VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)
2022. gada 27. aprīlī (*)
Kopienas dizainparaugs – Spēkā neesamības atzīšanas process – Reģistrēts Kopienas dizainparaugs, kas attēlo dušas noteku – Agrāks dizainparaugs, kas iesniegts pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu – Regulas (EK) Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punkts – Apelācijas padomes rīcības brīvība – Piemērošanas joma – Regulas (EK) Nr. 6/2002 63. panta 2. punkts – Mutvārdu process un pierādījumu savākšanas pasākumi – Regulas Nr. 6/2002 64. un 65. pants – Spēkā neesamības pamats – Individuāls raksturs – Regulas Nr. 6/2002 6. pants un 25. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Agrāka dizainparauga identificēšana – Kompakta agrākā izcelsme – Apstrīdēta dizainparauga iezīmju noteikšana – Visaptverošs salīdzinājums
Lietā T‑327/20
Group Nivelles NV, reģistrēta Gingelomā [Gingelom] (Beļģija), ko pārstāv J. Jonkhout, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv A. Folliard-Monguiral un G. Predonzani, pārstāvji,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā,
Easy Sanitary Solutions BV, reģistrēta Oldenzālā [Oldenzaal], (Nīderlande), ko pārstāv F. Eijsvogels, advokāts,
par prasību par EUIPO Apelācijas trešās padomes 2020. gada 17. marta lēmumu (lieta R 2664/2017‑3) attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Group Nivelles un Easy Sanitary Solutions,
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira], tiesneses M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un T. Perišina [T. Perišin],
sekretāre: A. Juhāsa-Tota [A. Juhász-Tóth], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 28. maijā,
ņemot vērā EUIPO atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 29. septembrī,
ņemot vērā personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 2. oktobrī,
ņemot vērā cita tiesneša norīkošanu, lai papildinātu palātu viena no tās locekļiem prombūtnes dēļ,
pēc 2021. gada 13. oktobra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2003. gada 28. novembrī persona, kas iestājusies lietā, Easy Sanitary Solutions BV, iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Kopienas dizainparauga reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 6/2002 (2001. gada 12. decembris) par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.).
2 Reģistrācijai pieteiktais Kopienas dizainparaugs, kas šajā lietā ir apstrīdēts, attēlots šādi:
25.1
25.2
25.3
3 Preces, kurās paredzēts iekļaut apstrīdēto dizainparaugu, ietilpst 23‑02. klasē atbilstoši grozītajam 1968. gada 8. oktobra Lokarno Nolīgumam par dizainparaugu starptautiskās klasifikācijas izveidošanu un atbilst šādam aprakstam: “Dušas notekas” (shower drains).
4 Apstrīdētais dizainparaugs 2004. gada 9. martā reģistrēts kā Kopienas dizainparaugs Nr. 107834‑0025 un tajā pašā dienā publicēts Bulletin des dessins ou modèles communautaires [Kopienas Dizainparaugu Biļetenā] Nr. 19/2004. Tas ir vairākas reizes atjaunots, tostarp 2018. gada 16. jūnijā.
5 2009. gada 3. septembrī I‑Drain BVBA, prasītājas Group Nivelles NV tiesību priekštecis, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 52. pantu, iesniedza pieteikumu par apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamības atzīšanu.
6 Pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam norādītie pamati bija tie, kas noteikti Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 4.–9. pantu.
7 I‑Drain savam pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu pievienoja kopiju no starptautiskās reģistrācijas DM/059828 (turpmāk tekstā – “reģistrācija DM/059828” jeb “dizainparaugs DM/059828”), ko persona, kas iestājusies lietā, bija reģistrējusi 2002. gada 2. aprīlī, un kas 2002. gada 30. jūnijā bija publicēts šādi:
8 2010. gada 2. aprīlī atbildē uz personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas, I‑Drain iesniedza jaunus dokumentus par citiem dizainparaugiem, tostarp it īpaši izvilkumus no diviem 1998. un 2000. gada Blücher preču katalogiem, kuros katrā 33. lappusē bija šāds attēls ar pārklājuma plāksni centrā (turpmāk tekstā – “pārklājuma plāksne Blücher katalogos”):
9 2010. gada 30. augustā prasītāja apvienošanas – pievienojot [sabiedrību] – rezultātā pārņēma I‑Drain tiesības un pienākumus, bet I‑Drain beidza pastāvēt kā juridiska persona.
10 Anulēšanas nodaļa ar 2010. gada 23. septembra lēmumu apmierināja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu un, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, atzina apstrīdētā dizainparauga spēkā neesamību, pamatojot ar novitātes neesamību šīs pašas regulas 5. panta izpratnē attiecībā uz pārklājuma plāksni Blücher katalogos.
11 2010. gada 15. oktobrī persona, kas iestājusies lietā, saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 55.–60. pantu par Anulēšanas nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību EUIPO.
12 Ar 2012. gada 4. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”) EUIPO Apelācijas trešā padome apmierināja apelācijas sūdzību un atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu, ciktāl tas bija balstīts uz Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopā ar šīs pašas regulas 4. panta 1. punktu un 5. pantu, proti, ciktāl tajā bija konstatēta apstrīdētā dizainparauga novitātes neesamība. Tā nodeva lietu atpakaļ Anulēšanas nodaļai, lai tā vēlreiz pārbaudītu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu daļā, kur tas bija pamatots ar šīs regulas 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lasot to kopā ar minētās regulas 4. panta 1. punktu un 6. pantu, proti, pamatojot ar apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura neesamību.
13 Prasītāja 2013. gada 7. janvārī Vispārējā tiesā cēla prasību par pirmo lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 61. pantu.
14 Ar 2015. gada 13. maija spriedumu Group Nivelles/ITSB – Easy Sanitary Solutions (Dušas noteka) (T‑15/13; turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas pirmais spriedums”; EU:T:2015:281) Vispārējā tiesa atcēla pirmo lēmumu un pārējā daļā prasību noraidīja. Tāpat kā līdz tam EUIPO, Vispārējā tiesa kā (daļu no) agrākā dizainparauga ņēma vērā pārklājuma plāksni Blücher katalogos, nevis dizainparaugu DM/059828.
15 2015. gada 11. jūlijā un 24. jūlijā attiecīgi persona, kas iestājusies lietā, un EUIPO iesniedza apelācijas sūdzības Tiesā par Vispārējās tiesas pirmo spriedumu.
16 Ar 2017. gada 21. septembra spriedumu Easy Sanitary Solutions un EUIPO/Group Nivelles (C‑361/15 P un C‑405/15 P; turpmāk tekstā – “spriedums apelācijas tiesvedībā”; EU:C:2017:720) Tiesa noraidīja apelācijas sūdzības, tomēr šī sprieduma 72. un 134. punktā konstatēja divas Vispārējās tiesas pieļautas tiesību kļūdas. Pirmām kārtām, Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu Vispārējās tiesas pirmā sprieduma 77.–79. un 84. punktā, pieprasot, lai EUIPO, vērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti, kombinētu dažādus viena vai vairāku agrāku dizainparaugu elementus, kuri ietverti dažādos izvilkumos no Blücher katalogiem, kas pievienoti pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu, lai gan pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējs nav pilnībā attēlojis dizainparaugu, uz kura agrākām tiesībām tas atsaucas. Otrām kārtām, Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu Vispārējās tiesas pirmā sprieduma 132. punktā, apstrīdētā dizainparauga individuāla rakstura vērtējumā prasot, lai šī dizainparauga informēts lietotājs zinātu par ražojumu, kurā agrāks dizainparaugs ir bijis iekļauts vai izmantots. Tā kā apelācijas sūdzības tomēr tika noraidītas, pirmā lēmuma atcelšana ar Vispārējās tiesas pirmā sprieduma rezolutīvo daļu ir stājusies likumīgā spēkā un lieta nodota atpakaļ EUIPO.
17 2017. gada 19. decembrī lietas izskatīšanas EUIPO dalībnieki tika informēti, ka apelācijas sūdzība par Anulēšanas nodaļas lēmumu ir nodota Apelācijas trešajai padomei, lemjot jaunā sastāvā, ar lietas numuru R 2664/2017‑3.
18 2018. gada 24. jūlijā Apelācijas padomes referents nosūtīja lietas izskatīšanas EUIPO dalībniekiem paziņojumu, tos informējot, ka Apelācijas padomei iesniegtais agrākais dizainparaugs būs dizainparaugs DM/059828 – vienīgais, kas minēts pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, nevis pārklājuma plāksne Blücher katalogos. Proti, referents, pārbaudījis lietas materiālus pēc tam, kad Tiesa bija nodevusi lietu izskatīšanai, konstatēja, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu nav ietverts iepriekšējo lēmējinstitūciju pārbaudītais agrākais dizainparaugs un ka neviens cits dizainparaugs minētajā pieteikumā nav minēts. Lietas dalībniekiem tika dots divu mēnešu termiņš savu apsvērumu iesniegšanai.
19 2018. gada 21. septembrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus.
20 Ar 2020. gada 17. marta lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas trešā padome apmierināja personas, kas iestājusies lietā, apelācijas sūdzību, atcēla Anulēšanas nodaļas lēmumu un noraidīja pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Vispirms tā konstatēja, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu prasītāja kā agrāko dizainparaugu ir norādījusi tikai dizainparaugu DM/059828 un ka citi dizainparaugi, piemēram, dizainparaugs Blücher katalogos, vēlāk izvirzīti papildu apsvērumos. Taču tā atgādināja, ka Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā pieteikuma iesniedzējam nav atļauts paplašināt tiesvedības priekšmetu, pamatojot savu pieteikumu ar jauniem agrākiem dizainparaugiem.
21 Saistībā ar apstrīdēto dizainparaugu un tā redzamajām iezīmēm Apelācijas padome uzskatīja, ka tas reģistrēts attiecībā uz dušas notekām, kas sastāv no sifona, tvertnes un pārklājuma plāksnes, un it īpaši, ka apstrīdētajā dizainparaugā attēlotajam ražojumam abās malās ir sānu gropes un plānas ārējās apmales, savukārt visa pārklājuma plāksnes virsma ir rotāta ar punktiem. Apelācijas padome atgādināja, ka saskaņā ar Vispārējās tiesas pirmā sprieduma 49. punktu pēc attiecīgās “dušas [notekas]” (shower drain)”, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, uzstādīšanas, proti, pēc tās iestrādāšanas dušas virsmā, ir redzama ne vien plāksnes augšējā daļa, bet arī divas sānu gropes, kā arī tvertnes apmales augšējā daļa.
22 Saistībā ar agrāko dizainparaugu Apelācijas padome uzskatīja, ka tai ir jāveic pilnīga iesniegto pierādījumu pārbaude, lai precīzi noteiktu, kas to veido, jo pēc sprieduma apelācijas tiesvedībā un Vispārējās tiesas pirmā sprieduma pasludināšanas runa nevar būt par pārklājuma plāksni Blücher katalogu 33. lappuses attēla centrā, kura nav pilnīga šķidrumu novadīšanas ierīce. Atgādinājusi, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu ir definēts procesa priekšmets, kas izriet, pirmkārt, no apstrīdētā dizainparauga un, otrkārt, no norādītajiem agrākiem dizainparaugiem, Apelācijas padome uzskatīja, ka izskatāmajā lietā prasītāja savu pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu ir pamatojusi ar dizainparaugu DM/059828 (kas attēlots šī sprieduma 7. punktā).
23 Saistībā ar apstrīdētā dizainparauga tehnisko funkciju Apelācijas padome uzskatīja, ka neviena no tā iezīmēm nav noteikta vienīgi tehniskās funkcijas dēļ, un tādējādi tai nevar ne liegt aizsardzību, ne arī būtiski samazināt tās nozīmi visaptverošajā salīdzinājumā. Tā arī norādīja, ka šajā ziņā iecerei piemīt spēcīga estētiskā komponente.
24 Saistībā ar apstrīdētā dizainparauga individuālo raksturu, pirmkārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka informēts lietotājs ir persona, kura pārzina parastā uzņēmējdarbībā pieejamo noteku iezīmes un pamatkonfigurāciju un pārstāv gan profesionāļus (piemēram, mazumtirgotājus, kuri pārdod notekas trešajām personām, santehniķus, kuri tās uzstāda, vai interjera dizainerus, kuri meklē un izvēlas notekas saviem klientiem, ņemot vērā to estētisko izskatu), gan neprofesionāļus, tātad – galalietotājus, kuri paši tās izvēlas un iegādājas uzstādīšanai un lietošanai jebkurā nozarē vai vidē. Otrkārt, Apelācijas padome uzskatīja, ka autora brīvība ir salīdzinoši plaša, jo, lai gan informēts lietotājs pats par sevi zina, ka notekām, lai pildītu to novadīšanas funkciju, ir jābūt pievienotai tvertnei, kas aprīkota ar apmalēm sānos un galos, sifonam, kas savienots ar kanalizāciju, kā arī režģiem vai režģim, vai slēgtai plāksnei ar rievām vai atverēm, pa kurām aizplūst ūdens, tomēr šo iezīmju konkrētais izskats, tostarp formas, materiāla, izmēra un proporciju ziņā, var atšķirties, jo nav konkrētu prasību, izņemot tās, kas ļauj nodrošināt ūdens likvidēšanu. Treškārt, pēc tam, kad tā bija konstatējusi apstrīdētā dizainparauga un atklātībai nodoto agrāko dizainparaugu iezīmes, skatoties atsevišķi, un pēc tam salīdzinājusi to kopējo iespaidu (skat. šī sprieduma 117.–127. punktu), Apelācijas padome secināja, ka apstrīdētajam dizainparaugam ir individuāls raksturs un ka a fortiori tam nevar nebūt novitātes, un līdz ar to tas ir spēkā.
Lietas dalībnieku prasījumi
25 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pieņemt jaunu nolēmumu un, izlabojot pamatojumu, atzīt apstrīdēto dizainparaugu par spēkā neesošu;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildumus, kas izvirzīti pirmā, otrā, ceturtā, piektā un sestā pamata atbalstam;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
28 Prasības pamatošanai prasītāja izvirza sešus pamatus, kas būtībā attiecas uz Apelācijas padomes pieļautām kļūdām vērtējumā, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 24. punktā (kā arī referenta 2018. gada 24. jūlija paziņojuma otrās lapas pirmajās divās rindkopās, uz kurām šajā punktā ir atsauce), otrkārt, šī paša lēmuma 26. punktā, treškārt, šī lēmuma 38. un 39. punktā kopā ar minētā lēmuma 58. un 62.–65. punktu, ceturtkārt, apstrīdētā lēmuma 98.–110. un 112. punktā, piektkārt, šī paša lēmuma 111. punktā kopā ar šī lēmuma 29. un 30. punktu, un, sestkārt, minētā lēmuma 114.–117. punktā.
29 Vispārējā tiesa atzīst par lietderīgu vispirms pārbaudīt trešo un pirmo pamatu, kuri attiecas uz agrāka dizainparauga identificēšanu, pēc tam – otro pamatu, kurš attiecas uz apstrīdētā dizainparauga iezīmju noteikšanu, un, visbeidzot, ceturto, piekto un sesto pamatu, kuri attiecas uz konfliktējošo dizainparaugu salīdzinājumu un apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu.
Par pirmo un trešo pamatu saistībā ar agrāka dizainparauga identificēšanu
Par trešo pamatu
30 Ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 38. un 39. punktā, lasot tos kopā ar šī paša lēmuma 58. un 62.–65. punktu, ir pieļāvusi kļūdu un ir pārkāpusi Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, atzīstot, ka vienīgi pierādījumi, kas Anulēšanas nodaļā iesniegti ar pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, – šajā gadījumā prasītājas tiesību priekšteča 2009. gada 3. septembra pieteikums, – tiek pieņemti un tos var ņemt vērā, vērtējot spēkā neesamību. Tā uzskata, ka juridiski šādas pilnvaras ir atzītas EUIPO, kad tas vērtē spēkā neesamības atzīšanas procesā iesniegtos faktus un pierādījumus, ja un ciktāl EUIPO ir jāpieņem lēmums šajā pašā procesā. Savukārt prasītājas ieskatā uz šīm tiesībām nevar atsaukties attiecībā uz tādiem faktiem un pierādījumiem, kas iesniegti procesā, kurā EUIPO jau ir lēmis un kurā tas jau ir pieņēmis galīgo un agrāko lēmumu.
31 Šajā lietā pēc prasītājas domām procesos jau ir bijis pieņemts galīgs un agrāks lēmums, proti, procesā EUIPO Anulēšanas nodaļā, kurā ir pieņemts Anulēšanas nodaļas 2010. gada 23. septembra lēmums, un procesā EUIPO Apelācijas padomē, kurā ir pieņemts 2012. gada 4. oktobra pirmais lēmums. Abos procesos esot secināts, ka var ņemt vērā visus faktus un visus pierādījumus. Turpmākās tiesvedībās Vispārējā tiesā un Tiesā ne pēc tiesas ierosmes, ne citādi neesot ne izvirzīts, ne apšaubīts jautājums par faktu un pierādījumu, ko lietas dalībnieki iesnieguši procesā Anulēšanas nodaļā un Apelāciju padomē, pieņemamību. It īpaši neprecīzs esot arī secinājums, kuru referenta ieskatā atbilstoši tā 2018. gada 24. jūlija paziņojumam varēja izdarīt no sprieduma apelācijas tiesvedībā par to, ka nav iespējams iesniegt Blücher katalogu 33. lappusē ietverto fotogrāfiju. Ne persona, kas iestājusies lietā, ne EUIPO ne Vispārējā tiesā, ne Tiesā neesot apstrīdējuši šos Anulēšanas nodaļas un Apelācijas padomes konstatējumus šajā ziņā.
32 Prasītāja tātad apgalvo, ka Apelācijas padome, apstrīdētā lēmuma attiecīgajos punktos formulējot šo konstatējumu, ir pārskatījusi iepriekšējos galīgos lēmumus. Šāda pārskatīšana esot pretrunā vispārējiem labas pārvaldības un strīdu izšķiršanas principiem, kas paredzēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, kā arī tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un procesuālās rūpības principiem. Tā secina, ka Apelācijas padome nevarēja ar atpakaļejošu spēku īstenot Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā piešķirtās pilnvaras.
33 EUIPO apstrīd prasītājas argumentus.
34 Persona, kas iestājusies lietā, atstāj Vispārējās tiesas ziņā lemt par prasītājas šajā pamatā izvirzīto juridisko iebildumu.
35 Apstrīdētā lēmuma 38. un 39. punktā Apelācijas padome atzina, ka, tā kā Tiesa spriedumā apelācijas tiesvedībā ir atzinusi, ka pirmajā lēmumā [Apelācijas padome] ir ņēmusi vērā neatbilstošu agrāku dizainparaugu, ir jāpārbauda citi prasītājas norādītie agrākie dizainparaugi. Pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu prasītāja kā agrāku dizainparaugu bija norādījusi dizainparaugu DM/059828 un nevienu citu. Pārējos dizainparaugus prasītājas tiesību priekštecis vēlāk bija norādījis papildu apsvērumos. Šajā ziņā Apelācijas padome papildus norādīja, ka ir jāņem vērā apstāklis, ka Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā pieteikuma iesniedzējam nav atļauts paplašināt procesa priekšmetu, pamatojot savu pieteikumu ar jauniem agrākiem dizainparaugiem, jo šādas pieejas rezultātā process pagarinātos un izmainītos tā priekšmets. Taču jaunie agrākie dizainparaugi, kurus prasītājas tiesību priekštecis iesniedza savos turpmākajos apsvērumos, proti, tie, kas ietverti Blücher katalogos, pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu nebija norādīti kā agrāki dizainparaugi.
36 Apstrīdētā lēmuma 58. punktā Apelācijas padome atgādināja – kā tā jau bija nolēmusi vairākos iepriekšējos lēmumos – ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu tiek definēts procesa priekšmets, kas izriet, pirmkārt, no apstrīdētā dizainparauga un, otrkārt, no norādītajiem agrākiem dizainparaugiem, un ka šī iemesla dēļ procesā vairs nav iespējams iesniegt citus agrākus dizainparaugus, kas pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas varētu likt šķēršļus apstrīdētā dizainparauga novitātei vai individuālajam raksturam.
37 Apstrīdētā lēmuma 62. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka Blücher katalogu 33. lappusē ietvertā attēla centrā attēlotā pārklājuma plāksne, kuru prasītājas tiesību priekštecis ir apzīmējis kā agrāku vai vienu no agrākiem dizainparaugiem, kas, domājams, pierāda, ka apstrīdētajam dizainparaugam nepiemīt novitāte un individuāls raksturs, parādījās tikai atbildē uz personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem. Tā precizēja – tas, ka iepriekšējās lēmējinstitūcijas minēto plāksni ir uzskatījušas par pieņemamu agrāku dizainparaugu, ir pretrunā iepriekš minētajiem principiem, saskaņā ar kuriem spēkā neesamības atzīšanas procesa priekšmets ir definēts pieteikumā, un ka šajā procesā pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas nav atļauts iesniegt citus agrākus dizainparaugus.
38 Apstrīdētā lēmuma 63. punktā Apelācijas padome pilnības labad norādīja, ka uz papildu faktu, pierādījumu un dokumentu saistībā ar pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu jau minētiem dizainparaugiem vai agrākām tiesībām pieņemamību attiecas rīcības brīvība, kas Anulēšanas nodaļai ir piešķirta saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu. Tomēr šī tiesību norma neļauj pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam paplašināt procesa priekšmetu, pamatojot pieteikumu ar jauniem agrākiem dizainparaugiem, jo šādas pieejas rezultātā process pagarinātos un mainītos tā priekšmets. Tādējādi, ņemot vērā, ka dizainparaugi, kas minēti tostarp pievienotajos dokumentos 3a un 3b, proti, Blücher katalogos, nebija minēti pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, ne Anulēšanas nodaļai, ne Apelācijas padomei šajā ziņā nebija rīcības brīvības. Tādējādi dizainparaugi, kuri parādās šajos dokumentos, nevar tikt uzskatīti par agrāku pierādījumu, kas ir pieņemams šī spēkā neesamības atzīšanas procesa mērķiem. Šī paša lēmuma 64. punktā Apelācijas padome konstatēja, ka šo pašu iemeslu dēļ dokumentus un fotogrāfijas – ko prasītāja minējusi savos apsvērumos atbildē uz referenta paziņojumu, attiecas uz citiem dizainparaugiem, nevis tiem, kuri ietverti dizainparaugā DM/059828, – nevar uzskatīt par pieņemamiem agrākiem pierādījumiem.
39 Apstrīdētā lēmuma 65. punktā Apelācijas padome līdz ar to secināja, ka saskaņā ar referenta paziņojumu vienīgais agrākais dizainparaugs izskatāmajā lietā ir dizainparaugs DM/059828.
40 Ar trešo pamatu prasītāja būtībā uzskata, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu un ir pārkāpusi Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, pamatojot savu lēmumu vienīgi ar agrākiem dizainparaugiem, kuri ietverti pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, neņemot vērā pierādījumus, piemēram, Blücher katalogus, kas iesniegti pēc šī pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas, uz kuriem Apelācijas padome ir balstījusies vienīgi savā pirmajā lēmumā, kas ir kļuvis galīgs.
41 Šajā ziņā vispirms jākonstatē, ka jautājums par agrāku dizainparaugu, kuri jāsalīdzina ar apstrīdēto dizainparaugu, identificēšanu nekad nav bijis galīgi atrisināts iepriekšējos procesos EUIPO, Vispārējā tiesā un Tiesā.
42 Proti, pirmkārt, Apelācijas padomes pirmais lēmums, kurā turklāt nebija skaidri lemts par dokumentu, ko prasītāja iesniegusi pēc sava pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas, ir atcelts ar Vispārējās tiesas pirmo spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir ieguvusi res judicata spēku (skat. šī sprieduma 14. un 16. punktu). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru spriedums par tiesību akta atcelšanu darbojas ex tunc un tādējādi ar to atceltais akts ar atpakaļejošu spēku tiek izslēgts no tiesību sistēmas (skat. spriedumus, 2013. gada 27. jūnijs, Beifa Group/ITSB – Schwan-Stabilo Schwanhäußer (Rakstāmlietas), T‑608/11, nav publicēts, EU:T:2013:334, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 23. septembris, CEDC International/EUIPO – Underberg (Zāles stiebra pudelēs forma), T‑796/16, EU:T:2020:439, 72. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to pirmais lēmums ir zudis no Eiropas Savienības tiesību sistēmas un nekādi nav kļuvis galīgs.
43 Otrkārt, Vispārējās tiesas pirmajā spriedumā (skat. šī sprieduma 14. punktu) Vispārējā tiesa arī nav lēmusi par minēto dokumentu pieņemamību un vēl jo mazāk – par agrāku dizainparaugu, kas jāsalīdzina ar apstrīdēto dizainparaugu, priekšmetu. Proti, ne lietas dalībnieki, ne arī Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes šo jautājumu nav izvirzījusi. Turklāt spriedums apelācijas tiesvedībā (skat. šī sprieduma 16. punktu) aprobežojās tikai ar apelācijas sūdzībās izvirzītajiem tiesību jautājumiem. Tādējādi jautājums par agrāku dizainparaugu identificēšanu, uz kuru balstījās pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, kā arī jautājums par vēlāk iesniegto dokumentu attiecināmību, nosakot, kuri ir agrāki dizainparaugi, ne Vispārējās tiesas pirmajā spriedumā, ne spriedumā apelācijas tiesvedībā netiek ne izvirzīts, ne izlemts.
44 Turpinājumā jākonstatē, ka šis pamats ir balstīts uz pieņēmumu, ka Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkts ir piemērojams tādos apstākļos kā šajā lietā. Tātad jāpārbauda, vai šī tiesību norma ir piemērojama šajā lietā, vismaz attiecībā uz jautājumu par agrāka dizainparauga identificēšanu, it īpaši ņemot vērā Komisijas Regulas (EK) Nr. 2245/2002 (2002. gada 21. oktobris), ar ko īsteno Regulu Nr. 6/2002 (OV 2002, L 341, 28. lpp.), 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) un vi) punktu.
45 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu EUIPO var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas noteiktajā laikā. Tādējādi šajā tiesību normā rīcības brīvība ir piešķirta gan EUIPO Anulēšanas nodaļai, gan Apelācijas padomei.
46 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka parasti, ja kādā normā nav paredzēts citādi, lietas dalībnieki var iesniegt faktus un pierādījumus arī pēc tam, kad beigušies saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 normām šādai iesniegšanai noteiktie termiņi, un ka EUIPO nekādā ziņā nav aizliegts ņemt vērā tādā veidā novēloti norādītos vai iesniegtos faktus un pierādījumus. Precizējot, ka [EUIPO] šādā gadījumā “var” izlemt neņemt vērā šādus pierādījumus, minētajā tiesību normā EUIPO ir piešķirta plaša rīcības brīvība izlemt ņemt vērā šādu informāciju vai ne, šajā ziņā pamatojot savu lēmumu (skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Gamet/EUIPO – “Metal-Bud II” Robert Gubała (Durvju rokturis), T‑306/16, nav publicēts, EU:T:2017:466, 15. un 16. punkts un tajos minētā judikatūra).
47 Runājot par EUIPO rīcības brīvības īstenošanu sakarā ar novēloti iesniegto pierādījumu eventuālu ņemšanu vērā – kad EUIPO ir jāpieņem lēmums spēkā neesamības atzīšanas procesā –, šāda ņemšana vērā var būt attaisnojama it īpaši gadījumā, ja EUIPO uzskata, pirmkārt, ka novēloti iesniegtajiem [pierādījumu] elementiem acīmredzami var būt patiesa nozīme tam iesniegtā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu izskatīšanas iznākumā un, otrkārt, ka procesa posms, kurā notiek šī novēlotā iesniegšana, un ar to saistītie apstākļi neliedz to ņemšanu vērā. No tā izriet, ka Vispārējai tiesai ir jāvērtē, vai Apelācijas padome ir efektīvi izmantojusi sev piešķirto plašo rīcības brīvību, lai pamatoti un pienācīgi, ņemot vērā visus nozīmīgos apstākļus, izlemtu, ņemt vai neņemt vērā pierādījumus, kuri tai iesniegti pirmo reizi, pieņemot lēmumu, kas tai bija jāpieņem. Turklāt tai ir jāpārbauda, vai Apelācijas padome ir pienācīgi izmantojusi tai Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā piešķirto rīcības brīvību (skat. spriedumu, 2017. gada 5. jūlijs, Durvju rokturis, T‑306/16, nav publicēts, EU:T:2017:466, 17. un 18. punkts un tajos minētā judikatūra).
48 No judikatūras arī izriet, ka pierādījumu, kas papildina EUIPO šim nolūkam noteiktajā termiņā iesniegtus pierādījumus, iesniegšana joprojām ir iespējama pēc minētā termiņa beigām un ka EUIPO nekādi nav aizliegts ņemt vērā šādi novēloti iesniegtus papildu pierādījumus (skat. spriedumu, 2018. gada 14. marts, Crocs/EUIPO – Gifi Diffusion (Kurpes), T‑651/16, nav publicēts, EU:T:2018:137, 33. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Centrotherm Systemtechnik/ITSB un centrotherm Clean Solutions, C‑610/11 P, EU:C:2013:593, 88. punkts).
49 Tomēr arī jāatgādina, ka Regulas Nr. 6/2002 52. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu ir jāiesniedz pamatota rakstveida paziņojuma veidā. Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta i) un vi) punktā ir precizēts, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu iekļauj pamatojumu spēkā neesamības atzīšanai, kā arī faktus, pierādījumus un apsvērumus šī pieteikuma pamatojumam. Pēdējās minētās regulas 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktā turklāt arī ir paredzēts, ka, ja pieteikums par spēkā neesamību tiek pamatots ar reģistrētā Kopienas dizainparauga neatbilstību novitātes vai individuālā rakstura prasībām, tajā ir jābūt norādei par agrākiem dizainparaugiem un to agrāko dizainparaugu attēliem, kuri varētu būt šķērslis reģistrētā Kopienas dizainparauga individuālā rakstura un novitātes atzīšanai, kā arī dokumentiem, kuri pierāda minēto agrāko dizainparaugu esamību.
50 Saskaņā ar judikatūru lietas dalībniekam, kurš iesniedzis pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ir jāsniedz EUIPO nepieciešamās norādes, it īpaši apgalvotā agrākā dizainparauga precīza un pilnīga identifikācija un attēlojums, lai pierādītu, ka apstrīdēto dizainparaugu nevar likumīgi reģistrēt. Tādējādi nevis EUIPO, bet gan spēkā neesamības atzīšanas pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz tādi elementi, ar kuriem var pierādīt šī pamata esamību (spriedums apelācijas tiesvedībā, 59. un 65. punkts; skat. arī spriedumu, 2019. gada 17. septembris, Aroma Essence/EUIPO – Refan Bulgaria (Tualetes sūklis), T‑532/18, nav publicēts, EU:T:2019:609, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Jāprecizē, ka agrāka dizainparauga vai agrāku dizainparaugu esamības un identifikācijas pierādījumi ir jāsniedz saistībā ar katru no pieteikuma iesniedzēja izvirzītajiem spēkā neesamības pamatiem. Šajā ziņā Vispārējā tiesa nosprieda, ka ne EUIPO, ne pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanas iesniedzējs individuālā rakstura neesamības pamatojumam (Regulas Nr. 6/2002 6. pants) nevar atsaukties uz dažiem no norādītajiem agrākiem dizainparaugiem, ja no pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu izriet, ka šie dizainparaugi ir izvirzīti tikai cita spēkā neesamības pamata, tāda kā novitātes neesamība (šīs pašas regulas 5. pants), atbalstam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 14. marts, Gifi Diffusion/EUIPO – Crocs (Kurpes), T‑424/16, nav publicēts, EU:T:2018:136, 46.–48. punkts).
52 Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 1. punktu saistībā ar prasību par spēkā neesamības atzīšanu EUIPO pārbauda tikai pušu norādītos pamatus un iesniegtos pieteikumus. Prasītājai ir jānodrošina, lai visi norādītie agrākie dizainparaugi būtu skaidri identificēti un attēloti, jo spēkā neesamības atzīšanas process pieder pie inter partes procesiem. Līdz ar to, izskatot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, EUIPO ir jāņem vērā vienīgi dizainparaugi, kurus prasītāja ir tieši norādījusi pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, nevis vēlākā dokumentā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 17. septembris, Tualetes sūklis, T‑532/18, nav publicēts, EU:T:2019:609, 30. un 36. punkts).
53 Tādējādi Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktā (skat. šī sprieduma 49. punktu) tiek pieņemts, ka agrāki dizainparaugi ir jāidentificē jau iesniedzot pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu – jo tajā tiek definēts strīda priekšmets –, lai apstrīdētā dizainparauga īpašniekam būtu iespēja paust nostāju par pieteikuma pamatotību. Proti, procesa pareiza norise un apstrīdētā dizainparauga īpašnieka likumīgo interešu netikt iesaistītam strīdā, kura priekšmets pastāvīgi mainās, aizsardzība nepieļauj iespēju pieteikuma iesniedzējam tiesvedībā par spēkā neesamības atzīšanu pakāpeniski pēc saviem ieskatiem norādīt citus agrākus dizainparaugus. Šī iemesla dēļ šīs tiesību normas ievērošana ir pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pieņemamības nosacījums saskaņā ar šīs pašas regulas 30. panta 1. punktu.
54 Tādējādi jāatzīst, tāpat kā to dara EUIPO, ka Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punkta loģikai atbilst “iepriekš noteikts” jeb noilguma termiņš, proti, termiņš, kura neievērošana ir pamats iebildei par nepieņemamību pierādījumu iesniegšanai saistībā ar pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu būtiskajiem elementiem, kuri nosaka un nosprauž pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu atbilstošo tiesību normu robežas. Ja vien EUIPO neprasa novērst pieteikuma trūkumus atbilstoši šīs pašas regulas 30. panta 1. punktam, jaunus pierādījumus saistībā ar agrāku dizainparaugu identificēšanu un attēlojumu vairs nevar iesniegt, jo tas paplašinātu pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu juridisko ietvaru.
55 Tādējādi no Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punkta izriet, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu tiek definēts strīda priekšmets, kas izriet, pirmkārt, no apstrīdētā dizainparauga un, otrkārt, no norādītajiem agrākiem dizainparaugiem. Līdz ar to pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, procesā vairs nav iespējams iesniegt citus agrākus dizainparaugus, kas varētu būt šķērslis apstrīdētā dizainparauga novitātes vai individuālā rakstura [atzīšanai].
56 Tātad, ņemot vērā Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktu, jāsecina, ka Kopienas dizainparauga spēkā neesamības atzīšanas procesā EUIPO ir jāpārbauda vienīgi agrāki dizainparaugi, kas norādīti pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, nevis citi dizainparaugi, kas pēc tam ir norādīti kā agrāki dizainparaugi.
57 Turklāt jāprecizē Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta vi) punkta – kurā noteikts, ka pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu iekļauj “norādi par faktiem, pierādījumiem un argumentiem, kas iesniegti minētā pamatojuma apstiprinājumam”, – piemērošanas joma un līdz ar to rīcības brīvības, kas EUIPO ir piešķirta ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, piemērošanas joma.
58 Šajā ziņā jāuzsver, kā to dara EUIPO, ka Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) un vi) punktā tiek veikts būtisks nošķīrums starp pierādījumiem saistībā ar “norādi par iepriekšējiem [agrākiem] dizainparaugiem un to iepriekšējo [agrāko] dizainparaugu attēl[iem]”, kas prasīti minētās regulas 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktā, un citiem “faktiem [un] pierādījumiem”, kas minēti šīs pašas regulas 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta vi) punktā, piemēram, faktiem un pierādījumiem par agrāka dizainparauga nodošanu atklātībai (Regulas Nr. 6/2002 7. pants) vai pierādījumiem par apstrīdētā dizainparauga funkcionalitāti (Regulas Nr. 6/2002 8. pants).
59 No tā izriet, ka rīcības brīvība, kas EUIPO piešķirta Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā, – “neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas noteiktajā laikā”, var attiekties tikai uz Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta vi) punktā minētajiem “faktiem [un] pierādījumiem”, nevis uz “norādi par iepriekšējiem [agrākiem] dizainparaugiem un to iepriekšējo [agrāko] dizainparaugu attēl[iem]”, kas tiek prasīti šīs pašas regulas 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktā. It īpaši Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkts nav piemērojams agrāka dizainparauga identificēšanai.
60 Tādējādi Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā, lai gan tajā ir ļauts ņemt vērā papildu pierādījumus (skat. šī sprieduma 48. punktu), piemēram, precīzāku attēlojumu vai pierādījumu par jau pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu norādīta dizainparauga publicēšanu, tomēr tajā netiek pieļauts, ka tiek paplašināts šī pieteikuma juridiskais ietvars ar pilnīgi jaunu pierādījumu iesniegšanu, ļaujot pieteikuma iesniedzējam pamatot minēto pieteikumu ar citiem agrākiem dizainparaugiem, jo šādā procedūrā tiktu grozīts strīda priekšmets, un papildus – tas paildzinātu procesu.
61 Tātad apstrīdētā lēmuma 39. punktā Apelācijas padome tostarp ir pareizi norādījusi, ka Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam netiek ļauts paplašināt procesa priekšmetu, pamatojot savu pieteikumu ar jauniem agrākiem dizainparaugiem.
62 Izskatāmajā lietā, kā Apelācijas padome būtībā ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 61. punktā, nav strīda par to, ka pēc tam, kad tā bija uzaicinājusi lietas dalībniekus iesniegt savus apsvērumus, Blücher katalogos attēlotais dizainparaugs nav ne norādīts, ne attēlots 2009. gada 3. septembra pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, bet gan vienīgi 2010. gada 2. aprīļa atbildē uz personas, kas iestājusies lietā, apsvērumiem (skat. šī sprieduma 7. un 8. punktu).
63 Taču šis dizainparaugs nav identisks pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu sākotnēji norādītajam dizainparaugam, jo tajā ietvertā pārklājuma plāksne atšķiras no agrākiem dizainparaugiem, kas ir reģistrācijas DM/059828 priekšmets. Tātad nekādi nav runa par “viena un tā paša agrākā dizainparauga attēlojumiem” Vispārējās tiesas judikatūras izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. jūnijs, Shenzhen Taiden/ITSB – Bosch Security Systems (Sakaru iekārta), T‑153/08, EU:T:2010:248, 25. punkts). Turklāt nekāda trūkumu novēršana atbilstoši Regulas Nr. 2245/2002 30. panta 1. punktam nebija vajadzīga, jo prasītājas tiesību priekštecis bija pareizi identificējis agrākos dizainparaugus, kas bija norādīti tā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam, proti, tos, kas bija ietverti reģistrācijā DM/059828.
64 Šādā situācijā jāatzīst, tāpat kā to dara EUIPO, ka pierādījumu, kas iesniegti pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas, saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, iespējama ņemšana vērā var tikt atļauta tikai, lai ilustrētu konkrētu ražojumu, kuros ir iekļauti salīdzinātie dizainparaugi, izmantošanas kārtību vai pamatotu jebkuru citu pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu jau izvirzītu faktu vai apgalvojumu. Šajā nozīmē, protams, Apelācijas padome nav tieši noraidījusi minēto pierādījumu pieņemamību, ciktāl tie ir paredzēti, lai papildinātu jau iesniegtu argumentāciju, kas attiecas uz pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu norādītu agrāku dizainparaugu.
65 Tomēr šādu pierādījumu formāla pieņemamība nevar ļaut pievienot jaunu dizainparaugu tiem, kas sākotnēji norādīti pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, ievērojot Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktu. Proti, raugoties no šāda viedokļa, Blücher katalogu iesniegšana pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums par spēkā neesamības atzīšanu, ir līdzvērtīga pilnīgi “jauna” pierādījuma iesniegšanai, salīdzinot ar “papildu” pierādījumu, Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūras par Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu izpratnē (skat. šī sprieduma 48. punktu).
66 Tātad Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 63. punktā būtībā ir pareizi atzinusi, ka, lai gan ar papildu pierādījumu ņemšanu vērā, protams, varētu tikt paplašināti pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu faktiskie apstākļi, papildinot citus pierādījumus par jau norādītiem agrākiem dizainparaugiem, tomēr ar to nevar paplašināt šī pieteikuma juridisko ietvaru ar jauniem norādītiem agrākiem dizainparaugiem, jo prasītājas tiesību priekšgājējs minētā pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu apjomu ir galīgi noteicis tā iesniegšanas datumā, identificējot agrākos dizainparaugus, kas norādīti konkrētā pieteikuma pamatojumam.
67 Tāpat arī Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 65. un 66. punktā ir pareizi secinājusi, ka vienīgais šajā lietā pareizi norādītais agrākais dizainparaugs ir dizainparaugs DM/059828, kas bija nodots atklātībai Regulas Nr. 6/2002 7. panta izpratnē pirms apstrīdētā dizainparauga iesniegšanas datuma. Turklāt tas, ka šāda nodošana atklātībai ir notikusi iepriekš, netiek apstrīdēts.
68 Līdz ar to vispirms ir jāsecina – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja –, ka Apelācijas padome nekādi nav grozījusi agrākos galīgos lēmumus un nav pārkāpusi nevienu no šī sprieduma 32. punktā minētajiem vispārējiem principiem un pēc tam, ka Apelācijas padome nav pārkāpusi Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punktu, bet ir pienācīgi piemērojusi Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta v) punktu.
69 Trešais pamats līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots.
Par pirmo pamatu
70 Ar pirmo pamatu, kas sadalīts trijās daļās, prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi dažādas kļūdas vērtējumā apstrīdētā lēmuma 24. punktā, lasot to kopā ar referenta 2018. gada 24. jūlija paziņojumu.
71 Pirmajā daļā prasītāja Apelācijas padomei pārmet – tā ir nepareizi atzinusi, ka referents savā paziņojumā ir uzskatījis, ka vērā ņemamais agrākais dizainparaugs ir tikai dizainparaugs DM/059828, jo tas ir vienīgais pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu minētais dizainparaugs. Minētajā punktā norādītais pamatojums, proti, ka tikai šis dizainparaugs ir bijis pievienots pieteikumam par spēkā neesamības atzīšanu, neizrietot no referenta paziņojuma un turklāt arī netiekot pamatots apstrīdētajā lēmumā.
72 Otrajā daļā prasītāja Apelācijas padomei pārmet, ka tā ir nepareizi atzinusi, ka fotogrāfiju Blücher katalogu 33. lappusē nevar ņemt vērā, jo spriedums apelācijas tiesvedībā liedzot to iesniegt kā agrāku dizainparaugu spēkā neesamības atzīšanas procesā. Tā uzskata, ka Apelācijas padome no šī sprieduma ir izdarījusi secinājumu, kas nav pamatots. Turklāt pretēji sprieduma apelācijas tiesvedībā 71. punktam EUIPO neesot veicis pierādījumu savākšanas pasākumus.
73 Trešajā daļā prasītāja apgalvo, ka Apelācijas padome ir nepareizi atzinusi, ka tikai dizainparaugu DM/059828, kādu to pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu ietvērusi prasītāja, varēja pārbaudīt kā agrāku dizainparaugu, ņemot vērā, ka referents bija konstatējis, ka “agrākais dizainparaugs, kas bija pārbaudīts institūcijās, kuras bija lēmušas iepriekš”, nebija ietverts prasītājas tiesību priekšgājēja 2009. gada 3. septembra pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu. Šis secinājums esot plašāks nekā referenta paziņojumā, kurā nekādi neesot norādīts, ka agrākais dizainparaugs, ko pārbaudījušas iepriekšējās lēmējinstitūcijas, nebija minēts pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu.
74 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, prasītājas argumentus apstrīd.
75 Apstrīdētā lēmuma 24. punktā Apelācijas padome atgādināja, ka 2018. gada 24. jūlijā referents nosūtīja lietas dalībniekiem paziņojumu, tos informējot, ka tai iesniegtais agrākais dizainparaugs ir dizainparaugs DM/059828, kas vienīgais ir minēts pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu. Tā izklāstīja, ka referents, vēlreiz pārbaudījis lietas materiālus, pēc tam, kad Tiesa bija nodevusi lietu atpakaļ, konstatēja, ka agrākais dizainparaugs, kuru pārbaudīja institūcijas, kuras bija lēmušas iepriekš, nav ietverts pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu, un ka minētajā pieteikumā nav minēts neviens cits dizainparaugs.
76 Pirmajā daļā prasītāja būtībā pārmet referentam, ka tas savā 2018. gada 24. jūlija paziņojumā, un Apelācijas padomei, ka tā apstrīdētā lēmuma 24. punktā nav pamatojusi iemeslu, kāpēc tikai dizainparaugi, uz kuriem attiecas reģistrācija DM/059828 (skat. šī sprieduma 7. punktu), bija jāņem vērā, izslēdzot šī sprieduma 8. punktā attēloto attēlu.
77 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 62. panta pirmo teikumu EUIPO lēmumos ir jānorāda pamatojums. Šī pienākuma norādīt pamatojumu piemērošanas joma ir tāda pati kā pienākumam, kas izriet no LESD 296. panta, saskaņā ar kuru akta autora argumentācijai ir jābūt skaidrai un nepārprotamai. Šim pienākumam ir divi mērķi: pirmkārt, ļaut ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai pārbaudīt lēmuma tiesiskumu. Jautājums par to, vai lēmuma pamatojums atbilst šīm prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas konkrēto jomu regulējošās tiesību normas (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Visi/one/EUIPO – EasyFix (Informācijas plāksne transportlīdzekļiem), T‑74/18, EU:T:2019:417, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
78 Šajā lietā vispirms jānorāda, ka pienākums norādīt pamatojumu attiecas tikai uz apstrīdēto lēmumu, nevis uz šīs lietas referenta paziņojumu, kas nav pārsūdzams tiesību akts. Proti, no judikatūras izriet, ka par Apelācijas padomes lēmumu var celt prasību Savienības tiesā, ja procesa EUIPO dalībniekam tas “rada juridiski saistošu iedarbību” (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 17. marts, Laytoncrest/ITSB – Erico (“TRENTON”), T‑171/06, EU:T:2009:70, 21. punkts). Tas neattiecas uz referenta paziņojumu Apelācijas padomei.
79 Turpinājumā no trešā pamata pārbaudes (skat. šī sprieduma 30.–69. punktu) izriet, ka apstrīdētā lēmuma 38., 39. un 53.–67. punktā Apelācijas padome ir skaidri izskaidrojusi iemeslus, kādēļ Regulas Nr. 6/2002 5. un 6. pantā paredzēto prasību izvērtēšanā varēja ņemt vērā tikai agrāku dizainparaugu, kura attēls bija pievienots pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu pamatojumam. It īpaši Apelācijas padome pamatojās uz Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkta interpretāciju, ņemot vērā Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta i), v) un vi) punktu, turklāt nepieļaujot kļūdu, kāda tā tika konstatēta, pārbaudot trešo pamatu. Šī izstrādātā argumentācija pilnībā atbilst Regulas Nr. 6/2002 62. panta pirmajā teikumā noteiktajam pienākumam norādīt pamatojumu.
80 Šī pamata pirmā daļa tātad ir jānoraida kā nepamatota.
81 Otrajā daļā prasītāja Apelācijas padomei būtībā pārmet, ka tā nav ņēmusi vērā attēlus Blücher katalogos, it īpaši to, kurš attēlots šī sprieduma 8. punktā, lai gan uz šī attēla pieņemamību un attiecināmību attiecoties res judicata spēks atbilstoši spriedumam apelācijas tiesvedībā.
82 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 61. panta 6. punktu EUIPO ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Eiropas Savienības Tiesas spriedumu.
83 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai nodrošinātu atbilstību atceļošam spriedumam un pilnībā nodrošinātu tā izpildi, iestādei ir jāievēro ne tikai šī sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, uz kuriem balstoties taisīts šis spriedums un kuri veido tā obligāto pamatu, tādā ziņā, ka tie ir nepieciešami, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nospriestā nozīmi. Tieši šie motīvi ir tie, kas, pirmkārt, identificē konkrētu normu, kura tiek uzskatīta par prettiesisku, un, otrkārt, parāda precīzus rezolutīvajā daļā konstatētā prettiesiskuma iemeslus, kas attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu (skat. spriedumu, 2013. gada 27. jūnijs, Rakstāmlietas, T‑608/11, nav publicēts, EU:T:2013:334, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
84 Šajā lietā jānorāda, ka sprieduma apelācijas tiesvedībā 69.–71. punktā Tiesa ir nospriedusi šādi:
“69 Tomēr EUIPO nevar tikt pieprasīts, lai tas tostarp apstrīdētā dizainparauga novitātes vērtējuma ietvaros veiktu agrākā dizainparauga dažādo elementu kombināciju [proti, notekas tvertne un pārklājuma plāksne, kas atveidota šī sprieduma 8. punktā], jo spēkā neesamības atzīšanas pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz pilnīgs šī agrākā dizainparauga attēls. Turklāt, kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 152. punktā, jebkura eventuālā kombinācija ietvertu nepilnības, jo tā noteikti ietvertu neprecizitātes.
70 Šādos apstākļos, kā to pamatoti apgalvo EUIPO un pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 78. punktā, apstāklim, ka apstrīdētais dizainparaugs pastāv vienīgi kā tādu dizainparaugu, kas sabiedrībai jau darīti zināmi, kombinācija, attiecībā uz kuriem jau ir norādīts, ka tos ir paredzēts izmantot kopā, nevar būt nozīme, lai vērtētu novitāti Regulas Nr. 6/2002 5. panta izpratnē, ja nav norādīts apgalvotais agrākais dizainparaugs un iesniegts pilnīgs tā attēls.
71 Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka apstāklis, kuru Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 68. punktā, ka ESS, proti, persona, kas iestājusies lietā tiesvedībā Vispārējā tiesā, ir iesniegusi citus izvilkumus no uzņēmuma Blücher kataloga, nevis tos, kurus Group Nivelles iesniedza savā pieteikumā par spēkā neesamības atzīšanu un kuros ir iekļauts tādas pārklājuma plāksnes attēls, kāda ir šī sprieduma 23. punktā atveidotās ilustrācijas centrā un kura ir novietota uz tvertnes, zem kuras atrodas notekas sifons, nevar kompensēt precīzas norādes uz agrāko dizainparaugu, uz kuru atsaucas Group Nivelles, un precīza tā attēla neesamību. Lai gan EUIPO varēja ņemt vērā šo apstākli, lai, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 65. panta 1. punktu, nolemtu izmantot pierādījumu sniegšanas vai iegūšanas līdzekļus, tam turpretim nebija jākombinē dažādi viena vai vairāku dizainparaugu elementi, kuri atsevišķi darīti pieejami sabiedrībai dažādos izvilkumos no katalogiem, kas pievienoti spēkā neesamības atzīšanas pieteikumam, lai iegūtu pilnīgu agrākā dizainparauga, uz kuru tiek veikta atsauce, attēlu. Nevērtējot EUIPO argumentu, saskaņā ar kuru pārsūdzētā sprieduma 68. un 76. punktā esot pieļauta faktu sagrozīšana, pietiek konstatēt, ka Vispārējā tiesa šajā spriedumā nekādi neapstiprina, ka ESS iesniegtais attēls veido pilnīgu tieši tā agrākā dizainparauga, par kuru Group Nivelles apgalvo, ka tas ir agrāks, attēlu.”
85 Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka jau trešā pamata pārbaudē ir konstatēts, ka jautājums par agrāku dizainparaugu, kuri jāsalīdzina ar apstrīdēto dizainparaugu, identificēšanu nekad nav bijis galīgi izlemts iepriekšējos procesos EUIPO, Vispārējā tiesā un Tiesā (skat. šī sprieduma 41.–43. punktu). Pienākums ievērot res judicata spēku tātad neattiecas uz šo konkrēto jautājumu.
86 Turpinājumā jākonstatē, ka prasītājas citētais sprieduma apelācijas tiesvedībā fragments attiecas vienīgi uz pienākumu iesniegt agrāka dizainparauga “pilnīgus attēlus”. Turpretī Tiesa nav lēmusi par iespēju iesniegt šādu “pilnīgu attēlu” pēc pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniegšanas. Pienākums ievērot res judicata spēku tātad neattiecas uz šo konkrēto jautājumu.
87 Turklāt, ciktāl prasītāja pārmet Apelācijas padomei, ka tā nav uzdevusi veikt pierādījumu savākšanas pasākumus, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 65. pantu, šī kritika nav pamatota. Prasītāja savos 2018. gada 21. septembra apsvērumos tiešām lūdza uzklausīt lieciniekus, taču tā neprecizē, kādā ziņā šādu pierādījumu savākšanas pasākumu neveikšana būtu uzskatāma par kļūdu vērtējumā. Protams, šādi liecinieki būtu varējuši pamatot apgalvojumu par to, ka apstrīdētajam dizainparaugam tuvi dizainparaugi jau bija zināmi apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumā. Tomēr šāds vērtējums būtu bijis neefektīvs, jo Apelācijas padomes izskatīto pamatjautājumu, proti, agrāku dizainparaugu, kuri bija jāņem vērā, lai novērtētu apstrīdētā dizainparauga novitāti un individuālo raksturu, identificēšana, varēja juridiski izlemt, juridiski pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 63. panta 2. punkta interpretāciju, ņemot vērā Regulas Nr. 2245/2002 28. panta 1. punkta b) apakšpunkta i), v) un vi) punktu. Ekspertu liecībām par faktiem tātad katrā ziņā šādā kontekstā nebūtu nekādas nozīmes.
88 Visbeidzot jāuzsver, ka ne Vispārējā tiesa, ne Tiesa nav paudušas nostāju par šo prasīto pierādījumu savākšanas pasākumu nepieciešamību un ka turklāt ne Vispārējai tiesai, ne Tiesai nebūtu bijusi kompetence izdot EUIPO rīkojumus, tostarp par šādu pierādījumu savākšanas pasākumu veikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. februāris, Mast-Jägermeister/EUIPO (Kausi), T‑16/16, EU:T:2017:68, 27. punkts).
89 Šī pamata otrā daļa tātad ir jānoraida kā nepamatota.
90 Trešajā daļā prasītāja izvirza dažādus pārmetumus par referenta 2018. gada 24. jūlija paziņojumu.
91 Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka trešā daļa ir nepieņemama, jo prasības pieteikumā izvirzītie atcelšanas pamati var attiekties tikai uz apstrīdēto lēmumu, nevis uz agrāku procesuālo aktu, kas pats par sevi nerada nekādas tiesiskas sekas un ir nepārsūdzams akts (skat. šī sprieduma 77. punktu), piemēram, referenta paziņojumu.
92 Turklāt trešā daļa nav pamatota, jo šī sprieduma 41.–43. un 84.–89. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ tā attiecas uz Tiesas un Vispārējās tiesas spriedumiem piemītošo res judicata spēku.
93 Tādējādi šī pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepieņemama un turklāt kā nepamatota.
94 Pirmais pamats tātad ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu attiecībā uz apstrīdētā dizainparauga iezīmju noteikšanu
95 Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 26. punktā Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, nosakot apstrīdētā dizainparauga iezīmes. No jauna balstīdamās uz sprieduma apelācijas tiesvedībā 69. punktu (skat. šī sprieduma 84. punktu), tā norāda, ka nevar prasīt, lai EUIPO, novērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti nolūkā iegūt šī dizainparauga pilnīgu izskatu, kombinētu dažādus elementus (šajā lietā – notekas tvertni un pārklājuma plāksni). Tā uzskata, ka attiecināmais jautājums ir par apstrīdētā dizainparauga “īpašo iezīmi”. No personas, kas iestājusies lietā, 2009. gada 8. decembra apsvērumiem izrietot, ka tā faktiski ir vēlējusies reģistrēt nevis dušas notekas izskatu, bet gan tikai pārklājuma plāksnes, kuru paredzēts izmantot taisnstūra formas un četrstūru notekām, izskatu. Tāpat arī no diviem Nīderlandes tiesu pasludinātiem spriedumiem izrietot, ka vienīgā apstrīdētā dizainparauga “īpašā iezīme” ir “slēgtā pārklājuma plāksne” vai “[tā sauktais] “nulles” režģis”, proti, “režģis bez caurumiem, pa kuru ūdens var notecēt pa gropēm abās režģa malās”. Tāpat EUIPO Anulēšanas nodaļa esot uzskatījusi, ka apstrīdētā dizainparauga vienīgā redzamā iezīme, ražojumu lietojot, ir plāksnes augšējā daļa.
96 Prasītāja uzskata, ka esot pilnīgi loģiski, ka Anulēšanas nodaļa, nonākusi pie šī secinājuma, savu argumentāciju balstīja uz salīdzinājumu starp apstrīdētā dizainparauga pārklājuma plāksnes “nulles” izskatu un visu pārējo agrāko pārklājuma plākšņu, it īpaši tās, kas parādās Blücher katalogu 33. lappusē, izskatu. Apstāklis, ka šīs pārklājuma plāksnes nepieciešamības gadījumā ir paredzētas izmantošanai kopā ar taisnstūra formas un četrstūra tvertni, tādējādi veidojot dušas noteku, šajā ziņā esot maznozīmīgs, jo persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka to iezīmes nav atzīstamas par atšķirīgām, jaunām vai individuālām, un ka taisnstūra formas un četrstūra tvertne, kā arī ar to saistītās iezīmes nav redzamas, lietojot noteku.
97 EUIPO un persona, kas iestājusies lietā, prasītājas argumentus apstrīd.
98 Apstrīdētā lēmuma 26. punktā Apelācijas padome atgādināja, ka 2018. gada 21. septembrī prasītāja iesniedza pieteikumu par uzklausīšanu un iesniedza savus apsvērumus, kas būtībā ir balstīti uz dažādiem Apelācijas padomes uzskaitītajiem argumentiem. It īpaši prasītāja atsaucās uz iepriekšējā procedūrā iesniegtajiem paziņojumiem, kas – pēc tās domām – pierādot, ka speciālisti zināja par dušas noteku dizainparaugiem, kuru izskatu veido iegarenas formas četrstūraina tekne vai tvertne ar tādu pašu slēgtu pārklājuma plāksni. Prasītāja it īpaši ir atsaukusies uz 5.–7. pielikumā pievienotajiem dokumentiem un lūgusi palātu uzklausīt šos lieciniekus.
99 Ar otro pamatu prasītāja būtībā norāda, ka Apelācijas padome ir pieļāvusi kļūdu, nosakot apstrīdētā dizainparauga iezīmes. Apelācijas padome esot pieļāvusi kļūdu, ņemot vērā noteiktas apstrīdētā dizainparauga iezīmes, piemēram, sānu gropes, lai gan persona, kas iestājusies lietā, uz ekskluzīvajām tiesībām esot atsaukusies tikai saistībā ar “notekas pārklājuma plāksnes, ko paredzēts izmantot ar taisnstūra formas un četrstūra (dušas) teknēm, izskatu”. Citiem vārdiem sakot, uz notekas formu – taisnstūrveida un iegarenu – un sānu gropēm neattiecoties apstrīdētā dizainparauga aizsardzība. Vienīgi pēc dušas notekas pārklājuma plāksnes formas varot atšķirt šo dizainparaugu no agrākiem dizainparaugiem.
100 Iesākumā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 26. punkts nav iekļauts “[minētā] lēmuma pamatojumā” (27.–116. punkts), bet gan “faktu kopsavilkumā” (1.–26. punkts), jo runa ir par prasītājas argumentu kopsavilkumu, nevis Apelāciju padomes vērtējumu.
101 Saskaņā ar judikatūru pamati, kuru mērķis nav apstrīdēt pamatojumu, kura dēļ Apelāciju padome ir noraidījusi tai iesniegto apelācijas sūdzību, ir jāatzīst par neefektīviem (skat. rīkojumu, 2020. gada 16. oktobris, L. Oliva Torras/EUIPO – Mecánica del Frío (Savienojuma detaļas transportlīdzekļiem), T‑629/19, nav publicēts, EU:T:2020:506, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas ir šajā gadījumā.
102 Turklāt jāatgādina, tāpat kā to dara EUIPO, ka apstrīdēta dizainparauga priekšmets un tā iezīmes ir jānosaka, vienīgi atsaucoties uz attēliem, kas iesniegti reģistrācijas pieteikuma pamatojumā.
103 Proti, novērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti vai individuālo raksturu, ar agrākiem dizainparaugiem tas jāsalīdzina formā, kādā tas reģistrēts (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 8. decembris, Castellblanch/ITSB – Champagne Roederer (“CRISTAL CASTELLBLANCH”), T‑29/04, EU:T:2005:438, 57. punkts, un 2021. gada 21. aprīlis, Chanel/EUIPO – Huawei Technologies (Apļa ar divām savītām līknēm attēls), T‑44/20, nav publicēts, EU:T:2021:207, 25. punkts).
104 Turklāt secinājumus attiecībā uz apstrīdētā dizainparauga priekšmetu un iezīmēm nevar atstāt lietas dalībnieku novērtējumam un noteikti ne to rīcības brīvībai (šajā nozīmē saistībā ar nodošanas atklātībai akta juridisko kvalifikāciju skat. spriedumu, 2018. gada 23. oktobris, Mamas and Papas/EUIPO – Wall-Budden (Aizsargapmale bērna gultiņai), T‑672/17, nav publicēts, EU:T:2018:707, 60. punkts).
105 Otrais pamats tātad ir jānoraida kā neefektīvs un nepamatots.
Par ceturto, piekto un sesto pamatu saistībā ar konfliktējošo dizainparaugu salīdzinājumu un apstrīdētā dizainparauga individuālā rakstura vērtējumu
Tiesību aktu un judikatūras atgādinājums
106 Atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 25. panta 1. punkta b) apakšpunktam Kopienas dizainparaugu var atzīt par spēkā neesošu, ja tas neatbilst minētās regulas 4.–9. panta prasībām, tostarp it īpaši novitātes un individuālā rakstura prasībām.
107 Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu uzskata, ka dizainparaugam ir individuāla būtība [individuāls raksturs], ja vispārējais iespaids [kopiespaids], ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no kopiespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas darīts pieejams sabiedrībai līdz tam datumam, kad aizpildīts [iesniegts] reģistrācijas pieteikums, vai, ja attiecina [atsaucas uz] prioritāti, pirms prioritātes datuma. Šīs pašas regulas 6. panta 2. punktā turklāt ir precizēts, ka, novērtējot individuālo raksturu, ņem dizainparauga autora radošo pieeju [brīvību], izveidojot dizainparaugu.
108 Kopienas dizainparauga individuālā rakstura vērtējums būtībā tiek veikts, īstenojot pārbaudi četros posmos. Šajā pārbaudē ir jānosaka, pirmkārt, ražojumu, kuros ir paredzēts dizainparaugu izmantot vai iekļaut, nozare, otrkārt, minēto ražojumu informēts lietotājs atbilstoši šo izstrādājumu mērķim un, ņemot vērā šo informēto lietotāju, agrākais zinātības līmenis, kā arī uzmanības līmenis attiecībā uz līdzībām un atšķirībām, salīdzinot dizainparaugus, treškārt, autora radošā brīvība dizainparauga izstrādē, kuras ietekme uz individuālo raksturu ir apgriezti proporcionāla, un, ceturtkārt, ņemot vērā individuālo raksturu, kopējā iespaida, ko informētam lietotājam rada apstrīdētais dizainparaugs un ikviens agrāks dizainparaugs, kas darīts pieejams sabiedrībai, tos aplūkojot individuāli, salīdzinājuma – kam jābūt pēc iespējas tiešam – rezultāts (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksne transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
109 Runājot par vienu vai vairākiem agrākiem dizainparaugiem, dizainparauga individuālā rakstura vērtējums tiek veikts, salīdzinot ar vienu vai vairākiem agrākiem dizainparaugiem, aplūkojot tos atsevišķi no visiem tiem dizainparaugiem, kuri agrāk ir darīti pieejami sabiedrībai, nevis salīdzinot ar izolēti aplūkotu elementu kombināciju, kas ņemta no vairākiem agrākiem dizainparaugiem (spriedumi, 2014. gada 19. jūnijs, Karen Millen Fashions, C‑345/13, EU:C:2014:2013, 25. un 35. punkts, un 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksne transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 84. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu apelācijas tiesvedībā, 61. punkts). Tādējādi agrākam dizainparaugam ir jābūt “kompaktai” jeb “visos elementos” agrākai izcelsmei un tas nevar būt kombinācijas rezultāts.
110 Būtiski, lai EUIPO instanču rīcībā būtu agrāka dizainparauga attēls, kas ļauj uztvert ražojuma, kurā dizainparaugs iekļauts, izskatu un precīzi un konkrēti identificēt agrāko dizainparaugu, lai atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 5.–7. pantam veiktu apstrīdētā dizainparauga novitātes un individuālā rakstura vērtējumu un attiecīgo dizainparaugu salīdzinājumu, ko ietver šis vērtējums. Proti, lai pārbaudītu, vai apstrīdētajam dizainparaugam tiešām nepiemīt novitāte vai individuāls raksturs, ir jāiegūst precīzs un noteikts agrāka dizainparauga attēls. Turklāt lietas dalībniekam, kurš iesniedzis pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu, ir jāsniedz EUIPO nepieciešamās norādes, un it īpaši apgalvotā agrāka dizainparauga precīza un pilnīga identifikācija un attēls, lai pierādītu, ka apstrīdēto dizainparaugu nevar likumīgi reģistrēt. Savukārt nevar prasīt, lai EUIPO, it īpaši vērtējot apstrīdētā dizainparauga novitāti, kombinētu dažādus agrāka dizainparauga elementus, jo pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzējam ir jāiesniedz pilnīgs šī agrākā dizainparauga attēls (šajā nozīmē skat. spriedumu apelācijas tiesvedībā, 64., 65. un 69. punkts).
111 Turklāt jāuzsver, ka nav nozīmes, lai būtu zināma reģistrācijas pieteikumā minēto ražojumu nozare saistībā ar atsaukšanos uz agrāku dizainparaugu spēkā neesamības atzīšanas procedūrā, tāpat kā ar dizainparauga aizsardzības apjomu pārkāpuma procedūrā, ņemot vērā Regulas Nr. 6/2002 36. panta 6. punktu. Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru netiek prasīts, lai apstrīdētā dizainparauga informētam lietotājam būtu zināms ražojums, kurā agrāks dizainparaugs ir iekļauts vai izmantots (šajā nozīmē skat. spriedumu apelācijas tiesvedībā, 134. punkts). Citiem vārdiem sakot, agrākais dizainparaugs, kas iekļauts ražojumā, kurš atšķiras no tā, uz kuru attiecas apstrīdētais dizainparaugs, principā ir agrākais dizainparaugs, kuram ir nozīme, lai novērtētu apstrīdētā dizainparauga individuālo raksturu Regulas Nr. 6/2002 6. panta izpratnē.
112 Runājot par apstrīdēto dizainparaugu, ražojuma neredzamās iezīmes, kas nav saistītas ar tā izskatu, nevar tikt ņemtas vērā, lai noteiktu, vai apstrīdētais dizainparaugs var tikt aizsargāts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 9. septembris, Biscuits Poult/ITSB – Banketbakkerij Merba (Biskvīts), T‑494/12, EU:T:2014:757, 29. punkts).
113 Runājot par konfliktējošo dizainparaugu salīdzinājumu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dizainparauga individuālais raksturs izriet no kopējā iespaida par atšķirīgumu vai arī no déjà vu [jau redzēts] sajūtas neesamības informēta lietotāja uztverē salīdzinājumā ar jebkuru iepriekš pastāvošu objektu dizainparaugu kopumā, neņemot vērā atšķirības, kas nav pietiekami izteiktas, lai ietekmētu šo kopējo iespaidu, lai gan tās varētu būt kas lielāks par nebūtiskām iezīmēm, taču ņemot vērā atšķirības, kas ir pietiekami izteiktas, lai radītu atšķirīgu kopējo iespaidu (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksne transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).
114 Konfliktējošo dizainparaugu radīto kopējo iespaidu salīdzinājumam ir jābūt sintētiskam, un tas nevar būt ierobežots vienīgi ar līdzību un atšķirību uzskaitījuma analītisku salīdzinājumu. Šim salīdzinājumam ir jābūt balstītam uz atklātībai nodota apstrīdētā dizainparauga iezīmēm, un tam jāattiecas tikai uz aizsargātām iezīmēm, neņemot vērā no aizsardzības izslēgtas – it īpaši tehniskas – iezīmes. Minētajam salīdzinājumam principā ir jābūt veiktam attiecībā uz dizainparaugiem, kādi tie ir reģistrēti, turklāt no pieteikuma atzīt par spēkā neesošu iesniedzēja nevar prasīt sniegt dizainparauga, uz kuru atsaucas, grafisku attēlojumu, kas ir salīdzināms ar apstrīdētā dizainparauga reģistrācijas pieteikumā norādīto attēlojumu (skat. spriedumu, 2019. gada 13. jūnijs, Informācijas plāksne transportlīdzekļiem, T‑74/18, EU:T:2019:417, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).
115 Šīs judikatūras kontekstā – pēc tam, kad individuāli attēloti konfliktējošie dizainparaugi un atgādināti Apelācijas padomes veiktie vērtējumi apstrīdētā lēmuma 98.–112. punktā, ir jāpārbauda prasītājas ceturtais, piektais un sestais pamats.
Konfliktējošo dizainparaugu individuāls attēlojums un apstrīdētā lēmuma atgādinājums
116 Konfliktējošie dizainparaugi, tostarp seši, kas ietverti reģistrācijā DM/059828, aplūkojami atsevišķi, jo katram no tiem, neskarot ceturtā pamata pārbaudi (skat. šī sprieduma 128.–147. punktu), ir kompakta agrākā izcelsme (skat. šī sprieduma 109. punktu) ir attēloti šādi:
25.1 25.2 25.3 | |