Lieta C‑134/19 P
Bank Refah Kargaran
pret
Eiropas Savienības Padomi
Tiesas (virspalāta) 2020. gada 6. oktobra spriedums
Apelācija – Kopējā ārpolitika un drošības politika (KĀDP) – LES 29. pants – LESD 215. pants – Ierobežojuši pasākumi pret Irānas Islāma Republiku – Kaitējums, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai ir iespējami nodarīts, iekļaujot un saglabājot tās nosaukumu to personu un vienību sarakstā, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Tiesas kompetence lemt par prasību atlīdzināt kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts KĀDP jomā pieņemtos lēmumos paredzēto ierobežojošo pasākumu dēļ – Tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām – Tiesību aktu, ar kuriem tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, pamatojuma nepietiekamība
1. Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamības nosacījumi – Savienības tiesas kompetence – Pārbaude pēc Tiesas ierosmes apelācijas tiesvedībā
(LESD 256. panta 1. punkta otrā daļa un 263. pants)
(skat. 23.–25. punktu)
2. Kopējā ārpolitika un drošības politika – Savienības tiesas kompetence – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Prasība, kuras mērķis ir saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas ir nodarīts sakarā ar kļūdainu iekļaušanu to personu sarakstā, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, un ar minēto pasākumu īstenošanu – Iekļaušana
(LES 24. panta 1. punkta otrā daļa un 40. pants; LESD 215. pants, 263. panta ceturtā daļa un 275. pants)
(skat. 26.–49. punktu)
3. Apelācija – Pamati – Sprieduma motīvu daļa, kurā pieļauts Savienības tiesību pārkāpums – Ar citiem juridiskiem apsvērumiem pamatota rezolutīvā daļa – Noraidījums
(LESD 256. panta 1. punkta otrā daļa; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa)
(skat. 50.–52. un 106. punktu)
4. Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Tiesību akta, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi ar individuālu piemērojamību, pamatojuma nepietiekamība – Izslēgšana
(LESD 296. pants un 340. panta otrā daļa)
(skat. 59.–63. punktu)
5. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Pamatojuma neesamība vai tā nepietiekamība – Pamats, kurš atšķiras no pamata par tiesiskumu pēc būtības
(LESD 263. un 296. pants)
(skat. 64., 65., 103. un 104. punktu)
6. Tiesvedība – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Nosacījumi – Esoša pamata papildināšana – Papildināšanas neesamība – Nepieņemamība
(skat. 84.–88. punktu)
Rezumējums
Tiesa apstiprina Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru tika noraidīta Bank Refah Kargaran prasība saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas esot nodarīts pret šo personu noteikto ierobežojošo pasākumu dēļ
2010. un 2011. gadā Irānā pastāvošās bankas Bank Refah Kargaran (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) līdzekļi un saimnieciskie resursi tika iesaldēti saistībā ar ierobežojošiem pasākumiem, ko Eiropas Savienības noteica, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā izbeigtu kodoldarbības, kas rada kodolieroču izplatīšanas risku, un kodolieroču piegādes sistēmu izstrādi. Līdzekļu iesaldēšana tika veikta, ierakstot bankas nosaukumu to vienību sarakstā, kas veicina kodolieroču izplatīšanu, kurš ir pievienots dažādiem Padomes Kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) ietvaros atbilstoši LES 29. pantam secīgi pieņemtajiem lēmumiem. Šie KĀDP lēmumi pēc tam tika īstenoti ar dažādām Padomes uz LESD 215. panta pamata pieņemtām regulām.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja panāca visu šo tiesību aktu atcelšanu pamatojuma nepietiekamības dēļ, ciktāl tie attiecas uz to (1). Vēlāk 2013. gada novembrī tās nosaukums, balstoties uz pielāgotu pamatojumu, tika atkārtoti ierakstīts sarakstā, kas ir pievienots dažādiem Padomes attiecīgi saskaņā ar LES 29. pantu un LESD 215. pantu pieņemtiem lēmumiem un regulām. Vispārējā tiesa tomēr neapmierināja bankas prasību, kas bija vērsta tostarp uz to, lai panāktu šo tiesību aktu atcelšanu, ciktāl tie skar šo banku.
2015. gada 25. septembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla jaunu prasību, kas šoreiz bija vērsta uz to, lai Savienībai tiktu piespriests atlīdzināt kaitējumu, kurš atbilstoši tās viedoklim izriet no to ierobežojošo pasākumu pieņemšanas un atstāšanas spēkā, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un kas tikuši atcelti ar atcelšanas spriedumu. Ar 2018. gada 10. decembra spriedumu (2) Vispārējā tiesa, no vienas puses, noraidīja savu kompetenci izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzību, kas ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kurš ir iespējami nodarīts ar lēmumu KĀDP jomā pieņemšanu atbilstoši LES 29. pantam. No otras puses, ciktāl prasība par zaudējumu atlīdzību bija vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts ar regulu pieņemšanu atbilstoši LESD 215. pantam, Vispārējā tiesa to noraidīja kā nepamatotu, pamatojoties uz to, ka nav ticis pierādīts pietiekami būtisks tiesību normas pārkāpums.
Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza Tiesā apelācijas sūdzību, kas būtībā ir vērsta uz to, lai Tiesa atceltu Vispārējās tiesas veikto prasības par zaudējumu atlīdzību pamatotības vērtējumu un, izmantodama savas pilnvaras galīgi izšķirt strīdu, pieņemtu nolēmumu pēc būtības, apmierinot apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumus.
Tiesa noraida šo apelācijas sūdzību, vienlaikus konstatēdama, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot savu kompetenci izskatīt prasību par tāda kaitējuma atlīdzību, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai esot nodarīts atbilstoši LES 29. pantam pieņemto KĀDP lēmumu dēļ.
Pirmām kārtām, Tiesa – ciktāl šāds jautājums ir sabiedriskās kārtības jautājums – pēc savas ierosmes izskatīja jautājumu par Savienības tiesas kompetenci izskatīt tādu prasību par zaudējumu atlīdzību, kura ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas ir iespējami nodarīts ar ierobežojošiem pasākumiem. Šajā lietā Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi savu kompetenci izskatīt prasību atlīdzināt kaitējumu, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai ir iespējami nodarīts ierobežojošo pasākumu dēļ, kuri attiecībā uz to ir paredzēti ar LESD 215. pantu pamatotajās regulās. Turpretim, otrkārt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka tās kompetencē nav izskatīt šo pašu prasību, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējai iespējami nodarītais kaitējums izriet no saskaņā ar LES 29. pantu pieņemtajiem KĀDP lēmumiem.
Proti, Savienības tiesas kompetence KĀDP jomā kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā principā ir izslēgta (3), bet tam ir piemērojami divi izņēmumi (4), no kuriem viens attiecas uz Padomes lēmumu attiecībā uz ierobežojošo pasākumu noteikšanu spēkā esamības vērtējumu (5). Lai gan pēdējā minētajā izņēmumā prasība par zaudējumu atlīdzību nav minēta tieši, Tiesa, interpretēdama savas pārbaudes apjomu, pamatojas uz tiesas aizsardzības sistēmas nepieciešamo saskaņotību.
Aplūkojot no šīs perspektīvas, Tiesa vispirms uzsver, ka šis Savienības tiesas kompetences KĀDP jomā regulējums ir atkāpe no Savienības tiesas primārā uzdevuma, tas ir, tiesiskuma nodrošināšanas (6). Tādējādi šis īpašais regulējums ir jāinterpretē šauri. Turklāt, tā kā prasība par zaudējumu atlīdzību iekļaujas tiesību aizsardzības tiesā kopējā sistēmā, kas atbilst konstitucionālajām prasībām (7), tā veicina šīs aizsardzības sistēmas efektivitāti un tādējādi tai ir vajadzīgs pienācīgs izvērtējums, lai izvairītos no nepilnībām tiesību aizsardzībā tiesā un tātad lai nodrošinātu šīs aizsardzības sistēmas nepieciešamo saskaņotību kopumā. Šajā lietā Tiesa norāda, ka, neraugoties uz sasaisti, kas ar LESD 215. pantu ir noteikta starp regulām, kuras ir pieņemtas uz šī panta pamata, un KĀDP lēmumiem, kas ir pieņemti uz LES 29. panta pamata, ar šādiem tiesību aktiem pieņemtie ierobežojošie pasākumi ne vienmēr sakrīt, un no tā izriet, ka no Savienības tiesas kompetences izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzību attiecībā uz tādiem ierobežojošiem pasākumiem neesamības, kuri ir paredzēti KĀDP lēmumos, var izrietēt tiesību aizsardzības tiesā nepilnība. Šajos apstākļos Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka prasība par zaudējumu atlīdzību, ar ko tiek lūgts atlīdzināt fiziskai vai juridiskai personai KĀDP lēmumos paredzēto ierobežojošo pasākumu dēļ iespējami nodarīto kaitējumu, neietilpst tās kompetencē.
Otrām kārtām, Tiesa izskata pamatus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas veikto prasības par zaudējumu atlīdzību pamatotības vērtējumu, ciktāl šī tiesa ir noraidījusi, ka pastāvētu nelikumība, kura var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.
Tiesa uzskata, ka, pirmkārt, Vispārējā tiesa ir pamatoti norādījusi, ka tiesību aktu, ar kuriem tika noteikti ierobežojoši pasākumi pret apelācijas sūdzības iesniedzēju, pamatojuma nepietiekamība pati par sevi nevar izraisīt Savienības atbildības iestāšanos.
Precizējot šādi apstiprinātā no judikatūras izrietošā principa tvērumu, Tiesa tomēr atgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu, kas ir tikai būtiska formas prasība, ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību. No tā izriet, ka Savienības atbildība – ja vien šāds pamats ticis izvirzīts, lai pamatotu prasību par zaudējumu atlīdzību –, var iestāties tad, ja Padome nevar pierādīt motīvus, uz kuriem ir balstīti noteikti pasākumi, jo tas skar tiesību akta tiesiskumu pēc būtības.
Otrkārt, šajā kontekstā Tiesa noraida pamatus, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja ir iebildusi, ka Vispārējā tiesa nav atzinusi, ka Padomes tāda tai uzliktā pienākuma nodot apelācijas sūdzības iesniedzējai apsūdzošus pierādījumus neizpilde, kura izriet no atcelšanas sprieduma, var izraisīt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos. Proti, no atcelšanas sprieduma izriet, ka šī argumentācija bija saistīta tikai ar pamatu attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu.
Noslēgumā, konstatēdama, ka Vispārējās tiesas analīzē pieļautā tiesību kļūda saistībā ar tās kompetences apjomu nevar būt pārsūdzētā sprieduma atcelšanas pamats, jo tā rezolutīvā daļa ir uzskatāma par pamatotu, Tiesa noraidīja apelācijas sūdzību pilnībā.