PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

2007. gada 25. oktobrī (*)

Aizliegtas vienošanās – Betona stiegru ražotāji – Lēmums, ar kuru konstatēts EOTK līguma 65. panta pārkāpums – Lēmums, kas pamatots ar EOTK līgumu pēc minētā līguma darbības beigām – Komisijas kompetences neesamība

Apvienotās lietas T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03

SP SpA, Breša [Brescia] (Itālija), ko pārstāv Dž. Beloti [G. Belotti] un N. Pizāni [N. Pisani], advokāti,

prasītāja lietā T‑27/03,

Leali SpA, Odolo (Itālija), ko pārstāv Dž. Vecoli [G. Vezzoli] un Dž. Beloti, advokāti,

prasītāja lietā T‑46/03,

Acciaierie e Ferriere Leali Luigi SpA, Breša, ko pārstāv Dž. Vecoli, Dž. Beloti, E. Piromali [E. Piromalli] un K. Karmiņjāni [C. Carmignani], advokāti,

prasītāja lietā T‑58/03,

Industrie Riunite Odolesi SpA (IRO), Odolo, ko pārstāv A. Džardina [A. Giardina], advokāts,

prasītāja lietā T‑79/03,

Lucchini SpA, Milāna (Itālija), ko sākotnēji pārstāvēja A. Santa Marija [A. Santa Maria] un K. Biskareti di Rufja [C. Biscaretti di Ruffia], pēc tam – M. Delfīno [M. Delfino], M. van der Vaude [M. van der Woude], S. Fontanelli [S. Fontanelli] un P. Sorvillo [P. Sorvillo], advokāti,

prasītāja lietā T‑80/03,

Ferriera Valsabbia SpA, Odolo,

Valsabbia Investimenti SpA, Odolo,

ko pārstāv D. Foselārs [D. Fosselard] un P. Fatori [P. Fattori], advokāti,

prasītājas lietā T‑97/03,

Alfa Acciai SpA, Breša, ko pārstāv D. Foselārs un P. Fatori un Dž. d’Andrija [G. d’Andria], advokāti,

prasītāja lietā T‑98/03,

ko atbalsta

Itālijas Republika, ko pārstāv I. Bragulja [I. Braguglia] un M. Fjorilli [M. Fiorilli], pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv L. Pinjataro‑Nolina [L. Pignataro‑Nolin] un E. Velans [A. Whelan], pārstāvji, kam lietās T‑27/03 un T‑58/03 palīdz M. Moreto [M. Moretto] un lietās T‑79/03, T‑97/03 un T‑98/03 – P. Mancīni [P. Manzini], advokāti,

atbildētāja,

par lūgumiem atzīt, ka Komisijas 2002. gada 17. decembra Lēmums C (2002) 5087, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (COMP/37.956 – Betona stiegras) nepastāv, un lūgumiem atzīt, ka tas pilnībā vai daļēji nav spēkā.

EIROPAS KOPIENUPIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], F. Deuss [F. Dehousse], D. Švābi [D. Šváby] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2006. gada 19. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

 EOTK līguma noteikumi

1        EOTK līguma 36. pants nosaka:

“Pirms šajā līgumā paredzēto finansiālo sankciju uzlikšanas vai kavējuma naudas noteikšanas Komisijai ir jādod iespēja attiecīgajai personai sniegt savus apsvērumus. [Neoficiāls tulkojums]

[..]”

2        EOTK līguma 47. pants paredz:

“Komisija var ievākt informāciju, kas vajadzīga tās uzdevumu izpildei. Tā var veikt vajadzīgās pārbaudes.

[..]”

3        EOTK līguma 65. pants paredz:

“1. Ir aizliegts uzņēmumu starpā noslēgt jebkādus nolīgumus, uzņēmumu apvienību lēmumus un veikt jebkādas saskaņotas darbības, kas kopējā tirgū tieši vai netieši ir paredzētas tam, lai traucētu, ierobežotu vai deformētu normālos konkurences apstākļus, un it īpaši:

a)      noteikt cenas;

b)      ierobežot vai kontrolēt ražošanu, tehnisko attīstību vai ieguldījumus;

c)      sadalīt tirgus, preces, klientus vai apgādes avotus.

2. Tomēr Komisija attiecībā uz noteiktām precēm var atļaut noslēgt kopīgus specializācijas vai pirkuma–pārdevuma līgumus, ja [ir izpildīti noteikti nosacījumi] [..]

3. Saskaņā ar 47. pantu Komisija drīkst iegūt jebkādu informāciju, kas vajadzīga šā panta piemērošanai, vai nu nosūtot attiecīgajām personām īpašu pieprasījumu, vai arī pieņemot regulu, kurā definēti nolīgumu, lēmumu vai darbību veidi, kas tai ir jāpaziņo.

4. Atbilstoši šā panta 1. punktam aizliegtajiem nolīgumiem vai lēmumiem pilnībā nav juridiskā spēka un uz tiem nevar atsaukties nevienā dalībvalstu tiesā.

Komisijai ir ekskluzīva kompetence, izņemot prasības Tiesā, spriest par minēto nolīgumu vai lēmumu saderību ar šā panta noteikumiem.

5. Komisija uzņēmumiem, kuri ir noslēguši juridiskā spēkā neesošu nolīgumu, patvaļīgi, draudot ar zaudējumiem, boikotējot vai izmantojot jebkādus citus līdzekļus, piemēro vai grasās piemērot juridiskā spēkā neesošu nolīgumu vai lēmumu, vai arī nolīgumu, kam apstiprinājums tika atteikts vai atsaukts, vai saņem atļauju, apzināti sniedzot nepatiesu vai maldinošu informāciju, vai veic darbības, kas ir pretrunā 1. punkta noteikumiem, var nolemt uzlikt naudas sodu un kavējuma naudu, kas nepārsniedz divkāršu apgrozījuma summu, ko saņem no precēm, par kurām noslēgts nolīgums, pieņemts lēmums vai attiecībā uz kurām ir veiktas darbības, kas ir pretrunā šā panta noteikumiem, izņemot gadījumu, kad mērķis ir ierobežot ražošanu, tehnisko attīstību vai ieguldījumus, – tad maksimālā summa var tikt palielināta līdz 10 % no attiecīgā uzņēmuma finanšu gada apgrozījuma, ciktāl tas attiecas uz naudas sodu, un līdz 20 % no dienas apgrozījuma, ciktāl tas attiecas uz kavējuma naudu.”

4        Saskaņā ar EOTK līguma 97. pantu EOTK līguma darbība beidzas 2002. gada 23. jūlijā.

 Komisijas paziņojums par noteiktiem to konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuras rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ

5        2002. gada 18. jūnijā Komisija pieņēma paziņojumu par noteiktiem to konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuri rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ (OV C 152, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada 18. jūnija paziņojums”).

6        2002. gada 18. jūnija paziņojuma 2. punktā ir precizēts, ka tā mērķis ir:

“−      sniegt kopsavilkumu par būtiskākiem juridiskiem materiāliem un procesuāliem grozījumiem, kas izriet no pārejas uz EK līguma sistēmu, un attiecas uz uzņēmējiem un dalībvalstīm, ciktāl uz tām attiecas EOTK līgums un no tā atvasinātās tiesības [..];

−      izskaidrot, kādā veidā Komisija plāno novērst īpašās problēmas, ko rada pāreja no EOTK sistēmas uz EK sistēmu aizliegto vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jomā [..], kā arī koncentrāciju kontroles [..] un valsts atbalstu kontroles jomā.” [Neoficiāls tulkojums]

7        2002. gada 18. jūnija paziņojuma 31. punkts, kas atrodas nodaļā, kura ir veltīta īpašajām problēmām, ko rada pāreja no EOTK sistēmas uz EK sistēmu, ir formulēts šādi:

“Ja, nolīgumiem piemērojot Kopienu konkurences noteikumus, Komisija konstatē pārkāpumu jomā, uz ko attiecās EOTK līgums, lai arī kāds būtu piemērošanas datums, piemērojamās materiālās tiesības ir tās, kas bija spēkā brīdī, kad notikuši fakti, kas veido pārkāpumu. Katrā ziņā procesuālā līmenī tiesības, kas piemērojamas pēc EOTK līguma darbības beigām, ir EK tiesības [..].”

 Administratīvais process

8        No 2000. gada oktobra līdz decembrim Komisija saskaņā ar EOTK līguma 47. pantu veica pārbaudes Itālijas uzņēmumos, kas ražo betona stiegras, un Itālijas melnās metalurģijas uzņēmumu apvienībā. Tāpat tā saskaņā ar EOTK līguma 47. pantu tām nosūtīja informācijas pieprasījumu.

9        2002. gada 26. martā Komisija uzsāka administratīvo procesu un apstiprināja iebildumus saskaņā ar EOTK līguma 36. pantu. Prasītājas šajās prāvās bija paziņojuma par iebildumiem adresātu starpā.

10      Prasītājas iesniedza savus rakstveida apsvērumus attiecībā uz paziņojumu par iebildumiem. Visas prasītājas, izņemot prasītāju lietā T‑80/03, lūdza piešķirt iespēju mutvārdos izklāstīt savu viedokli. Šajā nolūkā uzklausīšanas amatpersona organizēja sēdi 2002. gada 13. jūnijā.

11      2002. gada 12. augustā Komisija apstiprināja papildu iebildumus, kas bija adresēti sākotnējā paziņojuma par iebildumiem adresātēm. Šajā papildu paziņojumā par iebildumiem, kas balstīts uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā Regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.), 19. panta 1. punktu, Komisija izklāstīja savu nostāju attiecībā uz procedūras turpināšanu pēc EOTK līguma darbības beigām.

12      Prasītājas iesniedza rakstveida apsvērumus par papildu paziņojumu par iebildumiem. Otrā sēde, klātesot dalībvalstu pārstāvjiem, notika 2002. gada 30. septembrī.

 Apstrīdētais lēmums

13      2002. gada 17. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu C (2002) 5087, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (COMP/37.956 – Betona stiegras, turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

14      Apstrīdētā lēmuma preambula ir formulēta šādi:

“Ņemot vērā Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu un īpaši tā 65. pantu,

ņemot vērā informāciju, kas paziņota Komisijai, un pārbaudes, ko saskaņā ar EOTK līguma 47. pantu veikuši Komisijas pārstāvji,

ņemot vērā rakstveida un mutvārdu apsvērumus, kas lietas dalībnieku vārdā un labā sniegti saskaņā ar EOTK līguma 36. pantu,

uzklausot Padomdevēju komiteju aizliegto nolīgumu un dominējošo stāvokļu jomā,

[..].” [Neoficiāls tulkojums]

15      Attiecībā uz juridiskām sekām, beidzoties EOTK līguma darbībai, Komisija 2002. gada 18. jūnija paziņojuma 31. punktā vispirms atsaucās uz apstrīdētā lēmuma preambulas 331. apsvērumu.

16      Tad Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 333.–344. apsvērumā izvērtēja, vai EOTK līguma 65. panta piemērošana pārmestajai rīcībai nevar tikt apstrīdēta uz lex mitior principa pamata.

17      Šajā sakarā tā apstrīdētā lēmuma preambulas 335. apsvērumā atgādina, ka “divas EOTK līguma tiesību normas, kas teorētiski varētu tikt kvalificētas nelabvēlīgāk, [bija, pirmkārt,] EOTK līguma 65. panta 1. punkts, ciktāl tajā [nebija] noteikts (atšķirībā no EKL 81. panta 1. punkta), ka pārkāpums ir tad, ja aizliegtā vienošanās, kas ierobežo konkurenci, var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā [..], un, [otrkārt], EOTK 65. panta 5. punkts, ciktāl tas paredz[ēja] iespēju uzlikt naudas sodus, kas nepārsniedz divkāršu apgrozījuma summu, ko saņem no precēm, par kurām ir noslēgta aizliegtā vienošanās (tomēr šī iespēja [nebija] paredzēta EK tiesībās Regulas Nr. 17 15. pantā) [..].”

18      Apstrīdētā lēmuma preambulas 337.–341. apsvērumā konstatējot, ka aizliegtā vienošanās, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, varēja ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā, Komisija minētā lēmuma preambulas 343. apsvērumā norādīja, ka tā “oficiāli paziņojusi pusēm, ka [..] tā neplāno uzlikt kādam uzņēmumam naudas sodu, kas pārsniegtu 10 % no finanšu gada apgrozījuma summas, kas saņem no EOTK līguma precēm Eiropas Savienības teritorijā”, un ka “turklāt šī robežvērtība (ko katrā ziņā EOTK līguma 65. panta 5. punkts paredz nolīgumiem, kuru mērķis, kā šajā gadījumā, tāpat ir ierobežot ražošanu) [bija] labvēlīgāka uzņēmumiem nekā tā, ko paredz 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17. 15. pants, kas nosaka robežvērtību 10 % apmērā no finanšu gada apgrozījuma, ko saņem no precēm pasaules līmenī”.

19      Apstrīdētā lēmuma preambulas 344. apsvērumā tā secināja, ka “in concreto EK līguma piemērošana nav labvēlīgāka un ka līdz ar to, pat ja uzskata par iespējamu piemērot lex mitior principu, uz šo principu katrā ziņā nevar atsaukties, lai apstrīdētu EOTK materiālo tiesību piemērošanu šā lēmuma adresātēm pārmestajai rīcībai”.

20      Attiecībā uz savu kompetenci piemērot EOTK līguma konkurences noteikumus pēc šā līguma darbības beigām Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 348.–352. apsvērumā skaidro:

“348      [..] EK līgums un EOTK līgums ietilpst vienā un tajā pašā tiesiskajā kārtībā – Kopienu tiesiskajā kārtībā, kurā EOTK līgums līdz 2002. gada 23. jūlijam bija lex specialis. Tas nozīmē, ka principā, sākot ar 2002. gada 24. jūliju, nozarēm, uz kurām iepriekš attiecās EOTK līgums, tā procesuālie noteikumi un atvasinātie tiesību akti ir piemērojamas atbilstošās no EK līguma izrietošās tiesību normas, kas veido vispārīgu sistēmu.

349      Ir jāatgādina, ka 1965. gada 8. aprīlī dalībvalstis noslēdza Līgumu par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi. Tāpat ir jāatgādina, ka [LES] 3. pants noteic, ka “Savienībā ir vienota organizatoriska sistēma, kas nodrošina darbības konsekvenci un nepārtrauktību, lai sasniegtu tās mērķus, reizē ievērojot un paplašinot acquis communautaire”. Visbeidzot ir atgādināts, ka EKL 305. panta 1. punkts paredz, ka “šis Līgums neietekmē Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstu tiesībām un pienākumiem, minētās Kopienas iestāžu pilnvarām un tajā Līgumā ietvertos noteikumus par ogļu un tērauda kopējā tirgus darbību”.

350      Tomēr ir jāprecizē lex specialis darbības izbeigšanās sekas, ciktāl tās attiecas uz tiesību normām, kas ļauj Komisijai uzlikt sankcijas. Šajā gadījumā tādu materiālo tiesību piemērošana, kas bija spēkā notikumu laikā, šķiet pamatota, jo joprojām ir jāpiemēro kopš tā laika pieņemti procesuālie noteikumi.

351      Ar 2002. gada 18. jūnija paziņojumu Komisija nav vēlējusies un nekad nebūtu varējusi noteikt pārejas noteikumus. Tā vienkārši izskaidroja ex ante, jo nebija pārskatāmības, – kādā veidā, pamatojoties uz vispārējiem tiesību principiem, notiek pāreja no viena līguma uz otru.

352      Saskaņā ar šo pieeju Regulas Nr. 17 piemērošana pēc procedūras atbilst principam, saskaņā ar kuru ir piemērojami procesuālie noteikumi, kas ir spēkā brīdī, kad tiek veikts attiecīgais pasākums. Atbilstoši šai pašai pieejai nav ticis atzīts par vajadzīgu atkārtot pirmo sēdi, kurā dalībvalstu pārstāvji nepiedalījās, jo šajā brīdī spēkā esošie EOTK procesuālie noteikumi neparedzēja šādu dalību. Turklāt, kā tas ir uzsvērts [2002. gada 18. jūnija] paziņojuma 26. punktā, ir jāuzskata, ka procesuālie pasākumi, kas tika veikti likumīgā veidā, pamatojoties uz EOTK noteikumiem, beidzoties EOTK līguma darbībai, atbilda nosacījumiem, ko paredz atbilstošie procesuālie pasākumi, ko ieviesa EK līgums. Tāpat ir jāuzsver, ka nepastāv nekādas formālas saiknes starp tiesību normām, kas attiecas uz dalībvalstu dalību sanāksmē (Regulas (EK) Nr. 2842/98 par pušu uzklausīšanu dažu procedūru gaitā saskaņā ar EK līguma [81.] un [82.] pantu 11. pants), un tām, kas attiecas uz Padomdevēju komitejas konsultāciju (Regulas Nr. 17 10. pants).” [Neoficiāls tulkojums]

21      Apstrīdētā lēmuma preambulas 358.–513. apsvērumā izvērtējot EOTK līguma 65. panta 1. punkta piemērojamību tajā minēto uzņēmumu un uzņēmumu apvienības rīcībai, Komisija preambulas 514. apsvērumā apstiprina:

“Saskaņā ar EOTK līguma 65. panta 2. punktu Komisija atļauj noslēgt kopīgus specializācijas vai pirkuma–pārdevuma līgumus, vai līgumus, kas ir lielā mērā analogi pēc būtības un iedarbības, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi. Šajā lēmumā minētā aizliegtā vienošanās nevar saņemt šādu atļauju, jo tā neatbilst to līgumu veidiem, kuriem šādu atļauju var piešķirt. Proti, runa ir par aizliegto vienošanos par cenu noteikšanu, ražošanas ierobežošanu vai kontroli un tirgus sadali. Turklāt netika iesniegts nekāds pieteikums, lai saņemtu šajā EOTK līguma pantā paredzēto atļauju.”

22      Attiecībā uz EOTK līguma 65. panta 5. punkta piemērojamību Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 515.–518. apsvērumā uzskatīja:

“515      Saskaņā ar EOTK līguma 65. panta 5. punktu Komisija var uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, kas ir noslēguši juridiskā spēkā neesošu nolīgumu, piemēro vai grasās piemērot juridiskā spēkā neesošu nolīgumu, vai arī veic darbības, kas ir pretrunā 1. punkta noteikumiem. Komisija var uzlikt naudas sodu, kas nepārsniedz divkāršu apgrozījuma summu, ko saņem no precēm, par kurām noslēgts nolīgums, pieņemts lēmums vai attiecībā uz kurām ir veiktas darbības, kas ir pretrunā EOTK līguma 65. panta 1. punkta noteikumiem, izņemot gadījumu, kad šis mērķis ir ierobežot ražošanu, tehnisko attīstību vai ieguldījumus, – tad maksimālā summa var tikt palielināta līdz 10 % no attiecīgā uzņēmuma finanšu gada apgrozījuma.

516      Jautājums par uzņēmumu apvienības dalību EOTK līguma konkurences noteikumu pārkāpuma procedūrā ir jautājums, uz kuru judikatūrā jau ir sniegta atbilde – spriedumā lietā Eurofer: “EOTK līguma 65. panta 1. punkts aizliedz “uzņēmumu starpā noslēgt jebkādus nolīgumus, uzņēmumu apvienību lēmumus un veikt jebkādas saskaņotas darbības, kas kopējā tirgū tieši vai netieši ir paredzētas tam, lai traucētu, ierobežotu vai deformētu normālos konkurences apstākļus”. Saskaņā ar EOTK līguma 65. panta 4. punktu: “atbilstoši šā panta 1. punktam aizliegtie nolīgumi vai lēmumi pilnībā nav juridiskā spēkā un uz tiem nevar atsaukties nevienā dalībvalstu tiesā. Komisijai ir ekskluzīva kompetence, izņemot prasības Tiesā, spriest par minēto nolīgumu vai lēmumu saderību ar šā panta noteikumiem”. Atbilstoši EOTK līguma 65. panta 5. punkta noteikumiem “Komisija var nolemt uzņēmumiem, kuri ir noslēguši juridiskā spēkā neesošu nolīgumu, [..] piemēro vai grasās piemērot juridiskā spēkā neesošu nolīgumu vai lēmumu [..] vai veic darbības, kas ir pretrunā 1. punkta noteikumiem [..], uzlikt naudas sodu un kavējuma naudu”. Kaut arī no EOTK līguma 65. panta 5. punkta faktiski izriet, ka uzņēmumu apvienībai nevar uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu, EOTK līguma 65. panta 1. punkta teksts tomēr nekādi neļauj uzskatīt, ka uz pašu apvienību, kas pieņēma lēmumu, lai traucētu, ierobežotu vai deformētu normālos konkurences apstākļus, neattiecas aizliegums, kas ietverts šajā tiesību normā. Šāda interpretācija ir saderīga gan ar EOTK līguma 65. panta 4. punkta noteikumiem, kas arī atsaucas uz šādiem lēmumiem, gan ar spriedumu lietā Sorema/Haute Autorité (Recueil, 317. lpp.), kurā Tiesa nosprieda, ka EOTK līguma 65. panta 1. punkts bija piemērojams arī apvienībām, ciktāl pašu vai tajās ietilpstošo uzņēmumu darbības ir vērstas uz to, lai radītu minētās sekas. Pēc Tiesas domām, šādu atziņu apstiprina arī EOTK līguma 48. pants, kas ļauj apvienībām veikt jebkādas darbības, kas nav pretrunā minētā līguma noteikumiem. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, arī no iepriekš minētā sprieduma lietā Sorema/Haute Autorité izriet, ka uzņēmumu apvienībai EOTK līguma 65. panta 1. punkta izpratnē var tikt adresēts lēmums, ar ko atļauj noslēgt nolīgumu saskaņā ar EOTK līguma 65. panta 2. punktu (Recueil, 317.–322. lpp.). Tādējādi ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru uzņēmumu apvienība EOTK līguma 65. panta 1. punkta izpratnē nevar pārkāpt šajā tiesību normā paredzēto aizliegumu.”

517      No tā izriet, ka uzņēmumu apvienībai nevar uzlikt naudas sodu, bet katrā ziņā var adresēt lēmumu, ja ir skaidrs, ka tā ir piedalījusies pārkāpuma izdarīšanā [..].

518      Vērtējumā ir jāņem vērā tostarp uzņēmumu pārkāpuma smagums, tā ilgums, kā arī atbildību pastiprinoši un mīkstinoši apstākļi.”

23      Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkts nosaka:

“[Vienpadsmit uzņēmumi un uzņēmumu apvienība, kuru vidū ir prasītājas], Itālijas betona stiegru (stieņos vai ruļļos) tirgū īstenoja vienotu, sarežģītu un ilgstošu aizliegto nolīgumu, kura mērķis vai sekas bija cenu noteikšana un kura dēļ tika saskaņoti ierobežota vai kontrolēta ražošana vai tirdzniecība.

Šis aizliegtais nolīgums ir pretrunā EOTK līguma 65. panta 1. punktam, jo tā mērķis bija ierobežot vai deformēt parastos konkurences apstākļus kopējā tirgū.”

24      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktu prasītāju lietās T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03 un T‑97/03 līdzdalība aizliegtajā nolīgumā ilga no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 27. jūnijam un prasītājai lietā T‑98/03 – no 1989. gada 6. decembra līdz 2000. gada 4. jūlijam.

25      No apstrīdētā lēmuma 2. panta izriet, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā minētajiem uzņēmumiem, kuru vidū ir prasītājas, ir uzlikti naudas sodi, kuru kopējā summa ir 85,04 miljoni EUR.

 Process

26      Prasības pieteikumos, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti no 2003. gada 31. janvāra līdz 10. martam, prasītājas cēla šīs prasības.

27      Atsevišķos dokumentos, kas attiecīgi tika iesniegti Pirmās instances tiesas kancelejā 2003. gada 8. un 15. maijā, prasītājas lietās T‑79/03 un T‑46/03 iesniedza pieteikumu apstrīdētā lēmuma izpildes apturēšanai.

28      Ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 5. augusta rīkojumu lietā T‑79/03 R IRO/Komisija (Recueil, II‑3027. lpp.) un 2003. gada 20. oktobra rīkojumu lietā T‑46/03 R Leali/Komisija (Recueil, II‑4473. lpp.) pieteikumi par pagaidu noregulējumu tika noraidīti un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.

29      Katrā lietā Itālijas Republika dokumentā, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 16. jūnijā, lūdza atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu prasītājas prasījumus.

30      Ar Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2004. gada 27. jūlija rīkojumu Itālijas Republika saņēma atļauju iestāties lietā katras lietas prasītājas prasījumu atbalstam. Tā saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 116. panta 6. punktu iesniedza savus apsvērumus mutvārdu procesa laikā, pamatojoties uz ziņojumu tiesas sēdēs.

31      Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 18. oktobrī, prasītāja lietā T‑46/03 iesniedza jaunu pieteikumu par apstrīdētā lēmuma izpildes apturēšanu. Šis pieteikums tika noraidīts ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2006. gada 24. janvāra rīkojumu lietā T‑46/03 R II Leali/Komisija (Krājumā nav publicēts).

32      Piemērojot Reglamenta 14. panta 1. punktu, un pēc ceturtās palātas priekšlikuma Pirmās instances tiesa, uzklausot lietas dalībniekus atbilstoši minētā reglamenta 51. pantam 1. punktam, nolēma nodot lietu izskatīšanai paplašinātā iztiesāšanas sastāvā.

33      Ar 2006. gada 6. jūlija rīkojumu Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētājs, uzklausot lietas dalībniekus, nolēma apvienot lietas T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03 mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

34      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa nolēma uzklausīt lietas dalībniekus, vispirms, par pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisijas kompetencē neietilpst apstrīdēto lēmumu pieņemšana. Tā procedūras organizatorisko pasākumu, ko paredz Reglamenta 64. pants, ietvaros rakstiski uzdeva Komisijai jautājumu, uz ko tā atbildēja paredzētajā termiņā.

35      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2006. gada 19. septembrī.

 Lietas dalībnieku prasījumi

36      Lietā T‑27/03 prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prioritāri un pēc būtības, atzīt, ka apstrīdētais lēmums nepastāv un/vai nav spēkā, vai katrā ziņā atcelt apstrīdēto lēmumu kompetences neesamības un pilnvaru ļaunprātīgas un nepareizas izmantošanas dēļ;

–        pakārtoti un pēc būtības, atcelt apstrīdēto lēmumu, tostarp attiecībā uz sankciju sakarā ar ģeogrāfiskā tirgus kļūdainu noteikšanu, pamatojuma trūkumu, tiesību kļūdainu piemērošanu, nepamatotību, – tostarp no pierādījumu, pārmesto iebildumu, administratīvo darbību objektivitātes principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpuma aspekta;

–        pakārtoti tam un pēc būtības, atcelt naudas sodu tādēļ, ka tas nav saprātīgs un ka nav pietiekami veikta izmeklēšana un sniegts pamatojums, vai jebkurā gadījumā samazināt prasītājai uzlikto sodu, vispirms jau atturošā nolūkā atvelkot paaugstinājumu par 225 % un – ilguma dēļ – palielinājumu par 105 %, samērīgi samazinot pamata summu tādēļ, ka ir iestājies noilgums, pārkāpums nav tik smags, tās dalība aizliegtajā nolīgumā ir mazsvarīga un ka iebildumi nav tikuši izteikti tieši attiecībā uz šo prasītāju;

–        jebkurā gadījumā piespriest atbildētājai atlīdzināt šās instances tiesāšanās izdevumus un izmaksas.

37      Lietā T‑46/03 prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prioritāri, atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda apmēru, ņemot vērā, ka nav iespējams uz to attiecināt iebildumus, kas tikuši izvirzīti pret Acciaierie e Ferriere Leali Luigi SpA, kā arī to, ka pamata sodam nav pareizi piemērots palielinājums par kopējo ilgumu, tāpat kā tās nestabilos un īpašos finansiālos apstākļus;

–        piespriest Komisijai tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas tai radušies šās instances laikā.

38      Lietā T‑58/03 prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prioritāri, atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        pakārtoti, samazināt uzliktā naudas soda summu, ņemot vērā, ka pēc tās likvidācijas procesa uzsākšanas, proti, par laikposmu no 1998. gada 25. novembra līdz 4. decembrim, nav iespējams tai pārmest rīcību, un to, ka pamata sodam nav pareizi piemērots palielinājums par kopējo ilgumu, kā arī tās nestabilos un īpašos finansiālos apstākļus;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt izmaksas, izdevumus un honorārus, kas tai bija jāsedz šīs instances laikā.

39      Lietā T‑79/03 prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu Komisijas pilnvaru un kompetences acīmredzamas neesamības dēļ, ciktāl šis lēmums ticis pieņemts, skaidri atsaucoties uz nepastāvošu juridisku pamatu, un tādēļ, ka nav nevienas tiesību normas, kas, beidzoties EOTK līguma darbībai, piešķirtu Komisijai pilnvaras pieņemt lēmumu saskaņā ar EOTK līguma 65. pantu;

–        atcelt lēmumu tādēļ, ka ir pārsniegtas pilnvaras, kļūdaini, pretrunīgi un nepareizi piemērotas tiesības, jo Komisija izmantoja procesuālos noteikumus, ko paredz Regula Nr. 17, lai piemērotu EOTK līguma 65. pantu, kaut arī tie ir izmantojami tikai EKL 81. un 82. panta piemērošanai, kā arī tādēļ, ka tika pārkāpti minētās regulas noteikumi, kas attiecas uz paziņojuma par iebildumiem lomu un robežām, kā arī valsts iestādes dalību, no kā izriet, ka Komisijas procedūra kopumā ir nepilnīga, nekonsekventa un nelikumīga;

–        atcelt lēmumu tādēļ, ka ir nepareizi izmantotas pilnvaras, jo netika pietiekami veikta izmeklēšana un sniegts pamatojums, kā rezultātā kļūdaini tika noteikts atbilstošais tirgus, kā arī radās iespējamās aizliegtās vienošanās nosacījumu un sastāvdaļu pretrunīgais un neloģiskais raksturs;

–        pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu tādēļ, ka ir pārkāpts tiesību akts un nav veikta izmeklēšana, – šā lēmuma daļā, kurā prasītāja ir atzīta par atbildīgu par dalību pret konkurenci vērstajā aizliegtajā nolīgumā laikposmā no 1989. līdz 1996. gadam, kaut arī nav nekādu pierādījumu par to, ka tā ir piedalījusies iespējami nelikumīgā darbībā; tādējādi samērīgi samazināt tai uzlikto naudas sodu;

–        pakārtoti, atcelt vai samazināt naudas sodu, kas tai uzlikts apstrīdētajā lēmumā, tādēļ, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās paļāvības, samērīguma un atbilstoša soda noteikšanas princips;

–        piespriest Komisijai tai atlīdzināt šās instances tiesāšanās izdevumus.

40      Lietā T‑80/03 prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prioritāri, atzīt, ka apstrīdētais lēmums nepastāv un/vai nav spēkā, un jebkurā gadījumā atcelt apstrīdēto lēmumu, ar kuru tai solidāri ar SP SpA, agrāk – Siderpotenza SpA, uzlikts naudas sods 16,14 miljonu EUR apmērā tādēļ, ka kopā ar citiem uzņēmumiem Itālijas betona stiegru (stieņos vai ruļļos) tirgū tā īstenoja vienotu, sarežģītu un ilgstošu aizliegtu nolīgumu, kura mērķis vai sekas bija cenu noteikšana un kuras dēļ tika saskaņoti ierobežota vai kontrolēta ražošana vai tirdzniecība, jo EOTK līgums nebija spēkā jau pirms tam, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums;

–        pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu, tostarp, ciktāl tas attiecas uz sodu, Komisijas kompetences neesamības, pilnvaru nepareizas izmantošanas un acīmredzamas pārsniegšanas dēļ, kā arī nepareizas EOTK līguma 65. panta piemērošanas dēļ un neesoša un/vai mainīga šajā sakarā sniegtā pamatojuma dēļ;

–        pakārtoti tam, samazināt naudas sodu, ko Komisija tai uzlika, atkarībā no tās apgrozījuma, jo ir kļūdaini piemērots EOTK līguma 65. panta 5. punkts;

–        jebkurā gadījumā piespriest Komisijai tai atlīdzināt šās instances tiesāšanās izdevumus.

41      Lietās T‑97/03 un T‑98/03 prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, ciktāl tas attiecas uz prasītājām;

–        pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu, ciktāl tajā atzīts, ka prasītājas ir piedalījušās pārkāpuma izdarīšanā pirms 1996. gada 13. februāra;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl minētais pants uz tām attiecas;

–        pakārtoti, grozīt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tā, lai atceltu vai būtiski samazinātu uzlikto naudas sodu;

–        piespriest Komisijai tai atlīdzināt šās instances tiesāšanās izdevumus.

42      Katrā lietā Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

43      Savu prasījumu pamatojumam visas prasītājas izvirza pamatu, kas saistīts ar to, ka brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, Komisijai nebija kompetences konstatēt EOTK līguma 65. panta pārkāpumu.

44      Dažādi argumenti, kas tika izvirzīti šā pamata ietvaros, var tikt iedalīti četrās daļās. Pirmā daļa, kas ir minēta katrā lietā, attiecas uz to, ka Komisijai nebija kompetences piemērot EOTK līguma konkurences noteikumus pēc tam, kad izbeidzās šā līguma darbība. Otrā daļa, kas minēta lietās T‑27/03, T‑46/03 un T‑58/03, attiecas uz 2002. gada 18. jūnija paziņojuma nelikumību, jo tas pagarināja EOTK līguma 65. panta piemērojamību pēc EOTK līguma darbības beigām. Trešā daļa, kas ir minēta lietās T‑27/03, T‑79/03, T‑97/03 un T‑98/03, attiecas uz nelikumīgu procedūras īstenošanu, pamatojoties uz Regulu Nr. 17 pēc EOTK līguma darbības beigām. Ceturtā daļa, kas minēta lietās T‑46/03, T‑58/03, T‑97/03 un T‑98/03, attiecas uz lex mitior principa pārkāpumu. Vispirms ir jāizvērtē šā pamata pirmā daļa.

 Lietas dalībnieku argumenti

45      Katrā prāvā prasītāja atgādina, ka Kopienu darbības ir jāpamato ar precīzu juridisku pamatu. Prasītājas norāda, ka apstrīdētais lēmums atsaucas tikai uz EOTK līguma noteikumiem, it īpaši uz tā 65. pantu. Tā kā brīdī, kad 2002. gada 17. decembrī tika pieņemts apstrīdētais lēmums, EOTK līgums vairs nebija Kopienu tiesiskās kārtības daļa, šis līgums vairs nevarēja būt minētā lēmuma juridiskais pamats.

46      Tās skaidro, ka saskaņā ar EOTK līguma 97. pantu tiesiskā kārtība, ko ieviesa ar EOTK līgumu, ir automātiski un pilnīgi beigusi pastāvēt 2002. gada 23. jūlijā. Tā kā šīs kompetences piešķirošās normas vairs nebija spēkā, Komisijai brīdī, kad pieņēma apstrīdēto lēmumu, nebija nekādas kompetences piemērot EOTK līguma 65. pantu. Tādējādi uz šo gadījumu neattiecas tiesību aktu nepārtrauktība laikā vienas tiesiskās kārtības ietvaros, bet gan problēma, kas saistīta ar to, ka beidzas līguma darbība un izzūd ar to saistītā tiesiskā kārtība.

47      Pēc prasītāju domām, tikai valstis, kas ir parakstījušas EOTK līgumu, var neatkarīgi nolemt, vai un ar kādiem nosacījumiem Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) tiesības, pienākumus un priekšrocības varētu aizstāt ar Eiropas Kopienu. Prasītājas lietās T‑27/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03 šajā sakarā atsaucas uz starptautiskajām tiesībām un īpaši uz Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 788. sējums, 354. lpp.) 54. un 70. pantu. Starptautisko tiesību principi ir likumīgi Kopienu tiesību normu interpretācijas iedvesmas avoti (Tiesas 1992. gada 24. novembra spriedums lietā C‑286/90 Poulsen un Diva Navigation, Recueil, I‑6019. lpp., 9. punkts; Pirmās instances tiesas 1997. gada 22. janvāra spriedums lietā T‑115/94 Opel Austria/Padome, Recueil, II‑39. lpp., 89.–95. punkts).

48      Šajā kontekstā prasītājas lietās T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03 un T‑80/03 atzīmē, pirmkārt, ka Komisija 2000. gada 27. septembra paziņojumā COM/2000/588, galīgā redakcija, ar nosaukumu “Strukturētā dialoga nākotne pēc EOTK līguma darbības beigām” konstatēja, ka “par jebkādu pārdomu [par EOTK līguma darbības beigām] atskaites punktu ir jābūt dalībvalstu gribai nepagarināt EOTK sistēmas un iestāžu darbības termiņu, kas noteikts līgumā”.

49      Otrkārt, visas prasītājas min kādu protokolu, lēmumu vai regulu, ko tieši pieņēmušas dalībvalstis vai Padome, lai reglamentētu EOTK līguma darbības izbeigšanās sekas. Runa ir par šādiem aktiem:

–        protokols par EOTK līguma izbeigšanās finansiālajām sekām un par Ogļu un tērauda pētniecības fondu, kas pievienoti Nicas līgumam, uz ko atsaucas prasītāja lietā T‑79/03;

–        dalībvalstu valdību pārstāvju, kas sanāca Padomē 2002. gada 27. februārī, Lēmums 2002/234/EOTK par EOTK līguma izbeigšanās finansiālajām sekām un par Ogļu un tērauda pētniecības fondu (OV L 79, 42. lpp.), uz ko ir atsaukušās visas prasītājas;

–        dalībvalstu valdību pārstāvju, kas sanāca Padomē 2002. gada 19. jūlijā, Lēmums 2002/595/EK par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma (EOTK) darbības izbeigšanās sekām attiecībā uz starptautiskajiem nolīgumiem, ko noslēgusi EOTK (OV L 194, 35. lpp.), uz ko ir atsaukušās prasītājas lietās T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03 un T‑80/03;

–        Padomes 2002. gada 3. jūnija Regula (EK) Nr. 963/2002, ar ko nosaka pārejas noteikumus par antidempinga un antisubsidēšanas pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar Komisijas Lēmumiem Nr. 2277/96/EOTK un Nr. 1889/98/EOTK, kā arī par notiekošajām antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanām, sūdzībām un pieteikumiem saskaņā ar šiem lēmumiem (OV L 149, 3. lpp.), uz ko ir atsaukušās prasītājas lietās T‑27/03, T‑79/03 un T‑80/03;

–        Padomes 2002. gada 23. jūlija Regula (EK) Nr. 1407/2002 par valsts atbalstu ogļu rūpniecībai (OV L 205, 1. lpp.), uz ko ir atsaukušās prasītājas lietās T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03;

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 30. septembra Regula (EK) Nr. 1840/2002 par EOTK tērauda statistikas sistēmas pagarināšanu pēc EOTK līguma darbības beigām (OV L 279, 1. lpp.), uz ko ir atsaukusies prasītāja lietā T‑79/03;

–        Padomes 2003. gada 27. februāra Regula (EK) Nr. 405/2003 par ārpuskopienas valstu izcelsmes akmeņogļu ievedumu Kopienas pārraudzību (OV L 62, 1. lpp.), uz ko ir atsaukusies prasītāja lietā T‑79/03.

50      Turpretī dalībvalstis nav veikušas nevienu pasākumu, lai pagarinātu konkurences noteikumus, kas ieviesti ar EOTK līgumu, vai kas paredzētu pārejas sistēmu šajā sakarā. Tā kā EOTK līguma parakstītājas valstis nav pieņēmušas nekādu lēmumu par EOTK līguma 65. panta piemērojamību pēc minētā līguma darbības beigām, šīs tiesību normas piemērošana vairs nav Komisijas kompetencē. Citiem vārdiem sakot, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija pagarināja EOTK līguma 65. panta, kas vairs nebija spēkā, derīgumu, kaut arī nebija neviena tiesību akta, kas skaidri ļautu šādi rīkoties.

51      Prasītājas lietās T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03 uzstāj, ka, neraugoties uz to kopējo iedvesmu un prasību, lai to interpretācija atbilstu loģiskās konsekvences kritērijiem, EOTK līgums, EK un EAEK ir atšķirīgi un neatkarīgi līgumi, kas Kopienu iestādēm piešķir atšķirīgas un labi noteiktas kompetences. Katrs līgums, ko skata individuāli, sastāv no pilnīgas un neatkarīgas tādu tiesību normu sistēmas, kas tos izpilda, realizē un pilnībā īsteno tai atbilstošajos ietvaros. LES 3. pants un EKL 305. pants liecina par dažādo līgumu neatkarīgo raksturu.

52      Attiecībā uz Komisijas argumentu saistībā ar 1965. gada 8. aprīļa Līgumu par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidošanu (turpmāk tekstā – “Apvienošanās līgums”), ko laika gaitā atcēla Amsterdamas līguma 9. pants, prasītājas lietās T‑46/03, T‑58/03, T‑79/03, T‑80/03, T‑97/03 un T‑98/03 uzsver, ka, neraugoties uz iestāžu apvienošanos, dažādās Kopienas ir palikušas atsevišķas un atšķirīgas. Komisija turpina īstenot atšķirīgās kompetences un rīkoties saskaņā ar atšķirīgām pilnvarām, atbilstoši kurām tā ir rīkojusies vienas vai otras Kopienas ietvaros (Tiesas 1994. gada 9. augusta spriedums lietā C‑327/91 Francija/Komisija, Recueil, I‑3641. lpp.). Izveidotos pretruna, ja pieņemtu, ka konkurences joma automātiski pārietu no EOTK līguma sistēmas uz EK līguma sistēmu saskaņā ar apgalvoto Kopienu tiesiskās kārtības vienotību, kaut arī dažādās citās jomās bija vajadzīgs īpašs dalībvalstu lēmums.

53      Prasītājas lietās T‑46/03 un T‑58/03 apstrīd arī EOTK līguma kvalifikāciju kā lex specialis (apstrīdētā lēmuma preambulas 348. apsvērums) attiecībā uz EK līgumu, jo EOTK līgums ir parakstīts agrāk nekā EK līgums. Judikatūra, uz kuru atsaucas Komisija savā aizstāvības rakstā, nekādi neattiecas uz EOTK līguma darbības izbeigšanās gadījumu un tikai apstiprina, ka EOTK līgums bija paredzēts vienīgi melnās metalurģijas tirgus reglamentēšanai, kamēr EK līgums reglamentē visas citas nozares. Katrā ziņā, ja EOTK līgums būtu lex specialis attiecībā uz EK līgumu, EOTK līguma darbības beigšanās rezultātā Komisijai apstrīdētajā lēmumā būtu bijis jāpiemēro EKL 81. pants.

54      Attiecībā uz EKL 305. pantu, kas, pēc Komisijas domām, apstiprina EOTK līguma lex specialis raksturu, prasītājas lietās T‑97/03 un T‑98/03 apgalvo, ka runa ir par pilnīgas saderības klauzulu, kas ir raksturīga paražu tiesībām un ir kodificēta Vīnes konvencijas 30. panta 2. punktā. Tādējādi EKL 305. pants cenšas novērst, ka vēlāk pieņemtais līgums – EK līgums – ir pārāks par agrāko līgumu – EOTK līgumu – nozarē, ko reglamentē EOTK līgums. Tomēr šī tiesību norma nepilnvaro Komisiju piemērot EOTK līgumu pēc tās darbības beigām.

55      Komisija apgalvo, ka EK līgums un EOTK līgums ir daļa no vienas un tās pašas tiesiskās kārtības, kas ir Kopienu tiesiskā kārtība (Tiesas 1991. gada 14. decembra atzinums 1/91, Recueil, I‑6079. lpp., 21. punkts). Tā skaidro, ka, tā kā šī tiesiskā kārtība ir vienota, Kopienu tiesa ir interpretējusi EOTK un EAEK līgumu tiesību normas, atsaucoties uz EK līguma tiesību normām, pamatojoties uz kopējiem principiem, kuri ir jāievēro visos Kopienu līgumos (Tiesas 1990. gada 22. februāra spriedums lietā C‑221/88 Busseni, Recueil, I‑495. lpp., 16. un 21. punkts). Tādējādi EOTK līguma 65. pants būtu bijis jāinterpretē saistībā ar EKL 81. pantu (Tiesas 1962. gada 18. maija spriedums lietā 13/60 Geitling Ruhrkohlen-Verkaufsgesellschaft u.c./Augstā iestāde, Recueil, 165. lpp.; Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 262., 266. un 277. punkts).

56      Turklāt Kopienu tiesiskās kārtības vienoto raksturu apstiprina organizatoriskās sistēmas vienotība. Komisija šajā sakarā atsaucas uz Apvienošanās līgumu, kā arī LES 1. panta trešo daļu, 3. panta 1. punktu, kā arī 48. un 49. pantu.

57      Komisija norāda, ka Kopienu tiesiskajā kārtībā EOTK līgums ir lex specialis, kas ir atkāpe no lex generalis, ko veido EK līgums. Tā šajā sakarā atsaucas uz EKL 305. panta 1. punktu, kā arī judikatūru (Tiesas 1985. gada 24. oktobra spriedums lietā 239/84 Gerlach, Recueil, 3507. lpp., 9.–11. punkts; Tiesas 1994. gada 15. novembra atzinums 1/94, Recueil, I‑5267. lpp., 25.–27. punkts; ģenerāladvokāta van Gervena [Van Gerven] secinājumi Tiesas 1994. gada 13. aprīļa spriedumam lietā C‑128/92 Banks, Recueil, I‑1209., I‑1212. lpp., 8. punkts; Pirmās instances tiesas 2001. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑6/99 ESF Elbe-Stahlwerke Feralpi/Komisija, Recueil, II‑1523. lpp., 102. punkts, un 2003. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑374/00 Verband der freien Rohrwerke u.c./Komisija, Recueil, II‑2275. lpp., 68. punkts). Komisija apgalvo, ka 2002. gada 23. jūlijā beidzoties lex specialis, lex generalis, ko veido EK līgums, ir pilnībā atguvis savu vis expansiva, ko EKL 305. pants ierobežoja visu laikposmu, kurā bija spēkā EOTK līgums, tādēļ nozares, ko iepriekš reglamentēja EOTK līgums, kopš šā EOTK līguma darbības beigām reglamentē atbilstošās EK līguma normas. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 348. apsvērumu.

58      Atsaucoties uz starptautiskajām tiesībām un īpaši uz Vīnes konvencijas 54. un 70. pantu, netiek ievērota Kopienu tiesiskās kārtības sui generis būtība (Tiesas 1964. gada 15. jūlija spriedums lietā 6/64 Costa, Recueil, 1141. lpp., un 1964. gada 13. novembra spriedums apvienotajās lietās 90/63 un 91/63 Komisija/Luksemburga un Beļģija, Recueil, 1217. lpp.). Kopienu tiesiskās kārtības vienotības dēļ un tādēļ, ka starp EOTK un EK līgumiem pastāv lex specialis un lex generalis attiecības, EOTK līguma darbības beigu sekas nereglamentē starptautisko tiesību noteikumi, bet tās ir jāizvērtē, ņemot vērā Kopienu tiesiskajā kārtībā pastāvošās tiesību normas.

59      Prasītāju minētajai judikatūrai, ar ko tās pamato savu argumentu, saskaņā ar kuru starptautiskās tiesības var tikt piemērotas arī Kopienu tiesību jomā, nav nozīmes, jo tā attiecas uz saistību starp Komisiju un trešām valstīm un nevis uz saistību, kas radusies Kopienu tiesiskajā kārtībā.

60      Beidzoties EOTK līguma darbībai, pāreja no sistēmas, ko reglamentēja EOTK līgums, uz sistēmu, ko reglamentē EK līgums, konkurences jomā notiek automātiski, pamatojoties uz principu, ka vienas un tās pašas tiesiskās kārtības ietvaros ir jābūt noteikumu nepārtrauktībai laikā. Šajā sakarā Komisija atgādina, ka procesuālie noteikumi parasti tiek uzskatīti par piemērojamiem visās prāvās brīdī, kad tie stājas spēkā, atšķirībā no noteikumiem pēc būtības, kas parasti tiek interpretēti kā tādi, kas attiecas uz situācijām, kuras ir radušās pirms to stāšanās spēkā (Tiesas 1981. gada 12. novembra spriedums apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Salumi, Recueil, 2735. lpp., 9. punkts; 1993. gada 6. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑121/91 un C‑122/91 CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, Recueil, I‑3873. lpp., 22. punkts, un 1999. gada 7. septembra spriedums lietā C‑61/98 De Haan, Recueil, I‑5003. lpp., 13. punkts).

61      Saskaņā ar šiem principiem Komisijai, beidzoties EOTK līguma darbībai, bija jāpiemēro Regulas Nr. 17 procesuālie noteikumi. Materiālo tiesību normu sakarā ir jāmin, ka apstrīdētais lēmums attiecās uz aizliegto vienošanos, kas tika īstenota līdz 2000. gadam. Līdz ar to vienīgā tiesību norma, ko varējušas pārkāpt apstrīdētā lēmuma adresātes, bija EOTK līguma 65. panta 1. punkts. Citiem vārdiem sakot, EKL 81. pants netika minēts apstrīdētajā lēmumā tādēļ, ka EOTK līguma 65. pants bija tiesību norma, kas bija spēkā laikā, kad notikusi ar konkurenci nesaderīga rīcība. Komisija vēl apgalvo, ka tādēļ, ka administratīvais process, kurā bija paredzēts piemērot EOTK līguma 65. pantu pēkšņi notikušajiem faktiem, kaut arī EOTK līgums bija spēkā to termiņu dēļ, kas pārsniedza EOTK līguma darbības laiku, nevar atņemt EOTK līguma 65. pantam tā lietderīgo iedarbību pirms datuma, kad beidzas minētā līguma darbība, un padarīt neesošu pienākumu netraucēt konkurences dinamiku, ko minētais pants tieši uzliek katram uzņēmējam.

62      Tādējādi EOTK līguma 65. panta piemērošana pārkāpumiem, kas izdarīti pirms EOTK līguma darbības beigām, ir loģiskas un saderīgas tā principa sekas, ka vienas un tās pašas tiesiskās kārtības ietvaros ir jābūt noteikumu nepārtrauktībai laikā. Tā uzstāj, ka tā nav varējusi likumīgi pieņemt apstrīdēto lēmumu, jo pēc EOTK līguma darbības beigām tā ir palikusi kā iestāde, kam atbilstoši EK līgumam ir kompetence piemērot konkurences noteikumus. Tā arī uzsver, ka ir piemērojusi tikai tos EOTK līguma noteikumus, kam ir acīmredzams ekvivalents EK līgumā. Turklāt Tiesa pati turpina piemērot EOTK līguma 65. pantu pēc tā darbības beigām faktiem, kas notikuši laikposmā, kad tas vēl bija spēkā (skat., piemēram, Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑172/01 P, C‑175/01 P, C‑176/01 P un C‑180/01 P International Power u.c./NALOO, Recueil, I‑11421. lpp., 168. punkts, un 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑179/99 P Eurofer/Komisija, Recueil, I‑10725. lpp., 22.–26. punkts).

63      Paziņojums par nākotnes strukturētajām sarunām pēc EOTK līguma darbības beigām attiecās uz rīcību un situācijām, kas var rasties pēc EOTK līguma darbības beigām. Turpretī apstrīdētajā lēmumā tika konstatēts pārkāpuma fakts un uzlikts sods par rīcību, kas notikusi brīdī, kad EOTK līgums bija spēkā.

64      Attiecībā uz dažādiem aktiem, kas minēti šā sprieduma 49. punktā prasītāju tās argumentācijas pamatojumam, saskaņā ar kuru, ja dalībvalstis vai Padome nepieņem īpašu lēmumu, Komisijai vairs nav kompetences piemērot EOTK līguma 65. pantu pēc minētā līguma darbības beigām, Komisija apgalvo, ka Lēmuma 2002/234 pieņemšana ir saistīta ar faktu, ka EOTK mantojuma nodošana Eiropas Kopienai nevar notikt automātiski, jo EK līgumā nav nevienas tiesību normas, kas varētu automātiski aizstāt Eiropas Kopienā tiesības un pienākumus, kas ir EOTK mantojums. Tā kā netika pieņemts īpašs lēmums, EOTK fondi tika atgriezti dalībvalstīm dienā, kad beidzās EOTK darbība (skat. Lēmuma 2002/234 preambulas 1. apsvērumu un Komisijas 2000. gada 6. septembra paziņojumu COM (2000) 518, galīgā redakcija). Tādējādi dalībvalstij bija ad hoc jāpieņem akts, kas turpmāk konkretizēts Nicas līguma C protokolā, lai īstenotu fondu nodošanu no EOTK Eiropas Kopienai. Turpretī konkurences aizsardzība ogļu un tērauda nozarēs, ko reglamentēja EOTK, beidzoties EOTK līguma darbībai, ir automātiski pārgājusi uz Eiropas Kopienas sistēmu, jo beidzās ierobežojums, ko noteica EKL 305. pants attiecībā uz lex generalis vis expansiva.

65      Attiecībā uz Lēmumu 2002/595 – Komisija skaidro, ka vajadzība reglamentēt EOTK līguma darbības beigu iedarbību uz starptautiskajiem līgumiem, dalībvalstīm pieņemot īpašu lēmumu, radās, pirmkārt, no politiskās gribas saglabāt “īpašo” sistēmu, ko paredz minētie nolīgumi precēm, uz kurām attiecās EOTK, – pat pēc EOTK līguma darbības beigām un, otrkārt, no tā, ka Eiropas Kopiena nevarēja automātiski sevi pasludināt par EOTK pārņēmēju attiecībās ar trešām valstīm, pamatojoties uz EK līguma noteikumiem, jo šie noteikumi nevar būt saistīti ar tādu Kopienu tiesiskās kārtības “iekšējo” noteikumu kā EKL 305. pants. Lēmumā 2002/595 Eiropas Kopienai tika skaidri nodotas EOTK tiesības un pienākumi attiecībās ar trešām valstīm. Padomes 2002. gada 19. jūlija Lēmuma 2002/596/CE 1. pants, kas attiecas uz EOTK līguma darbības beigu ietekmi uz starptautiskajiem līgumiem, ko noslēgusi EOTK (OV L 194, 36. lpp.), ratificēja šo nodošanu. Komisija piebilst, ka saskaņā ar šā pēdējā minētā lēmuma 2. pantu tai bija jāinformē trešās valstis par minēto nodošanu un, ja vajadzīgs, jāpārrunā līgumos izdarāmie grozījumi.

66      Attiecībā uz argumentu, ko prasītājas izvirzījušas par Regulu Nr. 963/2002, Komisija apgalvo, ka šī regula bija jāpieņem tādēļ, ka Eiropas Kopienu tirdzniecības politikas pārvaldi raksturo lēmumu pieņemšanas process, kas atšķiras no EOTK līgumā paredzētā. Pirmajā gadījumā kompetence ir piešķirama Padomei un otrajā gadījumā – Komisijai. Tādējādi saskaņā ar EOTK līguma 74. pantu un Komisijas 1996. gada 28. novembra Lēmuma Nr. 2277/96/EOTK par aizsardzību pret importu, ko par dempinga priekšmetu padara valstis, kas nav EOTK dalībnieces (OV L 308, 11. lpp.), 14. pantu antidempinga pagaidu un galīgās tiesības nosaka Komisija. Turklāt Regulas Nr. 963/2002 pieņemšanas vajadzība izriet no Kopienas pienākumiem, piemērojot Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) VI pantu. Attiecīgajām pusēm trešās valstīs bija interese zināt, vai maksimālais astoņpadsmit mēnešu antidempinga procedūras termiņš netiks pārtraukts brīdī, kad beigsies EOTK līguma darbība. Uzskatot, ka trešās valstis nevar pilnībā apzināties nedz EKL 305. panta piemērojamību, nedz tā principa sekas, atbilstoši kuram ir jānodrošina tiesību aktu nepārtrauktība laikā, it īpaši ņemot vērā organizatoriskās atšķirības starp šiem abiem līgumiem, Padome pieņēma Regulu Nr. 963/2002. Turpretī tas, ka EOTK un EK līgumos ir vienādi noteikta iestāde, kas ir atbildīga par to pasākumu veikšanu, kas vajadzīgi, lai aizsargātu konkurenci, proti, Komisija, ļāva veikt pāreju abu līgumu starpā, pamatojoties uz vispārējiem tiesību principiem. Visbeidzot, Regulas Nr. 963/2002 pieņemšana ir saistīta ar to, ka, pretēji lēmumiem, kuros konstatēti konkurences noteikumu pārkāpumi, antidempinga pasākumi, ko paredz EOTK līgums, nosaka nākotnei sistēmu, kas attiecas uz precēm, kas ir dempinga priekšmets, un tādējādi ietver sekas, kas var parādīties pat pēc EOTK līguma darbības beigām.

67      Tāpat Regula Nr. 1840/2002 par EOTK statistikas sistēmas uzturēšanu un Regula Nr. 405/2003 par ārpuskopienas valstu izcelsmes akmeņogļu ievedumu Kopienas pārraudzību attiecas uz rīcībām un situācijām, kas rodas pēc EOTK līguma darbības beigām. Turpretī apstrīdētajā lēmumā ir tikai konstatēts pārkāpuma fakts un uzlikts sods par laikposmu, kurā EOTK līgums pilnībā bija spēkā.

68      Saistībā ar Regulu Nr. 1407/2002 Komisija skaidro, ka tā EK līguma ietvaros tikai ievieš atbalstu sistēmu nozarēm, uz kurām attiecas EOTK. Šī sistēma ietver noteikumus pēc būtības un procesuālus noteikumus atbalstu izvērtēšanai pēc EOTK līguma darbības beigām. 14. panta 2. punkta pārejas sistēma, kas piemērojama līdz 2002. gada 31. decembrim, bija jāparedz, lai novērstu to, ka tajā pašā gadā viena pēc otras tiek piemērotas divas atbalstu sistēmas – Komisijas 1993. gada 28. decembra Lēmumā 3632/93/EOTK, ar ko nosaka Kopienas noteikumus par valsts atbalstu akmeņogļu rūpniecībai (OV L 329, 12. lpp.), paredzētā sistēma – līdz 2002. gada 23. jūlijam – un tā, ko pēc šā datuma paredz Regula Nr. 1407/2002, kas būtu situācija, kura uzņēmumiem varētu radīt sarežģījumus.

69      Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka ir joprojām kompetenta konstatēt EOTK līguma 65. panta pārkāpumus ar nosacījumu, ka tiem nav iestājies noilgums.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

 Ievada apsvērumi

70      Vispirms ir jāatgādina, ka Kopienu līgumi ir ieviesuši jaunu tiesisko kārtību, kurai par labu valstis ierobežo savas suverēnās tiesības arvien vairākās jomās un kuru subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi (iepriekš 55. punktā minētais Tiesas atzinums 1/91, 21. punkts).

71      Šās Kopienu tiesiskās kārtības ietvaros iestādēm ir tikai piešķirtās pilnvaras (Tiesas 2001. gada 6. decembra atzinums 2/00, Recueil, I‑9713. lpp., 5. punkts; Tiesas 2001. gada 13. decembra spriedums lietā C‑93/00 Parlaments/Padome, Recueil, I‑10119. lpp., 39. punkts). Šā iemesla dēļ Kopienu aktu preambulās ir minēts juridiskais pamats, kas pilnvaro attiecīgo iestādi rīkoties attiecīgajā jomā. Atbilstoša juridiskā pamata izvēlei ir konstitucionālas dabas nozīme (iepriekš minētais Tiesas atzinums 2/00, 5. punkts).

72      Šajā gadījumā apstrīdētajā lēmumā, kas tika pieņemts brīdī, kad EOTK līgums vairs nebija spēkā, ir konstatēts EOTK 65. panta 1. punkta pārkāpums un uzlikts naudas sods uzņēmumiem, kas, kā apgalvots, esot pārkāpuši šo tiesību normu. Ņemot vērā šā pamata ietvaros izvirzītos argumentus, vispirms ir jānosaka juridiskais pamats, uz kuru ir balstīts apstrīdētais lēmums. Otrkārt, ir jāizvērtē, vai brīdī, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, izmantotais juridiskais pamats piešķīra Komisijai kompetenci konstatēt un uzlikt sodu par EOTK 65. panta 1. punkta pārkāpumu.

 Par juridisko pamatu, uz ko ir balstīts apstrīdētais lēmums

73      Ir jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma preambulā ir atsauce tikai uz EOTK līguma tiesību normām, proti, EOTK līguma 65., 47. un 36. pantu.

74      Ir jāatgādina, pirmkārt, ka EOTK līguma 47. pants pilnvaro Komisiju ievākt informāciju, kas vajadzīga, lai izpildītu savu uzdevumu un veiktu pārbaudes, un, otrkārt, ka EOTK līguma 36. pants liek Komisijai uzklausīt attiecīgos lietas dalībniekus pirms finansiālu sodu uzlikšanas vai progresīvā naudas soda noteikšanas. Tādējādi atsauces uz šīm tiesību normām apstrīdētā lēmuma preambulā attiecas uz procesuālajiem aktiem, kas pieņemti pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

75      Attiecībā uz EOTK līguma 65. pantu ir jāatzīmē, ka tas ne tikai ietver materiālu tiesību normu, kas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām aizliedz noteiktas pret konkurenci vērstas rīcības (1. punkts), bet tas arī ir juridiskais pamats Komisijas rīcībai. Proti, EOTK līguma 65. panta 4. punkts pilnvaro Komisiju konstatēt EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu. Turklāt EOTK līguma 65. panta 5. punkts pilnvaro Komisiju uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, kas ir pārkāpuši EOTK līguma 65. panta 1. punktu.

76      Ņemot vērā preambulā minētās tiesību normas, ir jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma, kurā konstatēts EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpums un uzlikts naudas sods uzņēmumiem, kuri, kā apgalvots, esot pārkāpuši šo tiesību normu, juridiskais pamats ir EOTK līguma 65. panta 4. punkts – pārkāpuma konstatēšanai – un EOTK līguma 65. panta 5. punkts – naudas soda uzlikšanai. Turklāt tiesas sēdē Komisija atzina, ka atsauce apstrīdētā lēmuma preambulā uz EOTK līguma 65. pantu attiecas uz šās tiesību normas 4. un 5. punktu.

77      Tomēr tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats ir atrodams arī Regulā Nr. 17.

78      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 17, ko laika gaitā atcēla 43. pants Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma [81.] un [82.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 3. pants piešķir Komisijai kompetenci konstatēt EKL 81. un 82. panta pārkāpumus, un 15. panta 2. punkts – šai iestādei piešķir kompetenci uzlikt naudas sodu uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, kas piedalījušās šādos pārkāpumos.

79      Ir jāatzīst, ka nedz apstrīdētā lēmuma preambulā, nedz pamatojumā nav atsauces uz juridisko pamatu, ko veido Regulas Nr. 17 3. pants vai 15. panta 2. punkts. Vienīgā atsauce uz Regulas Nr. 17 vai 15. panta 2. punktu, ko ietver apstrīdētā lēmuma preambulas 335. un 343. apsvērums, attiecas uz diskusiju par lex mitior, lai šajā gadījumā pamatotu EOTK līguma 65. panta 5. punkta, nevis Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta piemērošanu.

80      Tiesas sēdē Komisija vispirms kvalificēja to, ka apstrīdētā lēmuma preambulā netika ietverta atsauce uz Regulu Nr. 17, kā kļūdu pēc būtības, tad kā formālu kļūdu vai arī kā rakstības kļūdu. Pēc tam tā skaidroja, ka apstrīdētais lēmums ir lasāms, ņemot vērā 2002. gada 12. augusta otro paziņojumu par iebildumiem, ko tā balstīja uz Regulu Nr. 17. Visbeidzot, atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, Komisija norādīja apstrīdētā lēmuma daļas, kas, pēc tās domām, pierāda, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu. Runa ir, pirmkārt, par Padomdevēju komitejas minēšanu preambulā un, otrkārt, par apstrīdētā lēmuma preambulas 335., 342., 343., 345., 346., 348.–350., 352. un 353. apsvērumu.

81      Tādējādi ir jāizvērtē, vai šā sprieduma iepriekšējā punktā norādītie elementi no juridiskā viedokļa pietiekami pierāda, ka Komisija apstrīdēto lēmumu ir balstījusi arī uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu, kaut arī apstrīdētajā lēmumā šajā sakarā nav skaidras atsauces.

82      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka pēc tam, kad Komisija tika uzklausīta šajā sakarā tiesas sēdē, tā atzina, ka apgalvojumi, kas ietverti dažādos šā sprieduma 80. punktā minētajos apsvērumos, attiecas uz piemērojamām materiālajām tiesībām (preambulas 335., 342. un 343. apsvērums) vai procesuālajām tiesībām (preambulas 352. un 353. apsvērums) un neattiecas konkrēti uz Komisijas kompetenci konstatēt un uzlikt sankcijas par EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu pēc EOTK līguma darbības beigām. Vēl tā atzina, ka preambulas 345. un 346. apsvērums tikai atkārto argumentus, ko prasītājas izvirzīja administratīvā procesa laikā.

83      Otrkārt, saistībā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 348. un 349. apsvērumu ir jāatzīst, ka tajos ir vispārīgas atsauces uz lex specialis, Apvienošanās līgumu un EKL 305. pantu, bet nav nevienas norādes uz to, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu.

84      Treškārt, preambulā esošā atsauce uz Padomdevēju komiteju ir atsauce uz procesa etapu, ko paredz Regulas Nr. 17 10. panta 3. punkts, un tādējādi apstiprina to, ka Komisija pēc EOTK līguma darbības beigām ir piemērojusi Regulas Nr. 17 procesuālos noteikumus, kaut arī šajā pašā preambulā esošās atsauces uz EOTK līguma 36. un 47. pantu apstiprina, ka, pirms EOTK līguma darbības beigām tika piemēroti EOTK līguma procesuālie noteikumi.

85      Tomēr atsauce uz Padomdevēju komiteju nekādi nenorāda, ka Komisija šajā gadījumā savu kompetenci ir pamatojusi arī ar Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu. Proti, vienīgā preambulā esošā norāde, kas attiecas uz juridisko pamatu, ko izmantojusi Komisija, lai konstatētu un uzliktu sankcijas par attiecīgajiem pārkāpumiem, ir EOTK līguma 65. pants. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Komisija tiesas sēdē atzina, ka preambulas atsauce uz EOTK līguma 65. pantu attiecas uz tā 4. punktu pārkāpuma konstatēšanai un uz tā 5. punktu naudas soda uzlikšanai.

86      Ceturtkārt, Komisija tiesas sēdē īpaši uzsvēra preambulas 350. apsvēruma pirmo teikumu, kas netieši, bet skaidri pierāda, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu.

87      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 350. apsvērums ir formulēts šādi:

“Ir tomēr jāprecizē lex specialis darbības beigu sekas, ciktāl tās attiecas uz tiesību normām, kuras ļauj Komisijai uzlikt sankcijas. Šādā gadījumā ir pamatota notikumu laikā spēkā esošo materiālo tiesību piemērošana, bet ir jāturpina piemērot kopš tā laika pieņemtie procesuālie noteikumi.”

88      Vispirms ir jāatzīst, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 350. apsvērums attiecas tikai uz Komisijas kompetenci uzlikt naudas sodus. Proti, preambulas 350. apsvēruma pirmais teikums atsaucas tikai uz “tiesību normām, kuras ļauj Komisijai uzlikt sankcijas”. Minētā apsvēruma otrais teikums, kam vajadzētu vairāk izskaidrot Komisijas kompetenci, ņemot vērā lex specialis darbības beigas, neprecizē, kas ir “tiesību normas, kuras ļauj Komisijai uzlikt sankcijas”. Tajā ir minētas vienīgi piemērojamās materiālās tiesības un procesuālie noteikumi un netiek skarts jautājums par Komisijas kompetenci “uzlikt sankcijas”.

89      Tādējādi apstrīdētā lēmuma preambulas 350. apsvērumā nav precizēts, kuras ir “tiesību normas, kuras ļauj Komisijai uzlikt sankcijas”. Ja preambulas 350. apsvēruma pirmo teikumu lasa atsevišķi, varētu uzskatīt, ka atsauce ir uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu vai EOTK līguma 65. panta 5. punktu.

90      Tomēr, ja apstrīdētā lēmuma preambulas 350. apsvērumu lasa kopā ar apstrīdētā lēmuma 8. nodaļu, kas attiecas uz naudas sodu uzlikšanu un kuras nosaukums ir “EOTK līguma 65. panta 5. punkta piemērojamība”, var skaidri redzēt, ka šajā gadījumā Komisija savu kompetenci uzlikt naudas sodu ir pamatojusi ar EOTK līguma 65. panta 5. punktu. Tādējādi preambulas 515. apsvērums atgādina, ka “saskaņā ar EOTK līguma 65. panta 5. punktu Komisija var uzlikt naudas sodu [attiecīgajiem] uzņēmumiem”.

91      Turklāt no apstrīdētā lēmuma 515.–518. apsvēruma tikpat skaidri izriet, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots tikai uz EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punktu. Proti, 4. punkts ir burtiski citēts 516. apsvērumā, lai izskaidrotu, ka Komisija ir kompetenta konstatēt pārkāpumu, ko ir izdarījusi uzņēmumu apvienība Federacciai, bet, ka saskaņā ar EOTK līguma 65. panta 5. punktu Komisijai nav kompetences tai uzlikt naudas sodu. EOTK līguma 65. panta 5. punkts Komisijai piešķir kompetenci naudas sodu uzlikšanā tikai uzņēmumiem, nevis uzņēmumu apvienībām. Ja, kā apgalvo Komisija, apstrīdētais lēmums būtu balstīts uz Regulu Nr. 17, šādam juridiskajam vērtējumam nebūtu nozīmes. Proti, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts nekādi nenodala uzņēmumus un uzņēmumu apvienības attiecībā uz Komisijas kompetenci uzlikt naudas sodus.

92      Tāpat apstrīdētā lēmuma 7. nodaļā ar nosaukumu “EOTK līguma 65. panta 2. punkta nepiemērojamība” ir cita norāde par to, ka Komisija ir balstījusi apstrīdēto lēmumu uz EOTK līguma 65. pantu, nevis uz Regulas Nr. 17 noteikumiem. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 514. apsvērumā Komisija izvērtēja jautājumu par to, vai tā saskaņā ar EOTK līguma 65. panta 2. punktu varēja atļaut aizliegto vienošanos, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums. Tomēr Komisija nekur nav atsaukusies uz Regulas Nr. 17 9. panta 1. punktu, kas tai piešķir kompetenci piešķirt atkāpes, bet pamatoja savu kompetenci tikai ar EOTK līguma 65. panta 2. punktu.

93      Piektkārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma lasīšanu, ņemot vērā 2002. gada 12. augusta otro paziņojumu par iebildumiem, ir jāatzīst, ka Komisija tajā apstiprina, ka ir uzsākusi jaunu procedūru, pamatojoties uz Regulu Nr. 17, un turklāt skaidri atsaucas uz minētās regulas 3. pantu (Papildu paziņojums par iebildumiem, 2. punkts).

94      Tomēr ar to nepietiek, lai konstatētu, ka apstrīdētā lēmuma juridiskais pamats ir Regulas Nr. 17 3. pants un 15. panta 2. punkts. Tieši otrādi, ir jāuzskata, ka atsauces uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu neesamība apstrīdētā lēmuma preambulā, kā arī jebkādas atsauces uz minētajām tiesību normām neesamība apstrīdētā lēmuma pamatojumā visdrīzāk radās Komisijas apzinātas izvēles dēļ. Proti, šā gadījuma apstākļos nevar pieņemt, ka Komisija, ar prasītājām uzsākot sarunas par Regulas Nr. 17 strīdīgo izmantošanu kā juridisko pamatu, nosūtot papildu paziņojumu par iebildumiem, būtu vienkārši aizmirsusi minēt šo juridisko pamatu apstrīdētajā lēmumā.

95      Sestkārt, šādu apstrīdētā lēmuma lasīšanu stiprina tas, ka šajās lietās četras no septiņām prasītājām, proti, prasītājas lietās T‑27/03, T‑46/03, T‑58/03 un T‑80/03, ir skaidri balstījušas savus prasības pieteikumus uz pieņēmumu, ka apstrīdētais lēmums bija balstīts uz EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punktu. Tikai divas prasītājas, proti, prasītājas lietās T‑97/03 un T‑98/03, balstīja savus argumentus uz konstatējumu, ka apstrīdētais lēmums bija balstīts uz Regulu Nr. 17, uzskatot, ka tā nepiešķir Komisijai nekādu kompetenci šajā sakarā. Visbeidzot, prasītāja lietā T‑79/03 neizsakās skaidri par juridisko pamatu un izvērtē abas iespējas, proti, iespēju, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punktu, un to, ka tas ir balstīts uz Regulu Nr. 17, un secina, ka Komisijai jebkurā gadījumā nav kompetences.

96      Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka savos aizstāvības rakstos lietās, kurās prasītājas savos prasības pieteikumos uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums bija balstīts uz EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punktu, Komisija nekad nav apgalvojusi, ka šo prasītāju argumenti ir balstīti uz kļūdainu pieņēmumu. Nevienā aizstāvības rakstā, ne arī atbildēs uz repliku, kas iesniegtas šajās prāvās, nav skaidras atsauces uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu kā uz apstrīdētā lēmuma juridisko pamatu. Vienīgās atsauces uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu Komisijas rakstos attiecās uz diskusiju par lex mitior, lai šajā gadījumā pamatotu EOTK līguma 65. panta 5. punkta, nevis Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta piemērošanu.

97      Tādējādi prasītāja lietā T‑27/03, iepazīstoties ar iebildumu rakstu, savas replikas 5. punktā apgalvo:

“Tādējādi šķiet, ka Komisija ir galīgi apstiprinājusi: i) ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts ar vienīgo juridisko pamatu – EOTK līguma 65. pantu, ii) ka naudas sodi tika uzlikti saskaņā ar šo vienīgo tiesību normu. Viss pārējais, visi citi argumenti, ko izvirzījusi Komisija attiecībā uz Kopienu tiesiskās kārtības vienotību, par kritērijiem, kas piemērojami attiecībā uz tiesību aktu nepārtrauktību laikā, izrādās, ir akadēmiski, vispārīgi un nebūtiski apsvērumi, uz kuriem nav vērts atbildēt, lai nepārbaudītu Pirmās instances tiesas pacietību.”

98      Turklāt lietā T‑79/03, kurā prasītāja nav skaidri izteikusies par juridisko pamatu, uz kuru ir balstīts apstrīdētais lēmums, Komisija nekādi nav paskaidrojusi sarunas šajā sakarā.

99      Tādējādi aizstāvības raksta lietā T‑79/03 58. punktā Komisija apstiprina: “Prasītājas spriešanas sākumpunkts nav pareizs: pēc tās domām, Komisija bija izmantojusi Regulas Nr. 17 procesuālos noteikumus, lai uzliktu naudas sodu EOTK līguma 65. panta izpratnē. [..] Ir [..] jāatzīmē, ka naudas sods netika uzlikts, pamatojoties uz Regulu Nr. 17, bet, kā ir skaidri norādīts lēmumā, – saskaņā ar EOTK līguma 65. panta 5. punktu.” Lapaspuses zemsvītras piezīmē tā piebilst, ka “pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no lēmuma 5. nodaļas (preambulas 335. un [turpmākie] apsvērumi) skaidri izriet, ka Komisija piemēro Regulu Nr. 17”. Savas replikas 33. punktā prasītāja lietā T‑79/03 sašutusi apgalvo:

“[..] Komisija no jauna un – šoreiz – dažās rindiņās apgalvo pretējo, kas pierāda to, cik grūti ir atbalstīt juridiski nekonkrētu pieņēmumu. Tā aizstāvības raksta 58. punkta [..] beigās apgalvo, ka naudas sods nav ticis uzlikts, pamatojoties uz Regulu Nr. 17, bet turpmāk zemsvītras piezīmē piebilst, ka no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka tā ir piemērojusi Regulu Nr. 17.”

100    Tikai tiesas sēdē un vienīgi atbildēs uz Pirmās instances tiesas jautājumiem Komisija pirmo reizi skaidri norāda, ka, pēc tās domām, apstrīdētais lēmums bija balstīts uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu.

101    Šādos apstākļos, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, kā arī to, ka apstrīdētajā lēmumā ir skaidri minētas atšķirīgas atsauces uz juridisko bāzi, ko veido EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punkts (apstrīdētā lēmuma preambula un tās 515.–518. apsvērums), un to, ka pilnībā nav atsauces uz Regulas Nr. 17 3. pantu un 15. panta 2. punktu kā uz juridisko pamatu, ir jāatzīst, ka apstrīdētais lēmums ir ticis balstīts tikai uz EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punktu.

 Par Komisijas kompetenci konstatēt un sodīt par EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu pēc EOTK līguma darbības beigām

–       Par EOTK un EK līgumu attiecībām

102    Ir jāatgādina, ka EOTK līguma piemērošanas joma tika norobežota pēc būtības. Proti, EOTK līgums attiecās tikai uz divām precēm, tas ir, oglēm un tēraudu, kas noteikts EOTK līguma 81. pantā un I pielikumā. Tā kā EEK līgums (kas kļuva par EK līgumu) ir formulēts vispārīgi un attiecas uz visām ekonomikas nozarēm, un tādējādi principā – arī uz precēm, uz kurām attiecās EOTK līgums (šajā sakarā skat. iepriekš 57. punktā minēto atzinumu 1/94, 27. punkts), EK līguma autori ietvēra šajā līgumā tiesību normu, lai novērstu EK līguma tiesību normu pārākumu pār EOTK līguma tiesību normām.

103    Tādējādi EKL 305. panta 1. punkts precizē:

“[EK] līgums neietekmē [EOTK] līgumu jo īpaši attiecībā uz dalībvalstu tiesībām un pienākumiem, minētās Kopienas iestāžu pilnvarām un [EOTK] līgumā ietvertos noteikumus par ogļu un tērauda kopējā tirgus darbību.”

104    No tā izriet, ka attiecībā uz kopējā tirgus darbību EOTK līguma noteikumi un visas tiesību normas, kas pieņemtas šā līguma piemērošanai, paliek spēkā, kaut arī EK līgums stājās spēkā (iepriekš 57. punktā minētais Tiesas spriedums lietā Gerlach, 9. punkts, un 2002. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I‑7869. lpp., 100. punkts).

105    Tomēr, tā kā jautājumi nerod atbildes EOTK līguma tiesību normās vai uz tā pamata pieņemtajos noteikumos, EK līgums un tā piemērošanai pieņemtās tiesību normas pat pēc EOTK līguma darbības beigām varētu tikt piemērotas precēm, uz kurām attiecās EOTK līgums (Tiesas 1987. gada 15. decembra spriedums lietā 328/85 Deutsche Babcock, Recueil, 5119. lpp., 10. punkts, un iepriekš 104. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, 100. punkts; iepriekš 57. punktā minētais atzinums 1/94, 27. punkts).

106    Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar EOTK līguma 97. pantu EOTK līguma darbība beidzās 2002. gada 23. jūlijā. Tā kā EK līgumam ir vispārīga piemērojamība, nozares, uz kurām iepriekš attiecās EOTK līgums, sākot ar 2002. gada 24. jūliju, ietilpst EK līguma piemērošanas jomā.

–       Par jautājumu, vai EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punkts piešķir Komisijai kompetenci pieņemt apstrīdēto lēmumu

107    Apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2002. gada 17. decembrī, pamatojoties uz EOTK līguma 65. panta 4. punktu, ciktāl tas attiecas uz EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpuma konstatēšanu, un uz EOTK līguma 65. panta 5. punktu – attiecībā uz naudas sodu uzlikšanu uzņēmumiem, kas esot piedalījušies EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumā.

108    Saistībā ar Komisijas kompetenci pieņemt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punktu, pēc EOTK līguma darbības beigām Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 348. apsvērumā skaidro, ka “EK līgums un EOTK līgums pieder pie vienas un tās pašas tiesiskās kārtības – Kopienu tiesiskās kārtības, kurā EOTK līgums līdz 2002. gada 23. jūlijam bija lex specialis”. Apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā tā atsaucas uz EKL 305. panta 1. punktu un vienotu organizatorisko sistēmu (Apvienošanās līgums un LES 3. pants). Lai uzsvērtu Kopienu tiesiskās kārtības vienotību, Komisija savos rakstos atgādina, ka Kopienu tiesa ir interpretējusi EOTK un EAEK līgumu noteikumus, atsaucoties uz EK līguma tiesību normām, pamatojoties uz kopējiem principiem, kuriem atbilst visi Kopienu līgumi (iepriekš 55. punktā minētais spriedums lietā Busseni, 16. un 21. punkts).

109    Beidzoties EOTK līguma darbībai, konkurences jomā pāreja no sistēmas, uz kuru attiecās EOTK līgums, uz sistēmu, uz kuru attiecas EK līgums, notiek automātiski, pamatojoties uz principu, ka vienas tiesiskās kārtības ietvaros noteikumiem ir jābūt nepārtrauktiem laikā (iepriekš 60. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Salumi, 9. punkts; iepriekš 60. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, 22. punkts, un iepriekš 60. punktā minētais spriedums lietā De Haan, 13. punkts). Apstrīdētā lēmuma preambulas 331. apsvērumā, kurā ir atsauce uz 2002. gada 18. jūnija paziņojuma 31. punktu, Komisija skaidro, ka “piemērojamās materiālās tiesības” ir “tās, kas ir spēkā brīdī, kad notikusi rīcība, kas veido pārkāpumu”, un ka “procesuālajā ziņā tiesības, kas ir piemērojamas pēc EOTK līguma darbības beigām, [ir] EK tiesības”. Apstrīdētā lēmuma preambulas 350. apsvērumā Komisija piebilst, ka “tādu materiālo tiesību aktu piemērošana, kas bija spēkā attiecīgo notikumu laikā, ir pamatota”, un apstrīdētā lēmuma preambulas 352. apsvērumā apstiprina, ka “piemērojamie procesuālie noteikumi ir tie, kas ir spēkā brīdī, kad ir piemērots attiecīgais līdzeklis”.

110    Tādējādi ir jāizvērtē, vai minētie fakti ļauj secināt, ka brīdī, kad ticis pieņemts apstrīdētais lēmums, EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punkts piešķīra Komisijai kompetenci pieņemt minēto lēmumu.

111    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 305. panta 1. punktu EOTK līgums ir lex specialis, kas ir atkāpe no lex generalis – EK līguma (ģenerāladvokāta van Gervena secinājumi iepriekš 57. punktā minētajam spriedumam lietā Banks, 8. punkts; iepriekš 57. punktā minētais spriedums lietā ESF Elbe-Stahlwerke Feralpi/Komisija, 102. punkts, un iepriekš 57. punktā minētais spriedums lietā Verband der freien Rohrwerke u.c./Komisija, 68. punkts).

112    Tā kā EOTK līgums ir lex specialis, beidzoties minētā līguma darbībai, lex generalis automātiski kļuva piemērojamas. Tādējādi apstrīdētā lēmuma preambulas 348. apsvērumā Komisija pamatoti atzina, ka, “sākot ar 2002. gada 24. jūliju, nozarēm, uz kurām iepriekš attiecās EOTK līgums, tā procesuālie noteikumi un no tā atvasinātie tiesību akti, ir piemērojamas normas, kas izriet no EK līguma”. Attiecībā uz konkurences jomu šis konstatējums netieši norāda, ka, sākot ar 2002. gada 24. jūliju, uzņēmumu un to apvienību rīcība, uz kuru iepriekš attiecās EOTK līgums, var ietilpt EKL 81. un 82. panta piemērojamības jomā.

113    Tomēr šis pamats nekādi neattiecas uz EKL 81. panta piemērošanu aizliegtajam nolīgumam melnās metalurģijas nozarē pēc EOTK līguma darbības beigām. Tas attiecas uz Komisijas kompetenci konstatēt un uzlikt sodu par EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu, pamatojoties uz EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punktu.

114    Tas, ka EOTK līgums ir lex specialis attiecībā uz EK līgumu, nekādi nepamato Komisijas pieņēmumu, saskaņā ar kuru Komisija joprojām ir kompetenta balstīt lēmumu uz lex specialis pēc tā darbības beigām. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka EKL 305. panta 1. punkts, no kura Kopienu tiesa ir secinājusi, ka EOTK līgums ir lex specialis attiecībā uz EK līgumu, vienkārši un tikai apstiprina EOTK līguma darbības beigas 2002. gada 23. jūlijā, ciktāl tas paredz, ka EK līguma noteikumi neskar EOTK līguma noteikumus un ka EOTK 97. pants skaidri paredz minētā līguma darbības beigas šajā datumā.

115    Tāpat Kopienu tiesiskās kārtības vienotais raksturs, uz ko atsaucas Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 349. apsvērumā un ko tā secina no vienotas organizatoriskās sistēmas un vajadzības konsekventi interpretēt tiesību normas, kas ietvertas dažādos Kopienu līgumos, nevar piešķirt Komisijai kompetenci konstatēt EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzlikt naudas sodu attiecīgajiem uzņēmumiem, pamatojoties uz EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punktu, pēc EOTK līguma darbības beigām. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka, kaut arī pastāv vienota organizatoriskā sistēma, ko ieviesa ar Apvienošanās līgumu, Kopienu apvienošanās nekad nav tikusi īstenota. Turklāt materiālo tiesību konsekventa interpretācija dažādos līgumos nekādi neietekmē kompetenci, ko dažādām iestādēm piešķir dažādie līgumi. Proti, katra līguma ietvaros iestādes ir kompetentas īstenot tikai tās pilnvaras, ko tām ir piešķīris šis līgums (šajā sakarā skat. Tiesas 2005. gada 13. septembra spriedumu lietā C‑176/03 Komisija/Padome, Krājums, I‑7879. lpp., 38.–53. punkts).

116    Attiecībā uz argumentu par principiem, kas reglamentē noteikumu nepārtrauktību laikā, no judikatūras izriet, ka, lai nodrošinātu tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principu ievērošanu, Kopienu materiālo tiesību noteikumi ir jāinterpretē kā tādi, kas būtībā neattiecas uz situācijām, kas radušās pirms to stāšanās spēkā, kaut arī procesuālie noteikumi ir tieši piemērojami (iepriekš 60. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Salumi, 9. punkts; iepriekš 60. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, 22. punkts, un iepriekš 60. punktā minētais spriedums lietā De Haan, 13. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 19. februāra spriedums lietā T‑42/96 Eyckeler & Malt/Komisija, Recueil, II‑401. lpp., 55. punkts, un 2004. gada 28. janvāra spriedums lietā T‑180/01 Euroagri/Komisija, Recueil, II‑369. lpp., 36. punkts).

117    Tomēr ir jāatzīmē, ka jautājums par iestādes kompetenci ir priekšnosacījums jautājumam par to, kādi materiālie un procesuālie noteikumi ir piemērojami. Pēc tam, kad, pirmkārt, noteikts, ka iestāde ir kompetenta pieņemt aktu, pamatojoties uz konkrētu Līguma vai atvasināto tiesību normu, otrkārt, piemērojamie materiālie un procesuālie noteikumi ir jānosaka saskaņā ar principiem, kas reglamentē noteikumu nepārtrauktību laikā.

118    Šajā sakarā ir jāuzsver, ka tiesību normai, kas ir akta juridiskais pamats un kas pilnvaro Kopienu iestādi pieņemt attiecīgo aktu, ir jābūt spēkā šā akta pieņemšanas brīdī (Tiesas 2000. gada 4. aprīļa spriedums lietā C‑269/97 Komisija/Padome, Recueil, I‑2257. lpp., 45. punkts; šajā sakarā skat. arī Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. septembra spriedumu lietā T‑310/00 MCI/Komisija, Krājums, II‑3253. lpp., 78.–114. punkts). Turpretī principu, kas reglamentē noteikumu nepārtrauktību laikā, dēļ var būt piemērojamas materiālās tiesību normas, kas vairs nav spēkā brīdī, kad Kopienu iestāde pieņem aktu.

119    Apstrīdētā lēmuma preambulas 331. un 350.–352. apsvērumā atsaucoties uz principiem, kas reglamentē noteikumu nepārtrauktību laikā, lai pamatotu savu kompetenci pieņemt apstrīdēto lēmumu, Komisija sajauca materiālās tiesību normas, kas attiecas uz uzņēmumiem, proti, EOTK līguma 65. panta 1. punktu, un juridisko pamatu Komisijas rīcībai, proti, EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punktu. Tā automātiski secināja no piemērojamām materiālajām tiesību normām, ka tai ir kompetence balstīt lēmumu uz tiesību normu, kas pa to laiku ir zaudējusi spēku. Tādējādi attiecībā uz Komisijas kompetenci, piemērojamām materiālajām un procesuālajām tiesībām Komisija tiesas sēdē vēlreiz paziņoja, ka “pirmie divi [..] ir praktiski tādi paši” un vēl ka “kompetences piešķiršana ir cieši saistīta ar [piemērojamām] materiālajām tiesībām”.

120    Tomēr, tā kā, pirmkārt, no judikatūras, kas iepriekš minēta šā sprieduma 118. punktā, izriet, ka tiesību normai, kas veido akta juridisko pamatu, ir jābūt spēkā šā akta pieņemšanas brīdī, un, otrkārt, saskaņā ar EOTK līguma 97. pantu EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punkts zaudēja spēku 2002. gada 23. jūlijā, Komisija vairs nevarēja smelties kompetenci no minētajām tiesību normām, kas nebija spēkā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, lai konstatētu EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu un uzliktu naudas sodu uzņēmumiem, kas piedalījās minētajā pārkāpumā.

121    Visbeidzot, attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Tiesa pati ir piemērojusi EOTK līguma 65. pantu pēc tam, kad tas bija zaudējis spēku, ir jāatzīmē, ka spriedumos, ko minēja Komisija (iepriekš minēti šā sprieduma 62. punktā), Kopienu tiesa veica likumības kontroli pār aktiem, ko Komisija bija pieņēmusi, pamatojoties uz EOTK līgumu, brīdī, kad šis līgums vēl bija spēkā. Līdz ar to šie spriedumi neatbalsta Komisijas argumentu, atbilstoši kuram tā joprojām bija kompetenta pieņemt lēmumu, pamatojoties uz EOTK līguma noteikumu, pēc minētā līguma darbības beigām.

122    No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina un ka apstrīdētais lēmums nav likumīgs. Tomēr apstrīdētā lēmuma nelikumība šajā ziņā nav tik acīmredzami liela, lai būtu apmierināmi prasījumi lietā T‑27/03 un T‑80/03 – atzīt, ka apstrīdētais lēmums nepastāv (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑137/92 P Komisija/BASF u.c., Recueil, I‑2555. lpp., 52. punkts).

123    Tādējādi apstrīdētais lēmums attiecībā uz prasītājām ir jāatceļ.

 Par tiesāšanās izdevumiem

124    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā atbildētājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai saskaņā ar prasītāju prasījumiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību lietās T‑46/03 un T‑79/03.

125    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      atcelt Komisijas 2002. gada 17. decembra Lēmumu C (2002) 5087, galīgā redakcija, par EOTK līguma 65. panta piemērošanas procedūru (COMP/37.956 – Betona stiegras) attiecībā uz SP SpA, Leali SpA, Acciaierie e Ferriere Leali Luigi SpA, Industrie Riunite Odolesi SpA (IRO), Lucchini SpA, Ferriera Valsabbia SpA, Valsabbia Investimenti SpA un Alfa Acciai SpA;

2)      Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, kā arī atlīdzina tos, kas radušies SP, Leali, Acciaierie e Ferriere Leali Luigi, IRO, Lucchini, Ferriera Valsabbia, Valsabbia Investimenti un Alfa Acciai, ieskaitot tos, kas attiecas uz pagaidu noregulējuma tiesvedību lietās T‑46/03 un T‑79/03;

3)      Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Vilaras Martins Ribeiro Dehousse

Šváby       Jürimäe

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 25. oktobrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

E. Coulon       M. Vilaras

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normas

EOTK līguma noteikumi

Komisijas paziņojums par noteiktiem to konkurences lietu izskatīšanas aspektiem, kuras rodas EOTK līguma darbības beigšanās dēļ

Administratīvais process

Apstrīdētais lēmums

Process

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Ievada apsvērumi

Par juridisko pamatu, uz ko ir balstīts apstrīdētais lēmums

Par Komisijas kompetenci konstatēt un sodīt par EOTK līguma 65. panta 1. punkta pārkāpumu pēc EOTK līguma darbības beigām

– Par EOTK un EK līgumu attiecībām

– Par jautājumu, vai EOTK līguma 65. panta 4. un 5. punkts piešķir Komisijai kompetenci pieņemt apstrīdēto lēmumu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.