VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2020. gada 12. martā (*)
Valsts atbalsts – Atbalsts, ko Spānija sniegusi atsevišķiem profesionālā futbola klubiem – Garantija – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Netiešais saņēmējs – Valsts vainojamība – Priekšrocība – Privātā ieguldītāja kritērijs
Lietā T‑901/16
Elche Club de Fútbol, SAD, Elče [Elche] (Spānija), kuru pārstāv M. Segura Catalán, M. Clayton un J. Morant Vidal, advokāti,
prasītājs,
ko atbalsta
Spānijas Karaliste, ko pārstāv M. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāve,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Luengo, B. Stromsky un P. Němečková, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/365 (2016. gada 4. jūlijs) par valsts atbalstu SA.36387 (2013/C) (ex 2013/NN) (ex 2013/CP), ko Spānija sniegusi Valencia Club de Fútbol, SAD, Hércules Club de Fútbol, SAD, un Elche Club de Fútbol, SAD (OV 2017, L 55, 12. lpp.),
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen] (referents), tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] un K. Iliopuls [C. Iliopoulos],
sekretārs: H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 15. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs Elche Club de Fútbol, SAD, ir profesionālā futbola klubs, kura juridiskā adrese ir Elčē, Alikantes provincē (Valensijas apgabals, Spānija).
2 Fundación Elche Club de Fútbol (turpmāk tekstā – “Fundación Elche”) ir bezpeļņas organizācija, kuras darbības mērķis ir veicināt un izplatīt ar sportu saistītas aktivitātes. Vairums prasītāja valdes locekļu bija arī Fundaciόn Elche padomes locekļi.
3 2011. gada 17. februārī Instituto Valenciano de Finanzas (turpmāk tekstā – “IVF”), kas ir Generalitat Valenciana (Valensijas autonomā apgabala pašvaldība, Spānija) finanšu iestāde, nodrošināja Fundación Elche garantiju diviem bankas aizdevumiem pavisam 14 miljonu EUR apmērā, ko 9 miljonu EUR apmērā piešķīrusi Caja de Ahorros del Mediterráneo un 5 miljonu EUR apmērā – Banco de Valencia, noteiktu prasītāja emitēto kapitāla daļu iegādei saistībā ar tā lēmumu par kapitāla palielināšanu. Kapitāla palielināšanas beigās Fundación Elche piederēja 63,45 % prasītāja kapitāla daļu.
4 Garantija sedza visu aizdevuma pamatsummu, kā arī procentus un garantētā darījuma izmaksas. Par to Fundación Elche ik gadu bija jāmaksā IVF garantijas prēmija 1 % apmērā. Turklāt IVF kā pretgarantiju saņēma ķīlā prasītāja kapitāla daļas, ko bija iegādājies Fundación Elche. Pamatā esošā aizdevuma termiņš bija pieci gadi. Pamatā esošā aizdevuma procentu likme bija 1 gada “Euro Interbank Offered Rate” (EURIBOR), to papildinot ar 3,5 % likmi. Tika piemērota arī saistību maksa 0,5 % apmērā. Garantētos aizdevumus (pamatsummu un procentus) bija paredzēts atmaksāt, pārdodot prasītāja kapitāla daļas, ko iegādājies Fundación Elche.
5 Saņēmusi informāciju par to, ka, iespējams, pastāv valsts atbalsts, ko piešķīrusi Valensijas autonomā apgabala pašvaldība kā garantiju bankas aizdevumiem par labu Valencia Club de Fútbol, SAD, Hércules Club de Fútbol, SAD un prasītājam, Eiropas Komisija 2013. gada 8. aprīlī aicināja Spānijas Karalisti iesniegt apsvērumus par šo informāciju. Spānijas Karaliste tai atbildēja 2013. gada 27. maijā un 3. jūnijā.
6 Ar 2013. gada 18. decembra vēstuli Komisija paziņoja Spānijas Karalistei savu lēmumu uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru. Ar 2014. gada 10. februāra vēstuli Spānijas Karaliste iesniedza savus apsvērumus par lēmumu par procedūras sākšanu.
7 Formālās izmeklēšanas procedūras gaitā Komisija saņēma apsvērumus un informāciju no Spānijas Karalistes, IVF, Liga Nacional de Fútbol Profesional, Valencia Club de Fútbol un Fundaciόn Valencia.
8 Ar Lēmumu (ES) 2017/365 (2016. gada 4. jūlijs) par valsts atbalstu SA.36387 (2013/C) (ex 2013/NN) (ex 2013/CP), ko Spānija ir piešķīrusi Valencia Club de Fútbol, SAD, Hércules Club de Fútbol, SAD un Elche Club de Fútbol, SAD (OV 2017, L 55, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), Komisija konstatēja, ka IVF 2011. gada 17. februārī piešķirtā valsts garantija abu Fundación Elche piešķirto bankas aizdevumu, lai parakstītos uz prasītāja kapitāla daļām tā izlemtā kapitāla palielināšanas darījuma ietvaros (turpmāk tekstā – “aplūkotais pasākums” vai “strīdīgā garantija”), segšanai ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs prettiesisks atbalsts 3 688 000 EUR apmērā (1. pants). Tā rezultātā Komisija lika Spānijas Karalistei atgūt minēto atbalstu no prasītāja (2. pants) un noteica, ka atgūšana ir “tūlītēja un spēkā esoša” (3. pants).
9 Apstrīdētajā lēmumā Komisija, pirmām kārtām, uzskatīja, ka aplūkotais pasākums, ko noteikusi IVF, ir saistīts ar valsts līdzekļiem un ir piedēvējams Spānijas Karalistei. Otrām kārtām, Komisija uzskatīja, ka atbalsta saņēmējs ir prasītājs, nevis Fundación Elche, kurš esot rīkojies kā finanšu instruments, sevišķi ņemot vērā pasākuma mērķi – atvieglot prasītāja kapitāla palielināšanas finansēšanu. Prasītāja finanšu stāvoklis aplūkotā pasākuma piešķiršanas brīdī esot bijis grūtībās nonākuša uzņēmuma stāvoklis Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 2004, C 244, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par glābšanu un pārstrukturēšanu”) 10. punkta a) apakšpunkta, kā arī 11. punkta izpratnē. Ņemot vērā Komisijas paziņojumā par [LESD 107. un 108.] panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (OV 2008, C 155, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par garantijām”) noteiktos kritērijus un prasītāja finansiālo stāvokli, kā arī tam piešķirtās valsts garantijas nosacījumus, Komisija secināja, ka pastāv nepamatota priekšrocība, kas varējusi izkropļot vai draudēt izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Turklāt tā atbalsta elementu, kas esot piešķirts prasītājam, Komisija apstrīdētajā lēmumā aprēķināja, balstoties uz atsauces likmi, kura piemērojama atbilstoši tās Paziņojumam par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (OV 2008, C 14, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par atsauces likmēm”), jo to nebija iespējams būtiski salīdzināt ar tirgū veiktiem līdzīgiem darījumiem. Aprēķinot strīdīgā atbalsta apmēru, Komisija uzskatīja, ka to prasītāja kapitāla daļu vērtība, kas ieķīlātas IVF kā pretgarantija, ir gandrīz nulle. Visbeidzot Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka strīdīgā garantija nav saderīga ar iekšējo tirgu, it īpaši ņemot vērā principus un nosacījumus, kas paredzēti Pamatnostādnēs par glābšanu un pārstrukturēšanu.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 21. decembrī, prasītājs cēla šo prasību.
11 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 21. februārī, prasītājs iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot apturēt apstrīdētā lēmuma 2.–4. panta izpildi, ciktāl tajos ir uzdots atgūt tam iespējami piešķirto atbalstu.
12 Komisija savu iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2017. gada 17. martā.
13 Ar 2017. gada 24. aprīļa lēmumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs ļāva Spānijas Karalistei iestāties lietā prasītāja prasījumu atbalstam.
14 2017. gada 8. maijā prasītājs Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza repliku.
15 2017. gada 20. jūnijā Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu uz repliku.
16 Spānijas Karaliste savu iestāšanās rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2017. gada 6. jūlijā.
17 Komisija savus apsvērumus par iestāšanās rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2017. gada 27. jūlijā.
18 Prasītājs savus apsvērumus par iestāšanās rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2017. gada 21. septembrī.
19 2017. gada 13. oktobra vēstulē prasītājs norādīja, ka vēlas tikt uzklausīts tiesas sēdē.
20 Ar 2018. gada 15. maija rīkojumu Elche Club de Fútbol/Komisija (T‑901/16 R, nav publicēts, EU:T:2018:268) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs uzdeva apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi, ciktāl tā attiecas uz atbalsta atgūšanu no prasītāja, un atlika lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem.
21 Ar Vispārējās tiesas kancelejas 2018. gada 30. oktobra vēstulēm Vispārējā tiesa tās Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva rakstveida jautājumus visiem lietas dalībniekiem, kuri uz tiem atbildēja 2018. gada 20. un 21. novembrī.
22 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kurā tas attiecas uz prasītāju;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
25 Lai pamatotu savu prasību, prasītājs izvirza četrus pamatus par:
– pirmkārt, kļūdu vērtējumā un pamatojuma neesamību, nosakot atbalstu un tā saņēmēju;
– otrkārt, LESD 107. panta pārkāpumu un pamatojuma neesamību, to iedalot piecās daļās, kas ir saistītas ar nosacījumu attiecībā uz valsts vainojamību neizpildi, priekšrocības esamību, minētās priekšrocības selektivitāti, konkurences izkropļojuma esamību un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm;
– treškārt, LESD 107. panta pārkāpumu, aprēķinot atbalstu un atgūstamo apmēru;
– ceturtkārt, pakārtoti, LESD 107. panta pārkāpumu, izvērtējot atbalsta saderību.
Par pirmo pamatu attiecībā uz kļūdu vērtējumā un pamatojuma neesamību, nosakot atbalstu un tā saņēmēju
26 Prasītājs, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, norāda, ka Komisija nav nedz pamatojusi, nedz juridiski pietiekami pierādījusi konstatējumu, ka tas ir strīdīgā atbalsta saņēmējs.
27 Vispirms prasītājs norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot norādījusi iemeslus, kuru dēļ būtu kliedētas tās šaubas par Fundación Elche kā saņēmēja statusu, kas tika norādītas tās lēmumā par formālās procedūras uzsākšanu.
28 Turpinājumā prasītājs norāda, ka Komisijai, nenosakot juridisku saikni starp Fundación Elche piešķirtajiem aizdevumiem, kurus garantējusi IVF, no vienas puses, un Fundación Elche iegūtajām tā kapitāla daļām, no otras puses, abi darījumi esot jāizvērtē atsevišķi, ņemot vērā to īpašās un atsevišķās iezīmes. Šajā ziņā no Fundación Elche panāktā finansējuma priekšmeta apraksta nevar secināt, ka tam piešķirtie aizdevumi un tā veiktā prasītāja kapitāla daļu iegāde būtu uzskatāma par vienu un to pašu juridisko darījumu. Spānijas Karaliste piebilst, ka šie apstākļi nepierāda, ka Fundación Elche centās uzlabot prasītāja finansiālo stāvokli. Komisijai it īpaši esot bijis jāizvērtē, vai tas, ka Fundación Elche iegādājās prasītāja kapitāla daļas, ir uzskatāms par darījumu, kam nebija liegtas jebkādas rentabilitātes perspektīvas.
29 Ciktāl runa ir par diviem atšķirīgiem darījumiem, prasītājs norāda, ka Komisijai, lai tā varētu uzskatīt prasītāju par atbalsta saņēmēju, esot bijis jāpierāda, ka tam atbalsts tika nodots brīdī, kad Fundación Elche iegādājās tā kapitāla daļas – Komisija to neesot nedz analizējusi, nedz izskaidrojusi.
30 Turklāt, norādot, ka prasītājs ir atbalsta saņēmējs, Komisijai, ievērojot šādu pašu loģiku, bijis jāuzskata, ka galu galā arī prasītāja kreditori ir atbalsta saņēmēji. Prasītājs replikā piebilst, ka Komisijai esot turklāt bijis jāanalizē, vai arī bankas‑aizdevējas ir saņēmušas atbalstu.
31 Turklāt Komisija neesot pierādījusi, ka prasītājs un Fundación Elche būtu uzskatāmi par vienu vienīgu saņēmēju, un šajā jautājumā neesot pat ievērojusi savu pienākumu norādīt pamatojumu. Šajā ziņā ekonomiskas vienības jēdziens, uz kuru šķietami ir balstīts apstrīdētais lēmums, neesot piemērojams attiecībām starp prasītāju un Fundación Elche, kas esot nošķirtas vienības ar atšķirīgām darbības jomām, turklāt Fundación Elche neveicot saimniecisku darbību.
32 Neesot izpildīti apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā izklāstītie kritēriji tam, lai uzskatītu, ka vienība, kurai ir kontroles līdzdalība uzņēmumā, piedalās tā saimnieciskajā darbībā. Līdz ar to Fundación Elche nekontrolēja prasītāju, jo tā īstermiņa mērķis bija tālākpārdot tā kapitāla daļas, lai atmaksātu aizdevumus, un katrā ziņā prasītāja kapitāla daļas nebija tā rīcībā dienā, kad tika piešķirta strīdīgā garantija. Tas arī neiecēla prasītāja valdes locekļus, jo, gluži pretēji, prasītājs kopā ar Fundación Elche pēc paritātes principa lēma par pēdējā minētā padomes sastāvu. Visbeidzot, Fundación Elche “nepārvaldīja”, kā to apgalvo Komisija, aizdevumus, ar kuriem tika nodrošinātas prasītāja kapitāla daļas, jo tas rīkojās kā aizņēmējs, tam vienīgajam uzturot tiesiskas attiecības ar IVF vienīgi tam piešķirtās garantijas ietvaros, un prasītājs to nesaņēma. Nosacījums šai garantijai tostarp bija prasītāja kapitāla daļu ieķīlāšana IVF interesēs, jo IVF bija atļauja sniegt norādes (kuras tā arī faktiski sniedza) Fundación Elche saistībā ar tā tiesību īstenošanu attiecībā uz prasītāju, lai aizsargātu IVF mantiskās intereses. Vēlākās tiesas ceļā risināmās domstarpības saistībā ar to, ka Fundación Elche daļēji nebija atmaksājis izsniegtos aizdevumus, tieši attiecās vienīgi uz Fundación Elche, izslēdzot prasītāju. Nepastāvot citiem apstākļiem, līdz ar to apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā izklāstīto kritēriju izpratnē nepastāvēja nekāda finansiāla vienošanās starp prasītāju un Fundación Elche.
33 Visbeidzot, 2006. gada 10. janvāra spriedumam Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (C‑222/04, EU:C:2006:8), uz kuru ir atsauce apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā, neesot nekādas saiknes ar aplūkoto gadījumu, ciktāl nebija runas par pierādīšanu, vai Fundación Elche ir uzņēmums – kāds tas turklāt būtu, ja tas veiktu saimniecisku darbību, kas izpaustos kā kapitāla daļu iegāde, – un ciktāl Fundación Elche nekontrolējot prasītāju.
34 Komisija apstrīd prasītāja argumentus.
35 Vispirms ir jānorāda, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis attiecībā uz jautājumu, ka aplūkotais pasākums, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, ir garantija, kuru IVF 2011. gada 17. februārī sniedza diviem aizdevumiem, kuri tika izsniegti Fundación Elche. Tomēr viedokļi atšķiras jautājumā par minētā pasākuma faktiskā saņēmēja identitāti.
36 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka LESD 107. pantā ir aizliegts atbalsts, ko piešķir valsts vai kas jebkādā citā veidā piešķirts no valsts līdzekļiem, nenošķirot atkarībā no tā, vai ar atbalstu saistītās priekšrocības tiek noteiktas tieši vai netieši (spriedums, 2009. gada 4. marts, Itālija/Komisija, T‑424/05, nav publicēts, EU:T:2009:49, 108. punkts). Līdz ar to, lai noteiktu atbalsta saņēmēju, Komisija var ņemt vērā piešķiršanu, par kuru attiecīgajā gadījumā ir bijis nolemts pasākuma noteikšanas brīdī. Šādā gadījumā it īpaši ir iespējams, ka saņēmējs nebūs persona, kura ir saņēmusi galvoto aizdevumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 3. jūlijs, Beļģija/Komisija, C‑457/00, EU:C:2003:387, 56. un 57. punkts). Visbeidzot, lai noteiktu valsts atbalsta saņēmēju, ir jānosaka uzņēmumi, kuri to faktiski ir izmantojuši (spriedums, 2003. gada 3. jūlijs, Beļģija/Komisija, C‑457/00, EU:C:2003:387, 55. punkts).
37 Šajā gadījumā Komisija apstrīdētā lēmuma 11. un 68. apsvērumā konstatēja, ka IVF piešķirtās garantijas mērķis, kas izriet no pašiem 2011. gada 17. februāra garantijas līguma nosacījumiem, ir garantēt divus aizdevumus Fundación Elche, kuri ir paredzēti vienīgi prasītāja kapitāla palielināšanas finansēšanai. Šajā ziņā nedz prasītājs, nedz Spānijas Karaliste neapstrīd to, ka IVF piešķirtā garantija būtu jāpiemēro vienīgi tad, ja garantētie aizdevumi tiktu izmantoti garantijas līgumā minētajiem mērķiem, proti, dalībai prasītāja kapitāla palielināšanā.
38 Turklāt netiek apstrīdēts, ka summas, kas tika iegūtas, izmantojot garantētos aizdevumus, faktiski tika piešķirtas prasītāja rekapitalizācijai.
39 No tā izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka prasītājs ir aplūkotā pasākuma saņēmējs.
40 Šis secinājums nav atspēkojams ar citiem prasītāja un Spānijas Karalistes argumentiem.
41 Pirmkārt, nav nozīmes apstāklim, ka Komisija turklāt neesot pierādījusi, ka Fundación Elche ir valsts atbalsta saņēmējs. Faktiski, tā kā LESD 107. panta 1. punktā ir aizliegts atbalsts, ko piešķir valstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, lai secinātu, ka strīdīgā garantija sniedz labumu citai personai, nevis aizņēmējam, kuram ir piešķirta garantija, nav nepieciešams vispirms konstatēt, ka iejaukšanās būtu uzskatāma par valsts atbalstu attiecībā uz aizņēmēju (spriedums, 2003. gada 3. jūlijs, Beļģija/Komisija, C‑457/00, EU:C:2003:387, 57. punkts).
42 Otrkārt, runājot par kļūdu, kuru esot pieļāvusi Komisija, banku‑aizdevēju un prasītāja kreditoru vidū neidentificējot citus aplūkotā pasākuma saņēmējus, ir jānorāda, ka prasītājs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas apstiprinātu vairāku atbalsta saņēmēju esamību. Katrā ziņā prasītāja arguments nav efektīvs, ciktāl apstāklis (pat ja tas būtu pierādīts), ka arī citas personas guva labumu no aplūkotā pasākuma, pats par sevi neietekmē konstatējumu, ka arī prasītājs guva labumu no aplūkotā pasākuma.
43 Treškārt, kā neefektīva jānoraida arī prasītāja argumentācija saistībā ar apstrīdētajā lēmumā iekļauto atsauci uz 2006. gada 10. janvāra spriedumu Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (C‑222/04, EU:C:2006:8) un tajā minēto kritēriju piemērošanu, ciktāl tā ir vērsta pret apstrīdētā lēmuma pamatojumu, kas ir jāuzskata par pakārtotu, jo, lai pamatotu konstatējumu, ka prasītājs ir aplūkotā pasākuma saņēmējs, pietiek ar šī sprieduma 37. punktā norādīto pamatu.
44 Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida, ciktāl tas ir vērsts pret Komisijas vērtējuma pamatotību.
45 Turklāt ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir pienācīgi pamatots saistībā ar atbalsta saņēmēja noteikšanas jautājumu. Turklāt no prasītāja norādīto dažādo iebildumu vērtējuma izriet, ka apstrīdētais lēmums ir devis tam iespēju uzzināt šajā ziņā īstenotā pasākuma pamatojumu un ir ļāvis Vispārējai tiesai veikt savu kontroli. Līdz ar to pirmais pamats, ciktāl tas attiecas uz LESD 296. panta pārkāpumu, ir jānoraida.
Par otro pamatu, kas attiecas uz LESD 107. panta pārkāpumu un pamatojuma neesamību
46 Šis pamats ir sadalīts piecās daļās, kas attiecas uz to, ka nav izpildīti nosacījumi par aplūkotā pasākuma attiecināmību uz valsti, priekšrocības esamību, minētās priekšrocības selektivitāti, konkurences izkropļošanas esamību un ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm esamību.
Par pirmo daļu, kas ir saistīta ar LESD 107. panta pārkāpumu un pamatojuma neesamību, aplūkoto pasākumu attiecinot uz valsti
47 Prasītājs uzskata, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka IVF noteiktais pasākums ir attiecināms uz valsti, pamatojoties vienīgi uz organiskiem kritērijiem, un nav pietiekami izskaidrojusi, kā tā ir nonākusi pie šāda secinājuma, formulējot vienīgi vispārējus postulātus. Ciktāl IVF veic gan komercdarbību, gan publiska rakstura darbības, Komisijai esot bijis jāpārliecinās, ka strīdīgās garantijas piešķiršana neietilpst tās darbībās, kas veiktas, konkurējot ar privātajiem komersantiem, šajā ziņā par būtisku atsauci ir uzskatāms 2006. gada 10. janvāra spriedums Cassa di Risparmio di Firenze u.c. (C‑222/04, EU:C:2006:8).
48 Saskaņā ar judikatūru, lai sniegtās priekšrocības varētu uzskatīt par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, tām, pirmkārt, ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, otrkārt, tām jābūt attiecināmām uz valsti (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 24. punkts).
49 Izskatāmajā lietā ir jāpārbauda, vai aplūkoto pasākumu pamatoti var uzskatīt par tādas rīcības rezultātu, kurā ir vainojama valsts.
50 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai valsts vainojamība atbalsta pasākumā, kuru ir īstenojis valsts uzņēmums, var tikt secināta no pietiekami precīzu un saskanīgu netiešu pierādījumu kopuma, kurš izriet no attiecīgā gadījuma apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ir īstenots, un ļauj pieņemt valsts iestāžu konkrētas iesaistīšanās šī pasākuma veikšanā esamību (skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Šajā ziņā 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) 55. un 56. punktā ir uzskaitītas neobligātas un neizsmeļošas norādes, kuras ir ņemtas vērā judikatūrā vai kuras tajā var tikt ņemtas vērā, piemēram, fakts, ka valsts uzņēmums, kas piešķīris atbalstu, nevarēja šo lēmumu pieņemt, neņemot vērā valsts iestāžu prasības, ka šis uzņēmums ar valsti bija saistīts ar organiska rakstura elementiem, ka tam bija jāņem vērā starpministriju komitejas vadlīnijas, valsts uzņēmuma darbības raksturs un tas, ka tā darbība tiek īstenota tirgū parastos konkurences apstākļos kopā ar privātiem tirgus dalībniekiem, kā arī minētā uzņēmuma juridiskais statuss, tam darbojoties atbilstoši publiskajām tiesībām vai komerctiesībām, valsts iestāžu īstenotās pārraudzības intensitāte [uzņēmuma] vadībā vai tā integrācija valsts administrācijas struktūrās.
52 Šajā gadījumā apstrīdētā lēmuma 54.–56. apsvērumā Komisija pamatojas uz dažādām norādēm.
53 IVF tika nodibināta ar likumu kā publisko tiesību subjekts, ko kontrolē Valensijas autonomā apgabala pašvaldība, kuras daži pārstāvji atrodas IVF padomē un investīciju komitejā. IVF ir piesaistīta Ekonomikas lietu ministrijai.
54 Saskaņā ar likumu IVF uzdevums ir rīkoties kā galvenajam publiskās kredītpolitikas instrumentam un sekmēt Valensijas autonomā apgabala pašvaldības pilnvaru īstenošanu finanšu sistēmas jomā.
55 Strīdīgā garantija un ar tās piešķiršanu saistītie nosacījumi atbilda budžetiem, kas tika apstiprināti atbilstoši piemērojamajā tiesiskajā regulējumā noteiktajiem saistību ierobežojumiem.
56 No šī sprieduma 53.–55. punktā atgādinātajiem apstākļiem vispirms ir jāsecina, ka Komisija ir pamatojusies ne tikai uz organisku saikņu esamību, secinot, ka aplūkotais pasākums ir attiecināms uz valsti, pretēji prasītāja apgalvotajam.
57 Turklāt, pirmkārt, attiecībā uz IVF tiesisko statusu apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, ka runa ir par publisko tiesību subjektu, kas ir izveidots ar likumu.
58 Otrkārt, attiecībā uz IVF veikto darbību raksturu no likuma, ar kuru tas izveidots, noteikumiem izriet, ka IVF ir vispārējas nozīmes uzdevums, kas izpaužas, ar valsts finansējumu atbalstot Valensijas autonomā apgabala ekonomiku. Turklāt IVF palīdz Valensijas autonomā apgabala pašvaldībai, īstenojot tās vietējās finanšu sistēmas uzraudzības kompetenci.
59 No tā izriet, ka IVF rīkojas kā attīstības banka, īstenojot vispārējās nozīmes mērķus, nevis kā kredītiestāde, kurai būtu vienīgi komerciāli mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 27. februāris, Nitrogénművek Vegyipari/Komisija, T‑387/11, nav publicēts, EU:T:2013:98, 63. punkts). IVF uzdevumi prudenciālās uzraudzības jomā turklāt apstiprina, ka tā darbība ietilpst valsts varas definētajos mērķos.
60 Treškārt, papildu sekām, kas var izrietēt no IVF publisko tiesību statusa, organiskās saites starp IVF un Valensijas autonomā apgabala pašvaldību un pēdējās minētās pārraudzības intensitāte izpaužas arī, Valensijas autonomā apgabala pašvaldības pārstāvjiem piedaloties vairākās IVF pārvaldības struktūrās, kā arī tādējādi, ka IVF ir piesaistīts Ekonomikas lietu ministrijai.
61 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisijai bija pamats uzskatīt, ka strīdīgā garantija ir attiecināma uz valsti.
62 Šo secinājumu nevar atspēkot prasītāja arguments, ka IVF veic arī par komerciālām uzskatītas darbības, konkurējot ar privātiem komersantiem. Pirmkārt, prasītājs pauž vienkāršu apgalvojumu, neiesniedzot pierādījumus, kas varētu atspēkot likumā noteikto IVF vispārējās nozīmes uzdevumu definīciju, uz kuru norādīts apstrīdētā lēmuma 54. apsvērumā. Līdz ar to nav pierādīts, ka daļa no IVF darbībām tiktu veikta ārpus tai uzticēto vispārējas nozīmes uzdevumu īstenošanas, nedz arī a fortiori ka tām būtu vienīgi komerciāls raksturs. Otrkārt, pašam apstāklim, ka IVF savas darbības veic, konkurējot ar privātiem tirgus dalībniekiem, nav pretrunā tas, ka pasākumi, kurus IVF var veikt, ir attiecināmi uz valsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, Slovēnija/Komisija, T‑507/12, nav publicēts, EU:T:2016:35, 92. punkts).
63 Visbeidzot jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums ir pienācīgi pamatots jautājumā par aplūkotā pasākuma attiecināmību uz valsti. Faktiski no prasītāja dažādo iebildumu vērtējuma turklāt izriet, ka apstrīdētais lēmums ir devis tam iespēju uzzināt šajā ziņā īstenotā pasākuma pamatojumu un ir ļāvis Vispārējai tiesai veikt savu kontroli.
64 Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu, kas saistīta ar LESD 107. panta pārkāpumu un pamatojuma neesamību attiecībā uz priekšrocības esamību
65 Prasītājs uzskata, ka Komisija nav pārbaudījusi, vai šajā gadījumā ir piemērojami Paziņojumā par garantijām norādītie nosacījumi. Vispārīgāk, apstrīdētajā lēmumā neesot iekļauta īpaša analīze par priekšrocības, kas izriet no aplūkotā pasākuma, esamību.
66 Prasītājs vispirms norāda uz to, ka nav analizēta Fundación Elche situācija, lai gan tas ir vienīgais IVF piešķirtās garantijas saņēmējs. Tomēr prasītājs uzskata, ka no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Fundación Elche neveica saimniecisku darbību, tas nesastapās ar finansiālām grūtībām pēc garantijas piešķiršanas un turklāt tam netika piešķirtas nekādas priekšrocības.
67 Prasītājs turklāt norāda, ka Komisija nav salīdzinājusi strīdīgās garantijas noteikumus ar nosacījumiem, kas dominēja tirgū, kā arī nav ņēmusi vērā Fundación Elche piedāvātās pretgarantijas, proti, tā kapitāla daļu ieķīlāšanu un hipotēku uz zemesgabalu sešu hektāru platībā.
68 Visbeidzot, ja tiktu uzskatīts, ka prasītājs ir strīdīgās garantijas saņēmējs, apstrīdētajā lēmumā ietvertie apstākļi saistībā ar tā ekonomisko situāciju neļāva to kvalificēt par grūtībās nonākušu uzņēmumu, nedz arī tam piešķirt “CCC” kategorijas kredītreitingu. Prasītājs šajā ziņā uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā nav atsauces uz trešās personas veiktu tā maksātspējas analīzi, un, lai pierādītu pretējo, iesniedz aizdevuma līgumu, kuru tas 2010. gada oktobrī noslēdza ar Banco de Valencia. Prasītājs katrā ziņā apstrīd saikni, kas noteikta starp tā kredītreitingu un tā kapitāla daļu vērtību.
69 Spānijas Karaliste atbalsta prasītāju šajā pamatā un attiecībā uz tā ekonomiskās situācijas vērtējumu piebilst, ka Komisijai tā esot bijusi jāizvērtē, ņemot vērā profesionālā futbola nozares īpatnības, jo, kā uzskata Spānijas Karaliste, atbildes neesamība uz šiem argumentiem apstrīdētajā lēmumā esot uzskatāma par pamatojuma neesamību. Spānijas Karaliste turklāt norāda, ka, neraugoties uz Paziņojumā par garantijām noteiktā nosacījuma nesegt vairāk par 80 % no garantētā aizdevuma neievērošanu, IVF ir rīkojies kā privāts komersants tirgus ekonomikā, ciktāl, nosakot garantijas apmēru, tas ir ņēmis vērā būtiskās Fundación Elche piešķirtās pretgarantijas.
70 Komisija vispirms atbild, ka prasītājs balstās uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru aplūkotā pasākuma saņēmējs neesot bijis vis prasītājs, bet gan Fundación Elche, un norāda, ka Fundación Elche katrā ziņā nebija finansiālās kapacitātes segt parādu, kas izriet no tam piešķirtajiem aizdevumiem.
71 Turklāt Komisija norāda, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir pienācīgi izvērtējusi, vai garantija tika piešķirta atbilstoši tirgus nosacījumiem, pamatojoties uz prasītāja finansiālo situāciju, kuru ņemot vērā, neviena kredītiestāde nebūtu piekritusi piešķirt aplūkotos aizdevumus bez valsts garantijas. Tā esot aplūkoto pasākumu salīdzinājusi arī ar darījumiem, kuri veikti atbilstoši tirgus nosacījumiem, kas apstiprinot apstrīdētā lēmuma izklāstu saistībā ar atbalsta apmēra aprēķinu, ņemot vērā, ka nedz Spānijas Karaliste, nedz prasītājs administratīvās stadijas laikā neesot apgalvojis, ka pēdējam minētajam būtu piešķirti līdzīgi aizdevumi. Runājot par piedāvātajām pretgarantijām, Komisija norāda, ka, pirmkārt, ieķīlāto prasītāja kapitāla daļu vērtība atspoguļo kluba finansiālo situāciju un līdz ar to ir jāuzskata par gandrīz neesošu. Otrkārt, Spānijas Karaliste administratīvajā stadijā neesot minējusi prasītāja norādīto hipotēku, turklāt tai esot neliela vērtība (600 000 EUR), salīdzinot ar aizdevumiem, kas tika piešķirti Fundación Elche (14 miljoni EUR).
72 Turklāt Komisija apgalvo, ka tā strīdīgās garantijas piešķiršanas dienā ir pamatoti kvalificējusi prasītāju kā grūtībās nonākušu uzņēmumu, jo tā finansiālā situācija uzlabojās vienīgi pēc aplūkotā pasākuma noteikšanas. Finansiālās grūtības, kādās nonācis prasītājs, pamatojot to, kādēļ tam tika piešķirts “CCC” kategorijas kredītreitings. Runājot par prasītāja norādīto Banco de Valencia aizdevumu, kas tika piešķirts bez valsts garantijas, tas neesot salīdzināms, it īpaši, ņemot vērā tā ilgumu un piešķiršanas datumu.
73 Visbeidzot, atbildot uz Spānijas Karalistes izvirzītajiem argumentiem, Komisija uzsver, ka uzņēmuma grūtību novērtēšana ir jāveic objektīvi, ņemot vērā pašu aplūkotā uzņēmuma situāciju, un nedz Spānijas Karaliste, nedz prasītājs nav pierādījuši, ka attiecībā uz futbola klubiem būtu jāpiemēro cita metode. Runājot par Spānijas Karalistes argumentu, ka ar strīdīgo garantiju nodrošinātais segums var pārsniegt 80 % no garantētā aizdevuma, ņemot vērā lietas apstākļus, Komisija atbild, ka konteksts un it īpaši piedāvāto pretgarantiju vājums neļauj atkāpties no šī Paziņojumā par garantijām paredzētā nosacījuma, vēl jo vairāk tādēļ, ka minētajā paziņojumā ir noteikts, ka šādā gadījumā pasākums vispirms ir jāpaziņo Komisijai.
74 Šī daļa saistībā ar priekšrocības esamību ir iedalīta trīs iebildumos, kuri attiecas, pirmkārt, uz to, ka nav ņemts vērā Fundación Elche, otrkārt, uz vērtējuma neveikšanu attiecībā uz strīdīgās garantijas noteikumiem un tai piedāvāto nodrošinājumu, no vienas puses, un nosacījumiem, ar kādiem tirgū tika veikti līdzīgi darījumi, no otras puses, un, treškārt, uz kļūdainu prasītāja finansiālās situācijas vērtējumu strīdīgās garantijas piešķiršanas dienā. Vispārējā tiesa izvērtēs trešo iebildumu pirms otrā iebilduma, ciktāl apstrīdētais lēmums ir daļēji balstīts uz prasītāja finansiālo grūtību sākotnējo konstatējumu, no tā izdarot otrajā iebildumā apstrīdētos secinājumus.
– Par otrās daļas pieņemamību, ciktāl tā attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
75 Pamatojoties uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdes laikā, Komisija apstrīdēja šīs daļas pieņemamību, ciktāl tā attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
76 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja procesuālajos rakstos paustie argumenti saistībā ar pamatojuma neesamību vai nepietiekamību netiek nodalīti no tiem, kas attiecas uz apstrīdētajā lēmumā norādīto pamatu pamatotību.
77 Ņemot vērā pastāvīgo judikatūru, pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no pamatu pamatotības, kura attiecas uz apstrīdētā akta tiesiskumu pēc būtības (spriedumi, 2001. gada 22. marts, Francija/Komisija, C‑17/99, EU:C:2001:178, 35. punkts, un 2005. gada 18. janvāris, Confédération Nationale du Crédit Mutuel/Komisija, T‑93/02, EU:T:2005:11, 67. punkts).
78 Turklāt prasības pieteikuma sadaļās, kas norādītas saistībā ar šo daļu, ir norādīts uz Komisijas veiktas analīzes neesamību, un ar to saistītajā argumentācijā ir minēta vai nu analīzes vai pārbaudes neesamība, vai arī Komisijas iespējami kļūdainais vērtējums. Jānorāda, ka šo apsvērumu kopums attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatotību, nevis pamatojumu. Visbeidzot, prasības pieteikumā atsevišķos gadījumos ir minēta pamatojuma neesamība vai tā nepietiekamība, bet šie gadījumi sistemātiski ir saistīti ar apsvērumiem attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatotību.
79 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un Reglamenta 76. panta d) punktu prasības pieteikumā it īpaši ir jānorāda kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību attiecīgā gadījumā bez citas informācijas tās pamatojumam. Tādēļ pašā prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, un tajā esošs abstrakts izteikums vien neatbilst Reglamenta prasībām (spriedumi, 2013. gada 16. septembris, British Telecommunications un BT Pension Scheme Trustees/Komisija, T‑226/09 un T‑230/09, nav publicēts, EU:T:2013:466, 232. punkts, un 2014. gada 11. septembris, Gold East Paper un Gold Huasheng Paper/Padome, T‑444/11, EU:T:2014:773, 93. punkts).
80 Ņemot vērā šī sprieduma 75.–79. punktā atgādinātos principus un elementus, līdz ar to šīs daļas kontekstā kā nepieņemami ir jānoraida iebildumi, kas ir vērsti pret apstrīdētā lēmuma pamatojumu, un jāizvērtē argumenti, kas būtībā attiecas uz Komisijas kļūdu vērtējumā, nosakot priekšrocību.
81 Turklāt Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu saistībā ar priekšrocības esamību. Faktiski veiktā argumentācija pierāda, pirmkārt, to, ka prasītājs varēja apstrīdēt apstrīdētā lēmuma pamatu pamatotību, un, otrkārt, ka Vispārējā tiesa varēja īstenot savu kontroli šajā jautājumā.
– Par iebildumu saistībā ar to, ka, analizējot priekšrocības esamību, nav ņemta vērā “Fundación Elche” situācija
82 Iesākumā tiek atgādināts, ka Vispārējā tiesa, atbildot uz pirmo pamatu, konstatēja, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdas vērtējumā, apstrīdētajā lēmumā norādot uz prasītāju kā aplūkotā pasākuma saņēmēju. Tādējādi prasītāja argumenti nolūkā apstrīdēt priekšrocības piešķiršanu Fundación Elche interesēs, ciktāl to pamatā ir premisa, ka minētais fonds esot vienīgais strīdīgās garantijas saņēmējs, ir jānoraida kā neefektīvi.
83 Turpretī prasītājs ar šo iebildumu norāda arī uz apstākli, ka IVF piešķīra garantiju Fundación Elche, kas pamatojot to, ka šī pēdējā minētā finansiālā situācija tiek analizēta, lai izvērtētu priekšrocības esamību.
84 Šajā ziņā pretēji Komisijas norādītajam ir jāuzskata (skat. šī sprieduma 70. punktu), ka tas, ka prasītājs ir aplūkotā pasākuma saņēmējs valsts atbalsta tiesību izpratnē, kā tas tika apstiprināts pirmajā pamatā, nav atkarīgs no apstākļa, ka Fundación Elche ir puse ar IVF noslēgtajā garantijas līgumā un minētajā līgumā ir norādīts kā garantijas saņēmējs, kā tas izriet no šī sprieduma 3. punkta. Citiem vārdiem sakot, tas, ka Fundación Elche nav norādīts kā aplūkotā pasākuma faktiskais saņēmējs, neietekmē apstākli, ka tas saņem strīdīgo garantiju atbilstoši līguma, kas 2011. gada 17. februārī tika noslēgts ar IVF, noteikumiem.
85 No tā izriet, ka Fundación Elche ir jāatbild IVF par sekām, kas rodas, ja netiek atmaksāti garantijas līguma pamatā esošie aizdevumi un ja bankas‑aizdevējas izmanto garantiju. Tāpat papildus ir jānorāda, ka šo de facto situāciju pierāda prasība par piedziņu, uz ko prasītājs norāda savos procesuālajos rakstos un ko starplaikā IVF ir iesniedzis pret Fundación Elche, pieprasot atmaksāt summas, kuras tas bija samaksājis bankām‑aizdevējām kā garantijas devējs pēc tam, kad Fundación Elche nebija daļēji atmaksājis garantētos aizdevumus.
86 Ņemot vērā iepriekš minēto, Fundación Elche ekonomiskā un finansiālā situācija līdz ar to principā ir uzskatāma par būtisku apstākli, izvērtējot risku, kam ir pakļauts gan valsts garantijas devējs, gan garantijas prēmija, kuru līdzīgos apstākļos pieprasītu privātais komersants.
87 Turklāt ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības tiesai tostarp ir jāpārbauda, vai Komisija ir veikusi visaptverošu novērtējumu, ņemot vērā visus elementus, kuri ir būtiski konkrētajā lietā un kuri tai ļauj noteikt, vai no aplūkotā pasākuma izriet priekšrocība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 73. punkts, un 2009. gada 15. decembris, EDF/Komisija, T‑156/04, EU:T:2009:505, 221. punkts).
88 Vispārējai tiesai līdz ar to ir jāpārbauda apstākļu, attiecībā uz kuriem tiek apgalvots, ka tie neesot ņemti vērā administratīvajā procesā, nozīmība šajā lietā un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai Komisija tos ir ņēmusi vērā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 77. punkts).
89 Pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 84.–86. punkta, Fundación Elche ekonomiskā un finansiālā situācijā principā ir uzskatāma par būtisku apstākli, izvērtējot tādas priekšrocības esamību, kas izriet no strīdīgās garantijas piešķiršanas apstākļiem.
90 Komisija tomēr savos procesuālajos rakstos apgalvo, ka Fundación Elche katrā ziņā neesot bijis finansiālās kapacitātes samaksāt parādu, kas izriet no tam piešķirtajiem aizdevumiem, it īpaši ņemot vērā tā mantiskā stāvokļa nelielo vērtību.
91 Pat, ja šo apstākli varētu uzskatīt par pierādītu, tomēr iespēja, ka aizņēmējs, šajā gadījumā Fundación Elche, nepildīs saistības finanšu situācijas dēļ, pats par sevi ir būtisks apstāklis, kas Komisijai bija jāizvērtē (šajā ziņā skat. Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktu), atgādinot, ka lēmumam jābūt pašpietiekamam un tā pamatojums nevar izrietēt no paskaidrojumiem, kas ir sniegti vēlāk, kad par attiecīgo lēmumu jau ir celta prasība Savienības tiesā (spriedums, 2013. gada 16. septembris, Wabco Europe u.c./Komisija, T‑380/10, EU:T:2013:449, 107. punkts). Turklāt, atbildot uz Komisijas argumentu par Fundación Elche mantisko stāvokli, ir jānorāda, ka tā pašu kapitāls, lai gan ierobežots, tomēr strīdīgās garantijas piešķiršanas dienā bija pozitīvs – 1,4 miljonu EUR, atšķirībā no situācijas, kas tajā pašā laikā raksturoja prasītāju (apstrīdētā lēmuma 20. un 22. apsvērums).
92 Otrkārt, tā kā ir pierādīta Fundación Elche ekonomiskās un finansiālās situācijas nozīmība, ir jāizvērtē, vai Komisija savā vērtējumā ir ņēmusi vērā priekšrocības esamību.
93 Vispirms – apstrīdētā lēmuma 11. apsvērumā, kas ietilpst tā 2. punktā saistībā ar pasākumu un saņēmēju aprakstu, ir ietverts aplūkotais pasākums, norādot šī sprieduma 3. un 4. punktā minēto informāciju, un vēlāk 22. apsvērumā izklāstīti galvenie Fundación Elche finanšu rādītāji laikā no 2009. gada decembra līdz 2011. gada decembrim, pirms tam norādot uz kapitāla un organizatoriskajām saiknēm starp to un prasītāju (21. apsvērums). Turpinājumā – pēc apstrīdētā lēmuma 63. un 66.–69. apsvērumā veiktās analīzes tika secināts, ka aplūkotā pasākuma saņēmējs ir nevis Fundación Elche, bet gan prasītājs. No šī konstatējuma izrietošā argumentācija 70.–88. apsvērumā attiecas uz priekšrocības raksturojumu, savukārt 91.–95. apsvērums attiecas uz atbalsta elementa aprēķināšanu. Šajā posmā vairs netiek minēts nedz Fundación Elche, nedz a fortiori tā ekonomiskā un finansiālā situācija.
94 No apstrīdētā lēmuma vērtējuma izriet, ka tajā nav ņemta vērā Fundación Elche situācija, raksturojot priekšrocības esamību, un vienīgie analīzes elementi šajā ziņā ir atrodami pirms tam, 68. apsvērumā, saskaņā ar kuru ir ticis konstatēts, ka Fundación Elche situācija nav uzlabojusies pēc strīdīgās garantijas piešķiršanas, kas kopā ar faktu, ka minētās garantijas aktivizēšanas risks, kā uzskata Komisija, bija atkarīgs no prasītāja darbības, pamato to, ka tas ir jāuzskata par vienīgo atbalsta pasākuma saņēmēju. Turpretī apstrīdētajā lēmumā nekas nav teikts par to, kāda ir Fundación Elche individuālās situācijas ietekme, izvērtējot ar strīdīgās garantijas piešķiršanu saistīto risku.
95 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Komisija nav ņēmusi vērā būtisko apstākli, par kādu ir uzskatāma Fundación Elche ekonomiskā un finansiālā situācija, izvērtējot priekšrocības esamību, un, šādi rīkojoties, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Komisija/Francija un Orange, C‑486/15 P, EU:C:2016:912, 88. un 89. punkts).
– Par iebildumu, kas vērsts pret prasītāja finansiālās situācijas garantijas piešķiršanas brīdī kļūdaino vērtējumu
96 Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 79. apsvērumā ir balstījusies uz Pamatnostādņu par glābšanu un pārstrukturēšanu 10. punkta a) apakšpunktu un 11. punktu, lai strīdīgās garantijas pieņemšanas brīdī prasītāju kvalificētu par grūtībās nonākušu uzņēmumu.
97 Pamatnostādņu par glābšanu un pārstrukturēšanu 10. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka uzņēmumu principā un neatkarīgi no tā lieluma uzskata par nonākušu grūtībās, “ja sabiedrības ar ierobežotu atbildību gadījumā ir zudusi vairāk nekā puse tās statūtkapitāla un vairāk nekā ceturtdaļa no šā kapitāla ir zaudēta iepriekšējos 12 mēnešos”. Turklāt šo pamatnostādņu 11. punkta izpratnē “pat tad, ja neviens no gadījumiem, kas norādīti 10. [punktā], nepastāv, uzņēmumu tomēr var uzskatīt par grūtībās esošu uzņēmumu, jo īpaši, ja novērojamas parastās grūtībās nonākuša uzņēmuma pazīmes, tādas kā zaudējumu pieaugums, apgrozījuma samazināšanās, gatavās produkcijas krājumu pieaugšana, jaudas pārpalikums, naudas plūsmas samazināšanās, parāda pieaugums, procentu likmju celšanās un krītoša vai nulles neto aktīvu vērtība”.
98 Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 79. apsvērumā Komisija apgalvo, ka prasītājs norādīja pazeminātu apgrozījumu laikā no finanšu gada, kas noslēdzās 2008. jūnijā, līdz finanšu gadam, kas noslēdzās 2010. gada jūnijā (no 7,1 miljona EUR līdz 4,4 miljoniem EUR), kas bija negatīvais rezultāts pirms nodokļu nomaksas par finanšu gadiem, kas beidzās 2007., 2008., 2009. un 2010. gada jūnijā (no ‑ 6,2 miljoniem EUR par 2006./2007. finanšu gadu līdz ‑ 1,1 miljonam EUR par 2009.–2010. finanšu gadu), un negatīvu pašu kapitāla bilanci par finanšu gadiem, kas beidzas 2009. un 2010. gada jūnijā (‑ 10,2 miljoni EUR par katru no norādītajiem finanšu gadiem). Tāpat ir jānorāda, ka prasītāja, proti, sabiedrības ar ierobežotu atbildību, pamatkapitāls laikā no 2008./2009. finanšu gada līdz 2009./2010. finanšu gadam ir samazinājies par vairāk nekā pusi, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 20. apsvēruma.
99 Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, norādīdama, ka prasītājs strīdīgās garantijas piešķiršanas brīdī bija grūtībās nonācis uzņēmums Pamatnostādņu par glābšanu un pārstrukturēšanu 10. punkta a) apakšpunkta un 11. punkta izpratnē.
100 Neviens no prasītāja izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.
101 Vispirms, kā to pamatoti norāda Komisija, prasītāja norādītie finanšu rādītāji par 2010./2011. finanšu gadu attiecas uz to finanšu gadu, kurš noslēdzās pēc tam, kad 2011. gada 17. februārī bija piešķirta strīdīgā garantija. Tomēr prasītājs neizskaidro, kādēļ tie tomēr būtu uzskatāmi par būtisku apstākli, novērtējot tā situāciju minētās garantijas piešķiršanas brīdī.
102 Turklāt apstāklis, ka apstrīdētā lēmuma 80. apsvērumā ir norādīts, ka prasītāja reģistrētie zaudējumi laikā no 2007. līdz 2010. gadam ir samazinājušies, lai secinātu, ka pēdējais minētais neatrodas īpaši sarežģītā situācijā (“situación de crisis grave” spāņu valodas redakcijā, kas ir vienīgā autentiskā versija) Paziņojuma par garantijām izpratnē, nav pretrunā 79. apsvērumā minētajam konstatējumam, saskaņā ar kuru prasītāja finansiālā situācija atbilst grūtībās nonākuša uzņēmuma kritērijiem atbilstoši Pamatnostādnēm par glābšanu un pārstrukturēšanu. Faktiski, kā Komisija to apstiprināja, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, 80. apsvērumā veikto konstatējumu mērķis, kā to apliecina atgūstamā atbalsta aprēķināšana apstrīdētā lēmuma turpinājumā, ir noteikt, vai ir jāpiemēro Paziņojuma par garantijām 2.2. punkts un 4.1. punkta a) apakšpunkts un izņēmuma gadījumā jāuzskata, ka prasītājs ir saņēmis priekšrocību, kas ir līdzvērtīga kopējai garantēto aizdevumu summai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 1. februāris, Larko/Komisija, T‑423/14, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:57, 189. un 190. punkts).
103 Turpinājumā – attiecībā uz aizdevumu bez garantijas, kuru prasītājs 2010. gada oktobrī saņēma no Banco de Valencia (skat. šī sprieduma 68. punktu), ciktāl prasītājs ar savu norādi vēlas apstrīdēt, ka tas apstrīdētā pasākuma noteikšanas dienā būtu bijis finansiālās grūtībās, ir jānorāda, kā to ir darījusi Komisija – un to šajā jautājumā neviens neapstrīd –, ka šī aizdevuma rezultātā faktiski tika pasliktināts prasītāja parādsaistību līmenis, salīdzinot ar viņa situāciju, noslēdzot 2009./2010. finanšu gadu. Turklāt ir jākonstatē, ka minētais aizdevums tika piešķirts uz vienu gadu, proti, uz laiku, kurš ir ievērojami mazāks nekā strīdīgo aizdevumu laiks – pieci gadi, līdz ar to ir apšaubāms jebkāds to salīdzinājums, tostarp ņemot vērā to nosacījumus un attiecīgās likmes. Turklāt prasītājs nav izskaidrojis, kādēļ īslaicīga aizdevuma nosacījumi, kurš tika piešķirts vairākus mēnešus pirms strīdīgās garantijas, var atspēkot Komisijas secinājumus par tā finansiālo situāciju pasākuma noteikšanas brīdī.
104 Attiecībā uz to, ka Komisija nav ņēmusi vērā prasītāja maksātspējas analīzi, kas attiecīgā gadījumā bija jāveic reitinga aģentūrai vai kādai no bankām, kura izsniedza garantētos aizdevumus, ir jākonstatē, ka saskaņā ar Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktu, uz kuru atsaucas prasītājs, analīzi, kas ļauj “klasificēt aizņēmēju, izmantojot riska reitingu [..], var nodrošināt starptautiski atzīta reitinga aģentūra vai, ja iespējams, iekšējais reitings, ko izmanto banka, kas izsniedz garantijas pamatā esošo aizdevumu”. No tā izriet, ka Paziņojums par garantijām šajā ziņā nerada pienākumu Komisijai meklēt un ņemt vērā šādu iestāžu noteiktus reitingus.
105 Visbeidzot, attiecībā uz Spānijas Karalistes argumentu, ka būtībā Komisijai prasītāja ekonomiskā situācija esot bijusi jāizvērtē, ņemot vērā profesionālā futbola nozares īpatnības, pietiek norādīt, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa jau ir atzinusi profesionālo klubu futbola prakses saimniecisko raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 26. janvāris, Piau/Komisija, T‑193/02, EU:T:2005:22, 69. punkts), un, otrkārt, ka grūtībās nonākuša uzņēmuma jēdziens, kas ir definēts Pamatnostādņu par glābšanu un pārstrukturēšanu 9. punktā, ir objektīvs jēdziens, kas ir jāizvērtē vienīgi saistībā ar attiecīgā uzņēmuma finanšu un ekonomiskās situācijas konkrētajām norādēm (spriedums, 2017. gada 6. aprīlis, Regione autonoma della Sardegna/Komisija, T‑219/14, EU:T:2017:266, 184. punkts), līdz ar to Spānijas Karalistes izvirzītie vispārējie apsvērumi par aplūkotās nozares īpatnībām nav piemēroti, lai atspēkotu konstatējumus, kas veikti, pamatojoties uz prasītāja individuālajiem finansiālajiem rādītājiem.
106 Ņemot vērā iepriekš minēto, šis iebildums ir jānoraida.
– Par iebildumu, kas vērsts pret to, ka nav izvērtēti, pirmkārt, strīdīgās garantijas un tai piešķirto nodrošinājumu nosacījumi un, otrkārt, nosacījumi, saskaņā ar kuriem tirgū tika veikti līdzīgi darījumi
107 Attiecībā uz apgalvoto strīdīgās garantijas un tai piešķirto nodrošinājumu neizvērtēšanu sākumā ir jākonstatē, kā to pamatoti uzsver Komisija, ka apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā ir norādīts, ka “gada garantijas prēmijas [..] 1 % apmērā par attiecīgajām garantijām neatspoguļo garantēto aizdevumu maksātnespējas risku, [ņemot vērā prasītāja grūtības]”. No tā izriet, ka Komisija faktiski ir ņēmusi vērā garantijas prēmiju, kas tika pieprasītas saistībā ar līgumiem, kuri noslēgti starp Fundación Elche un IVF, līmeni un ka līdz ar to prasītāja formulētajam pārmetumam nav faktiska pamatojuma.
108 Attiecībā uz IVF 2010. gada 10. novembra garantijas sertifikātā paredzēto īpašo pienākumu – ko, kā apgalvots, Komisija neesot ņēmusi vērā –, saskaņā ar kuru garantētie aizdevumi esot jāpiešķir ar nosacījumiem, kas “būtiski neatšķiras no tiem, kādi šāda veida darījumiem tiek piemēroti tirgū”, runa ir par nenozīmīgu apstākli, ciktāl apstrīdētā lēmuma pamatā nav konstatējums, ka bankas‑aizdevējas, piešķirot aizdevumus, ņemot vērā IVF piedāvāto garantiju, pašas būtu rīkojušās saskaņā ar noteikumiem, kas neatbilst tirgus nosacījumiem.
109 Turpinājumā – attiecībā uz piedāvātajām pretgarantijām nav arī faktiska pamatojuma Komisijai adresētajam pārmetumam, ka tā neesot ņēmusi vērā prasītāja kapitāla daļu ieķīlāšanu, ciktāl apstrīdētā lēmuma 93. apsvērumā ir skaidri norādīts, ka “[saņēmēju klubu] kapitāla daļu vērtība kā aizdevuma nodrošinājumam bija tuvu nullei”.
110 Prasītājs tomēr norāda arī uz iespējamu Komisijas kļūdu saiknē, kuru tā apstrīdētajā lēmumā ir noteikusi starp tam piešķirto kredītreitingu, no vienas puses, un tā kapitāla daļu vērtību, no otras puses.
111 Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatā, konstatējot prasītāja kapitāla daļu nelielo vērtību, bija fakts, ka tas aplūkotā pasākuma noteikšanas brīdī bija grūtībās nonācis uzņēmums, kuram nebija nekāda ticama dzīvotspējas plāna, kas pierādītu, ka tā darbība varētu radīt peļņu akcionāriem.
112 Tomēr, kā izriet no šīs daļas trešā iebilduma vērtējuma šī sprieduma 96.–106. punktā, kvalificēšanā par grūtībās nonākušu uzņēmumu, kas prasītājam tika piemērota apstrīdētajā lēmumā, nav pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.
113 Vēl ir jānoskaidro, vai metodē, kuru Komisija ir izmantojusi šajā gadījumā, prasītāja kapitāla daļu vērtību “tuvu nullei” izsecinot no apstākļa, ka tas atradās grūtībās, turklāt neizstrādājot dzīvotspējas plānu – šis punkts nav apstrīdēts –, ir pieļauta acīmredzama kļūda. Šajā ziņā Vispārējā tiesa saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdeva jautājumu Komisijai, aicinot to precizēt metodi, kuru tā izmantojusi, lai izvērtētu prasītāja kapitāla daļu vērtību, un norādīt, vai 2011. gada kapitāla palielināšana šo vērtību ietekmēja. Saistībā ar šo pēdējo jautājumu Komisija atbildēja, ka, nosakot kapitāla daļu vērtību strīdīgās garantijas piešķiršanas brīdī, nevarēja ņemt vērā prasītāja kapitāla pieaugumu, jo noteikšana notika pirms kapitāla iepludināšanas.
114 Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, piemērojot privātā komersanta tirgus ekonomikā kritēriju, ir nozīme pieejamajai informācijai un paredzamajām attīstības tendencēm brīdī, kad tiek pieņemts lēmums veikt attiecīgo darījumu (skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
115 Tomēr, tā kā prasītāja rekapitalizācija bija strīdīgās garantijas mērķis un vēlamā ietekme, runa ir par parametru, kas strīdīgās garantijas piešķiršanas brīdī bija paredzams un ko privātais komersants, kurš atrastos IVF situācijā, būtu ņēmis vērā, izvērtējot ieķīlāto kapitāla daļu vērtību. No tā izriet, ka to neņemot vērā, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
116 Turklāt prasītājs pārmet Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi hipotēkas esamību uz sešu hektāru lielo zemesgabalu, kuru arī Fundación Elche piešķīra IVF kā pretgarantiju.
117 Iesākumam ir jānoraida Komisijas arguments, ka Spānijas Karaliste uz šo hipotēku neesot norādījusi apsvērumos, kurus tā formulēja administratīvā procesa laikā. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, pirmkārt, hipotēkas esamība izrietēja no informācijas, kas bija pieejama administratīvajā procesā, šajā gadījumā – garantijas līguma, kas 2011. gada 17. februārī tika noslēgts starp Fundación Elche un IVF, otrkārt, tieši Komisijai ir jāiesniedz pierādījumi valsts atbalsta esamībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 12. septembris, Olympiaki Aeroporia Ypiresies/Komisija, T‑68/03, EU:T:2007:253, 34. punkts), un, treškārt, Komisijai administratīvais process ir jāveic rūpīgi un objektīvi, lai tās rīcībā galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī būtu cik vien iespējams pilnīgāki un ticamāki pierādījumi (spriedums, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 63. punkts).
118 Turklāt ir jāpiemēro šī sprieduma 87. un 88. punktā atgādinātā judikatūra, lai izvērtētu, vai aplūkotā hipotēka ir uzskatāma par būtisku apstākli, novērtējot priekšrocības esamību, un vai vajadzības gadījumā Komisija to ir ņēmusi vērā.
119 Šajā gadījumā Fundación Elche sniegtā hipotēka, kas bija garantētā aizņēmēja piešķirts nodrošinājums, pati par sevi ir uzskatāma par strīdīgās garantijas iezīmi, kas Komisijai ir jāizvērtē (šajā ziņā skat. Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktu). Komisija turklāt neapstrīd, ka apstrīdētajā lēmumā šī hipotēka nekur nav minēta. Turklāt Komisijas norādītais apstāklis, ka zemesgabala, kuram izveidota hipotēka, vērtība lielā mērā neesot pietiekama, lai to izmantotu kā garantiju aizdevumiem 14 miljonu EUR apmērā, a fortiori nav saistīts ne ar vienu apstrīdētajā lēmumā ietverto vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 87. punkts).
120 No tā izriet, ka Komisija nav ņēmusi vērā būtisko apstākli, par kādu uzskatāma hipotēka, kuru Fundación Elche piešķīris IVF, lai novērtētu priekšrocības esamību, un, šādi rīkojoties, tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
121 Visbeidzot, joprojām saistībā ar šo iebildumu, runājot par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā nosacījumus, ar kādiem līdzīgi darījumi tika veikti tirgū, prasītājs vērš uzmanību uz likmi, kas, kā norāda Banco de España, 2011. gadā bija piemērojama darījumiem, kuru ilgums bija 5 gadi vai mazāk, attiecībā uz aizdevumiem par summu, kas pārsniedz 1 miljonu EUR, kas esot tikai nedaudz mazāk par summu, kas tika piešķirta saistībā ar Fundación Elche garantētajiem aizdevumiem.
122 Tā kā prasītājs neprecizē, kā tā situācija ir salīdzināma ar to aizdevēju situāciju, uz kuriem attiecas Banco de España statistika, šajā gadījumā no prasītāja apgalvojuma nav iespējams gūt nozīmīgu informāciju.
123 Prasītājs arī pārmet Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi, vai garantijas prēmija, kas bija jāmaksā Fundación Elche un kas bija noteikta 1 % apmērā no nosegtā apmēra, “atbilst tirgus likumiem”. Šis arguments ir jāizvērtē kopā ar argumentāciju, kas izstrādāta trešā pamata atbalstam, saskaņā ar kuru Komisija būtībā esot pieļāvusi kļūdu, konstatējot, ka nav līdzīgu darījumu, kas ļautu pierādīt to, ka pastāv garantijas prēmijas standarts.
124 Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka aizņēmējs, kuram ir piešķirts dalībvalsts valsts iestāžu garantēts aizdevums, parasti iegūst priekšrocību, jo finansiālās izmaksas, kas tam rodas, ir mazākas nekā tās, kas tam būtu radušās, ja tam šis pats finansējums un šī pati garantija būtu bijuši jāiegūst par tirgus cenu (spriedumi, 2011. gada 8. decembris, Residex Capital IV, C‑275/10, EU:C:2011:814, 39. punkts, un 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 96. punkts).
125 Kā tika atgādināts Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktā, lai noteiktu atbilstošo tirgus cenu, ir jāņem vērā garantijas un tās pamatā esošā aizdevuma īpašības, un it īpaši darījuma summa un ilgums, aizņēmēja piedāvātais nodrošinājums un citi elementi, kas ietekmē novērtējumu par atgūšanas līmeni un iespēju, ka aizņēmējs nepildīs saistības tā finanšu situācijas, aizņēmēja darbības nozares un tā perspektīvu dēļ.
126 Ja cena, ko maksā par garantiju, ir vismaz tikpat augsta kā atbilstošais garantijas prēmijas standarts, kas ir piedāvāts finanšu tirgos, garantija neietver atbalstu (skat. Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunkta otro daļu). Ja finanšu tirgos nevar konstatēt atbilstīgu garantijas prēmijas standartu, garantētā aizdevuma kopējās finanšu izmaksas, tostarp aizdevuma procenti un garantijas prēmija, jāsalīdzina ar līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenu (skat. Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunkta trešo daļu). Visbeidzot, ja nepastāv līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cena, jāizmanto atsauces likme, kas ir noteikta atbilstoši Paziņojumam par atsauces likmēm (skat. Paziņojuma par garantijām 4.2. punkta otro daļu).
127 Šajā gadījumā ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir izslēgts, ka pieprasītajā garantijas prēmijā tiktu ņemtas vērā prasītāja finansiālās grūtības un risks, kas ir saistīts ar garantēto aizdevumu neatmaksāšanu (86. apsvēruma c) punkts). Apstrīdētā lēmuma 85. apsvērumā Komisija uzsver, ka grūtībās esošs uzņēmums bez valsts garantijas nevar atrast finanšu iestādes, kas būtu ar mieru tam piešķirt aizdevumu, neatkarīgi no tā rakstura. Komisija nedz šajos apsvērumos, nedz arī argumentācijā saistībā ar priekšrocības raksturojumu (apstrīdētā lēmuma 7.2. punkts) nekādi nenorāda, kāda ir tirgus cena, saskaņā ar kuru tā ir novērtējusi aplūkoto prēmiju. Komisija šajā posmā arī neizvērtē ķīlu, kas tika piešķirta IVF kā pretgarantija (skat. šī sprieduma 4. punktu). Komisija vispārējā veidā vienīgi veic prasītāja finansiālās situācijas vērtējumu, lai, ņemot vērā IVF piešķirtās garantijas prēmijas apmēru, secinātu, ka tā neatbilst tirgus nosacījumiem.
128 Komisija Vispārējā tiesā būtībā izskaidroja, ka apstrīdētajā lēmumā bija ietverta struktūra salīdzinājumam starp maksājamo garantijas prēmiju un tirgus cenu, ņemot vērā prasītāja situāciju, kurš ir grūtībās nonācis uzņēmums. Citiem vārdiem sakot, pastāvot pieņēmums, saskaņā ar kuru garantijas prēmija neatbilst tirgus nosacījumiem, ja aizņēmējs, kam ir piešķirta garantija, vai – šajā gadījumā – priekšrocības saņēmējs LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir grūtībās nonācis uzņēmums.
129 Kā tika atgādināts šī sprieduma 126. punktā, Paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktā un 4.2. punktā ir paredzēts vispirms noskaidrot iespējamo tirgus cenu, un ar to salīdzināt strīdīgā darījuma nosacījumus. Konkrētāk, attiecībā uz grūtībās nonākušiem uzņēmumiem Komisija Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta a) apakšpunktā nodala grūtībās nonākušu uzņēmumu situācijas atkarībā no to maksātnespējas riska, kas nav vienveidīgs. Tādējādi minētajā paziņojumā ir nodalīts gadījums, kad grūtībās nonākušam uzņēmumam ir nodrošinājums tirgū, no tāda, kad ir iespējams, ka šāds nodrošinājums nepastāv. Līdz ar to tiek apgalvots, ka tirgus cena var pastāvēt arī tad, ja garantija tiek piešķirta grūtībās nonākušam uzņēmumam.
130 Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 80. apsvērumā min, ka prasītājam “nebija ļoti lielas finansiālas grūtības saskaņā ar 2.2. punktu un 4.1. punkta a) apakšpunktu [..] paziņojumā par garantijām”, pirms tam 79. apsvērumā konstatējusi, ka tas “pamatnostādņu [par glābšanu un pārstrukturēšanu] 10. punkta a) apakšpunkta un 11. punkta izpratnē bija finansiālās grūtībās”. Šādi rīkojoties, Komisija arī izmantoja šī sprieduma 129. punktā sniegto Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, saskaņā ar kuru starp grūtībās nonākušiem uzņēmumiem Pamatnostādņu par glābšanu un pārstrukturēšanu izpratnē tiek nodalītas divas uzņēmumu apakškategorijas atkarībā no to maksātnespējas riska. Tas vēl vairāk ir redzams apstrīdētā lēmuma spāņu valodas redakcijā, kas ir vienīgā autentiskā versija, kuras 80. apsvērumā ir norādīts uz “smagas krīzes situācijas” (situación de crisis grave) neesamību, kur īpašības vārds “smags” apzīmē terminu “krīze” un skaidrāk nošķir apstrīdētā lēmuma 80. apsvērumā norādīto situāciju no tā 79. apsvērumā norādītās situācijas, nosakot tādu grūtībās nonākušu uzņēmumu kategoriju Pamatnostādņu par glābšanu un pārstrukturēšanu izpratnē, kas neatrodas smagas krīzes situācijā Paziņojuma par garantijām 4.1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
131 Turklāt, pretēji Komisijas norādītajam, no Paziņojuma par garantijām 3.3. punkta neizriet, ka nav tirgus cenas garantijām, kas piešķirtas grūtībās nonākušam uzņēmumam. Faktiski minētais punkts attiecas uz vienkāršotu novērtēšanas shēmu, kas izņēmuma veidā ir piemērojama maziem un vidējiem uzņēmumiem, un ar to vienīgi ir norādīts, ka tas nav piemērojams uzņēmumiem, kuru reitings ir “CCC/Caa” vai zemāks.
132 Līdz ar to Komisija, prezumējot, ka neviena finanšu iestāde nesniegs nodrošinājumu grūtībās nonākušam uzņēmumam un ka līdz ar to tirgū netiek piedāvāts nekāds atbilstošs garantijas prēmijas standarts, nav ievērojusi Paziņojumu par garantijām, kurš tai ir saistošs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 11. septembris, Vācija u.c./Kronofrance, C‑75/05 P un C‑80/05 P, EU:C:2008:482, 60. un 61. punkts un tajos minētā judikatūra). Šo pašu iemeslu dēļ tā arī nav izpildījusi savu pienākumu veikt visaptverošu novērtējumu, ņemot vērā visus elementus, kuri ir būtiski konkrētajā lietā un kuri tai ļauj noteikt, vai prasītājs salīdzināmus atvieglojumus acīmredzami nebūtu saņēmis no privāta komersanta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 73. punkts).
133 Kad ir atklāta šī kļūda, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 93. apsvērumā Komisija veic detalizētāku analīzi, aprēķinot atbalsta elementu. Līdz ar to tā izslēdz līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenas esamību (skat. šī sprieduma 126. punktu), “ņemot vērā nelielo skaitu līdzīgu tirgū novērotu darījumu”, kas “nenodrošinās jēgpilnu salīdzinājumu”.
134 Prasības pieteikumā prasītājs apstrīdēja to, ka Komisija, noteikdama līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenu, nav analizējusi tirgus nosacījumus. Savā iebildumu rakstā Komisija norāda, ka “pretēji prasītāja paustajam [Komisija] ir secinājusi, ka ar aplūkotajām garantijām tika piešķirta priekšrocība, pirms tam veicot salīdzinājumu ar darījumiem, kuri īstenoti atbilstoši tirgus nosacījumiem, kas skaidri izpaužas atbalsta summas aprēķinā”, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 93. apsvēruma c) punktu.
135 Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 93. apsvēruma c) punktā Komisija izmanto šajā lietā piemērojamo atsauces likmi, kas ir noteikta atbilstoši Paziņojumam par atsauces likmēm. Kā tika atgādināts šī sprieduma 126. punktā, atsauces likmes izmantošana ir uzskatāma par noklusējuma metodi, ja nav tirgus cenas, kas būtu noteikta, pamatojoties uz līdzīgiem darījumiem. Tādējādi Komisija nevar pamatoties uz šīs metodes piemērošanu, aprēķinot atbalsta apmēru, lai no tā secinātu, ka tā faktiski strīdīgo darījumu ir salīdzinājusi ar darījumiem, kas veikti atbilstoši tirgus nosacījumiem.
136 Vispārējā tiesa tomēr uzdeva jautājumu Komisijai saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, lai noskaidrotu izmeklēšanas – kuru tā veikusi, lai nonāktu pie sava secinājuma, ka nav tirgus cenas par līdzīgu negarantētu aizdevumu, – raksturu un apmēru. Atbildot Komisija vienīgi norādīja, ka izmeklēšanas laikā netika sniegta nekāda informācija saistībā ar aizdevumu, kas piešķirti līdzīgās situācijās, procentu likmēm, nesniedzot norādes par izmeklēšanas pasākumiem, kuri veikti vajadzības gadījumā.
137 Jāatgādina, ka pienākums pierādīt to, ka ir izpildīti privātā komersanta kritērija piemērošanas nosacījumi, kas ir jāpiemēro šajā gadījumā, ir Komisijai, kurai administratīvā procesa laikā ir jānoskaidro visa būtiskā informācija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 21. marts, Komisija/Buczek Automotive, C‑405/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:186, 33. un 34. punkts, un 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 24. punkts). Šajā ziņā Komisija sava lēmuma pamatošanai nevar atsaukties uz informācijas, kas tai sniegta administratīvā procesa laikā, fragmentāro raksturu, ciktāl tā nav īstenojusi visas pilnvaras, kas tai bija nepieciešamās informācijas saņemšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 13. aprīlis, Vācija un Pleuger Worthington/Komisija, C‑324/90 un C‑342/90, EU:C:1994:129, 29. punkts). Tā tas ir vēl jo vairāk tad, ja apstrīdētais lēmums ir balstīts nevis uz to, ka attiecīgā dalībvalsts nav iesniegusi Komisijas pieprasītos pierādījumus, bet uz konstatējumu, ka privātais komersants nebūtu rīkojies tāpat kā minētās dalībvalsts iestādes, proti, konstatējumu, saistībā ar kuru tiek pieņemts, ka Komisijas rīcībā bija visa nepieciešamā informācija, lai tā varētu sagatavot savu lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 21. marts, Komisija/Buczek Automotive, C‑405/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:186, 35. punkts).
138 Šajā gadījumā Vispārējā tiesa no Komisijas atbildēm, kuras tā sniegusi savā iebildumu rakstā un vēlāk saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, secina, ka administratīvā procesa laikā tā Spānijas Karalistei vai citiem informācijas avotiem nav lūgusi informāciju par tādu aizdevumu esamību, kas līdzinātos aizdevumiem, kuri ir strīdīgā darījuma pamatā. Tādējādi Komisija nevar pamatoties uz to, ka nav iesniegti tās pieprasītie elementi, lai apstrīdētā lēmuma 93. apsvērumā secinātu, ka pastāv “vienīgi neliels skaits līdzīgu tirgū novērotu darījumu”, kas “nenodrošin[a] jēgpilnu salīdzinājumu”.
139 Turklāt Komisija nenorāda ne uz vienu citu administratīvā procesa laikā gūtu elementu, kas pamatotu tās secinājumu par salīdzināmu darījumu neesamību.
140 Līdz ar to aplūkotais secinājums, kuru Komisija izdarījusi apstrīdētā lēmuma 93. apsvērumā, nav juridiski pietiekami pamatots.
141 Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa ir jāapmierina, ciktāl Komisijas vērtējumā par priekšrocības esamību ir pieļautas acīmredzamas kļūdas, jo tā, pirmkārt, nav ņēmusi vērā Fundación Elche situāciju, otrkārt, nav ņēmusi vērā hipotēku, kuru tas piešķīra kā pretgarantiju, treškārt, nav ņēmusi vērā prasītāja rekapitalizāciju, lai novērtētu IVF ieķīlāto kapitāla daļu vērtību, ceturtkārt, ir prezumējusi, ka neviena finanšu iestāde nesniegtu nodrošinājumu grūtībās nonākušam uzņēmumam un līdz ar to ka tirgū netiek piedāvāts nekāds atbilstošs garantijas prēmijas standarts, un, piektkārt, tā nav pietiekami pamatojusi savu secinājumu saistībā ar to, ka nepietiek līdzīgu darījumu, lai konstatētu līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenu.
142 Līdz ar to ir jānolemj atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un nav nepieciešams izvērtēt pārējos argumentus un pamatus, kas ir norādīti šīs prasības pamatojumam.
Par tiesāšanās izdevumiem
143 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
144 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/365 (2016. gada 4. jūlijs) par valsts atbalstu SA.36387 (2013/C) (ex 2013/NN) (ex 2013/CP), ko Spānija sniegusi Valencia Club de Fútbol, SAD, Hércules Club de Fútbol, SAD un Elche Club de Fútbol, SAD, ciktāl tas attiecas uz Elche Club de Fútbol, SAD.
2) Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Elche Club de Fútbol tiesāšanas izdevumus, ieskaitot tos, kas saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.
3) Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Kanninen | Schwarcz | Iliopoulos |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 12. martā.
[Paraksti]