VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2023. gada 18. janvārī (*)

ELGF un ELFLA – No finansējuma izslēgti izdevumi – Rumānijas izdevumi – Valsts lauku attīstības programma 2007.–2013. gadam – Ar 215. pasākuma 1.a apakšpasākumu saistīto atbalsta likmju aprēķināšanas metodes – “Nobarojamu cūku” un “jauncūku” labturības maksājumi – Pieejamās telpas, kas atvēlēta katram dzīvniekam, palielinājums vismaz par 10 % – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesiskā paļāvība – Tiesiskā drošība – Faktu juridiskā kvalifikācija – Deleģētās regulas (ES) Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punkts – Pamatnostādnes par to, kā aprēķināmas finanšu korekcijas grāmatojumu atbilstības noskaidrošanas un finansiālās noskaidrošanas procedūrā

Lietā T‑33/21

Rumānija, ko pārstāv E. Gane un L.‑E. Baţagoi, pārstāves,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Aquilina, A. Biolan un M. Kaduczak, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise] (referents) un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretāre: I. Kurme, administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc 2022. gada 14. jūlija tiesas sēdes

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, Rumānija lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2020/1734 (2020. gada 18. novembris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2020, L 390, 10. lpp.), ciktāl ar to ir izslēgti konkrēti izdevumi 18 717 475,08 EUR, kas Rumānijai radušies saistībā ar 2017.–2019. finanšu gadu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Ar 2008. gada 16. jūlija Lēmumu C(2008) 3831 Eiropas Komisija apstiprināja Rumānijas Valsts lauku attīstības programmu 2007.–2013. gadam (turpmāk tekstā – “VLAP 2007.–2013. gadam”).

3        2011. gada 14. septembrī Rumānijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrija saskaņā ar 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu Komisijas Regulā (EK) Nr. 1974/2006 (2006. gada 15. decembris), ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2006, L 368, 15. lpp.), nosūtīja Komisijai pieprasījumu pārskatīt VLAP 2007.–2013. gadam. Viens no ierosinātajiem grozījumiem bija 215. pasākuma ieviešana – Dzīvnieku labturības maksājumi (turpmāk tekstā – “215. pasākums”). Šajā pasākumā bija paredzēti kompensācijas maksājumi par neiegūtajiem ienākumiem un papildu izmaksām, kas radušās lauksaimniekiem, kuri audzē mājputnus un cūkas un kuri saskaņā ar VLAP 2007.–2013. gadam brīvprātīgi ir uzņēmušies īstenot noteiktus standartus dzīvnieku labturības jomā. Atbalsts tika piešķirts saistībā ar lauksaimnieku daudzgadu saistībām, kuras tie bija uzņēmušies vismaz uz pieciem gadiem.

4        Ar 2011. gada 13. decembra vēstuli ARES(2011) 1344895 Komisija Rumānijai norādīja, ka ir saņēmusi un izanalizējusi priekšlikumu veikt izmaiņas VLAP 2007.–2013. gadam. Tā precizēja, ka šajā stadijā grozījumu priekšlikums nav pieņemams, un lūdza sniegt skaidrojumus. It īpaši attiecībā uz 215. pasākumu Komisija jo sevišķi atsaucās uz atbalsta likmju, kuras attiecās uz 215. pasākumu, aprēķināšanas metodēm, pieprasot veikt korekcijas.

5        2012. gada 22. martā Rumānijas iestādes ievadīja pārskatītās aprēķināšanas metodes Savienības fondu pārvaldības sistēmā SFC2007.

6        Ar 2012. gada 4. aprīļa vēstuli ARES(2012) 411175 Komisija deva piekrišanu VLAP 2007.–2013. gadam septītajam grozījumam, tostarp attiecībā uz 215. pasākumu. Saskaņā ar šo vēstuli “Komisijas dienesti ir izanalizējuši ierosinātos grozījumus” un uzskata, ka šie “grozījumi [..] atbilst [Padomes] Regulas [(EK)] Nr. 1698/2005 [(2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2005, L 277, 1. lpp.)] un Regulas Nr. 1974/2006 attiecīgajiem noteikumiem” un ka “līdz ar to priekšlikumi ir pieņemti”.

7        Ar Komisijas 2012. gada 25. maija Īstenošanas lēmumu C(2012) 3529 final VLAP 2007.–2013. gadam tika grozīta un 215. pasākums tika ieviests.

8        No 2015. gada 18. līdz 29. maijam Eiropas Revīzijas palāta veica revīziju Rumānijā un konstatēja kļūdas attiecībā uz maksājumiem, kuri veikti, piemērojot 215. pasākumu. Atbilstoši tās sākotnējiem konstatējumiem, kuri Rumānijas iestādēm tika paziņoti 2015. gada 18. septembrī, tika atklātas kļūdas to kompensācijas maksājumu aprēķināšanas metodē, kuri saistīti ar dažādiem 215. pasākuma apakšpasākumiem. Šo kļūdu dēļ lauksaimniekiem esot piešķirtas pārmērīgi lielas kompensācijas un līdz ar to esot pārkāpts Padomes Regulas (EK) Nr. 1698/2005 (2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2005, L 277, 1. lpp.) 40. pants. To 215. pasākuma apakšpasākumu vidū, uz kuriem attiecās Revīzijas palātas konstatējumi, bija ietverts 1.a apakšpasākums: “Nobarojamas cūkas”, “jauncūkas” un “sivēnmātes” – Pieejamās telpas, kas atvēlēta katram dzīvniekam, palielinājums vismaz par 10 % (tikai attiecībā uz “nobarojamām cūkām” un “jauncūkām”) (turpmāk tekstā – “strīdīgais apakšpasākums”).

9        Ar 2016. gada 7. janvāra vēstuli Nr. 493 un 2016. gada 24. marta vēstuli E7324 Rumānijas iestādes lūdza Komisijas atbalstu risinājuma meklēšanā un norādīja, ka Revīzijas palātas konstatējumu brīdī, proti, 2015. gada 18. septembrī, VLAP 2007.–2013. gadam vairs nevar tikt grozīta.

10      2016. gada 25. janvāra vēstulē Revīzijas palāta konkrēti secināja, ka ar strīdīgo apakšpasākumu saistītie izdevumi nav attiecināmi, jo piemērotā atbalsta likmju aprēķināšanas metode ir kļūdaina.

11      Izvērtējusi Revīzijas palātas konstatējumus un Rumānijas iestāžu atbildes, Komisija nolēma sākt pirmo administratīvo revīziju ar atsauces numuru RD 2/2016/031/RO attiecībā uz 215. pasākumu, kurš saistīts ar dzīvnieku labturību Rumānijā, par 2014.–2016. finanšu gadu (turpmāk tekstā – “pirmā revīzija”).

12      Komisija 2016. gada 21. marta vēstulē ARES(2016) 1403661 uzskatīja, ka maksājumos, kuri konkrēti attiecas uz strīdīgo apakšpasākumu, ir sistēmiskas kļūdas un tie neatbilst Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktam. Tā lūdza Rumānijas iestādes sniegt papildu informāciju, it īpaši par šo apakšpasākumu. Proti, pamatojoties uz informāciju, kas bija tās rīcībā, pēc Komisijas ieskata, netika piemērota galvenā kontrole un maksājumos, kas veikti saistībā ar minēto apakšpasākumu, bija vērojami plaši izplatīti pārkāpumi, kuri atbilstošos izdevumus var padarīt par neattiecināmiem Savienības finansējuma saņemšanai.

13      Ar 2017. gada 14. marta vēstuli ARES(2017) 1331659 Komisija lūdza Rumānijas iestādes veikt jaunu maksājumu likmju aprēķinu un ierosināja piemērot finanšu korekciju attiecībā uz 2014.–2016. finanšu gadu. Konkrētāk, tā it īpaši ierosināja piemērot vienotas likmes finanšu korekciju 25 % apmērā attiecībā uz izdevumiem, kas izriet no kompensācijas maksājumiem, kurus Rumānijas akreditētā maksājumu aģentūra veikusi atbilstoši strīdīgajam apakšpasākumam, un vienreizēji aprēķinātas korekcijas attiecībā uz izdevumiem, kuri radušies atbilstoši dažādiem strīdīgā apakšpasākuma apakšpasākumiem.

14      Rumānijas iestādes sāka samierināšanas procedūru ar atsauces numuru 17/RO/796 (turpmāk tekstā – “procedūra 17/RO/796”) par summu 28 087 745,37 EUR attiecībā uz maksājumiem, kuri veikti saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu 2014.–2016. finanšu gadā.

15      Samierināšanas iestāde ziņojumā, kas sniegts par procedūru 17/RO/796 un kas ietverts tās 2017. gada 26. septembra vēstulē ARES(2017) 4685136, secināja, ka finanšu korekcija 25 % apmērā ir nepamatota, it īpaši tādēļ, ka šī gadījuma apstākļi neļauj uzskatīt, ka netika piemērota galvenā kontrole (skat. šī sprieduma 12. punktu), un izteica šaubas par korekcijas piemērošanu attiecībā uz laikposmu pirms Revīzijas palātas veiktās revīzijas sākotnējo konstatējumu paziņošanas datuma.

16      Galīgajā nostājā, kas ietverta Komisijas 2018. gada 12. marta vēstulē ARES(2018) 1348956, kā arī 2018. gada 16. maija kopsavilkuma ziņojumā ARES(2018) 2487854, tā it īpaši ir palikusi pie secinājuma, ka ar maksājumiem, kas veikti saskaņā ar strīdīgo apakšpasākumu, bija pārkāpts Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punkts.

17      2018. gada 13. jūnijā Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu (ES) 2018/873, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2018, L 152, 29. lpp.). Ar šo lēmumu Komisija konkrēti Rumānijai par 2015. un 2016. finanšu gadu piemēroja vienotas likmes finanšu korekciju 25 % apmērā, kas atbilst summai 13 184 846,61 EUR, jo Rumānijas akreditētā aģentūra bija par augstu novērtējusi to maksājumu apmēru, kurus tā veikusi saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu, ko aptver integrētā administrācijas un kontroles sistēma (IAKS) Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) ietvaros.

18      Rumānija cēla prasību, lūdzot daļēji atcelt Īstenošanas lēmumu 2018/873. Ar 2019. gada 30. aprīļa rīkojumu Rumānija/Komisija (T‑530/18, EU:T:2019:269) šī prasība tika noraidīta kā nepieņemama tās novēlotības dēļ. Rumānijas apelācijas sūdzība par šo rīkojumu tika noraidīta ar 2020. gada 10. septembra spriedumu Rumānija/Komisija (C‑498/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:686).

19      Pēc 2016. finanšu gada beigām Komisija veica jaunu revīziju ar atsauces numuru RD 2/2018/031/RO, kas attiecās uz 2017.–2019. finanšu gadu (turpmāk tekstā – “otrā revīzija”). Uzskatīdama, ka Rumānijas iestādes ir pārkāpušas Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktu, Komisija it īpaši ierosināja no ELFLA finansējuma izslēgt summu 18 717 475,08 EUR, kas atbilst vienotas likmes finanšu korekcijai 25 % apmērā no izdevumiem, kuri radušies saistībā ar VLAP 2007.–2013. gadam strīdīgo apakšpasākumu. Attiecībā uz šo apakšpasākumu, kurā bija paredzēti kompensācijas maksājumi “nobarojamo cūku” audzētājiem ar atbalsta likmi 41,40 EUR par ganāmpulka vienību (GV), “jauncūku” audzētājiem ar atbalsta likmi 165 EUR par GV un “sivēnmāšu” audzētājiem ar atbalsta likmi 23,30 EUR par GV, Komisija norādīja uz tādām pašām kļūdām kā pirmajā revīzijā. Konkrētāk, Komisija uzskatīja, ka maksājumu likmes kategorijām “nobarojamas cūkas” un “jauncūkas” ir novērtētas par augstu, jo lopbarības ietaupījumos nebija ņemts vērā faktiskais dzīvnieku svara pieaugums un dzīvnieku, kas nav audzēti, sākotnējā ievešanas cena nebija atskaitīta. Tādēļ atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp.) 41. panta 1. punktam Komisija sistemātiski apturēja 25 % no visām Rumānijas iestāžu pieprasītajām summām par strīdīgo apakšpasākumu.

20      Ar 2018. gada 9. jūlija vēstuli Nr. 545 Rumānijas iestādes sniedza papildu informāciju, tostarp par kārtību, kāda tika izmantota, lai veiktu kompensācijas maksājumus saistībā ar 215. pasākumu, un vēlreiz informēja Komisiju, ka objektīvi nav iespējams grozīt VLAP 2007.–2013. gadam. Minētās iestādes arī informēja Komisiju, ka atbalsta saņēmēji, kuri saņēmuši mazākus kompensācijas maksājumus nekā tie, kas bija paredzēti saistībās, kuras tie bija uzņēmušies saskaņā ar VLAP 2007.–2013. gadam 215. pasākumu, ir cēluši prasības valsts tiesās.

21      Ar 2018. gada 12. decembra vēstuli ARES(2018) 638947 Komisija lūdza Rumānijas iestādes sniegt skaidrojumus un nosūtīja tām 2018. gada 20. novembra divpusējās sanāksmes protokolu. Rumānijas iestādes atbildēja ar 2019. gada 8. janvāra vēstuli Nr. 241040 un ar 2019. gada 12. februāra vēstuli Nr. 133, it īpaši lūdzot sniegt skaidrojumus par VLAP 2007.–2013. gadam pārskatīšanas veidu, jo, pēc to ieskata, lai mainītu maksājumu likmes, kuras attiecās uz strīdīgo apakšpasākumu, ir jāgroza minētā programma un termiņš, kurā tas bija jāizdara, ir beidzies Revīzijas palātas konstatējumu paziņošanas brīdī.

22      Ar 2019. gada 28. februāra vēstuli ARES(2019) 1368242 Komisija norādīja, ka VLAP 2007.–2013. gadam vairs nevar pārskatīt, bet principā tā varētu piekrist tam, ka izmaiņas attiecībā uz 215. pasākuma maksājumu apmēru tiktu atspoguļotas Valsts lauku attīstības programmas 2014.–2020. gadam grozījumā.

23      Pēc diskusijām un informācijas apmaiņas starp Rumānijas iestādēm un Komisiju pēdējā minētā ar 2019. gada 5. augusta vēstuli ARES(2019) 5096803 paziņoja Rumānijai savu priekšlikumu no Savienības finansējuma izslēgt summu 18 717 475,08 EUR, kas atbilst vienotas likmes korekcijai 25 % apmērā no izdevumiem, kuri radušies atbilstoši strīdīgajam apakšpasākumam attiecībā uz 2017.–2019. finanšu gadu. Minētajā vēstulē Komisija precizēja, ka saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) Nr. 907/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko papildina Regulu (ES) Nr. 1306/2013 attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām iestādēm, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, nodrošinājumu un euro izmantošanu (OV 2014, L 255, 18. lpp.), 12. panta 7. punkta c) apakšpunktu pastāv paaugstināts zaudējumu risks Savienības budžetam, jo varēja pamatoti pieņemt, ka brīvība nesodīti iesniegt nelikumīgus pieteikumus var radīt ārkārtīgi lielu finansiālu kaitējumu Savienības budžetam. Komisija uzskatīja, ka Rumānija ir pieļāvusi tādus “plaši izplatītus pārkāpumus” Komisijas 2015. gada 8. jūnija Paziņojumā C(2015) 3675 final ietverto Pamatnostādņu par to, kā aprēķināmas finanšu korekcijas grāmatojumu atbilstības noskaidrošanas un finansiālās noskaidrošanas procedūrā, 3.2.5. punkta izpratnē (turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes finanšu korekciju aprēķināšanai”), kuri pamato korekcijas likmes 25 % apmērā piemērošanu.

24      Rumānijas iestādes 2019. gada 11. septembra vēstulē Nr. 662 norādīja, ka Komisijas ierosinātais risinājums, kas minēts šī sprieduma 22. punktā, nav piemērojams. Tādēļ tās no jauna sāka samierināšanas procedūru ar atsauces numuru 19/RO/856 par summu 18 717 475,08 EUR (turpmāk tekstā – “procedūra 19/RO/856”).

25      Samierināšanas iestāde ziņojumā, kas sniegts par procedūru 19/RO/856 un kas ietverts tās 2019. gada 10. decembra vēstulē ARES(2019) 7587324, konstatēja, ka samierināšana nav iespējama, un it īpaši norādīja, ka tā nav pārliecināta, ka konkrētajā lietā esošie elementi ietilpst “pārkāpuma” jēdzienā Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai izpratnē (skat. šī sprieduma 23. punktu).

26      Komisija 2020. gada 14. aprīļa vēstulē ARES(2020) 2031991, kurā bija izklāstīta tās galīgā nostāja, un 2020. gada 22. oktobra kopsavilkuma ziņojumā ARES(2020) 5780976 secināja, ka ar maksājumiem, kas veikti atbilstoši strīdīgajam apakšpasākumam, ir pārkāpts Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punkts. Tādējādi tā norādīja, ka no Savienības finansējuma ir jāizslēdz summa 18 717 475,08 EUR, kas atbilst 25 % no izdevumiem saistībā ar minēto apakšpasākumu.

27      2020. gada 18. novembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu un konkrēti Rumānijai piemēroja vienotas likmes finanšu korekciju, saskaņā ar kuru 25 % no Rumānijas akreditētās maksājumu aģentūras izdevumiem, kas deklarēti ELFLA ietvaros par summu 18717475,08 EUR, tika izslēgti, pamatojoties uz to, ka to kompensācijas maksājumu apmērs, kuri veikti saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu 2017.–2019. finanšu gadā, tika novērtēts par augstu.

 Lietas dalībnieku prasījumi

28      Rumānijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir izslēgti izdevumi 18 717 475,08 EUR, kurus Rumānijas akreditētā maksājumu aģentūra ir attiecinājusi uz ELFLA, piemērojot strīdīgo apakšpasākumu saistībā ar 2017.–2019. finanšu gadu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Rumānijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

30      Prasības pamatošanai Rumānija būtībā izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir nepienācīgi īstenojusi pilnvaras, no Savienības finansējuma izslēgdama konkrētus izdevumus, balstoties uz Regulas Nr. 1306/2013 52. pantu, un tas ietver sešus iebildumus. Otrais pamats attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu.

31      Vispirms jāizvērtē otrais pamats.

32      Turklāt jāatzīmē, ka otrajā pamatā Rumānija apgalvo arī, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Tā kā identisks arguments ir izvirzīts arī pirmā pamata trešajā iebildumā, uz to jāsniedz atbilde, izvērtējot šo pamatu un atbilstošo iebildumu.

 Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu

33      Rumānija apgalvo, ka Komisija nav paskaidrojusi iemeslus, kādēļ tā ir izslēgusi kopējo summu 18 717 475,08 EUR no konkrētu izdevumu, kuri attiecināti uz ELFLA, finansēšanas attiecībā uz 2017.–2019. finanšu gadu.

34      Pēc Rumānijas ieskata, Komisija nav pietiekami paskaidrojusi, kā, iespējams, kļūdaina aprēķināšanas metodoloģija ir uzskatāma par gadījumu, kas atbilst Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punktā paredzētajām hipotēzēm, proti, pārkāpumam Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai izpratnē. Turklāt Komisija neesot izvirzījusi hipotēzi par nolaidību nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā, lai pamatotu vienotas likmes korekcijas 25 % apmērā piemērošanu attiecībā uz izdevumiem, kā arī neesot pamatojusi savu svārstīgo nostāju attiecībā uz, iespējams, kļūdainās aprēķināšanas metodoloģijas juridisko kvalifikāciju (skat. šī sprieduma 12., 15., 23. un 25. punktu). Izmaiņas terminoloģijā, kuru Komisija izmantojusi, lai pamatotu vienotas likmes korekcijas piemērošanu, esot šķērslis Rumānijas iestāžu centieniem saprast apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

35      Komisija apstrīd Rumānijas argumentus.

36      Jāatgādina, ka LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formalitāte, kura jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta tiesiskumu pēc būtības. Vērtējot šādā perspektīvā, pamatojumam jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi (skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, Rumānija/Komisija, T‑145/15, EU:T:2017:86, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Konkrētāk, pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kas saistīts ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai varētu noteikt, vai tiesību akts ir pienācīgi pamatots vai arī saistībā ar to, iespējams, ir pieļauti pārkāpumi, kuri ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt savu pārbaudi par šī tiesību akta likumību (skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, Rumānija/Komisija, T‑145/15, EU:T:2017:86, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Tomēr netiek pieprasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie elementi. Jautājums, vai lēmuma pamatojums atbilst šī sprieduma 36. un 37. punktā minētajām prasībām, ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, Rumānija/Komisija, T‑145/15, EU:T:2017:86, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Turklāt, ja lēmums ir pieņemts ieinteresētajai personai labi zināmā kontekstā, to var pamatot kopsavilkuma veidā (spriedums, 2011. gada 12. maijs, Région Nord‑Pas‑de‑Calais un Communauté d’agglomération du Douaisis/Komisija, T‑267/08 un T‑279/08, EU:T:2011:209, 44. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Vācija/Komisija, C‑301/96, EU:C:2003:509, 89. un 92. punkts).

40      Tāpat jāatgādina, ka īpašajā kontekstā, kurā tiek sagatavoti lēmumi par grāmatojumu noskaidrošanu, lēmuma pamatojums ir uzskatāms par pietiekamu, ja dalībvalsts, kurai tas adresēts, ir bijusi cieši iesaistīta šī lēmuma sagatavošanas procesā un ja tā ir zinājusi par iemesliem, kuru dēļ Komisija uzskata, ka strīdīgā summa nav jāfinansē no lauksaimniecības fondiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 9. septembris, Grieķija/Komisija, C‑332/01, EU:C:2004:496, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Ņemot vērā šī sprieduma 36.–40. punktā minēto judikatūru, ir jāpārbauda, vai Komisija ir pietiekami paskaidrojusi iemeslus, kas tai likuši uzskatīt, ka tā saskārusies ar apstākļiem, kuri minēti Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punktā un Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai 3.2.5. punktā un kuri liecina par konstatēto trūkumu augstu smaguma pakāpi un līdz ar to paaugstinātu zaudējumu risku Savienības budžetam, un attiecībā uz kuriem šajās tiesību normās ir paredzēts piemērot vienotas likmes korekciju 25 % apmērā.

42      Šajā ziņā, pirmām kārtām, jānorāda, ka Īstenošanas lēmums 2018/873 un administratīvais dialogs, kas notika pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ir daļa no konteksta, kurā iekļaujas minētais lēmums, un tādējādi, piemērojot šī sprieduma 40. punktā minēto judikatūru, tos var ņemt vērā, lai izvērtētu šā lēmuma pietiekami pamatoto raksturu. Turklāt otrās revīzijas kontekstā pati Komisija vairākkārt ir atsaukusies uz pirmo revīziju, norādot, ka būtiskie elementi jau ir bijuši apspriesti un par tiem jau ir pieņemts lēmums un ka tā ir izmantojusi pirmo revīziju, lai papildinātu savas atbildes uz Rumānijas iestāžu minētajiem elementiem.

43      Otrām kārtām, piemērojot šī sprieduma 40. punktā minēto judikatūru, ir jāņem vērā oficiālā informācijas apmaiņa starp Komisiju un Rumānijas iestādēm, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, ievērojot, ka tajā ir ietverts kopsavilkums par galvenajiem procedūras laikā apspriestajiem jautājumiem un tā arī ir daļa no konteksta, kurā iekļaujas minētais lēmums. Šī informācijas apmaiņa ietver vēstuli par 2018. gada 8. maija konstatējumiem, uz kuru Rumānija ir atbildējusi 2018. gada 9. jūlija vēstulē, 2018. gada 20. novembra divpusējo sanāksmi, kuras protokols Rumānijai tika paziņots 2018. gada 12. decembra vēstulē, uz ko Rumānija arī ir atbildējusi 2019. gada 8. janvārī, 2019. gada 5. augusta vēstuli par samierināšanu, galīgo nostāju, kas ietverta 2020. gada 14. aprīļa vēstulē, un kopsavilkuma ziņojumu par apstrīdēto lēmumu.

44      No šī sprieduma 42. un 43. punktā minētajiem dokumentiem izriet, ka Komisija ir norādījusi Rumānijas iestādēm, ka maksājumu likmes, kas piemērotas saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu, bija pārāk augstas. Konkrētāk, minētajos dokumentos Komisija ir izklāstījusi, ka Rumānijas izmantotajā aprēķināšanas metodē, lai noteiktu maksājumu likmes, aprēķinot lopbarības ietaupījumus, netika ņemts vērā faktiskais dzīvnieku svara pieaugums, proti, tas, ka dzīvnieku svars pirms piegādes pieauga no 30 līdz 103 kilogramiem (kg). Turklāt Komisija ir arī norādījusi Rumānijas iestādēm, ka, piemērojot minēto kompensējošā atbalsta likmju aprēķināšanas metodi, netika atskaitīta neiegādāto dzīvnieku sākotnējā ievešanas cena. Pēc Komisijas ieskata, aprēķinot tās kompensācijas likmi, kas sedz papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu, bija jāatskaita to dzīvnieku cena, kuri vairs netika iepirkti cūku audzētāju brīvprātīgi uzņemto saistību palielināt katram dzīvniekam pieejamo telpu par 10 % dēļ.

45      To, ka, aprēķinot lopbarības ietaupījumus, netika ņemts vērā faktiskais dzīvnieku svara pieaugums un ka netika atskaitīta dzīvnieku sākotnējā ievešanas cena, lai noteiktu atbalsta likmes, Komisija ir uzskatījusi par tādu, kas ir pretrunā Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktam, saskaņā ar kuru dzīvnieku labturības maksājumi sedz papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas radušies uzņemto saistību dēļ. Komisijas argumentācija ir bijusi vērsta uz to, lai uzskatītu, ka noteiktu daļu no visiem kompensācijas maksājumiem, kuri veikti atbilstoši strīdīgajam apakšpasākumam, nevarēja finansēt no Savienības budžeta, jo minēto maksājumu aprēķināšanai sistemātiski tika izmantotas pārāk augstu novērtētas likmes. Tādēļ, lai aizsargātu lauksaimniecības fondus, Komisija sistemātiski ir apturējusi 25 % no visām summām, kuras Rumānijas iestādes bija pieprasījušas attiecībā uz strīdīgo apakšpasākumu, un pēc tam piemērojusi vienotas likmes korekciju 25 % apmērā no izdevumiem, kuri saistīti ar minēto apakšpasākumu.

46      Rumānija apstrīd to paskaidrojumu pietiekamību, kurus Komisija sniegusi, lai pamatotu vienotas likmes korekcijas 25 % apmērā piemērošanu, un uzskata, ka izmaiņas terminoloģijā, kas izmantota, lai kvalificētu apgalvoto kļūdu, kura saistīta ar strīdīgajā apakšpasākumā paredzēto atbalsta likmju aprēķināšanas metodi, liedz izprast šo korekciju.

47      Šajā ziņā jāatgādina, ka kritēriji un metodes korekciju piemērošanai saistībā ar Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punktu ir paredzētas Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. pantā. No šīs deleģētās regulas 12. panta 6. punkta izriet, ka tad, ja summas, kas ir izslēdzamas no Savienības finansējuma, nevar noteikt, pamatojoties uz šīs deleģētās regulas 12. panta 2. un 3. punktā minēto aprēķinu vai ekstrapolēšanu, Komisija piemēro attiecīgās vienotas likmes korekcijas, ņemot vērā pārkāpuma raksturu un smagumu un pašas novērtējumu par to, kāds ir Savienībai nodarītā finansiālā kaitējuma risks. Saskaņā ar tās pašas deleģētās regulas 12. panta 7. punktu Komisija, nosakot vienotas likmes korekciju līmeni, it īpaši ņem vērā apstākļus, kas liecina par nopietnākiem trūkumiem, kuri rada lielāku risku tam, ka Savienības budžetam tiks nodarīti zaudējumi. Minētās deleģētās regulas 12. panta 7. punkta c) apakšpunktā starp šiem apstākļiem ir minēts tas, ka ir atklājies, ka dalībvalsts pieteikumu kontroles sistēmas vai nu trūkst, vai arī tajā ir būtiski trūkumi, un ir pierādījumi par “plaši izplatītiem pārkāpumiem un nolaidību nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā”.

48      Pamatnostādnēs finanšu korekciju aprēķināšanai Komisija ir izklāstījusi vispārīgos principus un vienotas likmes korekcijas apmēru, ko tā varētu ierosināt saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punktu un Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punktu. Minēto pamatnostādņu 3.2.5. punktā ir norādīts, ka tad, “[ja] dalībvalsts pieteikumu kontroles sistēmas vai nu trūkst, vai arī tajā ir būtiski trūkumi un [ja] ir pierādījumi par plaši izplatītiem pārkāpumiem un nolaidību nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā [..], ir piemērojama korekcija 25 % apmērā, jo var pamatoti pieņemt, ka nepareizu pieprasījumu nesodīta iesniegšana ik pa laikam nodarīs īpaši lielu finansiālo kaitējumu Savienības budžetam”.

49      Galīgajā nostājā un kopsavilkuma ziņojumā, kuri sagatavoti saistībā ar otro revīziju un par kuriem Rumānija ir zinājusi, Komisija ir precizējusi, ka, pēc tās ieskata, pārkāpumi šajā gadījumā izrietēja no tā, ka Rumānijas iestādes, lai strīdīgajam apakšpasākumam noteiktu maksājumu likmes, sistemātiski bija izmantojušas kļūdainu aprēķināšanas metodoloģiju, nevis no šī pasākuma īstenošanas attiecībā uz katru saņēmēju par tā uzņemtajām saistībām. Minētajos dokumentos Komisija ir norādījusi, ka, pamatojoties uz pieejamo informāciju, strīdīgā apakšpasākuma pārvaldības un kontroles sistēmā Rumānijā ir smagi trūkumi un ka ir norādes par plaši izplatītiem pārkāpumiem, kuri izraisījuši to, ka lauksaimniekiem sistemātiski tika piešķirtas pārmērīgi lielas kompensācijas. Tā kā Rumānijas iestādes nav iesniegušas lauksaimniecības fondiem radītā riska aprēķinu, tomēr ir norādījušas riska grupu, Komisija ir uzskatījusi, ka korekcijas piemērošana vismaz 25 % apmērā atbilst Deleģētās regulas Nr. 907/2004 12. panta 7. punkta c) apakšpunktam, kā arī Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai un segtu izdevumus, kuri radušies saistībā ar 2017.–2019. finanšu gadu (no 2016. gada 16. oktobra līdz 2018. gada 31. decembrim).

50      Šī sprieduma 49. punktā minētajos dokumentos Komisija ir uzsvērusi, ka Revīzijas palāta bija aprēķinājusi pārmērīgu kompensāciju 38,41 % apmērā un ka tā savukārt bija ierosinājusi zemāku korekcijas likmi, lai ņemtu vērā dažus Rumānijas iestāžu izvirzītos argumentus, kuri patiešām varēja radīt mazāku pārmērīgas kompensēšanas risku, ko tomēr neesot bijis iespējams kvantificēt, izmantojot vienīgi matemātiskus līdzekļus. Proti, Rumānijas iestādes bija lūgušas ņemt vērā ad libitum (pēc vēlēšanās) barošanas tehnoloģiju, vidējā kaušanai paredzētā svara pieaugumu pēdējos gados un pastāvīgo izmaksu pieaugumu par atlikušajiem dzīvniekiem. Ņemot vērā, ka Rumānijas iestādes nebija iesniegušas jaunu maksājumu likmju aprēķinu, Komisija ir uzskatījusi, ka vienotā likme 25 % apmērā bija labākais riska novērtējums lauksaimniecības fondiem, ko varēja īstenot ar samērīgiem centieniem.

51      Atsauce apstrīdētā lēmuma sagatavošanas aktos, kuri minēti šī sprieduma 49. punktā, uz “plaši izplatītu pārkāpumu” un “nolaidības nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā” esamību, lai pamatotu vienotas likmes korekcijas 25 % apmērā piemērošanu, ir pietiekams pamatojums, lai ļautu Rumānijas iestādēm saprast minētās finanšu korekcijas piemērošanu. Tieši secinājums par pārmērīgas kompensēšanas sistemātisko raksturu, kas skar visus kompensācijas maksājumus, kuri veikti saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu, ir licis Komisijai uzskatīt, ka ir bijuši plaši izplatīti pārkāpumi, un uzskatīt arī – tā kā Rumānijas iestādes nav iesniegušas precīzu minētās pārmērīgās kompensācijas aprēķinu, 25 % no summām, kas iztērētas saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu, bija jāizslēdz no Savienības finansējuma saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 52. pantu, Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. pantu un Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai.

52      Turklāt jāatzīmē, ka Rumānijas iestādes ir izmantojušas to rīcībā esošo iespēju izteikt apsvērumus par konstatētajiem trūkumiem. Jāpiebilst, ka daļa no to argumentiem ir likusi Komisijai uzskatīt, ka tā bija saskārusies nevis ar galvenās kontroles neesamību, bet drīzāk ar plaši izplatītiem pārkāpumiem (skat. šī sprieduma 12., 15., 23. un 25. punktu). No šīs informācijas apmaiņas, kas minēta šī sprieduma 43. punktā, izriet arī, ka izskatāmajā lietā strīdīgie jautājumu ir izklāstīti un apspriesti samierināšanas iestādē, kas turklāt ir atbalstījusi Rumānijas nostāju. Tāpēc ir jānoraida apgalvojums, ka Komisija nav paskaidrojusi iemeslus, kādēļ tā bija izslēgusi kopējo summu 18 717 475,08 EUR no konkrētu izdevumu, kuri attiecināti uz ELFLA, finansēšanas saistībā ar 2017.–2019. finanšu gadu. Proti, Komisija kā kopsavilkuma ziņojuma neatņemamu sastāvdaļu ir detalizēti identificējusi katru dokumentu, kas ietilpa šajā informācijas apmaiņā, un pietiekami ir norādījusi minētās summas izslēgšanas no Savienības finansējuma iemeslus.

53      Turklāt pirmā pamata trešajā iebildumā Rumānija apstrīd to iemeslu pamatotību, ar kuriem tika attaisnota vienotas likmes korekcijas piemērošana, apgalvodama, ka kompensācijas maksājumu, kuri saistīti ar strīdīgo apakšpasākumu, aprēķināšanas metodes juridiskā kvalifikācija par “plaši izplatītiem pārkāpumiem”, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu vienotas likmes korekcijas piemērošanu, ir kļūdaina. Šis apstāklis liecina, ka Rumānija ir varējusi saprast Komisijas lēmuma piemērot vienotas likmes korekciju 25 % apmērā pamatojumu.

54      Tātad jāsecina, ka Komisija ir sniegusi pietiekamu pamatojumu, lai ļautu Rumānijai saprast vienotas likmes finanšu korekcijas piemērošanas iemeslus un apstrīdēt tās pamatotību, kā arī lai ļautu Vispārējai tiesai veikt tiesiskuma pārbaudi.

55      Šo secinājumu neatspēko arguments, ka Komisija, saglabādama kļūdaino pieeju, kura tika izmantota administratīvajā dialogā par Īstenošanas lēmuma 2018/873 pieņemšanu un saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka, iespējams, kļūdainā aprēķināšanas metode bija jākvalificē kā “galvenās kontroles neesamība”, esot šķērslis Rumānijas iestāžu centieniem saprast apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

56      Šajā ziņā ir konstatējams – lai gan 2020. gada 22. oktobra kopsavilkuma ziņojumā Komisija apgalvo, ka ar dzīvnieku labturību saistītā pasākuma pārvaldības un kontroles sistēmā bija smagi trūkumi, tā atsaucas nevis uz “galvenās kontroles” neesamību vai uz nepilnībām “galvenajā kontrolē”, kā tas ir 2018. gada 16. maija kopsavilkuma ziņojumā, bet tikai uz “plaši izplatītiem pārkāpumiem”, kuri izraisījuši to, ka lauksaimniekiem sistemātiski tika piešķirtas pārmērīgi lielas kompensācijas. 2020. gada 22. oktobra kopsavilkuma ziņojumā Komisija ir precizējusi, ka šajā gadījumā pārkāpums izrietēja no pārāk augstu maksājumu likmju sistemātiskas piemērošanas un brīvības nesodīti iesniegt nelikumīgus pieprasījumus un tas radīja ārkārtīgi lielu finansiālu kaitējumu Savienības budžetam. Turklāt, iztaujāta tiesas sēdē, Komisija ir precizējusi, ka, pēc tās ieskata, Rumānijas iestāžu nolaidība nelikumību novēršanā esot kļuvusi “nopietna”, jo tās bija turpinājušas to pašu aprēķināšanas metodi attiecībā uz maksājumu likmēm, kas saistītas ar strīdīgo apakšpasākumu, piemērot pēc Revīzijas palātas konstatējumiem, saskaņā ar kuriem minētā metode izraisīja to, ka atbalsta saņēmējiem tika piešķirtas pārmērīgi lielas kompensācijas.

57      Tādējādi ir taisnība, ka salīdzinājumā ar Īstenošanas lēmumu 2018/873 Komisija ir mainījusi terminoloģiju, kas izmantota, lai kvalificētu ar strīdīgo apakšpasākumu saistīto maksājumu likmju aprēķināšanas metodes izmantošanu, kuru tā esot uzskatījusi par kļūdainu, un ka tā vietā, lai atsauktos uz “galvenās kontroles neesamību”, tā ir uzsvērusi “plaši izplatītus pārkāpumus un nolaidību nelikumību novēršanā”, lai pamatotu vienotas likmes korekcijas 25 % apmērā piemērošanu. Tomēr Rumānija nevar apgalvot, ka izmaiņas Komisijas izmantotajā terminoloģijā ir kavējušas Rumānijas iestāžu centienus saprast apstrīdētā lēmuma pamatojumu.

58      Proti, kā norādīts šī sprieduma 53. punktā, pirmā pamata trešajā iebildumā Rumānija ir varējusi apstrīdēt tās pieejas pamatotību, kuru ir piemērojusi Komisija un kura tai ir likusi uzskatīt, ka, iespējams, kļūdainas ar strīdīgo apakšpasākumu saistīto maksājumu likmju aprēķināšanas metodes piemērošana bija jākvalificē kā “plaši izplatīti pārkāpumi un nolaidība nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā” un pamatoja vienotas likmes korekcijas piemērošanu saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 7. punkta c) apakšpunktu kopsakarā ar Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai.

59      Tomēr jautājums, vai “plaši izplatītu pārkāpumu” juridiskā kvalifikācija ir pareiza un pamato vienotas likmes korekcijas 25 % apmērā piemērošanu saistībā ar Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai, attiecas nevis uz pamatojuma nepietiekamību, bet gan uz tā pamatotību, tāpēc šis jautājums tiks izskatīts, izvērtējot pirmā pamata trešo iebildumu, kurā tieši ir norādīts, ka minētā kvalifikācija ir juridiski kļūdaina.

60      Šī sprieduma 54. punktā izklāstīto secinājumu nevar atspēkot arī ar Rumānijas argumentu, ka Komisija izklāsta pretrunīgus apgalvojumus, jo tā iebildumu rakstā apgalvo, pirmkārt, ka apstrīdētajā lēmumā un otrās revīzijas sagatavošanas aktos ir minēta “plaši izplatītu pārkāpumu” un “nolaidības nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā” esamība un, otrkārt, ka otrās revīzijas kontekstā un galīgajā nostājā tā vairs nav minējusi pārkāpumus Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai izpratnē.

61      Proti, šī apgalvotā iebildumu raksta nekonsekvence neliedz iespēju saprast vienotas likmes korekcijas pamatojumu, balstoties uz šī sprieduma 49. punktā minētajiem dokumentiem. Šī korekcija tika piemērota, jo Komisija ir uzskatījusi, ka strīdīgā apakšpasākuma pārvaldības un kontroles sistēmā Rumānijā bija smagi trūkumi tādējādi, ka pastāvēja norādes par plaši izplatītiem pārkāpumiem, kuri izraisījuši to, ka lauksaimniekiem sistemātiski tika piešķirtas pārmērīgi lielas kompensācijas. Kā tika apstiprināts tiesas sēdē, Komisija ir uzskatījusi, pirmkārt, ka risks lauksaimniecības fondiem bija augsts un, otrkārt, ka Rumānijas iestāžu iesniegtā informācija neļāva veikt minētā riska precīzu aprēķinu. Tāpēc Komisija ir piemērojusi vienotas likmes korekciju 25 % apmērā, pamatojoties uz Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punktu kopsakarā ar Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai, kuros visos ir atsauce uz jēdzienu “pārkāpums”.

62      Ņemot vērā iepriekš minēto, otrais pamats ir jānoraida, ciktāl ar to tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami pamatota vienotas likmes korekcijas 25 % apmērā piemērošana attiecībā uz izdevumiem, kas Rumānijai radušies saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu.

 Par pirmo pamatu saistībā ar to, ka Komisija ir nepienācīgi īstenojusi savas pilnvaras no Savienības finansējuma izslēgt konkrētas summas, balstoties uz Regulas Nr. 1306/2013 52. pantu

63      Ar pirmo pamatu, ar kuru tiek apgalvota nepienācīga Komisijas pilnvaru izmantošana, pārkāpjot Regulas Nr. 1306/2013 52. pantu, tiek izvirzīti seši iebildumi.

64      Pirmkārt, Rumānija apgalvo, ka Komisijai ir jāuzņemas atbildība, ja strīdīgais apakšpasākums, kas ietverts VLAP 2007.–2013. gadam un ko Komisija ir apstiprinājusi, izrādītos pretrunā Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktam. Jebkāda cita pieeja būtu pretrunā 76.–78. pantam Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.). Otrkārt, Komisija kļūdaini esot uzskatījusi, ka Rumānija bija izmaksājusi pārmērīgas kompensācijas atbalsta saņēmējiem, pārkāpdama Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktu. Treškārt, Komisija esot kļūdaini piemērojusi Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punktu, kā arī Pamatnostādnes finanšu korekciju aprēķināšanai. Ceturtkārt, Komisija neesot ievērojusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Piektkārt, Komisija esot pārkāpusi tiesiskās drošības principu. Sestkārt, Komisija neesot ievērojusi labas pārvaldības principu.

65      Vispirms kopā jāizvērtē pirmā pamata ceturtais un piektais iebildums – tie ir cieši saistīti un pamatoti ar tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem.

 Par pirmā pamata ceturto un piekto iebildumu, no kuriem viens iebildums attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un otrs – uz tiesiskās drošības principa pārkāpumu

66      Rumānija apgalvo, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav ievērojusi tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principus. Konkrētāk, pirmkārt, Komisijas 2012. gada 4. aprīļa vēstule (skat. šī sprieduma 6. punktu) un tās veiktā VLAP 2007.–2013. gadam septītā grozījuma apstiprināšana ar 2012. gada 25. maija Īstenošanas lēmumu C(2012) 3529 final (skat. šī sprieduma 7. punktu) Rumānijas iestādēm un attiecīgajiem atbalsta saņēmējiem esot radījušas tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka saistības, kuras tie uzņēmušies, lai finansētu strīdīgo apakšpasākumu, tikšot ievērotas. Pieņemot apstrīdēto lēmumu, šī paļāvība kļūdaini neesot ņemta vērā. Otrkārt, Komisijas atšķirīgā nostāja un novēlotā reakcija situācijā, ko tā pati bija radījusi, esot apdraudējusi tiesiskās drošības principu un Rumānijas iestādēm esot padarījusi neiespējamu atbilstošu pasākumu īstenošanu.

67      Komisija apstrīd Rumānijas argumentus. Vispirms Komisija norāda, ka VLAP 2007.–2013. gadam septītais grozījums tika apstiprināts, pamatojoties uz nepareizu informāciju. Tādējādi tās 2012. gada 4. aprīļa vēstulē (skat. šī sprieduma 6. punktu) neesot ietverti konkrēti, beznosacījumu un saskaņoti solījumi, kuri var radīt tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka strīdīgajā apakšpasākumā paredzētās maksājumu likmes tikšot piemērotas arī turpmāk. Tā kā Rumānija nav iekļāvusi pārskatīšanas klauzulu līgumos ar attiecīgajiem saņēmējiem, tā esot sevi padarījusi par atbildīgu attiecībā uz šo saņēmēju paļāvību. Turpinot – Komisija neesot pieļāvusi tiesiskās drošības principa pārkāpumu, jo tā Rumānijas iestādēm ne tik nebija novēloti paziņojusi iespējamo risinājumu, lai izvairītos no tā, ka attiecīgajiem saņēmējiem tiek piešķirtas pārmērīgi lielas kompensācijas. Visbeidzot Rumānijas pieņēmums, ka VLAP 2007.–2013. gadam un maksājumu likmes, kas noteiktas, pamatojoties uz metodi, kura tikusi apstiprināta, būtu stingri jāievēro, līdz tās tiek mainītas, esot kļūdains. Regulas Nr. 1698/2005 19. pants – kopsakarā ar Regulas Nr. 1974/2006 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 9. panta 3. punktu – attiecoties tikai uz valsts lauku attīstības programmu pārskatīšanu un grozīšanu un neskarot noteikumus par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Komisijas pienākumus attiecībā uz maksājumiem, kas veikti, pārkāpjot šos noteikumus.

68      Iesākumā jāatgādina, ka tiesiskās drošības princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, pieprasa, lai Savienības tiesību normas būtu skaidras un precīzas un to iedarbība būtu paredzama, lai ieinteresētās personas varētu novērtēt savu juridisko situāciju un attiecības, ko reglamentē Savienības tiesību sistēma (skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      No tiesiskās drošības principa izriet tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, saskaņā ar kuru tiesības atsaukties uz šo aizsardzību ir jebkurai personai, kam Savienības iestāde, sniedzot tai konkrētus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības. Par šādiem solījumiem uzskata jebkādā veidā paziņotu konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju. Savukārt neviens nevar norādīt uz šī principa pārkāpumu, ja minēto solījumu nav (skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, Pappalardo u.c./Komisija, C‑350/16 P, EU:C:2017:672, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu var atsaukties arī dalībvalsts (skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūlijs, Spānija/Komisija, T‑88/17, EU:T:2018:406, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).

70      Lai pārbaudītu tiesiskās paļāvības aizsardzības principa ievērošanu, pirmkārt, jānosaka, vai šis administratīvo iestāžu akts ir radījis rūpīga un pieredzējuša uzņēmēja saprātīgu paļāvību. Ja atbilde uz šo jautājumu izrādās pozitīva, otrkārt, jāpierāda šīs paļāvības tiesiskais raksturs (skat. spriedumu, 2006. gada 14. septembris, Elmeka, no C‑181/04 līdz C‑183/04, EU:C:2006:563, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

71      Ja rūpīgs un pieredzējis uzņēmējs var paredzēt tāda Savienības pasākuma veikšanu, kas var skart tā intereses, tas uz šo principu nevar atsaukties, kad minētais pasākums tiek īstenots (skat. spriedumu, 1996. gada 16. oktobris, Efisol/Komisija, T‑336/94, EU:T:1996:148, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

72      Ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā lietas apstākļus, Komisija ir ievērojusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un tiesiskās drošības principu.

73      Šajā lietā jāatgādina, ka ar 2008. gada 16. jūlija Lēmumu C(2008) 3831 Komisija ir apstiprinājusi Rumānijas iestāžu piedāvāto VLAP 2007.–2013. gadam (skat. šī sprieduma 2. punktu). 2011. gada 14. septembrī Komisija saņēma pieprasījumu pārskatīt minēto programmu, lai tajā iekļautu jaunus “pasākumus” (skat. šī sprieduma 3. punktu). Starp šiem pasākumiem bija 215. pasākums, kas ietver vairākus apakšpasākumus (skat. šī sprieduma 7. punktu), ar kuriem nosaka kompensācijas maksājumus par neiegūtajiem ienākumiem un papildu izmaksām, kas radušās lauksaimniekiem, kuri audzē mājputnus un cūkas un kuri brīvprātīgi uzņēmušies īstenot noteiktus standartus dzīvnieku labturības jomā. Nav apstrīdēts, ka attiecībā uz 215. pasākumu, tātad arī strīdīgo apakšpasākumu, ir notikusi atkārtota informācijas apmaiņa starp Rumānijas iestādēm un Komisiju, pirms pēdējā minētā ar 2012. gada 25. maija Īstenošanas lēmumu C(2012) 3529 final (skat. šī sprieduma 7. punktu) ir apstiprinājusi ierosināto VLAP 2007.–2013. gadam grozījumu un 215. pasākuma kā tāda, kas atbilst Savienības tiesību aktiem un it īpaši Regulai Nr. 1698/2005, iekļaušanu minētajā programmā.

74      Tomēr pēc revīzijām, kas veiktas pēc Komisijas 2012. gada 25. maija Īstenošanas lēmuma C(2012) 3529 final pieņemšanas (skat. šī sprieduma 7. punktu), 2017. gada 14. marta vēstulē par samierināšanu (skat. šī sprieduma 13. punktu) Komisija ir uzskatījusi, ka 215. pasākums nav saderīgs ar Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru, kā precizēts šī sprieduma 45. punktā, “maksājumus piešķir ik gadus, un tie sedz uzņemto saistību dēļ radušos papildu izdevumus un neiegūtos ienākumus” un “vajadzības gadījumā [..] var segt arī darījumu izmaksas”.

75      Kad tas ir atgādināts, pirmām kārtām, jāizvērtē Komisijas arguments, ka apstiprinājums attiecībā uz VLAP 2007.–2013. gadam grozījumu, lai tajā iekļautu 215. pasākumu, nav varējis radīt tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka ar strīdīgo apakšpasākumu saistītās kompensācijas maksājumu likmes tiks ievērotas, jo tās rīcībā nebija visu elementu, kas ir noderīgi, lai konstatētu šī apakšpasākuma atbilstību Savienības tiesību aktiem un it īpaši Regulai Nr. 1698/2005 (skat. šī sprieduma 67. punktu).

76      Šajā ziņā, pirmkārt, no 2011. gada 13. decembra vēstules ARES(2011) 1344895 (skat. šī sprieduma 4. punktu) izriet, ka Komisija Rumānijas iestādēm ir darījusi zināmu, ka šajā stadijā priekšlikums grozīt VLAP 2007.–2013. gadam nav pieņemams, un tādējādi ir lūgusi sniegt skaidrojumus. Konkrētāk, Komisija ir norādījusi, ka finansējums lopkopjiem, šķiet, bijis balstīts uz hipotēzi, ka dzīvnieku skaits samazinās un ka tajā pašā laikā saglabājas izdevumi, kuri saistīti ar kūšu amortizāciju, roku darbu un elektroenerģijas patēriņu, un tas, pēc Komisijas ieskata, veidoja divkāršu atbalsta izmantošanu. Tāpēc tā pieprasīja sniegt skaidrojumus.

77      Otrkārt, no 2012. gada 4. aprīļa vēstules (skat. šī sprieduma 6. punktu) izriet, ka Komisijai tika iesniegti skaidrojumi. Proti, šajā vēstulē Komisija it īpaši ir norādījusi, ka piedāvātie VLAP 2007.–2013. gadam grozījumi atbilst Regulu Nr. 1698/2005 un Nr. 1974/2006 attiecīgajiem noteikumiem un tāpēc tie tika akceptēti. Tādējādi tā pieņēma 2012. gada 25. maija Īstenošanas lēmumu C(2012) 3529 final, ar ko tika apstiprināts VLAP 2007.–2013. gadam septītais grozījums, kurā tostarp bija ietverts 215. pasākums un tā apakšpasākumi (skat. šī sprieduma 7. punktu).

78      Treškārt, no samierināšanas iestādes ziņojuma, kas sniegts par procedūru 17/RO/796 (skat. šī sprieduma 15. punktu), izriet, ka Rumānijas iestādes tai ir uzrādījušas 2012. gada 17. februāra elektroniskā pasta vēstuli, kurā bija apstiprināts, ka starp Rumānijas iestādēm un Komisiju ir notikušas diskusijas, kurās tika lūgts mainīt ar strīdīgo apakšpasākumu saistīto kompensācijas maksājumu aprēķināšanas metodi. Tāpēc samierināšanas iestāde uzskatīja, ka Komisijas rīcībā bija nodoti visi aprēķina elementi, proti, ne tikai galīgais rezultāts, bet arī veids, kādā šis rezultāts bija iegūts.

79      Ceturtkārt, no 2019. gada 11. septembra vēstules (skat. šī sprieduma 24. punktu), ar kuru Rumānijas iestādes lūdza sākt procedūru 19/RO/856, izriet, ka sarunu procesā ar Komisiju par VLAP 2007.–2013. gadam grozīšanu, lai tajā it īpaši iekļautu 215. pasākumu, ar šo pasākumu saistītā aprēķināšanas metode bija 2012. gada 17. februāra un 14. marta elektroniskā pasta sarakstes un arī 2011. gada 27. jūlija un 2012. gada 13. un 14. februāra divpusējo tikšanos temats. 2019. gada 11. septembra vēstulē ir norādīts, ka informācijas apmaiņas un sarunu tabulas par 215. pasākuma tehniskajiem aspektiem ir izraisījušas to, ka tika mainītas un pielāgotas minētā pasākuma tehniskās specifikācijas versijas un aprēķināšanas metodes, kas ar to bija saistītas, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem. Konkrētāk, šajā vēstulē Rumānijas iestādes ir norādījušas, ka lopbarības ietaupījumi ir sīki analizēti un ka netika uzskatīts par vajadzīgu iekļaut ietaupījumus, kas rodas, iegādājoties mazāku dzīvnieku skaitu. Turklāt ir precizēts, ka aprēķināšanas metodes, kuras attiecas uz visiem 215. pasākuma apakšpasākumiem, izmantojot Savienības fondu pārvaldības sistēmu SFC2007, Komisijas rīcībā pirmo reizi bija nodotas 2011. gada 14. septembrī to sākotnējā versijā un otro reizi – 2012. gada 22. martā to galīgajā versijā, ko apstiprinājusi Komisija.

80      Atbildot uz Vispārējās tiesas noteikto procesa organizatorisko pasākumu, Rumānija ir iesniegusi divus Savienības fondu pārvaldības sistēmas SFC2007 ekrānuzņēmumus, kuri liecina, ka ar strīdīgo apakšpasākumu saistītās aprēķināšanas metodes patiešām Komisijas rīcībā bija nodotas vispirms 2011. gada 14. septembrī to sākotnējā versijā un pēc tam – 2012. gada 22. martā to galīgajā versijā, ko apstiprinājusi Komisija. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, Rumānija ir precizējusi, ka pastāvīgās izmaksas bija nodotas Komisijas rīcībā pirmās revīzijas laikā notikušajās diskusijās un ka Komisija tās bija ņēmusi vērā un uzskatījusi par iekļautām Rumānijas iestāžu piedāvātajā aprēķināšanas metodē. Līdz ar to šīs izmaksas vairs neesot minētas 215. pasākuma galīgajā versijā, ko apstiprinājusi Komisija.

81      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir konstatējams, ka diskusijas starp Rumānijas iestādēm un Komisiju, pirms 2012. gada maijā Komisija apstiprināja VLAP 2007.–2013. gadam grozījumu, it īpaši ir attiekušās uz kompensāciju maksājumu, kuri saistīti ar strīdīgo apakšpasākumu, aprēķināšanas metodēm un ka Komisijas rīcībā ir bijis nodots gan galīgais rezultāts, gan veids, kādā šis rezultāts bija aprēķināts. Turklāt, pirmkārt, procesuālajos rakstos Komisija nav apstrīdējusi, ka aprēķināšanas metodes bija nodotas tās rīcībā, izmantojot Savienības fondu pārvaldības sistēmu SFC2007, kas paredzēta Regulas Nr. 1974/2006 63. panta 1. punktā. Otrkārt, atbildot uz Vispārējās tiesas noteikto procesa organizatorisko pasākumu, Komisija ir atzinusi, ka 2011. gada 13. decembra vēstule ARES(2011) 1344895 (skat. šī sprieduma 4. punktu) liecināja, ka par tās aprēķināšanas metodes elementiem, kura izmantota attiecībā uz strīdīgo apakšpasākumu, starp Komisiju un Rumāniju bija notikušas diskusijas.

82      Pamatojoties uz informāciju, kas ir nodota Vispārējās tiesas rīcībā, ir jāuzskata – kad Komisija apstiprināja VLAP 2007.–2013. gadam grozījumu, tās rīcībā bija informācija, kas tai ļāva izvērtēt strīdīgā apakšpasākuma, kā arī šī pasākuma atbalsta likmju aprēķināšanas metožu atbilstību Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktam. Tāpēc ir jānoraida Komisijas arguments, ka tikai pēc Revīzijas palātas revīzijas tā ir uzzinājusi par faktu, ka ietaupījumi saistībā ar neiegādātajiem dzīvniekiem un lopbarības ietaupījumi saistībā ar faktisko dzīvnieku svara pieaugumu strīdīgā apakšpasākuma maksājumu likmju aprēķinā nebija ņemti vērā.

83      Tātad Rumānija pamatoti apgalvo, ka VLAP 2007.–2013. gadam apstiprināšana bija Komisijas “informēta” piekrišana strīdīgā apakšpasākuma īstenošanai saskaņā ar prasībām budžeta jomā, kā arī ciešas sadarbības principu starp šo Savienības iestādi kā kredītrīkotāju un Savienības dalībvalstīm.

84      Otrām kārtām, kā izriet no šī sprieduma 76.–79. punkta, starp Rumānijas iestādēm un Komisiju ir notikušas debates par to maksājumu likmju aprēķināšanas metodi, kuras saistītas ar strīdīgo apakšpasākumu, pirms VLAP 2007.–2013. gadam grozījuma, lai tajā iekļautu minēto apakšpasākumu, apstiprināšanas un Komisijas rīcībā bija nepieciešamie elementi, lai izvērtētu šī apakšpasākuma atbilstību Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punktam. Šīs debates un šī sprieduma 78. un 79. punktā minētie dokumenti ļauj uzskatīt, ka Komisija ir sniegusi “konkrētu informāciju” šī sprieduma 69. punktā minētās judikatūras izpratnē, kad tā ir nosūtījusi 2012. gada 4. aprīļa vēstuli un apstiprinājusi VLAP 2007.–2013. gadam grozījumu. Turklāt Komisijas 2012. gada 4. aprīļa vēstules un lēmuma, ar kuru ir apstiprināts grozījums valsts lauku attīstības programmā, formulējums ļauj uzskatīt, ka minētā informācija bija “beznosacījumu” šī spriedumu 69. punktā minētās judikatūras izpratnē. Visbeidzot jāsecina, ka attiecīgā informācija bija arī “saskaņota” minētās judikatūras izpratnē. Proti, atbilstoši Regulas Nr. 1974/2006 9. panta 6. punktam Komisija novērtē dalībvalstu ierosinātos lauku attīstības programmu grozījumus, izvērtējot atbilstību Regulas Nr. 1698/2005 normām, saderību ar attiecīgo valsts stratēģijas plānu un atbilstību Regulas Nr. 1974/2006 normām.

85      Turklāt, ņemot vērā, ka, apstiprinot VLAP 2007.–2013. gadam grozījumu, lai tajā iekļautu 215. pasākumu, Komisija ir izvērtējusi strīdīgā apakšpasākuma atbilstību Regulai Nr. 1698/2005, tostarp tās 40. panta 3. punktam, ir jāatzīst, ka Rumānijas iestādes ir likumīgi uzskatījušas, ka šajā gadījumā Komisijas lēmums, ar kuru tika apstiprināts VLAP 2007.–2013. gadam grozījums, bija juridiskas saistības Padomes Regulas (EK) Nr. 1290/2005 (2005. gada 21. jūnijs) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV 2005, L 209, 1. lpp.) 23. panta otrās daļas izpratnē. Saskaņā ar šo tiesību normu “Komisijas lēmumu, ar ko pieņem katru dalībvalsts iesniegto lauku attīstības programmu, uzskata par finansēšanas lēmumu Regulas [..] Nr. 1605/2002 75. panta 2. punkta nozīmē un, pēc paziņošanas attiecīgajai dalībvalstij, par juridisko saistību pēdējās minētās regulas nozīmē”. Šādas juridiskas saistības tādos īpašos apstākļos kā šajā lietā var radīt tiesisku paļāvību, ka Komisija saglabās vērtējumu par pasākuma atbilstību spēkā esošajiem noteikumiem.

86      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka Komisija Rumānijas iestādēm ir radījusi tiesisko paļāvību šī sprieduma 70. punktā minētās judikatūras izpratnē attiecībā uz to, ka kompensācijas maksājumu likmes, kuras saistītas ar strīdīgo apakšpasākumu, bija atbilstošas Savienības tiesiskajam regulējuma un ka līdz ar to minētie maksājumi tiks segti no Savienības finansējuma.

87      Trešām kārtām, attiecībā uz Komisijas apgalvojumu, ka pēc tam, kad Rumānijas iestādēm tika paziņoti Revīzijas palātas konstatējumi, Rumānijas iestāžu paļāvība vairs nebija “tiesiska” šī sprieduma 70. un 71. punktā minētās judikatūras izpratnē, jānorāda turpmāk minētais.

88      Pirmkārt, kā pamatoti norāda Rumānija, revīzijas procedūra Revīzijas palātā ir starpposms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un izdevumu, kas radušies, piemērojot VLAP 2007.–2013. gadam, atbilstības izvērtējuma procesā. Minētajam posmam seko tādi Komisijas pasākumi kā revīzija, divpusējās sanāksmes, iespējamās samierināšanas procedūras, Komisijas galīgā nostāja pēc minētajām procedūrām, kopsavilkuma ziņojums un lēmums par izslēgšanu no finansējuma. Ņemot vērā, ka Komisija ir sniegusi informāciju, kas Rumānijai var radīt tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka ar strīdīgo apakšpasākumu saistītās kompensācijas maksājumu likmes, kuras noteiktas VLAP 2007.–2013. gadam un pārņemtas valsts tiesību aktos, tiks ievērotas, tikai tas vien, ka Komisija ir varējusi pārskatīt savu nostāju pēc Revīzijas palātas konstatējumiem, nevarēja izbeigt minēto paļāvību.

89      Jāpiebilst, no Revīzijas palātas konstatējumiem un Komisijas 2017. gada 14. marta vēstules par samierināšanu (skat. šī sprieduma 13. punktu) izriet, ka Revīzijas palātas revidenti attiecībā uz dažiem apakšpasākumiem un dzīvnieku kategorijām ir ziņojuši par kļūdu īpatsvaru līdz 78,87 %, kā arī par kopējo kļūdas summu 160 056 272,18 EUR, savukārt Komisija saistībā ar VLAP 2007.–2013. gadam 215. pasākuma strīdīgo apakšpasākumu un citiem apakšpasākumiem ir ierosinājusi no Savienības finansējuma izslēgt kopējo summu 73 619 746,33 EUR. Turklāt pirmajā revīzijā strīdīgā apakšpasākuma gadījumā Komisija nav veikusi kļūdas ietekmes novērtējumu, lai gan Revīzijas palātas revidentu aplēstā ietekme ir bijusi 38,41 %. Kā izriet no ziņojuma, kuru par procedūru 19/RO/796 sniegusi samierināšanas iestāde, Komisija uzklausīšanas laikā samierināšanas iestādē ir norādījusi, ka tā nebija spējusi ne pārbaudīt, ne saprast Revīzijas palātas aprēķināto kļūdu īpatsvaru, kas pārsniedz 38 %.

90      No iepriekš minētā izriet, ka Revīzijas palātas konstatējumi Rumānijas iestādēm ir paziņoti pirms Komisijas grozītās nostājas, saskaņā ar kuru ar maksājumiem, kas veikti atbilstoši strīdīgajam apakšpasākumam, tika pārkāpts Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punkts. Tādējādi nevar apgalvot, ka kopš Revīzijas palātas konstatējumu saņemšanas Rumānijas iestādēm būtu bijis pamatoti jāparedz, ka Komisija, kas bija sniegusi konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju, ka strīdīgā apakšpasākuma maksājumu likmju aprēķināšanas metode atbilst Regulas Nr. 1698/2005 prasībām, būtu varējusi “izmantot citu aprēķināšanas metodi”, kas atšķirtos no Rumānijas iestāžu izmantotās metodes un kas turklāt būtu atšķīrusies no metodes, kuru piedāvājusi Revīzijas palāta.

91      Otrkārt, Regulas Nr. 1974/2006 9. panta 3. punktā ir paredzēts, ka izmaiņas VLAP 2007.–2013. gadam var veikt līdz 2015. gada 31. decembrim, ja dalībvalsts paziņo par šīm izmaiņām vēlākais līdz 2015. gada 31. augustam. Šajā lietā nav strīda par to, ka saskaņā ar minēto pantu VLAP 2007.–2013. gadam noteikumus un tādējādi 215. pasākumu, kuri šajā laikposmā tika īstenoti kopējās lauksaimniecības politikas tiesiskā regulējuma ietvaros, Revīzijas palātas revīzijas konstatējumu paziņošanas brīdī vairs nevarēja grozīt. Turklāt 2019. gada 28. februāra vēstulē Komisija atzīst, ka VLAP 2007.–2013. gadam grozīšana šajā datumā vairs nebija iespējama. Tātad nevar apgalvot, ka Rumānijas iestādes varēja piemērot maksājumus, kas atšķiras no tiem, kuri bija apstiprināti ar Komisijas 2012. gada 25. maija Īstenošanas lēmumu C(2012) 3529 final, lai gan tas joprojām bija spēkā, vai ka Revīzijas palātas konstatējumu brīdī tās pēc 2015. gada 31. decembra vienpusēji varēja grozīt valsts lauku attīstības programmu. Tāpat ir konstatējams, ka Rumānijas iestādes kopš 2016. gada daudzkārt ir vērsušās pie Komisijas dienestiem ar lūgumiem, lai noteiktu VLAP 2007.–2013. gadam 215. pasākuma tehniskās specifikācijas noteikumu grozīšanas procedūru, un ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, noderīga atbilde uz šiem jautājumiem tām netika sniegta jau 2016. gada 3. martā.

92      Proti, no Komisijas 2016. gada 3. marta vēstules, ko tā ir iesniegusi Vispārējā tiesā, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, neizriet, ka šajā datumā Rumānijas iestādēm būtu bijusi sniegta atbilde par veidu, kā veikt kompensācijas maksājumus saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu. 2016. gada 3. marta vēstulē Komisija atsaucas uz maksājumiem, kuri saistīti ar citiem VLAP 2007.–2013. gadam 215. pasākuma apakšpasākumiem. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka 2016. gada 3. marta vēstulē Komisija netieši ir izteikusi priekšlikumu iekļaut pārskatīšanas klauzulas attiecīgo saņēmēju saistībās, jāatzīmē, ka šāda iekļaušana nevar būt pietiekama, lai Rumānijas iestādes pārtrauktu piemērot ar strīdīgo apakšpasākumu saistītās maksājumu likmes, kuras noteiktas valsts lauku attīstības programmā, kas nav grozīta. Ar strīdīgo apakšpasākumu saistīto maksājumu likmju samazināšana Rumānijas iestādēm ir kļuvusi piemērojama pēc VLAP 2007.–2013. gadam grozīšanas, kas īstenota, ievērojot Regulas Nr. 1698/2005 18. un 19. pantu.

93      Regulas Nr. 1698/2005 18. pantā “Sagatavošana un apstiprināšana” ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis izveido lauku attīstības programmas ciešā sadarbībā ar partneriem, kas minēti 6. pantā.

2.      Dalībvalstis iesniedz Komisijai priekšlikumu katrai lauku attīstības programmai, ietverot 16. pantā minēto informāciju.

3.      Komisija novērtē paredzētās programmas, pamatojoties uz to atbilstību [Savienības] stratēģiskajām pamatnostādnēm, valsts stratēģijas plān[am] un š[ai] regul[ai].

Ja Komisija uzskata, ka lauku attīstības programma neatbilst [Savienības] stratēģiskajām pamatnostādnēm, valsts stratēģijas plānam vai šai regulai, tā prasa, lai dalībvalsts attiecīgi pārskatītu paredzēto programmu.

4.      Katru lauku attīstības programmu apstiprina saskaņā ar 90. panta 2. punktā minēto procedūru.”

94      Regulas Nr. 1698/2005 19. pantā “Pārskatīšana” ir noteikts:

“1.      Lauku attīstības programmas atkārtoti pārskata un vajadzības gadījumā uz atlikušo laikposmu koriģē dalībvalsts pēc uzraudzības komitejas apstiprinājuma. Veicot pārskatīšanu, ņem vērā novērtēšanas rezultātus un Komisijas ziņojumus, jo īpaši, lai nostiprinātu vai pielāgotu to, kā ievērotas [Savienības] prioritātes.

2.      Komisija pieņem lēmumu par pieprasījumu pārskatīt lauku attīstības programmas pēc tam, kad šādu pieprasījumu iesniegusi dalībvalsts saskaņā ar 90. panta 2. punktā minēto procedūru. Izmaiņas, kuras jāapstiprina ar Komisijas lēmumu, nosaka saskaņā ar 90. panta 2. punktā minēto procedūru.”

95      Dialogā ar Komisiju Rumānijas iestādes vairākkārt ir norādījušas uz objektīvu neiespējamību grozīt VLAP 2007.–2013. gadam un ir lūgušas Komisijas atbalstu, lai no 2016. gada 7. janvāra rastu risinājumu. Tādējādi Komisija nevar apgalvot, ka Rumānijas iestādes nav rīkojušās ar pienācīgu rūpību, lai pēc iespējas drīzāk noskaidrotu situāciju un noteiktu juridiski dzīvotspējīgu risinājumu.

96      Treškārt, Komisija nevar lietderīgi atsaukties uz tās 2019. gada 28. februāra vēstulē izteikto priekšlikumu, lai pēc 2015. gada 31. decembra visi maksājumi, kuri attiecas uz 215. pasākumu, tiktu veikti atbilstoši pārejas noteikumiem saistībā ar Valsts lauku attīstības programmas 2014.–2020. gadam izdevumiem un ka tā principā varētu pieļaut, ka ar minēto apakšpasākumu saistīto maksājumu likmju izmaiņas tiktu atspoguļotas valsts lauku attīstības programmas tekstā, izdarot grozījumus šajā programmā.

97      Proti, Savienības tiesiskajā regulējumā ir paredzēti termiņi, lai grozītu VLAP 2007.–2013. gadam un iesniegtu maksājumu pieprasījumus, piemērojot minētās programmas pasākumu. Komisijas vēstules datumā, proti, 2019. gada 28. februārī, vairs nebija iespējams grozīt kompensācijas maksājumus, izdarot tādu grozījumu Valsts lauku attīstības programmā 2014.–2020. gadam, kas ar atpakaļejošu spēku būtu bijis piemērojams maksājumu pieprasījumiem, kuri jau bija iesniegti saskaņā ar strīdīgo apakšpasākumu. Saistības ar atbalsta saņēmējiem bija noslēgtas, pamatojoties uz VLAP 2007.–2013. gadam, un datums, lai iesniegtu maksājumu pieprasījumus attiecībā uz 215. pasākumu par pēdējo atbalsta saņēmēju saistību gadu, bija 2019. gada 15. februāris.

98      Šajā ziņā jāprecizē, kā izriet no lietas materiāliem un tika precizēts tiesas sēdē, ka VLAP 2007.–2013. gadam 215. pasākums tika veikts pārejas posmā saistībā ar Valsts lauku attīstības programmu 2014.–2020. gadam, kas apstiprināta ar Komisijas 2015. gada 26. maija Īstenošanas lēmumu C(2015) 3508, un tika īstenots saskaņā ar pārejas noteikumiem, bet 215. pasākumam atbilstošo saistību specifiskie nosacījumi netika koriģēti, izdarot grozījumus Valsts lauku attīstības programmā 2014.–2020. gadam. Tādējādi Rumānijas iestādes uzskata, ka strīdīgā apakšpasākuma maksājumu apmērs palika tāds pats kā VLAP 2007.–2013. gadam līdz 2019. gadam, kas ir 215. pasākuma pēdējais to pārejas saistību gads, attiecībā uz kurām kompensācijas maksājumi, kas saistīti ar strīdīgo apakšpasākumu, tika veikti līdz 2020. gada 30. jūnijam, kā paredzēts Regulas Nr. 1306/2013 75. panta 1. punktā.

99      Turklāt, kā norādīts Rumānijas iestāžu 2019. gada 11. septembra vēstulē, programmatiskie dokumenti par VLAP 2007.–2013. gadam pasākumu īstenošanu (pieteikuma iesniedzēja rokasgrāmata, maksājumu pieprasījumu apstrādes rokasgrāmatas un procedūras un maksājuma atļauju piešķiršanas rokasgrāmatas un procedūras) tika apstiprināti ar ministrijas rīkojumu, un tie veido valsts tiesību aktus. Tajos savukārt ir ietvertas summas, kuras norādītas 215. pasākuma specifikācijā.

100    Ceturtkārt, tātad ir jāatzīst, tāpat kā to dara samierināšanas iestāde ziņojumā, kas sniegts par procedūru 19/RO/796, ka VLAP 2007.–2013. gadam grozījums un lēmums, ar kuru ir apstiprināts minētais grozījums, bija nepieciešami, lai Rumānijas iestādes varētu samazināt izmaksātos kompensācijas maksājumus. Proti, šīs iestādes pamatoti ir norādījušas, ka Savienības atbilstošā tiesiskā regulējuma, un precīzāk – Regulas Nr. 1974/2006 9. panta 3. punkta, ievērošanas dēļ (skat. šī sprieduma 91. punktu), kā arī to atbilstošo valsts tiesību aktu ievērošanas dēļ, kuri pieņemti minētās programmas īstenošanai, pēc datuma, kurā šīm iestādēm ir paziņoti Revīzijas palātas konstatējumi, nebija iespējams grozīt maksājumu likmes un aprēķināšanas metodi, kuras saistītas ar strīdīgo apakšpasākumu, ko Komisija apstiprinājusi ar 2012. gada 25. maija Īstenošanas lēmumu C(2012) 3529 final.

101    Tādējādi ir jāuzskata, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, proti, to, ka par strīdīgā apakšpasākuma maksājumu likmju aprēķināšanas metodēm un to finanšu rezultātiem bija notikušas īpašas sarunas ar Komisiju, kas 2012. gada 4. aprīļa vēstulē un 2012. gada 25. maija Īstenošanas lēmumā C(2012) 3529 final tos skaidri bija akceptējusi kā atbilstošus Regulai Nr. 1698/2005, ar Revīzijas palātas konstatējumiem minētās metodes un to rezultātus tūlītēji nevar atcelt, tādējādi izbeidzot Rumānijas tiesisko paļāvību.

102    Tātad, tā kā Rumānijas tiesiskā paļāvība attiecībā uz to, ka ar strīdīgo apakšpasākumu saistītās kompensācijas maksājumu likmes, kuras noteiktas VLAP 2007.–2013. gadam, transponētas Valsts lauku attīstības programmā 2014.–2020. gadam (skat. šī sprieduma 98. punktu) un pārņemtas valsts tiesību aktos (skat. šī sprieduma 99. punktu), tiks ievērotas uz visu to saistību laiku, kuras uzņēmušies saņēmēji, ir pagarināta pēc Revīzijas palātas konstatējumiem, Komisija to ir pārkāpusi, kad tā nolēma piemērot vienotas likmes korekciju 25 % apmērā un izslēgt no Savienības finansējuma atbilstošos izdevumus, kuri saistīti ar minēto apakšpasākumu.

103    Šo secinājumu neatspēko Komisijas arguments, ka šajā lietā ir piemērojams 2013. gada 14. marta spriedums Agrargenossenschaft Neuzelle (C‑545/11, EU:C:2013:169). Proti, minētā sprieduma 31. punktā ir norādīts, ka Regulas Nr. 1782/2003 30. pantā ir paredzēts, ka atbalsta shēmas, kas uzskaitītas šīs regulas I pielikumā, piemēro, neierobežojot iespēju tās jebkurā brīdī pārskatīt, ņemot vērā tirgus norises un budžeta situāciju. Tā paša sprieduma 32. punktā ir precizēts, ka minētās regulas 22. apsvērumā ir noteikts, ka kopējās atbalsta shēmas jāpielāgo pārmaiņām un vajadzības gadījumā tas jādara īsā termiņā un ka atbalsta saņēmēji nevar paļauties, ka atbalsta nosacījumi paliks nemainīgi, un viņiem ir jābūt gataviem tam, ka shēmas var tikt pārskatītas, ņemot vērā pārmaiņas tirgū. Šī sprieduma 33. punktā Tiesa secina, ka rūpīgs un pieredzējis uzņēmējs varēja paredzēt, ka tiešie maksājumi saskaņā ar ienākumu atbalsta shēmām pēc pārskatīšanas varētu tikt samazināti, ņemot vērā pārmaiņas tirgū un budžeta situāciju. Tomēr atšķirībā no gadījuma, ko Tiesa izvērtējusi 2013. gada 14. marta spriedumā Agrargenossenschaft Neuzelle (C‑545/11, EU:C:2013:169), šajā lietā Savienības tiesību akti neļauj jebkurā brīdī grozīt VLAP 2007.–2013. gadam un saistības, kas noslēgtas ar saņēmējiem, kā izriet no Regulas Nr. 1974/2006 9. panta 3. punkta, kas minēts šī sprieduma 91. punktā.

104    Turklāt Komisija nevar balstīties uz 2017. gada 3. aprīļa sprieduma Vācija/Komisija (T‑28/16, EU:T:2017:242, 93.–97. punkts) piemērošanu šajā lietā, lai izslēgtu Rumānijas tiesiskās paļāvības ilgtspējību laikā. Proti, minētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir nospriedusi – tas, ka Komisija ir apstiprinājusi Lauksaimniecības ekonomikas un agrovides attīstības programmu Bavārijā (Vācija) 2007.–2013. gada periodam, nevar būt pamats Komisijai atkāpties no prasības par salīdzinošiem atlases kritērijiem, kas katrā ziņā būtu atzīstams par tās pilnvaru pārsniegšanu. Taču situācija izskatāmajā lietā nav salīdzināma ar minētajā spriedumā izskatīto situāciju. Proti, izskatāmajā lietā Komisija, kuras rīcībā bija visi nepieciešamie elementi, atbilstoši savai plašajai novērtējuma brīvībai nolēma apstiprināt VLAP 2007.–2013. gadam grozījumu, lai tajā iekļautu 215. pasākumu (un tādējādi strīdīgo apakšpasākumu) kā atbilstošu Regulai Nr. 1698/2005, tostarp tātad šīs regulas 40. panta 3. punktam. Šādi rīkojoties, Komisija ir apstiprinājusi ar strīdīgo apakšpasākumu saistīto kompensācijas maksājumu likmju aprēķināšanas metodi, kurā nebija ņemti vērā ietaupījumi, kas radušies saistībā ar dzīvniekiem, kuri vairs netika iepirkti, un faktiskais dzīvnieku svars, lai aprēķinātu lopbarības ietaupījumus. Turklāt no 2017. gada 3. aprīļa sprieduma Vācija/Komisija (T‑28/16, EU:T:2017:242) neizriet, ka par attiecīgās attīstības programmas pasākumiem bija notikušas īpašas sarunas, kā tas ir šajā lietā.

105    Tāpat ir jāizslēdz iespēja, ko Komisija bija izvirzījusi tiesas sēdē, šajā lietā piemērot judikatūru, kas izriet no 2018. gada 22. novembra sprieduma Portugāle/Komisija (T‑31/17, EU:T:2018:830, 93. punkts).

106    Proti, ir taisnība, ka 2018. gada 22. novembra sprieduma Portugāle/Komisija (T‑31/17, EU:T:2018:830) 93. punktā ir nospriests, ka kopējās programmas ir provizoriskas un tādējādi Komisija, tās apstiprinot, principā nepauž galīgo viedokli par tajās ietverto pasākumu atbilstību visām piemērojamām Savienības tiesību normām un tātad par to, vai šiem pasākumiem var tikt piešķirts Savienības finansējums. Vispārējā tiesa ir piebildusi – no tā, ka Komisija vienkārši ir apstiprinājusi kopējo programmu, nevar secināt ne to, ka šajā programmā iekļautie pasākumi noteikti atbilst visām piemērojamām Savienības tiesību normām, ne arī to, ka Komisija vairs nevar apšaubīt, ka šiem pasākumiem var tikt piešķirts Savienības finansējums, it īpaši Regulas Nr. 1290/2005 31. pantā paredzētajā atbilstības noskaidrošanas procedūrā, un ir atsaukusies uz ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumu lietā Čehijas Republika/Komisija (C‑4/17 P, EU:C:2018:237) 48., 49., 52. un 59. punktu.

107    Tomēr ir konstatējams, ka 2018. gada 22. novembra sprieduma Portugāle/Komisija (T‑31/17, EU:T:2018:830) 96. punktā ir skaidri norādīts, ka Komisijas lēmumā, ar kuru tika apstiprināta attiecīgā valsts lauku attīstības programma, tā nav konkrēti izteikusies par šīs programmas apakšpasākuma atbilstību visām Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) jomā piemērojamām tiesību normām. Turklāt Komisijas lēmuma, ar ko apstiprina minētās programmas grozījumus, rezolutīvajā daļā bija precizēts, ka ar šo lēmumu izdarītais apstiprinājums “neattiecas uz kontroles un sankciju noteikumiem, kas ir pārbaudīti ELGF revīzijās”. Tādējādi, ievērojot apstiprināšanas lēmuma formulējumu un juridisko kontekstu, kurā tas bija pieņemts, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka nevar uzskatīt, ka, “pieņemot šo lēmumu, Komisija būtu sniegusi Portugāles iestādēm konkrētu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju par to, vai Azoru salu autonomā reģiona [(Portugāle)] apakšprogrammas I pielikuma 4.6. punktā minētajām kontroles darbībām var tikt piešķirts Savienības finansējums”. Tātad minētajā spriedumā veiktos vērtējumus nevar attiecināt uz izskatāmo lietu. Proti, kā konstatēts šī sprieduma 84., 101. un 102. punktā, šajā gadījumā Komisija konkrēti ir apspriedusi strīdīgā apakšpasākuma saturu. Tātad lēmumam, ar kuru apstiprināts VLAP 2007.–2013. gadam grozījums, nevar būt tikai “provizorisks” raksturs.

108    Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka, lai gan līgumos ar saņēmējiem nebija paredzētas pārskatīšanas klauzulas, Rumānija savā tiesiskajā regulējumā esot atradusi maksājumu samazināšanas līdzekli attiecībā uz citiem VLAP 2007.–2013. gadam 215. pasākuma apakšpasākumiem arī pēc 2015. gada, ņemot vērā šī sprieduma 91.–100. punktā minētos konstatējumus, jāatzīmē, ka minētais arguments nepierāda, ka attiecībā uz strīdīgo apakšpasākumu Rumānija arī būtu varējusi rast līdzekli, lai samazinātu kompensācijas maksājumu likmes. Turklāt 2018. gada 9. jūlija un 2019. gada 8. janvāra un 12. februāra vēstulēs Rumānija ir norādījusi Komisijai, ka to kompensācijas maksājumu samazināšanas dēļ, kuri saistīti ar citiem apakšpasākumiem, atbalsta saņēmēji bija sākuši tiesvedības, pieprasot pilnīgu atbalsta samaksu saskaņā ar VLAP 2007.–2013. gadam un valsts tiesību aktiem.

109    Šajā ziņā 2019. gada 11. septembra vēstulē Rumānija skaidri ir norādījusi, ka Komisijas priekšlikums pēc maksājumu pieprasījumu iesniegšanas par piekto – pēdējo – 215. pasākumam atbilstošo saistību gadu iekļaut kompensācijas maksājumu aprēķināšanas metodoloģijā jaunus elementus papildus tiem, kas bija zināmi saistību parakstīšanas brīdī, radītu risku atbalsta saņēmējiem, jo nav iespējams prognozēt faktorus, kas varētu ietekmēt ekonomiskos un finanšu rādītājus, no kuriem bija atkarīga saimniecību dzīvotspēja vai pat dažos ārkārtējos gadījumos – grūtībās nonākušo saimniecību saimnieciskās darbības turpināšana.

110    Saistībām, kuras atbalsta saņēmēji parakstījuši 215. pasākuma kontekstā, ir līguma vērtība, tās ir noslēgtas vismaz uz pieciem gadiem, un tajās ir paredzēti pienākumi, kurus brīvprātīgi ir uzņēmušies saņēmēji, izpildīt pamatprasības, katram apakšpasākumam, kam tie ir pievienojušies, raksturīgās prasības un darbības, kā arī ekoloģiskās nosacītības standartus, kuri piemērojami attiecīgajai saimniecībai piederošajai lauksaimniecības zemei un lauksaimnieciskajai darbībai, ko veic šajā saimniecībā. Šo saistību dēļ un tādēļ, ka bija beidzies termiņš, kas paredzēts grozījumu ierosināšanai VLAP 2007.–2013. gadam, Rumānijas iestādēm nebija iespējams piemērot kompensācijas maksājumus, kas neatbilst līmenim, kāds norādīts VLAP 2007.–2013. gadam 215. pasākuma tehniskajā specifikācijā.

111    Katrā ziņā tas, ka Rumānija būtu spējusi samazināt maksājumus un tādējādi samazināt savus zaudējumus, kuri saistībā ar strīdīgo apakšpasākumu izriet no atteikuma segt šos izdevumus no lauksaimniecības fondiem, pretēji tam, kas izrietēja no apstiprinātās valsts lauku attīstības programmas, nav tāds, kas tai var atņemt iespēju lietderīgi balstīties uz savu tiesisko paļāvību par to, ka tiks ievērotas ar strīdīgo apakšpasākumu saistītās kompensācijas maksājumu likmes, kuras noteiktas VLAP 2007.–2013. gadam un kuras pārņemtas valsts tiesību aktos (skat. šī sprieduma 99. punktu). Turklāt nepieciešamība strīdīgā apakšpasākuma kontekstā sākt līgumu grozīšanas procedūras un nepieciešamība risināt iespējamās no tām izrietošās tiesvedības, kā tas ir bijis citu VLAP 2007.–2013. gadam 215. pasākuma apakšpasākumu gadījumā, tieši būtu Rumānijas tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, kā arī tiesiskās drošības principa pārkāpuma negatīvās sekas.

112    Protams, ir jāatzīst, ka no judikatūras izriet – apstāklis, ka Komisija ir apstiprinājusi lauku attīstības programmu, nepiešķir šim programmēšanas dokumentam juridisko spēku, kas būtu augstāks par Savienības tiesību aktu spēku, un ka tādējādi gan Komisijai, gan Rumānijai joprojām ir pienākums ievērot Savienības tiesību aktu normas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. februāris, Polija/Komisija, T‑257/13, nav publicēts, EU:T:2015:111, 53. punkts). Tomēr Rumānija savus apgalvojumus, ar kuriem tiek norādīts, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, balsta ne tikai uz VLAP 2007.–2013. gadam apstiprināšanu, bet arī uz apstākli, ka par 215. pasākumu un tā kompensācijas maksājumu aprēķināšanas metodi ir notikušas īpašas sarunas, un uz apstākli, ka brīdī, kad tai tika paziņoti Revīzijas palātas konstatējumi, Savienības tiesību akti, proti, Regulas Nr. 1974/2006 9. panta 3. punkts, vairs neļāva minētajā programmā veikt grozījumus. Taču šīs tiesību normas ratio legis ir nodrošināt saskaņā ar VLAP 2007.–2013. gadam uzņemto saistību stabilitāti.

113    Tā kā Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punkta tekstā, saskaņā ar kuru dzīvnieku labturības maksājumi sedz papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas radušies uzņemto saistību dēļ (skat. šī sprieduma 45. punktu), nav norādīts, kā aprēķināt papildu izmaksas, kas radušās lopkopjiem, un tā kā Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība izlemt, vai kompensācijas maksājumu likmju aprēķināšanas metodes dēļ atbalsta saņēmējiem tiek piešķirtas pārmērīgi lielas kompensācijas, īpaša nozīme jāpiešķir tam, ka Komisija pēc īpašām sarunām ar Rumānijas iestādēm ir apstiprinājusi metodi, kuru bija noteikušas šīs iestādes. Citiem vārdiem, Komisijas apstiprinājums attiecībā uz VLAP 2007.–2013. gadam grozījumu ar 2012. gada 25. maija Īstenošanas lēmumu C(2012) 3529 final un tās grozīšanas termiņa beigas ļauj uzskatīt, ka Komisija ir devusi pamatotas cerības ne tikai par to, ka strīdīgais apakšpasākums vairs netiks grozīts, bet arī par to, ka Rumānijas iestāžu paļāvība pēc tam, kad tām bija paziņoti Revīzijas palātas konstatējumi, joprojām ir tiesiska šī sprieduma 70. un 71. punktā minētās judikatūras izpratnē.

114    Ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, ir jāatzīst, ka kompensācijas maksājumu, kuri saistīti ar strīdīgo apakšpasākumu, tiesības uz Savienības finansējumu atbilstoši apmēram, kas noteikts VLAP 2007.–2013. gadam un pārņemts Valsts lauku attīstības programmā 2014.–2020. gadam, kura apstiprināta ar Komisijas 2015. gada 26. maija Īstenošanas lēmumu C(2015) 3508, par saistībām, kuras lauksaimnieki ir uzņēmušies un ievērojuši piecu gadu laikposmā (proti, par 10 % palielināt telpu, kas atvēlēta katram dzīvniekam, un līdz ar to samazināt dzīvnieku skaitu), nevar tikt ietekmētas un mainītas tādu vēlāku faktu dēļ kā Revīzijas palātas konstatējumi, pamatojoties uz to, ka tas apdraudētu Rumānijas iestāžu tiesisko paļāvību.

115    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāsecina, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija nav ievērojusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un līdz ar to tiesiskās drošības principu, no kura izriet tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (skat. šī sprieduma 69. punktu).

116    Tātad pirmā pamata ceturtais un piektais iebildums ir jāapstiprina.

 Par pirmā pamata trešo iebildumu – Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punkta un Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai pārkāpumu

117    Rumānija apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punktu un Pamatnostādnes finanšu korekciju aprēķināšanai. Tā uzsver, kā to bija ilustrējusi samierināšanas iestāde ziņojumā, kas sniegts par procedūru 17/RO/796 (skat. šī sprieduma 15. punktu), ka šī problēma jau esot bijusi minēta attiecībā uz Īstenošanas lēmumu 2018/873. Konkrētāk, Komisija nepamatoti esot uzskatījusi, ka, iespējams, kļūdainas aprēķināšanas metodes esamība bija pielīdzināma pārkāpumu gadījumiem, kuri reglamentēti Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punktā. Proti, šajā tiesību normā minētais gadījums attiecoties uz fondu atbalsta saņēmēju rīcību. Šajā gadījumā neesot runas par trūkumiem to pieteikumu likumības un pareizības pārbaudē, saistībā ar kuriem tika veikts kompensācijas maksājums atbilstoši strīdīgajam apakšpasākumam. Turklāt kļūdainas aprēķināšanas metodes gadījumā bez nesamērīgas piepūles esot iespējams noteikt precīzu korekciju summu. Tā kā konstatējums, ka aprēķināšanas metode ir kļūdaina, nav saistāms ar pārkāpumu gadījumiem iepriekš minēto tiesību normu izpratnē, šis konstatējums nevarot būt par iemeslu tam, ka tiek piemērota vienotas likmes korekcija.

118    Komisija iebilst, ka tā pamatoti ir balstījusies uz Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punktu, ņemot vērā, ka no otrās revīzijas izrietošā informācija tai neļāva precīzāk noteikt pārmērīgās kompensācijas apmēru, veicot aprēķinu vai ekstrapolēšanu, kā prasīts minētās regulas 12. panta 2. un 3. punktā. Komisija atzīst, ka pirmajā revīzijā pārkāpumi tika kvalificēti vienlaikus kā “neattiecināmi izdevumi” un “galvenās kontroles neesamība” saistībā ar atbilstošām pārbaudēm, lai kontrolētu pieteikuma atbilstību visiem attiecināmības kritērijiem, kuri noteikti Savienības tiesību aktos un definēti VLAP 2007.–2013. gadam. Tomēr lēmums, kas pieņemts pēc pirmās revīzijas, neesot izskatāmās lietas priekšmets, un otrās revīzijas rezultātā esot konstatēti “plaši izplatīti pārkāpumi” un “nolaidība nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā”, neminot galvenās kontroles neesamību Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai izpratnē. Komisija norāda, ka abās revīzijās tika izmantots termins “vienotas likmes korekcija” un saistībā ar terminoloģiju, kas izmantota korekcijas mērķiem, termini “nepareizas maksājumu likmes” un “par augstu novērtētas maksājumu summas” attiecas uz vienu un to pašu aspektu, proti, to, ka nepareizas maksājumu likmes ir izraisījušas to, ka izmaksājamās summas tika novērtētas par augstu. Tomēr Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punkts attiecoties uz Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punkta piemērošanu, kas ietverot visus izdevumus, kuri neatbilst Savienības tiesību aktiem un ELFLA, kā arī uz šajā lietā aplūkojamo pārmērīgo kompensēšanu, kas izriet no kļūdainas aprēķināšanas metodes piemērošanas.

119    Šajā ziņā jāuzsver, ka atbilstoši Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 1. punktam tad, ja Komisija uzskata, ka izdevumi nav veikti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, tā pieņem lēmumu, kurā nosaka summas, par kurām nav tiesību saņemt Savienības finansējumu. Saskaņā ar tās pašas regulas 52. panta 2. punktu Komisija novērtē izslēdzamās summas, it īpaši pamatojoties uz konstatētās neatbilstības nopietnību. Šajā nolūkā Komisija pienācīgi ņem vērā pārkāpuma būtību un Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu. Turklāt tā pamato nepiešķiršanu, nosakot nepareizi iztērētās summas, un, ja minētās summas nevar noteikt ar samērīgiem centieniem, var piemērot vienotas likmes korekcijas. Vienotas likmes korekcijas piemēro tikai tad, ja konkrētā gadījuma būtības dēļ vai tāpēc, ka dalībvalsts nav iesniegusi Komisijai nepieciešamo informāciju, nav iespējams ar samērīgiem centieniem precīzāk noteikt Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu.

120    Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 2. un 3. punktā ir ņemti vērā gadījumi, kad nepareizi iztērētās summas var vai nevar identificēt ar samērīgiem centieniem un ar dalībvalstu palīdzību.

121    Saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 1. punkta otro daļu, “lai noteiktu summas, kuras drīkst izslēgt no Savienības finansējuma, ja konstatē, ka izdevumi nav veikti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un – attiecībā uz ELFLA – saskaņā ar piemērojamajiem Savienības un valstu tiesību aktiem, Komisija izmanto sav[us] konstatējum[us] un ņem vērā informāciju, ko dalībvalstis sniegušas, veicot atbilstības noskaidrošanas procedūras saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1306/2013 52. pantu”.

122    Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 3. punktā ir noteikts:

“Ja nav iespējams noteikt nepareizi iztērētās summas saskaņā ar 2. punktu, Komisija var noteikt to, kādas summas ir jāizslēdz, piemērojot ekstrapolētās korekcijas. Lai dotu iespēju Komisijai noteikt attiecīgās summas, dalībvalstis var laikposmā, ko Komisija noteikusi, īstenojot atbilstības pārbaudes procedūru, iesniegt tās summas aprēķinu, kas izslēdzama no Savienības finansējuma, ar statistikas metodēm ekstrapolējot to pārbaužu rezultātus, kas veiktas, izmantojot šādu gadījumu reprezentatīvu paraugu. Paraugu ņem no tās datu kopas, no kuras konstatēta neatbilstība ir pamatoti sagaidāma.”

123    Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. un 7. punkts attiecas uz gadījumiem, kad nav izpildīti tie nosacījumi, lai noteiktu no Savienības finansējuma izslēdzamās summas, kuri minēti šīs regulas 12. panta 2. un 3. punktā. Tādējādi Komisija piemēro vienotas likmes korekcijas, kuru līmeni nosaka, ņemot vērā pārkāpuma raksturu un smagumu, kā arī pašas novērtējumu par to, kāds ir Savienībai nodarīta finansiālā kaitējuma risks.

124    Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 6. punktā ir paredzēts:

“Ja nosacījumi to summu noteikšanai, kuras izslēdzamas no Savienības finansējuma, kā minēts 2. un 3. punktā, nav izpildīti vai lietas būtība ir tāda, ka summas, kas ir izslēdzamas, nevar noteikt, pamatojoties uz šiem punktiem, Komisija piemēro attiecīgās vienotās likmes korekcijas, ņemot vērā pārkāpuma raksturu un smagumu un pašas novērtējumu par to, kāds ir Savienībai nodarīta finansiālā kaitējuma risks.

Vienotās likmes korekcijas līmeni nosaka, jo īpaši ņemot vērā konstatētās neatbilstības veidu. Lai to panāktu, kontroles nepilnības sadala tādās, kas attiecas uz galvenajiem kontroles pasākumiem, un tādās, kas attiecas uz papildu kontroles pasākumiem, šādi:

a)      galvenās pārbaudes [kontroles] ir administratīvās pārbaudes un uz vietas veiktās pārbaudes, kas vajadzīgas, lai noteiktu atbalsta atbilstīgumu un attiecīgo samazinājumu un sodu piemērošanu;

b)      papildu kontroles ir visas pārējās administratīvās darbības, kas vajadzīgas pareizai pieprasījumu izskatīšanai.

Ja vienas un tās pašas atbilstības noskaidrošanas procedūras satvarā tiek noteiktas dažādas neatbilstības, kas atsevišķi būtu radījušas atšķirīgas vienotas likmes korekcijas, tad piemēro vienīgi visaugstāko vienotas likmes korekciju.”

125    Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 7. punktā ir norādīts, ka “Komisija, nosakot vienotas likmes korekciju līmeni, jo īpaši ņem vērā šādus apstākļus, kas liecina par nopietnākiem trūkumiem, kuri rada lielāku risku tam, ka Savienības budžetam tiks nodarīti zaudējumi”.

126    Attiecībā uz smaguma pakāpi Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 7. punkta c) apakšpunktā it īpaši ir paredzēts, ka šī pakāpe ir augstāka un tādējādi pastāv lielāks risks tam, ka Savienības budžetam tiks nodarīti zaudējumi, tad, ja ir “atklājies, ka dalībvalsts pieteikumu kontroles sistēmas vai nu trūkst, vai arī tajā ir būtiski trūkumi un [ka] ir pierādījumi par plaši izplatītiem pārkāpumiem un nolaidību nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā [..]”.

127    Ir ticis nospriests, ka korekcijas, ko Komisija ir noteikusi atbilstoši Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai, uzdevums ir novērst, ka no fondiem tiek segtas summas, ar kurām nav finansēts attiecīgajā Savienības tiesiskajā regulējumā izvirzītais mērķis, un tā nav sankcija. Tādējādi judikatūrā ir atzīts, ka minētajās pamatnostādnēs noteiktās vienotās likmes ļauj vienlaikus ievērot Savienības tiesības un Savienības resursu pareizu pārvaldību, kā arī novērst, ka Komisija īsteno savu rīcības brīvību, nosakot dalībvalstīm pārmērīgas un nesamērīgas korekcijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. jūlijs, Itālija/Komisija, T‑44/11, nav publicēts, EU:T:2015:469, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Turklāt judikatūrā ir precizēts, ka tad, ja nav iespējams precīzi novērtēt Savienībai nodarītos zaudējumus, Komisija var paredzēt vienotas likmes korekciju, pamatojoties uz norādījumiem, kuri ietverti Pamatnostādnēs finanšu korekciju aprēķināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. jūlijs, Itālija/Komisija, T‑44/11, nav publicēts, EU:T:2015:469, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

129    Kā atgādināts šī sprieduma 48. punktā, Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai 3.2.5. punktā ir noteikts šādi:

“Ja “dalībvalsts pieteikumu kontroles sistēmas vai nu trūkst, vai arī tajā ir būtiski trūkumi un ir pierādījumi par plaši izplatītiem pārkāpumiem un nolaidību nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā”, ir piemērojama korekcija 25 % apmērā, jo var pamatoti pieņemt, ka nepareizu pieprasījumu nesodīta iesniegšana ik pa laikam nodarīs īpaši lielu finansiālo kaitējumu Savienības budžetam.

[..]”

130    No judikatūras izriet, ka saskaņā ar Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai 3.2.5. punktu apstākļos, kas norāda uz konstatēto trūkumu lielāku smaguma pakāpi un līdz ar to uz paaugstinātu zaudējumu risku Savienības budžetam, kā minēts Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 7. punktā, Komisija principā piemēro vienotas likmes korekciju 25 % apmērā. Tas nozīmē, ka tā var noteikt vēl augstāku korekcijas likmi. Tādējādi vienotas likmes korekcija 100 % apmērā ir pamatota, ja kontroles sistēmas trūkumi ir tik nopietni, ka tos var uzskatīt par Savienības tiesību normu pilnīgu neievērošanu, kas visus maksājumus padara par nelikumīgiem (spriedums, 2020. gada 17. decembris, Francija/Komisija, C‑404/19 P, EU:C:2020:1041, 58. punkts).

131    Šajā lietā jānorāda, kā izriet no kopsavilkuma ziņojuma un galīgās nostājas, kura ietverta 2020. gada 14. aprīļa vēstulē, ka vienotas likmes korekcijas piemērošanu Komisija ir balstījusi uz to, ka pastāv ievērojams risks lauksaimniecības fondiem, jo Rumānijas iestādes ir piemērojušas 215. pasākuma par dzīvnieku labturību pārvaldības un kontroles sistēmu, kurā bija “smagi trūkumi, kas attiecas uz maksājumu likmēm, kuras saistītas ar strīdīgo apakšpasākumu”. Komisija uzskata, ka šis trūkums, kas ietekmējis visus maksājumus atbilstoši strīdīgajam apakšpasākumam, bija sistēmisks. Konkrētāk, tā ir uzskatījusi, ka bija norādes par plaši izplatītiem pārkāpumiem, kuri izraisījuši to, ka lauksaimniekiem sistemātiski tika piešķirtas pārmērīgi lielas kompensācijas. Tā kā Rumānijas iestādes nebija iesniegušas aprēķinus par lauksaimniecības fondiem radīto risku un tomēr bija konstatējušas riskam pakļauto populāciju, Komisija secināja, ka ir pamats pieņemt, ka brīvība nesodīti iesniegt nelikumīgus pieteikumus rada ārkārtīgi lielu finansiālu kaitējumu Savienības budžetam. Tādējādi, pamatojoties uz Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai, Komisija nolēma piemērot vienotas likmes korekciju 25 % apmērā.

132    Attiecībā uz vienotas likmes korekcijas, kuru piemērojusi Komisija, samērīguma pārbaudi jānorāda, ka starp apstākļiem, kuri saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 7. punkta c) apakšpunktu norāda uz konstatēto trūkumu lielāku smaguma pakāpi un līdz ar to paaugstinātu zaudējumu risku Savienības budžetam, ir gadījums, kad ir pierādījumi par plaši izplatītiem pārkāpumiem un ievērojamu nolaidību nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā (skat. šī sprieduma 126. punktu).

133    Šis gadījums ir pārņemts Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai 3.2.5. punktā, saskaņā ar kuru tad, ja “dalībvalsts pieteikumu kontroles sistēmas vai nu trūkst, vai arī tajā ir būtiski trūkumi un ir pierādījumi par plaši izplatītiem pārkāpumiem un nolaidību nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā [..], ir piemērojama korekcija 25 % apmērā, jo var pamatoti pieņemt, ka nepareizu pieprasījumu nesodīta iesniegšana ik pa laikam nodarīs īpaši lielu finansiālo kaitējumu Savienības budžetam” (skat. šī sprieduma 48. un 129. punktu).

134    Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai 1.2. punktā jēdziens “pārkāpums” ir definēts kā “jebkurš [Savienības tiesību aktu vai valsts tiesību aktu] noteikuma pārkāpums, kas noticis saimnieciskās darbības subjekta darbības vai bezdarbības dēļ un kas rada vai varētu radīt kaitējumu Savienības vispārējam budžetam vai [Savienības] pārvaldītiem budžetiem, mazinot vai zaudējot ienākumus no [Savienības] vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus”.

135    Tātad, definējot jēdzienu “pārkāpums”, kas pamato korekcijas likmes 25 % apmērā no izdevumiem piemērošanu, Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai 1.2. punktā ir atsauce uz saimnieciskās darbības subjektu “darbību” vai “bezdarbību”.

136    Šajā lietā, kā samierināšanas iestāde apgalvo ziņojumā, kas sniegts par procedūru 19/RO/856 (skat. šī sprieduma 25. punktu), un kā to savā prasībā atkārto Rumānija, saimnieciskās darbības subjekti Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai 1.2. punkta izpratnē ir saņēmēji, kuri ir lūguši piešķirt atbalstu, pamatojoties uz maksājumu likmēm, kas paredzētas Komisijas apstiprinātajā VLAP 2007.–2013. gadam.

137    Taču Komisijas apgalvotais Regulas Nr. 1698/2005 40. panta 3. punkta pārkāpums katrā ziņā ir noticis nevis atbalsta saņēmēju “darbības” vai “bezdarbības” dēļ, bet gan Rumānijas iestāžu piemērotās atbalsta likmju aprēķināšanas metodes dēļ.

138    Tādējādi ar strīdīgo apakšpasākumu saistītās aprēķināšanas metodes un tās finanšu rezultātu juridiskā kvalificēšana par “plaši izplatītiem pārkāpumiem” un “ievērojamu nolaidību nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā” saskaņā ar Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai nav pareiza.

139    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru – ja Komisija pieņem pamatnostādnes, tās ir tai saistošas un Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šī iestāde ir ievērojusi noteikumus, kurus tā ir izstrādājusi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 9. septembris, Holland Malt/Komisija, T‑369/06, EU:T:2009:319, 167. punkts un tajā minētā judikatūra).

140    Turklāt, pat ja tiktu atzīts, ka “pārkāpumi” un “ievērojama nolaidība”, kurus Komisija minējusi kopsavilkuma ziņojumā un galīgajā nostājā, varētu attiekties uz Rumānijas iestādēm, nevis uz saņēmējiem, ir jānorāda turpmāk minētais.

141    Ir taisnība, ka kopš Revīzijas palātas konstatējumu paziņošanas datuma, proti, 2015. gada 18. septembra (skat. šī sprieduma 7. punktu), un arī kopš Komisijas 2016. gada 21. marta vēstules (skat. šī sprieduma 12. punktu) Rumānijas iestādes bija informētas par Komisijas viedokli par pārkāpumu, kas saistīts ar maksājumu likmēm, kuras attiecas uz strīdīgo apakšpasākumu. Tomēr Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka Rumānijas iestādes bija pieļāvušas plaši izplatītus pārkāpumus vai ir bijušas ļoti nolaidīgas nelikumību novēršanā, turpinot brīvi iesniegt atbalsta pieteikumus, pamatojoties uz likmi, kas rada pārmērīgu kompensāciju. Proti, Rumānijas iestāžu attieksme esot izskaidrojama, pirmkārt, ar to, ka tās bija saņēmušas solījumus, ka Komisijai iesniegtā aprēķināšanas metode atbilst attiecīgajiem Regulu Nr. 1698/2005 un Nr. 1974/2006 noteikumiem, un, otrkārt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1974/2006 9. panta 3. punktu izmaiņas VLAP 2007.–2013. gadam varēja veikt vēlākais līdz 2015. gada 31. decembrim, ja dalībvalsts paziņo par šīm izmaiņām vēlākais līdz 2015. gada 31. augustam.

142    Tātad to, ka sistemātiski nav veikti pasākumi ar strīdīgo apakšpasākumu saistīto kompensācijas maksājumu samazināšanai vai to apturēšanai, šajā lietā nevar pielīdzināt “plaši izplatītam pārkāpumam” Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai izpratnē, kas pamato vienotas likmes korekcijas 25 % apmērā piemērošanu.

143    Runājot par attiecīgo saņēmēju apgalvoto brīvību “nesodīti” iesniegt nelikumīgus pieteikumus un par, iespējams, pārāk augstu novērtētu maksājumu likmju piemērošanu, jānorāda, ka tas ir saistīts ar daudzgadu saistībām, kuras tie uzņēmušies saskaņā ar VLAP 2007.–2013. gadam, un ar tiesisko paļāvību, ka strīdīgais apakšpasākums joprojām būs piemērojams.

144    Visbeidzot gan Rumānijas iestāžu, gan attiecīgo saņēmēju rīcību nevar pielīdzināt “ievērojamai” nolaidībai nelikumību vai krāpšanas gadījumu novēršanā. Šajā gadījumā, ņemot vērā Rumānijas iestāžu likumīgi gūto paļāvību par to, ka, piemērojot ar Komisiju 2012. gadā apspriesto aprēķināšanas metodi, tiek ievēroti spēkā esošie noteikumi, nevar tikt identificēta nekāda nelikumība vai krāpšanas gadījums. Proti, maksājumu pieprasījumi “likumīgi” tika iesniegti saskaņā ar spēkā esošo valsts lauku attīstības programmu, un maksājumi “likumīgi” tika veikti, piemērojot likmes, kas paredzētas strīdīgajā apakšpasākumā, kuru iepriekš Komisija bija apstiprinājusi un kurš bija spēkā gan brīdī, kad atbalsta saņēmēji uzņēmās saistības, gan brīdī, kad viņi iesniedza maksājumu pieprasījumu maksājumu aģentūrai.

145    Tā kā tieši Rumānijas iestāžu pieļauto pārkāpumu un nolaidības esamība un smagums, kas izrietēja no pārāk augstu novērtēto maksājumu likmju piemērošanas sistemātiskā rakstura, ir likuši Komisijai pieņemt, ka pastāv finansiāla kaitējuma risks Savienības budžetam saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 7. punkta c) apakšpunktu, un tā kā šajā lietā ir jāizslēdz gan apgalvoto pārkāpumu vai nolaidības “esamība”, gan “to smagums vai sistemātiskais raksturs” (skat. šī sprieduma 142.–144. punktu), korekcijas 25 % apmērā piemērošana savukārt ir nepamatota, ņemot vērā minēto pantu kopsakarā ar Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai.

146    Tātad Komisija ir pieļāvusi kļūdu juridiskajā kvalifikācijā, pamatojoties uz Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. panta 7. punkta c) apakšpunktu kopsakarā ar Pamatnostādnēm finanšu korekciju aprēķināšanai, lai pamatotu 25 % likmes kā vienotas korekcijas likmes piemērošanu.

147    Turklāt, kā pamatoti apgalvo Rumānija, pirmajā revīzijā Komisija pārkāpumus saistībā ar strīdīgā apakšpasākuma aprēķināšanas metodi un tās finanšu rezultātu vienlaikus bija kvalificējusi kā “neatlīdzināmus izdevumus” un “galvenās kontroles neesamību” attiecībā uz atbalsta pieteikuma atbilstības attiecināmības kritērijiem, kuri noteikti Savienības tiesību aktos un definēti VLAP 2007.–2013. gadam, pārbaudēm. Lai gan, kā pamatoti norāda Komisija, lēmums, kas pieņemts pēc pirmās revīzijas, nav izskatāmās lietas priekšmets, tomēr “galvenās kontroles neesamības” kļūdainā juridiskā kvalifikācija pierāda to, ka kopš izmeklēšanas sākuma Komisijai nav izdevies identificēt Rumānijas iestāžu izdarītā pārkāpuma veidu un šajā gadījumā piemērojamo finanšu korekciju.

148    Tāpēc pirmā pamata trešais iebildums ir jāapstiprina un jānospriež, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka finanšu korekcija 25 % apmērā bija pamatota, piemērojot Regulas Nr. 1306/2013 52. pantu, lasot to kopsakarā ar Deleģētās regulas Nr. 907/2014 12. pantu un Pamatnostādņu finanšu korekciju aprēķināšanai 3.2.5. punktu.

149    Ņemot vērā visu iepriekš minēto un nepastāvot vajadzībai izvērtēt ne pirmā pamata pirmo iebildumu, kas attiecas uz Komisijas atbildību saskaņā ar Regulas Nr. 1605/2002 76.–78. pantu, ne pirmā pamata otro iebildumu, kas saistīts ar kļūdu vērtējumā attiecībā uz kompensācijas maksājumu likmju aprēķināšanas metodi, ne arī pirmā pamata sesto iebildumu, kas attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, pirmais pamats ir jāatzīst par pamatotu un līdz ar to prasība ir jāapmierina pilnībā, atceļot apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to no finansējuma ir izslēgti konkrēti izdevumi 18 717 475,08 EUR, kurus Rumānija ir attiecinājusi uz ELFLA par 2017.–2019. finanšu gadu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

150    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

151    Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Rumānijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2020/1734 (2020. gada 18. novembris), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), ciktāl ar to no finansējuma ir izslēgti konkrēti izdevumi 18 717 475,08 EUR, kurus Rumānija ir attiecinājusi uz ELFLA par 2017.–2019. finanšu gadu.

2)      Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni Madise Martín y Pérez de Nanclares

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 18. janvārī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – rumāņu.