TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2015. gada 26. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2001/23/EK – 1. panta 1. punkts – Uzņēmumu īpašnieka maiņa – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – Īpašumtiesību pārņēmēja pienākums pārņemt darba ņēmējus – Valsts uzņēmums, kas sniedz sabiedrisko pakalpojumu – Cita uzņēmuma atbilstoši sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības līgumam sniegts pakalpojums – Lēmums nepagarināt šo līgumu pēc tā termiņa beigām – Ekonomiskās vienības identitātes saglabāšana – Darbība, kas galvenokārt ir balstīta uz aprīkojumu – Personāla nepārņemšana
Lieta C‑509/14
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal Superior de Justicia de la Comunidad Autónoma del País Vasco (Basku zemes autonomās kopienas Augstākā tiesa, Spānija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2014. gada 9. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2014. gada 13. novembrī, tiesvedībā
Administrador de Infraestructuras Ferroviarias (ADIF)
pret
Luis Aira Pascual,
Algeposa Terminales Ferroviarios SL,
Fondo de Garantía Salarial.
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: desmitās palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen], kas pilda sestās palātas priekšsēdētāja pienākumus (referents), tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] un S. Rodins [S. Rodin],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Spānijas valdības vārdā – M. J. García-Valdecasas Dorrego, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Rius un M. Kellerbauer, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 16. lpp.) 1. panta 1. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Administrador de Infraestructuras Ferroviarias (ADIF), no vienas puses, un L. Aira Pascual, Fondo de Garantía Salarial (Algas garantijas fonds) un Algeposa Terminales Ferroviarios SL (turpmāk tekstā – “Algeposa”), no otras puses, par kolektīvu atlaišanu ekonomisku iemeslu dēļ, kas attiecās uz L. Aira Pascual.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Ar Direktīvu 2001/23 tika kodificēta Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 61, 26. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvu 98/50/EK (OV L 201, 88. lpp.).
4 Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“a) Šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ;
b) saskaņā ar a) apakšpunktu un citiem šā panta noteikumiem īpašumtiesību nodošana šīs direktīvas nozīmē notiek tad, ja pāriet īpašumtiesības uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība;
c) šī direktīva attiecas uz privātiem un valsts uzņēmumiem, kas iesaistīti saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas nolūkā gūt peļņu. Valsts pārvaldes iestāžu veikta administratīva pārkārtošana vai administratīvo funkciju pārdale starp valsts pārvaldes iestādēm nav īpašumtiesību pāreja šīs direktīvas nozīmē.”
5 Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
a) “persona, kas nodod īpašumtiesības” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas, nododot 1. panta 1. punktā norādītās īpašumtiesības, beidz būt par darba devēju attiecībā uz uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu;
b) “īpašumtiesību saņēmējs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas 1. panta 1. punktā norādītās īpašumtiesību nodošanas dēļ kļūst par darba devēju uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļā;
[..].”
6 Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkta pirmā daļa skan šādi:
“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”
7 Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkta pirmās daļas noteikumiem:
“Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.”
Spānijas tiesības
8 Darbiniekiem piemērojamie noteikumi saimniecisko vienību pārejas gadījumā ir paredzēti 1995. gada 24. marta Karaļa leģislatīvajā dekrētā Nr. 1/1995 par Darba likuma konsolidētā teksta apstiprināšanu (Real Decreto Legislativo 1/1995 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores; BOE Nr. 75, 1995. gada 29. marts, 9654. lpp.), redakcijā, kas izriet no 2001. gada 9. jūlija Likuma Nr. 12/2001 (BOE Nr. 164, 2001. gada 10. jūlijs, 24890. lpp.; turpmāk tekstā – “Darba likums”).
9 Darba likuma 44. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1. Uzņēmuma, darba centra vai šī uzņēmuma autonomas ražotnes īpašnieka maiņa pati par sevi nav pamats darba tiesisko attiecību izbeigšanai. Jaunajam darba devējam ir jāpārņem iepriekšējā darba devēja tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma un sociālā nodrošinājuma, tostarp saistības attiecībā uz pensijām, ievērojot piemērojamajā speciālajā tiesiskajā regulējumā noteiktos nosacījumus, un vispārēji visi papildu sociālās aizsardzības pienākumi, kādiem bija pakļauta persona, kas nodod īpašumtiesības.
2. Šajā pantā tiek uzskatīts, ka uzņēmuma īpašnieka maiņa notiek, ja pāriet īpašumtiesības uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu, ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 ADIF ir valsts uzņēmums, kas veic intermodālā transporta objektu apkalpošanu Bilbao (Spānija) terminālī. Šis pakalpojums tiek sniegts sabiedrībai Renfe Operadora.
11 Saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības līgumu, kas stājās spēkā 2008. gada 1. martā, ADIF minēto pakalpojumu kā ārpakalpojumu ir uzticējusi sabiedrībai Algeposa. Algeposa sniedz šo pakalpojumu ADIF objektos ar tai piederošajiem ceļamkrāniem.
12 Minētais līgums tika noslēgts uz 48 mēnešiem. Pēc šā termiņa beigām tas tika pagarināts līdz 2013. gada 30. jūnijam.
13 2013. gada maijā ADIF dažus savus darbiniekus norīkoja pie Algeposa, lai tie integrējoties tiktu apmācīti šīs sabiedrības personāla vidū.
14 2013. gada jūnijā ADIF informēja Algeposa, ka tā nevēlas pagarināt līgumu pēc 2013. gada 30. jūnija, jo, sākot ar šo datumu, tā plāno sniegt attiecīgo pakalpojumu pamatlietā pati, izmantojot savu personālu. ADIF tāpat norādīja sabiedrībai Algeposa, ka tā atsakās pārņemt pēdējās minētās sabiedrības tiesības un pienākumus attiecībā pret tās personālu.
15 Līdz ar to Algeposa uzsāka kolektīvo atlaišanu ekonomisku iemeslu dēļ pret vairākiem darbiniekiem, tostarp L. Aira Pascual, kurš iepriekš bija atbildīgs par ar ADIF noslēgtā sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības līguma izpildi.
16 2013. gada 30. jūlijā L. Aira Pascual pret ADIF, Fonds de garantie salariale un Algeposa cēla prasību Juzgado de lo Social n° 10 de Bilbao (Bilbao Darba lietu tiesa Nr. 10) ar pamatojumu, ka pēc līguma, kas ticis noslēgts ar Algeposa, termiņa beigām ADIF esot bijis jāpārņem tā darba tiesiskās attiecības ar personālu. L. Aira Pascual uzskata, ka tas, ka ADIF ir pārņēmis attiecīgā pakalpojuma pamatlietā tiešo pārvaldību, ir uzņēmuma īpašnieka maiņa Darba likuma 44. panta izpratnē. Līdz ar to L. Aira Pascual lūdza atcelt vai, pakārtoti, atzīt par prettiesisku viņa atlaišanu un piespriest ADIF viņu atjaunot darbā.
17 Minētā tiesa apmierināja L. Aira Pascual prasību, atzīdama atlaišanu par prettiesisku, kā arī piespriezdama ADIF samaksāt viņam atlīdzību EUR 28 793,29 apmērā. L. Aira Pascual savukārt bija jāatmaksā Algeposa pabalsts EUR 9557,87 apmērā, ko tā bija viņam samaksājusi par viņa darba līguma izbeigšanu.
18 Šī pati tiesa uzskatīja, ka, atsakoties pārņemt Algeposa darba tiesiskās attiecības ar L. Aira Pascual, ADIF nav ievērojis pienākumu, kas izriet no Darba likuma 44. panta interpretācijas atbilstoši Direktīvai 2001/23. Proti, esot notikusi uzņēmuma īpašnieka maiņa, jo attiecīgais pakalpojums pamatlietā turpināja tikt sniegts, izmantojot tos pašus galvenos materiālos resursus tā sniegšanai, tam pašam klientam un tajos pašos objektos.
19 ADIF iesniedza apelācijas sūdzību par šo Juzgado de lo Social n° 10 de Bilbao (Bilbao Darba lietu tiesa Nr. 10) spriedumu Tribunal Superior de Justicia de la Comunidad Autónoma del País Vasco (Basku zemes autonomās kopienas Augstākā tiesa).
20 Pēdējā minētā tiesa uzskata, ka Tiesa vēl nav izskatījusi jautājumu par to, vai uzņēmuma īpašnieka maiņas jēdziens Direktīvas 2001/23 izpratnē ietver gadījumu, kad uzņēmums pārņem sabiedriskā pakalpojuma, par kuru tas ir atbildīgs, tiešu pārvaldību, ja, pirmkārt, šis uzņēmums nolemj šai pārvaldībai izmantot savu personālu, nepārņemot tā līgumslēdzēja personālu, kuram tas iepriekš bija uzticējis minēto pārvaldību, un, otrkārt, izmantotie materiālie resursi, kas ir būtiski minētā pakalpojuma īstenošanai, vienmēr ir piederējuši minētajam uzņēmumam, kurš šim līgumslēdzējam bija licis tos izmantot.
21 Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de la Comunidad Autónoma del País Vasco (Basku zemes autonomās kopienas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas 2001/23 1. panta [1. punkta] b) apakšpunktam, lasot to kopā ar tās 4. panta 1. punktu, ir pretrunā tāda Spānijas tiesību aktu[, kas pieņemti, lai transponētu šo direktīvu,] interpretācija, saskaņā ar kuru publisko tiesību uzņēmumam, kurš ir atbildīgs par tāda pakalpojuma sniegšanu, kas saistīts ar tā darbību un kura sniegšanai ir vajadzīgi ievērojami materiālie resursi, nav pienākuma pārņemt tā līgumslēdzēja personālu, kuram tas bija uzticējis sniegt šo pakalpojumu, tam liekot izmantot tam piederošos resursus, ja tas nolemj nepagarināt līgumu un uzņemties šo pakalpojumu sniegt pats, izmantojot savu personālu un nepārņemot šā līgumslēdzēja nodarbināto personālu, tādējādi, ka pakalpojuma sniegšana turpinās bez izmaiņām, tikai to veic citi darbinieki, kas stādā pie cita darba devēja?”
Par prejudiciālo jautājumu
22 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas atļautu atrisināt tās izskatīšanā esošo strīdu. No šī viedokļa raugoties, Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi (spriedumi Krüger, C‑334/95, EU:C:1997:378, 22. un 23. punkts, kā arī Byankov, C‑249/11, EU:C:2012:608, 57. punkts).
23 Šajā lietā ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpst situācija, kurā valsts uzņēmums, kas veic saimniecisko darbību intermodālā transporta objektu apkalpošanas jomā, ar sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības līgumu uztic šīs darbības veikšanu citam uzņēmumam, nododot tā rīcībā savā īpašumā esošo vajadzīgo infrastruktūru un aprīkojumu, bet pēc tam nolemj izbeigt šo līgumu, nepārņemot pēdējā minētā uzņēmuma personālu tādēļ, ka turpmāk pats veiks minēto darbību, izmantojot savu personālu.
24 Lai atbildētu uz šādi pārformulētu jautājumu, ir jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu direktīva ir piemērojama valsts uzņēmumiem, kas ir iesaistīti saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no tā, vai tie darbojas nolūkā gūt peļņu.
25 Tiesa jau ir nospriedusi, ka tas vien, ka īpašumtiesību saņēmējs ir publisko tiesību juridiska persona, neļauj izslēgt, ka pastāv uzņēmuma īpašnieka maiņa, kas ietilpst Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. spriedumu CLECE, C‑463/09, EU:C:2011:24, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Līdz ar to tas, ka attiecīgā juridiskā persona pamatlietā ir valsts uzņēmums, kam jāsniedz sabiedriskais pakalpojums, neizslēdz to no Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomas.
27 Otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ.
28 Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī pati direktīva ir piemērojama visos iespējamajos gadījumos, kur līgumisko attiecību ietvaros mainās par uzņēmuma darbību atbildīgās fiziskās vai juridiskās personas, kas tādēļ uzņemas darba devēja saistības attiecībās ar uzņēmuma darba ņēmējiem, un nav svarīgi, vai īpašumtiesības uz ķermeniskām lietām ir tikušas nodotas (skat. spriedumus Abler u.c., C‑340/01, EU:C:2003:629, 41. punkts, kā arī CLECE, C‑463/09, EU:C:2011:24, 30. punkts).
29 Tāpat Tiesa ir uzskatījusi, ka Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomā var ietilpt gadījums, kad uzņēmums, kurš darbu faktiskai izpildei ir izmantojis cita uzņēmuma pakalpojumus, nolemj izbeigt ar šo uzņēmumu noslēgto līgumu un turpmāk pats veikt šos darbus (šajā ziņā skat. spriedumu CLECE, C‑463/09, EU:C:2011:24, 31. punkts).
30 Līdz ar to nav izslēdzams, ka Direktīva 2001/23 ir piemērojama situācijā, kurā valsts uzņēmums, kas veic saimniecisko darbību intermodālā transporta objektu apkalpošanas jomā, ar sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības līgumu uztic šīs darbības veikšanu citam uzņēmumam, bet pēc tam nolemj izbeigt šo līgumu un pats veikt minēto darbību, izmantojot savu personālu.
31 Treškārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, lai šī direktīva būtu piemērojama, īpašumtiesību nodošanai ir jāattiecas uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu, ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība.
32 Lai noteiktu, vai šis nosacījums patiešām ir izpildīts, ir jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas raksturo attiecīgo darījumu, tostarp attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids, tas, vai notiek vai arī nenotiek ķermenisku lietu – piemēram, ēku un kustama īpašuma – pāreja, bezķermenisku lietu vērtība pārejas brīdī, tas, vai jaunais uzņēmuma īpašnieks pārņem vai arī nepārņem personāla lielāko daļu, tas, vai notiek vai arī nenotiek klientu pāreja, kā arī pirms un pēc pārejas veikto darbību līdzības pakāpe un šo darbību iespējamās pārtraukšanas ilgums. Tomēr šie elementi ir tikai daļa no vērtējamajiem aspektiem, un tādēļ tie nevar tikt vērtēti atsevišķi (skat. spriedumus Abler u.c., C‑340/01, EU:C:2003:629, 33. un 34. punkts, kā arī CLECE, C‑463/09, EU:C:2011:24, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Konkrēti, Tiesa ir uzskatījusi, ka valsts tiesai, izvērtējot faktiskos apstākļus, kas raksturo attiecīgo darījumu, ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids.
34 No minētā izriet, ka nozīme, kas attiecīgi piešķirama dažādiem īpašnieka maiņas pastāvēšanas kritērijiem Direktīvas 2001/23 izpratnē, noteikti atšķiras atkarībā no veiktās darbības, pat ražošanas vai pārvaldības metodes, kas izmantota attiecīgajā uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai uzņēmējsabiedrības daļā (šajā ziņā skat. spriedumu Abler u.c., C‑340/01, EU:C:2003:629, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 Protams, Tiesa šajā ziņā ir nospriedusi, ka nozarē, kurā darbība galvenokārt ir balstīta uz darbaspēku, ekonomiskās vienības identitāte nevar tikt saglabāta, ja iespējamais īpašumtiesību saņēmējs nepārņem lielāko tā personāla daļu (šajā ziņā skat. spriedumu CLECE, C‑463/09, EU:C:2011:24, 41. punkts).
36 Tomēr tādā situācijā kā pamatlietā esošā vispirms ir jānorāda, ka attiecīgā saimnieciskā darbība, proti, intermodālā transporta objektu apkalpošanas pakalpojums, nav uzskatāma par darbību, kas galvenokārt ir balstīta uz darbaspēku, jo tās veikšanai ir vajadzīgs būtisks aprīkojums.
37 Proti, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, sabiedriskā pakalpojuma pārvaldības līguma, kas noslēgts ar Algeposa, ietvaros ADIF tās rīcībā nodeva ceļamkrānus un telpas, kas, kā jākonstatē, ir obligāti elementi attiecīgās darbības pamatlietā veikšanai. Šī darbība tātad galvenokārt ir balstīta uz aprīkojumu.
38 Tad, runājot par apstākli, ka attiecīgās darbības veikšanai pamatlietā obligātās ķermeniskās lietas vienmēr ir piederējušas ADIF, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 28. punktā minēto judikatūru, piemērojot Direktīvu 2001/23, nav nozīmes tam, vai īpašumtiesības uz ķermeniskām lietām ir tikušas nodotas.
39 Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka tas, ka jauna uzņēmēja pārņemtas ķermeniskas lietas nepiederēja tā priekšgājējam, bet maksātājs vienkārši tās bija nodevis tā rīcībā, neļauj izslēgt uzņēmuma īpašnieka maiņas notikšanu minētās direktīvas izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu Abler u.c., C‑340/01, EU:C:2003:629, 42. punkts).
40 Līdz ar to, kā savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Eiropas Komisija, Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācija, izslēdzot no šīs direktīvas piemērošanas jomas situāciju, kurā attiecīgās darbības norisei obligātas ķermeniskas lietas nekad nav pārstājušas būt īpašumtiesību saņēmēja īpašumā, atņemtu minētajai direktīvai daļu tās lietderīgās iedarbības.
41 Visbeidzot, runājot par to, ka ADIF nav pārņēmusi Algeposa personālu, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar to vien, ka jaunais uzņēmējs nav pārņēmis skaita un kompetenču ziņā būtisku daļu personāla, ko viņa priekštecis ir nodarbinājis šīs pašas darbības veikšanai, nepietiek, lai izslēgtu tādas vienības īpašnieka maiņas notikšanu, kas saglabā savu identitāti Direktīvas 2001/23 izpratnē, tādā nozarē kā tā, par kuru ir runa pamatlietā, kur darbība galvenokārt ir balstīta uz aprīkojumu. Atšķirīga interpretācija būtu pretrunā minētās direktīvas pamatmērķim – pat pret īpašumtiesību saņēmēja gribu saglabāt darba līgumus ar personas, kas nodod īpašumtiesības, darbiniekiem (šajā ziņā skat. spriedumu Abler u.c., C‑340/01, EU:C:2003:629, 37. punkts).
42 Līdz ar to tas, ka ADIF nav pārņēmis Algeposa personālu, neizslēdz, ka ekonomiskā vienība ir saglabājusi savu identitāti, un tātad to, ka ir notikusi uzņēmuma īpašnieka maiņa šīs pašas direktīvas izpratnē.
43 Galu galā iesniedzējtiesai, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un visus faktiskos apstākļus, kas raksturīgi attiecīgajam darījumam, ir jānosaka, vai pamatlietā ir notikusi uzņēmuma īpašnieka maiņa.
44 Šādos apstākļos uz jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpst situācija, kurā valsts uzņēmums, kas veic saimniecisko darbību intermodālā transporta objektu apkalpošanas jomā, ar sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības līgumu uztic šīs darbības veikšanu citam uzņēmumam, nododot tā rīcībā savā īpašumā esošo vajadzīgo infrastruktūru un aprīkojumu, bet pēc tam nolemj izbeigt šo līgumu, nepārņemot pēdējā minētā uzņēmuma personālu tādēļ, ka turpmāk pats veiks minēto darbību, izmantojot savu personālu.
Par tiesāšanās izdevumiem
45 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpst situācija, kurā valsts uzņēmums, kas veic saimniecisko darbību intermodālā transporta objektu apkalpošanas jomā, ar sabiedrisko pakalpojumu pārvaldības līgumu uztic šīs darbības veikšanu citam uzņēmumam, nododot tā rīcībā savā īpašumā esošo vajadzīgo infrastruktūru un aprīkojumu, bet pēc tam nolemj izbeigt šo līgumu, nepārņemot pēdējā minētā uzņēmuma personālu tādēļ, ka turpmāk pats veiks minēto darbību, izmantojot savu personālu.
[Paraksti]