VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 14. decembrī (*)

Subsīdijas – Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas imports – Īstenošanas regula (ES) 2019/2092 – Galīgais kompensācijas maksājums – Regulas (ES) 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Finansiāls ieguldījums – Regulas 2016/1037 3. panta 2. punkts – Ieguvums – Regulas 2016/1037 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts – Kompensējamās subsīdijas apjoma aprēķināšana – Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkts un 2. punkts – Finansiāla ieguldījuma veikšanas “uzticēšana” privātai organizācijai vai tās “norīkošana” to veikt – Neatbilstoši zema atlīdzība – Cenu vai ienākumu atbalsts – Regulas 2016/1037 28. panta 5. punkts – Pieejamo datu izmantošana – Regulas 2016/1037 3. panta 2. punkts un 6. panta d) punkts – Ieguvums – Regulas 2016/1037 8. panta 8. punkts – Būtiska kaitējuma draudi Savienības ražošanas nozarei – Regulas 2016/1037 8. panta 5. un 6. punkts – Cēloņsakarība – Attiecināšanas analīze – Neattiecināšanas analīze

Lietā T‑111/20

PT Wilmar Bioenergi Indonesia, Medana [Medan] (Indonēzija),

PT Wilmar Nabati Indonesia, Medana,

PT Multi Nabati Sulawesi, Ziemeļsulavesi [North Sulawesi] (Indonēzija),

ko pārstāv P. Vander Schueren un T. Martin‑Brieu, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Kienapfel, G. Luengo un P. Němečková, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

European Biodiesel Board (EBB), Brisele (Beļģija), ko pārstāv M.‑S. Dibling un L. Amiel, advokāti,

persona, kas iestājusies lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

apspriedes laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents), tiesneši L. Madise [L. Madise], P. Niuls [P. Nihoul], R. Frendo [R. Frendo] un H. Martins i Peress de Nanklaress [J. Martín y Pérez de Nanclares],

sekretāre: I. Kurme, administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

pēc tiesas sēdes 2022. gada 13. janvārī

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas – PT Wilmar Bioenergi Indonesia, PT Wilmar Nabati Indonesia un PT Multi Nabati Sulawesi – lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2019/2092 (2019. gada 28. novembris), ar ko nosaka galīgu kompensācijas maksājumu Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV 2019, L 317, 42. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), ciktāl šī regula attiecas uz tām.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītājas ir Indonēzijas uzņēmumi, kas ražo un eksportē biodīzeļdegvielu.

3        2013. gada 19. novembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1194/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV 2013, L 315, 2. lpp.); ar šo regulu prasītājām tika piemērots galīgais antidempinga maksājums.

4        2013. gada 25. novembrī Eiropas Komisija pieņēma Regulu (ES) Nr. 1198/2013, ar ko izbeidz antisubsidēšanas procedūru attiecībā uz Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 330/2013, kas paredz šāda importa reģistrēšanu (OV 2013, L 315, 67. lpp.).

5        2016. gada 15. septembrī Vispārējā tiesa atcēla Īstenošanas regulas Nr. 1194/2013 1. un 2. pantu, ciktāl šī regula attiecās uz pirmajām divām prasītājām (spriedums, 2016. gada 15. septembris, PT Wilmar Bioenergi Indonesia un PT Wilmar Nabati Indonesia/Padome, T‑139/14, nav publicēts, EU:T:2016:499).

6        2018. gada 25. janvārī Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) ekspertu grupa pēc Indonēzijas Republikas pieprasījuma izstrādāja ziņojumu par antidempinga pasākumiem, kas noteikti ar Īstenošanas regulu Nr. 1194/2013 par Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu (PTO ekspertu grupas 2018. gada 25. janvārī pieņemtais ziņojums “Eiropas Savienība – Antidempinga pasākumi attiecībā uz Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu” (WT/DS 480/R)). PTO ekspertu grupa secināja, ka Eiropas Savienība nav ievērojusi vairākas Vispārējās vienošanās par tirdzniecību un tarifiem (GATT) un Līguma par GATT VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.), kas minēts Līguma par PTO izveidošanu 1.A pielikumā (OV 1994, L 336, 3. lpp.), tiesību normas.

7        2018. gada 22. oktobrī European Biodiesel Board (Eiropas Biodīzeļdegvielas padome, EBB) iesniedza Komisijai sūdzību saskaņā ar 10. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1037 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 55. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 30. maija Regulu (ES) 2018/825 (OV 2018, L 143, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “pamatregula”). Saskaņā ar šo sūdzību Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas imports tika subsidēts un tādējādi Savienības ražošanas nozarei tika nodarīts kaitējums.

8        Ar paziņojumu, kas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēts 2018. gada 6. decembrī (OV 2018, C 439, 16. lpp.), Komisija par Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu sāka antisubsidēšanas procedūru.

9        Izstrādājums, uz kuru attiecās izmeklēšana, ir “Indonēzijas izcelsmes nefosilas izcelsmes taukskābju monoalkilesteru un/vai parafīna gāzeļļas, kas iegūtas sintēzes un/vai hidroapstrādes procesā, parasti dēvētas par “biodīzeļdegvielu”, tīrā veidā vai maisījumos”.

10      Indonēzijā ražotā biodīzeļdegviela pārsvarā ir palmu eļļas metilesteris (turpmāk tekstā – “PME”), kas iegūts no neapstrādātas palmu eļļas (turpmāk tekstā – “NPE”). Turpretī Savienībā ražotā biodīzeļdegviela galvenokārt ir rapšu eļļas metilesteris (turpmāk tekstā – “RME”), bet to ražo arī no citām izejvielām, tostarp NPE.

11      Gan PME, gan RME pieder pie taukskābju monoalkilesteru kategorijas. Termina daļa “esteris” attiecas uz augu eļļu pāresterifikāciju, proti, eļļas sajaukšanu ar spirtu, un tādējādi tiek iegūta biodīzeļdegviela un blakusprodukts glicerīns. Termina daļa “metil‑” attiecas uz metanolu – šajā procesā visbiežāk izmantoto spirtu. Taukskābju monoalkilesteri ir zināmi arī kā “taukskābju metilesteri” (turpmāk tekstā – “FAME”). Lai arī gan PME, gan RME ir FAME, tomēr tiem ir daļēji atšķirīgas fizikālās un ķīmiskās īpašības, jo īpaši atšķiras to zemākā filtrējamības temperatūra (turpmāk tekstā – “CFPP”). CFPP ir temperatūra, kurā degviela dažu tās komponentu kristalizācijas vai sarecēšanas dēļ izraisa degvielas filtra aizsērēšanu. RME gadījumā CFPP var būt –14 °C, savukārt PME gadījumā tā ir aptuveni 13 °C. Biodīzeļdegviela ar īpašu CFPP tirgū bieži vien tiek aprakstīta kā FAME X, piemēram, FAME 0 vai FAME 5.

12      Subsidēšanas un kaitējuma izmeklēšana notika par laikposmu no 2017. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 30. septembrim (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas laikposms”). Kaitējuma noteikšanai izmantojamo tendenču pārbaude attiecās uz laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas laikposma beigām. Attiecīgā gadījumā Komisija pārbaudīja arī datus par laikposmu pēc izmeklēšanas laikposma.

13      Ar 2019. gada 25. janvāra vēstuli PT Wilmar Bioenergi Indonesia iesniedza atbildes uz antisubsidēšanas anketu, ko Komisija tai bija nosūtījusi 2018. gada 19. decembrī. Komisija no 2019. gada 18. līdz 21. martam prasītāju telpās Indonēzijā veica pārbaudes uz vietas.

14      Vienlaikus prasītājas iesniedza šādus apsvērumus: 2019. gada 17. janvārī – par sūdzību; 2019. gada 14. februārī – par datiem, kurus bija iesniegusi EBB un izlasē iekļautie biodīzeļdegvielas ražotāji Savienībā, un par apgalvojumiem par kaitējuma draudiem; 2019. gada 14. februārī – par kompensācijas pasākumu piemērojamību apgalvotajām subsīdiju shēmām; un 2019. gada 19. jūnijā – par apgalvojumiem par kaitējuma draudiem, kas aprakstīti EBB 2019. gada 29. aprīļa apsvērumos, un par EBB importa reģistrācijas pieteikumu.

15      2019. gada 12. augustā Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2019/1344, ar ko nosaka pagaidu kompensācijas maksājumu Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV 2019, L 212, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”). PT Wilmar Bioenergi Indonesia un PT Wilmar Nabati Indonesia tika piemērots pagaidu kompensācijas maksājums 15,7 % apmērā. “Visiem pārējiem uzņēmumiem”, kas nebija skaidri minēti pagaidu regulas 1. pantā, tika piemērota pagaidu kompensācijas maksājuma likme 18 % apmērā.

16      2019. gada 13. augustā Komisija prasītājām paziņoja būtiskos faktus un apsvērumus, uz kuru pamata tā pieņēma pagaidu regulu.

17      2019. gada 28. augustā prasītājas iesniedza apsvērumus par pagaidu regulu un būtiskajiem apsvērumiem un faktiem, uz kuru pamata tā tika pieņemta.

18      2019. gada 4. oktobrī Komisija paziņoja būtiskos apsvērumus un faktus, uz kuru pamata tā plānoja ieviest galīgos kompensācijas pasākumus Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielai. Apsvērumus par to prasītājas iesniedza 2019. gada 14. oktobrī.

19      Antisubsidēšanas procedūras beigās Komisija pieņēma apstrīdēto regulu, ar ko tā apstiprināja pagaidu regulā izdarītos secinājumus. Tā uzskatīja, ka Indonēzijas valdība ir sniegusi atbalstu biodīzeļdegvielas ražošanas nozarei, piešķirot subsīdijas pamatregulas 3. panta 1. punkta izpratnē. Komisija uzskatīja, ka šis atbalsts tika sniegts, izmantojot konkrētas programmas. It īpaši Eļļas palmu audzēšanas fonds – publisko tiesību subjekts – biodīzeļdegvielas ražotājiem, kas piegādāja biodīzeļdegvielu par “naftas degvielas vienībām” izraudzītajiem uzņēmumiem, maksāja starpību starp minerālās dīzeļdegvielas atsauces cenu, ko maksāja šīs vienības, un enerģētikas un minerālo resursu ministra noteikto biodīzeļdegvielas atsauces cenu. Tādējādi Komisija secināja, ka Indonēzijas valdība NPE – izejvielas, ko biodīzeļdegvielas ražotāji iegādājās, lai to pārveidotu par biodīzeļdegvielu, – ražotājiem ir uzticējusi vai tiem uzdevusi piegādāt šo izejvielu par neatbilstoši zemu atlīdzību, it īpaši – nosakot ierobežojumus eksportam un kontrolējot cenas ar valstij piederošu uzņēmumu grupas PT Perkebunan Nusantara (turpmāk tekstā – “PTPN”) starpniecību.

20      PT Wilmar Bioenergi Indonesia un PT Wilmar Nabati Indonesia tika piemērots galīgais kompensācijas maksājums 15,7 % apmērā. “Visiem pārējiem uzņēmumiem”, kas nav skaidri minēti apstrīdētās regulas 1. pantā, ir piemērojama galīgā kompensācijas maksājuma likme 18 % apmērā.

 Lietas dalībnieku prasījumi

21      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz prasītājām;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

22      Komisijas, ko atbalsta EBB, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz PT Multi Nabati Sulawesi;

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

23      Prasības pamatošanai prasītājas būtībā izvirza četrus pamatus:

–        pirmais pamats attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta, 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta un 2. punkta, kā arī 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka no Eļļas palmu audzēšanas fonda saņemtie maksājumi ir kompensējama subsīdija, un nekoriģēdama ieguvumu, ko, iespējams, bija saņēmušas prasītājas, lai ņemtu vērā piešķirtos samazinājumus, kā arī transporta un kredīta izmaksas, kas radušās, lai saņemtu apgalvotās subsīdijas;

–        otrais pamats – uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta, 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta, 6. panta d) punkta un 28. panta 5. punkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka valdība ir atbalstījusi NPE piegādes par neatbilstoši zemu atlīdzību;

–        trešais pamats – uz pamatregulas 8. panta 8. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko esot pieļāvusi Komisija, secinādama būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei;

–        ceturtais pamats – uz pamatregulas 8. panta 5. un 6. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka Indonēzijas izcelsmes imports radījis būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei, un neņemdama vērā Argentīnas izcelsmes importa ietekmi.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta, 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta un 2. punkta, kā arī 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka no Eļļas palmu audzēšanas fonda saņemtie maksājumi ir kompensējama subsīdija, un nekoriģēdama ieguvumu, ko, iespējams, bija saņēmušas prasītājas, lai ņemtu vērā piešķirtos samazinājumus, kā arī transporta un kredīta izmaksas, kas radušās, lai saņemtu apgalvotās subsīdijas

24      Pirmais pamats ir balstīts uz četrām daļām, kuras Komisija, ko atbalsta EBB, apstrīd.

 Par pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija Eļļas palmu audzēšanas fonda maksājumus ir uzskatījusi par valdības vai publisko tiesību subjekta finansiālu ieguldījumu

25      Pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda veiktie maksājumi neesot valdības vai publisko tiesību subjekta finansiāls ieguldījums.

26      Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, Savienības iestādēm izskatāmo ekonomisko un politisko situāciju sarežģītības dēļ ir plaša rīcības brīvība (skat. spriedumu, 2018. gada 18. oktobris, Gul Ahmed Textile Mills/Padome, C‑100/17 P, EU:C:2018:842, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Plašā rīcības brīvība, kas ir Savienības iestādēm tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, attiecas arī uz finansiāla ieguldījuma esamības noteikšanu pamatregulas 3. panta 1. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 11. oktobris, Novatex/Padome, T‑556/10 P, nav publicēts, EU:T:2012:537, 34. un 35. punkts).

28      Šajā ziņā jāuzsver – pamatregulas 3. pantā ir paredzēts, ka subsīdija pastāv, ja ir izpildīti šā panta 1. un 2. punktā izklāstītie nosacījumi, proti, ja pastāv izcelsmes valsts vai eksporta valsts valdības “finansiāls ieguldījums” un ja tādējādi tiek piešķirts “ieguvums”.

29      Jānorāda, ka pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir jēdzienu “finansiāls ieguldījums” definēt tādā veidā, ka no tā tiek izslēgti valdības pasākumi, kas neietilpst nevienā no šajā tiesību normā uzskaitītajām kategorijām. No šā skatpunkta pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i)–iii) punktā ir norādītas konkrētas situācijas, kuras jāņem vērā kā tādas, kas ietver valdības finansiālu ieguldījumu, proti, tiešu vai netiešu naudas līdzekļu nodošanu, atteikšanos no valsts ieņēmumiem vai arī preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, savukārt šā panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta otrajā ievilkumā ir paredzēts – tas, ka valdība privātai organizācijai uztic vai to norīko pildīt vienu vai vairākas funkcijas, kas minētas i), ii) un iii) punktā, ir līdzvērtīgi tam, ka valsts iestādes piešķir finansiālu ieguldījumu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (spriedums, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 106. punkts).

30      No pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta, it īpaši no formulējuma “valdība veic finansiālu ieguldījumu”, izriet, ka finansiālu ieguldījumu ir jāvar attiecināt uz valdību. Tomēr šajā tiesību normā nav nekāda precizējuma par nodoto līdzekļu izcelsmi. Tādējādi saskaņā ar šā panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu jēdziens “finansiāls ieguldījums” aptver “valdības praksi”, kas ietver tiešu naudas līdzekļu nodošanu, neparedzot papildu prasības attiecībā uz šo līdzekļu izcelsmi. Tas, ka līdzekļu izcelsme neietekmē valdības prakses kā “valdības finansiāla ieguldījuma” kvalifikāciju, skaidri atklājas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta otrajā ievilkumā paredzētajā gadījumā, kad valdība privātai organizācijai uztic vai to norīko pildīt vienu vai vairākas funkcijas, neprecizējot, kādai ir jābūt izmantoto līdzekļu izcelsmei. No šīm tiesību normām izriet, ka jēdziens “valdības finansiāls ieguldījums” ietver visus finanšu līdzekļus, kurus valdība var faktiski izmantot.

31      Šajā lietā no apstrīdētās regulas 30.–33. apsvēruma izriet, un prasītājas to nav apstrīdējušas, ka Eļļas palmu audzēšanas fonds ir publisko tiesību subjekts. Šī struktūra tiek izmantota, lai sniegtu atbalstu valsts izraudzītajām organizācijām iegādāties biodīzeļdegvielu, un Fonda pārvaldības aģentūrai (turpmāk tekstā – “pārvaldības aģentūra”) tā ir uzticējusi iekasēt eksporta nodevas par palmu eļļas produktu eksportu, kas veido tās finansējumu (pagaidu regulas 41.–43. apsvērums).

32      No pagaidu regulas izriet, ka Biodīzeļdegvielas subsīdiju fonds, kas ir daļa no Eļļas palmu audzēšanas fonda, ir izveidots ar Prezidenta noteikumiem 61/2015 (40. apsvērums) un ka pārvaldības aģentūrai ir uzticēts iekasēt izvedmuitas nodevas par palmu eļļas preču eksportu, kas veidoja Eļļas palmu audzēšanas fonda finansējumu (41. un 42. apsvērums). Ar Prezidenta noteikumu 61/2015 1. panta 4. punktu Indonēzijas valdība pārvaldības aģentūrai piešķīra tiesības izmantot eksporta nodevas un izvedmuitas nodokļus, kas noteikti NPE un tās atvasinājumiem, savukārt Prezidenta noteikumu 66/2018 18. panta 1. punktā ir noteikts, ka “fonda naudas līdzekļu izmantošana [..] ir paredzēta, lai segtu starpību starp dīzeļdegvielas tirgus indeksa cenu un biodīzeļdegvielas tirgus indeksa cenu” (58. un 60. apsvērums). Tādējādi pārvaldības aģentūra no Eļļas palmu audzēšanas fonda līdzekļiem maksā biodīzeļdegvielas ražotājiem starpību starp šādu dīzeļdegvielas atsauces cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu (47. apsvērums).

33      Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka to līdzekļu izcelsmei un veidam, kurus pārvaldības aģentūra izmanto maksājumiem biodīzeļdegvielas ražotājiem, proti, ražotāju eksportētāju samaksātajai eksporta nodevai, esot nozīme, lai noteiktu, vai pastāv finansiāls ieguldījums. Otrkārt, eksporta nodeva esot skaidri paredzēta Eļļas palmu audzēšanas fonda finansēšanai, un Indonēzijas valdība neesot varējusi to izmantot citādi. Treškārt, Eļļas palmu audzēšanas fondu esot finansējusi NPE piegādes ķēde par labu šai ķēdei, tādējādi Indonēzijas valdībai saistībā ar šiem maksājumiem neesot radušās nekādas izmaksas.

34      Šajā ziņā jāatgādina, kā norādīts šā sprieduma 30. punktā, ka pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav nekāda precizējuma par nodoto līdzekļu izcelsmi, un tādējādi tas ietver visus finanšu līdzekļus, kurus valdība var faktiski izmantot.

35      Tāpēc prasītāju piedāvātā šīs tiesību normas interpretācija, kurā tiek ņemta vērā to līdzekļu izcelsme, ko valdība maksā kā finansiālu ieguldījumu, un veids, kādā šī valdība var ar tiem rīkoties saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, ir jānoraida. Būtu jāpiebilst – tas, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda rīcībā esošie līdzekļi ir iegūti no ražotāju eksportētāju samaksātās eksporta nodevas, nenozīmē, ka tad, ja šie līdzekļi tiek pārskaitīti biodīzeļdegvielas ražotājiem, lai segtu starpību starp dīzeļdegvielas tirgus indeksa cenu un biodīzeļdegvielas tirgus indeksa cenu, valsts iestādei, kas tos pārskaita, nav [finansiāla] sloga.

36      Pirmkārt, jāpiebilst, ka šo secinājumu neatspēko 1988. gada 14. jūlija spriedums Fediol/Komisija (188/85, EU:C:1988:400), uz kuru atsaucas prasītājas. Minētajā lietā, kuras priekšmets ir atcelt Komisijas lēmumu, ar ko tā pabeidza pēc prasītājas sūdzības uzsākto antisubsīdiju procedūru, Tiesa noraidīja argumentu, ka jēdziens “subsīdija” esot jāsaprot plaši un ka subsīdija pastāvot, tiklīdz veikto pasākumu kopums nodrošina ieguvumu tās saņēmējiem. Tomēr šajā pašā spriedumā Tiesa lēma, ka jēdzienu “eksporta subsīdija”, kas minēts Padomes Regulas (EEK) Nr. 2176/84 (1984. gada 23. jūlijs) par aizsardzību pret importa dempingu vai subsidēto importu no valstīm, kas nav Eiropas Ekonomikas kopienas dalībvalstis (OV 1984, L 201, 1. lpp.), 3. pantā, Savienības likumdevējs ir uzskatījis par tādu, kas noteikti ietver finansiālu slogu, ko tieši vai netieši uzņemas valsts iestādes, un sloga jēdziens aptver ne tikai situāciju, kad valsts veic maksājumus, bet arī gadījumu, kad tā atsakās no nodokļu parādu iekasēšanas (spriedums, 1988. gada 14. jūlijs, Fediol/Komisija, 188/85, EU:C:1988:400, 12. punkts). Minētajā spriedumā, kurā nav ņemta vērā izmantoto līdzekļu izcelsme, nav izslēgts, ka šajā lietā pārvaldības aģentūras veiktie maksājumi, kas tiek finansēti ar šīs iestādes iekasētajām eksporta nodevām, ir finansiāls slogs, ko tieši sedz publisko tiesību subjekts.

37      Otrkārt, nevar pieņemt prasītāju argumentu, kas balstīts uz PTO Strīdu noregulēšanas institūcijas Apelācijas iestādes 2012. gada 12. martā pieņemto ziņojumu “Amerikas Savienotās Valstis – Pasākumi, kas ietekmē lielo civilās aviācijas gaisakuģu tirdzniecību (otrā sūdzība)” (WT/DS 353/AB/R, 617. punkts; turpmāk tekstā – “Apelācijas iestādes ziņojums “ASV – Lielie civilās aviācijas gaisakuģi (2. sūdzība)”).

38      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem, kas ietverts 1.A pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (OV 1994, L 336, 156. lpp.; turpmāk tekstā – “SKP nolīgums”), interpretācija, ko sniegusi šī iestāde, nevar būt saistoša Vispārējai tiesai tās vērtējumā par apstrīdētās regulas spēkā esamību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 1. marts, Van Parys, C‑377/02, EU:C:2005:121, 54. punkts, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 103. punkts, un 2021. gada 19. maijs, China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products u.c./Komisija, T‑254/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:278, 419. punkts).

39      Tomēr Tiesa uzsver arī – vispārējais starptautisko tiesību princips, ka līgumi ir jāpilda (pacta sunt servanda), kas nostiprināts 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 26. pantā, paredz, ka Tiesai SKP nolīguma interpretācijas un piemērošanas nolūkā ir jāņem vērā PTO Strīdu noregulēšanas institūcijā pieņemtā dažādo šā nolīguma normu interpretācija (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 32. punkts, un ģenerāladvokāta Dž. Pitrucellas [G. Pitruzzella] secinājumus lietā Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2021:533, 24. punkts, ko šajā lietā ir piemērojusi Tiesa; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, Komisija/Ungārija (Augstākā izglītība), C‑66/18, EU:C:2020:792, 92. punkts). Tādējādi nekas neliedz Vispārējai tiesai uz to atsaukties, ja ir jāinterpretē pamatregulas noteikumi, kas atbilst SKP nolīguma noteikumiem (spriedums, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 103. punkts).

40      Jebkurā gadījumā Apelācijas iestādes ziņojuma “ASV – Lielie civilās aviācijas gaisakuģi (2. sūdzība)” 617. punktā, uz kuru atsaucas prasītājas, ir precizēts, ka “tieša naudas līdzekļu nodošana parasti ietver finansējumu, ko valsts iestādes piešķir saņēmējam”. Jākonstatē, šajā ziņojumā ir secināts, ka “parasti [..] valsts iestādes” piešķir finansiālu ieguldījumu, bet pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, tajā nav noteiktas prasības par valdības rīcībā esošo līdzekļu izcelsmi.

41      Tā kā prasītāju argumenti pilnībā ir noraidīti, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija ir secinājusi, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda veiktie maksājumi ir subsīdijas

42      Pirmā pamata otrajā daļā prasītājas apgalvo, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda veiktie maksājumi neesot tieša naudas līdzekļu nodošana subsīdijas veidā, bet maksājums par biodīzeļdegvielas iegādi.

43      Jāatgādina, kā norādīts šā sprieduma 29. un 30. punktā, ka pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir uzskaitītas konkrētas situācijas, kuras jāuzskata par tādām, kas ietver valdības veiktu finansiālu ieguldījumu, tostarp tiešu vai netiešu naudas līdzekļu nodošanu, un ka ir jāvar šo finansiālo ieguldījumu attiecināt uz valdību.

44      Būtu jāpiebilst – lai novērtētu, vai tieša naudas līdzekļu nodošana ir ieguvums, kas ir subsīdija pamatregulas 3. panta izpratnē, un vai tā var attaisnot kompensācijas maksājuma ieviešanu, ir jāņem vērā, ka uzņēmums, kurš saņem šo pārskaitījumu, nemaksā atlīdzību vai maksā līdzvērtīgu atlīdzību.

45      Šajā lietā procedūra, ko Komisija saskaņā ar pagaidu regulas 45.–50. apsvērumu (arī saskaņā ar apstrīdētās regulas 37. apsvērumu) kvalificējusi kā “tiešu naudas līdzekļu nodošanu”, bija šāda:

“(45)      Konkrētāk, Prezidenta noteikumu [..] 26/2016 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “[Jauno un atjaunojamo energoresursu un energotaupības ģenerāldirektorāta] ģenerāldirektors ieceļ Naftas degvielas vienību, kas veic nepieciešamo biodīzeļdegvielas iepirkumu, kā minēts 4. pantā, Fonda pārvaldības aģentūras finansējuma ietvaros, ievērojot Fonda pārvaldības aģentūras Koordinācijas komitejas politiku”, savukārt 9. panta 8. punktā ir noteikts, ka, “pamatojoties uz ministra apstiprinājumu, kā minēts 7. punktā, [Jauno un atjaunojamo energoresursu un energotaupības ģenerāldirektorāta] ģenerāldirektors ministra vārdā izraugās: a. biodīzeļdegvielas ražotājus, kas piedalīsies biodīzeļdegvielas iepirkumā, un b. biodīzeļdegvielas apjoma sadalījumu katram biodīzeļdegvielas ražotājam”. [..]

(46)      Biodīzeļdegvielas ražotājiem, kas izvēlas piedalīties un kam ir piešķirta kvota atbilstoši minētajiem noteikumiem, ir pienākums pārdot mēneša biodīzeļdegvielas apjomu tā dēvētajai “Naftas degvielas vienībai”. Līdz šim Indonēzijas valdība iecēlusi šādus uzņēmumus par Naftas degvielas vienību:

a)      PT Pertamina (“Pertamina”), kas ir valstij piederošs naftas un gāzes uzņēmums, un

b)      PT AKR Corporindo Tbk (“AKR”), kas ir privāts naftas un gāzes uzņēmums.

(47)      [Eļļas palmu audzēšanas fonds] paredz īpašu norēķinu mehānismu, saskaņā ar kuru Pertamina (un par nelieliem apjomiem arī AKR) samaksā biodīzeļdegvielas ražotājiem dīzeļdegvielas atsauces cenu (atšķirībā no faktiskās biodīzeļdegvielas cenas, kas [izmeklēšanas laikposmā] būtu bijusi augstāka), savukārt pārvaldības aģentūra no [Eļļas palmu audzēšanas fonda] līdzekļiem samaksā biodīzeļdegvielas ražotājiem starpību starp šādu dīzeļdegvielas atsauces cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu.

(48)      Dīzeļdegvielas un biodīzeļdegvielas atsauces cenu nosaka enerģētikas un minerālu resursu ministrs [..] šādi:

a)      dīzeļdegvielas atsauces cenu nosaka, pamatojoties uz cenām, ko Platts Singapore paziņo attiecībā uz naftas cenām [..], un dīzeļdegvielas ražošanas izmaksām Indonēzijā;

b)      [..] biodīzeļdegvielas atsauces cenu nosaka, pamatojoties uz NPE cenu iekšzemes tirgū, kurai pieskaita pārveidošanas izmaksas [..].

(49)      Konkrētāk, katrs biodīzeļdegvielas ražotājs, tostarp visi ražotāji eksportētāji, izraksta rēķinu Pertamina (vai – attiecīgā gadījumā – AKR) par biodīzeļdegvielas apjomu, kas pircējam ir jāizmanto atbilstoši piejaukšanas pienākumam, [saskaņā ar kuru attiecībā uz vairākiem lietojumiem, piemēram, sabiedriskajam transportam, uzņēmumiem ir likumā noteikts pienākums par degvielu izmantot minerālās dīzeļdegvielas un biodīzeļdegvielas maisījumu, kura sastāvā ir vismaz 20 % biodīzeļdegvielas], un Pertamina (vai AKR) samaksā ražotājam dīzeļdegvielas atsauces cenu par attiecīgo laikposmu. [..]

(50)      Tad biodīzeļdegvielas ražotājs, lai saņemtu atlīdzību par cenas starpību starp cenu, ko samaksājuši Pertamina un AKR (pamatojoties uz dīzeļdegvielas atsauces cenu), un biodīzeļdegvielas atsauces cenu, nosūta pārvaldības aģentūrai papildu rēķinu par to pašu apjomu, rēķinam pievienojot dokumentu sarakstu. Kad pārvaldības aģentūra ir saņēmusi rēķinu un pārbaudījusi tajā ietvertās pozīcijas, tā samaksā attiecīgajam biodīzeļdegvielas ražotājam starpību starp dīzeļdegvielas atsauces cenu (ko samaksājis Pertamina vai – attiecīgā gadījumā – AKR) un biodīzeļdegvielas atsauces cenu, kura noteikta attiecīgajam laikposmam.”

46      Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda veiktos maksājumus Komisija nepamatoti esot kvalificējusi kā tiešu naudas līdzekļu nodošanu, nevis kā maksājumus, kas veikti kā atlīdzība par biodīzeļdegvielas iegādi. Pirmkārt, tās apgalvo, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda maksājumu sistēmā esot paredzētas Indonēzijas valdības un biodīzeļdegvielas ražotāju savstarpējas saistības, proti, biodīzeļdegvielas pārdošana par samaksu. Esot jāņem vērā līgumi, kas tika iepriekš noslēgti starp prasītājām un Eļļas palmu audzēšanas fondu, un tas, ka prasītājas iesniedza rēķinus minētajam fondam, lai saņemtu maksājumus. Lai noteiktu attiecīgā ieguldījuma raksturu, esot jāņem vērā Eļļas palmu audzēšanas fonda, kura mērķis ir atbalstīt biodīzeļdegvielas iepirkumus un izmantošanu, lai izpildītu Indonēzijas valdības ieviesto normu biodīzeļdegvielas maisījuma jomā, būtība. Otrkārt, prasītājas galvenokārt iegādājās biodīzeļdegvielu no PT Pertamina (turpmāk tekstā – “Pertamina”), publisko tiesību subjekta, kas ir daļa no Indonēzijas valdības. Treškārt, pamatojoties uz šiem elementiem, prasītājas apgalvo, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda maksājumi Komisijai esot jākvalificē kā daļa no preču iegādes pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) punkta izpratnē.

47      Šajā ziņā jānorāda: apstrīdētās regulas 38. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka “[Eļļas palmu audzēšanas fonda] maksājumus par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem nevar uzskatīt par maksājumiem, kas maksājami saskaņā ar pirkuma līgumu starp [Indonēzijas valdību] un biodīzeļdegvielas ražotājiem, bet [..] tie ir tieša līdzekļu nodošana”.

48      No pagaidu regulas 45.–50. apsvērumā un apstrīdētās regulas 37. apsvērumā izklāstītajiem lietas faktiskajiem apstākļiem (skat. šā sprieduma 45. punktu), un prasītājas to nav apstrīdējušas, izriet, ka ar Prezidenta noteikumiem 26/2016 izveidotajā sistēmā pārvaldības aģentūra neiesaistījās darījumā starp biodīzeļdegvielas ražotājiem un Pertamina un PT AKR Corporindo Tbk (turpmāk tekstā – “AKR”). Proti, Jauno un atjaunojamo energoresursu un energotaupības ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors, pirmkārt, norīkoja vienības, kurām tika uzticēts iegādāties biodīzeļdegvielu (īstenojot politiku, ko noteica pārvaldības aģentūras koordinācijas komiteja), un, otrkārt, ministra vārdā norīkoja biodīzeļdegvielas ražotājus, kas piedalījās biodīzeļdegvielas iepirkumā, kā arī katram ražotājam noteica biodīzeļdegvielas apjomu. Dīzeļdegvielas un biodīzeļdegvielas atsauces cenu noteica enerģētikas un minerālo resursu ministrs. Pēc tam katrs ražotājs izsniedza rēķinu Pertamina vai AKR par biodīzeļdegvielas apjomu, kas šiem uzņēmumiem bija jāizmanto saskaņā ar piejaukuma normu, un šie uzņēmumi maksāja ražotājam dīzeļdegvielas atsauces cenu. Tikai pēc darījuma pabeigšanas biodīzeļdegvielas ražotāji pārvaldības aģentūrai nosūtīja papildu rēķinu par to pašu biodīzeļdegvielas apjomu, lai saņemtu starpības starp dīzeļdegvielas atsauces cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu maksājumu, pievienojot Jauno un atjaunojamo energoresursu un energotaupības ģenerāldirektorāta lēmuma kopiju, kurā apliecināts, ka viņi drīkst piedalīties biodīzeļdegvielas iepirkumos, un kurā norādītas attiecīgās piešķirtās biodīzeļdegvielas kvotas, ar Pertamina vai AKR noslēgtā biodīzeļdegvielas pirkuma līguma kopiju, Pertamina vai AKR un attiecīgā biodīzeļdegvielas ražotāja parakstītu apliecinājumu ar Indonēzijas valdības zīmogu, kurā iekļauta informācija par biodīzeļdegvielas piegādes vietu, apjomu un veidu un transporta izmaksu summu, kā arī starp pārvaldības aģentūru un attiecīgo biodīzeļdegvielas ražotāju noslēgtā līguma kopiju.

49      Būtu jāpiebilst – Komisija apstrīdētās regulas 67. un 69. apsvērumā ir uzskatījusi arī, ka biodīzeļdegvielas atsauces cenā, kuru maksā neatkarīgiem piegādātājiem, nav atspoguļots pieprasījums un piedāvājums, kāds ir parastos tirgus apstākļos, ja neiejaucas valdība, un ka pārstrādes izmaksu summa, ko Indonēzijas valdība ir aprēķinājusi saistībā ar formulu, kuru izmanto biodīzeļdegvielas atsauces cenas aprēķināšanai, ir pārmērīga. Komisija, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētās regulas 68. apsvērumā no šīs situācijas ir secinājusi, ka tad, ja nebūtu šo maksājumu, biodīzeļdegvielas cenas Indonēzijā būtu zemākas. Pārvaldības aģentūras maksājumus biodīzeļdegvielas ražotājiem, ja tie tiek aprēķināti, pamatojoties uz biodīzeļdegvielas atsauces cenu, kas neizriet no parastajiem tirgus apstākļiem, nevar uzskatīt par papildu cenu, kuru ir tiesīgi saņemt ražotāji kā atlīdzību par savām piegādēm Pertamina vai AKR.

50      Pamatojoties uz šiem faktiskajiem apstākļiem, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Komisija, izmantodama plašo rīcības brīvību – kas tai ir atzīta šā sprieduma 27. punktā minētajā judikatūrā –, lai noteiktu finansiāla ieguldījuma esamību pamatregulas 3. panta 1. punkta izpratnē un ieguvumu šīs pašas tiesību normas 2. punkta izpratnē, apstrīdētās regulas 37. apsvērumā ir uzskatījusi, ka uz Eļļas palmu audzēšanas fonda izmaksātajiem līdzekļiem “neattiecas līgums par atlīdzību (piemēram, biodīzeļdegvielas iepirkšana, ko veic valdība, par to samaksājot cenu)”. Proti, no faktu izklāsta neizriet ne tas, ka Eļļas palmu audzēšanas fonds būtu iesaistījies darījumā starp biodīzeļdegvielas ražotājiem un “naftas degvielas vienībām”, tas ir, Pertamina un AKR, ne arī tas, ka šis fonds par veiktajiem maksājumiem būtu saņēmis jebkādu atlīdzību. Tādējādi darījuma veids, uz kuru tiesas sēdē it īpaši atsaucās prasītājas, neļauj secināt, ka fonda veiktie maksājumi ir daļa no savstarpēju saistību shēmas.

51      Šo secinājumu nevar atspēkot Eļļas palmu audzēšanas fonda raksturs, kas, pēc prasītāju ieskata, tika izveidots, lai atbalstītu biodīzeļdegvielas iepirkumus un izmantošanu ar nolūku izpildīt Indonēzijas valdības ieviesto normu biodīzeļdegvielas piejaukuma jomā. Proti, aplūkotajā lietā Komisija pagaidu regulas 56.–61. apsvērumā un apstrīdētās regulas 30. apsvērumā pamatoti ir ņēmusi vērā fonda raksturu un [tā izveidošanas] mērķi, lai tā veiktos maksājumus kvalificētu kā “finansiālu ieguldījumu”.

52      Būtu jāpiebilst, ka šo secinājumu nevar atspēkot prasītāju atsauce uz Apelācijas iestādes ziņojuma “ASV – Lielie civilās aviācijas gaisakuģi (2. sūdzība)” 616. un 617. punktu, kuros norādīts, ka “saņēmējam šādā darījumā [“dotācijā”] piešķir naudu vai tās ekvivalentu, parasti no saņēmēja neprasot vai negaidot, ka līdzekļu devējam kaut kas tiks atdots atpakaļ”, ka “tieša naudas līdzekļu nodošana parasti ir finansējums, ko valdība piešķir saņēmējam”, un ka “dažos tādos gadījumos kā dotācija naudas līdzekļu nodošana neietver saistību uzņemšanos no saņēmēja puses”.

53      Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru šīs iestādes sniegtā SKP nolīguma interpretācija nevar būt saistoša Vispārējai tiesai, izvērtējot apstrīdētās regulas spēkā esamību (skat. šā sprieduma 38. un 39. punktu).

54      Tādējādi, lasot prasītāju minēto izvilkumu, šķiet, ka tiešas naudas līdzekļu nodošanas jēdziens “parasti” ietver finansējumu, ko piešķir “valdība”, ka “dotācijas” gadījumā “naudas līdzekļu nodošana neietver abpusējas saistības” un ka parasti tas tiek veikts, “neprasot vai negaidot [no saņēmēja], ka līdzekļu devējam kaut kas tiks atdots atpakaļ”.

55      Attiecībā uz prasītāju argumentiem, kas izklāstīti šā sprieduma 46. punktā, pirmkārt, kā izriet no šā sprieduma 48. un 49. punkta, pārvaldības aģentūras maksājumus biodīzeļdegvielas ražotājiem, ja šie maksājumi tiek aprēķināti, pamatojoties uz biodīzeļdegvielas atsauces cenu, un neizriet no parastajiem tirgus apstākļiem, nevar uzskatīt par papildu cenu, kuru ražotāji ir tiesīgi saņemt kā atlīdzību par to piegādēm Pertamina vai AKR. Tādējādi šis prasītāju arguments ir jānoraida.

56      Otrkārt, jānorāda – no pagaidu regulas 46. apsvēruma izriet, ka Pertamina pieder Indonēzijas valstij. Pat pieņemot, ka pretēji Komisijas secinājumiem, kas minēti apstrīdētās regulas 48. un 49. apsvērumā, Pertamina ir publisko tiesību subjekts, tā ir nošķirta no Eļļas palmu audzēšanas fonda un pārvaldības aģentūras, un nekas neliecina, ka Pertamina kopā ar Eļļas palmu audzēšanas fondu ir rīkojusies kā biodīzeļdegvielas pircēja, kā to apgalvo prasītājas. Proti, kā pamatoti uzsver Komisija, Pertamina ir nevis aģentūra, kurai valdība uzticējusi veikt tikai konkrētas funkcijas, bet naftas un gāzes uzņēmums, kurš veic tādas pašas funkcijas kā AKR, kas ir privāts naftas un gāzes uzņēmums, kā izriet no pagaidu regulas 46. apsvēruma un apstrīdētās regulas 55. apsvēruma, un prasītājas to nav apstrīdējušas.

57      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jānorāda – pat ja prasītāju apgalvojumi, ka Pertamina ir publisko tiesību subjekts, būtu pareizi, šāda Komisijas kļūda būtu iemesls atcelt apstrīdēto regulu tikai tad, ja šī kļūda var likt apšaubīt apstrīdētās regulas tiesiskumu, tādējādi atņemot spēku visai Komisijas analīzei par subsīdijas esamību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome, T‑192/08, EU:T:2011:619, 119. punkts), bet šajā lietā tas tā nav.

58      Treškārt, tas, ka aplūkotos maksājumus nevar kvalificēt kā atlīdzību par biodīzeļdegvielas iegādi, nozīmē, ka izskatāmajā lietā aplūkoto darījumu nevar kvalificēt kā Indonēzijas valdības veiktu preču “iegādi” un tādējādi iekļaut to pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iii) punkta piemērošanas jomā. Tāpēc arguments, kuru šajā ziņā prasītājas izvirzījušas, ir jānoraida.

59      Otrām kārtām, prasītājas izvirza virkni argumentu, lai pierādītu, ka, lai gan Vispārējā tiesa neuzskata Pertamina par publisko tiesību subjektu, Indonēzijas valdība tomēr tai ir “uzticējusi” vai to “norīkojusi” iegādāties biodīzeļdegvielu un ka biodīzeļdegvielas ražotājiem ir “uzticēts” vai tie ir “norīkoti” to pārdot pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta izpratnē.

60      Šajā ziņā jākonstatē, ka Pertamina veiktais biodīzeļdegvielas atsauces cenas maksājums ir nevis atlīdzība par biodīzeļdegvielas iegādi, ko Komisija uzskatīja par “tiešu naudas līdzekļu nodošanu”, vai atlīdzība par biodīzeļdegvielas ražotāju veikto biodīzeļdegvielas pārdošanu, bet gan pārvaldības aģentūras – publisko tiesību subjekta – starpības maksājums starp dīzeļdegvielas atsauces cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu, kas attiecīgajam biodīzeļdegvielas ražotājam tika noteikta attiecīgajā laikposmā. Tātad pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkts, kas attiecas uz privāto organizāciju rīcību (skat. šā sprieduma 111. un 116. punktu), nav piemērojams.

61      Tāpēc pirmā pamata otrā daļa pilnībā ir jānoraida.

 Par pirmā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 2. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija ir secinājusi, ka ar Eļļas palmu audzēšanas fonda veiktajiem maksājumiem tika piešķirts ieguvums

62      Trešajā daļā prasītājas apgalvo, ka ar Eļļas palmu audzēšanas fonda veiktajiem maksājumiem biodīzeļdegvielas ražotājiem neesot piešķirts ieguvums.

63      Šajā ziņā jānorāda – pamatregulas 3. pantā ir paredzēts, ka subsīdija pastāv, ja ir valdības “finansiālais ieguldījums” vai valdības “ienākumu vai cenu atbalsts” un ja tādējādi ir piešķirts “ieguvums”. Minētās regulas 6. un 7. pantā ir precizēti saņēmējam piešķirtā “ieguvuma” aprēķināšanas noteikumi. Saskaņā ar judikatūru saņēmējam tiek piešķirta priekšrocība, kad saņēmējs ir labākā situācijā nekā tad, ja subsīdiju režīma nebūtu. Turklāt, kā izriet no pamatregulas 3. panta 1. un 2. punkta, vienīgi gadījumos, ja valdības finansiālais atbalsts rada reālu priekšrocību ražotājam eksportētājam, tiek uzskatīts, ka attiecībā uz šo ražotāju eksportētāju pastāv subsīdija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 195. un 210. punkts).

64      Pirmajā iebildumā prasītājas apgalvo, ka Komisija esot balstījusies uz acīmredzami kļūdainu hipotētisku scenāriju, secinādama, ka tad, ja Eļļas palmu audzēšanas fonda un tā maksājumu nebūtu, biodīzeļdegvielas ražotāji nevarētu pārdot savu izstrādājumu Indonēzijas tirgū un ka biodīzeļdegvielas cenas būtu zemākas. Ja nebūtu Eļļas palmu audzēšanas fonda, piejaukuma norma būtu tik un tā un maisījumu izgatavotājiem būtu jāpērk biodīzeļdegviela, lai izpildītu piejaukuma normu, un biodīzeļdegvielas ražotāji prasītu tādu pašu cenu, kādu viņi būtu varējuši saņemt pasaules tirgū.

65      Šajā lietā Komisija apstrīdētās regulas 65. apsvērumā ir uzskatījusi, ka pareizs hipotētisks scenārijs nav tāds, ka tad, ja Eļļas palmu audzēšanas fonda nebūtu, maisījumu izgatavotāji maksātu biodīzeļdegvielas atsauces cenu. Komisija uzskata: ja nebūtu piejaukuma normas, Eļļas palmu audzēšanas fonda un šo maksājumu, maisījumu ražotājiem nemaz nebūtu stimula pirkt biodīzeļdegvielu un biodīzeļdegvielas ražotāji nesaņemtu papildu līdzekļus, kas atbilst starpībai starp dīzeļdegvielas atsauces cenu un Indonēzijas valdības noteikto biodīzeļdegvielas atsauces cenu.

66      No pagaidu regulas izriet, ka piejaukuma norma tika ieviesta atbilstoši Enerģētikas un minerālo resursu ministrijas noteikumiem 12/2015 (189. apsvērums). Tajā pašā 2015. gadā ar Prezidenta noteikumiem 61/2015 tika izveidots Biodīzeļdegvielas subsīdiju fonds, kas ir daļa no Eļļas palmu audzēšanas fonda (40. apsvērums), un pārvaldības aģentūrai tika uzticēts iekasēt izvedmuitas nodevas par palmu eļļas preču eksportu, kas veidoja Eļļas palmu audzēšanas fonda finansējumu (41. un 42. apsvērums). Ar šo pašu tiesību normu (Prezidenta noteikumu 61/2015 1. panta 4. punkts) Indonēzijas valdība pārvaldības aģentūrai piešķīra tiesības izmantot eksporta nodevas un izvedmuitas nodokļus, kas noteikti NPE un tās atvasinājumiem, un noteica pienākumu iepirkt un izmantot dīzeļdegvielu (60. apsvērums). Tādējādi starpība starp dīzeļdegvielas atsauces cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu biodīzeļdegvielas ražotājiem tika maksāta no pārvaldības aģentūrai piešķirtajiem līdzekļiem.

67      Indonēzijas valdības izveidotajā sistēmā piejaukuma normas īstenošana bija atkarīga no pārvaldības aģentūras finansējuma. Kā izriet no Prezidenta noteikumiem 24/2016 un 26/2016, Indonēzijas valdība ieviesa sarežģītu sistēmu, lai atbalstītu biodīzeļdegvielas iepirkumu, ko veic valdības struktūru izraudzītas vienības (pagaidu regulas 44. apsvērums). Tādējādi scenārijs, ka piejaukuma norma tiek noteikta, neparedzot pārvaldības aģentūras finansējumu, ir tīri hipotētisks, un Komisijai nevar pārmest, ka tā uz to nav balstījusi savu vērtējumu.

68      Tātad Komisija, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā šā sprieduma 26. un 27. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas piemērojama arī subsīdijas saņēmējam piešķirtā ieguvuma esamības noteikšanai, šo sistēmu ir uzskatījusi par vienu veselumu, lai noteiktu ieguvuma esamību.

69      Otrajā iebildumā prasītājas apgalvo, ka Komisija nepamatoti esot secinājusi, ka tad, ja Eļļas palmu audzēšanas fonda nebūtu, biodīzeļdegvielas atsauces cena būtu zemāka.

70      Vispirms ir jānoraida Komisijas arguments, ka šis prasītāju arguments neesot efektīvs. Komisija procesuālajos rakstos un tiesas sēdē pamatoti uzsvēra, ka pamatregulas 3. panta 2. punktā ir prasīts nevis precīzi aprēķināt ieguvuma apmēru, bet drīzāk noteikt ieguvuma esamību. Uz ieguvuma aprēķināšanu attiecas pamatregulas 6. un 7. pants. Tomēr tas, ka biodīzeļdegvielas atsauces cena bija augstāka nekā tā, kas izrietētu no tirgus apstākļiem, un šajā vērtējuma posmā nav precīzi jānosaka tās apmērs, ir viens no Eļļas palmu audzēšanas fonda maksājumu sistēmas aspektiem, kas ļauj secināt, ka ieguvums ir. Tas, ka, aprēķinot saņēmējam piešķirto ieguvumu, potenciāli varētu ņemt vērā arī Eļļas palmu audzēšanas fonda maksājumu apmēru, a priori nenozīmē, ka tam nav ietekmes uz šāda ieguvuma esamības noteikšanu.

71      Tātad šis prasītāju arguments ir efektīvs.

72      Šajā lietā apstrīdētās regulas 69. apsvērumā ir norādīts šādi:

“Komisija ir konstatējusi, ka atsauces cenas, ko [Indonēzijas valdība] izmanto, lai noteiktu [Eļļas palmu audzēšanas fonda] izmaksātās dotācijas summu, neatspoguļo tirgus cenu, jo to aprēķināšanai izmantotā formula nav balstīta uz neizkropļotu reālo tirgus situāciju. Proti, no vienas puses, viss tirgus – gan augšupējais, gan lejupējais – ir izkropļots un tāpēc nav uzskatāms par reprezentatīvu attiecībā uz parastiem tāda tirgus apstākļiem, kurā valda konkurence. No otras puses, Komisija uzskata, ka konversijas izmaksu summa, ko [Indonēzijas valdība] aprēķinājusi saistībā ar formulu, ko izmanto biodīzeļdegvielas atsauces cenas aprēķināšanai (NPE vidējā iekšzemes cena, kam pieskaitīta konversijas maksa 100 USD par tonnu), ir pārmērīga. Komisija pārbaudīja faktiskās konversijas izmaksas dažiem ražotājiem eksportētājiem un konstatēja, ka [Indonēzijas valdības] aprēķinā šīs izmaksas ir pārspīlēti lielas. Minēto faktisko konversijas izmaksu summa izmeklēšanas laikposmā vidēji bija 60–80 USD par tonnu.”

73      Tādējādi no apstrīdētās regulas 69. apsvēruma izriet, ka Komisija, lai konstatētu priekšrocības esamību, ir ņēmusi vērā divus elementus. Pirmkārt, tā secināja, ka viss – gan lejupējais, gan augšupējais – Indonēzijas tirgus ir izkropļots un tāpēc nav uzskatāms par reprezentatīvu attiecībā uz parastajiem tāda tirgus apstākļiem, kurā valda konkurence, un, otrkārt, tā uzskatīja, ka konversijas izmaksu summa, proti, 100 Amerikas Savienoto Valstu dolāru (USD) par tonnu, kas izmantota formulā, lai aprēķinātu biodīzeļdegvielas atsauces cenu, ir pārmērīga salīdzinājumā ar dažu ražotāju eksportētāju faktiskajām cenām, kuras tā bija pārbaudījusi.

74      Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka biodīzeļdegvielas atsauces cena neesot pasargājusi biodīzeļdegvielas ražotājus no tirgus svārstībām, jo tā mainījās atkarībā no NPE “izmaksām, apdrošināšanas un kravas pārvadājumu maksām” (IAKP) Roterdamā (Nīderlande).

75      Šajā ziņā jānorāda: tas, ka Indonēzijas atsauces cenas biodīzeļdegvielai mainījās atkarībā no NPE IAKP cenas Roterdamā, pieņemot, ka tas ir pierādīts, nenozīmē, ka tā bija tirgus cena. Proti, kā pamatoti uzsver Komisija, tas, ka biodīzeļdegvielas atsauces cena bija atkarīga no citām starptautisko cenu svārstībām, nemaina to, ka šīs atsauces cenas tika noteiktas, pamatojoties uz NPE cenām iekšzemes tirgū (skat. pagaidu regulas 48. apsvērumu), kurā iejaucās Indonēzijas valdība (skat. šā sprieduma 150. punktu). Būtu jāpiebilst, ka NPE IAKP cena Roterdamā jau ietver transporta un apdrošināšanas izmaksas, bet tas tā nav iekšzemes tirgū pārdotā izstrādājuma gadījumā. Tādējādi prasītāju arguments nevar atspēkot Komisijas secinājumus.

76      Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka biodīzeļdegvielas atsauces cena esot noteikta, pamatojoties uz izejvielu izmaksām, kurām tika pieskaitīta saprātīga summa, lai segtu dažādas konversijas izmaksas. Tomēr Komisija neesot ņēmusi vērā, ka šīs “konversijas izmaksas” ietvēra ne tikai šīs izmaksas, bet arī saprātīgu summu attiecībā uz “tirdzniecības izmaksām, administratīvajiem izdevumiem un citām vispārējām izmaksām, kā arī peļņu”.

77      No apstrīdētās regulas 81. apsvēruma izriet, un prasītājas to neapstrīd, ka no 2016. gada 21. marta konversijas izmaksas bija noteiktas 100 USD par tonnu. Tas liecina, ka šīs izmaksas nemainījās. Būtu jāpiebilst, ka nav acīmredzamas saiknes starp tādiem budžeta posteņiem kā “tirdzniecības izmaksas, administratīvie izdevumi un citas vispārējās izmaksas, kā arī peļņa” un izdevumu kategoriju “konversijas izmaksas”. Tālab Komisijai nevar pārmest, ka tā nepieskaitīja ražotājiem eksportētājiem radušās faktiskās konversijas izmaksas, kas saskaņā ar apstrīdētās regulas 69. apsvērumu izmeklēšanas laikposmā bija amplitūdā no 60 līdz 80 USD par tonnu, jo šādiem budžeta posteņiem nav saiknes ar izstrādājuma pārstrādi.

78      No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu šā sprieduma 26. punktā minētās judikatūras izpratnē, secinādama, ka Indonēzijas atsauces cenas biodīzeļdegvielai bija pārmērīgas.

79      Trešajā iebildumā prasītājas apgalvo, ka ikviens no Eļļas palmu audzēšanas fonda maksājuma gūtais ieguvums esot pārnests uz “naftas degvielas vienībām”.

80      Šajā ziņā jākonstatē, ka prasītāju argumenti, ar ko tiek apstrīdēta finansiāla ieguldījuma esamība, piešķirot tām ieguvumu, tika noraidīti, izskatot pirmā pamata pirmo, otro un šo daļu. Nav arī strīda par to, ka aplūkotos maksājumus, kas atbilst starpībai starp dīzeļdegvielas atsauces cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu, biodīzeļdegvielas ražotājiem, tostarp prasītājām, veica pārvaldības aģentūra. Prasītājas nav sniegušas pietiekamus pierādījumus, kas apliecinātu, ka daļa šo summu vai daļa ar šo maksājumu starpniecību gūtā ieguvuma tika nodota AKR un Pertamina. Tomēr šādi pierādījumi ir nepieciešami, lai pierādītu, ka Savienības iestāde ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas var pamatot tiesību akta atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, Gold East Paper un Gold Huasheng Paper/Padome, T‑444/11, EU:T:2014:773, 62. punkts). Pat ja Indonēzijas valdības ieviestā sistēma varēja būt labvēlīga arī AKR un Pertamina, tas nenozīmē, ka saņēmējiem piešķirtais ieguvums tika pārnests uz šiem uzņēmumiem. Būtu jāpiebilst – pat ja maisījumu izgatavotāji ir guvuši labumu no izdevīgiem biodīzeļdegvielas pirkšanas nosacījumiem, iegādājoties to par dīzeļdegvielas atsauces cenām, nevis par biodīzeļdegvielas atsauces cenām, šis apstāklis neizslēdz, ka biodīzeļdegvielas ražotāji šajā sistēmā saņēma citu ieguvumu, kas izrietēja no pārvaldības aģentūras veiktajiem maksājumiem.

81      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, trešais iebildums ir jānoraida.

82      Ceturtajā iebildumā prasītājas apgalvo, ka Komisijas veiktajā ieguvuma novērtējumā nav ņemts vērā tas, ka Eļļas palmu audzēšanas fonds tika finansēts no eksporta nodevām, kuras it īpaši maksāja biodīzeļdegvielas ražotāji. Šo nodevu mērķis esot finansēt Eļļas palmu audzēšanas fondu, un tās nepastāvētu, ja nebūtu minētā fonda un tā maksājumu.

83      Vispirms ir jānoraida Komisijas arguments, ka šis prasītāju iebildums neesot efektīvs. Tā kā eksporta nodevas ir daļa no Eļļas palmu audzēšanas fonda finansējuma, to nozīme šā fonda maksājumu sistēmā var ietekmēt ieguvuma esamību saņēmējam. Tas, ka, aprēķinot saņēmējam piešķirto ieguvumu, iespējams, varētu ņemt vērā arī eksporta nodevu apjomu, a priori nenozīmē, ka tas neietekmē šāda ieguvuma esamības noteikšanu.

84      Šajā lietā no pagaidu regulas 89. apsvēruma, un prasītājas to atzīst, skaidri izriet, ka eksporta nodeva ir piemērojama ne tikai biodīzeļdegvielai, bet arī “NPE un lejupējiem izstrādājumiem”, tostarp biodīzeļdegvielai. Turklāt no šā apsvēruma izriet, ka izmeklēšanas laikposmā eksporta nodeva NPE bija augstāka nekā biodīzeļdegvielai. Šajos apstākļos prasītājas nepaskaidro, kā vairākiem izstrādājumiem piemērojamā eksporta nodeva kompensē subsīdiju, kas tika piešķirta vienam no šiem izstrādājumiem, un tādējādi atceļ šīs subsīdijas saņēmējiem sniegto ieguvumu.

85      Turklāt, neskarot šā sprieduma 38. un 39. punktā minēto judikatūru, argumentus, kurus prasītājas ir balstījušas uz PTO institūciju ziņojumiem, nevar pieņemt.

86      Pirmkārt, prasītājas atsaucas uz PTO ekspertu grupas 2017. gada 9. jūnijā pieņemto ziņojumu “Amerikas Savienotās Valstis – Pasākumi, kas ietekmē lielo civilās aviācijas gaisakuģu tirdzniecību (otrā sūdzība) (Eiropas Savienības atsauce uz Nolīguma vienošanās par domstarpību noregulēšanu 21.5. pantu)” (WT/DS 353/RW). Šis strīds bija par to, vai tieša naudas līdzekļu nodošana, ko Dienvidkarolīnas štats veica uzņēmumam Boeing, bija jākompensē, Boeing veicot ieguldījumus nekustamajā īpašumā attiecīgajā projekta [īstenošanas] vietā, vai arī tā bija jāuzskata par subsīdiju. Apelācijas iestāde lēma, ka Boeing kompensācijas esamība nav pierādīta, jo no līguma starp Dienvidkarolīnas štatu un Boeing nevarēja secināt, ka nekustamā īpašuma atlikusī vērtība Dienvidkarolīnas štatam tiks atmaksāta. Tātad šis strīds nebija par to, vai izstrādājumu klāstam piemērojamās eksporta nodevas kompensē subsīdija, ko saņem kāda no šiem izstrādājumiem ražotāji, [tādējādi] prasītāju arguments, kas balstīts uz ekspertu grupas ziņojumā veikto a contrario vērtējumu, ir jānoraida.

87      Otrkārt, prasītājas atsaucas uz PTO Apelācijas iestādes 2014. gada 8. decembrī pieņemto ziņojumu “Amerikas Savienotās Valstis – Kompensācijas pasākumi, kas attiecas uz Indijas izcelsmes konkrētiem plakaniem karsti velmētiem oglekļa tērauda izstrādājumiem” (WT/DS 436/AB/R). Šis strīds bija par to, vai ir jāņem vērā dažu aizdevumu saņēmējiem radušās izmaksas, lai noteiktu, vai saņēmēji no šiem aizdevumiem guvuši priekšrocību. Tātad šis strīds nebija par to, vai izstrādājumu klāstam piemērojamās eksporta nodevas kompensē subsīdija, ko saņem kāda no šiem izstrādājumiem ražotāji, un pēc analoģijas prasītāju arguments ir jānoraida.

88      Šo iemeslu dēļ prasītāju argumentus nevar pieņemt, tāpēc pirmā pamata trešā daļa pilnībā ir jānoraida.

 Par pirmā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija neesot koriģējusi subsīdijas apjomu, ņemot vērā piešķirtos samazinājumus, kā arī transporta un kredīta izmaksas

89      Ceturtajā daļā prasītājas apgalvo, ka, aprēķinot kompensējamās subsīdijas apjomu, Komisijai esot bijis jāatskaita prasītājām radušās transporta un kredīta izmaksas.

90      Pamatregulas 7. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“[..] Aprēķinot [kompensējamo subsīdiju] apjomu, no kopējās subsīdijas drīkst atskaitīt šādus elementus:

a)      jebkuru pieteikuma iesniegšanas maksu vai citas nepieciešamās izmaksas, kas jāmaksā, lai pieteiktos uz subsīdiju vai lai to saņemtu;

b)      eksporta nodokļus, nodevas vai citus maksājumus, ko iekasē par izstrādājuma eksportu uz Savienību un kas ir īpaši paredzēti subsīdijas kompensēšanai.

Ja ieinteresētā puse pieprasa atskaitījumu, tai ir jāpierāda, ka šī prasība ir pamatota.”

91      Iesākumā jāuzsver, ka no pamatregulas 7. panta 1. punkta, it īpaši no formulējuma “drīkst atskaitīt”, skaidri izriet, ka Komisijai saskaņā ar šā sprieduma 26. punktā minēto judikatūru šīs tiesību normas piemērošanā ir plaša rīcības brīvība. Šo elementu atskaitīšana no kompensējamās subsīdijas summas nozīmē, ka ieinteresētajai pusei jāpierāda, ka tās prasība veikt atskaitījumu ir pamatota. Tiklīdz šis pierādījums ir iesniegts, Komisijai jāveic pieprasītais atskaitījums.

92      Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisijai no kompensējamās subsīdijas summas esot bijis jāatskaita ar pārdošanas darījumiem Pertamina un AKR saistītās biodīzeļdegvielas transportēšanas izmaksas, kas bija jāsedz, lai saņemtu maksājumus no Eļļas palmu audzēšanas fonda. Prasītājas uzskata, ka Vispārējai tiesai, interpretējot pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, neesot saistošs Komisijas paziņojums par subsīdiju apjoma aprēķināšanu antisubsidēšanas izmeklēšanas gadījumos (OV 1998, C 394, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes subsīdiju apjoma aprēķināšanai antisubsidēšanas izmeklēšanas gadījumos”), saskaņā ar kuru drīkst atskaitīt tikai tās transporta izmaksas, kas tieši samaksātas valdībai vai publisko tiesību subjektam.

93      Šajā ziņā jānorāda, ka pamatnostādnes ir akts, kura mērķis ir, ievērojot tiesību normas ar augstāku juridisko spēku, precizēt kritērijus, ko Komisija apņemas piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību attiecībā uz kompensējamo subsīdiju apjomu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 15. marts, Daiichi Pharmaceutical/Komisija, T‑26/02, EU:T:2006:75, 49. punkts). No tā izriet, ka, pieņemot pamatnostādnes, Komisija nevar atkāpties no augstāka juridiskā spēka tiesību normām, kuru piemērošanas kritērijus tā precizē.

94      Būtu jāpiebilst, ka saskaņā ar judikatūru, pieņemot šādus rīcības noteikumus un to pasludināšanas brīdī paziņojot, ka šie noteikumi tiks piemēroti gadījumiem, ar kuriem tie saistīti, attiecīgā iestāde pati ierobežo savas rīcības brīvības iespējas un nevar atteikties no šiem noteikumiem, jo pretējā gadījumā to sodītu par tādu vispārējo tiesību principu pārkāpumu kā vienlīdzīgas attieksmes vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Tādējādi nevar noliegt, ka, ievērojot noteiktus nosacījumus un ņemot vērā šo noteikumu saturu, šādiem vispārpiemērojamiem rīcības noteikumiem var būt tiesiskas sekas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 28. jūnijs, Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 210. un 211. punkts).

95      Pamatnostādņu subsīdiju apjoma aprēķināšanai antisubsidēšanas izmeklēšanas gadījumos G sadaļā “No subsīdijas atskaitāmie elementi” ir paredzēts, ka “vienīgās maksas vai izmaksas, ko parasti var atskaitīt, ir tās, kas izmeklēšanas laikposmā tieši samaksātas valdībai”, ka “ir jāpierāda, ka šāds maksājums ir obligāts, lai saņemtu subsīdiju”, un ka “maksājumi, kas, piesakoties subsīdijām, veikti privātpersonām, piemēram, juristiem, grāmatvežiem, nav atskaitāmi”.

96      Šie precizējumi ir saderīgi ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu, kas tiem ir jāpaskaidro. Pirmkārt, precizējums, ka ir jāpierāda, ka atskaitāmās maksas un izmaksas ir “obligāt[as], lai saņemtu subsīdiju”, ir saderīgs ar pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto nosacījumu, proti, [drīkst atskaitīt] jebkuras maksas vai izmaksas, kas “jāmaksā”, lai pieteiktos uz subsīdiju. Otrkārt, precizējums, ka “vienīgās maksas vai izmaksas, ko parasti var atskaitīt, ir tās, kas izmeklēšanas laikposmā tieši samaksātas valdībai”, arī ir saderīgs ar šo tiesību normu. Ņemot vērā Komisijas plašo rīcības brīvību šajā jomā saskaņā ar šā sprieduma 91. punktā minēto judikatūru, Komisija pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nav nepamatoti ierobežojusi atskaitāmās maksas un izmaksas, kad tā pamatnostādnēs precizēja, ka pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā “jebkur[a] pieteikuma iesniegšanas maks[a] vai citas nepieciešamās izmaksas, kas jāmaksā, lai pieteiktos uz subsīdiju vai lai to saņemtu”, ir tās, “kas izmeklēšanas laikposmā tieši samaksātas valdībai”.

97      Tādējādi Komisija apstrīdētās regulas 87.–92. apsvērumā pieteikumam atskaitīt transporta izmaksas pamatoti ir piemērojusi Pamatnostādnes subsīdiju apjoma aprēķināšanai antisubsidēšanas izmeklēšanas gadījumos.

98      Tomēr aplūkotajā lietā, pirmkārt, prasītājas neapgalvo, ka transporta izmaksas, kas izmeklēšanas laikposmā tām bija radušās par biodīzeļdegvielas piegādi, tika tieši samaksātas Indonēzijas valdībai. Otrkārt, nevar pieņemt argumentu, ka transporta izmaksas bija nepieciešamas, lai saņemtu maksājumus no Eļļas palmu audzēšanas fonda, jo tie bija atkarīgi no biodīzeļdegvielas piegādes. Proti, šīs izmaksas bija saistītas tikai ar tā pārdošanas līguma izpildi, kurš bija noslēgts starp prasītājām un Pertamina vai AKR. Tas, ka biodīzeļdegvielas ražotājiem, lai saņemtu maksājumus no pārvaldības aģentūras, rēķinam bija jāpievieno virkne apliecinošu dokumentu, tostarp jāsniedz informācija par piegādātās biodīzeļdegvielas piegādes vietu, apjomu un veidu un transporta izmaksām, nenozīmē, ka šīs izmaksas bija “obligāt[as], lai saņemtu subsīdiju”, Pamatnostādņu subsīdiju apjoma aprēķināšanai antisubsidēšanas izmeklēšanas gadījumos izpratnē, un tas nemaina šo secinājumu.

99      Tāpēc šie argumenti ir jānoraida.

100    Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisijai no kompensējamās subsīdijas summas esot bijis jāatskaita ar Eļļas palmu audzēšanas fonda veiktajiem maksājumiem saistītās kredīta izmaksas. Prasītājas uzskata, ka Eļļas palmu audzēšanas fondam tās var iesniegt rēķinu tikai par to cenas daļu, kura attiecas uz biodīzeļdegvielas pārdošanu, kas tam ir jāmaksā pēc rēķina izsniegšanas Pertamina vai AKR. Fonds vairākkārt pārbauda iesniegtos datus, un prasītājas saņem maksājumus tikai vairākus mēnešus pēc rēķina nosūtīšanas Pertamina vai AKR. Prasītājas tiesas sēdē precizēja, ka kredīta izmaksas bija jāmaksā laikposmā starp biodīzeļdegvielas piegādi un Eļļas palmu audzēšanas fonda maksājumiem.

101    Jākonstatē, ka šīs kredīta izmaksas, pieņemot, ka tās ir pamatotas, rodas saistībā ar Indonēzijas valdības ieviesto procedūru un prasītāju pārvaldības aģentūrai iesniegto apliecinošo dokumentu noteikto apstrādes termiņu saskaņā ar pagaidu regulas 49. un 50. apsvērumā aprakstīto procedūru. No tā izriet, ka tās nav “nepieciešamās izmaksas, kas jāmaksā, lai pieteiktos uz subsīdiju”, pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Šīs izmaksas nav arī “maksas vai izmaksas [..], kas [..] tieši samaksātas valdībai”, Pamatnostādņu subsīdiju apjoma aprēķināšanai antisubsidēšanas izmeklēšanas gadījumos izpratnē, jo, tā kā šīs izmaksas ir saistītas ar Eļļas palmu audzēšanas fonda [dokumentu] apstrādes termiņu, tās nevar uzskatīt par summām, kas tika “tieši samaksātas” šim fondam. Būtu jāpiebilst, ka prasītājas atsaucas uz termiņu, nošķirot biodīzeļdegvielas piegādi un rēķina nosūtīšanu Pertamina vai AKR, no vienas puses, un maksājumus, no otras puses. Tomēr, lai novērtētu, vai kredīta izmaksas noteikti ir saistītas ar subsīdijas piešķiršanu, atbilstošajam datumam būtu jābūt nevis biodīzeļdegvielas piegādes datumam vai datumam, kad rēķins nosūtīts Pertamina vai AKR, bet datumam pēc rēķina nosūtīšanas fondam – tā ir obligāta formalitāte, lai saņemtu maksājumus no fonda. Prasītājas tādējādi ar šo argumentu nav pierādījušas, ka tām ir radušās kredīta izmaksas, lai no fonda saņemtu subsīdijas maksājumu.

102    Tāpēc šis arguments ir jānoraida.

103    Trešām kārtām, prasītājas apgalvo, ka tām, lai saņemtu maksājumus no Eļļas palmu audzēšanas fonda, esot radušās arī “izmaksas piemērotā samazinājuma dēļ” un Komisijai tās esot bijis jāatskaita no kompensējamās subsīdijas apjoma.

104    Komisija atbild, ka prasītājas izmeklēšanas laikā nav norādījušas, ka bija jākoriģē subsīdijas apjoms, lai ņemtu vērā Pertamina un AKR pārdotās biodīzeļdegvielas atjaunināto vērtību. Prasītājas neapgalvo, ka tās bija izvirzījušas šādu prasību, un norāda, ka Komisijas rīcībā esot bijusi nepieciešamā informācija un saskaņā ar labas pārvaldības principu tai esot bijis jārīkojas aktīvāk un jāatzīst, ka ieinteresēto personu iesniegtie pierādījumi pamatoja atskaitīšanu.

105    Šajā jautājumā jākonstatē, ka no pamatregulas 7. panta 1. punkta izriet – ja ieinteresētā persona pieprasa atskaitījumu, “tai ir jāpierāda, ka šī prasība ir pamatota”. No šā sprieduma 104. punktā izklāstītajiem lietas apstākļiem izriet, ka prasītājas nebija nedz izvirzījušas šādu prasību, nedz arī sniegušas nepieciešamos precizējumus šajā ziņā. Tomēr saistībā ar izmaksu atskaitīšanu no kompensējamās subsīdijas apjoma un ņemot vērā Komisijas plašo rīcības brīvību, kas tai ir saskaņā šā sprieduma 91. punktā minēto judikatūru, Komisijai nevar pārmest, ka tā nav atskaitījusi izmaksas pēc savas iniciatīvas.

106    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šis arguments un līdz ar to pirmā pamata ceturtā daļa pilnībā ir jānoraida.

107    Tā kā visi pirmajā pamatā izvirzītie argumenti ir noraidīti, šis pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta, 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta, kā arī 6. panta d) punkta un 28. panta 5. punkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka valdība ir atbalstījusi NPE piegādes par neatbilstoši zemu atlīdzību

108    Otrais pamats ietver trīs daļas, kuras Komisija, ko atbalsta EBB, apstrīd.

 Par otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta un 28. panta 5. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka NPE piegādātājiem tika uzticēts vai tie tika norīkoti piegādāt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību

109    Pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija nepamatoti esot secinājusi, ka Indonēzijas valdība bija uzticējusi NPE piegādātājiem vai tos norīkojusi piegādāt savus izstrādājumus par neatbilstoši zemu atlīdzību, pirmkārt, nosakot izvedmuitas nodokli un eksporta nodevu un, otrkārt, izmantojot pārskatāmu “cenu noteikšanu”, ko veica PTPN – Indonēzijas valdībai pilnībā piederošs NPE ražotājs. Prasītājas apgalvo arī, ka Indonēzijas NPE piegādātāji neesot pakļauti nekādiem draudiem vai pārliecināšanai, lai savu izstrādājumu iekšzemes tirgū pārdotu par zemākām cenām.

110    Iesākumā jāatgādina, ka plašā rīcības brīvība, kas Savienības iestādēm saskaņā ar judikatūru ir tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, attiecas arī uz finansiāla ieguldījuma esamības noteikšanu pamatregulas 3. panta 1. punkta izpratnē (skat. šā sprieduma 26. un 27. punktu).

111    Pamatregulas 3. pantā ir paredzēts, ka subsīdija pastāv, ja ir izpildīti šā panta 1. un 2. punktā izklāstītie nosacījumi, proti, ja pastāv izcelsmes valsts vai eksporta valsts valdības “finansiāls ieguldījums” un ja tādējādi tiek piešķirts “ieguvums”. Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punktu “finansiāls ieguldījums” pastāv, ja valdība “uztic privātai organizācijai” vai “norīko privātu organizāciju pildīt vienu vai vairākas funkcijas, kas minētas i), ii) un iii) punktā, kam parasti vajadzētu atrasties valdības kompetencē, un minētā darbība pēc būtības neatšķiras no darbības, ko parasti veic valdības”.

112    Jēdzieni “uzticēt” vai “norīkot” pamatregulā nav definēti.

113    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tādu jēdzienu nozīme un tvērums, kuriem Savienības tiesības nesniedz nekādu definīciju, ir jānoskaidro saskaņā ar to ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tiek lietoti, un tā tiesiskā regulējuma mērķus, kura daļu tie veido (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 3. septembris, Deckmyn un Vrijheidsfonds, C‑201/13, EU:C:2014:2132, 19. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, Changshu City Standard Parts Factory un Ningbo Jinding Fastener/Padome, C‑376/15 P un C‑377/15 P, EU:C:2017:269, 52. punkts).

114    Šajā ziņā jānorāda, ka pamatregulas 3. panta mērķis ir definēt jēdzienu “subsīdija”, uz kuru attiecas kompensācijas maksājums.

115    Precīzāk, pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir jēdzienu “finansiāls ieguldījums” definēt tādā veidā, ka no tā tiek izslēgti valdības pasākumi, kas neietilpst nevienā no šajā tiesību normā uzskaitītajām kategorijām. Tieši šajā perspektīvā pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i)–iii) punktā ir uzskaitītas konkrētas situācijas, kuras jāuzskata par tādām, kas ietver valdības finansiālu ieguldījumu, proti, tiešu vai netiešu naudas līdzekļu nodošanu, atteikšanos no valsts ieņēmumiem vai arī preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu. Pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta otrajā ievilkumā ir paredzēts – tas, ka valdība privātai organizācijai uztic vai to norīko pildīt vienu vai vairākas funkcijas, kas minētas iepriekš, ir līdzvērtīgi tam, ka valsts iestādes piešķir finansiālu ieguldījumu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (spriedums, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 106. punkts).

116    Šajā ziņā pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta otrais ievilkums būtībā ir apiešanas novēršanas noteikums, kura mērķis ir nodrošināt, ka trešo valstu valdības nevar neievērot noteikumus par subsīdijām, veicot pasākumus, kuri šķietami stricto sensu neietilpst šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i)–iii) punkta piemērošanas jomā, bet kuriem praksē ir līdzvērtīga ietekme (spriedums, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 107. punkts). Turklāt šādi PTO Apelācijas iestādes ziņojumā ir interpretēts SKP nolīguma 1.1. panta a) punkta 1. apakšpunkta iv) punkts, kura saturs ir līdzīgs pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta saturam (skat. PTO Apelācijas iestādes 2005. gada 27. jūnijā pieņemto ziņojumu “Amerikas Savienotās Valstis – Izmeklēšana saistībā ar kompensācijas maksājumiem par Korejas izcelsmes pusvadītājiem dinamiskām RAM atmiņām (DRAM)” (WT/DS 296/AB/R, 113. punkts); turpmāk tekstā – “Apelācijas iestādes ziņojums “ASV – DRAM””).

117    Saskaņā ar ierasto nozīmi ikdienas valodā jēdziens “uzticēt” nozīmē “uzņemties funkciju vai amatu, uzņemties saistības, deleģēt, noteikt”. Tāpēc, lai nodrošinātu pilnībā lietderīgu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta otrā ievilkuma iedarbību, šis jēdziens judikatūrā ir interpretēts tādējādi, ka ar “uzticēt” šīs tiesību normas izpratnē ir jāsaprot “jebkāda valdības rīcība, ar kuru tieši vai netieši privātai struktūrai tiek uzticēta atbildība pildīt tāda veida funkcijas, kādas ir paredzētas minētās regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i)–iii) punktā” (spriedums, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 108. punkts). No tā izriet, ka jēdziens “norīkot”, kura ierastā nozīme ikdienas valodā ir “lūgt, pavēlēt, diktēt, likt, noteikt, pieprasīt”, ietver jebkuru valdības rīcību, kas tieši vai netieši nozīmē tās pilnvaru īstenošanu ar privātas organizācijas starpniecību, lai tā veiktu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i)–iii) punktā minēto veidu funkcijas.

118    Būtu jāpiebilst, ka sakārtojuma saiklis, kas iezīmē alternatīvu “vai” starp “uzticēt” un “norīkot”, norāda, ka šīs divas darbības var veikt ne tikai neatkarīgi vienu no otras, bet arī kopā. Turklāt no pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta otrā ievilkuma, kas neierobežo “uzticēšanas” vai “norīkošanas” raksturu vai mērķi, un no šā sprieduma 117. punktā minētās judikatūras, kurā ņemta vērā “jebkāda valdības rīcība”, interpretācijas izriet, ka šai darbībai nav jābūt atsevišķas darbības vai pasākuma rezultātam, bet tā var būt arī vairāku pasākumu mijiedarbības rezultāts.

119    Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizskata Komisijas secinājums, ka Indonēzijas valdība ar tādiem pasākumiem kā izvedmuitas nodoklis un eksporta nodeva, kā arī de facto NPE cenu kontrole iekšzemes tirgū ar PTPN starpniecību un subsīdijas piešķiršanu NPE ražotājiem ir centusies nodrošināt, lai NPE ražotāji šo izstrādājumu Indonēzijas tirgū piegādātu par neatbilstoši zemu atlīdzību.

–       Par izvedmuitas nodokli un eksporta nodevu

120    Pirmajā iebildumā prasītājas apgalvo, ka Komisija nepamatoti esot secinājusi: ar to, ka izvedmuitas nodoklis izmeklēšanas laikposmā bija noteikts nulles apmērā un eksporta nodeva, kas bija ieņēmumu gūšanai paredzēts nodoklis, 2018. gada decembrī bija noteikta nulles apmērā, NPE piegādātājiem tika “uzticēts” vai tie tika “norīkoti” piegādāt savus izstrādājumus par neatbilstoši zemu atlīdzību.

121    No pagaidu regulas 113.–117. apsvēruma izriet, ka aplūkotajā lietā Indonēzijas valdība bija noteikusi nodokli un eksporta nodevu NPE.

122    Saskaņā ar pagaidu regulas 87. un 88. apsvērumu izvedmuitas nodoklis tika ieviests 1994. gadā un 2016. gada versijā to veidoja progresīvo tarifu tabula, ko piemēroja NPE, kā arī citiem izstrādājumiem, tostarp biodīzeļdegvielai (kam pastāvīgi tiek noteikts zemāks tarifs nekā NPE). Indonēzijas eksportētāji par NPE eksportu maksāja mainīgu nodokli, kas piesaistīts Indonēzijas valdības noteiktajai atsauces cenai. Tādējādi, kad palielinājās Indonēzijas valdības noteiktā atsauces eksporta cena, paaugstinājās arī eksporta tarifs. Kad atsauces cena bija zemāka par 750 USD par tonnu, piemērojamā izvedmuitas nodokļa likme bija 0 %. Izmeklēšanas laikposmā NPE cena saglabājās zemāka par 750 USD par tonnu, tāpēc izvedmuitas nodoklis nebija jāmaksā.

123    Saskaņā ar pagaidu regulas 89. apsvērumu Indonēzijas valdība 2015. gadā ieviesa eksporta nodevu NPE un lejupējiem izstrādājumiem. Izmeklēšanas laikposmā noteiktā eksporta nodeva bija 50 USD par tonnu NPE un 20 USD par tonnu biodīzeļdegvielai.

124    Lai pagaidu regulā, kuras secinājumi tika apstiprināti apstrīdētajā regulā (102.–161. apsvērums), noteiktu finansiāla ieguldījuma esamību, Komisija veica vērtējumu, pamatojoties uz atbilstošo PTO judikatūru.

125    Uz šā vērtējuma pamata Komisija pagaidu regulas 111.–157. apsvērumā ir uzskatījusi, ka Indonēzijas valdība NPE ražotājiem bija “uzticējusi” vai tos “norīkojusi” savus izstrādājumus iekšzemes lietotājiem piegādāt par neatbilstoši zemu atlīdzību, lai Indonēzijā izveidotu NPE iekšzemes tirgu, kurā cenas ir mākslīgi zemas. Turpinājumā Komisija šīs regulas 160. apsvērumā ir norādījusi, ka visi Indonēzijas NPE ražotāji jāuzskata par privātām organizācijām, un šīs regulas 162. un 169. apsvērumā ir secinājusi, ka šie uzņēmumi iekšzemes tirgū NPE piegādāja par neatbilstoši zemu atlīdzību. Visbeidzot Komisija šīs regulas 170. apsvērumā ir uzskatījusi, ka Indonēzijas teritorijā ražotās NPE piegāde Indonēzijas biodīzeļdegvielas ražošanas nozarei ir funkcija, kas parasti ir valdības kompetencē. Proti, Komisija šajā apsvērumā ir norādījusi, ka regulatīvo nosacījumu noteikšana saistībā ar valsts izejvielu piegādi šīs valsts uzņēmumiem ir funkcija, kas ir valdības – kurai ir suverēnas tiesības uz tās dabas resursiem – kompetencē.

126    Kā izriet no apstrīdētās regulas 134. apsvēruma, šajā vērtējumā Komisija ir konstatējusi, ka gan ar izvedmuitas nodokļa, gan ar eksporta nodevas starpniecību, kā uzsvērts apstrīdētās regulas 103., 146. un 157. apsvērumā, Indonēzijas valdība kopā ar citiem pasākumiem centās nodrošināt, lai NPE ražotāji Indonēzijas tirgū NPE piegādātu par neatbilstoši zemu atlīdzību. Proti, valdība ieviesa eksporta ierobežojumu sistēmu, kas NPE eksportu padarīja par komerciāli nepievilcīgu.

127    Komisija apstrīdētajā regulā un pagaidu regulā ar dažādiem elementiem uzskatāmi ir parādījusi, ka Indonēzijas valdība bija izveidojusi un ieviesusi šādu sistēmu, un prasītājas to nav apstrīdējušas.

128    Tādējādi pagaidu regulas 116. apsvērumā ir norādīts, ka Indonēzijas valdība šo eksporta sistēmu tieši sasaistījusi ar starptautiskajām NPE cenām, nevis ar citiem faktoriem, piemēram, ražošanas līmeņiem vai ietekmi uz vidi, lai ietekmētu cenas, ko maksāja ražotāji eksportētāji. No šajā apsvērumā iekļautās 1. tabulas izriet, ka Indonēzijas valdība ņēma vērā cenu izmaiņas starptautiskā līmenī un koriģēja izvedmuitas nodokļu apmēru atkarībā no šīm cenām, tāpēc eksporta rentabilitāte samazinājās.

129    Komisija pagaidu regulas 119. apsvērumā ir norādījusi arī, ka Indonēzijas Muitas un akcīzes ģenerāldirektorāts 2015. gadā publiski ir paskaidrojis, ka izvedmuitas nodokļu mērķi ir nodrošināt izejvielu pieejamību un stimulēt iekšzemes lejupējo palmu eļļas nozari, kuras neatņemama sastāvdaļa ir biodīzeļdegvielas ražošana.

130    Attiecībā uz eksporta nodevu Komisija pagaidu regulas 117. apsvērumā ir uzsvērusi, ka tās ieviešana 2015. gadā notika laikā, kad cenas Indonēzijā bija gandrīz tādas pašas kā cenas pasaulē, un tas biodīzeļdegvielas ražotājiem ļāva iepirkt NPE par zemākām cenām nekā cenas, kas tiem būtu pieejamas citos gadījumos. Būtu jāpiebilst, ka apstrīdētās regulas 114. apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, ka ar šo nodevu tika finansēts Eļļas palmu audzēšanas fonds un ar subsīdijām faktiski ekskluzīvi tika sniegts atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei.

131    Turklāt apstrīdētās regulas 128. un 129. apsvērumā ir minēti divi izmeklēšanas laikposmā presē publicēti raksti, kas apstiprina Komisijas secinājumus par šo laikposmu. Proti, 2018. gada 19. decembra rakstā Indonēzijas Eļļas palmu apvienības ģenerālsekretārs lēsa, ka NPE eksports var palielināties, ja eksporta nodeva tiks samazināta līdz nullei. 2018. gada 6. decembra rakstā neatkarīgs analītiķis paudis viedokli, ka eksporta nodevas atcelšana palielinās Indonēzijas palmu eļļas eksportētāju konkurētspēju to ietaupījumu dēļ, no kuriem lielākā daļa, iespējams, nonāks atpakaļ pie Indonēzijas lauksaimniekiem, paaugstinoties NPE cenām iekšzemes tirgū.

132    Balstoties uz šiem apsvērumiem, Komisija apstrīdētās regulas 118. apsvērumā ir secinājusi, ka “Indonēzijas valdības ieviestā vispārējā eksporta ierobežojumu sistēma ir paredzēta, lai sniegtu ieguvumu biodīzeļdegvielas nozarei, saglabājot NPE iekšzemes cenas mākslīgi zemas”.

133    Šajā ziņā, pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka izvedmuitas nodoklis, kas izmeklēšanas laikposmā bija noteikts nulles apmērā, neļāva NPE piegādātājiem uzticēt vai tos norīkot piegādāt savus izstrādājumus par neatbilstoši zemu atlīdzību.

134    Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 122. un 128. punktā, Indonēzijas valdība tieši sasaistīja izvedmuitas nodokļu sistēmu ar starptautiskajām NPE cenām. No tā izriet, kā norādīts apstrīdētās regulas 113. apsvērumā, ka konkrēto tirgus apstākļu dēļ izvedmuitas nodoklis izmeklēšanas laikposmā bija noteikts nulles apmērā. Proti, ar starptautisko cenu zemo līmeni pietika, lai NPE ražotājus mudinātu prioritāri apmierināt iekšzemes pieprasījumu. Kā pamatoti uzsver Komisija, ja Indonēzijas valdībai būtu nodoms vairs neiekasēt šo nodokli, tā būtu to atcēlusi. Turklāt, kā it īpaši izriet no apstrīdētās regulas 118. apsvēruma, Komisija ņēma vērā izvedmuitas nodokļa un eksporta nodevas (kas tika iekasēta izmeklēšanas laikposmā) kopējo ietekmi kā Indonēzijas valdības ieviesto vispārējo eksporta ierobežojumu sistēmu, kas izveidota, lai nodrošinātu ieguvumu biodīzeļdegvielas nozarei, NPE cenas iekšzemes tirgū saglabājot mākslīgi zemas.

135    Tādējādi ir jānoraida prasītāju arguments, ka neviena Komisijas veiktā atsauce uz izvedmuitas nodokli neesot jāņem vērā.

136    Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka, ieviešot eksporta nodevu, Indonēzijas valdība esot izmantojusi savas vispārējās regulatīvās pilnvaras, lai gūtu ieņēmumus no to preču eksporta, kuras, lai arī tām tika piemērota eksporta nodeva, esot bijušas konkurētspējīgas eksporta tirgos.

137    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija apstrīdētās regulas 62. apsvērumā ir atzinusi, ka, nolemjot Eļļas palmu audzēšanas fondu finansēt no eksporta nodevas, Indonēzijas valdība ir izmantojusi savas vispārējās regulatīvās pilnvaras; šo lēmumu nevarot kvalificēt kā “uzticēšanu” vai “norīkošanu”. Prasītājas savu argumentu pamatošanai atsaucas uz Apelācijas iestādes ziņojumu “ASV – DRAM”.

138    Šajā ziņā jākonstatē, ka, pieņemot aplūkotos eksporta ierobežojumus konkrētos apstākļos, kad, no vienas puses, izvedmuitas nodoklis bija piesaistīts starptautiskajām NPE cenām un tika paaugstināts, kad šīs cenas palielinājās, un, no otras puses, eksporta nodeva tika ieviesta laikposmā, kad Indonēzijas cenas bija gandrīz tādas pašas kā pasaules cenas, minētā valdība ierobežoja šo uzņēmumu rīcības brīvību, praktiski ierobežojot to spēju lemt par tirgu, kurā tie pārdod savus ražojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 124. punkts).

139    Šo secinājumu neatspēko Komisijas vērtējums apstrīdētās regulas 62. apsvērumā, kurā, aplūkojot citu lietas aspektu, proti, ieguvuma esamību, tā norāda uz apstākli, ka “visiem NPE vērtības ķēdē iesaistītajiem uzņēmumiem, ieskaitot biodīzeļdegvielas ražotājus, saskaņā ar likumu ir pienākums maksāt [eksporta] nodevu”, un secina, ka nav pamatoti apgalvot, ka Eļļas palmu audzēšanas fonds tiek finansēts no privātiem līdzekļiem, bet tas drīzāk tiek finansēts, “[Indonēzijas valdībai] veicot parastās nodokļu un valsts ieņēmumu iekasēšanas darbības”.

140    Proti, neskarot šā sprieduma 38. un 39. punktā minēto judikatūru, Komisijas apgalvojums nenozīmē, ka pretēji prasītāju minētajai PTO Apelācijas iestādes ziņojuma, tas ir, Apelācijas iestādes ziņojuma “ASV – DRAM”, 115. punkta interpretācijai tā pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punktu ir interpretējusi tik plaši, ka tas “ļauj dalībniekiem piemērot kompensācijas pasākumus ražojumiem, ja valdība tikai īsteno savas vispārējās regulatīvās pilnvaras”.

141    Izskatāmajā lietā to, ka Indonēzijas valdība pastāvīgi ieviesa un pielāgoja aplūkotos eksporta ierobežojumus, lai nodrošinātu, ka ar šiem ierobežojumiem tiek sasniegts vēlamais mērķis, nevar uzskatīt par vienkāršu pamudinājumu valsts NPE ražotājiem. Gluži pretēji, šo Indonēzijas valdības darbību dēļ ražotāji bija spiesti savus izstrādājumus iekšzemes tirgū pārdot par neatbilstoši zemu cenu, un šīs sekas pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nevar uzskatīt par “vienkāršām neparedzētām tiesiskā regulējuma sekām” Apelācijas iestādes ziņojuma “ASV – DRAM” 114. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 125. punkts).

142    Tādējādi šis prasītāju arguments ir jānoraida.

143    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka dokumenti un paziņojumi, kurus Komisija ir minējusi pagaidu regulas 118.–121. apsvērumā, lai pamatotu konstatējumu, ka Indonēzijas valdība nepārprotami ir īstenojusi savu stratēģisko mērķi, proti, atbalstīt biodīzeļdegvielas nozari un veicināt tās attīstību, jo īpaši – cenšoties samazināt NPE cenu, attiecoties nevis uz eksporta nodevu, bet uz izvedmuitas nodokli, kas bija noteikts nulles apmērā un neietekmēja NPE ražotājus. Pēc prasītāju ieskata, tie esot divi dažādi instrumenti un eksporta nodevas mērķis esot finansēt Eļļas palmu audzēšanas fondu, nevis samazināt NPE cenas iekšzemes tirgū.

144    Šis prasītāju arguments ir balstīts uz kļūdainu pagaidu regulas interpretāciju. Proti, minētās regulas 118. apsvērumā norādījusi, ka vairāki dokumenti liecina par Indonēzijas valdības izvirzīto stratēģisko mērķi, Komisija min Indonēzijas valdības publiskos paziņojumus, kas attiecas uz izvedmuitas nodokli un eksporta nodevu (119. apsvērums), un PTO un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) ziņojumus, kas attiecas uz izvedmuitas nodokli (120. un 121. apsvērums). Turpinājumā 122. apsvērumā Komisija ir novērtējusi eksporta nodevu un atzīst, ka šīs Eļļas palmu audzēšanas fondam piešķirtās nodevas mērķis ir atbalstīt biodīzeļdegvielas ražošanas nozari, kas ir fonda galvenā darbība. No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir aplūkojusi gan izvedmuitas nodokli, gan eksporta nodevu un pagaidu regulas 123. apsvērumā un apstrīdētās regulas 118. apsvērumā ir nonākusi pie secinājuma par šo eksporta ierobežojumu mērķiem. Turklāt jāatgādina, ka prasītāju argumenti par to, ka izmeklēšanas laikposmā izvedmuitas nodoklis bija noteikts nulles apmērā, jau tika noraidīti šā sprieduma 134. punktā.

145    Tas, ka eksporta nodevu, kā apgalvo prasītājas, piemēro arī biodīzeļdegvielas eksportam un ka tā tika noteikta Eļļas palmu audzēšanas fonda atbalstam, nevar atspēkot šos apsvērumus. Pirmām kārtām, no pagaidu regulas 117. apsvēruma izriet, ka šī nodeva bija ievērojami augstāka NPE nekā tādiem rafinētiem produktiem kā biodīzeļdegviela, un, otrām kārtām, tas, ka eksporta nodeva tika piešķirta Eļļas palmu audzēšanas fondam, kas savukārt bija atbildīgs par maksājumiem šā sprieduma 45. punktā aprakstītajā sistēmā, apstiprina Komisijas secinājumus.

146    Līdz ar to, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā šā sprieduma 26. un 27. punktā minētās judikatūras izpratnē, Komisija pagaidu regulas 123. apsvērumā ir secinājusi, ka “[Indonēzijas valdības] ieviestās eksporta ierobežojumu sistēmas mērķis patiešām ir tieši un netieši atbalstīt biodīzeļdegvielas nozari un ka tas nav tikai vispārējo regulatīvo pilnvaru īstenošanas “blakusefekts””; šis secinājums ir apstiprināts apstrīdētās regulas 118. apsvērumā.

147    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijas konstatējums apstrīdētās regulas 115. apsvērumā, saskaņā ar kuru “2015. gadā – laikā, kad NPE cenas Indonēzijā bija gandrīz tādas pašas kā cenas pasaulē, – [Indonēzijas valdība] ieviesa eksporta nodevu”, esot tīri hipotētisks un nepierādot, ka eksporta nodeva tika ieviesta, lai samazinātu NPE cenas, kas pastāvīgi mainījās atkarībā no pasaules cenām. Prasītājas apgalvo arī, ka Komisija apstrīdētās regulas 116. apsvērumā nepamatoti esot uzskatījusi, ka ar eksporta nodevu tika sasniegts tās mērķis, proti, Indonēzijas iekšzemes tirgū samazinājās NPE cenas. Pēc prasītāju ieskata, starpība starp NPE cenām iekšzemes tirgū un eksporta cenām atbilstot eksporta nodevai 50 USD par tonnu. Turklāt NPE cenu samazinājums Indonēzijas tirgū esot izskaidrojams ar globālā izejvielu tirgus sabrukumu.

148    Jāuzsver, ka prasītājas neapstrīd Komisijas faktu konstatējumu, proti, pirmām kārtām, ka eksporta nodevas ieviešana notika laikā, kad Indonēzijas tirgū samazinājās NPE cenas, un, otrām kārtām, ka biodīzeļdegvielas ražošanas apjoma palielinājums, kas tika konstatēts pagaidu regulas 192. apsvērumā iekļautajā 2. tabulā, nozīmēja NPE iekšējā patēriņa palielinājumu 2016. gadā, kā norādīts pagaidu regulas 117. apsvērumā. Turklāt no tabulas, ko prasītājas iekļāvušas replikas rakstā, izriet, ka NPE cenas Indonēzijas iekšzemes tirgū šajā laikposmā samazinājās un ka NPE cenas Indonēzijā parasti bija zemākas nekā pasaules cenas.

149    Ar šādiem argumentiem prasītājas apstrīd nevis Komisijas veikto faktu konstatējumu precizitāti, bet šīs iestādes veikto faktu vērtējumu. Saskaņā ar judikatūru Vispārējās tiesas veiktā pārbaude par pierādījumiem, ar kuriem Savienības iestādes pamato savus konstatējumus pret subsīdijām vērstās aizsardzības politikas jomā, nav kvalificējama kā jauns faktu vērtējums, ar ko tiek aizstāts iestāžu sniegtais vērtējums. Ar šo pārbaudi nenotiek iejaukšanās šo iestāžu plašajā novērtējuma brīvībā tirdzniecības politikas jomā, bet gan ar to tiek vienīgi norādīts, vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot iestāžu izdarītos secinājumus. Tāpēc Vispārējai tiesai ne tikai ir jāpārbauda iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskanība, bet arī jāpārliecinās, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo informāciju, kas jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot no šīs informācijas izdarītos secinājumus (skat. spriedumu, 2018. gada 18. oktobris, Gul Ahmed Textile Mills/Padome, C‑100/17 P, EU:C:2018:842, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

150    Šajā lietā Komisija ir izskatījusi attiecīgos datus, pamatojoties uz izveidotās eksporta ierobežojumu vispārējās sistēmas mērķi. Tomēr Vispārējā tiesa konstatē, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, kad, pamatojoties uz datu kopumu, proti, izvedmuitas nodevas un eksporta nodevas esamību, Indonēzijas valdības publiskajiem paziņojumiem, PTO un ESAO ziņojumiem, NPE iekšējā patēriņa palielinājumu, kā arī šā izstrādājuma cenu samazinājumu Indonēzijas tirgū pēc eksporta nodevas ieviešanas, tā apstrīdētās regulas 118. apsvērumā konstatēja, ka vispārējā eksporta ierobežojumu sistēma tika izveidota, lai stimulētu biodīzeļdegvielas ražošanas nozari, saglabājot mākslīgi zemas NPE cenas, un ka tas nebija tikai blakusefekts, ko radījuši valdības pasākumi valsts ieņēmumu iekasēšanai.

151    Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka eksporta nodeva neesot izraisījusi NPE eksporta samazinājumu, jo NPE ražotāji joprojām eksportēja līdz pat 70 % savu ražojumu.

152    Šo argumentu nevar pieņemt. Proti, tas, ka 70 % Indonēzijas NPE tika eksportēti, nenozīmē, ka NPE ražotāji varēja brīvi racionāli izvēlēties eksportēt savu izstrādājumu un saņemt par to atbilstošu atlīdzību. Gluži pretēji, kā pamatoti uzsver Komisija, NPE ražotāji vispirms apmierināja iekšzemes pieprasījumu, kas saskaņā ar publiski pieejamajiem un apstrīdētās regulas 153. apsvērumā minētajiem avotiem bija 30 % produkcijas, un tikai pēc tam tie sāka eksportēt. No tā izriet, ka ražotāji necentās eksportēt lielāko savas produkcijas daļu uz [tirgiem], kuros cenas bija augstākas, jo potenciālo papildu peļņu no eksporta ierobežoja Indonēzijas valdības noteiktie eksporta ierobežojumi.

153    Tā kā šis arguments ir noraidīts, pirmais iebildums pilnībā ir jānoraida.

–       Par PTPN veikto cenu kontroli

154    Otrajā iebildumā prasītājas apgalvo, ka Komisija nepamatoti esot secinājusi, ka Indonēzijas valdība NPE cenas iekšzemes tirgū ir samazinājusi ar PTPN starpniecību.

155    Iesākumā, kā izriet no pagaidu regulas 91.–99. un 126. apsvēruma un apstrīdētās regulas 120. un 123. apsvēruma, jāatgādina, ka, ņemot vērā NPE piegādātāju un PTPN nesadarbošanos, Komisija piemēroja pamatregulas 28. panta 1. punktu un savus secinājumus pamatoja ar pieejamiem datiem.

156    Pirmām kārtām, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā esot secinājusi, ka PTPN savas NPE cenas noteikusi mākslīgi zemas un nav rīkojusies kā racionāls tirgus dalībnieks. Tās apgalvo, ka PTPN, kas nodrošināja 6–9 % visu NPE piegāžu Indonēzijā, neesot noteikusi šīs cenas, jo, pirmkārt, šīs cenas tika noteiktas dienas izsolēs un atspoguļoja piedāvājumu un pieprasījumu Indonēzijā un, otrkārt, NPE cenas Indonēzijā bija zemākas nekā starptautiskajos tirgos, jo Indonēzija bija galvenā NPE ražotāja pasaulē. No informācijas, ko iesnieguši astoņi NPE piegādātāji, izrietot, ka to NPE pārdošana bijusi rentabla, tas liecinot, ka tie piemēroja PTPN cenas, jo uzskatīja tās par rentablām, un tas nozīmējot arī, ka PTPN rīkojusies kā racionāls tirgus dalībnieks.

157    Šajā ziņā no pagaidu regulas 128.–131. apsvēruma izriet, ka PTPN ir valstij pilnībā piederoša uzņēmumu grupa, ko kontrolē Indonēzijas valdība un kas ražo dažādas izejvielas, tostarp NPE.

158    Pagaidu regulas 132. un 133. apsvērumā ir paskaidrots, un lietas dalībnieki to neapstrīd, ka PTPN organizēja dienas izsoles savas NPE pārdošanai. Pirms dienas izsoles procesa sākšanas PTPN noteica “ieteicamo cenu” konkrētajai dienai, bet tai nebija pienākuma noraidīt piedāvājumus, kuru cena bija zemāka par “ieteicamo cenu”.

159    Lai secinātu, ka PTPN savas NPE cenas noteikusi mākslīgi zemas, Komisija ir balstījusies uz vairākiem publiski pieejamiem datiem. Pirmkārt, no apstrīdētās regulas 151. apsvēruma izriet, ka Indonēzijas valdība ir ietekmējusi PTPN lēmumus cenu noteikšanas politikas jomā. Proti, ja iegādei piedāvātā NPE cena bija zemāka par konkrētajai dienai noteikto “ieteicamo cenu”, PTPN valde, kurā Indonēzijas valdība bija tikai pārstāvēta, varēja nolemt, ka piedāvājums ir jāpieņem, un tas notika regulāri. Otrkārt, no apstrīdētās regulas 125. apsvēruma un pagaidu regulas 135. apsvēruma izriet, ka atbilstoši pieejamai informācijai PTPN, ievērojot Indonēzijas valdības norādījumus, pēdējos gados cieta zaudējumus. Treškārt, kā izriet no apstrīdētās regulas 122.–124. apsvēruma, Komisija nevarēja iegūt nevienu pierādījumu tam, ka “ieteicamā cena” būtu atspoguļojusi jebkādu tirgus cenu, kas izriet no iepirkuma procedūras, kurā būtu konkurence. Gluži pretēji, NPE cena iekšzemes tirgū bija zemāka par visiem starptautiskajiem tirgus standartiem.

160    Šos secinājumus nevarot atspēkot apstāklis, ka PTPN, kā izriet no pagaidu regulas 146. apsvēruma, nodrošināja tikai 6–9 % visu NPE piegāžu Indonēzijā, tādējādi, pēc prasītāju ieskata, NPE pircēji – lieli uzņēmumi – savas cenas gan PTPN, gan mazajiem NPE piegādātājiem varot noteikt saskaņā ar piedāvājuma un pieprasījuma likumu.

161    Proti, jānorāda, ka tirgu raksturo šāds līdzsvara trūkums par labu NPE pircējiem, kas ir lieli uzņēmumi ar “kompensējošu pirktspēju”. To pagaidu regulas 146. apsvērumā ir atzinusi Komisija. Tomēr šis apstāklis neatspēko secinājumu, ka Indonēzijas valdība ar PTPN starpniecību varēja ieviest cenu noteikšanas mehānismu. Proti, kā pagaidu regulas 146. apsvērumā norādījusi Komisija – un tas netika apstrīdēts –, cita NPE tirgus iezīme no piedāvājuma skatpunkta ir tā sadrumstalotība starp lielu skaitu mazo uzņēmumu, it īpaši individuālo lauksaimnieku vidū. Šajos apstākļos, kad PTPN noteica dienas cenu, NPE piegādātājiem, kuriem katram piederēja neliela tirgus daļa, bija ļoti grūti noteikt augstākas pārdošanas cenas pircējiem ar ievērojamu pirktspēju. Tādējādi ir jānoraida prasītāju apgalvojumi, ka tirgus struktūra esot liegusi PTPN noteikt cenas. Gluži pretēji, šķiet, tirgus struktūra bija faktors, kas ļāva PTPN noteikt NPE cenas.

162    Pamatojoties uz iepriekš minēto, jākonstatē, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, kad, pamatodamās uz pieejamiem datiem, apstrīdētās regulas 124. un 125. apsvērumā tā ir secinājusi, ka PTPN nerīkojās kā racionāls tirgus dalībnieks un noteica zemākas NPE cenas par tirgus standartiem.

163    Otrām kārtām, prasītājas apstrīd pagaidu regulas 145. [apsvērumā] minēto Komisijas secinājumu, ka, “publiskojot NPE dienas vienības cenu, [Indonēzijas valdība] patiesībā nosaka maksimālo cenu, par kādu prece tiks pārdota konkrētajā dienā”. Pēc prasītāju ieskata, NPE ir izstrādājums, ko tirgo visā pasaulē, pamatojoties uz dažādiem plaši pieejamiem indeksiem, un nav nekas neparasts, ka tā cenas atbilst konkrētām tendencēm, un Komisijas analīze liecina, ka Indonēzijas NPE tirgus ir ļoti konkurētspējīgs.

164    No apstrīdētās regulas 160. apsvēruma izriet: Komisija ir secinājusi, ka aplūkotajā lietā Indonēzijas valdība ar PTPN starpniecību Indonēzijas iekšzemes tirgū ir darbojusies kā cenu noteicēja un visi neatkarīgie NPE piegādātāji ir ievērojuši šos cenu norādījumus. Proti, kā izriet no šā sprieduma 157.–159. punkta, Komisija vispirms ir konstatējusi – un prasītājas šos konstatējumus nav pamatoti atspēkojušas –, ka PTPN NPE cenas ir noteikusi mākslīgi zemas. Turpinājumā Komisija pagaidu regulas 140. un 141. apsvērumā ir norādījusi, ka PTPN dienas iepirkumu rezultātus vienmēr publicējusi savā tiešsaistes platformā iepirkuma dienā plkst. 15.30, norādot precīzu izsolīšanā apstiprināto vienības cenu par NPE, un ka dienas apspriedes starp NPE piegādātājiem, kas nav PTPN, un NPE pircējiem – šajās apspriedēs sākumcena ir PTPN noteiktā dienas cena – parasti notikušas, līdzko kļuvuši pieejami PTPN rīkoto iepirkumu rezultāti. NPE dienas cena iekšzemes tirgū precīzi atspoguļoja PTPN dienas izsolēs piešķirto cenu, turklāt vienības cena, ko ražotāji eksportētāji maksāja valstij nepiederošiem NPE ražotājiem, izmeklēšanas laikposmā vienmēr bija tāda pati kā PTPN noteiktā cena konkrētajai dienai vai zemāka. Visbeidzot, kā izriet no apstrīdētās regulas 138. apsvēruma, šie fakti norisinājās laikā, kad Indonēzijas valdība bija veikusi pasākumus, ar ko tika ierobežotas piegādātāju iespējas eksportēt savu NPE.

165    Šajos apstākļos, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Komisija ir konstatējusi, ka Indonēzijas valdības NPE piegādātājiem ir uzticējusi vai tos norīkojusi, pārskatāmi “nosakot cenas” ar PTPN starpniecību šā sprieduma 116.–118. punktā minētās judikatūras izpratnē.

166    Trešām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi pamatregulas 28. panta 5. punktu, jo neesot ņēmusi vērā prasītāju sniegto informāciju par PTPN darbību.

167    Saskaņā ar judikatūru atbilstoši pamatregulas 28. pantam iestādes, lai nemazinātu Savienības tirdzniecības aizsardzības pasākumu efektivitāti, drīkst izmantot tām pieejamo informāciju ikreiz, kad Savienības iestādes saskaras ar atteikumu sadarboties vai nesadarbošanos saistībā ar izmeklēšanu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Maxcom/City Cycle Industries, C‑248/15 P, C‑254/15 P un C‑260/15 P, EU:C:2017:62, 67. punkts), tomēr tām nav pienākuma izmantot labāko pieejamo informāciju (spriedums, 2014. gada 11. septembris, Gold East Paper un Gold Huasheng Paper/Padome, T‑444/11, EU:T:2014:773, 94. punkts). No tā izriet, ka plašā Komisijas novērtējuma brīvība tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā saskaņā ar šā sprieduma 26. punktā minēto judikatūru tiek īstenota arī tad, kad ir jāpiemēro pamatregulas 28. pants.

168    Šajā ziņā pamatregulas 28. panta 5. punktā ir paredzēts, ka tad, ja Komisijas slēdzieni ir izdarīti, pamatojoties uz šā panta 1. punkta noteikumiem, it īpaši uz sūdzībā iekļauto informāciju, šo informāciju, “ja iespējams, pienācīgi ņemot vērā izmeklēšanas termiņus, pārbauda, atsaucoties uz informāciju no citiem neatkarīgiem avotiem, [..] vai uz informāciju, kas izmeklēšanas gaitā iegūta no citām ieinteresētajām pusēm”.

169    Šajā lietā, kā pamatoti uzsver Komisija, ir jākonstatē, ka prasītājas neapstrīd pamatregulas 28. panta 1. punkta piemērošanu (skat. šā sprieduma 155. punktu). Tās apgalvo, ka Komisijai saskaņā ar pamatregulas 28. panta 5. punktu esot bijis jāņem vērā informācija, ko tās iesniegušas izmeklēšanas laikā.

170    Tomēr prasītājas procesuālajos rakstos apstrīd nevis Komisijas veiktos faktu konstatējumus, bet šo faktu vērtējumu. To minētie faktiskie apstākļi, proti, tas, ka astoņu ar Wilmar grupu saistītu NPE piegādātāju pārdevumi bija rentabli un ka NPE ir izstrādājums, ko pārdod visā pasaulē, pamatojoties uz plaši pieejamiem indeksiem, nevar atspēkot Komisijas secinājumus.

171    Jebkurā gadījumā nepieciešamība nodrošināt tirdzniecības aizsardzības pasākumu efektivitāti arī attaisno to, ka pamatlietas apstākļos minētajām iestādēm tiek atļauts atsaukties uz šādu apstiprinošu netiešu pierādījumu kopumu, kā izklāstīts šā sprieduma 158. un 159. punktā, lai secinātu, ka NPE tiek piegādāta par neatbilstoši zemu cenu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Maxcom/Chin Haur Indonesia, C‑247/15 P, C‑253/15 P un C‑259/15 P, EU:C:2017:61, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

172    Tāpēc šie prasītāju argumenti un līdz ar to otrais iebildums pilnībā ir jānoraida.

–       Par “uzticēšanu” vai “norīkošanu”

173    Trešajā iebildumā prasītājas izvirza virkni argumentu, lai pierādītu, ka Indonēzijas NPE piegādātāji nebija pakļauti nekāda veida draudiem vai pārliecināšanai, lai Indonēzijas tirgū NPE pārdotu par zemākām cenām.

174    Jākonstatē, ka šajā iebildumā prasītājas atkārtoti izvirza dažus argumentus par eksporta nodevas ietekmi, kas jau tika noraidīti, izskatot iepriekšējos iebildumus. Proti, argumenti par eksporta nodevas ietekmi, tātad par to, ka lielākā daļa Indonēzijas NPE izstrādājumu tiek eksportēta, par NPE piegādātāju izvēli tos pārdot iekšzemes vai pasaules tirgū, par eksporta nodevas ietekmi uz NPE cenām iekšzemes tirgū un attiecībām starp NPE cenām Indonēzijā un pasaulē, jau tika noraidīti šā sprieduma 136.–153. punktā.

175    Prasītājas apstrīd arī Komisijas secinājumus, kurus tā izdarījusi no diviem presē publicētajiem rakstiem, kas minēti pagaidu regulas 153. un 154. apsvērumā, un apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi cēloņsakarību starp Indonēzijas valdības atbalstu NPE ražošanas nozarei un apgalvojumiem, ka šis atbalsts tika izmantots, lai tās pārliecinātu piegādāt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Pēc prasītāju ieskata, aplūkotie raksti attiecoties uz Indonēzijas valdības atbalstu mazajiem uzņēmējiem un šā atbalsta mērķis ir apmierināt NPE patēriņa palielinājumu apjoma, nevis cenas ziņā. Neesot bijis nekādas pārliecināšanas vai draudu, lai šā NPE apjoma piegādi nodrošinātu par neatbilstoši zemu atlīdzību.

176    Šie prasītāju argumenti ir balstīti uz nepareizu pagaidu regulas interpretāciju. Abu attiecīgo presē publicēto rakstu mērķis, kā procesuālajos rakstos un pagaidu regulas 153. apsvērumā apgalvo Komisija, ir pierādīt, ka Indonēzijas valdība proaktīvi iejaucās NPE tirgū, lai mudinātu privātos NPE piegādātājus ievērot viņiem dotos norādījumus, un šim nolūkam piešķīra subsīdijas, lai nodrošinātu, ka Indonēzijas valdības izvirzīto mērķu īstenošana nelabvēlīgi neietekmētu NPE ražotājus. Komisija šajā apsvērumā paskaidro, ka Indonēzijas valdība atbalsta NPE ražotājus, galvenokārt par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem. Būtu jāpiebilst, ka Komisija šīs subsīdijas nav aplūkojusi atsevišķi, bet kā daļu no to pasākumu kopuma, ar kuriem Indonēzijas valdība mudināja NPE ražotājus savus izstrādājumus iekšzemes tirgū pārdot par zemākām cenām, nekā tas būtu citādos apstākļos (pagaidu regulas 162. apsvērums).

177    Tāpēc šis iebildums un līdz ar to otrā pamata pirmā daļa pilnībā ir jānoraida.

 Par otrā pamata otro daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka Indonēzijas valdība ir atbalstījusi biodīzeļdegvielas ražotāju ienākumus

178    Otrā pamata otrajā daļā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā esot konstatējusi ienākumu un cenu atbalsta esamību par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

179    Šajā ziņā jākonstatē, ka prasītājas šajā daļā apstrīd nevis to, ka Indonēzijas valdība bija pieņēmusi pasākumu kopumu, ko Komisija aprakstījusi pagaidu regulas 188.–190. apsvērumā, kuros izdarītie secinājumi tika apstiprināti apstrīdētās regulas 169. apsvērumā, bet šo pasākumu kā “ienākumu vai cenu atbalsta” kvalifikāciju pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

180    Tā kā šis termins pamatregulā nav definēts, atbilstoši šā sprieduma 113. punktā minētajai judikatūrai tas ir jāinterpretē saskaņā ar tā ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tas tiek lietots, un tā tiesiskā regulējuma mērķus, kurā tas ietilpst.

181    Pamatregulas 3. panta mērķis ir definēt jēdzienu “subsīdija”, kas attaisno kompensācijas maksājuma ieviešanu. Precīzāk, minētās regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka subsīdija pastāv, ja ir “finansiāls ieguldījums” “vai” – b) apakšpunktā – ja pastāv “jebkāds ienākumu vai cenu atbalsts [1994. gada GATT] XVI panta izpratnē”. No tā izriet, ka pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķis ir paredzēt subsīdijas veidu, kas nav a) apakšpunktā minētā subsīdija, kā skaidri liecina sakārtojuma saikļa lietošana, kas norāda uz alternatīvu “vai”, lai paplašinātu šīs tiesību normas piemērošanas jomu.

182    Šī tiesību norma ir izmantota saistībā ar subsīdijas esamības noteikšanu, un tās interpretācija ir nepārprotami saistīta ar GATT XVI pantu, tādējādi Savienības likumdevējs ir vēlējies ierobežot savu rīcības brīvību GATT un PTO noteikumu piemērošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 40. un 41. punkts un tajos minētā judikatūra). Šis pants attiecas uz “jebkuru subsīdiju, tostarp jebkāda veida ienākumu vai cenu atbalstu, kas tieši vai netieši darbojas, lai palielinātu jebkura ražojuma eksportu no tā teritorijas vai samazinātu šā ražojuma importu minētajā teritorijā”. No tā izriet, ka šīs tiesību normas izpratnē “cenu vai ienākumu atbalsts” ir subsīdijas veids un ka šī tiesību norma ir vērsta uz šīs subsīdijas ietekmi uz eksportu un importu.

183    Atbilstoši ierastajai nozīmei ikdienas valodā jēdziens “atbalsts” nozīmē “palīdzību”, “atspaidu”, “aizsardzību”, “līdzdalību” vai “sekmēšanu” un “atbalstīt” nozīmē “uzturēt, balstīt, atbalstīt” vai “palīdzēt, atbalstīt, veicināt, iedrošināt”. Gan no pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta, gan no GATT XVI panta formulējuma izriet, ka šī darbība var izpausties “jebkādā veidā” vai “visos veidos”; šo formulējumu var saprast kā “izpausmi”, “aspektu”, “modeli” vai “rīcības vai darbības veidu”. Tālab termins “ienākumu vai cenu atbalsts” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas iever jebkādu valdības darbību, kas tieši vai netieši nodrošina ienākumu vai cenu stabilitātes saglabāšanu vai palielināšanos. Pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertā atsauce uz GATT XVI pantu nozīmē, ka ir jāņem vērā arī šīs darbības ietekme uz eksportu un importu.

184    Šajā lietā, lai pagaidu regulā, kurā izdarītie secinājumi apstiprināti apstrīdētās regulas 169. apsvērumā, noteiktu, vai pastāv ienākumu vai cenu atbalsts, Komisija ir uzskatījusi, ka, paredzot pasākumu kopumu, proti, izveidojot ierobežojumu sistēmu NPE eksportam, iekšzemes tirgū faktiski nosakot mākslīgi zemas NPE cenas un piešķirot tiešas subsīdijas NPE ražotājiem, lai tos mudinātu pildīt valdības izvirzītos mērķus, kas aplūkoti plašākā biodīzeļdegvielas nozares attīstības veicināšanas kontekstā, it īpaši – nosakot piejaukuma normas, kā arī izveidojot Eļļas palmu audzēšanas fondu par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem, Indonēzijas valdībai ir bijis nodoms iejaukties tirgū, nodrošinot konkrētu rezultātu, proti, to, ka biodīzeļdegvielas ražotāji gūst labumu, NPE – izejvielu, kas veido aptuveni 90 % to ražošanas izmaksu, – iegādājoties par mākslīgi zemām cenām.

185    Komisija pagaidu regulas 191. apsvērumā ir secinājusi, ka šīs Indonēzijas valdības darbības veicināja biodīzeļdegvielas ražotāju ienākumu palielinājumu, ļaujot tiem piekļūt to galvenajai izejvielai un izmaksu elementam par cenu, kas ir zemāka par cenu pasaules tirgū un ko pēc tam pārvērš mākslīgi palielinātā peļņā, kuru galvenokārt rada eksports uz trešām valstīm. Komisija, kā izriet no pagaidu regulas 192. apsvērumā iekļautās 2. tabulas, ir konstatējusi arī būtisku biodīzeļdegvielas eksporta pieaugumu 2018. gadā. Šis vērtējums pilnībā ir apstiprināts apstrīdētajā regulā (skat. apstrīdētās regulas 169. apsvērumu).

186    Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka jēdziena “ienākumu vai cenu atbalsts” interpretācija esot pretrunā PTO judikatūrai, proti, apsvērumiem, kas iekļauti PTO ekspertu grupas 2012. gada 15. jūnijā pieņemtajā ziņojumā “Ķīna – Kompensācijas un antidempinga maksājumi Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes plakanam orientēta grauda struktūras elektrotehniskajam tēraudam” (WT/DS 414/R). It īpaši tās atsaucas uz šā ziņojuma 7.85. punktu, kurā norādīts, ka “termins “cenu atbalsts” neietver nekādu valdības iejaukšanos, kas var ietekmēt cenas, piemēram, muitas nodokļus un kvantitatīvos ierobežojumus”, un ka “it īpaši nav skaidri noteikts, ka [1.1. panta a) punkta 2. apakšpunkts] aptver visus valdības pasākumus, kas citādi nav finansiāls ieguldījums, bet kas var netieši ietekmēt tirgu, tostarp cenas”.

187    Neskarot šā sprieduma 38. un 39. punktā minēto judikatūru, jānorāda, ka šajā lietā ekspertu grupa lēma par brīvprātīgo ierobežojumu līgumiem, ar ko tika ierobežots tērauda imports Amerikas Savienotajās Valstīs, un uzskatīja, ka tas ir radījis tikai blakusefektu un nejauši ietekmējis cenas. Tā norādīja, ka SKP nolīguma 1. panta 1.1. punkta a) apakšpunkta 2. punktā lietotās vārdkopas “jebkāda veida [..] cenu atbalsts” tvērums nav tik plašs, lai ietvertu šādus nolīgumus. Tādējādi šis strīds neattiecās uz pasākumu kopumu, kam bija tāds pats mērķis un raksturs kā apstrīdētajā regulā aplūkotajiem pasākumiem, it īpaši konkrētajiem importa ierobežojumiem un faktiskai cenu noteikšanai ar Indonēzijas valdībai pilnībā piederoša uzņēmuma starpniecību.

188    Otrām kārtām, atsaucoties uz vairākiem pagaidu regulas apsvērumiem, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nepamatoti esot secinājusi, pirmkārt, ka Indonēzijas valdībai bijis nodoms veicināt biodīzeļdegvielas izmantošanu Indonēzijā, samazinot NPE cenas, un, otrkārt, ka ir bijis pasākumu kopums biodīzeļdegvielas ražošanas nozares atbalstam, kas pierādīja ienākumu atbalsta esamību.

189    Attiecībā uz pirmo punktu jānorāda, ka prasītājas apstrīd nevis Komisijas minētos pierādījumus tam, ka Indonēzijas valsts iestādēm bijis nodoms atbalstīt valsts biodīzeļdegvielas ražošanas nozari, bet to, ka šie pierādījumi attiecas uz valdības nodomu sniegt šo atbalstu, samazinot NPE cenas.

190    Tomēr šis arguments ir balstīts uz kļūdainu pagaidu regulas interpretāciju. Proti, pirmkārt, pagaidu regulas 182. apsvērumā minētie izvedmuitas nodokļi ir pasākumi, kas ļāva Komisijai secināt, ka NPE piegādātājiem tika uzticēts vai arī tie tika norīkoti piegādāt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību (skat. šā sprieduma 121.–132. punktu). Uz Eļļas palmu audzēšanas fondu, kas tika finansēts ar eksporta nodevu NPE un tās atvasinājumiem, ir attiecināmi tādi paši apsvērumi, kas minēti pagaidu regulas 186. apsvērumā (pagaidu regulas 117. apsvērums). Otrkārt, no pagaidu regulas izriet, ka Komisija 182.–186. apsvērumā vispirms ir pierādījusi, ka Indonēzijas valdībai bija nodoms atbalstīt iekšzemes biodīzeļdegvielas nozari, un pēc tam 188.–190. apsvērumā ir aprakstījusi dažādus instrumentus, ar kuriem Indonēzijas valdība iejaucās NPE tirgū, lai veicinātu biodīzeļdegvielas ražošanas nozares attīstību.

191    No šā sprieduma iepriekšējā punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka Indonēzijas valsts iestādēm bija nodoms attīstīt biodīzeļdegvielas ražošanas nozari, iejaucoties NPE tirgū, [tāpēc] šis prasītāju arguments ir jānoraida.

192    Attiecībā uz otro punktu prasītājas, lai pamatotu savus apgalvojumus par pasākumu kopumu biodīzeļdegvielas ražošanas nozares atbalstam, atsaucas uz argumentiem, kas izklāstīti iepriekšējā šā pamata daļā. Tā kā prasītāju otrā pamata pirmā daļa ir noraidīta, arī šis arguments ir jānoraida.

193    Trešām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi, ka šā pasākumu kopuma dēļ tieši vai netieši palielinājies Indonēzijas izcelsmes izstrādājuma eksports vai samazinājies šā izstrādājuma imports tās teritorijā, kā noteikts GATT XVI pantā. No pagaidu regulas 192. apsvērumā iekļautās 2. tabulas datiem izriet, pirmkārt, ka Indonēzijas biodīzeļdegvielas eksports laikposmā no 2015. līdz 2018. gadam būtiski samazinājās un, otrkārt, ka šā pasākumu kopuma dēļ, iespējams, samazinājās biodīzeļdegvielas eksports, jo tas veicināja iekšzemes patēriņu, savukārt pasākumi, kuriem esot apgalvotā ietekme uz NPE, biodīzeļdegvielas ražotājiem esot tādi paši neatkarīgi no tā, vai tie nodarbojas ar eksportu.

194    Šajā ziņā, pirmkārt, tāpat kā Komisija norādījusi pagaidu regulas 193. apsvērumā, jāuzsver, ka minētās regulas 192. apsvērumā iekļautās 2. tabulas dati parāda, ka Indonēzijas biodīzeļdegvielas eksports būtiski samazinājās laikposmā, kad bija noteikti Savienības tirdzniecības aizsardzības pasākumi (no 2013. gada novembra līdz 2018. gada martam), un vēlāk – 2018. gadā – salīdzinājumā ar 2017. gadu palielinājās par 847,59 % (skat. pagaidu regulas 281., 282., 322. un 323. apsvērumu). Turklāt, kā Komisija norāda 193. apsvērumā, kad eksports Savienības tirdzniecības aizsardzības pasākumu piemērošanas dēļ samazinājās, krājumi palielinājās.

195    Otrkārt, kā Komisija pamatoti uzsver pagaidu regulas 191. apsvērumā, Indonēzijas valdības ieviesto pasākumu kopums ļāva biodīzeļdegvielas ražotājiem piekļūt to galvenajai izejvielai un izmaksu elementam par cenu, kas ir zemāka par cenu pasaules tirgū un ko pēc tam pārvērš mākslīgi palielinātā peļņā, kuru galvenokārt rada eksports uz trešām valstīm. Turklāt tas, ka piejaukuma normas mērķis ir biodīzeļdegvielas iekšzemes patēriņa palielinājums, neatspēko secinājumu, ka Indonēzijas valdības ieviestais pasākumu kopums, tostarp Eļļas palmu audzēšanas fonda veikta tieša naudas līdzekļu nodošana, ietekmēja biodīzeļdegvielas eksportu.

196    Tāpēc šie prasītāju argumenti ir jānoraida.

197    No šiem konstatējumiem izriet, ka Komisija nav pārkāpusi pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu un nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kad tā secināja, ka Indonēzijas valdības īstenotos pasākumus var kvalificēt kā ienākumu vai cenu atbalstu biodīzeļdegvielas ražotājiem.

 Par otrā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 2. punkta un 6. panta d) punkta pārkāpumu, kā arī acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, nosakot biodīzeļdegvielas ražotājiem piešķirto ieguvumu

198    Otrā pamata trešajā daļā prasītājas apgalvo, ka, konstatējot ieguvumu un šā ieguvuma aprēķināšanai izmantojot nepareizas atsauces cenas, Komisija esot pārkāpusi pamatregulas 3. panta 2. punktu un 6. panta d) punktu.

199    Šajā ziņā jānorāda – pamatregulas 3. pantā ir noteikts, ka subsīdija pastāv, ja ir valdības “finansiālais ieguldījums” vai valdības “ienākumu vai cenu atbalsts” un ja tādējādi ir piešķirts “ieguvums”. Minētās regulas 6. un 7. pantā ir precizēti saņēmējam piešķirtā “ieguvuma” aprēķināšanas noteikumi. Attiecībā uz finansiālo ieguldījumu vai jebkāda veida ienākumu vai cenu atbalstu, ko veido valdības piegādātas preces, pamatregulas 6. panta d) punktā būtībā ir paredzēts, ka šāda piešķiršana rada priekšrocību, ja tā tiek veikta par atlīdzību, kas ir mazāka par atbilstīgo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 195. un 196. punkts).

200    Minētās regulas 6. pantā ir paredzēti noteikumi, lai atkarībā no attiecīgā pasākuma veida noteiktu, vai to var uzskatīt par “saņēmējam piešķirtu ieguvumu”. Atbilstoši šiem noteikumiem priekšrocība pastāv, ja – konkrēti – saņēmējs ir saņēmis finansiālu ieguldījumu saskaņā ar daudz izdevīgākiem nosacījumiem nekā tie, kas viņam pieejami tirgū. It īpaši attiecībā uz preču piegādi pamatregulas 6. panta d) punktā ir paredzēts, ka ieguvums pastāv vienīgi tad, ja “nodrošināšana [tiek] veikta par atlīdzību, kas ir mazāka par atbilstīgo”, “atlīdzības atbilstību [nosakot], ņemot vērā tos tirgus nosacījumus, kas ir pārsvarā, tostarp cenu, kvalitāti, pieejamību, pieprasījumu, piegādes maksu un citus pirkšanas vai pārdošanas nosacījumus”. No šā formulējuma izriet, ka “priekšrocību” noteikšana ietver salīdzinājumu un, tā kā tās mērķis ir novērtēt maksātās cenas atbilstību salīdzinājumā ar normāliem tirgus apstākļiem galvenokārt piegādes valstī, tajā ir jāņem vērā visi izmaksu elementi, ko saņēmējam rada valdības nodrošinātās preces saņemšana. Tādējādi no šīs tiesību normas izriet, ka, ciktāl iespējams, metodei, ko Komisija izmantojusi, lai aprēķinātu priekšrocības, jāļauj atspoguļot saņēmējam faktiski piešķirtās priekšrocības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 208.–210. punkts).

201    Šajā lietā no apstrīdētās regulas 170. un 171. apsvēruma izriet, ka Komisija ieguvuma esamību ir konstatējusi, kā tirgus standartu salīdzinājuma vajadzībām izmantojot no Indonēzijas uz pārējo pasauli eksportētās NPE franko uz kuģa klāja (FOB) cenas, kas norādītas Indonēzijas eksporta statistikā, un ka ieguvumu tā ir novērtējusi kā summu, ko veido starpība starp cenām, kuras tika maksātas par iekšzemes tirgū iepirktu NPE, un NPE standarta cenu, kas aprēķināta katram izmeklēšanas laikposma mēnesim.

202    Prasītājas apgalvo – lai noteiktu biodīzeļdegvielas ražotājiem piešķirto ieguvumu, Komisija esot izmantojusi nepareizus etalonus, lai secinātu, ka Indonēzijas tirgū NPE tika piegādāta par neatbilstoši zemu atlīdzību.

203    Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka, veicot atlīdzības atbilstības vērtējumu, Komisijai esot jāsalīdzina valstī piemērotās cenas, ko noteica tirgus.

204    Tomēr Komisija ir secinājusi – un prasītāju argumenti, lai atspēkotu tās secinājumus, jau tika noraidīti, izskatot šā pamata pirmo daļu –, ka NPE cenas Indonēzijas tirgū noteica PTPN un tās piedāvātā “ieteicamā cena” neatspoguļoja tirgus cenu, kas izriet no iepirkuma procedūras (apstrīdētās regulas 124. un 148. apsvērums).

205    Tādējādi, ņemot vērā tirgus izkropļojumu Indonēzijas valdības iejaukšanās dēļ (pagaidu regulas 198. apsvērums), Komisija pagaidu regulas 197. apsvērumā varēja pamatoti uzskatīt, ka NPE iegādes cena bija jāsalīdzina ar atbilstošu atsauces cenu, piemērojot pamatregulas 6. panta d) punktu, tāpēc prasītāju arguments ir jānoraida.

206    Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisija nepamatoti esot salīdzinājusi NPE cenas Indonēzijas iekšzemes tirgū ar Malaizijas cenām iekšzemes tirgū un Indonēzijas eksporta cenām. It īpaši – FOB eksporta cena ietverot eksporta nodevu, kas netiekot piemērota iekšzemes darījumiem. Turklāt Komisijai esot jākoriģē atsauces cenas, lai nodrošinātu, ka izmantotais etalons atspoguļo apstākļus, kādos NPE tiks tirgota saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

207    Vispirms gan no apstrīdētās regulas 182. apsvēruma, gan pagaidu regulas 198. apsvēruma izriet, ka Komisija nav izmantojusi Malaizijas cenas kā atsauces cenas, lai noteiktu minētā ieguvuma apjomu. Tam, ka Komisija, kā uzsver prasītājas, NPE cenas Indonēzijas iekšzemes tirgū salīdzināja ar Malaizijas cenām, lai secinātu, ka PTPN noteiktā cena nav taisnīga, un citā pagaidu regulas daļā (163. apsvērums) – ka cena Indonēzijas iekšzemes tirgū bija zemāka nekā tirgus cena, nav nozīmes, nosakot biodīzeļdegvielas ražotājiem piešķirto ieguvumu. Tāpēc šis prasītāju apgalvojums ir jānoraida.

208    Turpinājumā no pagaidu regulas 198. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi – no Indonēzijas uz pārējo pasauli eksportētās NPE FOB cenas ir atbilstīgs tirgus standarts, jo tās tiek noteiktas atbilstoši brīvā tirgus principiem, atspoguļo Indonēzijā dominējošos tirgus apstākļus un tās neizkropļo valdības iejaukšanās, tādējādi tas ir labākais rādītājs tam, kāda cena būtu neizkropļotā Indonēzijas iekšzemes tirgū, ja nebūtu Indonēzijas valdības iejaukšanās dēļ izraisīto izkropļojumu. Iebilstot pret šo vērtējumu, prasītājas apgalvo – pat pieņemot, ka NPE cenas Indonēzijas iekšzemes tirgū ir izkropļotas, eksportētās NPE FOB cena neesot atbilstīgs tirgus standarts, jo to pašu izkropļojot eksporta ierobežojumi.

209    Šis arguments ir jānoraida. Proti, tas, ka eksporta nodevas ietekme atspoguļota no Indonēzijas eksportētās NPE FOB cenā, kā to Komisija precizē apstrīdētās regulas 173. un 181. apsvērumā, nenozīmē, ka šī cena ir izkropļota. Gluži pretēji, tā kā NPE cena iekšzemes tirgū bija neatbilstoši zema ieviestā pasākumu kopuma dēļ, tostarp paredzot izvedmuitas nodokli un eksporta nodevu un PTPN veicot cenu noteikšanu, eksportētās NPE cena pēc eksporta nodevas nomaksas, kā pamatoti norāda Komisija, atbilda cenai, ko pārdevēji piedāvāja eksportam. Lai arī eksporta nodeva ir viens no pasākumiem, kas mudina NPE piegādātājus pārdot to iekšzemes tirgū par neatbilstoši zemām cenām, tas no Indonēzijas eksportētās [NPE] FOB cenu nepadara par nepiemērotu tirgus standartu ieguvuma aprēķināšanai. Proti, kā pamatoti ir uzskatījusi Komisija, saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punktā un šā sprieduma 200. punktā minētajā judikatūrā paredzēto noteikumu šī cena ir atbilstoša, lai pēc iespējas atspoguļotu saņēmējam piešķirto ieguvumu.

210    Visbeidzot prasītāju arguments, ka Komisijai esot jākoriģē atsauces cena, ir jānoraida. Proti, pirmkārt, prasītāju pieeja, ka esot jāatskaita eksporta nodeva, jau tika noraidīta iepriekšējā punktā. Otrkārt, pieņemot, ka prasītājas apgalvo, ka bija jākoriģē citas atsauces cenas, tās nav sniegušas pietiekamus pierādījumus, kas norādītu, kādas ir šīs korekcijas un kāpēc tās ir vajadzīgas. Tomēr šādi pierādījumi ir nepieciešami, lai pierādītu, ka Savienības iestāde ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas var pamatot tiesību akta atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, Gold East Paper un Gold Huasheng Paper/Padome, T‑444/11, EU:T:2014:773, 62. punkts).

211    Trešām kārtām, prasītājas savu argumentu pamatošanai atsaucas uz PTO Apelācijas iestādes 2014. gada 8. decembrī pieņemto ziņojumu “Amerikas Savienotās Valstis – Kompensācijas pasākumi, kas attiecas uz Indijas izcelsmes konkrētiem plakaniem karsti velmētiem oglekļa tērauda izstrādājumiem” (WT/DS 436/AB/R), kura 4.148. un 4.151. punktā ir apgalvots, ka, “lai noteiktu, vai atlīdzība ir “neatbilstoši zema” 14. panta d) punkta izpratnē, ir jāizvēlas salīdzinājuma cena, proti, etalons, ar ko salīdzina valdības piemēroto cenu attiecīgajam izstrādājumam”, un šim etalonam ir jāveidojas no “tirgū noteiktajām cenām identiskām vai līdzīgām precēm, kas attiecas uz dominējošiem tirgus apstākļiem attiecīgajai precei vai ir saistīti ar šiem apstākļiem piegādes valstī”. Neskarot šā sprieduma 38. un 39. punktā minēto judikatūru, jākonstatē, ka šajā ziņojumā veiktie konstatējumi neatspēko šā sprieduma 201., 205. un 208. punktā izklāstīto Komisijas analīzi, kas arī attiecas uz šā paša izstrādājuma pieejamo tirgus cenu, it īpaši, ņemot vērā minētā ziņojuma 4.155. punktā pausto apsvērumu, saskaņā ar kuru, “lai arī etalona analīze ir jāsāk ar attiecīgās preces cenu pārbaudi valstī, šīs cenas nevar izmantot, ja tās nav noteiktas tirgū”.

212    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šis arguments un līdz ar to visa otrā pamata trešā daļa ir jānoraida.

213    Ņemot vērā šos apsvērumus, otrais pamats pilnībā ir jānoraida.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 8. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko esot pieļāvusi Komisija, konstatēdama būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei

214    Trešajā pamatā prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi pamatregulas 8. panta 8. punktu un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kad tā konstatēja būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei, balstoties uz kļūdainu pieņēmumu, ka Savienības ražošanas nozares stāvoklis ir trausls.

215    Komisija, ko atbalsta EBB, apstrīd šos argumentus.

216    Šajā lietā Komisija apstrīdētās regulas 319. un 320. apsvērumā ir secinājusi, ka Savienības ražošanas nozare izmeklēšanas laikposmā nav cietusi būtisku kaitējumu, kaut arī šī ražošanas nozare nebija stabila. Tomēr Komisija uzskatīja, ka aplūkotajā lietā šai ražošanas nozarei ir nopietna kaitējuma draudi.

217    Iesākumā šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta d) punktu jēdziens “kaitējums”, ja vien nav noteikts citādi, nozīmē būtisku kaitējumu vai būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei un ka šis jēdziens ir jāinterpretē saskaņā ar 8. panta noteikumiem.

218    Šīs regulas 8. panta 1. punkts reglamentē kaitējuma esamības konstatēšanu. Tajā objektīvi ir jāpārbauda, pirmkārt, subsidētā importa apjoms un tā ietekme uz līdzīgu izstrādājumu cenām Savienības tirgū un, otrkārt, šāda importa turpmākā ietekme uz Savienības ražošanas nozari.

219    Pamatregulas 8. panta 4. punktā ir noteikts, ka, pārbaudot subsidētā importa ietekmi uz attiecīgo Savienības ražošanas nozari, pārbaudē tiek ietverts visu to būtisko ekonomisko faktoru un indeksu novērtējums, kuri attiecas uz ražošanas nozares situāciju, tostarp tas, ka ražošanas nozare vēl joprojām nav pārvarējusi sekas, kas radušās pēc iepriekšējās subsidēšanas vai dempinga.

220    Pamatregulas 8. panta 5. punktā ir precizēts, ka ar visiem būtiskajiem pierādījumiem par Savienības ražošanas nozares stāvokli ir jāpierāda, ka subsidētais imports rada kaitējumu. It īpaši šajā pantā ir paredzēts, ka šāds pierādījums ietver pierādījumus, ka apjoma vai cenas līmeņi, kas noteikti, ievērojot 2. punktu, ir ietekmējuši Savienības ražošanas nozari šā panta 4. punkta izpratnē, un ka šī ietekme ir vērojama tādā pakāpē, ka to var dēvēt par būtisku ietekmi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 19. decembris, Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome, C‑10/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:865, 49. punkts).

221    Pamatregulas 8. panta 8. punkts reglamentē “būtiska kaitējuma draudu” noteikšanu. Tajā ir precizēts, ka šo draudu noteikšana jāpamato ar faktiem, bet ne ar apgalvojumiem, pieņēmumiem vai maznozīmīgu iespēju un ka izmaiņām apstākļos, kas varētu radīt situāciju, ka subsīdija rada kaitējumu, ir jābūt skaidri paredzamām un nenovēršamām. No tā izriet, ka kaitējuma draudu konstatējumam jābūt skaidri secināmam no lietas faktiem. No tā turklāt izriet, ka kaitējumam, kas draud rasties, jārodas īsā laikposmā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 29. janvāris, Hubei Xinyegang Steel/Padome, T‑528/09, EU:T:2014:35, 54. punkts).

222    Šajā tiesību normā neizsmeļošā veidā ir uzskaitīti faktori, kas jāņem vērā, lai noteiktu būtiska kaitējuma draudu pastāvēšanu (pēc analoģijas skat. ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumus apvienotajās lietās ArcelorMittal Tubular Products Ostrava u.c./Padome un Padome/Hubei Xinyegang Steel, C‑186/14 P un C‑193/14 P, EU:C:2015:767, 44. punkts).

223    Turklāt Tiesa jau ir precizējusi, ka kaitējuma draudu pastāvēšanai, tāpat kā kaitējuma pastāvēšanai, ir jābūt pierādītai antisubsidēšanas pasākuma noteikšanas dienā, ņemot vērā Savienības ražošanas nozares stāvokli šajā datumā. Tikai ņemot vērā šo stāvokli, Savienības iestādes varēs noteikt, vai nenovēršams turpmākā subsidētā importa pieaugums varētu izraisīt būtisku kaitējumu šai ražošanas nozarei, ja netiktu noteikts neviens tirdzniecības aizsardzības pasākums. Tomēr Savienības iestādēm ir atļauts noteiktos apstākļos ņemt vērā informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas laikposma (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 4. februāris, eurocylinder systems, C‑324/19, EU:C:2021:94, 40. un 41. punkts).

224    Jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 26. punktā minēto judikatūru kopējās tirdzniecības politikas jomā, un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība. Šajā kontekstā jāuzskata, ka kaitējuma draudu izvērtēšana nozīmē veikt sarežģītu ekonomisko jautājumu vērtējumu un, kontrolējot šādu vērtējumu, tiesai tātad tikai ir jāveic pārbaude, vai ievērotas materiālās tiesību normas un procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras. Šī ierobežotā pārbaude tiesā nenozīmē, ka Savienības tiesa atturas pārbaudīt iestāžu veikto ekonomiska rakstura informācijas interpretāciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 29. janvāris, Hubei Xinyegang Steel/Padome, T‑528/09, EU:T:2014:35, 53. punkts, un šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 19. maijs, China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products u.c./Komisija, T‑254/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:278, 149. punkts). It īpaši Vispārējai tiesai ir jāpārbauda ne tikai iesniegto pierādījumu saturiskā pareizība, ticamība un saskanība, bet arī jāpārliecinās, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo informāciju, kura jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot no šīs informācijas izdarītos secinājumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 18. oktobris, Gul Ahmed Textile Mills/Padome, C‑100/17 P, EU:C:2018:842, 64. punkts).

225    Visbeidzot Komisijas secinājums par Savienības ražošanas nozares stāvokli, kas veikts, analizējot būtiskus zaudējumus Savienības ražošanas nozarei pamatregulas 8. panta 4. punkta izpratnē, principā ir atbilstošs, analizējot šai nozarei radītā būtiskā kaitējuma draudus šīs regulas 8. panta 8. punkta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 4. februāris, eurocylinder systems, C‑324/19, EU:C:2021:94, 42. punkts).

226    Pamatojoties uz šiem principiem, ir jāpārbauda, vai Komisija ir pārkāpusi 8. panta 8. punktu, pagaidu regulas 360. apsvērumā, kas apstiprināts apstrīdētās regulas 405. apsvērumā, secinādama, ka Savienības ražošanas nozares trauslo ekonomisko stāvokli var vēl vairāk pasliktināt apjomīgais, nenovēršamais un pastāvīgais subsidētais biodīzeļdegvielas imports no Indonēzijas, kas izmeklēšanas laikposmā radīja būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei.

227    Komisija apgalvo: pat pieņemot, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka Savienības ražošanas nozare ir trausla, tā jebkurā gadījumā varēja apgalvot, ka Savienības ražošanas nozares stāvoklis tuvākajā nākotnē mainīsies un radīs būtisku kaitējumu. Šajos apstākļos prasītāju trešais pamats, kas neatspēko šā vērtējuma daļu par būtiska kaitējuma draudiem, jebkurā gadījumā būtu jānoraida.

228    Jānorāda – lai gan pamatregulas 8. panta 1. punktā tiek prasīts, ka “kaitējuma esamības noteikšanā” it īpaši objektīvi ir jāpārbauda subsidētā importa turpmākā ietekme uz Savienības ražošanas nozari, proti, saskaņā ar pamatregulas 8. panta 4. punktu jānovērtē visi būtiskie faktori un visi indeksi, kas raksturo Savienības ražošanas nozares stāvokli, pamatregulā šī pārbaude nav tieši paredzēta attiecībā uz kaitējuma draudu analīzi tās 8. panta 8. punkta izpratnē. Tomēr to būtisko faktoru pārbaude, kuri ietekmē Savienības ražošanas nozares stāvokli, kaitējuma draudu kontekstā šķiet nepieciešama, jo tā ļauj raksturot Savienības ražošanas nozares stāvokli, kuru ņemot vērā iestādes var novērtēt – kā tiek prasīts pamatregulas 8. panta 8. punktā –, vai, pastāvot jaunam nenovēršamam subsidētajam importam, būtiska kaitējuma draudi Savienības ražošanas nozarei īstenotos kā būtisks kaitējums, ja netiktu veikti aizsardzības pasākumi. Citiem vārdiem, lai iestādes varētu noteikt, vai Savienības ražošanas nozarei ir būtiska kaitējuma draudi, lai gan pēc definīcijas šai ražošanas nozarei nav radīti faktiski materiāli zaudējumi, neraugoties uz subsidētā importa ietekmi izmeklēšanas laikposmā, ir jāizskata šīs ražošanas nozares pašreizējā situācija (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, ArcelorMittal Tubular Products Ostrava u.c./Hubei Xinyegang Steel, C‑186/14 P un C‑193/14 P, EU:C:2016:209, 31. punkts, un ģenerāladvokāta P. Mengoci secinājumus apvienotajās lietās ArcelorMittal Tubular Products Ostrava u.c./Padome un Padome/Hubei Xinyegang Steel, C‑186/14 P un C‑193/14 P, EU:C:2015:767, 43.–48. punkts).

229    Šajā lietā, kā pamatoti uzsver prasītājas, no pagaidu regulas 360. apsvēruma izriet, ka Savienības ražošanas nozares stāvoklis tika ņemts vērā, lai konstatētu kaitējuma draudu esamību. Tādējādi Komisijas secinājumam par Savienības ražošanas nozares stāvokli ir saikne ar vērtējumu par kaitējuma draudiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 29. janvāris, Hubei Xinyegang Steel/Padome, T‑528/09, EU:T:2014:35, 58. punkts). Tātad ar trešo pamatu, ja tas tiktu pieņemts, varētu tikt apšaubīta Komisijas secinājuma par būtiska kaitējuma draudu esamību pamatotība.

230    Tādējādi Komisijas arguments, kas izklāstīts šā sprieduma 227. punktā, ir jānoraida un jāizskata prasītāju trešais pamats.

231    Prasītājas apgalvo, ka Savienības ekonomikas rādītāju analīze neliecinot par Savienības ražošanas nozares trauslo ekonomisko stāvokli. Visi faktori, izņemot tirgus daļas, no 2015. gada līdz izmeklēšanas laikposmam esot uzlabojušies, un pārdošanas apjoms no 2017. gada kopumā līdz izmeklēšanas laikposmam esot nedaudz samazinājies. Šo apgalvojumu pamatošanai prasītājas Vispārējai tiesai iesniedza tabulu, kurā tās ir analizējušas Savienības ražošanas nozares ekonomiskā stāvokļa reprezentatīvos datus, kurus Komisija ir ņēmusi vērā pagaidu regulā.

232    Iesākumā jākonstatē, ka prasītāju apsvērumos ir ņemti vērā Komisijas izklāstītie dati, kas attiecas ne tikai uz izmeklēšanas laikposmu, bet arī uz visu “attiecīgo laikposmu”, proti, no 2015. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas laikposma beigām (pagaidu regulas 13. apsvērums). Saskaņā ar judikatūru “attiecīgā laikposma” noteikšanas pamatā ir doma ļaut Komisijai pārbaudīt ilgāku laikposmu par to, uz kuru attiecas pati izmeklēšana, lai tā savu analīzi varētu pamatot ar patiesām un iespējamām tendencēm, kuru noteikšanai nepieciešams pietiekami ilgs laiks (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome, C‑69/89, EU:C:1991:186, 87. punkts, un 2021. gada 19. maijs, China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products u.c./Komisija, T‑254/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:278, 337. punkts).

233    Lai secinātu, ka Savienības ražošanas nozare izmeklēšanas laikposmā nebija stabila, Komisija pagaidu regulas 309.–340. apsvērumā ir ņēmusi vērā vairākus mikroekonomiskos un makroekonomiskos rādītājus un šo vērtējumu ir apstiprinājusi apstrīdētās regulas 279.–317. apsvērumā, savukārt pēdējās minētās regulas 321.–341. apsvērumā tā ir analizējusi arī ekonomiskos rādītājus pēc izmeklēšanas laikposma beigām.

234    Pirmām kārtām, saistībā ar makroekonomiskajiem rādītājiem, pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Savienības ražošanas apjoms, ražošanas jauda un jaudas izmantojums no 2015. gada līdz izmeklēšanas laikposmam palielinājās.

235    Šajā ziņā jānorāda – no pagaidu regulas 268. apsvērumā iekļautās 3. tabulas izriet, ka pēc Savienības ražošanas apjoma palielinājuma laikposmā no 2015. līdz 2017. gadam tas bija gandrīz stabils no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam (neliels palielinājums no 13 071 053 līdz 13 140 582 tonnām, stabils indekss – 111), savukārt, kā izriet no pagaidu regulas 271. apsvērumā iekļautās 4. tabulas, šajā pašā laikposmā patēriņš Savienībā palielinājās (no 14 202 128 līdz 15 634 102 tonnām, tas ir palielinājums par 10,08 %). No tā izriet, ka Savienības ražošanas apjoms neatbilda patēriņam, tātad pieprasījumam Savienībā. Turklāt no pagaidu regulas 309. apsvērumā iekļautās 8. tabulas izriet, ka Savienības ražošanas jauda nedaudz palielinājās no 2015. līdz 2016. gadam (no 16 009 878 līdz 16 561 814 tonnām) un no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam (no 16 594 853 līdz 17 031 230 tonnām), savukārt šīs jaudas izmantojums palielinājās 2015., 2016. un 2017. gadā, bet no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam nedaudz samazinājās.

236    Pamatojoties uz šiem datiem, Komisija pagaidu regulas 310. apsvērumā ir uzskatījusi, ka Savienības ražošanas nozares ražošanas jauda palielinājās daudz lēnāk salīdzinājumā ar pieprasījumu, jo subsidētā importa ievērojama palielinājuma dēļ šī ražošanas nozare varēja gūt labumu no tirgus izaugsmes tikai ļoti ierobežotā apjomā, it īpaši izmeklēšanas laikposmā.

237    Tā kā šis konstatējums atbilst analizētajiem datiem un apstiprina secinājumu, ka Savienības ražošanas nozarē bija sarežģīts stāvoklis, prasītāju pirmais arguments ir jānoraida.

238    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka pārdošanas apjoms esot palielinājies.

239    Tomēr no pagaidu regulas 314. apsvērumā iekļautās 9. tabulas izriet, ka, lai gan pārdošanas apjoms Savienības tirgū laikposmā no 2015. līdz 2017. gadam palielinājās, šis apjoms no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam samazinājās, un tas, kā Komisija norāda pagaidu regulas 317. apsvērumā, atbilst maksājumu atcelšanai importam no Indonēzijas. Tādējādi šis prasītāju arguments ir jānoraida.

240    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka Savienības ražošanas nozare esot saglabājusi lielu tirgus daļu, proti, no 81 % līdz 95 %.

241    Tomēr jākonstatē: no pagaidu regulas 314. apsvērumā iekļautās 9. tabulas izriet, ka Savienības ražošanas nozares tirgus daļa no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam būtiski samazinājās (no 91,6 % līdz 81,5 %). Komisija minētās regulas 317. apsvērumā paskaidro, un prasītājas ar saviem argumentiem, kas balstīti uz Argentīnas izcelsmes importa nozīmi, to pamatoti neatspēko (skat. šā sprieduma 285.–293. punktu), ka šis samazinājums ir izskaidrojams ar maksājumu atcelšanu importam no Indonēzijas, kas mainīja situāciju tirgū 2018. gada martā, izmeklēšanas laikposmā. Ņemot vērā šos datus, šis prasītāju arguments ir jānoraida.

242    Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka nodarbinātība un ražīgums liecinot par pozitīvām tendencēm.

243    Proti, no pagaidu regulas 319. apsvērumā iekļautās 10. tabulas izriet, ka Savienības ražošanas nozarē nodarbināto skaits nedaudz samazinājās no 2015. gada līdz izmeklēšanas laikposmam (par 78 nodarbinātajiem). Tomēr ražīgums samazinājās no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam (no 4782 tonnām uz darbinieku līdz 4625 tonnām uz darbinieku). No tā izriet, ka ar nelielu nodarbināto skaita palielinājumu pašu par sevi nepietiek, lai atspēkotu Komisijas secinājumus, kas attiecas uz makroekonomisko rādītāju kopumu. Proti, saskaņā ar judikatūru, ja iestāžu veiktajā pārbaudē ir jāsecina, ka kaitējuma draudi ir būtiski, netiek prasīts, lai par negatīvo tendenci liecinātu visi attiecīgie ekonomikas faktori un visi indeksi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 23. aprīlis, Shanxi Taigang Stainless Steel/Komisija, T‑675/15, nav publicēts, EU:T:2018:209, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

244    No tā izriet, ka šie prasītāju argumenti ir jānoraida.

245    Otrām kārtām, saistībā ar mikroekonomiskajiem rādītājiem, pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka pārdošanas cenas Savienībā un ražošanas izmaksas mainījās līdztekus.

246    Tomēr jākonstatē: no pagaidu regulas 325. apsvērumā iekļautās 11. tabulas izriet, ka pēc pieauguma no 2015. līdz 2017. gadam – proti, laikposmā, kurā importam no Indonēzijas bija noteikts maksājums, – no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam cenas samazinājās no 832 EUR par tonnu līdz 794 EUR par tonnu. No pagaidu regulas 325. apsvērumā iekļautās 11. tabulas izriet arī, ka no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam ražošanas izmaksas samazinājās no 827 EUR par tonnu līdz 791 EUR par tonnu. Tomēr no visiem šajā tabulā iekļautajiem datiem, it īpaši no pārdošanas cenu samazinājuma, izriet, ka Savienības ražošanas nozare izmeklēšanas laikposmā no izmaksu samazinājuma nevarēja gūt labumu, jo izmaksu samazinājums, kā pagaidu regulas 328. apsvērumā pamatoti norāda Komisija, tai bija pilnībā jāpārnes uz saviem pircējiem. Tādējādi šis prasītāju arguments ir jānoraida.

247    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka vidējās darbaspēka izmaksas uz vienu nodarbināto attīstījās pozitīvi.

248    Tomēr no pagaidu regulas 330. apsvērumā iekļautās 12. tabulas izriet, ka pēc būtiska krituma laikposmā no 2015. līdz 2016. gadam šīs izmaksas bija gandrīz stabilas no 2016. gada līdz izmeklēšanas laikposmam. Tāpēc šis prasītāju arguments ir jānoraida.

249    Treškārt, prasītājas apgalvo, ka naudas plūsma, pārdošanas rentabilitāte un ienākumi no ieguldījumiem esot attīstījušies pozitīvi.

250    Šajā ziņā jākonstatē: no pagaidu regulas 334. apsvērumā iekļautās 14. tabulas izriet, ka naudas plūsma no 2015. līdz 2017. gadam palielinājās (straujš kāpums laikposmā no 2016. līdz 2017. gadam), bet vēlāk samazinājās līdz 2016. gada līmenim. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, pozitīvu attīstību nevar konstatēt.

251    Ienākumi no ieguldījumiem būtiski palielinājās laikposmā no 2015. līdz 2016. gadam un pēc tam bija relatīvi stabili (18 % 2016. gadā, 16 % 2017. gadā un 17 % izmeklēšanas laikposmā). Tomēr šīs izmaiņas, kā arī pārdošanas rentabilitātes stabilizācija Savienībā neatkarīgajiem pircējiem 0,8 % apmērā 2017. gadā un izmeklēšanas laikposmā nevar atspēkot Komisijas secinājumus par Savienības ražošanas nozares vispārējo stāvokli. Kā tiesas sēdē apgalvoja Komisija, šāda rentabilitāte ir zema un nav pietiekama, lai nodrošinātu šīs ražošanas nozares darbotiesspēju ilgtermiņā.

252    Prasītājas apstrīd arī Komisijas secinājumus, kas izdarīti, pamatojoties uz skaitļiem par laikposmu pēc izmeklēšanas laikposma.

253    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru pilnvaras, kas jāizmanto konkrētos apstākļos, ir attaisnotas vēl jo vairāk saistībā ar tādu izmeklēšanu, kuras priekšmets ir nevis kaitējuma konstatēšana, bet kaitējuma draudu noteikšana, kas pati par sevi nozīmē, ka ir jāveic prognozes veida analīze. Tādējādi šo informāciju var izmantot, lai apstiprinātu vai atzītu par nederīgām Komisijas regulā, ar ko nosaka pagaidu kompensācijas maksājumu, ietvertās prognozes un pirmajā gadījumā ļautu noteikt galīgo kompensācijas maksājumu. Tomēr tas, ka Savienības iestādes izmanto informāciju, kas attiecas uz laikposmu pēc izmeklēšanas laikposma, nevar palikt ārpus Savienības tiesas pārbaudes (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 4. februāris, eurocylinder systems, C‑324/19, EU:C:2021:94, 41. punkts).

254    Šajā lietā Komisija apstrīdētās regulas 321.–341. apsvērumā ir pētījusi datus par laikposmu no 2018. gada oktobra līdz 2019. gada jūnijam (turpmāk tekstā – “laikposms pēc izmeklēšanas”) un ir secinājusi, ka laikposmā pēc izmeklēšanas Savienības ražošanas nozares ekonomiskais stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās.

255    Prasītājas apgalvo, ka, lai gan šī informācija ir nepilnīga, pirmkārt, pārdošanas apjoms un jaudas izmantojums esot bijuši stabili un, otrkārt, tā kā ražošanas izmaksas samazinājās lielākā mērā nekā vienības pārdošanas cena, rentabilitāte esot uzlabojusies.

256    Tomēr jākonstatē, ka no apstrīdētās regulas 325. apsvērumā iekļautās 2. tabulas, kurā ietvertos datus prasītājas nav apstrīdējušas, izriet, ka no izmeklēšanas laikposma līdz laikposmam pēc izmeklēšanas samazinājās gan Savienības ražošanas nozares ražošanas apjoms, gan pārdošanas apjoms (attiecīgi no 2 510 356 tonnām līdz 1 824 599 tonnām un no 2 524 646 tonnām līdz 1 871 962 tonnām). Jaudas izmantojums arī nedaudz samazinājās (no 82 % līdz 80 %). Būtu jāpiebilst, ka ne tikai vienības ražošanas izmaksas samazinājās no 791 EUR par tonnu līdz 760 EUR, bet arī vienības pārdošanas cena samazinājās par 4 EUR par tonnu. Lai gan šis kritums mazina novēroto nelielo rentabilitātes uzlabošanos, tas nevar atspēkot Komisijas secinājumus par Savienības ražošanas nozares stāvokli, kas balstīti uz visiem šajā ziņā būtiskajiem apstākļiem.

257    Tāpēc prasītāju argumenti, kas izvirzīti, lai atspēkotu Savienības ražošanas nozares stāvokļa novērtējumu, – un līdz ar tiem trešais pamats – ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 5. un 6. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka Indonēzijas izcelsmes imports ir radījis kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei, un neņemdama vērā Argentīnas izcelsmes importa ietekmi

258    Ceturtais pamats ir balstīts uz divām daļām, kuras Komisija, ko atbalsta EBB, apstrīd.

259    Iesākumā jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai saskaņā ar pamatregulas 1. panta 1. punktu un 8. panta 5. punktu cēloņsakarības esamība starp subsidēto importu un kaitējumu Savienības ražošanas nozarei ir nepieciešams priekšnosacījums kompensācijas maksājuma noteikšanai (spriedums, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 257. punkts). Šo pašu principu piemēro, ja galīgie kompensācijas maksājumi ir pamatoti ar nopietna kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei.

260    Saskaņā ar pamatregulas 8. panta 5. un 6. punktu, pirmkārt, iestādēm ir pienākums pārbaudīt, vai kaitējums, ko tās ir iecerējušas izmantot par konstatējumu pamatu, faktiski izriet no subsidētā importa. Tā ir tā sauktā attiecināšanas analīze. Otrkārt, tām ir jānoraida jebkāds no citiem faktoriem izrietošs kaitējums, lai šo citu faktoru radītie zaudējumi netiktu attiecināti uz šo importu. Tā ir tā sauktā neattiecināšanas analīze (spriedums, 2017. gada 28. februāris, Yingli Energy (China) u.c./Padome, T‑160/14, nav publicēts, EU:T:2017:125, 189. punkts un tajā minētā judikatūra).

261    Šīs tiesību normas neuzliek nekādu pienākumu attiecībā uz to veicamo attiecināšanas un neattiecināšanas analīžu formu vai secību. Savukārt tajās ir paredzēts, ka šīs analīzes jāveic tādā veidā, lai tās ļautu nodalīt un nošķirt subsidētā importa kaitējošo ietekmi no citu faktoru radītās kaitējošās ietekmes (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome, T‑192/08, EU:T:2011:619, 38. punkts).

262    Kā jau ir precizējusi Savienības tiesa, pamatregulas 8. panta 5. un 6. punkta mērķis, pirmkārt, ir nodalīt un nošķirt subsidētā importa un citu faktoru kaitējumu radošo ietekmi, jo, ja iestādes nenodalītu un nenošķirtu dažādo kaitējumu radošo faktoru ietekmi, tās nevarētu pamatoti secināt, ka subsidētais imports ir radījis kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. Otrkārt, šo normu mērķis ir nodrošināt Savienības ražošanai tādu aizsardzību, kas pārsniedz nepieciešamo (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 3. septembris, Moser Baer India/Padome, C‑535/06 P, EU:C:2009:498, 90. punkts; 2013. gada 19. decembris, Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome, C‑10/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:865, 39. punkts, un 2013. gada 6. septembris, Godrej Industries un VVF/Padome, T‑6/12, EU:T:2013:408, 63. punkts).

263    Būtu jāpiebilst, ka plašā rīcības brīvība, kas Savienības iestādēm ir kopējās tirdzniecības politikas jomā, un it īpaši jautājumā par tirdzniecības aizsardzības pasākumiem, saskaņā ar šā sprieduma 26. punktā minēto judikatūru it īpaši attiecas uz visiem nosacījumiem, lai antisubsīdiju procedūrā noteiktu Savienības ražošanas nozarei radīto kaitējumu, tostarp cēloņsakarību, un līdz ar to prasītāju pienākums ir sniegt pierādījumus, kas ļauj Vispārējai tiesai konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu kaitējuma un tā cēloņu vērtējumā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, Gold East Paper un Gold Huasheng Paper/Padome, T‑443/11, EU:T:2014:774, 323.–325. punkts).

264    Ceturtā pamata pirmajā daļā prasītājas apstrīd attiecināšanas analīzi, ko Komisija veikusi apstrīdētās regulas 406.–415. apsvērumā. Otrajā daļā tās kritizē neattiecināšanas analīzi, kas veikta šīs regulas 416. un nākamajos [apsvērumos].

 Par ceturtā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 5. punkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka Indonēzijas izcelsmes imports radījis kaitējuma draudus

265    Ceturtā pamata pirmajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija neesot pierādījusi cēloņsakarības esamību starp Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu un būtiska kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei.

266    Šajā ziņā jāuzsver, ka subsidētā importa ietekmes uz līdzīgu izstrādājumu cenām Savienības tirgū noteikšana saskaņā ar pamatregulas 8. panta 1. punktu atšķiras no cēloņsakarības esamības noteikšanas starp subsidēto importu un Savienības ražošanas nozarei radīto kaitējumu, kā paredzēts pamatregulas 8. panta 5. punktā. Pamatregulas 8. panta 1. punktā paredzētās noteikšanas mērķis ir konstatēt subsidētā importa ietekmi uz līdzīgu izstrādājumu cenām Savienības tirgū. Šī noteikšana ietver attiecību pārbaudi starp subsidētā importa cenām un līdzīgu Savienības ražošanas nozares izstrādājumu cenām. Savukārt pamatregulas 8. panta 5. punktā paredzētās noteikšanas mērķis ir pierādīt, ka pastāv saikne starp subsidēto importu un kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, aplūkojot to kopumā. Tomēr, lai arī šo abu noteikšanas veidu mērķi atšķiras, Komisijas veiktajā analīzē par cēloņsakarību, kas minēta pamatregulas 8. panta 5. punktā, tiek ņemti vērā kaitējuma esamības pierādījumi, tostarp tie, kas attiecas uz importa ietekmi līdzīgu izstrādājumu cenām Savienības tirgū. Tādējādi pastāv saikne starp cenu samazinājuma un – vispārīgāk – subsidētā importa ietekmes uz līdzīgu izstrādājumu cenām Savienības tirgū noteikšanu un cēloņsakarības noteikšanu atbilstoši pamatregulas 8. panta 5. punktam (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2011. gada 30. novembris, Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija, T‑107/08, EU:T:2011:704, 59. punkts, un 2021. gada 19. maijs, China Chamber of Commerce for Import and Export of Machinery and Electronic Products u.c./Komisija, pārsūdzēts apelācijā, T‑254/18, EU:T:2021:278, 363. punkts).

267    Šajā lietā, lai noteiktu cēloņsakarības esamību, Komisija pagaidu regulas 361. apsvērumā ir ņēmusi vērā Indonēzijas izcelsmes importa palielināšanos izmeklēšanas laikposmā, Indonēzijas izcelsmes biodegvielas cenu samazinājumu un to, ka šis imports izraisīja cenu samazināšanos Savienības ražošanas nozarē. Pagaidu regulas 362. apsvērumā un apstrīdētās regulas 407. apsvērumā tā ir norādījusi, ka šī situācija izraisīja Savienības ražošanas nozares tirgus daļas zaudēšanu, lai gan palielinājās ražošanas apjoms un jauda, un ražošanas nozare nevarēja uzlabot savu neapmierinošo peļņas normu citādā ziņā labvēlīgos tirgus apstākļos. Tāpēc Komisija pagaidu regulas 365. apsvērumā, kas tika apstiprināts ar apstrīdētās regulas 415. apsvērumu, uzskatīja, ka subsidētais Indonēzijas biodīzeļdegvielas imports rada būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei.

268    Iesākumā ir jānoraida prasītāju apgalvojums, ka imports no Indonēzijas neesot izraisījis Savienības ražošanas nozares neaizsargātību un ka līdz ar to šis imports nevarēja radīt kaitējumu šai ražošanas nozarei. Proti, kā pamatoti uzsver Komisija, atbilstošs vērtējums aplūkotajā lietā attiecas nevis uz jautājumu, vai imports no Indonēzijas izraisa Savienības ražošanas nozares neaizsargātības stāvokli, bet uz to, vai šis imports radīs būtiska kaitējuma draudus tuvākajā nākotnē.

269    Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo: no pagaidu regulā iekļautās tabulas datiem izriet, ka Indonēzijas izcelsmes importa tirgus daļas palielinājums no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam, kas ir loģiskas sekas tādu par prettiesiskiem atzītu antidempinga pasākumu atcelšanai, kuri bloķēja importu no Indonēzijas (skat. šā sprieduma 3.–6. punktu), bija mazāks nekā Savienības ražošanas nozares tirgus daļas samazinājums; tas nozīmējot, ka imports no Indonēzijas tikai aizpildīja tukšumu, ko neapmierināja Savienības ražošanas nozare, un nepamatoja Savienības ražošanas nozares tirgus daļas zaudēšanu.

270    Šajā ziņā jākonstatē, ka prasītājas neapstrīd Komisijas izmantotos datus, lai izdarītu savus secinājumus. Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Savienības ražošanas nozares ražošanas apjoms nedaudz palielinājās no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam, proti, no 13 071 053 līdz 13 140 852 tonnām (pagaidu regulas 268. apsvērumā iekļautā 3. tabula), savukārt tajā pašā laikposmā patēriņa pieaugums Savienībā bija būtiskāks – tas palielinājās no 14 202 128 līdz 15 634 102 tonnām (pagaidu regulas 271. apsvērumā iekļautā 4. tabula). Šajā pašā laikposmā Indonēzijas izcelsmes importa apjoms palielinājās no 24 984 līdz 516 088 tonnām (pagaidu regulas 280. apsvērumā iekļautā 5. tabula), proti, par 1965,67 % jeb par 491 104 tonnām, un Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoms Savienības tirgū samazinājās no 13 004 462 līdz 12 741 791 tonnai (pagaidu regulas 314. apsvērumā iekļautā 9. tabula) jeb samazinājās par 262 671 tonnu. Būtu jāpiebilst, ka šajā pašā laikposmā Savienības ražošanas nozare izmantoja tikai 77 % savas ražošanas jaudas (pagaidu regulas 309. apsvērumā iekļautā 8. tabula).

271    No iepriekšējā punktā norādītajiem datiem izriet – lai gan patēriņš un līdz ar to pieprasījums palielinājās, Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoms Savienības tirgū samazinājās, neraugoties uz būtisku neizmantotās ražošanas jaudas esamību, savukārt šajā pašā laikā Indonēzijas izcelsmes importa apjoms palielinājās par 1965,67 %. Tādējādi, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā šā sprieduma 263. punktā minētās judikatūras izpratnē, Komisija apstrīdētās regulas 407. apsvērumā ir uzskatījusi, ka importa palielināšanās izmeklēšanas laikposmā un Savienības ražošanas nozares cenu samazinājums un to nospiešana, ko radījis subsidētais imports no Indonēzijas, izraisīja Savienības ražošanas nozares tirgus daļas zaudēšanu, lai gan palielinājās ražošanas apjoms un jauda, un liedza Savienības ražošanas nozarei izmantot citādā ziņā labvēlīgos tirgus apstākļus.

272    Prasītājas apgalvo, ka Indonēzijas izcelsmes importa apjoms turpmāk nepalielināsies. Pirmkārt, pieprasījums pēc biodīzeļdegvielas ar augstu CFPP līmeni esot ierobežots. Otrkārt, Savienībā nesen esot pieņemti tikai divi tiesību akti par PME izmantošanu – tie ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV 2018, L 328, 82. lpp.) un Komisijas Deleģētā regula (ES) 2019/807 (2019. gada 13. marts), ar kuru Direktīvu 2018/2001 papildina attiecībā uz to, kā identificēt izejvielas, kas rada augstu netiešās zemes izmantošanas maiņas risku un kam konstatēta būtiska produktīvās platības izplešanās uz tādu zemes platību rēķina, kurās ir liels oglekļa uzkrājums, un kā sertificēt biodegvielas, bioloģiskos šķidros kurināmos un biomasas kurināmos/degvielas, kas rada zemu netiešās zemes izmantošanas maiņas risku (OV 2019, L 133, 1. lpp.).

273    Pirmkārt, kā pamatoti uzsver Komisija, prasītājas nav apstrīdējušas tās secinājumus par Savienībā saražotās biodīzeļdegvielas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas konkurences attiecībām un to, ka pēdējā minētā rada spiedienu uz cenām (apstrīdētās regulas 254. apsvērums). Turklāt, kā izriet no apstrīdētās regulas 353. apsvērumā iekļautās 4. tabulas, importa apjoms no Indonēzijas trijos ceturkšņos pēc izmeklēšanas ir lielāks par šā importa apjomu četros ceturkšņos izmeklēšanas laikposmā.

274    Otrkārt, Komisija apstrīdētās regulas 360. apsvērumā pamatoti ir uzskatījusi, ka Direktīvas 2018/2001 ietekme nav prognozējama un ka tā “neietekmē pašreizējo analīzi par kaitējuma draudiem, ko Indonēzijas imports rada Savienības ražošanas nozarei tuvākajā nākotnē”. Proti, ir jākonstatē, ka šī direktīva tika pieņemta pēc izmeklēšanas laikposma un ka saskaņā ar tās 36. panta 1. punktu tās transponēšanas termiņš beidzās tikai 2021. gada 30. jūnijā. Būtu jāpiebilst, ka atbilstoši minētās direktīvas 26. panta 2. punktam “no pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugiem saražotām biodegvielām, bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem vai biomasas degvielām, kam ir augsts netiešas zemes izmantošanas maiņas risks un kam ir novērota ievērojama ražošanas platības izplešanās zemes platībās ar augstu oglekļa koncentrāciju”, pilnīgs importa ierobežojums saskaņā ar šīs direktīvas 26. panta 2. punktu būs pakāpenisks no 2023. gada 31. decembra.

275    Otrām kārtām, prasītājas apgalvo: Komisija neesot pierādījusi, ka pastāv saikne starp Indonēzijas izcelsmes importa palielinājumu un Savienības ražošanas nozares rentabilitātes problēmām. No datiem, kas norādīti pagaidu regulā iekļautajās tabulās, izrietot, ka Savienības ražošanas nozares rentabilitāte izmeklēšanas laikposmā esot bijusi pozitīva un ka neesot nekādas saiknes starp Indonēzijas izcelsmes importu un Savienības ražošanas nozares rentabilitāti. Dati par laikposmu pēc izmeklēšanas apstiprinot šīs saiknes neesamību.

276    Proti, no pagaidu regulas 334. apsvērumā iekļautās 14. tabulas izriet, ka Savienības ražošanas nozares rentabilitāte izmeklēšanas laikposmā bija stabila (0,8 %). Tomēr, kā izriet no apstrīdētās regulas 329. apsvērumā iekļautās 3. tabulas, laikposmā pēc izmeklēšanas un pēc rentabilitātes palielinājuma līdz 10,8 % rentabilitāte 2018. gada ceturtajā ceturksnī sasniedza zemākos rādītājus salīdzinājumā ar izmeklēšanas laikposmu un 2019. gada otrajā ceturksnī bija pat negatīva (–5 %). Turklāt no apstrīdētās regulas 353. apsvērumā iekļautās 4. tabulas izriet, ka Indonēzijas izcelsmes importa apjoms 2019. gada pirmajā un otrajā ceturksnī bija lielāks salīdzinājumā ar 2018. gada ceturto ceturksni, kad Savienības ražošanas nozares rentabilitāte bija palielinājusies.

277    Tādējādi Komisija, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ir secinājusi, ka pastāv cēloņsakarība starp Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu un būtiska kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei.

278    Tāpēc ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par ceturtā pamata otro daļu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 6. punkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, analizējot biodīzeļdegvielas importa no Argentīnas ietekmi

279    Ceturtā pamata otrajā daļā prasītājas apgalvo, ka Komisija neattiecināšanas vērtējumā neesot ņēmusi vērā kaitējuma draudus, kurus radījis Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas imports, uz ko attiecās Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2019/244 (2019. gada 11. februāris), ar ko nosaka galīgo kompensācijas maksājumu Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV 2019, L 40, 1. lpp.).

280    Šajā ziņā jāatgādina: kā izriet no šā sprieduma 260. punkta, veicot pamatregulas 8. panta 6. punktā paredzēto neattiecināšanas analīzi, Komisijai ir jāizslēdz jebkāds kaitējums, ko izraisa citi faktori, tādējādi kaitējums, ko rada šie citi faktori, nav piedēvējams subsidētajam importam.

281    Šajā nolūkā Komisijai ir jāpārbauda, vai šo citu faktoru ietekme nevarēja izjaukt cēloņsakarību starp attiecīgo importu, no vienas puses, un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, no otras puses. Tai arī jāpārbauda, vai kaitējums, kas piedēvējams citiem faktoriem, ir jāņem vērā, nosakot kaitējumu, jo, pat ja cits faktors nevar izjaukt cēloņsakarību starp aplūkoto importu un Savienības ražošanas nozarei radīto kaitējumu, tas var radīt Savienības ražošanas nozarei neatkarīgu kaitējumu. Tomēr, ja Komisija konstatē, ka, neraugoties uz šiem faktoriem, minētā importa radītais kaitējums ir ievērojams, tā rezultātā var tikt noteikta cēloņsakarība starp šo importu un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 169. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 28. februāris Canadian Solar Emea u.c./Padome, T‑162/14, nav publicēts, EU:T:2017:124, 182.–185. punkts un tajos minētā judikatūra).

282    Būtu jāpiebilst, ka saskaņā ar judikatūru atbildību par kaitējumu Komisija var piedēvēt subsidētajam importam, pat ja tas izraisa tikai daļu no lielāka kaitējuma, kas attiecināms uz citiem faktoriem. Kompensācijas maksājumus ir iespējams noteikt, pat ja tie ļauj pastāvēt problēmām, ko Savienības ražošanas nozarei rada citi faktori (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 1988. gada 5. oktobris, Canon u.c./Padome, 277/85 un 300/85, EU:C:1988:467, 62. un 63. punkts; 1998. gada 29. janvāris, Sinochem/Padome, T‑97/95, EU:T:1998:9, 99.–103. punkts, un 2017. gada 28. februāris, Yingli Energy (China) u.c./Padome, T‑160/14, nav publicēts, EU:T:2017:125, 192. punkts). Tādējādi, lai pastāvētu cēloņsakarība starp subsidēto importu un kaitējumu vai būtiska kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei pamatregulas tiesību normu izpratnē, šim importam nav jābūt vienīgajam kaitējuma cēlonim.

283    Šajos apstākļos nav jāizklāsta, pat ne precīzi vai skaitļos jānosaka attiecīgā faktora konkrētā ietekme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 28. februāris, Yingli Energy (China) u.c./Padome, T‑160/14, nav publicēts, EU:T:2017:125, 195. punkts; pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 4. oktobris, Moser Baer India/Padome, T‑300/03, EU:T:2006:289, 269. punkts).

284    Turklāt jāatgādina arī, ka lietas dalībniekiem, kas atsaucas uz strīdīgās regulas prettiesiskumu, ir jāiesniedz pierādījumi tam, ka šie faktori varētu būt bijuši tik nozīmīgi, ka Savienības ražošanas nozarei radītais kaitējums, kā arī cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un importu par dempinga cenām vai subsidēto importu nav pierādīti un tādējādi tie ir jāapstrīd (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 28. novembris, CHEMK un KF/Padome, C‑13/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:780, 75. punkts, un 2013. gada 19. decembris, Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome, C‑10/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:865, 28. punkts).

285    Šajā gadījumā pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija apstrīdētās regulas 416.–460. apsvērumā ir novērtējusi citu faktoru, kas var radīt kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, ietekmi. Šajos apstākļos apstrīdētās regulas 416.–420. apsvērumā un pagaidu regulas 368.–370. apsvērumā tā it īpaši ir izvērtējusi Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas importa ietekmi.

286    Precīzāk, Komisija pagaidu regulas 368. apsvērumā ir norādījusi, ka importa no Argentīnas tirgus daļa 2017. gadā sasniedza 2,8 % un izmeklēšanas laikposmā palielinājās gandrīz līdz 10 %, bet ka uz to attiecās izmeklēšana, kuras noslēgumā 2019. gada februārī tika noteikts galīgs kompensācijas maksājums un tika pieņemti saistību piedāvājumi. Apstrīdētās regulas 417. un 418. apsvērumā tā ir secinājusi, ka izmeklēšanas laikposmā imports no Argentīnas ir daļa no kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei, tāpēc Komisija 2019. gada februārī noteica pasākumus attiecībā uz šo importu un pieņēma cenu saistības, bet šis fakts nenozīmēja, ka Indonēzijas imports nerada kaitējuma draudus, it īpaši pēc tam, kad bija stājušies spēkā pasākumi pret Argentīnas importu.

287    Pirmām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Argentīnas izcelsmes importa apjoms esot palielinājies trīskārt salīdzinājumā ar Indonēzijas izcelsmes importu un Argentīnas importa cenas esot būtiski zemākas, un tas nozīmē, ka tas radīja galvenos kaitējuma draudus. Turklāt, pēc prasītāju ieskata, izmeklēšanas laikposmā Indonēzijas izcelsmes importa apjoms bija 516 088 tonnas jeb tā tirgus daļa bija 3,3 %, un laikposmā pēc izmeklēšanas tā apjoms bija 581 086 tonnas jeb tā tirgus daļa bija 5 %; tā ir tirgus daļa, attiecībā uz kuru Komisija Īstenošanas regulas 2019/244 466. apsvērumā uzskatīja, ka ir maz ticams, ka šis eksports būs galvenais kaitējuma iemesls tuvākajā nākotnē. Laikposmā pēc izmeklēšanas Argentīnas tirgus daļa esot samazinājusies par 4,1 %, savukārt Indonēzijas tirgus daļa esot palielinājusies par 1,7 %, Malaizijas tirgus daļa esot palielinājusies par 0,9 %, Ķīnas tirgus daļa palika stabila un Savienības ražošanas nozares tirgus daļa esot palielinājusies par 1,5 %. Indonēzijas biodīzeļdegvielas cenas esot bijušas zemākas nekā Argentīnas biodīzeļdegvielas cenas, un Savienības ražošanas nozares rentabilitāte bija uzlabojusies.

288    Prasītājas uzsver, ka Īstenošanas lēmumā (ES) 2019/245 (2019. gada 11. februāris), ar ko pēc galīgo kompensācijas maksājumu noteikšanas Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam pieņem saistību piedāvājumus (OV 2019, L 40, 71. lpp.), Komisija turklāt atļāva importēt 10 % no gada vidējā patēriņa Savienībā no 2014. gada līdz izmeklēšanas laikposmam (kas, pēc prasītāju ieskata, ir 1 233 417 tonnas gadā jeb vairāk nekā divas reizes pārsniedz Indonēzijas izcelsmes importa apjomu). Tādējādi Komisija uzskatīja, ka imports no Argentīnas principā nevar pasliktināt Savienības ražošanas nozares vispārējās darbības rezultātus. Šis imports, neraugoties uz Īstenošanas regulas 2019/244 pieņemšanu, esot radījis kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei, jo tam kompensācijas maksājums netiks piemērots tikai tad, ja nebūs pārsniegts 1 233 417 tonnu slieksnis gadā un ja tiks ievērota importa minimālā cena. No apstrīdētās regulas 2. un 6. tabulas izrietot, ka imports no Argentīnas joprojām pārsniedza Indonēzijas izcelsmes importa apjomu un ka izmeklēšanas laikposmā Indonēzijas izcelsmes importa cenas esot bijušas augstākas par Argentīnas izcelsmes importa cenām, kā tas noteikts Īstenošanas regulā 2019/244.

289    Izvirzot visus šos argumentus, prasītājas būtībā apgalvo, ka, pirmkārt, imports no Argentīnas joprojām esot faktors, kas radīja kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei, un ka, otrkārt, vispārējā kontekstā pēc Īstenošanas regulas 2019/244 pieņemšanas Indonēzijas izcelsmes imports neesot radījis kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei.

290    Tomēr attiecībā uz pirmo punktu jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 282. punktā minēto judikatūru atbildību par kaitējumu Komisija var piedēvēt subsidētajam importam, pat ja tas izraisa tikai daļu no lielāka kaitējuma, kas attiecināms uz citiem faktoriem. Subsidētajam importam nav noteikti jābūt vienīgajam kaitējuma vai kaitējuma draudu cēlonim. Tādējādi ar Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu saistīto kaitējuma draudu pastāvēšana neizslēdz to, ka Komisija apstrīdētajā regulā ir konstatējusi citus kaitējuma draudus, ko radījis biodīzeļdegvielas imports no Indonēzijas.

291    Attiecībā uz otro punktu Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka imports no Argentīnas nevar izjaukt cēloņsakarību starp Indonēzijas izcelsmes importu, no vienas puses, un kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei, no otras puses, jo importam no Argentīnas jau tika piemēroti kompensācijas pasākumi (apstrīdētās regulas 418. apsvērums). Komisija arī pamatoti ir uzskatījusi, ka, neraugoties uz šo importu, Indonēzijas izcelsmes importa radītie kaitējuma draudi ir būtiski un ka varēja konstatēt cēloņsakarību starp importu [no Indonēzijas] un kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei. Proti, kā izriet no apstrīdētās regulas 430. apsvērumā iekļautās 6. tabulas, kuras datus prasītājas nav apstrīdējušas, laikposmā pēc izmeklēšanas Argentīnas un Indonēzijas tirgus daļas bija gandrīz identiskas (attiecīgi 5,7 % un 5 %), savukārt Indonēzijas izcelsmes importa cenas (655 EUR par tonnu) bija zemākas nekā Argentīnas izcelsmes importa cenas (673 EUR par tonnu). Šī cenu starpība starp Indonēzijas izcelsmes importa cenām un Argentīnas izcelsmes importa cenām apstiprina Komisijas secinājumu, ka Indonēzijas izcelsmes importa radītā kaitējuma draudi ir būtiski, lai arī pastāvēja Argentīnas izcelsmes imports.

292    Jebkurā gadījumā prasītājas nav pierādījušas, kas tām ir jādara saskaņā šā sprieduma 284. punktā minēto judikatūru, ka importam no Argentīnas varēja būt tik būtiska ietekme, ka pastāvēja būtiska kaitējuma draudi Savienības ražošanas nozarei, un tās nav arī pierādījušas, ka pastāvēja cēloņsakarība starp subsidēto importu no Indonēzijas un kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei.

293    Būtu jāpiebilst, ka prasītāju argumenti, kas attiecas uz Komisijas Īstenošanas regulas 2019/244 463. un 466. apsvērumā izdarītajiem secinājumiem, proti, ka ir maz ticams, ka Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas imports, kura tirgus daļa bija 5 %, būs galvenais kaitējuma iemesls tuvākajā nākotnē, nevar tikt pieņemti. Pirmkārt, šie Komisijas secinājumi attiecas uz citu izmeklēšanas laikposmu, proti, laikposmu no 2017. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim, kurā antidempinga pasākumi pret importu no Indonēzijas vēl bija spēkā. Otrkārt, izmeklēšanas laikposmā stāvoklis attiecībā uz Indonēzijas izcelsmes importu mainījās, jo, kā pamatoti uzsver Komisija, Argentīnas izcelsmes importa negatīvās sekas tika neitralizētas, 2019. gada februārī pieņemot Īstenošanas regulu 2019/244, un tas mainīja stāvokli Savienības tirgū. Treškārt, lai gan Komisija norādīja, ka ir maz ticams, ka Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas imports ir “galvenais” būtiska kaitējuma cēlonis, tā neizslēdza, ka šis imports var izraisīt kaitējumu vai kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei.

294    No tā izriet, ka Komisijas vērtējums ir saderīgs ar šā sprieduma 280.–282. punktā minētajiem principiem un ka tā nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, kad konstatēja cēloņsakarības esamību starp Indonēzijas izcelsmes importu un būtiska kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei. Tāpēc prasītāju argumenti ir jānoraida.

295    Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka PTO institūciju judikatūrā esot norādīts uz nekonsekvenci Komisijas veiktajā neattiecināšanas analīzē.

296    Prasītājas savu apgalvojumu pamatošanai atsaucas uz diviem PTO ekspertu grupas ziņojumiem. Pirmkārt, runa ir par 2017. gada 25. aprīlī pieņemto PTO ekspertu grupas ziņojumu “Ķīna – Antidempinga pasākumi attiecībā uz celulozes pulpas importu no Kanādas” (WT/DS 483/R), kura 7.150. punktā ir apgalvots šādi:

“Tāda importa tirgus daļas palielinājums, kas netika veikts par dempinga cenām un tika pārdots par cenām, kuras bija tuvas tām, kādas bija importam par dempinga cenām, netika pārbaudīts [..] saistībā ar tās pierādījumiem cēloņsakarībai starp importu par dempinga cenām un būtisku kaitējumu. [..] Tomēr mēs būtu gaidījuši, ka iestāde, kurai uzticēts veikt pamatotu un objektīvu izmeklēšanu, šajos apstākļos vismaz pārbaudītu importa, kas netika veikts par dempinga cenām, iespējamo ietekmi uz cenu samazinājumu, attiecībā uz kuru [izmeklēšanas iestāde] konstatēja, ka tas veicinājis būtiska kaitējuma draudu rašanos valsts ražošanas nozarei.”

297    Otrkārt, runa ir par 2017. gada 6. decembrī pieņemto PTO ekspertu grupas ziņojumu “Amerikas Savienotās Valstis – Antidempinga pasākumi attiecībā uz krītotu papīru no Indonēzijas” (WT/DS 491/R), kura 7.211. un 7. 233. punktā ir apgalvots šādi:

“Aplūkojot [jautājumu par to, vai izmeklēšanas iestāde nodrošināja to, lai subsidētajam importam nepiedēvētu nekādu kaitējumu (nākotnē), ko varētu radīt apgalvotie “citi faktori”], mēs pārbaudīsim, vai [izmeklēšanas iestāde] ir sniegusi pienācīgus paskaidrojumus par citu faktoru iespējamās kaitējošās ietekmes veidu un nozīmīgumu salīdzinājumā ar subsidētā importa iespējamo kaitējošo ietekmi un vai paskaidrojumi [..] ļauj mums noteikt, ka šādi izdarītie secinājumi ir tik pamatoti kā tie, ko var izdarīt iestāde, kurai uzticēts veikt objektīvu un taisnīgu izmeklēšanu, ņemot vērā iesniegtos faktus un argumentus [..]. Gadījumā, ja valsts ražošanas nozares neaizsargātību ir veicinājuši citi faktori, mēs sagaidām, ka izmeklēšanas iestāde ņems vērā un pārbaudīs šo citu faktoru iespējamo ietekmi nākotnē, lai nodrošinātu, ka citu faktoru radītais iespējamais kaitējums nākotnē netiek piedēvēts attiecīgajam importam.”

298    Tomēr, neskarot šā sprieduma 38. un 39. punktā minēto judikatūru, no apstrīdētās regulas un pagaidu regulas daļas, kurā veikts cēloņsakarības vērtējums, it īpaši no apstrīdētās regulas 416.–420. apsvēruma un pagaidu regulas 368.–370. apsvēruma, kas attiecas importu no Argentīnas, izriet, ka Komisijas vērtējums ir saderīgs ar PTO ekspertu grupas ziņojumos minētajiem principiem. Proti, Komisija ir novērtējusi Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas importa nozīmi un ietekmi uz Savienības ražošanas nozari (apstrīdētās regulas 430.–433. apsvērums un pagaidu regulas 367.–370. apsvērums) un ir sniegusi pietiekamus paskaidrojumus par minētā importa iespējamās kaitējošās ietekmes veidu un nozīmi, it īpaši pagaidu regulas 370. apsvērumā un apstrīdētās regulas 431. apsvērumā, savukārt apstrīdētās regulas 431. apsvērumā ir konstatējusi, ka tas vairs nevar būt drauds Savienības ražošanas nozarei.

299    Tātad prasītāju argumenti, kas balstīti uz PTO ziņojumiem, ir jānoraida.

300    Trešām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi to tiesības uz labu pārvaldību, jo neesot rūpīgi izvērtējusi visus atbilstīgos izskatāmās lietas elementus attiecībā uz importu no Argentīnas, it īpaši tā neesot ņēmusi vērā savus secinājumus Īstenošanas regulā 2019/244.

301    Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesībās uz labu pārvaldību ir ietverts kompetentās iestādes pienākums uzmanīgi un objektīvi izvērtēt visus izskatāmās lietas būtiskos apstākļus (skat. spriedumu, 2014. gada 12. decembris, Crown Equipment (Suzhou) un Crown Gabelstapler/Padome, T‑643/11, EU:T:2014:1076, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

302    Šajā lietā no apstrīdētās regulas 416.–420. apsvēruma un pagaidu regulas 368.–370. apsvēruma izriet, ka Komisija ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi attiecīgos elementus, lai noteiktu, vai imports no Argentīnas varēja vājināt vai izjaukt cēloņsakarību starp subsidēto importu no Indonēzijas un būtiska kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei. Tā kā prasītāju argumenti, kas izvirzīti, lai pierādītu pretējo, tika noraidīti, ceturtā pamata otrā daļa un līdz ar to šis pamats pilnībā ir jānoraida.

303    Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība ir jānoraida pilnībā, un procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ nav jāizskata Komisijas argumenti, ar ko tiek apstrīdēta vienas no prasītājām, proti, PT Multi Nabati Sulawesi, prasības pieņemamība (spriedums, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 52. punkts).

 Par tiesāšanās izdevumiem

304    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijas un EBB tiesāšanās izdevumus atbilstoši Komisijas un EBB prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      PT Wilmar Bioenergi Indonesia, PT Wilmar Nabati Indonesia un PT Multi Nabati Sulawesi atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Gervasoni Madise Nihoul

Frendo       Martín y Pérez de Nanclares

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 14. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta, 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta un 2. punkta, kā arī 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka no Eļļas palmu audzēšanas fonda saņemtie maksājumi ir kompensējama subsīdija, un nekoriģēdama ieguvumu, ko, iespējams, bija saņēmušas prasītājas, lai ņemtu vērā piešķirtos samazinājumus, kā arī transporta un kredīta izmaksas, kas radušās, lai saņemtu apgalvotās subsīdijas

Par pirmā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija Eļļas palmu audzēšanas fonda maksājumus ir uzskatījusi par valdības vai publisko tiesību subjekta finansiālu ieguldījumu

Par pirmā pamata otro daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija ir secinājusi, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda veiktie maksājumi ir subsīdijas

Par pirmā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 2. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija ir secinājusi, ka ar Eļļas palmu audzēšanas fonda veiktajiem maksājumiem tika piešķirts ieguvums

Par pirmā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl Komisija neesot koriģējusi subsīdijas apjomu, ņemot vērā piešķirtos samazinājumus, kā arī transporta un kredīta izmaksas

Par otro pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta, 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta, kā arī 6. panta d) punkta un 28. panta 5. punkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka valdība ir atbalstījusi NPE piegādes par neatbilstoši zemu atlīdzību

Par otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta un 28. panta 5. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka NPE piegādātājiem tika uzticēts vai tie tika norīkoti piegādāt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību

– Par izvedmuitas nodokli un eksporta nodevu

– Par PTPN veikto cenu kontroli

– Par “uzticēšanu” vai “norīkošanu”

Par otrā pamata otro daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka Indonēzijas valdība ir atbalstījusi biodīzeļdegvielas ražotāju ienākumus

Par otrā pamata trešo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 3. panta 2. punkta un 6. panta d) punkta pārkāpumu, kā arī acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, nosakot biodīzeļdegvielas ražotājiem piešķirto ieguvumu

Par trešo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 8. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko esot pieļāvusi Komisija, konstatēdama būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei

Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 5. un 6. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka Indonēzijas izcelsmes imports ir radījis kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei, un neņemdama vērā Argentīnas izcelsmes importa ietekmi

Par ceturtā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 5. punkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras esot pieļāvusi Komisija, secinādama, ka Indonēzijas izcelsmes imports radījis kaitējuma draudus

Par ceturtā pamata otro daļu, kas attiecas uz pamatregulas 8. panta 6. punkta pārkāpumu un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, analizējot biodīzeļdegvielas importa no Argentīnas ietekmi

Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – angļu.