Lieta C‑442/16

Florea Gusa

pret

Minister for Social Protection u.c.

(Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2004/38/CE – Persona, kura ir izbeigusi darbību kā pašnodarbināta persona – Pašnodarbinātas personas statusa saglabāšana – Uzturēšanās tiesības – Dalībvalsts tiesību akti, ar ko nosaka, ka darba meklētāja pabalstu var piešķirt vienīgi personām, kurām ir uzturēšanās tiesības šīs dalībvalsts teritorijā

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2017. gada 20. decembra spriedums

Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38/EK – Uzturēšanās, kas pārsniedz trīs mēnešus – Darbinieki un pašnodarbinātas personas – Dalībvalsts pilsonis, kurš iepriekš četrus gadus ir strādājis kā pašnodarbināta persona citā dalībvalstī, un ir izbeidz šo darbību minētajā dalībvalstī darba trūkuma dēļ – Pašnodarbinātas personas statusa saglabāšana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 7. panta 3. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pašnodarbinātas personas statusu šīs direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē saglabā dalībvalsts pilsonis, kurš ir likumīgi uzturējies un strādājis kā pašnodarbināta persona kādā citā dalībvalstī aptuveni četrus gadus un pēc tam ir izbeidzis šo darbību no savas gribas neatkarīgu apstākļu izraisīta darba trūkuma dēļ – kas ir pienācīgi konstatēts – un ir reģistrējies kā darba meklētājs šīs dalībvalsts kompetentajā nodarbinātības dienestā.

Pirmkārt, no Direktīvas 2004/38 preambulas 3. un 4. apsvēruma izriet, ka nolūkā veicināt visu Savienības pilsoņu pamattiesības un individuālās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā kā arī palīdzēt šīs tiesības īstenot tiek izstrādāts vienots tiesību akts, ar kuru kodificē un groza agrākos tiesību instrumentus, un tā mērķis ir novērst uz atsevišķām nozarēm vērsto un fragmentāro pieeju attiecībā uz brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesībām, kas pirms šīs direktīvas bija raksturīgi Savienības tiesību aktiem, kuros tika nošķirti darba ņēmēji no pašnodarbinātām personām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 19. jūnijs, Saint Prix, C 507/12, EU:C:2014:2007, 25. punkts).

Ja minētās direktīvas 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu interpretētu tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz personām, kuras ilgāk nekā vienu gadu ir bijušas darba ņēmēji, un neattiecas uz tiem, kas tikpat ilgi ir bijuši pašnodarbinātas personas, tad šāda interpretācija būtu pretrunā šim mērķim.

Otrkārt, šāda interpretācija radītu nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret šo divu kategoriju personām, ņemot vērā, ka šīs normas mērķis, nosakot darba ņēmēja statusa saglabāšanu, ir nodrošināt uzturēšanās tiesības personām, kuras ir izbeigušas savu profesionālo darbību darba trūkuma dēļ, ko ir izraisījuši no viņu gribas neatkarīgi apstākļi.

Tāpat kā darba ņēmējs, kurš pretēji savai gribai var zaudēt algotu darbu, piemēram, atlaišanas rezultātā, pašnodarbināta persona var būt spiesta šādu darbību izbeigt. Šāda persona savas iespējamās neaizsargātības dēļ atrodas salīdzināmā situācijā ar darba ņēmēju, kurš ir atlaists no darba. Šādos apstākļos nav pamata tam, kāpēc minētā persona attiecībā uz uzturēšanās tiesību saglabāšanu nevar baudīt tādu pašu aizsardzību kā persona, kura vairs nav darba ņēmējs.

(skat. 40.–43. un 46. punktu un rezolutīvo daļu)