TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2013. gada 21. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – EKL 43. pants – Mehāniskie transportlīdzekļi – Dalībvalstī lietots privāts transportlīdzeklis, kas ir reģistrēts citā dalībvalstī – Šī transportlīdzekļa aplikšana ar nodokļiem pirmajā dalībvalstī tā lietošanas valsts ceļu tīklā uzsākšanas brīdī, kā arī otrajā dalībvalstī tā reģistrācijas brīdī – Transportlīdzeklis, ko attiecīgais pilsonis lieto gan privātos nolūkos, gan arī lai dotos no izcelsmes dalībvalsts uz pirmajā dalībvalstī atrodošos darba vietu
Lieta C‑302/12
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 6. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 20. jūnijā, tiesvedībā
X
pret
Minister van Financiën.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça], Dž. Arestis [G. Arestis], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– X vārdā – B. Schuver, advocaat,
– Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman un C. Wissels, pārstāves,
– Grieķijas valdības vārdā – M. Tassopoulou un G. Papagianni, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – C. Barslev un W. Roels, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2013. gada 5. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 43. panta interpretāciju.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp X un Minister van Financiën (finanšu ministrs) par attiecīgajai personai adresēto paziņojumu par nodokļu maksājumu apmēru saistībā ar vieglo automobiļu un motociklu nodokļa nemaksāšanu (turpmāk tekstā – “vieglo automašīnu un motociklu nodoklis”), uzsākot privāta transportlīdzekļa lietošanu Nīderlandes ceļu satiksmē.
Atbilstošās tiesību normas
3 1992. gada Likuma par nodokli vieglajām automašīnām un motocikliem (Wet op de belasting van personenauto’s en motorrijwielen 1992, Stb. 1992, Nr. 709; turpmāk tekstā – “1992. gada likums”) 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka šie privātie transportlīdzekļi ir apliekami ar šo nodokli.
4 Saskaņā ar 1992. gada likuma 1. panta 2. un 5. punktu vieglo automašīnu un motociklu nodoklis ir jāmaksā par transportlīdzekļa reģistrēšanu Nīderlandes transportlīdzekļu reģistrā. Tomēr, ja Nīderlandē nereģistrēts vieglais automobilis vai motocikls ir nodots fiziskas vai juridiskas personas, kas pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēta šajā dalībvalstī, rīcībā, šis nodoklis ir jāmaksā par šī mehāniskā transportlīdzekļa lietošanas uzsākšanu Nīderlandes ceļu satiksmē.
5 Šī likuma 5. panta 2. punktā ir paredzēts, ka par nereģistrētiem vieglajiem automobiļiem vai motocikliem vieglo automašīnu un motociklu nodoklis ir jāmaksā personai, kuras rīcībā mehāniskais transportlīdzeklis faktiski atrodas.
6 Atbilstoši šī likuma 9. panta 1. punktam vieglajam automobilim piemērojamā minētā nodokļa likme ir 45,2 % no šī transportlīdzekļa neto kataloga cenas, ievērojot šajā tiesību normā norādītos samazinājumus un palielinājumus. Šī cena atbilst ražotāja vai importētāja Nīderlandes pārdevējiem pārdošanai ieteiktajai cenai, atskaitot pievienotās vērtības nodokli.
7 Jauno mehānisko transportlīdzekļu neto kataloga cena tiek noteikta transportlīdzekļa numura zīmju izsniegšanas Nīderlandē dienā. Lietoto mehānisko transportlīdzekļu neto kataloga cena tiek noteikta brīdī, kad tiek uzsākta transportlīdzekļa lietošana Nīderlandē vai ārpus tās.
8 Ja Nīderlandes ceļu satiksmē tiek uzsākts lietot vieglos automobiļus vai motociklus, kas nav reģistrēti Nīderlandē un ir nodoti tādas fiziskas vai juridiskas personas rīcībā, kura pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēta šajā dalībvalstī, valsts tiesiskajā regulējumā pamatlietā ir paredzēts, ka saistībā ar vieglo automašīnu un motociklu nodokļa nomaksu piemēro atbilstošo lietotiem transportlīdzekļiem noteikto neto kataloga cenu.
9 Šiem lietotajiem transportlīdzekļiem piemērojot minēto nodokli, tiek ņemts vērā iepriekšējās lietošanas laiks un par noteiktu procentuālo vērtību tiek samazināts nodokļa apmērs.
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10 X ir Beļģijas pilsone. Kopš 1998. gada viņas rīcībā ir ortodontijas kabinets Nīderlandē un šajā dalībvalstī viņai pieder māja, kurā viņa dzīvo kopā ar savu draugu laikposmos, kad šis kabinets ir atvērts. Ārpus šiem laikposmiem pāris dzīvo dzīvoklī, ko viņi īrē Beļģijā.
11 X pieder automobilis, kuru 2004. gadā viņa nopirka Beļģijā un lieto gan šajā dalībvalstī, gan Nīderlandē kā privātos, tā profesionālos nolūkos. No lietas materiāliem izriet, ka katru gadu viena puse no attāluma, kuru X ir nobraukusi ar šo automobili, tiek veikta Beļģijā, bet otra puse – Nīderlandē.
12 X reģistrēja savu automobili Beļģijā un nomaksāja Beļģijas nodokli par lietošanas uzsākšanu EUR 4957 apmērā.
13 2006. gada 19. jūlijā Nīderlandes nodokļu dienests konstatēja, ka X, nesamaksājusi vieglo automašīnu un motociklu nodokli, lieto savu automobili Nīderlandes ceļu satiksmē. Tāpēc viņai tika nosūtīts paziņojums par nodokļa maksājumu EUR 17 315 apmērā.
14 X iesniedza sūdzību par šo paziņojumu par nodokļa maksājuma apmēru, bet Belastinginspecteur (nodokļu inspektors) tomēr to apstiprināja, jo ieinteresētā persona dzīvojot Nīderlandē un lietojot savu automobili uz Nīderlandes publiskajiem ceļiem.
15 Kaut gan par Belastinginspecteur lēmumu X celto prasību Rechtbank te Leeuwarden [Leuvardenas tiesa] apmierināja, Gerechtshof te Leeuwarden [Leuvardenas apelācijas tiesa] apmierināja Minister van Financiën [finanšu ministra] apelācijas sūdzību un atcēla Rechtbank te Leeuwarden spriedumu.
16 Gerechtshof te Leeuwarden uzskata, ka X nevarot atsaukties uz samērīguma principu, jo viņas automobilis ilgstoši un galvenokārt tiek lietots Nīderlandē, un ka vieglo automašīnu un motociklu nodoklis nekādā ziņā neradot Savienības tiesībās garantēto brīvību izmantošanas šķērsli. Šajā ziņā fakts, ka ir samaksāts Beļģijas nodoklis par lietošanas uzsākšanu, neesot pretrunā tam, ka X kā Nīderlandes iedzīvotājai ir jāmaksā vieglo automašīnu un motociklu nodoklis par šo transportlīdzekli saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu.
17 X par Gerechtshof te Leeuwarden spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Šīs pēdējās minētās tiesas skatījumā nav strīda par to, ka Nīderlandes tiesiskā regulējuma izpratnē X dzīvo Nīderlandē, kaut arī nav noliedzams, ka tāpat viņa var tikt uzskatīta par Beļģijas iedzīvotāju Beļģijas tiesiskā regulējuma izpratnē. Ciktāl šis pēdējais minētais aspekts nav apstrīdēts, šajā ziņā iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, ka X dzīvo arī Beļģijā un ka viņas automobili tāpat ir paredzēts ilgstoši lietot šajā dalībvalstī.
18 Šādos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai divu dalībvalstu nodokļu pilnvaru īstenošana, konkrētāk, reģistrācijas nodokļa uzlikšana transportlīdzeklim, ir neierobežota situācijā, kurā Savienības pilsone, pamatojoties uz valsts tiesisko regulējumu, dzīvo divās dalībvalstīs un tai īpašumā piederošu transportlīdzekli faktiski pastāvīgi lieto abās dalībvalstīs?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai samērīguma principam tāda reģistrācijas nodokļa uzlikšanai kā šajā lietā var būt koriģējoša iedarbība un, ja tā ir, vai šis princips ietver, ka vienai vai abām dalībvalstīm ir jāierobežo savu nodokļu pilnvaru īstenošana, un kādā veidā šai ierobežošanai ir jānotiek?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
19 Vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa savos jautājumos nav norādījusi ne uz vienu Savienības tiesības normu vai normām, par kurām Tiesai būtu jāsniedz savs vērtējums.
20 Šajā ziņā līdzīgos apstākļos Tiesa ir precizējusi, ka tai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas, tostarp no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pamatojuma, ņemot vērā pamatstrīda priekšmetu, ir jāizdala atbilstošie Savienības tiesību elementi (2011. gada 5. maija spriedums lietā C‑537/09 Bartlett u.c., Krājums, I‑3417. lpp., 36. punkts).
21 Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka X ir Beļģijas pilsone, kura īsteno pašnodarbinātas personas ortodontes darbību Nīderlandē, un ka paziņojums par nodokļa maksājuma apmēru pamatlietā viņai tika nosūtīts 2006. gada jūlijā, Tiesai iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir jāizvērtē, ņemot vērā EKL 43. pantā paredzēto brīvību veikt uzņēmējdarbību.
22 Tādējādi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, kas ir izskatāmi kopā, ir jāsaprot tādējādi, ka tajos būtībā tiek vaicāts, vai EKL 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta nodokļa piemērošana par tāda mehāniskā transportlīdzekļa lietošanas uzsākšanu valsts ceļu satiksmē, kurš ir reģistrēts un par kuru jau ir samaksāts nodoklis par tā reģistrāciju citā dalībvalstī, ja šis transportlīdzeklis galvenokārt faktiski ir paredzēts pastāvīgai lietošanai abās šajās dalībvalstīs vai patiesībā šādi tiek lietots.
23 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, atskaitot izņēmuma gadījumus, kas uz pamatlietu neattiecas, mehānisko transportlīdzekļu aplikšana ar nodokļiem Eiropas Savienības līmenī nav saskaņota. Tādējādi dalībvalstis var brīvi īstenot savu nodokļu uzlikšanas kompetenci šajā jomā – ar nosacījumu, ka tiek ievērotas Savienības tiesības (skat. 2012. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑578/10 līdz C‑580/10 van Putten u.c., 37. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 27. aprīļa rīkojumu lietā C‑114/11 Notermans-Boddenberg, 21. punkts).
24 Attiecībā uz transportlīdzekļu reģistrācijas nodokļiem saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts var piemērot reģistrācijas nodokli citā dalībvalstī reģistrētam mehāniskajam transportlīdzeklim, ja ir paredzēts, ka šis transportlīdzeklis galvenokārt tiks pastāvīgi lietots pirmās dalībvalsts teritorijā vai tas faktiski jau šādi tiek lietots (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās van Putten u.c., 46. punkts, kā arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Notermans-Boddenberg, 26. punkts).
25 It īpaši, ja runa ir par vieglo automašīnu un motociklu nodokli, Tiesa ir konstatējusi, ka, ja Nīderlandē nereģistrētos transportlīdzekļus ir paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt Nīderlandes teritorijā vai arī tie faktiski jau šādi tiek lietoti, pret personu, kura dzīvo Nīderlandē un lieto šādu transportlīdzekli, un personu, kura tādos pašos apstākļos lieto šajā dalībvalstī reģistrētu transportlīdzekli, faktiski nepastāv atšķirīga attieksme, jo šim pēdējam minētajam transportlīdzeklim, kuru arī ir paredzēts pastāvīgi lietot galvenokārt Nīderlandes teritorijā, jau ir ticis piemērots vieglo automašīnu un motociklu nodoklis, to reģistrējot Nīderlandē (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās van Putten u.c., 50. punkts, kā arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Notermans-Boddenberg, 27. punkts).
26 Tāpat ir ticis nospriests, ka šādos apstākļos prasība samaksāt vieglo automašīnu un motociklu nodokli, uzsākot Nīderlandē nereģistrētu transportlīdzekļu lietošanu Nīderlandes ceļu satiksmē, ir pamatota tāpat kā nodokļa, kas ir maksājams par transportlīdzekļa reģistrāciju Nīderlandē, samaksa – ar nosacījumu, ka šī nodokļa aprēķinā, kā tas šķietami izriet no 1992. gada likuma, tiek ņemta vērā transportlīdzekļa amortizācija šīs lietošanas uzsākšanas brīdī (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās van Putten u.c., 51. punkts, kā arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Notermans-Boddenberg, 28. punkts).
27 Iesniedzējtiesa jautā, vai tam vien, ka transportlīdzeklis ir paredzēts faktiski pastāvīgai lietošanai vai ka patiesībā tas šādi tiek lietots ne tikai Nīderlandes teritorijā, bet arī tā reģistrācijas dalībvalstī, būtu jābūt par pamatu šo abu dalībvalstu pilnvaru īstenošanas ierobežošanai nodokļu jomā.
28 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, tā kā nav veikta saskaņošana Savienības līmenī, no paralēlas dažādu dalībvalstu nodokļu kompetences īstenošanas izrietošās nelabvēlīgās sekas nav aprites brīvību ierobežojums, ja vien šāda īstenošana nav diskriminējoša (skat. 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑157/10 Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, Krājums, I‑13023. lpp., 38. punkts).
29 Turklāt, kā savu secinājumu 48. punktā, atsaucoties uz iepriekš (39. punkts) minēto spriedumu lietā Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, ir norādījusi ģenerāladvokāte, pat pieņemot, ka vieglo automašīnu un motociklu nodokļa un Beļģijas nodokļa par lietošanas uzsākšanu iekasējamības gadījums ir viens un tas pats, ir jāatgādina, ka dalībvalstīm nav pienākuma pieskaņot savas nodokļu sistēmas citu dalībvalstu dažādajām nodokļu sistēmām, lai tostarp izvairītos no dubultas nodokļu uzlikšanas.
30 Šajā gadījumā, pat ja pamatlietā aplūkoto automobili X lieto gan privātos nolūkos, gan tāpēc, lai dotos uz savu darba vietu, kas atrodas citā dalībvalstī, pamatlietā aplūkotie tiesību akti – ņemot vērā, ka ikviens Nīderlandes iedzīvotājs neatkarīgi no tā, vai viņš veic vai neveic pašnodarbinātas personas darbību, ir pakļauts šim nodoklim vai nu saistībā ar mehāniskā transportlīdzekļa reģistrēšanu Nīderlandes transportlīdzekļu reģistrā, vai saistībā ar citā dalībvalstī reģistrēta transportlīdzekļa lietošanas uzsākšanu Nīderlandes ceļu satiksmē, – nerada ieinteresētajai personai neizdevīgāku situāciju salīdzinājumā ar šādu darbību īstenojošām personām, kas jau ir apliktas ar vieglo automašīnu un motociklu nodokli (šajā ziņā par EKL 39. pantu skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Notermans-Boddenberg, 30. punkts).
31 No minētā izriet, ka nelabvēlīgā nodokļu situācija, kurā nonākusi X, ņemot vērā situāciju, kādā viņa savu darbību veica pirms savas brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanas Nīderlandē, un kuru rada abu attiecīgo dalībvalstu pilnvaru nodokļu jomā nediskriminējoša īstenošana, nav pretrunā EKL 43. pantam.
32 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka EKL 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta nodokļa piemērošana par tāda mehāniskā transportlīdzekļa lietošanas uzsākšanu valsts ceļu satiksmē, kurš ir reģistrēts un par kuru jau ir samaksāts nodoklis par tā reģistrāciju citā dalībvalstī, ja šis transportlīdzeklis galvenokārt faktiski ir paredzēts pastāvīgai lietošanai abās šajās dalībvalstīs vai patiesībā šādi tiek lietots, ar nosacījumu, ka šis nodoklis nav diskriminējošs.
Par tiesāšanās izdevumiem
33 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
EKL 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neaizliedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta nodokļa piemērošana par tāda mehāniskā transportlīdzekļa lietošanas uzsākšanu valsts ceļu satiksmē, kurš ir reģistrēts un par kuru jau ir samaksāts nodoklis par tā reģistrāciju citā dalībvalstī, ja šis transportlīdzeklis galvenokārt faktiski ir paredzēts pastāvīgai lietošanai abās šajās dalībvalstīs vai patiesībā šādi tiek lietots, ar nosacījumu, ka šis nodoklis nav diskriminējošs.
[Paraksti]