VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2023. gada 8. februārī (*)
Enerģētika – Eiropas energoinfrastruktūras – Regula (ES) Nr. 347/2013 – Deleģētā regula, ar ko groza kopīgu interešu projektu sarakstu – LESD 172. panta otrā daļa – Dalībvalsts atteikums dot piekrišanu elektrotīklu starpsavienojuma projektam, lai tam piešķirtu kopīgu interešu projekta statusu – Projekta neiekļaušana grozītajā sarakstā, ko nav izdarījusi Komisija – Pienākums norādīt pamatojumu – Labas pārvaldības princips – Vienlīdzīga attieksme – Tiesiskā drošība – Tiesiskā paļāvība – Samērīgums – Enerģētikas hartas nolīguma 10. pants
Lietā T‑295/20
Aquind Ltd, Volsenda [Wallsend] (Apvienotā Karaliste),
Aquind SAS, Ruāna [Rouen] (Francija),
Aquind Energy Sàrl, Luksemburga (Luksemburga),
ko pārstāv S. Goldberg, C. Davis, J. Bille, solicitors, un E. White, advokāts,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv O. Beynet un B. De Meester, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv J. Möller un S. Costanzo, pārstāvji,
Spānijas Karaliste, ko pārstāv M. Ruiz Sánchez, pārstāve,
un
Francijas Republika, ko pārstāv A.‑L. Desjonquères, A. Daniel, W. Zemamta un R. Bénard, pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], tiesneši P. Škvaržilova‑Pelcla [P. Škvařilová‑Pelzl] un I. Nemms [I. Nõmm] (referents),
sekretāre: I. Kurme, administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu,
pēc 2022. gada 6. septembra tiesas sēdes
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas Aquind Ltd, Aquind SAS un Aquind Energy Sàrl lūdz atcelt Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2020/389 (2019. gada 31. oktobris), ar ko attiecībā uz Savienības kopīgu interešu projektu sarakstu groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 347/2013 (OV 2020, L 74, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītājas ir elektrotīklu starpsavienojuma, kas savieno Apvienotās Karalistes un Francijas elektroenerģijas pārvades sistēmas (turpmāk tekstā – “Aquind starpsavienojuma projekts”), projekta virzītājas.
3 Aquind starpsavienojuma projekts Eiropas Savienības “kopīgu interešu projektu” (turpmāk tekstā – “KIP”) sarakstā tika iekļauts ar Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2018/540 (2017. gada 23. novembris), ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 347/2013 attiecībā uz Savienības kopīgo interešu projektu sarakstu (OV 2018, L 90, 38. lpp.), un tādējādi tika uzskatīts par būtisku nepieciešamās infrastruktūras projektu, lai pabeigtu iekšējā enerģijas tirgus izveidi. Savienības KIP statuss ļauj projektu virzītājiem, pirmkārt, gūt labumu no racionalizētas, koordinētas un paātrinātas atļauju piešķiršanas procedūras, otrkārt, iesniegt kompetentajām valsts regulatīvajām iestādēm pieteikumu par ieguldījumiem un pārrobežu izmaksu sadalījumu tā, lai efektīvi iesaistīto ieguldījumu izmaksas būtu atgūstamas no tīklu lietotājiem, un, treškārt, lūgt finansējumu saskaņā ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu.
4 Ar Deleģēto regulu 2018/540 izveidotais saraksts tika aizstāts ar sarakstu, kas izveidots ar apstrīdēto regulu. Apstrīdētās regulas pielikumā esošajā jaunajā sarakstā Aquind starpsavienojuma projekts ir ietverts to projektu tabulā, kuri vairs netiek uzskatīti par Savienības KIP.
Lietas dalībnieku prasījumi
5 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl ar to no Savienības KIP saraksta ir svītrots Aquind starpsavienojums;
– pakārtoti – atcelt apstrīdēto regulu kopumā;
– piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
6 Komisijas un Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
7 Francijas Republika lūdz Vispārējai tiesai prasību noraidīt.
8 Vācijas Federatīvā Republika lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību vismaz attiecībā uz Enerģētikas hartas nolīguma, kas parakstīts 1994. gada 17. decembrī Lisabonā (OV 1994, L 380, 24. lpp.), 10. panta 1. punktu un precizēt jautājumu par šīs hartas 26. panta nepiemērojamību Savienības iekšējās attiecībās.
Juridiskais pamatojums
9 Prasības pamatojumam prasītājas izvirza septiņus pamatus attiecībā uz, pirmkārt, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi; otrkārt, tādu procesuālo un materiālo prasību pārkāpumu, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 347/2013 (2013. gada 17. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (OV 2013, L 115, 39. lpp.), it īpaši tās 5. panta 8. punktā; treškārt, Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta 1. punkta pārkāpumu; ceturtkārt, labas pārvaldības principu, kas nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantā; piektkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu; sestkārt, samērīguma principa pārkāpumu un, septītkārt, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
10 Vispārējās tiesas ieskatā ceturtais un piektais pamats – attiecīgi par tiesību uz labu pārvaldību un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jāizskata kopsakarā, un trešais pamats par Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta 1. punkta pārkāpumu ir jāizvērtē tikai kā pēdējais.
Par pirmo pamatu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
11 Ar pirmo pamatu prasītājas apgalvo, ka neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu. Aquind starpsavienojuma projekta svītrošana no saraksta neesot izskaidrota nedz apstrīdētajā regulā, nedz ar to saistītajā pamatojuma izklāstā, nedz arī apstrīdētās regulas pielikumā iekļautajā Komisijas dienestu darba dokumentā.
12 Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste un Francijas Republika, apstrīd šo pamatu.
13 Saskaņā ar judikatūru vispirms LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jāatbilst attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (spriedums, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 150. punkts; skat. arī spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 53. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2020. gada 10. jūnijs, Spliethoff’s Bevrachtingskantoor/Komisija, T‑564/15 RENV, nav publicēts, EU:T:2020:252, 108. punkts). It īpaši nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai saprast pret to noteiktā pasākuma apmēru (spriedums, 2018. gada 18. oktobris, Terna/Komisija, T‑387/16, EU:T:2018:699, 53. punkts).
14 Tādējādi interese, kāda var būt prasītājām saņemt paskaidrojumus, arī ir jāņem vērā, ja runa ir par aplūkoto lēmumu pienākuma norādīt pamatojumu apmēra izvērtēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 28. novembris, Portigon/CRU, T‑365/16, EU:T:2019:824, 164. punkts). Proti, pienākums norādīt pamatojumu izriet no tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa. Tādējādi pienākums norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, pirmkārt, ir vērsts uz to, lai sniegtu ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā zinātu, vai lēmums ir pamatots vai varbūt tajā, iespējams, pieļauta kļūda, pamatojoties uz kuru var apstrīdēt tā likumību Savienības tiesā, un, otrkārt, lai Tiesa varētu kontrolēt lēmuma likumību (spriedums, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 462. punkts).
15 Visbeidzot, pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ieinteresētajām personām ļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un Vispārējai tiesai – gūt pietiekamu informāciju pārbaudes veikšanai (spriedums, 2011. gada 13. jūlijs, General Technic‑Otis u.c./Komisija, T‑141/07, T‑142/07, T‑145/07 un T‑146/07, EU:T:2011:363, 302. punkts).
16 Pirmais pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apstākļus.
17 Pirmām kārtām, ir jānosaka, kāds ir pamatojums, kura dēļ Komisija apstrīdētajā regulā nav iekļāvusi Aquind starpsavienojuma projektu kā Savienības KIP, no vienas puses, un kur ir norādīts šis pamatojums, no otras puses.
18 Pirmkārt, apstrīdētās regulas apsvērumos ir ietverts īss Regulas Nr. 347/2013 satura kopsavilkums, kurā ir minētas Komisijas pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Savienības KIP saraksta izveidei, tajā ir atgādināts pienākums reizi divos gados izveidot jaunu sarakstu, un uzsvērts, ka projekti, kas ierosināti iekļaušanai Savienības KIP sarakstā, ir jāizvērtē reģionālajām grupām un šīm grupām ir jāapstiprina attiecīgo projektu atbilstība Regulas Nr. 347/2013 4. pantā noteiktajiem kritērijiem.
19 Apstrīdētajā regulā abos tās pamatojumos ir vispārīga atsauce uz LESD un Regulu Nr. 347/2013.
20 Apstrīdētās regulas 5. apsvērumā ir precizēts, ka “[r]eģionālās grupas reģionālo KIP sarakstu projektus [bija] apstiprinājušas tehniskā līmeņa sanāksmēs” un ka “[n]o [Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER)] saņēmušas atzinumus, kuros atzīts, ka novērtēšanas kritēriju piemērošana un izmaksu/ieguvumu analīze visos reģionos bijusi konsekventa, reģionālo grupu lēmējstruktūras 2019. gada 4. oktobrī pieņēma reģionālos sarakstus.” Tajā ir arī norādīts, ka “[a]tbilstīgi Regulas [..] Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta a) [apakšpunktam] pirms reģionālo sarakstu pieņemšanas visus projektu priekšlikumus apstiprināja tās dalībvalstis, kuru teritorijas šie projekti skar.”
21 Regulas Nr. 347/2013 VII pielikuma A daļā (ar grozījumiem, kas izdarīti ar apstrīdēto regulu) “Savienības [KIP] saraksta veidošanā piemērotie principi” ir ietverts 3. punkts “Projekti, ko vairs neuzskata par KIP [..]”. Šajā 3. punktā Komisija norādīja:
“Vairākus projektus, kas ietilpst ar Regulu (ES) Nr. 1391/2013 un Regulu (ES) 2016/89 izveidotajos Savienības sarakstos, par [Savienības] KIP vairs neuzskata viena vai vairāku šādu iemeslu dēļ:
– projekts jau ir nodots vai drīzumā tiks nodots ekspluatācijā un tādējādi negūtu labumu no Regulas (ES) Nr. 347/2013 noteikumiem,
– saskaņā ar jauniem datiem projekts neatbilst vispārīgajiem kritērijiem,
– virzītājs nav projektu atkārtoti iesniedzis šā Savienības [KIP] saraksta atlases procesā vai
– atlases procesā tas ierindojies zemākā vietā nekā citi pretendējošie KIP.
[..]”
22 Prasītājas pamatoti uzsver, ka no šiem četriem pamatojumiem otrais – “saskaņā ar jauniem datiem projekts neatbilst vispārīgajiem kritērijiem” – ir vienīgais, uz kura varētu balstīt Aquind starpsavienojuma projekta neiekļaušanu Savienības KIP sarakstā.
23 Tomēr otrajā aplūkotajā pamatojumā ietvertais jēdziens “vispārīgi kritēriji” ir diezgan neskaidrs. Nav skaidrs, vai šis jēdziens attiecas tikai uz Regulas Nr. 347/2013 4. panta 1. punktā ietverto jēdzienu – un tālab šajā tiesību normā uzskaitītajiem nosacījumiem, kuriem ir jāatbilst KIP projektiem,– vai arī frāze “vispārīgi kritēriji” papildus iepriekš minētajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem attiecas uz visiem nosacījumiem, kuriem projektam ir jāatbilst, lai to iekļautu Savienības KIP sarakstā.
24 Otrkārt, jāuzsver, ka procesuālajos rakstos Komisija ir norādījusi, ka pamatojums, kura dēļ tā apstrīdētajā regulā nebija iekļāvusi Aquind starpsavienojuma projektu kā Savienības KIP, bija saistīts ar Francijas Republikas atteikumu dot piekrišanu minētā projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā. Tā precizēja, ka Francijas Republika atteikumu pamatoja ar jaudas pārpalikuma risku vairāku projektu esamības vienā un tajā pašā reģionā dēļ un ar to, ka Aquind starpsavienojuma projekts tika uzskatīts par visneskaidrāko projektu. Tomēr Komisija atzīst, ka apstrīdētajā regulā nav nevienas norādes nedz uz Francijas Republikas atteikumu, nedz a fortiori uz pamatojumu, kura dēļ pēdējā minētā atteicās tam dot piekrišanu.
25 Otrām kārtām, tāpēc ir jāpārbauda, vai, neraugoties uz to, ka apstrīdētajā regulā nav skaidri minēts pamatojums, kas saistīts ar Francijas Republikas atteikumu, prasītājas varēja uzzināt iemeslus, kuru dēļ to Aquind starpsavienojuma projekts nebija iekļauts Savienības KIP sarakstā. Tas nozīmē, ka ir jānosaka, vai iepriekš 13. punktā minētās judikatūras izpratnē minētā projekta neiekļaušana sarakstā ir notikusi prasītājām zināmā kontekstā, kas tām ļautu saprast attiecībā uz tām noteiktā pasākuma apjomu un vai var uzskatīt, ka apstrīdētajā regulā bija netiešs pamatojums.
26 Pirmām kārtām, prasītājas nevar neņemt vērā tiesisko regulējumu, kurā tika pieņemta apstrīdētā regula. Minēto tiesisko regulējumu raksturo LESD 172. panta otrā daļa, kurā ir paredzēts, ka pamatnostādnēm un KIP, kas attiecas uz kādas dalībvalsts teritoriju, ir jāsaņem tās piekrišana. Tiesisko regulējumu raksturo arī Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunkts, kurā ir paredzēta nepieciešamība attiecīgajām dalībvalstīm dot piekrišanu katram atsevišķam KIP priekšlikumam, kad grupa veido savu reģionālo sarakstu, un Regulas Nr. 347/2013 3. panta 4. punkta pirmā daļa, kurā būtībā ir paredzēts, ka Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētus aktus, kuros ir noteikts Savienības KIP saraksts, ar nosacījumu, ka attiecīgā dalībvalsts, uz kuras teritoriju attiecas KIP, dod piekrišanu.
27 Otrām kārtām, attiecībā uz apstrīdētās regulas pieņemšanas faktiskajiem apstākļiem jāatgādina, ka minētā regula Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta 2020. gada 11. martā. Tomēr vairāki apstākļi ļauj secināt, ka prasītājas pirms minētās publikācijas bija iepazinušās ar Francijas Republikas paustajām iebildēm par Aquind starpsavienojuma projektu, kā arī in fine par tās atteikumu dot piekrišanu šim projektam.
28 Vispirms prasītājām adresētajā 2019. gada 11. jūlija vēstulē Komisija tās informēja, ka Francijas Republika 2019. gada 5. jūlija reģionālās grupas tehniskā līmeņa sanāksmē ir izteikusi iebildes par Aquind starpsavienojuma projektu un tām ierosināja sazināties ar attiecīgo ministriju, lai iegūtu detalizētāku informāciju.
29 Pēc tam Eiropas Parlamenta Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas 2019. gada 5. decembra sanāksmē par enerģētikas jautājumiem atbildīgais Komisijas pārstāvis atbildēja uz jautājumu, ko bija uzdevuši divi Parlamenta locekļi, kuri ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgie, saistībā ar iemesliem, kuru dēļ Aquind starpsavienojuma projekts tika svītrots no Savienības KIP saraksta. Par enerģētikas jautājumiem atbildīgais Komisijas pārstāvis norādīja, ka, pirmkārt, Francijas Republikas ieskatā četri projekti, kas savieno Apvienoto Karalisti un Franciju, izraisa jaudas pārpalikumu, otrkārt, šīs dalībvalsts ieskatā Aquind starpsavienojuma projekts tika uzskatīts par visneskaidrāko projektu, un, treškārt, šī dalībvalsts minētā iemesla dēļ ir lūgusi, lai attiecīgais projekts netiktu iekļauts jaunajā KIP sarakstā. Par enerģētikas jautājumiem atbildīgais Komisijas pārstāvis precizēja, ka dalībvalstīm ir tiesības dot piekrišanu projektiem, kas attiecas uz to teritoriju, un Komisijai ir pienākums ievērot šīs tiesības.
30 Atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu prasītājas atzīst, ka tās ir iepazinušās ar atbildi, ko sniedza par enerģētikas jautājumiem atbildīgais Komisijas pārstāvis sanāksmes dienā, proti, 2019. gada 5. decembrī.
31 Visbeidzot, atbildot uz citu Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, prasītājas norādīja, ka, atbildē uz 2019. gada 24. oktobra vēstuli Komisijas Enerģētikas ģenerāldirektorāta (ĢD) ģenerāldirektora vietnieks 2020. gada 20. februāra vēstulē tām norādīja, ka Komisija nebija pilnvarota iekļaut projektus Savienības KIP sarakstā, pēc tam, kad reģionālās grupas bija pieņēmušas lēmumus, un piebilda, ka Francijas Republika ir izteikusi iebildumu pret Aquind starpsavienojuma projektu.
32 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājas ir iepazinušās ar pamatojumu, kura dēļ Komisija Savienības KIP sarakstā apstrīdētajā regulā nav iekļāvusi Aquind starpsavienojuma projektu, jo šis pamatojums bija saistīts ar to, ka Francijas Republika nebija devusi piekrišanu minētajam projektam. Turklāt tās varēja norādīt, ka šīs dalībvalsts ieskatā esot jaudas pārpalikuma risks vairāku projektu pastāvēšanas dēļ un Aquind starpsavienojuma projekts bija visneskaidrākais.
33 Treškārt, ir jāizvērtē prasītāju arguments, saskaņā ar kuru pamatojums saistībā ar Francijas Republikas atteikumu dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā un šīs dalībvalsts skaidrojumi par jaudas pārpalikuma risku un to, ka attiecīgais projekts bija visneskaidrākais, nav pietiekami. Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija nevarēja aprobežoties ar šādu pamatojumu, bet tai bija jāpieprasa attiecīgajai dalībvalstij vēl vairāk pamatot savu atteikumu.
34 Lai noteiktu, vai iepriekš 32. punktā atgādinātais pamatojums ir pietiekams, vispirms ir jānoskaidro, kāds ir nepieciešamais pamatojuma līmenis, kad tiek izlemts par starpsavienojuma projekta iekļaušanu vai neiekļaušanu Savienības KIP sarakstā.
35 Izskatot šo jautājumu, ir jānoskaidro jautājums par attiecīgo dalībvalstu un Komisijas pilnvaru sadali un apjomu Savienības KIP sarakstu pieņemšanas procesā. Proti, prasītājas apgalvo, ka LESD 172. panta otrajā daļā dalībvalstīm nav piešķirtas pilnīgi brīvas veto tiesības attiecībā uz KIP iekļaušanu Savienības sarakstā un Komisijai, piemērojot Regulu Nr. 347/2013, ir rīcības brīvība pieņemt Savienības KIP sarakstu. Savukārt Komisija apgalvo, ka tā nevarēja iekļaut Aquind starpsavienojuma projektu Savienības KIP sarakstā, jo tās ieskatā nevar neievērot dalībvalsts atteikumu dot piekrišanu.
36 Šajā ziņā jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums un mērķi, bet arī tās konteksts, kā arī visas Savienības tiesību normas (skat. spriedumu, 2019. gada 8. jūlijs, Komisija/Beļģija (LESD 260. panta 3. punkts – Ātrdarbīgi tīkli), C‑543/17, EU:C:2019:573, 49. punkts un tajā minētā judikatūra; rīkojumu, 2019. gada 24. oktobris, Liaño Reig/CRU, T‑557/17, nav publicēts, EU:T:2019:771, 59. punkts).
37 Attiecībā uz LESD 172. panta otrās daļas formulējumu, jānorāda, ka tā gramatiskā interpretācija skaidri liecina par labu Komisijas nostājai. Proti, šo tiesību normas formulējumu nekādā ziņā nevar interpretēt vairākos veidos un tālab tas nerada nekādas interpretācijas grūtības.
38 Ņemot vērā LESD 172. panta otrās daļas skaidro formulējumu, jāuzskata, ka ar to attiecīgajai dalībvalstij ir piešķirta rīcības brīvība, proti, plaša rīcības brīvība, lai dotu vai atteiktos dot piekrišanu projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā.
39 To apstiprina LESD 172. panta otrās daļas teleoloģiskā un kontekstuālā interpretācija. Proti, likumdevēja izvēle ieviest veto tiesību veidu par labu attiecīgajai dalībvalstij ir izskaidrojama ar to, ka Eiropas komunikāciju tīklu politikā ir integrēti teritoriālie aspekti un tātad zināmā mērā tā skar teritorijas plānojumu, kas ir joma, uz kuru tradicionāli attiecas dalībvalstu suverenitāte (ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumi lietā Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑121/14, EU:C:2015:526, 157. un 158. punkts).
40 Turklāt tāda ir arī Regulas Nr. 347/2013 tiesību normu, kas atgādinātas šī sprieduma 26. punktā, nozīme. Tālab un pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisijai nebija tiesību neņemt vērā šo atteikumu dot piekrišanu.
41 Ņemot vērā dalībvalsts rīcības brīvību, ir jānosaka, kādā mērā tās atteikums ir jāpamato. Šajā ziņā Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunktā un III pielikuma 2. daļas 10. punktā ir norādīts, ka tad, kad grupa veido savu reģionālo sarakstu, attiecīgajai dalībvalstij, kura atsakās dot piekrišanu projektam, ir jānorāda šī atteikuma pamatojums minētajai reģionālajai grupai. Šajās tiesību normās ir precizēts, ka attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūra var izvērtēt minēto atteikuma pamatojumu pēc šīs reģionālās grupas “kādas citas dalībvalsts lūguma”. Tādējādi likumdevējs ir paudis savu gribu, ka LESD 172. panta otrās daļas turpinātībā jautājums par atteikumu dot piekrišanu projektam, kas tam liedz piešķirt Savienības KIP statusu, ir attiecīgo dalībvalstu kompetencē.
42 Šajā lietā tehnisko lēmējstruktūru un augstākā līmeņa lēmējstruktūras sanāksmes protokolā ir norādīts, ka Francijas Republika bija pamatojusi atteikumu dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma iekļaušanai KIP ceturtajā sarakstā un neviena attiecīgās reģionālās grupas dalībvalsts nav pieprasījusi šī pamatojuma pārbaudi.
43 Tādējādi Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, minot Francijas Republikas atteikumu dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā. Tāpat tai nevar pārmest, ka tā nav lūgusi Francijas Republiku izskaidrot minētā atteikuma detalizētu pamatojumu. Šajā ziņā Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunkts un III pielikuma 2. daļas 10. punkts tai liedz jebkādā veidā iejaukties Francijas Republikas norādītajā pamatojumā. Jāpiebilst, ka prasītājas nav atsaukušās uz šo tiesību normu prettiesiskumu un tādējādi tās nevar pārmest Komisijai, ka tā nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, pat ja tā tiesību normas ir izpildījusi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 26. septembris, Raffinerie Heide/Komisija, T‑631/13, nav publicēts, EU:T:2014:830, 41.–44. punkts, un ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietās DK Recycling und Roheisen/Komisija, Arctic Paper Mochenwangen/Komisija, Raffinerie Heide/Komisija un Romonta/Komisija, C‑540/14 P, C‑551/14 P, C‑564/14 P un C‑565/14 P, EU:C:2016:147, 90. un 91. punkts).
44 Šajā kontekstā Regulas Nr. 347/2013 3. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts, ka “lēmumu pieņemšanas pilnvaras grupās ir tikai dalībvalstīm un Komisijai, kuras šajā nolūkā dēvē par [attiecīgo reģionālo] grupu lēmējstruktūru”, kā arī Regulas Nr. 347/2013 3. panta 4. punkts un 16. pants, ar kuriem Komisija ir pilnvarota pieņemt apstrīdēto regulu, nevar interpretē tādējādi, ka Komisija būtu atbildīga par iespējamu dalībvalsts pieļautu nelikumību, jo tā atsakās dot piekrišanu projektam un tālab tai būtu jāatbild par iespējamu pienākuma norādīt pamatojuma pārkāpumu, ko pieļāvusi minētā dalībvalsts. Proti, šāda pieeja būtu pretrunā noteikumiem, kas nosaka kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm un Komisiju, kā tas ir paredzēts LESD 172. pantā un atgādināts Regulā Nr. 347/2013.
45 Tālab jāsecina, ka Komisija ir juridiski pietiekami pamatojusi apstrīdēto regulu, un tādējādi pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu attiecībā uz Regulā Nr. 347/2013, it īpaši tās 5. panta 8. punktā, paredzēto procesuālo un materiālo prasību pārkāpumu
46 Ar otro pamatu prasītājas apgalvo, ka neesot ievērotas procesuālās un materiālās tiesību normas. Šajā pamatā būtībā ir ietverti pieci iebildumi.
47 Komisija, kuru šajā ziņā atbalsta Spānijas Karaliste un Francijas Republika, apstrīd šos iebildumus un pamatu kopumā.
48 Ar pirmo iebildumu prasītājas apgalvo, ka Komisijai kā iestādei, kas ir atbildīga par apstrīdētās regulas pieņemšanu, esot bijis jānodrošina, lai Savienības KIP saraksts tiktu izveidots saskaņā ar visām atbilstošajām tiesiskām prasībām. Tās ieskatā Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punktu, jo vairāku iemeslu dēļ nav ievērota šīs pašas regulas III.2. pielikumā noteiktā procedūra.
49 Pirmkārt, prasītājas atsaucas uz to, ka ACER norādīja – ņemot vērā vairākus trūkumus tai sniegtajā informācijā, tā nevarēja sniegt atzinumu par kritēriju vienveidīgu piemērošanu un izmaksu/ieguvumu analīzi starp reģioniem. Tomēr prasītājas nenorāda, kādā ziņā ACER atzinumā ietvertie apsvērumi faktiski ietekmētu apstrīdētās regulas tiesiskumu saistībā ar Aquind starpsavienojuma projektu.
50 Proti, Komisija nevarēja iekļaut Aquind starpsavienojuma projektu jaunajā Savienības KIP sarakstā, pamatojoties uz to, ka Francijas Republika nebija tam devusi piekrišanu, jo šī dalībvalsts ieskatā pastāvēja jaudas pārpalikuma risks un Aquind starpsavienojuma projekts tika uzskatīts par visneskaidrāko. Tātad jautājums par kritēriju vienveidīgu piemērošanu un izmaksu/ieguvumu analīzi starp reģioniem nekādi neietekmē lēmumu neiekļaut minēto projektu Savienības KIP sarakstā.
51 Otrkārt, prasītāju arguments, ka attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūra un Komisija esot pārkāpušas Regulas Nr. 347/2013 III pielikuma 2. daļas 13. punkta prasības, jo tās neesot ņēmušas vērā ACER atzinumu par novērtēšanas kritēriju konsekventu piemērošanu un izmaksu/ieguvumu analīzi starp reģioniem, neesot nedz skaidrs, nedz pamatots.
52 Vispirms apstrīdētās regulas 5. apsvērumā vispārīgi ir norādīts, ka attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūra, pieņemot galīgo reģionālo sarakstu, ir ņēmusi vērā ACER atzinumu. Turklāt ACER atzinumā ir ietverta A.4.1.3. iedaļa, kas it īpaši ir veltīta Aquind starpsavienojuma projektam, kurā ir konstatētas atšķirības starp Francijas Republikas un Apvienotās Karalistes regulatīvajām iestādēm un pamatojums, kura dēļ Francijas regulatīvā iestāde, proti, Enerģētikas regulēšanas komisija (CRE), iebilda pret minētā projekta iekļaušanu galīgajā reģionālajā sarakstā. Visbeidzot, tomēr ir jāatgādina, ka Francijas Republika atteicās dot piekrišanu minētajam projektam tāda pamatojuma dēļ, kas saistīts ar jaudas pārpalikuma risku, un to, ka Aquind starpsavienojuma projekts tika uzskatīts par visneskaidrāko, ka attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūrai un Komisijai šis atteikums bija saistošs un ka šādos apstākļos tām nevar pārmest ACER atzinuma neņemšanu vērā.
53 Treškārt, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav nodrošinājusi konsekvenci starp reģioniem atbilstoši Regulas Nr. 347/2013 3. panta 5. punkta b) apakšpunktam, būtībā apgalvodama, ka ievērojams skaits projektu, kas bija nedaudz progresējuši vai regulāri tikuši pārprogrammēti, bija iekļauti Savienības KIP sarakstā un tālab apgalvojums, saskaņā ar kuru Aquind starpsavienojuma projekts bija visneskaidrākais, nav šķērslis to atzīt par Savienības KIP.
54 Šim argumentam nevar piekrist. Prasītājas vienīgi atkārto ACER atzinuma saturu šajā jautājumā, bet nav pierādījušas, ka tas varētu likt apšaubīt apstrīdētās regulas tiesiskumu attiecībā uz Aquind starpsavienojuma projektu.
55 Jāuzsver, ka Komisijai bija jāņem vērā Francijas Republikas atteikums dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā un ka tā nevarēja apstrīdēt pamatojumu, saskaņā ar kuru minētais projekts bija visneskaidrākais. Šajā ziņā jāatgādina, ka Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunktā ir paredzēts –, “kad grupa gatavo reģionālo sarakstu: katram atsevišķam kopīgu interešu projekta priekšlikumam ir vajadzīgs to dalībvalstu apstiprinājums, uz kuru teritoriju šis projekts attiecas”, un ka, “ja dalībvalsts nolemj apstiprinājumu nesniegt, tā attiecīgajai [reģionālajai] grupai iesniedz sava lēmuma pamatojumu”. Šīs pašas regulas III pielikuma 2. daļas 10. punktā ir precizēts, ka tad, ja šīs reģionālās grupas dalībvalsts to lūdz, minētās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūrai ir jāpārbauda minētais pamatojums. Tātad Komisijai nebija tiesību pieprasīt, lai tiktu pārbaudīts Francijas Republikas norādītais pamatojums, un tādējādi tā šajā ziņā nav pieļāvusi nekādu kļūdu. Šajā lietā neviena dalībvalsts nav pieteikusies, lai lūgtu Francijas Republikai sniegt skaidrojumus par atteikuma pamatojumu.
56 Pieņemot – kā to apgalvo prasītājas –, ka Francijas Republikas konstatētais, saskaņā ar kuru Aquind starpsavienojuma projekts bija visneskaidrākais, izriet no kļūdas vērtējumā, Komisijas kompetencē nebija to labot, tāpat kā Vispārējās tiesas kompetencē nav pašai izskatīt šo jautājumu. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka tiesas sēdē Francijas Republika – un prasītājas to nav apstrīdējušas – norādīja, ka tās atteikums dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā tika apstrīdēts tribunal administratif de Paris [Parīzes Administratīvajā tiesā] (Francija).
57 Saistībā ar otro iebildumu prasītājas pārmet reģionālajai grupai, ka tā ir pārkāpusi Regulas Nr. 347/2013 3. panta 2. punktu, jo tā neesot pieņēmusi reglamentu.
58 Regulas Nr. 347/2013 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka katra reģionālā grupa pieņem savu reglamentu, ņemot vērā III pielikumā izklāstītos noteikumus. Tomēr no dokumentiem, ko prasītājas pašas iesniedza lietā, izriet, ka iekšējās kārtības reglaments tika pieņemts kā vairāku reģionālo gāzes un elektroenerģijas grupu pilnvarojums, tostarp “Jūras elektrotīklu ziemeļu jūrās” [grupas], proti, koridora un prioritārās zonas, kā arī ģeogrāfiskā pārklājuma, kurā ietilpst Aquind starpsavienojuma projekts. Prasītājas pašas norāda, ka tās varēja iepazīties ar šo reglamentu, izmantojot Savienības KIP portālu, un varēja to lejupielādēt.
59 Tam, ka reglamentā bija ietverta norāde “Draft”, šajā ziņā nav nekādas nozīmes. Proti, rakstveida apsvērumos prasītājas pašas atzina, ka, neraugoties uz iepriekš minēto atsauci, viņas ļoti labi zināja, ka šī ir reglamenta galīgā redakcija, par ko liecina fakts, ka elektroniskās datnes nosaukumā ir vārds “Final”. Šādos apstākļos tās nevar aprobežoties ar neskaidru un nepamatotu apgalvojumu, ka reģionālā “Jūras elektrotīklu ziemeļu jūrās” grupa nav pieņēmusi reglamentu un tālab process neesot pārskatāms un tādējādi neesot sniegtas minimālās garantijas.
60 Trešais iebildums ir balstīts uz to, ka kavējumi Aquind starpsavienojuma projekta īstenošanā nevar būt iemesls, lai pamatotu šī projekta neiekļaušanu Savienības KIP sarakstā. Prasītājas apgalvo, ka reģionālā grupa jau esot izskatījusi šo jautājumu, neesot konstatējusi nekādas problēmas, kas būtu saistītas ar minēto kavēšanos, un turklāt neesot tās aicinājusi norādīt pamatojumu šajā jautājumā.
61 Šis iebildums nav pamatots. Proti, Francijas Republika nav norādījusi kavējumus Aquind starpsavienojuma projekta īstenošanā kā pamatojumu, lai reģionālās “Jūras elektrotīklu ziemeļu jūrās” grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūra atteiktu dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projektam.
62 Protams, no ACER 2019. gada 25. septembra atzinuma izriet, ka CRE ir minējusi kavējumu Aquind starpsavienojuma projekta īstenošanā un ka tas ir viens no pamatojumiem, kālab minētā CRE iebilda pret šī projekta iekļaušanu Savienības KIP sarakstā. Tomēr, kā pamatoti uzsver Komisija, valsts regulatīvās iestādes nostāju nevar interpretēt kā dalībvalsts nostāju attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūrā. Turklāt ne no viena dokumenta neizriet, ka Francijas Republika būtu akceptējusi minētās valsts regulatīvās iestādes norādīto pamatojumu.
63 Šī iemesla dēļ nav nozīmes arī prasītāju argumentam, saskaņā ar kuru “Jūras elektrotīklu ziemeļu jūrās” reģionālās grupas 2019. gada 28. maija sanāksmē nebija apsvērumu par Aquind starpsavienojuma projekta īstenošanas kavējumu, un par to prasītājas netika aicinātas iesniegt attaisnojumu.
64 Saistībā ar ceturto iebildumu, kas attiecas uz pretrunām un neprecizitātēm Artelys pētījumā par izmaksu/ieguvumu analīzi, tam tāpat kā trešajam iebildumam nav nozīmes.
65 Proti, iemesls, kura dēļ Komisija apstrīdētajā regulā nav iekļāvusi Aquind starpsavienojuma projektu, pamatā ir Francijas Republikas iebildums pret minēto projektu, kas ir balstīts uz pamatojuma, kurš nav saistīts ar Artelys pētījumu. Šajā ziņā no ACER 2019. gada 25. septembra atzinuma A.4.1.3. punkta izriet, ka tostarp uz šo pētījumu, lai attaisnotu savu iebildumu pret Aquind starpsavienojuma projektu, ir balstījusies nevis Francijas Republika, bet CRE.
66 Ar piekto iebildumu prasītājas apgalvo, ka Aquind [starpsavienojuma] projektu no Savienības KIP saraksta varēja svītrot tikai Regulas Nr. 347/2013 5. panta 8. punktā paredzētajā gadījumā. Tās apgalvo, ka Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta a) apakšpunktā dalībvalstij, kas atsaka dot piekrišanu KIP individuālam priekšlikumam, ir noteikts pienākums norādīt šī atteikuma “pamatojumu”, tālab tās lēmums nevar būt tīri patvaļīgs. Tomēr tā konstatē, ka Francijas Republika nav pamatojusi savu atteikumu dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projektam, un Komisija tādējādi, šķiet, ir uzskatījusi, ka projekta svītrošana bija iespējama cita pamatojuma, nevis Regulas Nr. 347/2013 5. panta 8. punktā paredzētā dēļ, proti, ka projektu vairs neatbalsta dalībvalsts, kuras teritorijā tas bija jāīsteno.
67 Pirmkārt, Regulas Nr. 347/2013 5. panta 8. punktā ir paredzēti tikai gadījumi, kad no tās tiek svītrots projekts, kurš jau ir iekļauts Savienības KIP sarakstā, proti, ja projekts minētajā sarakstā tika iekļauts, balstoties uz nepareizu informāciju, kas bija noteicošais iekļaušanas faktors, vai projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem. Tātad šī tiesību norma neattiecas uz projektu iekļaušanu jaunajā sarakstā ik pēc diviem gadiem.
68 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Aquind starpsavienojuma projekts tika nevis “svītrots” no Savienības KIP saraksta, bet gan netika iekļauts jaunajā sarakstā pēdējā minētā izveides procedūras beigās. Tālab Regulas Nr. 347/2013 5. panta 8. punktam šajā lietā nav nozīmes.
69 Šis secinājums ir apstiprināts Regulas Nr. 347/2013 24. apsvērumā. Tajā nepārprotami ir norādīts, ka ik pēc diviem gadiem tiek izveidots “jauns” Savienības KIP saraksts, ka esošie KIP, kas iekļaujami jaunajā Savienības KIP sarakstā, ir pakļauti tādai pašai atlases procedūrai kā Savienības KIP sarakstu izveidei piedāvātie projekti, un ka tie projekti, kuri vairs neatbilst minētajā regulā noteiktajiem atbilstošajiem kritērijiem un prasībām, nav jāiekļauj jaunajā Savienības KIP sarakstā. Tādējādi projektiem, kuri jau ir tikuši iekļauti iepriekšējā Savienības KIP sarakstā, nav nekādu priekšrocību salīdzinājumā ar jaunajiem projektiem. Regulas Nr. 347/2013 24. apsvērumā ir tikai pragmatiski pieminēts, norādot, ka lai vecajiem projektiem pēc iespējas mazinātu administratīvo slogu, cik vien iespējams, ir jāizmanto iepriekš iesniegtā informācija un jāņem vērā šo veco projektu virzītāju gada ziņojumi.
70 Otrkārt, prasītājas veltīgi atsaucas uz Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, lai apgalvotu, ka dalībvalsts veto tiesības iekļaut projektu Savienības KIP sarakstā ir ierobežotas tikai ar minētā projekta pirmo iekļaušanu šajā sarakstā.
71 Proti, Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunktā ir paredzēts –, “kad grupa gatavo reģionālo sarakstu: katram atsevišķam [KIP] priekšlikumam ir vajadzīgs to dalībvalstu apstiprinājums, uz kuru teritoriju šis projekts attiecas”, un ka tad, “ja dalībvalsts nolemj apstiprinājumu nesniegt, tā attiecīgajai grupai iesniedz sava lēmuma pamatojumu”. Šīs pašas regulas III pielikuma 2. daļas 10. punktā ir precizēts, ka tad, ja grupas dalībvalsts to lūdz, attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūrai ir jāpārbauda minētais pamatojums.
72 Šajās Regulas Nr. 347/2013 tiesību normās nav nošķirts, vai tiek lūgts projektu pirmo reizi iekļaut sarakstā vai tas jau ir bijis iekļauts iepriekšējā sarakstā. Tālab tās ir piemērojamas, sagatavojot katru jaunu sarakstu, un attiecas uz jebkuru projektu, pret kuru iebilst kāda dalībvalsts.
73 Tas, ka dalībvalstij ir jānorāda projekta atteikuma dot piekrišanu pamatojums un attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūrai tas ir jāizvērtē pēc minētās grupas citas dalībvalsts lūguma, tomēr nenozīmē, ka dalībvalsts veto tiesības var tikt īstenotas, tikai pamatojoties uz Regulā Nr. 347/2013 paredzētu kritēriju. Pirmkārt, dalībvalstij saskaņā ar LESD 172. panta otro daļu ir rīcības brīvība nedot piekrišanu projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā. Otrkārt, šajā ziņā nedz no Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunkta, nedz arī no citām šīs pašas regulas tiesību normām neizriet, ka “pamatojums”, kura dēļ dalībvalsts var nedot piekrišanu, attiektos tikai uz gadījumiem, kuros tiek konstatēta neatbilstība tieši Regulai Nr. 347/2013 vai Savienības tiesībām kopumā.
74 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nav noticis Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunkta pārkāpums, jo Komisija šajā lietā pamatoti konstatēja, ka Francijas Republika bija norādījusi pamatojumu nepiekrist tam, ka Aquind starpsavienojuma projekts tiek iekļauts Savienības KIP sarakstā. Tehnisko lēmējstruktūru un attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūras sanāksmes attiecīgajos protokolos ir minēts, ka Francijas Republika uzskatīja, ka četri starpsavienojuma projekti, kas savieno Franciju un Apvienoto Karalisti, izraisīja jaudas pārpalikumu un ka Aquind starpsavienojuma projekts bija visneskaidrākais no tiem.
75 No iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.
Par ceturto un piekto pamatu – attiecīgi tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
76 Ceturtais un piektais pamats ir attiecīgi par tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Prasītājas apgalvo, ka Komisijas uzdevums ir grozīt Savienības KIP sarakstu un tātad tai ir tiesības un pienākums nodrošināt labas pārvaldības un vienlīdzīgas attieksmes principu, kā arī citu Savienības tiesību vispārējo principu ievērošanu. Prasītājas uzsver, ka tām nav bijusi iespēja tikt uzklausītām tehniskās lēmējstruktūras vai augstākā līmeņa lēmējstruktūras sanāksmēs. Tās arī apgalvo, ka Komisijai kā visu “lēmējstruktūru” dalībniecei ir jāpieņem Savienības KIP saraksts saskaņā ar likumdošanas pilnvaru deleģējumu un tādējādi tā varot grozīt iestāžu piedāvātos reģionālos sarakstus.
77 Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste un Francijas Republika, apstrīd ceturto un piekto pamatu.
78 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka tiesības uz labu pārvaldību ir viena no garantijām, ko Savienības tiesību sistēma sniedz administratīvajos procesos, un tās ir nostiprinātas Hartas 41. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. novembris, Alfamicro/Komisija, T‑831/14, nav publicēts, EU:T:2017:804, 165. punkts un tajā minētā judikatūra). Hartas 41. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”. Hartas 41. panta 2. punktā ir noteikts, ka tiesības uz labu pārvaldību ietver tostarp ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt.
79 Turklāt Komisijai ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes jeb diskriminācijas aizlieguma princips, kas nosaka, ka pret līdzīgām situācijām nevar attiekties atšķirīgi un pret dažādām situācijām nevar attiekties vienādi, ja vien šādai pieejai nav objektīva pamata (spriedums, 2010. gada 15. aprīlis, Gualtieri/Komisija, C‑485/08 P, EU:C:2010:188, 70. punkts). Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai ir jābūt saskaņā ar tiesiskuma principa ievērošanu (spriedums, 2013. gada 17. janvāris, Gollnisch/Parlaments, T‑346/11 un T‑347/11, EU:T:2013:23, 109. punkts).
80 Otrkārt, ceturtā un piektā pamata vērtējumā ir jānosaka, kāds uzdevums ar Regulu Nr. 347/2013 ir katram no projektu priekšlikumu iekļaušanas Savienības KIP sarakstā procedūras dalībniekiem, kā arī minētās procedūras norisei.
81 Pirmkārt, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punktā, attiecīgajai reģionālajai grupai ir jāveido KIP priekšlikumu reģionālais saraksts. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka katrā attiecīgajā grupā ir pārstāvji no dalībvalstīm, valstu regulatīvajām iestādēm, pārvades sistēmu operatoriem, kā arī pārstāvji no Komisijas, ACER un elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla (skat. Regulas Nr. 347/2013 III pielikuma 1. daļas 1. punktu).
82 Projekta virzītāji, kuru projekti varētu tikt atlasīti kā KIP un kuri vēlas iegūt šādu statusu, grupai iesniedz pieteikumu, lai projekts tiktu izraudzīts par KIP (skat. Regulas Nr. 347/2013 III pielikuma 2. daļas 1. punktu). Attiecībā uz ierosinātajiem projektiem, piemēram, elektroenerģijas starpsavienojuma projektiem, valsts regulatīvās iestādes un vajadzības gadījumā ACER pārbauda, cik konsekventi tiek piemēroti kritēriji un izmaksu un ieguvumu analīzes metodoloģija, novērtē to pārrobežu nozīmi un iesniedz grupai tās novērtējumu (skat. Regulas Nr. 347/2013 III pielikuma 2. daļas 7. punktu).
83 Jāatgādina, ka tiesiskajā regulējumā būtībā ir paredzēts, ka, veidojot Savienības KIP priekšlikumu reģionālo sarakstu, attiecīgajai reģionālajai grupai ir jāņem vērā, ka katram atsevišķam KIP priekšlikumam ir nepieciešama to dalībvalstu piekrišana, uz kuru teritoriju šis projekts attiecas. Dalībvalsts, kura nolemj nedot piekrišanu, attiecīgajai grupai iesniedz sava lēmuma pamatojumu [skat. Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunktu]. Šajā kontekstā ir paredzēts – tad, ja grupas dalībvalsts to lūdz, minētās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūrai būs jāizvērtē pamatojums, ko dalībvalsts norādījusi, lai attaisnotu piekrišanas nedošanu kopīgu interešu projektam, kurš attiecas uz tās teritoriju (skat. Regulas Nr. 347/2013 III pielikuma 2. daļas 10. punktu).
84 Grupas izstrādātais projektu priekšlikumu reģionālo sarakstu plāns tiek paziņots ACER. Tā izvērtē minēto sarakstu plānu un sniedz atzinumu par to, tostarp par kritēriju un izmaksu/ieguvumu analīzes saskanīgu piemērošanu reģionos [skat. Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunktu un III pielikuma 2. daļas 12. punktu].
85 Pēc ACER atzinuma attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūra “pieņem” Savienības KIP priekšlikumu galīgo reģionālo sarakstu, pamatojoties uz grupas ierosinājumu un ņemot vērā ACER atzinumu un kompetento valsts regulatīvo iestāžu vērtējumu. Minētā struktūra galīgo reģionālo sarakstu iesniedz Komisijai.
86 Saskaņā ar pilnvaru deleģēšanu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, kuros ir noteikts Savienības KIP saraksts. Tomēr Regulas Nr. 347/2013 23. apsvērumā ir norādīts, ka Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt un pārskatīt šo sarakstu saskaņā ar LESD 290. pantu, “tomēr ievērojot dalībvalstu tiesības apstiprināt [Savienības KIP], kas saistīti ar to teritoriju”. Šajā ziņā šīs regulas 3. panta 4. punkta pirmajā daļā ir atgādināts, ka pilnvaras pieņemt tiesību aktu, kurā ir noteikts Savienības KIP saraksts, tiek īstenotas, “ņemot vērā [LESD] 172. panta [otro] daļu”. LESD 172. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka par Savienības KIP, kuri attiecas uz kādas dalībvalsts teritoriju, ir jāsaņem attiecīgās dalībvalsts piekrišana.
87 Otrkārt, no Regulā Nr. 347/2013 paredzētās procedūras dažādo posmu apraksta var izdarīt šādus secinājumus.
88 Vispirms – nedz attiecīgās reģionālās grupas tehniskā lēmējstruktūra (kura gatavo Savienības KIP priekšlikumu reģionālo sarakstu), nedz šīs reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūra (kura pieņem Savienības KIP priekšlikumu reģionālo sarakstu), nedz arī Komisija (kura pieņem deleģēto aktu, ar kuru galīgi nosaka Savienības KIP sarakstu), šajos sarakstos nevar iekļaut atsevišķu projekta priekšlikumu, par kuru nav saņemta tās dalībvalsts piekrišana, kuras teritorijā projekts ir jāīsteno.
89 Turklāt, kā izriet no iepriekš minētā, Komisijai nav rīcības brīvības veidot Savienības KIP galīgo sarakstu, pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītājas.
90 Proti, Komisijai deleģētās pilnvaras, kas piešķirtas ar Regulas Nr. 347/2013 3. panta 4. punktu un 16. pantu, apvienojumā ar pilnvarām galīgi pieņemt Savienības KIP sarakstu, ir jāīsteno, pamatojoties tikai uz LESD un Regulas Nr. 347/2013 tiesību normām. Tomēr, kā jau tika uzsvērts šī sprieduma 86. punktā, Komisijas pilnvaras pieņemt deleģētus aktus tiek īstenotas, “ņemot vērā LESD 172. panta otro daļu”. Tādējādi Komisijai nav nekādu pilnvaru attiecīgajā sarakstā iekļaut projektu, kam kāda dalībvalsts, kuras teritorijā minētais projekts bija jāīsteno, nav devusi piekrišanu.
91 Tādā pašā nozīmē gan no Regulas Nr. 347/2013 3. panta 4. punkta otrās daļas, gan no 3. panta 5. punkta izriet, ka uzdevums ik pēc diviem gadiem nodrošināt Savienības KIP saraksta izveidi un pieņemt minēto sarakstu, kas jādara Komisijai, tiek veikts, “pamatojoties uz” Savienības KIP priekšlikumu “reģionālajiem sarakstiem”.
92 Saskaņā ar šo uzdevumu Komisijas kompetences ir precīzi definētas kā tādas, kas “nodrošina, ka [Savienības KIP sarakstos] tiek iekļauti tikai tie projekti, kas atbilst [Regulas Nr. 347/2013] 4. pantā minētajiem kritērijiem” [Regulas Nr. 347/2013 3. panta 5. punkta a) apakšpunkts], “nodrošina pārreģionālo konsekvenci, ņemot vērā ACER atzinumu” [Regulas Nr. 347/2013 3. panta 5. punkta b) apakšpunkts] un “cenšas nodrošināt, lai Savienības [KIP] sarakstā iekļauto [projektu] kopējais skaits ir pārvaldāms” [Regulas Nr. 347/2013 3. panta 5. punkta d) apakšpunkts].
93 Tomēr trīs iepriekš minētās kompetences, kas piešķirtas Komisijai, loģiski var īstenot tikai attiecībā uz projektiem, kas ir iekļauti Savienības KIP priekšlikumu reģionālajos sarakstos. Proti, Komisija var izvērtēt, vai Regulas Nr. 347/2013 4. pantā minētie KIP piemērojamie kritēriji ir ievēroti, tikai attiecībā uz šajos sarakstos iekļautajiem projektiem. Minēto kritēriju ievērošanas pārbaude nevar attiekties uz projektu, kuru tās dalībvalsts atteikuma dēļ, kuras teritorijā bija paredzēts īstenot projektu, attiecīgās reģionālās grupas lēmējstruktūras pat nepārbauda, ņemot vērā šos kritērijus. Tādējādi Komisija pēc definīcijas nevar pārbaudīt, vai šie kritēriji ir ievēroti saistībā ar projektu, attiecībā uz kuru šī pārbaude nekad nav veikta.
94 Līdzīgu secinājumu var izdarīt attiecībā uz Komisijas kompetenci nodrošināt pārreģionālo konsekvenci, ņemot vērā ACER atzinumu. Loģiski, ka Komisija šādu kompetenci var īstenot tikai attiecībā uz reģionālo grupu lēmējstruktūru izveidotajos sarakstos iekļautajiem projektiem. Tālab tas nevar attiekties uz projektu, kas nav iekļauts šajos sarakstos tādēļ, ka dalībvalsts, kuras teritorijā minētais projekts bija jāīsteno, ir atteikusies dot piekrišanu.
95 Attiecībā uz kompetenci pārbaudīt, vai projektu kopējais skaits ir pārvaldāms, Regulas Nr. 347/2013 III pielikuma 2. daļas 14. punktā ir uzsvērts, ka Komisija var paredzēt, ka atsevišķi projekti netiek iekļauti Savienības KIP sarakstā, ja tās ieskatā ierosināto KIP kopējais skaits pārsniedz pārvaldāmu skaitu. Savukārt nevienā Regulas Nr. 347/2013 tiesību normā tai nav piešķirta kompetence, kas tai ļautu iekļaut projektus, kurus reģionālo grupu lēmējstruktūras nav izvēlējušās, un tālab arī tos, kuriem dalībvalsts, kuras teritorijā minētais projekts bija jāīsteno, nav devusi piekrišanu.
96 Visbeidzot, attiecībā uz pamatojumu, kuru dalībvalsts ir norādījusi atteikumam sniegt piekrišanu, Savienības likumdevējs tikai tām dalībvalstīm, kas ietilpst attiecīgajā reģionālajā grupā, ir paredzējis iespēju lūgt, lai tiktu izskatīts minētais pamatojums, tādējādi izslēdzot visus pārējās reģionālās grupas dalībniekus, proti, valsts regulatīvās iestādes, pārvades sistēmu operatorus, kā arī Komisijas, ACER un Eiropas elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru pārstāvjus. Tādējādi likumdevējs ir vēlējies, lai saskaņā ar LESD 172. panta otrās daļas turpinātību jautājums par atteikumu sniegt piekrišanu projektam paliktu dalībvalstu kompetencē.
97 Treškārt, no faktu viedokļa ir jākonstatē, ka Francijas Republika ir atteikusies Savienības KIP sarakstā iekļaut Aquind starpsavienojuma projektu un ir norādījusi attiecīgajai grupai šī atteikuma pamatojumu (skat. šī sprieduma 74. punktu).
98 No lietas apstākļiem arī izriet, ka neviena cita reģionālās grupas dalībvalsts nav lūgusi, lai tiktu izskatīts Francijas Republikas noradītais pamatojums. Šajā ziņā prasītājas kļūdaini atsaucas uz 2019. gada 20. novembra elektroniskā pasta vēstuli, kuru Apvienotās Karalistes kompetentā iestāde nosūtīja Komisijai, lai būtībā apgalvotu, ka šī bijusī dalībvalsts esot iebildusi pret Aquind starpsavienojuma projekta svītrošanu no saraksta un tālab esot likusi grupai izvērtēt pamatojumu. Proti, šajā vēstulē ir ietverts lūgums veikt noteiktus grozījumus augstākā līmeņa lēmējstruktūras 2019. gada 4. oktobra sanāksmes protokolā, bet neietver nekādu – pat netiešu – lūgumu attiecīgajai reģionālajai grupai izvērtēt Francijas Republikas norādīto pamatojumu atteikumam iekļaut Aquind starpsavienojuma projektu Savienības KIP sarakstā. Minētajā vēstulē ir izklāstīta tikai Apvienotās Karalistes nostāja, kurā tā pauž viedokli par četriem starpsavienojuma projektiem starp to un Franciju.
99 No iepriekš minētā izriet, ka Komisija varēja īstenot savas kompetences tikai attiecībā uz to projektu sarakstu, ko pieņēmusi attiecīgās reģionālās grupas augstākā līmeņa lēmējstruktūra, ka tā nevarēja lūgt izvērtēt pamatojumu tam, kādēļ Francijas Republika nebija devusi piekrišanu Aquind starpsavienojuma projektam, un ka tā arī nevarēja iekļaut šo projektu Savienības KIP sarakstā.
100 Šajā kontekstā ir jānoraida prasītāju arguments par to tiesību tikt uzklausītām iespējamo pārkāpumu. Proti, no iepriekš minētajiem konstatējumiem izriet, ka Komisijai nebija rīcības brīvības, bet bija pienākums neiekļaut Aquind starpsavienojuma projektu Savienības KIP sarakstā un ka tā ir ievērojusi Regulā Nr. 347/2013 ietvertos noteikumus.
101 Šajā ziņā ir jāuzsver, ka prasītājas nevienā brīdī nav norādījušas uz attiecīgo Regulas Nr. 347/2013 tiesību normu, it īpaši šīs regulas 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunkta un III pielikuma 2. daļas 10. punkta prettiesiskumu. Līdz ar to tās nevar apgalvot, ka būtu pārkāptas to tiesības tikt uzklausītām (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 26. septembris, Raffinerie Heide/Komisija, T‑631/13, nav publicēts, EU:T:2014:830, 41.–44. punkts, un ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus lietās DK Recycling und Roheisen/Komisija, Arctic Paper Mochenwangen/Komisija, Raffinerie Heide/Komisija un Romonta/Komisija, C‑540/14 P, C‑551/14 P, C‑564/14 P un C‑565/14 P, EU:C:2016:147, 90. un 91. punkts).
102 Turklāt, lai tiesību tikt uzklausītam pārkāpuma dēļ varētu atcelt apstrīdēto regulu, prasītājām bija jāpierāda, ka, ja šāda pārkāpuma nebūtu bijis, tās būtu varējušas atsaukties uz apstākļiem, kas varētu likt apšaubīt Komisijas nostāju un tādēļ kaut kādā veidā ietekmēt vērtējumus, ko pēdējā minētā veikusi attiecībā uz Aquind starpsavienojuma projekta neiekļaušanu iespējamajā Savienības KIP sarakstā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija, C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 23. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr neviens apstāklis nekādā veidā nevarēja ietekmēt Komisijas nostāju, ņemot vērā Francijas Republikas atteikumu dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā.
103 Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu.
104 Tāpat Komisijai nevar pārmest vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Šī sprieduma 79. punktā minētās judikatūras izpratnē Aquind starpsavienojuma projektu tā nevarēja aplūkot atšķirīgi salīdzinājumā ar konkurējošajiem projektiem, jo tas nebija iekļauts attiecīgās reģionālās grupas izveidotajā KIP priekšlikumu sarakstā, pamatojoties uz kuru tā īstenoja savas deleģētās kompetences, un tādējādi nebija situācijā, kas būtu salīdzināma ar minētajā sarakstā iekļauto konkurējošo projektu situāciju.
105 It īpaši, pirmkārt, prasītājas nepamatoti apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo starpsavienojuma projekti starp Franciju un Apvienoto Karalisti (kur tiek īstenots Aquind starpsavienojuma projekts) atbilda tām pašām un to pašu klientu vajadzībām un ka Artelys pētījuma rezultāti, pamatojoties uz kuru minētā Komisija esot it kā atteikusies apstiprināt šo projektu, neattiecās konkrēti uz pēdējo minēto, bet gan uz trim citiem konkurējošajiem projektiem.
106 Jāatgādina, ka Komisija varēja ņemt vērā tikai Francijas Republikas atteikumu dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā. Turklāt no pirmā pamata par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma pārbaudes izriet, ka Artelys pētījuma rezultāti nav iemesls, kādēļ Aquind savstarpējā savienojuma projekts netika iekļauts attiecīgās lēmējgrupas izveidotajā priekšlikumu sarakstā, nedz arī ir iemesls, kālab Komisija šo projektu nav iekļāvusi Savienības KIP sarakstā.
107 Otrkārt, prasītājas nepamatoti balsta piekto pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu uz faktu, ka Aquind starpsavienojuma projekts KIP priekšlikumu klasifikācijā, kas veikta atbilstoši vērtēšanas metodei, tika novērtēts augstāk nekā divi konkurējošie projekti, un ka, neraugoties uz to, tas netika iekļauts Savienības KIP sarakstā.
108 Papildus tam, ka Aquind starpsavienojuma projekts nebija iekļauts lēmējgrupas pieņemtajā reģionālajā sarakstā un Komisija tālab nevarēja to ņemt vērā, klasifikācijai, uz kuru atsaucas prasītājas, katrā ziņā nav nekādas nozīmes. Regulas Nr. 347/2013 4. panta 4. punktā un III pielikuma 2. daļas 14. punktā nepārprotami ir norādīts, ka projektu klasifikācija ir paredzēta tikai grupas iekšējai lietošanai, ka nedz reģionālajā sarakstā, nedz Savienības KIP sarakstā nav iekļauta klasifikācija un ka to nevar izmantot nekādiem citiem turpmākiem mērķiem, izņemot gadījumus, kad Komisija īsteno šī sprieduma 95. punktā minēto kompetenci, lai pārbaudītu, vai projektu kopējais skaits ir pārvaldāms.
109 Šajā kontekstā ir jāizvērtē prasītāju arguments saistībā ar 2020. gada 11. marta spriedumu Baltic Cable (C‑454/18, EU:C:2020:189). Tās atgādina, ka Tiesa tajā esot nospriedusi, ka valsts regulatīvajām iestādēm piešķirtās pilnvaras ir jāinterpretē un jāpiemēro tā, lai tiktu ievēroti Savienības tiesību vispārējie principi, pat ja regula nepiešķir attiecīgajai iestādei tiešas pilnvaras veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu jebkādu diskrimināciju. Būtībā tās apgalvo, ka Komisijai piešķirtās pilnvaras pieņemt Savienības KIP sarakstus tieši tāpat ir jāinterpretē un jāpiemēro tā, lai tiktu ievēroti Savienības tiesību vispārējie principi, šajā gadījumā vienlīdzīgas attieksmes princips, pat ja Regulā Nr. 347/2013 tai nav piešķirtas tiešas pilnvaras veikt šajā ziņā nepieciešamos pasākumus.
110 Tomēr šo argumentu nevar atzīt par pareizu. Pirmkārt, prasītājas balstās uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru valsts regulatīvo iestāžu, uz kurām attiecas 2020. gada 11. marta spriedums Baltic Cable (C‑454/18, EU:C:2020:189), situācija ir tāda pati kā Komisijas situācija šajā lietā. Tomēr abas attiecīgās situācijas būtiski atšķiras, jo, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 714/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un par Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu (OV 2009, L 211, 15. lpp.), 16. panta 6. punktu valsts regulatīvās iestādes kompetencē bija pieņemt lēmumu par attiecīgā pārvades sistēmas operatora ieņēmumu izlietojumu. Šajā lietā Komisijas kompetencē nebija iekļaut Aquind starpsavienojuma projektu Savienības KIP sarakstā, jo Francijas Republika ir īstenojusi savas tiesības nedot piekrišanu minētajam projektam saskaņā ar LESD 172. panta otro daļu un Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punkta otrās daļas a) apakšpunktu.
111 Otrkārt, ir jāuzsver, ka tad, ja Komisija vienlīdzīgas attieksmes principa vārdā būtu uzņēmusies iniciatīvu iekļaut Aquind starpsavienojuma projektu Savienības KIP sarakstā, tās rīcība būtu pretrunā Savienības tiesību aktiem, it īpaši pašam LESD.
112 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ceturtais un piektais pamats attiecīgi par tiesību uz labu pārvaldību pārkāpumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jānoraida.
Par sesto pamatu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu
113 Sestajā pamatā par samērīguma principa pārkāpumu prasītājas vispirms apgalvo, ka iespēja un nepieciešamība svītrot Aquind starpsavienojuma projektu no Savienības KIP saraksta esot bijušas jāizvērtē stingrāk un pienācīgi ņemot vērā šī projekta raksturu un minētās svītrošanas sekas. Turklāt to ieskatā – tā kā nav informācijas par projekta svītrošanas no saraksta pamatojumu, nav iespējams novērtēt apstrīdētās regulas samērīgumu. Turklāt tās pārmet Komisijai, ka tā savā izpratnē par procesuālajām garantijām un pamatprincipu ievērošanu nav pietiekami plaši interpretējusi Regulu Nr. 347/2013, lai sasniegtu šīs regulas mērķus. Visbeidzot tās norāda, ka Regulas Nr. 347/2013 mērķis ir atvieglot KIP īstenošanu un Komisijas veiktā šo projektu interpretācija nav saderīga ar samērīguma principu, jo divu gadu laikposms nav pietiekams, lai ļautu projektā izmantot minētās regulas 12. pantā paredzēto ieguldījumu un pārrobežu izmaksu sadalījuma procedūru.
114 Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste un Francijas Republika, apstrīd šo pamatu.
115 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru samērīguma princips ir viens no Savienības vispārējiem tiesību principiem. Saskaņā ar šo principu Savienības iestāžu aktiem ir jābūt piemērotiem ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nedrīkst pārsniegt šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo, ņemot vērā, ka gadījumā, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret sasniedzamajiem mērķiem (spriedumi, 1990. gada 13. novembris, Fedesa u.c., C‑331/88, EU:C:1990:391, 13. punkts; 1998. gada 5. maijs, Apvienotā Karaliste/Komisija, C‑180/96, EU:C:1998:192, 96. punkts un 2020. gada 23. septembris, BASF/Komisija, T‑472/19, nav publicēts, EU:T:2020:432, 108. punkts).
116 Turklāt pasākuma samērīguma novērtējumam ir jāatbilst rīcības brīvībai, kas saistībā ar tā veikšanu eventuāli ir atzīta Savienības iestādēm (spriedumi, 2006. gada 12. decembris, Vācija/Parlaments un Padome, C‑380/03, EU:C:2006:772, 145. punkts, un 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 68. punkts).
117 Sestais pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šo judikatūru.
118 Vispirms ir jāņem vērā, ka Komisijai nebija nekādas rīcības brīvības attiecībā uz attiecīgā projekta neiekļaušanu sarakstā pēc tam, kad Francijas Republika bija atteikusies dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā, un tālab tā varēja vienīgi pieņemt zināšanai šo atteikumu.
119 Turpinājumā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 347/2013 43. apsvērumu, “tā kā šīs regulas mērķi, proti, Eiropas energotīklu attīstību un sadarbspēju un pieslēgumus šādiem tīkliem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar [LES] 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kā noteikts minētajā pantā, šī regula nosaka tikai to, kas ir vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai”.
120 Regulā Nr. 347/2013 nav paredzēts, ka projektu virzītāji saņem skaidrojumus no reģionālajām grupām un var izteikt apsvērumus pirms reģionālo sarakstu pieņemšanas minētajās grupās, un pēc tam pirms deleģēto aktu pieņemšanas, ar kuriem Komisija galīgi nosaka Savienības KIP sarakstu. Tomēr prasītājas nav izvirzījušas nevienu iebildi par minētās regulas tiesību normu prettiesiskumu saistībā ar Savienības KIP saraksta pieņemšanas procedūru. Tālab prasītājas nevar pamatoties uz šiem apstākļiem, lai apgalvotu, ka tām nebija iespējams izvērtēt, vai Aquind starpsavienojuma projekta svītrošana no Savienības KIP saraksta bija samērīga. Šajā kontekstā tās arī būtībā nevar pārmest Komisijai, ka tā prasītājām nav nedz iepriekš sniegusi skaidrojumus, nedz arī nodrošinājusi samērīguma principa ievērošanu saraksta izveides procedūras laikā. Proti, pirmkārt, Komisija, pieņemot apstrīdēto regulu, ir ievērojusi Regulas Nr. 347/2013 tiesību normas. Otrkārt, iespēja apšaubīt dalībvalsts norādīto pamatojumu, lai atteiktos dot piekrišanu projektam, ir paredzēta tikai attiecīgās reģionālās grupas citu dalībvalstu pārstāvjiem, un tātad Komisija nevarēja šajā ziņā iejaukties.
121 Turklāt prasītājas nepamatoti pārmet Komisijai, ka tā iespēju un vajadzību svītrot Aquind starpsavienojuma projektu no Savienības KIP saraksta nav vērtējusi stingrāk un ņemot vērā minētā projekta raksturu. Iepriekš minēto pamatu pārbaude, it īpaši šī sprieduma 87.–96. punktā veiktā analīze, atklāja, ka Komisija nevarēja neievērot Francijas Republikas pausto atteikumu un neiespējamību tādējādi iekļaut Aquind starpsavienojuma projektu Savienības KIP sarakstā, kas nebija iekļauts attiecīgās reģionālās grupas pieņemtajā reģionālajā sarakstā. Ievērojot šī sprieduma 116. punktā atgādināto judikatūru, ir jāņem vērā, ka Komisijai nebija rīcības brīvības attiecībā uz Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanu Savienības KIP sarakstā. Šādos apstākļos Komisijai nevar pārmest samērīguma principa pārkāpumu tādēļ, ka tā šo projektu nav iekļāvusi Savienības KIP sarakstā.
122 Visbeidzot, prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisijas veiktā Regulas Nr. 347/2013 interpretācija apstrīdētajā regulā esot pretrunā šīs regulas mērķim – proti, atvieglot projektu īstenošanu –, jo ir acīmredzams, ka divu gadu laikposms nav pietiekams, lai ļautu projektam izmantot minētās regulas 12. pantā paredzēto ieguldījumu un pārrobežu izmaksu sadalījuma procedūru. Šis arguments nav atbalstāms. Proti, kā pamatoti uzsver Komisija, infrastruktūras projektu attīstība nav atkarīga no tā, vai tie ir vai nav Savienības KIP.
123 No visa iepriekš minētā izriet, ka sestais pamats ir jānoraida.
Par septīto pamatu, kas attiecas uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu
124 Ar septīto pamatu par tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu prasītājas vispirms apgalvo, ka LESD 172. pantu un Regulu Nr. 347/2013 nevarot interpretēt tādējādi, ka Savienības KIP statuss nekādi nav paredzams. Tās norāda, ka neviens nevarēja paredzēt, ka diskriminējoša Savienības KIP statusa atcelšana Aquind starpsavienojuma projektam ir “iespējama”. Turpinājumā tās apgalvo, ka Aquind starpsavienojuma projekta patvaļīga svītrošana no Savienības KIP saraksta pēc diviem gadiem ir kaitējusi to tiesiskajai paļāvībai. Proti, to ieskatā Regulā Nr. 347/2013 noteiktais mērķis sekmēt ieguldījumus prioritārajos projektos, Aquind starpsavienojuma projekta sākotnējā iekļaušana Savienības KIP, ieguldītās ievērojamās pūles un veiktie nozīmīgie ieguldījumi nodrošināja zināmu šī projekta statusa stabilitāti. Turklāt tās uzsver, ka ACER atteikums 2018. gadā piešķirt atbrīvojumu atbilstoši Regulas Nr. 714/2009 17. pantam bija pamatots ar to, ka Aquind starpsavienojums bija iekļauts Savienības KIP sarakstā un tādējādi guva Regulas Nr. 347/2013 12. pantā paredzētās priekšrocības. To ieskatā ar šo lēmumu Savienība tām deva pārliecību, ka Aquind starpsavienojuma projekts netiks patvaļīgi svītrots no minētā saraksta. Visbeidzot, to ieskatā Francijas Republika ir kļūdaini apgalvojusi, ka tām nevarēja būt leģitīma paļāvība, jo četri starpsavienojuma projekti starp Franciju un Apvienoto Karalisti savstarpēji konkurēja. Tās apgalvo, ka Aquind starpsavienojuma projekta svītrošana no Savienības KIP saraksta ir tieši samazinājusi konkurences spiedienu uz atlikušajiem projektiem, un piešķīrusi priekšrocības pēdējiem minētajiem, radot pretēju rezultātu tam, kas izpaužas kā “ļaut tirgum noteikt, kuru KIP īstenot”.
125 Komisija, kuru atbalsta Spānijas Karaliste un Francijas Republika, apstrīd šo pamatu.
126 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās drošības princips, no kura izriet tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, it īpaši nosaka, pirmkārt, ka tiesību normām ir jābūt skaidrām un precīzām un, otrkārt, ka attiecīgajām personām ir jāspēj paredzēt to piemērošanu (spriedumi, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 80. punkts, un 2009. gada 10. septembris, Plantanol, C‑201/08, EU:C:2009:539, 46. punkts).
127 Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir viens no Savienības pamatprincipiem. Tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības. Par garantijām, kas var radīt šādas cerības, lai arī kāda būtu forma, kurā tās ir paziņotas, ir uzskatāma konkrēta, beznosacījumu un saskaņota informācija no pilnvarotiem un ticamiem avotiem. Taču nav iespējams apgalvot, ka šis princips ir pārkāpts, ja administrācija nav devusi konkrētus solījumus. Tomēr, ja rūpīgs un pieredzējis saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka tiks veikts pasākums, kas varētu ietekmēt tā intereses, tas nevar uz šo principu atsaukties pēc tam, kad šis pasākums ir veikts (spriedumi, 2013. gada 14. marts, Agrargenossenschaft Neuzelle, C‑545/11, EU:C:2013:169, 23.–26. punkts, un 2014. gada 26. septembris, B&S Europe/Komisija, T‑222/13, nav publicēts, EU:T:2014:837, 47. punkts).
128 No judikatūras arī izriet, ka ikviens saimnieciskās darbības subjekts, kuram kāda valsts iestāde ir devusi pamatotas cerības, var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tomēr saimnieciskas darbības subjektiem nav pamata tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pašreizējā situācija, kas var tikt grozīta, valsts iestādēm īstenojot savu diskrecionāro varu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 10. septembris, Plantanol, C‑201/08, EU:C:2009:539, 53. punkts, un 2019. gada 11. jūlijs, Agrenergy un Fusignano Due, C‑180/18, C‑286/18 un C‑287/18, EU:C:2019:605, 31. punkts).
129 Ņemot vērā šo judikatūru, ir jānosaka, vai, pieņemot attiecīgās reģionālās grupas sagatavoto priekšlikumu sarakstu un Savienības KIP sarakstu, Komisijai var pārmest tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu attiecībā uz prasītājām saistībā ar Savienības KIP statusa saglabāšanu Aquind starpsavienojuma projektam.
130 Pirmkārt, jāatgādina, ka Komisijai vispār nebija rīcības brīvības attiecībā uz attiecīgā projekta neiekļaušanu pēc tam, kad Francijas Republika bija atteikusies dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā, un tādējādi tā šo atteikumu varēja pieņemt vienīgi zināšanai.
131 Otrkārt, kā tika uzsvērts it īpaši šī sprieduma 69.–71. punktā, no piemērojamiem tiesību aktiem skaidri izriet, ka ik pēc diviem gadiem tiek sagatavots jauns Savienības KIP saraksts, ka visi projekti – tostarp tie, kas iekļauti spēkā esošajā Savienības KIP sarakstā, – tiek pakļauti tai pašai atlases procedūrai, ka projektiem, kas jau ir bijuši iekļauti iepriekšējā Savienības KIP sarakstā, tādējādi nav nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar jaunajiem projektiem un ka Savienības KIP, kas attiecas uz kādas dalībvalsts teritoriju, ir vajadzīga šīs dalībvalsts piekrišana.
132 Regulas Nr. 347/2013 nepārprotamais saturs neļauj uzskatīt, ka tās mērķis – būtībā veicināt ieguldījumus prioritāros projektos – un Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušana Savienības KIP sarakstā esot bijusi garantija prasītājām par to, ka minētais projekts automātiski tiks iekļauts jaunajā Savienības KIP sarakstā.
133 Treškārt, prasītājas apgalvo, ka ACER Apelācijas komisija 2018. gada 17. oktobra lēmums, ar kuru noraidīts to lūgums piešķirt atbrīvojumu atbilstoši Regulas Nr. 714/2009 17. pantam attiecībā uz Aquind starpsavienojuma projektu, bija Savienības garantijas tam, ka Aquind starpsavienojuma projekts netiks patvaļīgi svītrots no Savienības saraksta vai tik ilgi, kamēr tas atbildīs iekļaušanas nosacījumiem.
134 Šajā ziņā ir lietderīgi atgādināt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu atbrīvojumu no reglamentētās sistēmas var piešķirt, ja “ar ieguldījumiem saistītais riska līmenis ir tik liels, ka bez atbrīvojuma ieguldījumi netiktu veikti”. Prasītājas uzsver, ka ACER atteikums tām piešķirt atbrīvojumu bija pamatots ar to, ka Aquind starpsavienojuma projekts bija iekļauts Savienības KIP sarakstā un tālab tam bija Regulas Nr. 347/2013 12. pantā paredzētās priekšrocības.
135 Lai gan, protams, ir taisnība, ka tad, lai noraidītu lūgumu piešķirt atbrīvojumu atbilstoši Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktam, ACER atsaucās uz Aquind starpsavienojuma projekta Savienības KIP statusu (un uz pārrobežu izmaksu sadalījumu, kur attiecīgais projekts, iespējams, varētu gūt labumu no šī statusa), šī atsauce nekādā ziņā nav garantija, kas prasītājām varētu radīt cerības, ka Aquind starpsavienojuma projekts tiks automātiski iekļauts jaunajā Savienības KIP sarakstā. ACER pieeja drīzāk bija jāsaprot tādējādi, ka tad, ja attiecīgais projekts vairs netiktu iekļauts Savienības KIP sarakstā, tas dotu iespēju no jauna lūgt atbrīvojumu atbilstoši minētajam pantam.
136 Šajā ziņā, kā uzsver Komisija, prasītājas nevarēja pretendēt uz to tiesiskā stāvokļa “iesaldēšanu”, kas izriet no to projekta sākotnējās iekļaušanas Savienības KIP sarakstos, lai gan tiesiskajā regulējumā bija paredzēta izmaiņu iespēja. Tās arī nezināja, ka lēmumu par atbrīvojumu saskaņā ar Regulas Nr. 714/2009 17. panta 1. punkta b) apakšpunktu un lēmumu pieņemt Savienības KIP sarakstu pieņēma dažādas viena no otras neatkarīgas struktūras.
137 Ceturtkārt, prasītājas nekādā gadījumā nevar apgalvot, ka Enerģētikas hartas nolīguma parakstīšana tām būtu radījusi noteiktas, beznosacījuma un atbilstošas garantijas, ka Aquind starpsavienojuma projekts, kas sākotnēji tika iekļauts Savienības KIP sarakstā, automātiski tiks iekļauts jaunajā Savienības sarakstā. Papildus tam, ka šis arguments nav nekādi pamatots, šāda nolīguma parakstīšana pati par sevi nevar sniegt garantijas konkrēta starpsavienojuma projekta virzītājiem attiecībā uz to projekta Savienības KIP statusu. Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka minētā nolīguma pastāvēšana liedz atstāt bez ievērības prasību par Francijas Republikas sākotnējo piekrišanu saskaņā ar LESD 172. panta otro daļu, lai to Aquind starpsavienojuma projekts tiktu iekļauts reģionālās grupas jaunajā reģionālajā sarakstā. Tomēr prasītājas zināja, ka šajā gadījumā šāda piekrišana nav saņemta.
138 Piektkārt, nav strīda par to, ka, pieņemot jauno reģionālo projektu priekšlikumu sarakstu un jauno Savienības KIP sarakstu, Aquind starpsavienojuma projekts konkurēja ar citiem starpsavienojuma projektiem Apvienotajā Karalistē un Francijā. Šajā kontekstā prasītājas bija pilnībā pārliecinātas par to, ka viens vai vairāki no šiem projektiem varēja būt pietiekami, lai sasniegtu Regulas Nr. 347/2013 mērķus, un ka gan Apvienotajai Karalistei, gan Francijas Republikai bija plaša rīcības brīvība saskaņā ar LESD 172. panta otro daļu un Regulas Nr. 347/2013 3. panta 3. punktu, lai piekristu vai nepiekristu vienam vai otram no šiem projektiem.
139 Šajā ziņā prasītājas nevar izvirzīt argumentu, ka viņu tiesisko paļāvību vājināja Aquind starpsavienojuma projekta novērtējums (kas bija labāks nekā citiem projektiem). Kā jau tika atgādināts šī sprieduma 108. punktā, nedz reģionālajā sarakstā, nedz Savienības PIC sarakstā nebija ietverta klasifikācija, un Komisija KIP priekšlikumu klasifikāciju, kas veikta atbilstoši vērtēšanas metodei, varēja izmantot tikai tad, kad tā īstenoja kompetenci pārbaudīt, vai kopējais projektu skaits ir pārvaldāms.
140 Ņemot vērā iepriekš minēto, septītais pamats ir jānoraida.
Par trešo pamatu attiecībā uz Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta 1. punkta pārkāpumu
141 Ar trešo pamatu prasītājas apgalvo, ka esot pieļauts Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta 1. punkta pārkāpums. Pirmkārt, tās apgalvo, ka šai tiesību normai ir tieša iedarbība, jo, pirmām kārtām, Enerģētikas hartas nolīguma raksturs un struktūra, aplūkota kopumā, to padara par piemērotu, lai piešķirtu izpildāmas tiesības, un, otrām kārtām, pati harta ir pietiekami skaidra un precīza un uz to nevar attiecināt papildu piemērošanas pasākumus. Otrkārt, tās norāda, ka šajā tiesību normā ir regulēta attieksme, kas katrai līgumslēdzējai pusei ir jānodrošina pret citu līgumslēdzēju pušu ieguldītājiem, ka Savienība un visas tās dalībvalstis ir Enerģētikas hartas nolīguma līgumslēdzējas puses un dalībvalsts ieguldītāji ir citas līgumslēdzējas puses, kas nav Savienība, ieguldītāji, tālab tiem ir tiesības iepretim Savienībai atsaukties uz šo tiesību normu. Treškārt, to ieskatā Enerģētikas hartas nolīgumā paredzētā aizsardzība katrā ziņā ir atbilstoša Regulas Nr. 347/2013 interpretācijai un Savienības tiesību vispārējo principu piemērošanai, kas ir jānodrošina visiem dalībvalstu ieguldītājiem.
142 Komisija, kuru atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, Spānijas Karaliste un Francijas Republika, apstrīd šo pamatu.
143 Vispirms ir jāatgādina, ka Enerģētikas hartas nolīgums ir daudzpusējs nolīgums, kura puses ir gan lielākā daļa dalībvalstu, gan arī pati Savienība.
144 Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta “Ieguldījumu veicināšana, aizsardzība un režīms” 1. punktā ir noteikts šādi:
“Katra Līgumslēdzējpuse saskaņā ar Hartas mērķiem un principiem un šī Nolīguma nosacījumiem veicinās un izveidos stabilus, taisnīgus, labvēlīgus un skaidrus apstākļus citu Līgumslēdzējpušu investoriem, lai tie varētu izdarīt investēšanu tai piederošajā teritorijā. Šādi apstākļi ietvers saistības vienmēr izturēties pret citu Līgumslēdzējpušu investīcijām godīgi un taisnīgi. Šādas investīcijas baudīs arī nepārtrauktu aizsardzību un drošību, un neviena Līgumslēdzējpuse nekādā veidā ar nepamatotu vai diskriminējošu rīcību netraucēs to vadību, izmantošanu vai rīcību ar tām. Nekādā gadījumā pret šīm investīcijām nedrīkst izturēties mazāk labvēlīgi, kā to prasa starptautiskā likumdošana, kā arī attiecīgās Līgumslēdzējpuses starptautiskās saistības. [..]”
145 Vispirms ir jānorāda, ka būtībā Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta 1. punktā ir uzskaitīti vispārējie tiesību principi, kas pastāv Savienības tiesībās, proti, labas pārvaldības, vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un samērīguma princips. Tomēr no vērtējuma par ceturto līdz septīto pamatu izriet, ka, neiekļaujot Aquind starpsavienojuma projektu apstrīdētajā regulā kā Savienības KIP, Komisijai nevar pārmest šo principu pārkāpumu. Tādējādi tai nevar pārmest arī Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta 1. punkta pārkāpumu.
146 Tālāk prasītājas nepamatoti apgalvo, ka pienākums nodrošināt pārskatāmus un taisnīgus apstākļus nav ticis ievērots pienākuma norādīt pamatojumu un pirmajā un otrajā pamatā izvirzīto procesuālo un materiālo prasību neizpildes dēļ, jo tie tika noraidīti. No tā izriet, ka arguments par Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta 1. punkta pārkāpumu, ciktāl tas ir balstīts uz šajos pamatos norādīto pamatojumu, ir jānoraida.
147 Visbeidzot ir jāatgādina, ka ar pamatlīgumiem, kuri veido Savienības konstitucionālo pamathartu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments, 294/83, EU:C:1986:166, 23. punkts), – atšķirībā no parastajiem starptautiskajiem līgumiem – ir izveidota jauna tiesību sistēma ar savām iestādēm, kuras labā tās dalībvalstis arvien plašākās jomās ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi (skat. atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 157. punkts un tajā minētā judikatūra).
148 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību autonomija gan attiecībā pret dalībvalstu, gan starptautiskajām tiesībām ir izskaidrojama ar Savienības un tās tiesību galvenajām raksturiezīmēm, kas tostarp attiecas uz Savienības konstitucionālo uzbūvi, kā arī pašu tās tiesību raksturu. Savienības tiesības raksturo apstāklis, ka tās izriet no autonoma avota, kura pamatā ir Līgumi, ka tās ir pārākas attiecībā pret dalībvalstu tiesībām, kā arī tas, ka veselai virknei to pilsoņiem un pašām dalībvalstīm piemērojamo noteikumu ir tiešā iedarbība. No šīm galvenajām iezīmēm ir izveidojies principu, noteikumu un savstarpēji atkarīgu tiesisko attiecību strukturēts tīkls, kas savstarpēji saista pašu Savienību un tās dalībvalstis, kā arī dalībvalstis savā starpā (šajā nozīmē skat. atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris, EU:C:2014:2454, 165.–167. punkts un 201. punkts; skat arī spriedumu, 2018. gada 6. marts, Achmea, C‑284/16, EU:C:2018:158, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
149 Attiecībā tieši uz noteikumiem, kas savstarpēji saista pašu Savienību un tās dalībvalstis, LESD 172. panta otrajā daļā attiecīgajai dalībvalstij ir piešķirta rīcības brīvība dot vai atteikties dot piekrišanu projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā, kā tas izriet no iepriekš minēto pamatu pārbaudes (skat. it īpaši, 38.–40., 45., 56., 110. un 111. punktu).
150 Tādējādi LESD ir skaidri noteiktas robežas Savienības kompetencei Savienības KIP jomā, jo Komisijai ir liegts minēto KIP sarakstā iekļaut projektu, kas nav saņēmis tās dalībvalsts piekrišanu, kuras teritorijā projekts ir jāīsteno.
151 Šajā ziņā prasītājas veltīgi cenšas apšaubīt kompetenču sadalījumu starp Savienību un dalībvalstīm Savienības KIP jomā. Proti, tās būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav atstājusi bez ievērības Francijas Republikas atteikumu dot piekrišanu Aquind starpsavienojuma projekta iekļaušanai Savienības KIP sarakstā un tādējādi ir pārkāpusi Enerģētikas hartas nolīguma 10. pantu.
152 Tomēr, ņemot vērā Savienības tiesību autonomiju un to, ka pastāv strukturēts principu, noteikumu un savstarpēji saistītu tiesisko attiecību tīkls, kas savstarpēji saista pašu Savienību un tās dalībvalstis, no vienas puses, un attiecīgās dalībvalsts rīcības brīvības esamību, kas atzīta Savienības tiesībās, no otras puses, Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta 1. punkta tvērumu nevar uzskatīt par tādu, kas liktu Komisijai neievērot LESD 172. panta otrajā daļā paredzēto kompetenču sadalījumu un tādējādi pārkāpt šo pantu.
153 Tādējādi Komisija ir izpildījusi LESD 172. panta otro daļu. Tai nevar pārmest Enerģētikas hartas nolīguma 10. panta 1. punkta pārkāpumu.
154 Tālab trešais pamats ir jānoraida.
155 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, sūdzība kopumā ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
156 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
157 Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
158 Vācijas Federatīvā Republika, Spānijas Karaliste un Francijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Aquind Ltd, Aquind SAS un Aquind Energy Sàrl sedz tiesāšanās izdevumus.
3) Vācijas Federatīvā Republika, Spānijas Karaliste un Francijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.
Tomljenović | Škvařilová‑Pelzl | Nõmm |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 8. februārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs