Lieta T‑207/10

Deutsche Lufthansa AG

pret

Eiropas Komisiju

Valsts atbalsts – Nodokļa režīms, ar kuru uzņēmumiem rezidentiem nodokļu vajadzībām Spānijā ir atļauts norakstīt nemateriālās vērtības, kas rodas no kapitāldaļu iegādes uzņēmumos, kuri ir rezidenti nodokļu vajadzībām ārvalstīs – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzdots to daļēji atgūt – Noteikumi, kas ļauj daļēji turpināt piemērot režīmu – Pieteikums par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas – Intereses celt prasību saglabāšanās – Tiesiskā paļāvība – Komisijas sniegti konkrēti solījumi – Paļāvības tiesiskums – Tiesiskās paļāvības piemērojamība laikā

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (devītā palāta) 2018. gada 15. novembra spriedums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Interese celt prasību – Radušās un pastāvošas intereses nepieciešamība – Lēmums, ar kuru atbalstu atzīst par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdod to daļēji atgūt, un saskaņā ar kuru attiecīgo nodokļu shēmu var turpināt daļēji piemērot – Prasītājas, kas sūdzas par normas, kas atļauj turpināt piemērot strīdīgo atbalsta shēmu, intereses celt prasību saglabāšanās, neskatoties uz to, ka konkurents pēc prasības celšanas neizmantoja šo atļauju

(LESD 263. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkts)

2.      Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot LESD 108. pantā paredzētās procesuālās normas – Saņēmēju iespējamā tiesiskā paļāvība – Neesamība, izņemot ārkārtas apstākļos – Tiesiskā paļāvība, kas rodas no īpašām, beznosacījumu un saskaņotām garantijām, ko piedāvā Komisija – Lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu publicēšana, ar kuru tiek izbeigta šī tiesiskā paļāvība

(LESD 107. panta 1. punkts un 108. panta 3. punkts)

3.      Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot LESD 108. pantā paredzētās procesuālās normas – Saņēmēju iespējamā tiesiskā paļāvība – Neesamība, izņemot ārkārtas apstākļos – Tiesiskā paļāvība, kas rodas no īpašām, beznosacījumu un saskaņotām garantijām, ko piedāvā Komisija – Atzītas tiesiskās paļāvības piemērojamība laikā – Darījumi pirms tiesību akta, kas rada minēto tiesisko paļāvību – Iekļaušana

(LESD 107. panta 1. punkts un 108. panta 3. punkts)

1.      Prasītājas intereses celt prasību saglabāšanās ir jāizvērtē in concreto, ņemot vērā tostarp apgalvotā pārkāpuma sekas un apgalvotā kaitējuma būtību.

Šāda interese izriet, pirmkārt, no prasītājas kā ieinteresētās personas – sūdzības iesniedzējas statusa, kā arī no šīs sūdzības daļējas noraidīšanas un noraidīšanas pēc būtības ar apstrīdēto noteikumu.

Prasītāja ir “ieinteresētā persona” Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), kurā izdarīti grozījumi, 1. panta h) punkta izpratnē, “kur[as] intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums”, kas pēc definīcijas ir “interese” formālās izmeklēšanas procedūrā, kuras rezultātā jāpieņem Komisijas lēmums, un attiecīgi, ņemot vērā tās sūdzības noraidīšanu ar šo lēmumu, interese celt prasību par šo lēmumu, kas tai nav labvēlīgs. Turklāt prasītāja ir arī ieinteresētā persona, kas iesniedza sūdzību, kura bija par pamatu formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanai un kura šīs sūdzības kontekstā izskaidroja tās iesniegšanas iemeslus.

Pat ja apstrīdētais lēmums un līdz ar to arī apstrīdētais noteikums nebija skaidra atbilde uz prasītājas sūdzību, tomēr – pretēji tam, ko prasītāja apgalvoja savā sūdzībā – Komisija uzskatīja, ka strīdīgo shēmu varētu turpināt piemērot noteiktos tajā norādītajos gadījumos. Šāds noraidījums ir pietiekams, lai raksturotu prasītājas interesi celt prasību šajā lietā tādā nozīmē, ka šī atteikuma atcelšana, pamatojoties uz tās izvirzīto vienīgo pamatu, var piešķirt tai tādas priekšrocības, ka strīdīgā shēma tiek atzīta par nelikumīgu un aizliegtu, tostarp apstrīdētajā noteikumā paredzētajos gadījumos.

No tā izriet, ka ar Komisijas apgalvoto faktu, kas, iespējams, radies pēc šīs prasības celšanas, saskaņā ar kuru tās konkurente nevarēja gūt labumu no strīdīgās shēmas, kas ar apstrīdēto lēmumu tika atzīta par nelikumīgu, nevar būt pamats apšaubīt prasītājas interesi celt prasību par apstrīdēto noteikumu. Ja tas būtu citādi, it īpaši, ja no ieinteresētajām personām un jo īpaši tām personām, kuras rosināja uzsākt oficiālās izmeklēšanas procedūru, tiktu prasīts, lai tās turklāt pierāda sava uzņēmuma kā konkurenta statusu, kas faktiski gūst priekšrocības no apstrīdētajā lēmumā izvērtētās strīdīgās shēmas, tad pieņemamības nosacījums, kurš ir būtisks un primārs nosacījums attiecībā uz ikvienu prasību, proti, interese celt prasību, tiktu jaukts ar locus standi nosacījumu, kuri abi tomēr ir atsevišķi nosacījumi, kas fiziskai vai juridiskai personai ir jāizpilda kumulatīvi.

Turpinājumā jāuzskata, ka prasītāja saglabā arī interesi lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu, lai nepieļautu, ka nākotnē atkārtojas tā iespējamais prettiesiskums. Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka apgalvotais prettiesiskums var atkārtoties nākotnē neatkarīgi no apstākļiem, kas ir šīs prasības pamatā, jo šis prettiesiskums neatkarīgi no šiem apstākļiem rada šaubas par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa piemērošanas vispārējo nosacījumu interpretāciju un aizsardzības, ko var piešķirt saskaņā ar šo principu, piemērojamību laikā.

(skat. 22.–32. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 33.–46., 108. un 110. punktu)

3.      Attiecībā uz tiesiskās paļāvības – kas atzīta atbalsta, kas piešķirts, pārkāpjot LESD 108. panta procesuālās normas, saņēmējiem un kas radusies, pamatojoties uz Komisijas sniegtām īpašām, beznosacījuma un saskaņotām garantijām –, piemērojamību laikā ir jānošķir tiesiskās paļāvības iegūšanas datums, kas atbilst datumam, kad notika informēšana par konkrētiem solījumiem, un priekšmets, uz kuru attiecas iegūtā tiesiskā paļāvība, kuru var attiecināt arī uz darījumiem, kas noslēgti pirms šī datuma, saskaņā ar sniegto konkrēto solījumu noteikumiem.

Tomēr visbiežāk tiesiskā paļāvība, jo īpaši šajā gadījumā, attiecas uz esošas situācijas saglabāšanu, kas pēc būtības ir radusies pirms akta, kurš rada paļāvību par tās saglabāšanu. Šajā gadījumā akts, kas rada tiesisko paļāvību, nerada sekas ar atpakaļejošu spēku tādā ziņā, ka tas radītu tiesisko paļāvību, sākot no agrākiem attiecīgajiem notikumiem, bet gan vienkārši attiecas no tā pieņemšanas dienas uz notikumiem pirms šī datuma un to sekām nākotnē.

Pretējā gadījumā nevarētu pamatoti balstīties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai novērstu nelikumīga atbalsta atgūšanu, kas pēc būtības tika piešķirts līdz brīdim, kad Komisija, kas vislabāk spēj sniegt konkrētus, beznosacījuma, saskaņotus un ticamus solījumus, jebkādā veidā varēja lemt par to kvalificēšanu par valsts atbalstu un to saderību ar iekšējo tirgu. Tādējādi Regulas Nr. 659/1999 14. pantam tiktu liegta tā lietderīgā iedarbība.

Šo vērtējumu neatspēko fakts, ka par strīdīgo shēmu šajā lietā netika paziņots Komisijai un ka šīs shēmas labuma saņēmējiem var būt tiesiska paļāvība par šīs shēmas izmantošanas atļaušanu tikai izņēmuma gadījumos. Lai gan no izņēmuma apstākļu neesamības izriet, ka nepaziņota atbalsta saņēmējam nevar būt tiesiskā paļāvība par tā likumību un saglabāšanu, no šādu apstākļu esamības izriet, ka, sākot no tādu konkrētu solījumu sniegšanas, kuri atbalsta saņēmējam var radīt pamatotas cerības par atbalsta likumību, kas raksturo šos ārkārtas apstākļus, un ar nosacījumu, ka sniegtajos solījumos nav paredzēts laika ierobežojums, vairs nevar uzskatīt, ka šis saņēmējs noteiktu laikposmu varēja likumīgi zināt par attiecīgā atbalsta nelikumību. Pretējā gadījumā tas nozīmētu, ka tiek ignorēta sniegto solījumu precizitāte un ticamība, it īpaši attiecībā uz šo solījumu laikā, un ka tiek atcelts viens no tiesiskās paļāvības atzīšanas nosacījumiem, tādējādi nepaziņota atbalsta gadījumos veicinot to, ka tiesiskā paļāvība attiecībā uz šo atbalstu likumību tiek atzīta tikai izņēmuma gadījumos. Ja tiesiskā paļāvība būtu jāattiecina tikai uz darījumiem, kas noslēgti pēc akta, kurš rada paļāvību, un pat tad, ja šajā tiesību aktā būtu precīzi norādīts, ka tas attiecas uz agrākiem darījumiem, to sekas tādējādi ierobežotu šo solījumu darbības jomu, pārkāpjot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

(skat. 97.–106. punktu)