ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 30. aprīlī (1)
Lieta C‑628/11
Krimināltiesvedība
pret
International Jet Management GmbH
(Oberlandesgericht Braunschweig (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums – Komerclidojumi no trešās valsts uz dalībvalsti – Dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts, ka gaisa pārvadātājiem, kam nav šīs dalībvalsts izsniegtas darbības licences, ir jāsaņem atļauja katram lidojumam no trešās valsts
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai tiek lūgts izlemt, vai LESD 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz dalībvalstij Kopienas gaisa pārvadātājiem, kam ir citā dalībvalstī atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulai (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (2) izsniegta darbības licence, prasīt ielidošanas savā gaisa telpā atļauju, lai veiktu privātus lidojumus pēc pasūtījuma no trešās valsts uz galamērķi savā teritorijā.
2. Faktiski šeit izskatāmajā lietā galvenā atrisināmā problēma ir tāda, vai LESD 18. pants ir piemērojams tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ņemot vērā attiecīgo jomu, proti, gaisa pārvadājumus starp trešajām valstīm un dalībvalsti, ko veic Kopienas gaisa pārvadātājs.
3. Šajos secinājumos es vispirms izskaidrošu iemeslus, kādēļ es uzskatu, ka šī tiesību norma ir piemērojama pamatlietā aplūkotajā situācijā.
4. Pēc tam es norādīšu, kādēļ, manuprāt, minētā tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz dalībvalstij Kopienas gaisa pārvadātājiem, kam ir citā dalībvalstī izsniegta darbības licence, prasīt ielidošanas savā gaisa telpā atļauju, lai veiktu privātus lidojumus pēc pasūtījuma no trešās valsts uz galamērķi savā teritorijā.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Regula (EK) Nr. 847/2004
5. Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 847/2004 attiecībā uz sarunām par gaisa satiksmes pakalpojumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm un šo nolīgumu īstenošanu (3) 3. pantā ir paredzēts “dalībvalsts neslēdz tādas jaunas vienošanās ar trešo valsti, kas samazina to Kopienas aviopārvadātāju skaitu, ko saskaņā ar spēkā esošām vienošanā[s] var izraudzīt sniegt pakalpojumus starp tās teritoriju un minēto valsti gan attiecībā uz visu gaisa pārvadājumu tirgu starp abām pusēm, gan arī starp noteiktām divām pilsētām”.
6. Šīs regulas 5. pantā ir paredzēts:
“Ja dalībvalsts noslēdz nolīgumu vai izdara tādus grozījumus nolīgumā vai tā pielikumos, kas paredz ierobežojumus attiecībā uz tiesībām veikt satiksmi vai attiecībā uz to Kopienas aviopārvadātāju skaitu, kuri ir piemēroti, lai tos izraudzītu izmantot tiesības veikt satiksmi, šī dalībvalsts nodrošina, ka tiesības veikt satiksmi tiek sadalītas starp piemērotiem Kopienas aviopārvadātājiem, pamatojoties uz nediskriminējošu un pārredzamu procedūru.”
2) Regula Nr. 1008/2008
7. Regulas Nr. 1008/2008 preambulas 10. apsvērumā ir paredzēts:
“Lai pilnībā pabeigtu iekšējā aviācijas tirgus izveidi, būtu jāatceļ joprojām spēkā esošie ierobežojumi, ko savstarpēji piemēro dalībvalstis, piemēram, ierobežojumi attiecībā uz kodu koplietošanu maršrutos uz trešām valstīm vai cenu noteikšanu maršrutos uz trešām valstīm ar nosēšanos citā dalībvalstī (sestās brīvības lidojumi).”
8. Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Ar šo regulu reglamentē Kopienas gaisa pārvadātāju licencēšanu, Kopienas gaisa pārvadātāju tiesības veikt gaisa pārvadājumus Kopienā un cenu noteikšanu gaisa pārvadājumiem Kopienā.”
9. Minētās regulas 2. pantā ir noteikts:
“Šajā regulā:
1) “darbības licence” ir atļauja, ko kompetentā licencētāja iestāde piešķīrusi uzņēmumam, atļaujot tam sniegt gaisa pārvadājumu pakalpojumus, kā noteikts darbības licencē;
[..]
4) “gaisa pārvadājums” ir viens lidojums vai vairāki lidojumi, ko veic, par maksu vai par nomas maksu pārvadājot pasažierus, kravu vai pastu;
[..]
8) “gaisakuģa ekspluatanta apliecība (AOC)” ir apliecība, ko uzņēmumam izdod, apliecinot, ka pārvadātājam piemīt profesionalitāte un ir struktūra, lai nodrošinātu apliecībā norādīto darbību drošību, kā paredzēts Kopienas vai attiecīgā gadījumā valsts tiesību aktu attiecīgajos noteikumos;
[..]
10) “gaisa pārvadātājs” ir gaisa pārvadājumu uzņēmums, kam ir derīga uzņēmējdarbības licence;
11) “Kopienas gaisa pārvadātājs” ir gaisa pārvadātājs, kuram ir darbības veikšanai derīga licence, kuru kompetentā licencētāja iestāde izdevusi saskaņā ar II nodaļu;
[..]
13) “gaisa pārvadājums Kopienā” ir gaisa pārvadājums, ko veic Kopienas teritorijā;
14) “satiksmes tiesības” ir tiesības veikt gaisa pārvadājumus starp divām Kopienas lidostām;
[..].”
10. Regulas (EK) Nr. 1008/2008 3. panta 1. punktā ir noteikts:
”Nevienam uzņēmumam, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā, nav atļauts par atlīdzību un/vai nomas maksu pārvadāt pa gaisu pasažierus, pastu un/vai kravu, kamēr tam nav piešķirta atbilstoša darbības licence.
Uzņēmums, kas atbilst šīs nodaļas prasībām, ir tiesīgs saņemt darbības licenci.”
11. Šīs regulas 4. pantā ir paredzēts:
“Dalībvalsts kompetentā licencētāja iestāde piešķir darbības licenci uzņēmumam, ja:
a) tā galvenā uzņēmējdarbības vieta [galvenais uzņēmums] ir dalībvalstī;
b) tam ir derīga gaisakuģa ekspluatanta apliecība (AOC), ko izdevusi tās pašas dalībvalsts valsts iestāde, kuras kompetentā licencētāja iestāde ir atbildīga par Kopienas gaisa pārvadātāja darbības licences izsniegšanu, noraidīšanu, atsaukšanu vai anulēšanu;
[..]
d) tā galvenā darbības joma ir gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšana atsevišķi vai arī kopā ar cita veida komercdarbību, kas saistīta ar gaisakuģiem vai gaisakuģu remontu un ekspluatāciju;
[..].”
12. Regulas Nr. 1008/2008 15. pantā ar nosaukumu “Gaisa pārvadājumu veikšana Kopienā”, kas ir ietverts III nodaļā ar nosaukumu “Piekļuve maršrutiem”, ir paredzēts:
“1. Kopienas gaisa pārvadātājiem ir tiesības Kopienā veikt gaisa pārvadājumus.
2. Kopienas gaisa pārvadātājam nav jāsaņem atļauja vai pilnvarojums no dalībvalstīm, lai tas Kopienā varētu veikt gaisa pārvadājumus. Dalībvalsts nepieprasa Kopienas gaisa pārvadātājiem iesniegt dokumentus vai sniegt informāciju, ko tie jau nodevuši kompetentās licencētājas iestādes rīcībā, ja attiecīgo informāciju var laikus saņemt no kompetentās licencētājas iestādes.
[..]
5. Neatkarīgi no dalībvalstu divpusējo nolīgumu noteikumiem un saskaņā ar Kopienas konkurences noteikumiem, ko piemēro uzņēmumiem, attiecīgā dalībvalsts vai dalībvalstis atļauj Kopienas gaisa pārvadātājiem apvienot gaisa pārvadājumus un ar jebkuru gaisa pārvadātāju slēgt vienošanās par kodu koplietošanu, veicot gaisa pārvadājumus no lidostas, uz vai caur lidostu to teritorijā uz jebkuru vietu vai vietām vai no jebkuras vietas vai vietām trešās valstīs.
Saistībā ar divpusējiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumiem ar attiecīgo trešo valsti dalībvalsts var noteikt ierobežojumus attiecībā uz Kopienas gaisa pārvadātāju un trešās valsts gaisa pārvadātāju kodu koplietošanu, jo īpaši, ja attiecīgā trešā valstī nesniedz līdzīgas komerciālas iespējas Kopienas gaisa pārvadātājiem, kas pakalpojumus sniedz no attiecīgās dalībvalsts. Nosakot šādus ierobežojumus, dalībvalstis nodrošina to, ka attiecīgie ierobežojumi, kas noteikti saskaņā ar minētajiem nolīgumiem, neierobežo konkurenci, nerada diskrimināciju starp Kopienas gaisa pārvadātājiem un nav stingrāki, kā nepieciešams.”
B – Vācijas tiesības
13. Vācijas Likuma par gaisa satiksmi (Luftverkehrsgesetz) (BGB1. 2007 I, 698. lpp.; turpmāk tekstā – “LuftVG”) redakcijā, kas publicēta 2007. gada 10. maijā, 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Vācijas gaisakuģiem ir atļauts lidot tikai tad, ja tiem ir attiecīga atļauja (lidošanas atļauja) un tie ir reģistrēti, ja tas ir paredzēts regulējumā, Vācijas gaisakuģu reģistrā (gaisakuģu reģistrā). Turklāt šajā tiesību normā ir noteikts, ka gaisakuģim ir atļauts lidot tikai tad, ja lidaparāta tips ir atļauts, ja tas iesniedz lidojuma drošības sertifikātu, kas ir paredzēts gaisakuģu tehniskās kontroles noteikumos, ja gaisakuģa īpašnieks ir noslēdzis civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu un ja gaisakuģis ir aprīkots tādējādi, ka tas nepārsniedz tehniski pieļaujamo trokšņa līmeni.
14. Atbilstoši šī likuma 2. panta 7. punktam gaisakuģi, kas nav reģistrēti un atļauti, var ielidot vai tikt citādi ievesti lidošanas nolūkā šī likuma piemērošanas teritorijā tikai pēc atļaujas saņemšanas. Tā nav vajadzīga, ja šajā ziņā ir savādāk noteikts nolīgumā starp izcelsmes valsti un Vācijas Federatīvo Republiku vai abu valstu savstarpējā konvencijā.
15. Šī 2. panta 8. punktā ir norādīts, ka 6. un 7. punktā minētā atļauja var tikt piešķirta vispārīgi vai īpašā gadījumā; ar to var būt saistīti papildu pienākumi un termiņi.
16. Atbilstoši LuftVG 58. pantam ikviens, kas ar gaisakuģi ielido ar nodomu vai aiz neuzmanības šī likuma piemērošanas teritorijā vai arī ieved gaisakuģi citā veidā, lai gan viņam nav 2. panta 7. punktā paredzētās atļaujas, ir izdarījis pārkāpumu. Šis pārkāpums ir sodāms ar naudas sodu līdz EUR 10 000.
17. Noteikumu par gaisa transporta darbības licencēm (Luftverkehrs-Zulassungs-Ordnung) redakcijā, kas publicēta2008. gada 10. jūlijā (BGB1. 2008 I, 1229. lpp.; turpmāk tekstā – “LuftVZO”), 94. pantā ir paredzēts, ka LuftVG 2. panta 7. punktā norādīto atļauju ielidot Vācijas Federālās Republikas gaisa telpā izsniedz Bundesminiterium für Verkehr, Bau und Stadtentwicklung (Transporta, būvniecības un pilsētattīstības ministrija) vai cita tās iecelta iestāde.
18. LuftVZO 95. panta 1. punktā ir norādīts, ka atļaujas pieteikumā ir jānorāda gaisakuģa īpašnieka vārds (nosaukums) un adrese, gaisakuģa tips, kā arī tā stāvoklis un reģistrācijas numurs; paredzamās ielidošanas datums un laiks, kā arī iespējamais atpakaļlidojuma vai lidojuma uz citu galamērķi brīdis; izlidošanas un ielidošanas lidosta, kā arī vajadzības gadījumā nolaišanās lidostas federālajā teritorijā; pasažieru skaits, kā arī frakts veids un daudzums, lidojuma mērķis, it īpaši noteiktas grupas pārvadāšanas gadījumā, un vietas, kur šī grupa ir sākotnēji sapulcējusies, norāde un čarterreisa gadījumā pārvadātāja vārds (nosaukums), adrese un meitasuzņēmums. Iestāde, kas izsniedz atļauju, var pieprasīt citas norādes. Bundesminiterium für Verkehr, Bau und Stadtentwicklung vai cita tās ieceltā iestāde precizē atļaujas pieprasīšanas procedūru, izdodot vispārējas administratīvas nomas.
19. Atbilstoši LuftVZO 95. panta 2. punktam, izņemot šī paša panta 3. punktā minētos gadījumus, atļauja neregulāriem lidojumiem ar nosēšanos komerciālos nolūkos (neregulāri lidojumi) ir jāpiesaka izsniegšanas iestādē vismaz divas pilnas darba dienas pirms paredzētā lidojuma uzsākšanas un vairāk nekā četru lidojumu sērijas gadījumā – jāpiesaka vismaz četras nedēļas pirms paredzēto lidojumu uzsākšanas.
II – Pamatlietas fakti
20. International Jet Management GmbH (4) ir aviosabiedrība, kuras sēdeklis atrodas Vīnē-Švehatā [Schwechat] (Austrija). Tā veic privātus lidojumus pēc pasūtījuma no trešajām valstīm, šajā gadījumā Krievijas un Turcijas, uz Eiropas Savienības dalībvalstīm.
21. Šai sabiedrībai ir darbības licence, ko izsniegusi Austrijas Transporta ministrija saskaņā ar Regulu Nr. 1008/2008. Turklāt tai ir gaisakuģa ekspluatanta apliecība atbilstoši šīs regulas 6. pantam, ko ir izsniegusi Austro Control GmbH, sabiedrība, kuras daļu turētāja ir Austrijas Republika un kas īsteno publiskas funkcijas.
22. Ar 2011. gada 24. maija spriedumu Amtsgericht de Braunschweig [Braunšveigas tiesa] piesprieda International Jet Management naudas sodu EUR 500 par pārkāpumu aiz neuzmanības, četrus naudas sodus EUR 1890 apmērā par pārkāpumiem ar nodomu un sešus naudas sodus EUR 600 apmērā vēlreiz par pārkāpumiem ar nodomu. Šī tiesa uzskatīja, ka no 2008. gada 9. decembra līdz 2009. gada 15. martam International Jet Management veikusi lidojumus no Maskavas (Krievija) un Ankaras (Turcija) uz Vāciju, lai gan tai nebija atļaujas ielidot Vācijas gaisa telpā, kas paredzēta LuftVG 2. panta 7. punktā, skatīta kopā ar LuftVZO 94. pantu.
23. Visos trijos gadījumos Luftfahrtbundesamt (Gaisa satiksmes federālais birojs) tai bija atteicis atļauju ielidot Vācijas gaisa telpā ar pamatojumu, ka tā nav iesniegusi nepieejamības deklarāciju. Šī deklarācija apstiprina faktu, ka Kopienas gaisa pārvadātājs, kas ir reģistrēts citas dalībvalsts teritorijā, iepriekš ir ievācis ziņas no Vācijas gaisa sabiedrībām, lai pārliecinātos, ka neviena no tām neplāno veikt attiecīgo lidojumu ar līdzīgiem nosacījumiem. Pārējos gadījumos strīdīgo lidojumu laikā Luftfahrtbundesamt vēl nebija pieņēmis lēmumu par šo pieteikumu.
24. International Jet Management cēla Oberlandesgericht Braunschweig [Federālās zemes augstākās tiesas Braunšveigā] Pirmajā krimināllietu palātā prasību par 2011. gada 24. maija spriedumu, prasot atcelt šo spriedumu un attaisnot to. Savas prasības pamatojumam šī sabiedrība vispirms izvirza faktu, ka naudas soda noteikšanas nosacījumi neatbilst Savienības tiesībām un ka Regulā Nr. 1008/2008 tai jau tiek piešķirtas tiesības ielidot Eiropas gaisa telpā bez atļaujas. Tālāk tā uzskata, ka LESD 18. pantā noteiktais nediskriminācijas princips aizliedz uzlikt šādus sodus. Visbeidzot, tā apgalvo, ka Vācijas valsts tiesību norma neatbilst LESD 56. pantam, kas nosaka pakalpojumu sniegšanas brīvību Savienībā.
25. Tā kā iesniedzējtiesai ir šaubas par to, kā ir jāinterpretē Savienības tiesības, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus.
III – Prejudiciālie jautājumi
26. Līdz ar to Oberlandesgericht de Braunschweig uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai LESD 18. pantā (bijušais EKL 12. pants) paredzētais diskriminācijas aizliegums ir piemērojams, ja dalībvalsts ([proti,] Vācijas Federatīvā Republika) gaisa pārvadātajam, kura rīcībā ir citā dalībvalstī ([proti,] Austrijas Republikā) piešķirta derīga darbības licence [..] Regulas Nr. 1008/2008 [..] 3. un 8. panta izpratnē, pieprasa ielidošanas atļauju privātiem lidojumiem [pēc pasūtījuma] (neregulāriem komerciāliem gaisa pārvadājumiem) no trešajām valstīm uz galamērķi tās teritorijā?
2) Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai LESD 18. pantam [..] neatbilst jau pati prasība saņemt ielidošanas gaisa telpā atļauju, ja šī atļauja, par kuras nesaņemšanu draud naudas sods, gaisa pārvadājumiem no trešajām valstīm tiek prasīta no gaisa pārvadātājiem, kas darbības licenci ir saņēmuši citā dalībvalstī, taču netiek prasīta no gaisa pārvadātājiem, kuriem darbības licence ir izsniegta Vācijā?
3) Vai tad, ja LESD 18. pants [..] ir piemērojams pirmajā jautājumā norādītajā gadījumā, taču pati prasība saņemt atļauju nav diskriminējoša (otrais jautājums), Vācijas Federatīvā Republika, nepārkāpjot diskriminācijas aizliegumu, var paredzēt ielidošanas atļaujas piešķiršanai lidojumiem no trešajām valstīm, piedraudot ar naudas sodu, nosacījumu [..], ka citas dalībvalsts gaisa pārvadātājam iestādei, kas izsniedz atļaujas, jāpierāda, ka gaisa pārvadātāji, kam ir darbības licence Vācijā, nespēj nodrošināt šos lidojumus?”
IV – Mana analīze
27. Ar pirmo un otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz dalībvalstij prasīt Kopienas gaisa pārvadātājiem, kas ir saņēmuši citā dalībvalstī izsniegtu darbības licenci, atļauju ielidot tās gaisa telpā, lai veiktu privātus lidojumus pēc pasūtījuma no trešās valsts uz tās teritoriju.
28. Galvenā problēma, kas ir jānoskaidro šajā lietā, ir tā, vai pamatlietā aplūkotā situācija, proti, tas, ka Kopienas gaisa pārvadātājs veic pārvadājumus no trešajām valstīm uz dalībvalsti, ietilpst LESD piemērošanas jomā un tādējādi vai var tikt piemērots nediskriminācijas princips.
A – Par LESD 18. panta piemērojamību pamatlietā aplūkotajā situācijā
29. Gaisa transporta nozare ieņem īpašu vietu LESD. Saskaņā ar LESD 4. panta 2. punkta g) apakšpunktu dalībvalstīm un Savienībai ir dalīta kompetence transporta jomā. Atbilstoši LESD 58. panta 1. punktam pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti sadaļā par transportu, proti, VI sadaļā. Pakalpojumu sniegšanas brīvība transporta jomā tātad ir pakļauta atsevišķam Kopienu tiesību juridiskajam režīmam.
30. Turklāt šajā VI sadaļā gaisa transports pats par sevi tāpat kā jūras transports, ir īpaši aplūkots un nodalīts no citiem transporta veidiem. Atbilstoši LESD 100. panta 1. un 2. punktam šī sadaļa tam nav piemērojama, ciktāl Savienības likumdevējs nav izlēmis citādi (5). Tātad tikai, pamatojoties uz LESD 100. panta 2. punktu, var tikt pieņemti gaisa transporta liberalizācijas pasākumi.
31. Šajā ziņā, pieņemot Regulu Nr. 1008/2008, Savienības likumdevējs īstenoja kompetenci, kas tam piešķirta LESD 100. panta 2. punktā, un liberalizēja gaisa transporta pakalpojumus Kopienā. Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir norādīts, ka tā reglamentē it īpaši Kopienas gaisa pārvadātāju tiesības veikt gaisa pārvadājumus Kopienā. Turpretim līdz šim Savienības likumdevējs nav liberalizējis gaisa satiksmi starp trešajām valstīm un dalībvalstīm.
32. Turklāt pat tad, ja šie maršruti vēl nav liberalizēti, vai tiem ir jāpiemēro vispārīgie LESD noteikumi, un it īpaši nediskriminācijas princips?
33. Pēc Vācijas valdības domām, tā kā saskaņā ar Regulas Nr. 1008/2008 1. panta 1. punktu un 15. panta 1. un 2. punktu tā ir piemērojama tikai gaisa transporta pakalpojumiem Kopienā, Savienības likumdevējs ir izmantojis kompetenci, kas tam ir uzticēta LESD 100. panta 2. punktā, tikai šajā vienā nozarē. Tādējādi LESD VI sadaļa reglamentē tikai gaisa transporta pakalpojumus Kopienā un nav piemērojama gaisa transporta pakalpojumiem, kas veikti no trešajām valstīm uz dalībvalsti, līdz ar to izslēdzot šos pēdējos minētos pakalpojumus no līgumu piemērošanas jomas. Tātad LESD 18. pants nav piemērojams pamatlietā aplūkojamajā situācijā.
34. Citiem vārdiem sakot, Vācijas valdība uzskata, ka, tā kā nav neviena atvasināto tiesību akta, kas būtu pieņemts, pamatojoties uz LESD 100. panta 2. punktu, un kas reglamentētu tādu situāciju, kāda tiek aplūkota pamatlietā, šī situācija ir jāizslēdz no LESD piemērošanas jomas.
35. Es nevaru piekrist šim viedoklim. Manuprāt, nozare, ar kuru ir saistīta šī situācija, proti, gaisa pārvadājumi starp dalībvalsti un trešo valsti, ko veic Kopienas gaisa pārvadātājs, ietilpst Savienības tiesību piemērojamības jomā, un tiem ir piemērojams nediskriminācijas princips.
36. Vācijas valdība, manuprāt, kļūdās attiecībā uz LESD 100. panta 2. punkta, skatīta kopā ar 58. panta 1. punktu, jēgu un piemērojamību.
37. LESD 58. panta 1. punktā izdarītā atsauce uz LESD 100. panta 2. punktu attiecas tikai uz pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tātad tajā ir norādīts, ka transporta pakalpojumu liberalizācija nevar notikt atbilstoši kopējam režīmam, bet tā ir jāīsteno saskaņā ar LESD VI sadaļu, kas attiecas uz transportu.
38. Savukārt, LESD 100. panta 2. punkta mērķis ir vienīgi noteikt šīs VI sadaļas piemērošanas jomu, nošķirot dažādus transporta veidus un precizējot, ka šajā ziņā tiesību normas nav pēc savas iniciatīvas piemērojamas gaisa un jūras transportam (6). Tātad, pretēji tam, ko apgalvo Vācijas valdība, ar to nav paredzēts izslēgt jebkāda veida gaisa transportu no LESD piemērošanas jomas tāpēc, ka Savienības likumdevējs nav pieņēmis regulējumu, pamatojoties uz šo tiesību normu (7).
39. Tādējādi, kaut arī kāds transporta pakalpojumu veids neietilpst kādas atvasināto tiesību normas, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 100. panta 2. punktu, piemērošanas jomā un kaut arī šim pakalpojumam tiek piemērotas valsts tiesību normas, tomēr dalībvalstīm, pieņemot šī pakalpojuma tiesisko regulējumu, ir jāievēro LESD 61. pants un citas vispārīgās LESD tiesību normas (8).
40. Ja līgumu autori būtu vēlējušies, lai gaisa transporta nozarei netiktu piemēroti ne tikai noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību, bet arī citi LESD vispārīgie noteikumi, tie būtu to tieši noteikuši LESD 58. panta 1. punktam analogā tiesību normā (9).
41. Tādējādi LESD 18. pants tomēr ir paredzēts piemērošanai tādā situācijā, kas vēl nav regulēta atvasinātajās tiesību normās, kas būtu pieņemtas, pamatojoties uz LESD 100. panta 2. punktu.
42. Vēl ir jānosaka, vai, ņemot vērā, ka pamatlietā aplūkojamā situācija attiecas uz Kopienas gaisa pārvadātāja gaisa pārvadājumiem no trešās valsts uz dalībvalsti, šī situācija ietilpst LESD piemērošanas jomā šīs tiesību normas izpratnē.
43. Es uzskatu, ka tas tā ir.
44. Vispirms un tādēļ, ka šis jautājums ir ticis izvirzīts it īpaši tiesas sēdē, es uzskatu, ka tas, ka pamatlietā aplūkotā situācija attiecas uz neregulāru lidojumu, neietekmē manis piedāvāto risinājumu. Atšķirībai starp regulārajiem gaisa pārvadājumiem un neregulārajiem gaisa pārvadājumiem ir tendence izzust (10). Pašā Regulā Nr. 1008/2008 regulāri gaisa pārvadājumi ir minēti tikai dažas reizes, ja lidojumu regularitāte ietekmē darbības licences piešķiršanas nosacījumu piemērošanu (11) vai tai ir nozīme, lai nodrošinātu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (12). Izņemot šos specifiskos izņēmumus, šajā regulā nav nošķirti regulārie un neregulārie lidojumi, lai piemērotu tajā noteiktās tiesību normas, kas, ievērojot minētās regulas mērķi nodrošināt gaisa pārvadātāju labu finansiālo situāciju un tātad drošību, šķiet saprātīgi.
45. Regula Nr. 1008/2008 noteikti ir saistīta ar pamatlietā aplūkoto situāciju. Protams, šīs regulas 1. panta 1. punktā ir norādīts, ka tā reglamentē Kopienas gaisa pārvadātāju tiesības veikt gaisa pārvadājumus Kopienā. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka minētā regula reglamentē arī Kopienas gaisa pārvadātāju licencēšanu. II nodaļā, kas veltīta darbības licencei, Savienības likumdevējs ir it īpaši harmonizējis darbības licences piešķiršanas nosacījumus un noteicis šīs licences spēkā esamības, apturēšanas un anulēšanas noteikumus. Šajā ziņā šīs regulas 3. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka uzņēmums, kas atbilst šīs nodaļas prasībām, ir tiesīgs saņemt darbības licenci. Šī 3. panta 2. punktā ir norādīts, ka kompetentā licencētāja iestāde nepiešķir darbības licences vai neuztur tās spēkā, ja nav ievērotas šīs nodaļas prasības.
46. Šī harmonizācija, kas attiecas uz visu Kopienas gaisa pārvadātāju statusu, attiecas uz visu veidu lidojumiem, tas ir, gan uz lidojumiem Kopienā, gan uz lidojumiem starp dalībvalsti un trešo valsti. Minētās regulas 4. panta d) punktā ir noteikts, ka dalībvalsts kompetentā licencētāja iestāde piešķir darbības licenci uzņēmumam, ja tā galvenā darbības joma ir vienīgi gaisa pārvadājumi vai arī kopā ar cita veida komercdarbību, kas saistīta ar gaisakuģiem vai gaisakuģu remontu un ekspluatāciju.
47. Jēdziens “gaisa pārvadājums” ir definēts Regulas Nr. 1008/2008 2. panta 4. punktā kā “viens lidojums vai vairāki lidojumi, ko veic, par maksu un/vai par nomas maksu pārvadājot pasažierus, kravu un/vai pastu”. Tātad šis jēdziens ietver visus lidojumus gan Kopienā, gan maršrutus starp trešo valsti un dalībvalsti. To apstiprina tas, ka Savienības likumdevējs ir parūpējies par šāda gaisa pārvadājuma Kopienā nošķiršanu, kas definēts šīs regulas 2. panta 13. punktā kā “gaisa pārvadājums, ko veic Kopienas teritorijā”.
48. Tādējādi, lai veiktu jebkādus gaisa pārvadājumus, Kopienas gaisa pārvadātājam ir jāsaņem darbības licence, ko izsniedz saskaņā ar Regulas Nr. 1008/2008 II nodaļas noteikumiem. Šī licence garantē, ka gaisa pārvadātājs to ir saņēmis, ievērojot Kopienas tiesību normas, it īpaši drošības normas, un tādējādi dalībvalstīm ir jāatzīst par spēkā esošu. Faktiski ar šo regulu, to tieši nepasakot, ir ieviests darbības licenču savstarpējas atzīšanas princips.
49. Darbības licence ir jāuzskata arī par priekšnoteikumu, lai Kopienas gaisa pārvadātājs veiktu gaisa pārvadājumus, it īpaši maršrutos no trešajām valstīm uz dalībvalsti.
50. Ar tādu valsts pasākumu, kāds ir pamatlietā, ar kuru nav atzīta citas dalībvalsts izdota darbības licence, var tikt ietekmēts pats Kopienas gaisa pārvadātāja statuss.
51. Visbeidzot, nav apstrīdams, ka tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, var tikt piemērots arī cits atvasināto tiesību regulējums, kaut arī tas tieši neattiecas uz gaisa pārvadātāja, kas ir citas dalībvalsts darbības licences turētājs, veiktu gaisa pārvadājumu maršrutos no trešās valsts uz dalībvalsti. Tādējādi, piemēram, atbilstoši Regulas Nr. 261/2004 3. panta 1. punkta b) apakšpunktam tā ir piemērojama “pasažieriem, kas izlido no trešās valsts lidostas uz lidostu kādas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas [EK līgums], [..] ja attiecīgo reisu apkalpojošais gaisa pārvadātājs ir Kopienas pārvadātājs”.
52. Turklāt atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 785/2004 par apdrošināšanas prasībām, kas attiecas uz gaisa pārvadātājiem un gaisa kuģu ekspluatantiem (13), 2. panta 1. punktam “[tā] attiecas uz visiem gaisa pārvadātājiem un visiem gaisakuģu ekspluatantiem, kas veic lidojumus dalībvalsts teritorijā, uz ko attiecas [EK] līgums, uz šo teritoriju, no tās vai pāri tai”.
53. Pēc tam ir jāteic arī, ka Regulas (EK) Nr. 1107/2006 1. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts, ka “[šīs tiesību normas] attiecas uz invalīdiem un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kuras izmanto vai vēlas izmantot komerciālos pasažieru gaisa pārvadājumus, atstājot lidostu, ceļojot tranzītā vai ierodoties tajā, ja šī lidosta atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas [EK] līgums. Regulas 3., 4. un 10. pantu piemēro arī pasažieriem, kas izlido no trešās valsts lidostas uz lidostu kādas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas [EK] līgums, ja attiecīgo lidojumu veicošais gaisa pārvadātājs ir Kopienas gaisa pārvadātājs”.
54. Visbeidzot, un neizsmeļot šo jautājumu, jo Savienības tiesiskais regulējums šajā jomā ir plašs, jāmin arī, ka pēc spriedumiem tā dēvētajās “Open Skies” lietās (14), Savienības likumdevējs pieņēma Regulu Nr. 847/2004, kuras mērķis ir izveidot starp dalībvalstīm un Eiropas Komisiju sadarbības procedūru, ja tās nolemj noslēgt nolīgumus par gaisa pārvadājumiem starp dalībvalstīm un trešajām valstīm (15) un ja šķiet, ka attiecīgais nolīgums ietilpst daļēji Savienības un daļēji dalībvalstu kompetencē.
55. It īpaši atbilstoši Regulas Nr. 847/2004 5. pantā ar nosaukumu “Satiksmes veikšanas tiesību sadalījums” [(16)] ir noteikts, ka, “ja dalībvalsts noslēdz nolīgumu vai izdara tādus grozījumus nolīgumā vai tā pielikumos, kas paredz ierobežojumus attiecībā uz tiesībām veikt satiksmi vai attiecībā uz to Kopienas aviopārvadātāju skaitu, kuri ir piemēroti, lai tos izraudzītu izmantot tiesības veikt satiksmi, šī dalībvalsts nodrošina, ka tiesības veikt satiksmi tiek sadalītas starp piemērotiem Kopienas aviopārvadātājiem, pamatojoties uz nediskriminējošu un pārredzamu procedūru [(17)]”.
56. Līdz ar to es uzskatu, ka, tā kā Savienības likumdevējs ir pieņēmis vairākus noteikumus, kas var attiekties uz pamatlietā aplūkoto situāciju, gaisa pārvadājumi, ko veic Kopienas gaisa pārvadātājs no trešās valsts uz dalībvalsti, ietilpst LESD piemērošanas jomā. Tik būtiska tiesību norma, kāds ir nediskriminācijas princips – vai ir vēl jāatgādina, ka atbilstoši LES 2. pantam Savienība ir dibināta, pamatojoties uz dalībvalstīm kopīgām vērtībām sabiedrībā, kur it īpaši nav diskriminācijas –, ir jāpiemēro gadījumā, kuru esmu šeit aprakstījis, kas ir saistīts ar Savienības tiesībām vairākos aspektos.
57. Tomēr Francijas valdība apgalvo, ka LESD 18. panta piemērošana tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, faktiski atņem jebkādu lietderīgo iedarbību LESD 58. panta 1. punktam, ciktāl, ja dalībvalstij bija vienādi jāattiecas pret Kopienas gaisa pārvadātājiem, kas saņēmuši darbības licenci tās teritorijā, un Kopienas gaisa pārvadātājiem, kas to ir saņēmuši citā dalībvalstī, tas LESD 56. pantā noteikto pakalpojumu sniegšanas brīvību attiecinātu arī uz šajā gadījumā norādītajiem transporta pakalpojumiem. Pamatojot šo apgalvojumu, Francijas valdība citē 1989. gada 13. decembra spriedumu lietā Corsica Ferries (France) (18), kurā Tiesa nosprieda, ka EEK līgums, it īpaši 59., 61., 62. un 84. pants, neliedza pirms Regulas (EEK) Nr. 4055/86 (19) stāšanās spēkā dalībvalstij saistībā ar to, ka kuģis lieto salas teritorijā esošu ostas aprīkojumu, iekasēt nodevas pasažieriem reģistrējoties uz klāja un nokāpjot no tā, ja pasažieri nāca no ostām citā dalībvalstī vai uz tādu devās, bet šādas nodevas satiksmē starp divām valsts ostām tika iekasētas tikai pie reģistrācijas, izbraucot no salas ostas.
58. Nepiekrītu Francijas valdības viedoklim.
59. Iepriekš minētais spriedums lietā Corsica Ferries (France), manuprāt, nevar radīt šaubas par LESD 18. panta piemērojamību pamatlietā aplūkojamajā situācijā. Vispirms, kā to tieši ir norādījis ģenerāladvokāts Mengoci [Mengozzi] secinājumos lietā, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Corsica Ferries (France), Tiesa nav analizējusi attiecīgo tiesisko regulējumu, ņemot vērā EEK līguma 7. pantu (tagad – LESD 18. pants) (20).
60. Tātad pakalpojumu sniegšanas brīvība nav balstīta tikai uz diskriminējošu pasākumu pakalpojumu sniedzēja pilsonības dēļ aizliegumu. Tā ir balstīta arī uz visu valsts tiesiskajā regulējumā noteikto ierobežojumu likvidēšanu, kas, lai arī tie ir piemērojami visiem, ietekmē pakalpojumu brīvu apriti, ja šāds tiesiskais regulējums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu pakalpojumu sniegšanu pakalpojumu sniedzējam, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī (21).
61. Tas nozīmē, ka, ja nozare nav liberalizēta, dalībvalstis ir tiesīgas noteikt ierobežojumus. Vismaz pie šāda secinājuma Tiesa nonāca iepriekš minētajā spriedumā lietā Corsica Ferries (France) (22). Bet pat tad, ja nozare nav liberalizēta, tomēr, manuprāt, dalībvalstīm ir jāievēro nediskriminācijas princips.
62. Šajā ziņā man šķiet, ka Regulas Nr. 1008/2008 15. panta 5. punktā ir labi raksturots šis nolūks. Šajā tiesību normā ir paredzēts it īpaši, ka, neatkarīgi no divpusējo nolīgumu, kas noslēgti starp dalībvalstīm, normām, Kopienas gaisa pārvadātājiem attiecīgā dalībvalsts vai dalībvalstis atļauj apvienot gaisa pārvadājumus un noslēgt ar visiem gaisa pārvadātājiem nolīgumus par kodu koplietošanu (23) attiecībā uz gaisa pārvadājumiem, kuru galamērķa lidosta ir jebkura lidosta, kas atrodas to teritorijā, un izlidošanas vieta ir jebkura vieta trešajā valstī. Atbilstoši šīs tiesību normas otrajai daļai dalībvalsts var paredzēt ierobežojumus Kopienas gaisa pārvadātāju un trešo valstu gaisa pārvadātāju nolīgumiem par kodu koplietošanu. Tomēr dalībvalstij ir jānodrošina, ka šie noteiktie ierobežojumi neierobežo konkurenci, nerada diskrimināciju starp Kopienas gaisa pārvadātājiem un nav stingrāki, kā nepieciešams.
63. Šī tiesību norma labi parāda, manuprāt, ka, neraugoties uz gaisa pakalpojumu liberalizāciju maršrutos starp trešo valsti un dalībvalsti, dalībvalstīm tomēr ir jāievēro it īpaši nediskriminācijas princips.
64. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka LESD 18. pants ir piemērojams tādā situācijā, kāda ir pamatlietā.
65. Tagad ir jānosaka, vai šīs tiesību norma liedz dalībvalstij prasīt Kopienas gaisa pārvadātājiem, kam ir citā dalībvalstī izsniegta darbības licence, atļauju ielidot tās gaisa telpā, lai veiktu privātus lidojumus pēc pasūtījuma no trešās valsts uz galamērķi tās teritorijā.
B – Par LESD 18. panta pārkāpumu
66. Kā Tiesa ir atgādinājusi iepriekš minētā sprieduma lietā Neukirchinger 32. punktā, no pastāvīgās judikatūras kļūst skaidrs, ka noteikumi par vienlīdzīgu attieksmi starp pilsoņiem un personām, kas nav pilsoņi, aizliedz ne vien atklātu diskrimināciju pilsonības dēļ vai, kas attiecas uz sabiedrību, juridiskās adreses dēļ, bet arī jebkādu slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski noved pie tā paša rezultāta.
67. Šajā gadījumā nav šaubu par to, ka ar pamatlietā aplūkoto Vācijas tiesisko regulējumu ir ieviests nošķiršanas kritērijs, kas balstīts uz Kopienas gaisa pārvadātāju sabiedrības sēdekļa atrašanās vietu.
68. Atbilstoši LuftVG 2. panta 7. punktam atļauja ielidot gaisa telpā tiek prasīta gaisa pārvadātājiem, kuri darbības licenci ir saņēmuši citā dalībvalstī, kas nav Vācijas Federatīvā Republika.
69. Tātad nošķiršanas kritērijs ir balstīts uz darbības licences izsniegšanas vietu. Atbilstoši Regulas Nr. 1008/2008 4. panta a) punktam darbības licenci izsniedz tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras teritorijā atrodas uzņēmuma, kurš to prasa, galvenais uzņēmums. Līdz ar to šis tiesiskais regulējums skaidri attiecas uz Kopienas gaisa pārvadātājiem, kuru sabiedrības sēdeklis atrodas citā dalībvalstī. Tādējādi nošķiršanas kritērijs, kas balstīts uz sabiedrības sēdekļa atrašanās vietu, kas ir noteikts Vācijas tiesību aktos, galu galā noved pie tāda paša rezultāta kā kritērijs, kas balstīts uz pilsonību (24).
70. Šāda atšķirīga attieksme ir attaisnojama tikai tad, ja tā ir pamatota ar objektīviem apsvērumiem, kas nav saistīti ar attiecīgo personu pilsonību, un ja šie apsvērumi ir samērīgi ar valsts tiesību leģitīmo mērķi (25). Šķiet, šajā lietā nav tāda gadījuma.
71. Pamatlietā Generalstaatsanwaltschaft (Ģenerālprokuratūra) apgalvo, ka šī atšķirīgā attieksme ir attaisnota ar ekonomikas protekcionisma un drošības prasību apsvērumiem.
72. Es nesaprotu, kā 27 valstu Savienībā ekonomikas protekcionisma mērķis varētu tikt uzskatīts par leģitīmu un attaisnot nediskriminācijas principa pārkāpumu. Izņēmumi no jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma ir jāinterpretē šauri, jo tie ietekmē pamattiesības. Tiesa atkārtoti ir uzskatījusi, ka ekonomiska rakstura mērķi nevar attaisnot diskriminējošu tiesisko regulējumu (26). Katrā gadījumā es nesaskatu, kā varētu uzskatīt, ka valsts ekonomikas aizsardzība pamatojas objektīvos apsvērumos, kas nav atkarīgi no attiecīgo personu pilsonības.
73. Lai gan Generalstaatsanwaltschaft izvirzītais uz drošību balstītais attaisnojums tiešām varētu tikt uzskatīts par leģitīmu mērķi, tomēr es neuzskatu, ka šajā gadījumā var izvirzīt šādu pamatojumu.
74. Kā bija redzams, Vācijas tiesību aktos Kopienas gaisa pārvadātājiem, kam ir citā dalībvalstī izsniegta darbības licence, ir paredzēts pienākums lūgt atļauju ielidošanai tās gaisa telpā. Pašai šīs atļaujas izsniegšanai ir priekšnoteikums, ka ir jāiesniedz neiespējamības deklarācija un apdrošināšanas apliecinājums, kā arī, ka tiek pārbaudīti visi apstākļi. Iesniedzējtiesa precizē šajā ziņā, ka tie apstākļi, kas saskaņā ar Vācijas tiesībām ir jāpārbauda atļaujas piešķiršanas procedūrā, ir tādi apstākļi, kas pastāvīgi ir jāpārbauda Austrijas Republikai. Piemēram, saskaņā ar LuftVZO 95. panta 1. punkta otro teikumu Vācijas iestādēm ir jāiesniedz AOC, lai tās to pārbaudītu.
75. Faktiski prasība par atļauju ielidot Vācijas gaisa telpā liek no jauna pārbaudīt apstākļus, ko jau ir pārbaudījušas valsts iestādes, kas izsniedza darbības licenci, pamatojoties uz atbilstošajām Regulas Nr. 1008/2008 normām.
76. Atbilstoši šai regulai tikai tai dalībvalstij, kuras teritorijā ir Kopienas gaisa pārvadātāja galvenais uzņēmums, ir kompetence pārbaudīt, vai minētajā regulā paredzētie izsniegšanas nosacījumi ir izpildīti (27). Šo nosacījumu, kas jāizpilda, vidū šīs pašas regulas 4. panta h) punktā ir paredzēts, ka iestādei, kas ir kompetenta izsniegt darbības licenci, ir jāpārbauda, vai gaisa pārvadātājs ievēro apdrošināšanas prasības, kas definētas Regulas Nr. 785/2004 11. pantā. Turklāt darbības licence nevar tikt izsniegta, ja šī iestāde nav pārbaudījusi, vai gaisa pārvadātājam ir derīga AOC apliecība (28). Tā arī vienīgā var apturēt vai anulēt šo licenci, ja šie nosacījumi nav izpildīti (29).
77. Darbības licences izsniegšanas nosacījumu, kas tiek piemēroti gaisa pārvadātājiem, ievērošanas mērķis ir nodrošināt šo gaisa pārvadātāju finanšu stāvokli, jo Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka ir iespējama saistība starp šo finanšu stāvokli un drošību (30).
78. Tādējādi, tā kā ar drošību saistītos apstākļus, ko Vācijas Generalstaatsanwaltschaft ir izvirzījusi pamatlietā, ir jau ņēmusi vērā iestāde, kam ir kompetence izsniegt darbības licenci, tas, ka no jauna tiek pārbaudīti šie apstākļi, nav samērīgi ar leģitīmo mērķi (31).
79. Turklāt ir svarīgi uzsvērt, ka Vācijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka Kopienas gaisa pārvadātājam, kas veic privātus lidojumus pēc pasūtījuma no trešajām valstīm uz galamērķi Vācijā, prasītie elementi turpretim netiekot prasīti Kopienu gaida pārvadātājiem, kas veic netiešus lidojumus no trešajām valstīm. Tātad tiesas sēdē Vācijas valdība apstiprināja, ka, veicot lidojumu no Maskavas ar nosēšanos Vīnē pirms galamērķa, proti, Berlīnes (Vācija) sasniegšanas, Kopienas gaisa pārvadātājam netiek prasīta nekāda atļauja ielidošanai Vācijas Federatīvās Republikas gaisa telpā. Es nesaprotu, kā šajā gadījumā valsts tiesību aktus var pamatot ar gaisa drošību saistītiem iemesliem.
80. No minētā izriet, ka tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, noteikti ir diskriminācija pilsonības dēļ LESD 18. panta izpratnē.
81. Ņemot vērā uz pirmo un otro jautājumu sniegto atbildi, es uzskatu, ka uz trešo jautājumu nav jāatbild.
V – Secinājumi
82. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai atbildēt uz Oberlandesgericht Braunschweig uzdotajiem jautājumiem šādi:
LESD 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz dalībvalstij Kopienas gaisa pārvadātājiem, kam ir citā dalībvalstī izsniegta darbības licence, prasīt ielidošanas savā gaisa telpā atļauju, lai veiktu privātus lidojumus pēc pasūtījuma no trešās valsts uz galamērķi savā teritorijā.