo, C‑439/13 P, EU:C:2015:753, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējo teikumu un LESD 275. panta pirmo daļu Tiesas kompetencē principā nav tiesību normas par KĀDP, kā arī uz to pamata pieņemtie tiesību akti (spriedumi, 2014. gada 24. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑658/11, EU:C:2014:2025, 69. punkts, un 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 60. punkts).
27 Tomēr Līgumos ir tieši noteikti divi izņēmumi no šī principa. Proti, pirmkārt, gan LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējā teikumā, gan LESD 275. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka Tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai ir ievērots LES 40. pants. Otrkārt, ar LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējo teikumu šai Tiesai ir piešķirta kompetence pārbaudīt tādu atsevišķu lēmumu tiesiskumu, kas ir minēti LESD 275. panta otrajā daļā. Savukārt pēdējā minētajā tiesību normā ir paredzēta Tiesas kompetence lemt par prasībām, kas celtas, izpildot LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētos nosacījumus, attiecībā uz to Padomes lēmumu tiesiskuma pārbaudi, kuri ir pieņemti, pamatojoties uz tiesību normām par KĀDP, un kuros ir paredzēti ierobežojoši pasākumi attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 60. punkts).
28 Aplūkojamajā gadījumā ar atcelšanas spriedumu Vispārējā tiesa – pamatojuma nepietiekamības dēļ un, ciktāl turpmāk minētie tiesību akti attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju – atcēla KĀDP lēmumus, kā arī uz LESD 215. pantu balstītās regulas attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem, ar kurām, lai gan tās neattiecās uz KĀDP, tika īstenoti minētie lēmumi. Pēc atcelšanas sprieduma celtajā prasībā par zaudējumu atlīdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja nav nošķīrusi, no vienas puses, Savienības atbildību, kas izrietot no KĀDP lēmumiem, un, no otras puses, Savienības atbildību, kas izrietot no šīm regulām.
29 Nav strīda par to – kā Vispārējā tiesa turklāt būtībā ir pareizi nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 31. punktā –, ka Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir izskatīt prasību atlīdzināt kaitējumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai ir iespējami nodarīts to ierobežojošo pasākumu dēļ, kuri attiecībā uz to ir paredzēti minētajās regulās.
30 Šādi Tiesa jau ir piemērojusi nosacījumus attiecībā uz Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos saistībā ar tādu regulu atcelšanu, kas ir balstītas uz LESD 215. pantu, tostarp 2017. gada 30. maija spriedumā Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402).
31 Turklāt ir taisnība, ka LESD 275. pantā nav tieši minēta Eiropas Savienības Tiesas kompetence lemt par kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts KĀDP lēmumos paredzēto ierobežojošu pasākumu dēļ.
32 Tomēr, pirmkārt, ar LES 24. panta 1. punkta otrās daļas pēdējo teikumu un LESD 275. panta pirmo daļu ir ieviesta atkāpe no noteikuma par vispārējo kompetenci, kas ar LES 19. pantu ir piešķirta Eiropas Savienības Tiesai, lai nodrošinātu tiesiskumu Līgumu interpretēšanā un piemērošanā. Tādēļ minētie 24. panta 1. punkts un 275. panta pirmā daļa ir jāinterpretē šauri (spriedumi, 2014. gada 24. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑658/11, EU:C:2014:2025, 70. punkts, kā arī 2016. gada 19. jūlijs, H/Padome u.c., C‑455/14 P, EU:C:2016:569, 40. punkts).
33 Turpinot, prasība par zaudējumu atlīdzību ir autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kam tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā ir sava īpaša funkcija un uz kuru attiecas īstenošanas nosacījumi, kas ir paredzēti, ņemot vērā tā īpašo mērķi (spriedumi, 1971. gada 28. aprīlis, Lütticke/Komisija, 4/69, EU:C:1971:40, 6. punkts, un 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 40. punkts).
34 Otrkārt, prasība par zaudējumu atlīdzību ir jāizvērtē, ņemot vērā ar Līgumiem izveidoto privātpersonu tiesiskās aizsardzības sistēmu kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1979. gada 5. decembris, Amylum un Tunnel Refineries/Padome un Komisija, 116/77 un 124/77, EU:C:1979:273, 14. punkts, kā arī 1984. gada 12. aprīlis, Unifrex/Komisija un Padome, 281/82, EU:C:1984:165, 11. punkts), jo šī prasība veicina šīs aizsardzības efektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 82., kā arī 83. punkts).
35 Šajā ziņā gan no LES 2. panta, kas ietilpst LES kopīgajos noteikumos, gan no LES 21. panta attiecībā uz Savienības ārējo darbību, uz kuru ir norādīts LES 23. pantā, kas attiecas uz KĀDP, izriet, ka Savienība ir dibināta, pamatojoties tostarp uz tiesiskuma vērtību (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
36 Turklāt ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta, kurā ir atkārtoti apstiprināts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, pirmo daļu tiek prasīts, lai ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas ar Savienības tiesībām, ir tikušas pārkāptas, būtu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus. Pati efektīvas pārbaudes tiesā, kas ir paredzēta, lai nodrošinātu Savienības tiesību normu ievērošanu, esamība ir raksturīga tiesiskuma pastāvēšanai (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Kā ir atgādināts šī sprieduma 29. un 30. punktā, Eiropas Savienības Tiesai ir kompetence lemt par prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā attiecas uz tādās regulās paredzētiem ierobežojošiem pasākumiem, kuras ir balstītas uz LESD 215. pantu.
38 Šis pants, ar ko ir noteikta sasaiste starp LES mērķiem KĀDP jomā un Savienības darbībām, kuras ietver ekonomiska rakstura pasākumus, uz kuriem attiecas LESD, ļauj Padomei, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Augstā pārstāvja un Komisijas kopēja priekšlikuma, pieņemt regulas, lai īstenotu ierobežojošus pasākumus, ja tie ietilpst LESD piemērošanas jomā, kā arī, konkrēti, lai garantētu to vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs (spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 89. punkts).
39 Šādos apstākļos un kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 67. un 68. punktā, Savienības tiesībās paredzētās tiesību aizsardzības tiesā sistēmas nepieciešamā saskaņotība prasa, ka, lai izvairītos no nepilnībām attiecīgo fizisko vai juridisko personu tiesību aizsardzībā tiesā, Eiropas Savienības Tiesai ir jābūt kompetencei lemt arī par kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts KĀDP lēmumos paredzēto ierobežojošo pasākumu dēļ.
40 Visbeidzot, nevar piekrist Padomes argumentiem, ar kuriem tā apgalvo, ka, tā kā ar regulām, kas ir balstītas uz LESD 215. pantu, būtībā ir pārņemti lēmumi, kuru juridiskais pamats ir LES 29. pants, Eiropas Savienības Tiesas kompetence lemt par kaitējumu, kas esot nodarīts saskaņā ar LESD 215. pantu noteikto ierobežojošu pasākumu dēļ, nodrošinātu attiecīgo fizisko vai juridisko personu tiesību pilnīgu aizsardzību tiesā.
41 Proti, kā atzīst pati Padome, KĀDP lēmumi un regulas, kuri ir balstīti uz LESD 215. pantu un kuru mērķis ir to īstenošana, var nebūt materiāli identiski. It īpaši, runājot par fiziskām personām, ierobežojumi ieceļošanai dalībvalstu teritorijā var būt ietverti KĀDP lēmumos, bet tie netiek obligāti pārņemti uz LESD 215. pantu balstītajās regulās.
42 Turklāt personu, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, publiska iekļaušana sarakstā ir saistīta ar nopēlumu un neuzticēšanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. maijs, Abdulrahim/Padome un Komisija, C‑239/12 P, EU:C:2013:331, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), saistībā ar kuru nevar tikt izslēgts, ka tā var radīt kaitējumu un būt pamats prasības par zaudējumu atlīdzību celšanai, lai lūgtu atlīdzināt šo kaitējumu.
43 Līdz ar to personu vai vienību, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips paredz, ka, lai šī aizsardzība būtu pilnīga, Eiropas Savienības Tiesai ir jābūt iespējai lemt par šo personu vai vienību celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, kura ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas ir nodarīts ar KĀDP lēmumos paredzētiem ierobežojošiem pasākumiem.
44 Tātad ir jākonstatē, ka Vispārējās tiesas un apelācijas sūdzības gadījumā – Tiesas – kompetencē ir lemt par prasību par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts pret fiziskām vai juridiskām personām noteiktu un KĀDP lēmumos paredzētu ierobežojošu pasākumu dēļ.
45 Šis konstatējums netiek atspēkots ar argumentu, ko Padome izsecina no 2007. gada 27. februāra sprieduma Gestoras Pro Amnistía u.c./Padome (C‑354/04 P, EU:C:2007:115, 46. punkts), kā arī no 2007. gada 27. februāra sprieduma Segi u.c./Padome (C‑355/04 P, EU:C:2007:116, 46. punkts). No šiem spriedumiem izrietot, ka tajā laikā spēkā esošajos Līgumos Eiropas Savienības Tiesai ar LES 35. pantu nebija piešķirta nekāda kompetence izskatīt jebkādas prasības par zaudējumu atlīdzību saistībā ar LES VI sadaļu redakcijā, kas bija spēkā pirms Lisabonas līguma, ar nosaukumu “Noteikumi par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās”.
46 Padome balstās uz 2007. gada 27. februāra spriedumu Segi u.c./Padome (C‑355/04 P, EU:C:2007:116, 50. punkts, kā arī 56. punkts), lai apgalvotu, ka tāda pati interpretācija esot jāpiemēro arī attiecībā uz KĀDP, kas bija LES – redakcijā pirms Lisabonas līguma – V sadaļas priekšmets, saskaņā ar kuru tikai dalībvalstu tiesām bija kompetence izskatīt šajā jomā celtās prasības par zaudējumu atlīdzību.
47 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Līgumu struktūra salīdzinājumā ar to, kas pastāvēja lietās, kurās tika pasludināti šī sprieduma 45. punktā minētie spriedumi, aplūkoto faktu rašanās laikā ir mainījusies. Kopš tā laika ar 2009. gada 1. decembrī spēkā stājušos Lisabonas līgumu, piešķirot Savienībai LES 47. pantā nostiprināto vienoto tiesību subjekta statusu, ticis izbeigts iepriekš pastāvošais nodalījums starp Eiropas Kopienu un Eiropas Savienību. Tas ticis īstenots tostarp ar tiesību normu attiecībā uz KĀDP iekļaušanu Savienības tiesību vispārējā ietvarā, tomēr, kā izriet no LES 24. panta, attiecinot uz šo politiku īpašus noteikumus un procedūras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 91. punkts).
48 No jaunās struktūras izriet, ka, lai novērtētu Eiropas Savienības Tiesas kompetences KĀDP jomā pašreizējo tvērumu, LES noteikumiem par šīs iestādes kompetenci, kas bija piemērojami pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, un līdz ar to arī Padomes minētajiem spriedumiem nav nekādas nozīmes.
49 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 30. punktā uzskatīdama, ka prasība par zaudējumu atlīdzību, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt fiziskai vai juridiskai personai KĀDP lēmumos paredzēto ierobežojošo pasākumu dēļ iespējami nodarīto kaitējumu, neietilpst tās kompetencē, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.
50 Tomēr ir jāatgādina, ka tad, ja Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļā ir atklāts Savienības tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa, ņemot vērā citus tiesiskos motīvus, ir pamatota, šāds pārkāpums nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un ir jāveic pamatojuma aizstāšana (spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Padome/LTTE, C‑599/14 P, EU:C:2017:583, 75. punkts).
51 Šajā lietā nav strīda par to, ka ar atcelšanas spriedumu KĀDP lēmumi, kā arī uz LESD 215. pantu balstītās regulas tikušas atceltas vienu un to pašu iemeslu dēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savā prasībā par zaudējumu atlīdzību nav nošķīrusi ārpuslīgumisko atbildību, kas izriet no šiem lēmumiem un šīm regulām, un ka ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa ir noraidījusi pēdējo minēto prasību pilnībā.
52 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka šī sprieduma 49. punktā konstatētā tiesību kļūda neietekmētu pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu gadījumā, ja neviena no apelācijas sūdzības pamatiem izskatīšanas rezultātā nerastos šaubas par Vispārējās tiesas veikto vērtējumu attiecībā uz prasības par zaudējumu atlīdzību pamatotību.
Par pirmo pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
53 Pirmais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz to, ka ar atcelšanas spriedumu atcelto tiesību aktu pamatojuma nepietiekamība esot pietiekami būtisks tādas Savienības tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.
54 Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 43. punktā uzskatot, ka LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde pati par sevi nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos, esot pieļāvusi tiesību kļūdas.
55 Proti, judikatūrai, uz kuru ir pamatojusies Vispārējā tiesa, neesot nozīmes, jo tā attiecoties uz normatīva rakstura aktiem, nevis uz ierobežojošiem pasākumiem ar individuālu piemērojamību, kuri, kā tas ir šajā lietā, būtiski ietekmē attiecīgo personu tiesības un brīvības.
56 Turklāt pienākums norādīt pamatojumu esot pareizas tiesvedības būtisks elements. Šajā ziņā Tiesa, it īpaši 2007. gada 8. februāra spriedumā Groupe Danone/Komisija (C‑3/06 P, EU:C:2007:88, 68. punkts), esot konstatējusi tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā fundamentālo raksturu visos procesos, kā rezultātā var tikt noteiktas individuālas sankcijas, kuru sekas rada kaitējumu. Šāds pienākums esot vēl svarīgāks attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem, kā tas ir ierobežojošu pasākumu ar individuālu piemērojamību gadījumā, jau atbilstoši to mērķim tiek nodarīts kaitējums.
57 Visbeidzot, pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka tās uzdevums neuzliek tai pienākumu veikt apgalvotā pārkāpuma smaguma vērtējumu in concreto, lai novērtētu, vai tas veido pietiekami būtisku tādas Savienības tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.
58 Padome un Komisija apstrīd šos argumentus.
Tiesas vērtējums
59 Pārsūdzētā sprieduma 43. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums pats par sevi nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos.
60 Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka šī judikatūra esot piemērojama tikai tad, ja runa ir par normatīvu aktu, ko skar pamatojuma neesamība vai nepietiekamība.
61 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ņemot vērā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, vispārpiemērojamu tiesību aktu pamatojuma mērķis ir ļaut Tiesai saskaņā ar LESD 263. pantu veikt tiesiskuma pārbaudi par labu personām, kurām saskaņā ar LESD ir tiesības celt šādu prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1982. gada 15. septembris, Kind/EEK, 106/81, EU:C:1982:291, 14. punkts). Tomēr vispārpiemērojama tiesību akta iespējama pamatojuma nepietiekamība pati par sevi nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 15. septembris, Kind/EEK, 106/81, EU:C:1982:291, 14. punkts, un 2003. gada 30. septembris, Eurocoton u.c./Padome, C‑76/01 P, EU:C:2003:511, 98. punkts).
62 Šajā pašā nozīmē Tiesa ir norādījusi, ka tiesību akta, ar kuru tiek noteikts ierobežojošs pasākums, pamatojuma nepietiekamība pati par sevi nevar izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos (spriedums, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 103. punkts). Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, šī judikatūra ir piemērojama ne tikai vispārpiemērojamam aktam, bet arī aktam, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, kuram ir individuāla piemērojamība.
63 Līdz ar to ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 43. punktā ir pamatoti uzskatījusi, ka tādu tiesību aktu pamatojuma nepietiekamība, ar kuriem tiek noteikti ierobežojoši pasākumi pret apelācijas sūdzības iesniedzēju, pati par sevi nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos, līdz ar to pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.
64 Tomēr ir jāprecizē, ka LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, jo šis jautājums attiecas uz strīdīga akta tiesiskumu pēc būtības. Proti, lēmuma pamatojumu veido to motīvu formāla izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums ir balstīts. Ja šie motīvi nav pamatoti vai tajos ir pieļautas kļūdas, šādi trūkumi skar lēmuma tiesiskumu pēc būtības, nevis tā pamatojumu (spriedumi, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 181. punkts, kā arī 2017. gada 16. novembris, Ludwig‑Bölkow‑Systemtechnik/Komisija, C‑250/16 P, EU:C:2017:871, 16. punkts).
65 No tā izriet, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 88. punktā, ka Savienības atbildība var iestāties tostarp tad, ja Savienības tiesību aktos, uz kuriem ir balstīts ierobežojošs pasākums, nav sniegts pietiekams pamatojums vai nav norādīts pamatojums un Padome nav sniegusi pierādījumus, lai pierādītu minētā pasākuma pamatotību, ja vien persona vai vienība, uz kuru attiecas šis pasākums, savā prasībā par zaudējumu atlīdzību tieši izvirza šāda rakstura pamatu.
Par otro pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
66 Otrais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz to, ka fakts, ka ir panākta ierobežojošu pasākumu atcelšana, atsaukšanos uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pietiekami būtisku pārkāpumu nepadarot par nelietderīgu.
67 Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 51. punktu tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā būtībā esot procesuāls raksturs, jo tās esot reducētas līdz tiesībām celt prasību atcelt tiesību aktu.
68 Tomēr atcelšanas spriedumā Vispārējā tiesa neesot lēmusi par visiem izvirzītajiem iebildumiem, jo tā esot atcēlusi ierobežojošos pasākumus, pamatojoties tikai uz tādu tiesību aktu pamatojuma nepietiekamību, ar kuriem tiek noteikti ierobežojoši pasākumi. Taču apelācijas sūdzības iesniedzēja esot norādījusi arī uz tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu. Prasībā par zaudējumu atlīdzību tā esot varējusi norādīt uz šo pārkāpumu, jo neesot ticis lemts par visu tās argumentāciju.
69 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka prettiesiska ierobežojoša pasākuma atcelšana neizraisa to, ka kritika attiecībā uz Padomes pieļauto prettiesiskumu kā tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā būtisku pārkāpumu tiktu padarīta par bezmērķīgu. Tātad šo tiesību iespējama pārkāpuma pārbaude esot atkarīga no Padomei attiecībā uz pārkāpto tiesību normu piešķirtās rīcības brīvības apjoma, ņemot vērā prettiesiskās rīcības smagumu un it īpaši tās ilgumu.
70 Šajā ziņā Tiesa 2017. gada 30. maija spriedumā Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 40. punkts) esot nospriedusi, ka, pat ja prasības atcelt tiesību aktu rezultātā ierobežojošais pasākums ir atcelts, pieļautais prettiesiskums var būt Savienības tiesību, tostarp tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, pietiekami būtisks pārkāpums.
71 Padome un Komisija norāda, ka šis pamats ir jānoraida.
Tiesas vērtējums
72 Vispirms ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 55. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka prasības pieteikumā izvirzītais pamats un argumenti, kuru mērķis ir pierādīt tāda Savienības tiesību normas, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pietiekami būtiska pārkāpuma esamību, kas var izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos, ir balstīti tikai uz Vispārējās tiesas atcelšanas spriedumā konstatētajiem pārkāpumiem.
73 Apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzībā šādu vērtējumu nav apstrīdējusi.
74 Prasības pieteikumā, saistībā ar kuru ticis pieņemts atcelšanas spriedums, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi, ka pienākums pamatot tiesību aktus izriet ne tikai no LESD 296. panta otrās daļas, bet it īpaši arī no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
75 Šī prasības pieteikuma daļā “Pienākuma norādīt pietiekamu pamatojumu neizpilde” apelācijas sūdzības iesniedzēja ir secinājusi, ka “lēmumā iekļaut [to] sarakstos tātad nav sniegts pietiekams pamatojums, un tas ir uzskatāms par LESD 296. panta otrās daļas, tiesību uz labu pārvaldību, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu”.
76 Līdz ar to arguments attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā to ir norādījusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, patiesībā ir saistīts ar iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un nav patstāvīgs iebildums.
77 Turklāt, lai gan ir taisnība, ka saistībā ar tādu prasību par zaudējumu atlīdzību kā tā, attiecībā uz kuru ir taisīts pārsūdzētais spriedums, apelācijas sūdzības iesniedzējai nekas neliedz atsaukties uz prettiesiskumu, kas izpaužas kā tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums, tomēr ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, kādā ziņā Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 51. punktā nospriežot, ka Padome nav pieļāvusi šādu pārkāpumu.
78 Līdz ar to apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo un sesto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
79 Trešais un sestais apelācijas sūdzības pamats, kuri ir jāizskata kopā, attiecas uz tiesību kļūdu un prasības pieteikuma sagrozīšanu, ciktāl Vispārējā tiesa ir noraidījusi replikas rakstā izvirzīto pamatu.
80 Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 52.–58. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, aprobežojoties ar pārbaudi, vai viens no apelācijas sūdzības iesniedzējas savā replikas rakstā minētajiem pārkāpumiem, proti, tas, ka Padome nav piemērojusi kritēriju, kuru tā atbilstoši pašas norādēm it kā būtu piemērojusi, lai noteiktu personas un vienības, kurām būtu jāpiemēro ierobežojošie pasākumi, ir bijis tieši izvirzīts pieteikumā par lietas ierosināšanu, nepārbaudot, vai šis pārkāpums ir bijis izvirzīts netieši.
81 Tā apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai šis pamats, lai arī tikai neattīstītā formā, jau bija ietverts prasības pieteikumā vai arī replikas rakstā ietvertā argumentācija izrietēja no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedībā. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja esot tikai atbildējusi uz Padomes iebildumu rakstā izvirzītajiem argumentiem. Neveicot šādu izpēti, Vispārējā tiesa esot izslēgusi no pārbaudes apstākļus, kuriem esot nozīme, lai novērtētu attiecīgā Savienības tiesību pārkāpuma smagumu.
82 Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī uzskata, ka Vispārējā tiesa tajā pašā 52.–58. punktā esot sagrozījusi tās prasības pieteikumu, kā nepieņemamu noraidot tās argumentu, saskaņā ar kuru Padome nav piemērojusi kritēriju, kuru tā atbilstoši pašas norādēm it kā būtu piemērojusi, lai pamatotu piemēroto sankciju. Šajā ziņā no tās prasības pieteikuma izrietot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja patiešām ir kritizējusi pret to noteikto ierobežojošo pasākumu prettiesiskumu, un tas izraisot Savienības atbildības iestāšanos.
83 Padome un Komisija lūdz noraidīt trešo un sesto pamatu.
Tiesas vērtējums
84 Pārsūdzētā sprieduma 55.–58. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas replikas rakstā izvirzītais arguments, kurš attiecas uz tās nosaukuma iekļaušanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, pamatojuma neatbilstību Padomes piemērotajam kritērijam un kura mērķis ir apstrīdēt šīs iekļaušanas pamatotību, nevar tikt uzskatīts par tādu, kas papildina prasības pieteikumā izvirzīto pamatu, kurš ir vērsts uz to, lai konstatētu, ka pastāv pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru tiek piešķirtas tiesības privātpersonām, kurš var izraisīt Savienības atbildības iestāšanos, un ka [minētais arguments] kā jauns pamats ir jānoraida kā nepieņemams.
85 Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd šo interpretāciju, norādot, ka savā prasības pieteikumā Vispārējā tiesā tā esot apgalvojusi, ka Padome nav izpildījusi pienākumu, attiecībā uz kuru tai nav rīcības brīvības, jo, nosakot tādu personu un vienību kategorijas, kurām var tikt piemērotas sankcijas, tā ir varējusi rīkoties, tikai piemērojot attiecīgajā lēmumā un regulās noteiktos normatīvos kritērijus.
86 Tomēr ir jākonstatē, ka šajā prasības pieteikumā apelācijas sūdzības iesniedzēja šo argumentu ir saistījusi ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Proti, pēc šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā apgalvojuma tā uzreiz ir piebildusi, ka “Padomes tiesību aktu prettiesiskums ir saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, kas ir skaidrs tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpums”.
87 Līdz ar to Vispārējā tiesa ir varējusi pamatoti uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas minētajā prasības pieteikumā izvirzītais arguments attiecībā uz to Padomes tiesību aktu prettiesiskumu, kas tikuši atcelti ar atcelšanas spriedumu, ciktāl šī iestāde esot piemērojusi citu kritēriju, nevis to, kuru tā atbilstoši pašas norādēm it kā būtu piemērojusi, ir balstīts tikai uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, nevis uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iekļaušanas to personu un vienību sarakstā, uz kurām attiecas minētajos tiesību aktos paredzētie ierobežojošie pasākumi, pamatu pamatotības apstrīdēšanu.
88 Šajos apstākļos apelācijas sūdzības trešais un sestais pamats ir jānoraida.
Par ceturto, piekto un septīto pamatu
Lietas dalībnieku argumenti
89 Ceturtais, piektais un septītais apelācijas sūdzības pamats, kuri ir jāizskata kopā, attiecas uz atcelšanas sprieduma nepareizu interpretāciju, kļūdainu konstatējumu, saskaņā ar kuru tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai netika paziņoti to apsūdzošie pierādījumi, neveido pietiekami būtisku Savienības tiesību normas pārkāpumu, kā arī prasības pieteikuma sagrozīšanu, jo Vispārējā tiesa esot ierobežojusi izvirzītos pamatus par prettiesiskumu tikai ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
90 Apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. un 50. punktā esot kļūdaini interpretējusi atcelšanas spriedumu, ciktāl tas attiecas uz Padomes pienākumu paziņot apelācijas sūdzības iesniedzējai to apsūdzošos pierādījumus.
91 Proti, atcelšanas sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa esot tieši norādījusi, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu paziņot šādus pierādījumus. No minētā sprieduma iepriekšējiem punktiem izrietot, ka Padomei nav izdevies sniegt pierādījumus, kas varētu pamatot iebildumus, kuri attaisno attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju noteikto sankciju. Līdz ar to atcelšanas spriedumā Vispārējā tiesa esot ne vien norādījusi, ka pamatojuma nepietiekamība nav tikusi novērsta ar vēlāk iesniegtajiem dokumentiem, bet arī esot pienācīgi konstatējusi, ka Padome nav izpildījusi pienākumu paziņot apelācijas sūdzības iesniedzēju apsūdzošos pierādījumus un pat nav varējusi identificēt konkrētas darbības, kuras apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu izdarījusi.
92 Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 50. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka minētā paziņošanas pienākuma neizpilde šajā lietā nepierāda pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma esamību, kas izraisītu Savienības atbildības iestāšanos.
93 Šajā ziņā Tiesa 2017. gada 30. maija spriedumā Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 40. punkts) esot nospriedusi, ka apstrīdēšanas gadījumā pastāvošā pienākuma sniegt informāciju vai pierādījumus, kas pamato ierobežojošu pasākumu noteikšanas motīvus, neizpilde ir pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šāda pienākuma sniegt informāciju vai pierādījumus neizpilde esot identiska pienākuma neizpildei paziņot tai kā ieinteresētajai vienībai to apsūdzošos pierādījumus saistībā ar pamatu, kura dēļ attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju ticis nolemts noteikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus.
94 Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 44. un 45. punktā, kā arī 55.–58. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi tās prasības pieteikumu, ierobežojot izvirzītos pamatus par prettiesiskumu tikai ar pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja prasības pieteikumā esot norādījusi uz tādu apstākļu neesamību, kas varētu pamatot piemēroto sankciju. Šis pamats neesot atkarīgs no tā, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi atcelšanas sprieduma rezolutīvajā daļā, bet esot saistīts ar to, ko tā ir konstatējusi minētā sprieduma motīvu daļā.
95 Padome un Komisija iebilst, ka šie pamati ir nepamatoti.
Tiesas vērtējums
96 Atcelšanas sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Padome nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī pienākumu paziņot apelācijas sūdzības iesniedzējai kā ieinteresētajai vienībai to apsūdzošos pierādījumus saistībā ar pamatu, kura dēļ attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju ticis nolemts noteikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus. Atcelšanas sprieduma 83. punktā Vispārējā tiesa no tā ir secinājusi, ka otrais pamats, ciktāl tas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ir jāapmierina, un šis konstatējums pats par sevi ir pamats atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.
97 No šiem atcelšanas sprieduma punktiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments par pienākuma nodot tai apsūdzošos pierādījumus neizpildi attiecas uz iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
98 Šajā ziņā atcelšanas sprieduma 68. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka attiecībā it īpaši uz pamatojumu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā apgalvo, ka tā nav varējusi saprast, uz kāda pamata tā tikusi iekļauta to personu sarakstos, kurām tiek piemēroti līdzekļu iesaldēšanas pasākumi, ka pamatojuma nepietiekamība nav tikusi novērsta ar vēlāk paziņotajiem dokumentiem un ka Padomes tai adresētā 2011. gada 5. decembra vēstule esot bijusi tipveida vēstule.
99 Prasības pieteikumā, saistībā ar kuru ticis pasludināts atcelšanas spriedums, apelācijas sūdzības iesniedzēja ir pati saistījusi to apsūdzošo pierādījumu nepaziņošanu ar otrajā pamatā izvirzīto iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
100 No tā izriet, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 93. punktā, ka pārsūdzētā sprieduma 49. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju apsūdzošo pierādījumu nepaziņošana nav atsevišķs atcelšanas pamats.
101 Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments par tās prasības pieteikuma Vispārējā tiesā sagrozīšanu, ciktāl Vispārējā tiesa apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par tāda pierādījuma neesamību, kas varētu pamatot tai piemēroto sankciju, neesot uzskatījusi par atsevišķu pamatu par prettiesiskumu, ir jānoraida.
102 Proti, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 95.–97. punktā, no šī prasības pieteikuma izriet, ka līdzīgi tam, kas ir ticis konstatēts šī sprieduma 86. punktā attiecībā uz argumentu par to, ka Padome esot piemērojusi citu kritēriju, nevis to, kuru tā atbilstoši pašas norādēm it kā būtu piemērojusi, apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments par tāda pierādījuma neesamību, kas varētu pamatot tai piemēroto sankciju, ir bijis nesaraujami saistīts ar tās izvirzīto pamatu attiecībā uz Padomes pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
103 Ir jāpiebilst, ka, pat ja apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzībā norādītajā 2017. gada 30. maija spriedumā Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402, 40. punkts) Tiesa ir atgādinājusi Padomei uzlikto pienākumu apstrīdēšanas gadījumā sniegt informāciju vai pierādījumus, kas pamato ierobežojošu pasākumu attiecībā uz fizisku vai juridisku personu noteikšanas motīvus, minētais spriedums attiecās uz individuālu ierobežojošo pasākumu tiesiskuma pārbaudi tiesā pēc būtības, nevis uz pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanas pārbaudi. Kā izriet no šī sprieduma 64. punktā minētās judikatūras, pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību.
104 Tādējādi 2017. gada 30. maija spriedums Safa Nicu Sepahan/Padome (C‑45/15 P, EU:C:2017:402) nav atbilstošs, lai pamatotu apelācijas sūdzības ceturto, piekto un septīto pamatu, jo, ņemot vērā argumentus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja ir norādījusi gan savā prasībā par zaudējumu atlīdzību Vispārējā tiesā, gan apelācijas stadijā, šī lieta attiecas vienīgi uz sekām, kas izriet no pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes.
105 Līdz ar to šie pamati, kuri izriet no atcelšanas sprieduma, kā arī Vispārējā tiesā iesniegtā prasības pieteikuma kļūdainas izpratnes, ir jānoraida.
106 Ņemot vērā iepriekš minēto un atbilstoši tam, kas ir izklāstīts šī sprieduma 52. punktā, ir jāsecina, ka šī sprieduma 49. punktā konstatētā tiesību kļūda nevar būt pārsūdzētā sprieduma atcelšanas pamats.
107 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
108 Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
109 Tā kā Padome ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums tai ir nelabvēlīgs, apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jāpiespriež pašai segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus.
110 Atbilstoši minētā reglamenta 140. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis un iestādes, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Apelācijas sūdzību noraidīt.
2) Bank Refah Kargaran sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.
3) Eiropas Komisija pati sedz savus tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]