Lieta C‑221/17

M. G. Tjebbes u.c.

pret

Minister van Buitenlandse Zaken

(Raad van State (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

 Tiesas (virspalāta) 2019. gada 12. marta spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības pilsonība – LESD 20. pants – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pants – Dalībvalsts un trešās valsts pilsonība – Dalībvalsts pilsonības un Savienības pilsonības zaudēšana ex lege – Sekas – Samērīgums

1.        Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Piemērojamība personām – Savienības pilsonis, kuram ir tikai vienas dalībvalsts pilsonība, kuru viņš ex lege ir zaudējis – Iekļaušana

(LESD 20. pants)

(skat. 32. punktu)

2.        Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Dalībvalsts pilsonība – Šīs pilsonības zaudēšana ex lege faktiskas saiknes ar šo dalībvalsti neesamības dēļ – Savienības pilsonības zaudēšana – Pieļaujamība – Nosacījumi – Valstu iestāžu un tiesu iespēja izvērtēt šīs pilsonības zaudēšanas sekas un to atjaunot ex tunc attiecīgajām personām – Samērīguma principa ievērošana

(LESD 20. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pants)

(skat. 35., 39., 40., 42. un 44.–48. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka persona zaudē dalībvalsts pilsonību un līdz ar to – Savienības pilsonību gadījumā, ja ilgstoši ir bijusi pārtraukta faktiskā saikne starp attiecīgo personu un šo dalībvalsti

2019. gada 12. marta spriedumā Tjebbes u.c. (C‑221/17) Tiesa virspalātas sastāvā pievērsās jautājumam par to, vai dalībvalsts pilsonības zaudēšana ex lege, kas izraisa Eiropas Savienības pilsonības zaudēšanu, ir saderīga ar LESD 20. pantu, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pantu. Pamatlietā Nīderlandes ārlietu ministrs atteicās izvērtēt pieteikumus pases izsniegšanai Nīderlandes pilsoņiem, kuriem ir otra, trešās valsts pilsonība, ar pamatojumu, kas šīs personas, tostarp viens nepilngadīgais, bija zaudējuši savu Nīderlandes pilsonību ex lege. Nīderlandes ministra atteikums bija pamatots ar tiesību aktiem par Nīderlandes pilsonību, atbilstoši kuriem pilngadīga persona zaudē šo pilsonību tad, ja tai ir arī citas valsts pilsonība un ja viņa galvenā dzīvesvieta nepārtrauktā desmit gadu laikposmā ir bijusi ārpus Savienības. Turklāt atbilstoši šiem pašiem tiesību aktiem nepilngadīga persona principā zaudē Nīderlandes pilsonību, ja tās tēvs vai māte zaudē šo pilsonību tādēļ, ka viņu dzīvesvieta nav Savienībā.

Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesībām principā nav pretrunā tas, ka dalībvalsts vispārējās interesēs paredz tās pilsonības zaudēšanu, pat ja šī zaudēšana izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu. Proti, dalībvalsts var leģitīmi uzskatīt, ka pilsonība ir faktiskas saiknes izpausme starp šo valsti un tās valstspiederīgajiem, un šīs saiknes neesamību vai pārtraukšanu saistīt ar tās pilsonības zaudēšanu. Tāpat ir likumīgi, ka dalībvalsts vēlas aizsargāt pilsonības vienotību ģimenē, paredzot, ka nepilngadīga persona zaudē savu pilsonību, ja viens no viņa vecākiem zaudē savu pilsonību.

Tomēr, lai tādi tiesību akti kā Nīderlandes tiesību akti būtu saderīgi ar LESD 20. pantu, lasot to kopsakarā ar Pamattiesību hartas 7. un 24. pantu, tajos kompetentajām valsts iestādēm, ieskaitot attiecīgajā gadījumā valstu tiesas, ir jābūt atļautam netieši pārbaudīt, kādas sekas attiecīgās dalībvalsts pilsonības zaudēšana ex lege var radīt, un, iespējams, atjaunot attiecīgo personu pilsonību ex tunc, ja šīs personas lūdz izsniegt ceļošanas dokumentu vai jebkādu citu dokumentu, kas apliecina viņu pilsonību.

Veicot šo pārbaudi, iestādēm un tiesām ir jāpārbauda, vai šī pilsonības zaudēšana, kas izraisa Savienības pilsoņa statusa zaudēšanu, atbilst samērīguma principam saistībā ar sekām, kādas tā rada katras attiecīgās personas stāvoklim un attiecīgajā gadījumā tās ģimenes locekļu stāvoklim, ņemot vērā Savienības tiesības. Šāds vērtējums nozīmē, ka ir jāizvērtē attiecīgās personas, kā arī tās ģimenes konkrētā situācija, lai noteiktu, vai pilsonības zaudēšana rada sekas, kas – salīdzinājumā ar valsts tiesību aktos paredzēto mērķi – nesamērīgi ietekmē tās ģimenes un profesionālās dzīves normālu attīstību Savienības tiesību aspektā un it īpaši Pamattiesību hartas 7. pantā paredzēto tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību aspektā.

Attiecībā uz apstākļiem saistībā ar attiecīgās personas konkrēto situāciju, kuri var būt svarīgi šādam vērtējumam, Tiesa tostarp minēja to, ka pēc tās pilsonības un Savienības pilsoņa statusa zaudēšanas ex lege attiecīgā persona tiktu pakļauta ierobežojumiem, īstenojot savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas attiecīgā gadījumā ietver īpašas grūtības turpināt ieceļot vienā vai citā dalībvalstī, lai tur saglabātu patiesas un regulāras saiknes ar savas ģimenes locekļiem, veiktu profesionālu darbību vai nepieciešamos pasākumus nolūkā veikt šādu darbību. Tāpat ir nozīme, pirmkārt, tam, ka attiecīgajai personai var nebūt iespējams atteikties no trešās valsts pilsonības un, otrkārt, nozīmīgam riskam būtiski pasliktināt tās drošību vai ieceļošanas un izceļošanas brīvību, kas varētu rasties attiecīgajai personai, ņemot vērā, ka tā trešās valsts teritorijā, kurā šī persona dzīvo, nevar saņemt konsulāro iestāžu aizsardzību saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

Turklāt, runājot par nepilngadīgām personām, kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā, ka, iespējams, pastāv apstākļi, no kuriem izriet, ka attiecīgās dalībvalsts pilsonības attiecīgajai nepilngadīgajai personai zaudēšana neatbilst Pamattiesību hartas 24. pantā paredzētajai bērna interešu prioritātei to seku dēļ, kādas šāda zaudēšana rada šai nepilngadīgajai personai Savienības tiesību aspektā.