Language of document : ECLI:EU:F:2013:17

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)

2013. gada 21. februārī (*)

Civildienests – Reglamenta 34. panta 1. un 6. punkts – Prasības pieteikums, kas ir nosūtīts pa faksu noteiktajā termiņā – Cita advokāta pašrocīgs paraksts, kurš nav parakstījis pa pastu nosūtīto prasības pieteikuma oriģinālu – Prasības nokavējums – Acīmredzama nepieņemamība

Lieta F‑113/11

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,

Luigi Marcuccio, Eiropas Komisijas bijušais ierēdnis, ar dzīvesvietu Trikāzē (Itālija), ko pārstāv G. Cipressa, advokāts,

prasītājs,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Berardis‑Kayser un J. Baquero Cruz, pārstāvji, kuriem palīdz A. Dal Ferro, advokāts,

atbildētāja.

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Krepels [H. Kreppel], tiesneši E. Perillo [E. Perillo] (referents) un R. Barentss [R. Barents],

sekretāre V. Hakenberga [W. Hakenberg],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1        L. Marcuccio šo prasību cēla ar prasības pieteikumu, kas tiesas kancelejā ir saņemts pa pastu 2011. gada 31. oktobrī, tostarp lūdzot atcelt netiešo lēmumu, ar kuru Eiropas Komisija ir noraidījusi viņa lūgumu samaksāt neizmaksāto darba algu par 2010. gada augustu. Pirms prasības pieteikuma oriģināla iesniegšanas pa pastu 2011. gada 25. oktobrī pa faksu tika nosūtīts – un tai pašā dienā saņemts Civildienesta tiesas kancelejā – dokuments, kas tika norādīts kā oriģinālā pa pastu izsūtītā prasības pieteikuma kopija.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 91. pantā ir noteikts:

“[..]

2.      Apelāciju Eiropas Savienības tiesā var iesniegt [prasība, kas celta Eiropas Savienības Tiesā, ir pieņemama] tikai tad, ja:

–        iecēlējinstitūcija ir iepriekš iesniegusi tai sūdzību [iecēlējinstitūcijai iepriekš ir tikusi iesniegta sūdzība] atbilstīgi 90. panta 2. punktam tajā norādītajā termiņā un

–        sūdzība ir noraidīta ar tiešu vai netiešu lēmumu.

3.      Apelācija [prasība], kas noteikta 2. punktā, jāiesniedz trīs mēnešu laikā. Termiņu skaita:

–        no dienas, kurā ziņots par lēmumu, ko pieņem kā atbildi uz sūdzību;

–        no dienas, kad beidzas atbildei paredzētais termiņš, ja iesniedz apelāciju [prasību] par netiešu lēmumu par tādas sūdzības noraidīšanu, kas iesniegta saskaņā ar 90. panta 2. punktu; tomēr, ja sūdzību noraida ar tiešu lēmumu pēc tam, kad tā iepriekš noraidīta ar netiešu lēmumu, bet pirms beidzies apelācijas [prasības] iesniegšanai paredzētais termiņš, tad apelācijas [prasības] iesniegšanas termiņu sāk skaitīt no jauna.

[..]”

3        Civildienesta reglamenta 34. pantā par procesuālo dokumentu iesniegšanu ir noteikts:

“1.      Katra procesuālā dokumenta oriģinālu paraksta attiecīgā lietas dalībnieka pārstāvis.

[..]

6.      [..] dienu, kurā parakstītu procesuālā dokumenta oriģināla kopiju [..], saņem kancelejā ar jebkādu Civildienesta tiesai pieejamu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību, procesuālo termiņu ievērošanas nolūkos uzskata par dienu, kad dokumenti ir iesniegti kancelejā, ar nosacījumu, ka attiecīgā parakstītā procesuālā dokumenta oriģinālu [..] iesniedz kancelejā vēlākais desmit dienu laikā pēc oriģināla kopijas saņemšanas. [..]”

4        Reglamenta 100. pantā par procesuālo termiņu aprēķināšanu ir noteikts:

“1.      Termiņus, kas procesuālo darbību veikšanai ir noteikti Līgumos, Statūtos vai šajā Reglamentā, skaita šādi:

[..]

b) nedēļās, mēnešos vai gados izteikts termiņš beidzas termiņa pēdējās nedēļas, mēneša vai gada tās pašas nedēļas dienas, vai arī tā paša datuma, kad ir noticis notikums vai darbība, no kuras sāk skaitīt attiecīgo termiņu, beigās. Ja mēnešos vai gados izteikta termiņa pēdējā mēnesī nav tā datuma, kurā termiņam būtu jābeidzas, tad termiņš beidzas minētā mēneša pēdējās dienas beigās;

[..]

d) termiņos iekļauj oficiālas brīvdienas, svētdienas un sestdienas;

e) termiņu skaitīšanu neaptur Civildienesta tiesas oficiālajās brīvdienās.

2. Ja termiņa pēdējā diena ir sestdiena, svētdiena vai oficiāla brīvdiena, termiņa pēdējā diena ir nākamā darba diena.

Uz Civildienesta tiesu attiecas Tiesas sagatavotais oficiālo brīvdienu saraksts, kas ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

3. Procesuālos termiņus pagarina, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, par fiksētu desmit dienu termiņu.”

 Tiesvedības rašanās fakti

5        Prasītājs bija ierēdnis A 7 pakāpē Komisijas ģenerāldirekcijā “Attīstība”.

6        Ar 2005. gada 30. maija lēmumu iecēlējinstitūcijas nolēma pensionēt prasītāju no 2005. gada 31. maija, piemērojot Civildienesta noteikumu 53. pantu un viņam piešķirot invaliditātes pabalstu, kas noteikts atbilstoši Civildienesta noteikumu 78. panta trešajai daļai (turpmāk tekstā – “2005. gada 30. maija lēmums”).

7        Ar 2008. gada 4. novembra spriedumu lietā F‑41/06 Marcuccio/Komisija (turpmāk tekstā – “sākotnējais spriedums”) Civildienesta tiesa atcēla 2005. gada 30. maija lēmumu pamatojuma trūkuma dēļ, nepārbaudot pārējos pamatus un iebildumus, ko prasītājs norādīja savu prasījumu atcelt tiesību aktu pamatojumam.

8        2010. gada 30. augustā prasītājs saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktu iesniedza lūgumu (turpmāk tekstā – “2010. gada 30. augusta lūgums”), lai viņam tiktu izmaksāta neizmaksātā darba alga, uz kuru, viņaprāt, viņam bija tiesības par 2010. gada augustu atbilstoši sākotnējam spriedumam.

9        2011. gada 28. februāra vēstulē (turpmāk tekstā – “2011. gada 28. februāra vēstule”), kuru pēc prasītāja apgalvojuma viņš esot saņēmis 2011. gada 6. aprīlī, Komisija norādīja prasītājam, ka, tā kā 2005. gada 30. maija lēmums ir atcelts ar sākotnējo spriedumu pamatojuma trūkuma dēļ, nespriežot par to, vai viņš ir spējīgs veikt savus darba pienākumus, viņa eventuālā reintegrācija nozīmē, ka ir jāveic viņa veselības stāvokļa pārbaude atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 15. pantam. Šajos apstākļos Komisija norādīja, ka prasītāju nevar uzskatīt par esošu aktīvā dienestā no 2005. gada 30. maija.

10      Prasītājs 2011. gada 14. martā iesniedza sūdzību, kas Komisijā tika saņemta nākamajā dienā.

11      Ar 2011. gada 8. jūnija spriedumu lietā T‑20/09 P Komisija/Marcuccio Eiropas Savienības Vispārējā tiesa, kurā Komisija bija iesniegusi apelācijas sūdzību, atcēla sākotnējo spriedumu un nosūtīja lietu atpakaļ Civildienesta tiesai, kur tā tika reģistrēta ar numuru F‑41/06 RENV.

12      Ar 2012. gada 6. novembra spriedumu lietā F‑41/06 RENV Marcuccio/Komisija (par kuru Eiropas Savienības Vispārējā tiesā ir iesniegta apelācijas sūdzība, lieta T‑20/13 P) Civildienesta tiesa noraidīja prasītāja prasību lietā, kas bija pamatā sākotnējam spriedumam.

 Lietas dalībnieku prasījumi

13      Prasītāja prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atcelt lēmumu, ar kuru netieši tika noraidīts 2010. gada 30. augusta lūgums;

–        atzīt par nepastāvošu vai, pakārtoti, atcelt 2011. gada 28. februāra vēstuli;

–        atcelt lēmumu, ar ko netieši ir noraidīta 2011. gada 14. marta sūdzība;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14      Komisijas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepieņemamu un jebkurā gadījumā kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par Civildienesta tiesas lēmumu lemt, izdodot motivētu rīkojumu

15      Atbilstoši Reglamenta 76. pantam, ja prasība pilnībā vai daļēji ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami nepamatota, Civildienesta tiesa, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

16      Šajā lietā Civildienesta tiesa uzskata, ka lietas materiāli tai ir pietiekami skaidri, lai tā varētu pieņemt nolēmumu, un tādēļ atbilstoši Reglamenta 76. pantam tā nolemj lemt, izdodot motivētu rīkojumu, neveicot tālākas procesuālās darbības.

 Par pieņemamību

17      Sākumā jāatgādina, ka prasības iesniegšanas termiņi ir balstīti uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem, kas ir noteikti, lai nodrošinātu tiesisko situāciju skaidrību un drošību un novērstu jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu attieksmi tiesvedībā. Savienības tiesas pienākums ir pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai šie termiņi ir pienācīgi ievēroti (Tiesas 1973. gada 8. maija spriedums lietā 33/72 Gunnella/Komisija, 4. punkts; Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 29. novembra rīkojums lietā T‑345/11 ENISA/CEPD, 11. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Līdz ar to, nelemjot par Komisijas norādīto iebildi par nepieņemamību, ir jāpārbauda, vai šī prasība ir celta, ievērojot normas, kas nosaka procesuālo dokumentu iesniegšanas obligāto kārtību, kā arī, vai tā ir celta, ievērojot atbilstīgo prasības celšanas termiņu.

19      Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 19. panta trešās daļas un no 21. panta pirmās daļas izriet, ka prasītāja jāpārstāv personai, kas šajā nolūkā ir pilnvarota, un ka tādēļ Savienības tiesās likumīgi var vērsties tikai ar tādu prasības pieteikumu, kuru ir parakstījis šāds pārstāvis. Saskaņā ar šo Tiesas statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, šīs normas ir piemērojamas arī tiesvedībā Civildienesta tiesā. Taču nedz Tiesas statūtos, nedz Civildienesta tiesas Reglamentā nav paredzētas nekādas atkāpes vai izņēmumi no šī pienākuma (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 5. decembra rīkojumu lietā C‑174/96 P Lopes/Tiesa, 8. punkts un tajā minētā judikatūra).

20      Faktiski prasība par pašrocīgu prasītāja pārstāvja parakstu tiesiskās noteiktības aspektā nodrošina prasības pieteikuma autentiskumu un novērš risku, ka to patiesībā nav sagatavojis advokāts vai šai sakarā pilnvarotā persona. Šī pēdējā minētā kā tiesu sistēmai piederīga persona veic būtisku uzdevumu, kas tai ir uzticēts Tiesas statūtos un Reglamentā, sava uzdevuma izpildes rezultātā sniedzot prasītājam pieeju Civildienesta tiesai (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 23. maija spriedumu lietā T‑223/06 P Parlaments/Eistrup, 50. punkts). Šī prasība tādēļ ir uzskatāma par būtisku formas prasību, kas ir piemērojama šauri, no kā izriet, ka tās neievērošana ir pamats prasības atzīšanai par nepieņemamu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Parlaments/Eistrup, 51. un 52. punkts).

21      Turklāt tieši tādēļ, ka advokāta kā tiesu sistēmai piederīgas personas loma tiesvedībā ir fundamentāli svarīga, Reglamenta 34. panta 1. punktā ir prasīts, lai uz jebkura procesuālā akta oriģināla būtu lietas dalībnieka pārstāvja paraksts.

22      No tā izriet, ka, lai iesniegtu jebkāda procesuālā dokumenta oriģinālu noteiktajā termiņā, Reglamenta 34. pants attiecīgā lietas dalībnieka pārstāvim neatļauj vienu un to pašu dokumentu parakstīt divas reizes dažādi, pat ja abi paraksti ir autentiski, ar vienu parakstu – uz dokumenta, ko nosūta pa faksu Civildienesta tiesas kancelejai, un ar citu parakstu uz oriģināla, kuru nosūta pa pastu vai iesniedz personīgi Civildienesta tiesas kancelejā. Faktiski, lai gan lietas dalībnieka pārstāvis var atsaukties uz savām tiesībām, kas tam piešķirtas ar Reglamenta 34. panta 6. punktu, noteiktajā termiņā nosūtīt “parakstīta procesuālā dokumenta oriģināl[u] [..] ar jebkādu Civildienesta tiesai pieejamu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību”, šai iespējai ir piemērojams nosacījums, sine qua non, ka šī paša “attiecīgā parakstītā procesuālā dokumenta oriģinālu [..] iesniedz kancelejā vēlākais desmit dienu laikā pēc oriģināla kopijas saņemšanas”, īpašvārds “parakstīts” vīriešu dzimtē var attiekties tikai uz prasības pieteikuma oriģinālu un nevis uz prasības pieteikuma oriģināla kopiju.

23      Šajos apstākļos, ja izrādās, ka uz dokumenta oriģināla, kurš faktiski ir iesniegts kancelejā desmit dienu laikā pēc kopijas nosūtīšanas pa faksu Civildienesta tiesai, nav tāda paša paraksta kā tas, kurš parādās uz pa faksu nosūtītā dokumenta, jākonstatē, ka Civildienesta tiesas kancelejā ir iesniegti divi atšķirīgi procesuāli dokumenti, no kuriem uz katra ir izdarīts atsevišķs paraksts, pat ja katru no tiem ir parakstījusi viena un tā pati persona. Ja teksta nosūtīšana pa faksu neatbilst tiesiskās noteiktības prasībām, kas ir noteiktas Reglamenta 34. pantā, tad pa faksu saņemtā dokumenta nosūtīšanas datumu nevar ņemt vērā, nosakot, vai ir ievērots prasības celšanas termiņš (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 22. septembra spriedumu lietā C‑426/10 P Bell & Ross BV/ITSB, 37.–43. punkts).

24      Tāpat jāpiebilst, ka prasības celšanas termiņš ir noteikts Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā, no kura ar Reglamentu nevar noteikt atkāpi. Līdz ar to ir svarīgi, lai prasības oriģināls tiktu iesniegts vismaz šī termiņa beigās. No šāda viedokļa faksa nosūtīšana ir ne tikai dokumenta iesniegšanas veids, bet tas ļauj arī pierādīt, ka prasības oriģināls, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts ārpus termiņa, jau bija iesniegts prasības celšanas termiņā.

25      Šajā lietā jānorāda, ka dokuments, kurš tika iesniegts kā oriģinālā pa pastu nosūtītā prasības pieteikuma kopija, Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemts pa faksu 2011. gada 25. oktobrī. 2011. gada 31. oktobrī Civildienesta tiesas kancelejā pa pastu tika saņemts prasības pieteikuma oriģināls, kura teksts tomēr atšķīrās no tā, kas tika saņemts pa faksu 2011. gada 25. oktobrī, vismaz tik daudz, cik attiecās uz advokāta parakstu. Faktiski no dokumentu, kas tika saņemti pa faksu 2011. gada 25. oktobrī, pārbaudes izriet, ka prasītāja advokāta paraksts, pieņemot, ka tas ir pašrocīgi rakstīts, acīmredzami nebija tas pats, kurš figurē uz prasības pieteikuma oriģināla, ko Civildienesta tiesas kanceleja saņēma pa pastu 2011. gada 31. oktobrī. Šajos apstākļos jākonstatē, ka Civildienesta tiesas kancelejā pa faksu 2011. gada 25. oktobrī saņemtais dokuments, ko prasītājs norādīja kā 31. oktobrī pa pastu nosūtītā prasības pieteikuma oriģināla kopiju, nav oriģinālā prasības pieteikuma reprodukcija. No tā izriet, ka datumu, kurā Civildienesta tiesas kanceleja pa faksu saņēma dokumentu, nevar ņemt vērā, lai novērtētu to, vai ir ievērots Civildienesta noteikumu 91. panta 3. punktā paredzētais prasības celšanas termiņš.

26      Visbeidzot jānorāda, ka šī rīkojuma 22. un 23. punktā norādītie nosacījumi arī ir pārņemti 2008. gada 25. janvāra Praktiskajos norādījumos lietas dalībniekiem par tiesvedību Civildienesta tiesā, kas ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 69, 13. lpp.) un kas ir piemērojami prasības celšanas brīdī. It īpaši šo norādījumu 35. punktā ir precizēts:

“Ikviena procesuālā akta parakstīts oriģināls ir jānosūta bez kavēšanās, tūlīt pēc iepriekšējas elektroniskas nosūtīšanas, neveicot tajā pat vismazākos labojumus vai grozījumus, izņemot pārrakstīšanās kļūdu labojumus, kas tomēr ir jāuzskaita atsevišķā lapā, kura jānosūta kopā ar oriģinālu. Izņemot pēdējo minēto gadījumu, ja parakstītais oriģināls un iepriekš iesniegtā kopija atšķiras, saistībā ar procesuālā termiņa ievērošanu ņem vērā tikai parakstītā oriģināla iesniegšanas datumu.”

27      Taču šajā lietā prasītāja pārstāvis, neskatoties uz šiem norādījumiem, nevienā brīdī nav ziņojis Civildienesta tiesas kancelejai par grozījumu veikšanu vai par to, ka būtu iestājušies neparedzēti apstākļi, kas lika viņam no jauna parakstīt prasības pieteikuma oriģinālu.

28      Līdz ar to, lai izlemtu par šīs prasības pieņemamību, jāpārbauda, vai parakstītais prasības pieteikuma oriģināls ir iesniegts Civildienesta tiesas kancelejā prasības celšanas termiņā, kurš atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. pantam šajā lietā ir jāaprēķina no dienas, kurā sūdzība ir tikusi netieši noraidīta.

29      Taču prasītāja iesniegtā sūdzība, kas Komisijai nosūtīta pa faksu 2011. gada 15. martā, tika noraidīta ar netiešu lēmumu 2011. gada 15. jūlijā.

30      Prasības celšanas termiņš, kas ir trīs mēneši plus desmit dienas saistībā ar apsvērumiem par attālumu, jārēķina no 2011. gada 15. jūlija, un tas tātad beidzās 2011. gada 25. oktobrī.

31      Tā kā prasības pieteikuma oriģināls Civildienesta tiesas kancelejā tika saņemts 2011. gada 31. oktobrī, kas ir pēc prasības celšanas termiņa beigām, no tā izriet, ka šī prasība ir jāatzīst par novēlotu.

32      Līdz ar to prasība ir jāatzīst par acīmredzami nepieņemamu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

33      Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.

34      No iepriekš minētā pamatojuma izriet, ka prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt Komisija savos prasījumos ir skaidri lūgusi piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļos Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošana nav attaisnota, prasītājam ir jāsedz savi un jāatlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumi.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

izdod rīkojumu:

1)      prasību noraidīt kā acīmredzami nepieņemamu;

2)      L. Marcuccio sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Pasludināts Luksemburgā 2013. gada 21. februārī.

Sekretārs

 

       Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

 

      H. Kreppel


* Tiesvedības valoda – itāļu.