Lieta T‑251/11

Austrijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

Valsts atbalsts – Elektroenerģija – Atbalsts energoietilpīgiem uzņēmumiem – Austrijas Zaļās elektroenerģijas akts – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Valsts atbalsta jēdziens – Valsts līdzekļi – Valsts vainojamība – Selektīvs raksturs – Vispārējā grupu atbrīvojuma regula – Pilnvaru pārsniegšana – Vienlīdzīga attieksme

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2014. gada 11. decembra spriedums

1.      Tiesvedība – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības – Kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem

(Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkts)

2.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, kura pamatā ir valsts līdzekļi – Zaļās elektroenerģijas obligāta iepirkuma par augstāku cenu nekā tirgus cena mehānisms, kas paredzēts šīs elektroenerģijas ražošanas veicināšanai – Mehānisms, ko atbilstoši valsts koncesijai pārvalda akciju sabiedrība – Finansējums, kuru sedz galapatērētāji – Parafiskālam maksājumam pielīdzināmas galapatērētāju veiktas iemaksas – Pasākums, kas paredz daļēju atbrīvojumu energoietilpīgiem uzņēmumiem – Pasākums, kas ietver valsts līdzekļu izmantošanu

(LESD 107. panta 1. punkts)

3.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Priekšrocību piešķiršana valsts vainas dēļ – Ar likumu ieviests atbalsta mehānisms – Iekļaušana

(LESD 107. panta 1. punkts)

4.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Priekšrocības piešķiršana saņēmējiem – Pasākumi, kuru mērķis ir kompensēt iespējamus neizdevīgus konkurences apstākļus, kas ietekmē valsts energoietilpīgos uzņēmumus salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri patērē elektroenerģiju – Iekļaušana

(LESD 107. panta 1. punkts)

5.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Atkāpe no vispārējās nodokļu sistēmas – Pamatojums ar sistēmas raksturu un uzbūvi – Pierādīšanas pienākums

(LESD 107. panta 1. punkts)

6.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Vērtējuma kritēriji – Agrākas prakses ņemšana vērā – Izslēgšana – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums –Neesamība

(LESD 107. panta 1. punkts)

7.      Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu – Atbalsts vides aizsardzībai – Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai – Piemērošanas joma – Zaļās elektroenerģijas obligāta iepirkuma par augstāku cenu nekā tirgus cena mehānisms – Finansējums, kuru parafiskālam maksājumam pielīdzināmas nodevas veidā sedz galapatērētāji – Pasākums, kas paredz daļēju atbrīvojumu energoietilpīgiem uzņēmumiem – Iekļaušana

(LESD 107. panta 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2008/C 82/01 58., 59., 70. un 151. punkts)

8.      Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu – Atbalsts vides aizsardzībai – Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai – Atbalsts samazināta dabas resursu nodokļa vai atbrīvojuma no tā veidā – Dabas resursu nodokļa samazinājumi, kas ietilpst nesaskaņoto nodokļu jomā – Komisijas veikta atbalsta nepieciešamības un samērīguma un tā radīto seku izvērtēšana – Prasība atcelt lēmumu, ar kuru konstatēta atbalsta nesaderība ar iekšējo tirgu – Dalībvalsts pierādīšanas pienākums

(LESD 107. panta 3. punkts; Komisijas Paziņojuma 2008/C 82/01 151.–159. punkts)

9.      Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Normatīvā aktā noteiktas tāda atbalsta kategorijas, ko var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu – Regula Nr. 800/2008 – Attiecībā uz atbalstu dabas resursu nodokļa samazinājumu veidā paredzēts atbrīvojums – Piemērošanas kritēriji – Eiropas līmenī saskaņoti nodokļi

(LESD 107. panta3. punkts; Komisijas Regulas Nr. 800/2008 25. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 26.–31. punktu)

2.      Saistībā ar tāda valsts pasākuma izvērtēšanu atbilstoši LESD 107. panta 1. punktam, kura mērķis ir zaļās elektroenerģijas ražošanas veicināšana, garantējot, pirmkārt, katram zaļās elektroenerģijas ražotājam šīs elektroenerģijas kopējā daudzuma iegādi par cenu, kas ir augstāka par elektroenerģijas cenu tirgū, vienlaikus paredzot, otrkārt, šādi radušos elektroenerģijas piegādātāju izmaksu pārnešanu uz elektroenerģijas patērētājiem, paredzot obligātu papildmaksu saistībā ar zaļās elektroenerģijas iegādi, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka priekšrocība energoietilpīgajiem uzņēmumiem, kuriem ir tiesības pēc attiecīga to pieprasījuma saņemt atbrīvojumu no zaļās elektroenerģijas iegādes pienākuma, samaksājot kompensācijas maksājumu, ietver valsts līdzekļu izmantošanu, pat ja šo atbalsta mehānismu pārvalda Zaļās elektroenerģijas norēķinu centrs, kura uzdevumu veikšana koncesijas ceļā ir tikusi nodota privātai akciju sabiedrībai, kurā privātajiem akcionāriem pieder 50,4 % akciju.

Minētajai akciju sabiedrībai atbilstoši valsts likumam ir uzdots pārvaldīt atbalsta sistēmu elektroenerģijas no atjaunojamiem energoresursiem ražošanai. Šajā likumā paredzētā sistēma var tikt definēta kā valsts koncesija, ciktāl attiecīgie līdzekļi tiek piešķirti tikai sabiedrības interesēs, ko ir noteicis valsts likumdevējs. Turklāt obligātā papildmaksa saistībā ar zaļās elektroenerģijas iegādi ir pielīdzināma parafiskālam maksājumam, kas tiek piemērots elektroenerģijai un kuru nosaka valsts iestāde, un tas tiek darīts sabiedrības interesēs un atbilstoši objektīvam kritērijam. Līdz ar to attiecīgās summas var tikt kvalificētas kā līdzekļi, kuriem ir valsts līdzekļu izcelsme un kas ir pielīdzināmi parafiskālam maksājumam.

Turklāt, lai arī ir tiesa, ka struktūra, kas ir atbildīga par atbalsta sistēmas elektroenerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem ražošanai pārvaldību, ir izveidota privātas akciju sabiedrības formā, saistībā ar koncesiju Zaļās elektroenerģijas norēķinu centra pienākumu izpildei šīs struktūras darbība tomēr nav tāda, ko varētu raksturot kā tādas ekonomiskas vienības darbību, kura brīvi darbojas tirgū peļņas gūšanas nolūkā, bet gan tāda, kuras ietvarus ir noteicis valsts likumdevējs, kurš ir ierobežojis minēto darbību ar attiecīgās koncesijas izpildi. Šajā ziņā stingra minētās struktūras darbības atbilstības paredzētajam leģislatīvajam regulējumam kontrole, ko dažādos līmeņos veic dažādas valsts iestādes, apstiprina secinājumu, ka minētā struktūra rīkojas nevis pati savā labā un brīvi, bet gan rīkojas kā atbalsta, kas piešķirts no valsts līdzekļiem, pārvaldītājs, kurš izpilda koncesiju.

Šādos apstākļos Komisija pamatoti ir apstiprinājusi, ka energoietilpīgajiem uzņēmumiem paredzētā priekšrocība šajā gadījumā līdzinās papildu izmaksām valstij, ciktāl jebkurš minēto uzņēmumu maksājamā nodokļa summas samazinājums var tikt uzskatīts par tādu, kas ir radījis valsts ieņēmumu zudumu.

(sal. ar 67., 68., 70., 72., 75., 76. un 83. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 85.–87. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 94. un 111.–116. punktu)

5.      Valsts atbalsta jēdziens neietver valsts pasākumus, kuri rada diferenciāciju uzņēmumu starpā un tādējādi a priori ir selektīvi, ja šāda diferenciācija izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, rakstura vai uzbūves. Savukārt atbrīvojumiem no nodokļa, kas izriet no mērķa, kurš neatbilst nodokļu uzlikšanas sistēmai, kurā ietilpst minētie atbrīvojumi, ir jāatbilst prasībām, kas izriet no LESD 107. panta 1. punkta.

Turklāt, lai izvērtētu ar attiecīgo nodokļu pasākumu piešķirtās priekšrocības selektīvo raksturu, atskaites punktam ir īpaša nozīme, jo pat pati priekšrocība var tikt konstatēta, tikai to salīdzinot ar tā saukto “normālo” aplikšanas ar nodokli sistēmu. Līdz ar to, lai valsts nodokļu pasākums tiktu kvalificēts kā “selektīvs”, pirmkārt, ir jāidentificē un jāizvērtē kopējā jeb “normālā” attiecīgajā dalībvalstī piemērojamā nodokļu sistēma. Tieši saistībā ar šo kopējo jeb “normālo” nodokļu režīmu, otrkārt, ir jānovērtē un jānosaka ar attiecīgo nodokļu pasākumu piešķirtās priekšrocības iespējamais selektīvais raksturs, pierādot, ka šis pasākums ir atkāpe no minētās kopējās sistēmas, ciktāl ar to tiek ieviestas atšķirības starp tirgus dalībniekiem, kuri, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts nodokļu sistēmai paredzēto mērķi, ir faktiski un juridiski līdzīgā situācijā.

Šajā ziņā dalībvalstij, kura ir noteikusi uzņēmumu starpā diferenciāciju nodokļu sloga jomā, pēc tam ir jāpierāda, ka šo diferenciāciju patiešām pamato attiecīgās sistēmas raksturs un struktūra.

(sal. ar 96., 97. un 117. punktu)

6.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 123.–130. punktu)

7.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 155.–165. punktu)

8.      Saistībā ar valsts atbalstu samazināta dabas resursu nodokļa vai atbrīvojuma no tā veidā no Pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai 152. un turpmākajiem punktiem izriet, ka tajās ir paredzēti divi dabas resursu nodokļa samazinājumu saderības ar iekšējo tirgu pārbaudes veidi, tostarp ņemot vērā, vai pastāv attiecīgā nodokļa saskaņošana vai nē un vai ir ievērots Kopienas minimālais nodokļu līmenis.

Runājot konkrētāk par atbalstu samazināta dabas resursu nodokļa veidā, kas ietilpst nesaskaņoto nodokļu jomā, no minēto pamatnostādņu 154.–159. punkta izriet, ka Komisija, analizējot minētā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, balstās uz Savienības dalībvalstu sniegto informāciju, lai izvērtētu attiecīgos nodokļu režīmus, un lai it īpaši izvērtētu atbalsta nepieciešamību un samērīgumu un tā ietekmi attiecīgo tautsaimniecības nozaru līmenī.

Ja Komisija, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, secina, ka samazināta dabas resursu nodokļa veidā piešķirts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, tad dalībvalstij ir jāpierāda, ka minētais atbalsts ir atbrīvojams. Lai noteiktu, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas varētu pamatot apstrīdētā lēmuma atcelšanu, dalībvalsts iesniegtajiem pierādījumiem ir jābūt pietiekamiem, lai apstrīdētu minētā lēmuma ietvaros veiktā faktu vērtējuma ticamību.

(sal. ar 167. un 178.–180. punktu)

9.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 200.–203. punktu)