Prasība, kas celta 2010. gada 6. maijā - Deutsche Telekom/Komisija

(lieta T-207/10)

Tiesvedības valoda - vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Deutsche Telekom AG (Bonna, Vācija) (pārstāvji - A. Cordewener un J. Schönfeld, Rechtsanwälte)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Komisijas 2009. gada 28. oktobra Lēmumu C (2009) 8107, galīgā redakcija (labotajā 2009. gada 8. decembra redakcijā), saistībā ar tā 1. panta 2. un 3. punktā tur konkrēti minētajiem Spānijas ieguldītājiem sniegto tiesiskās paļāvības principa nodrošinājumu;

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja pārsūdz Komisijas 2009. gada 28. oktobra Lēmumu C (2009) 8107, galīgā redakcija ar labojumiem, kurā Komisija nolēma, ka tiesiskais regulējums par valsts atbalstu nodokļu tiesību normu veidā saskaņā ar Spānijas likumu par uzņēmumu ienākuma nodokli [Texto Refundido de la Ley sobre el Impuesto de Sociedades] (turpmāk tekstā - "TRLIS") saistībā ar uzņēmuma vai sabiedrības finansiālās vērtības norakstīšanu nodokļu mērķiem gadījumā, ja tiek iegādātas būtiskas ārvalstu uzņēmumu daļas, attiecībā uz valsts atbalstu, kas ir sniegts labuma guvējiem, kas ir veikuši iegādi Kopienas iekšienē, nav saderīgs ar kopējo tirgu. Apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, kurš valsts atbalsts Spānijas Karalistei ir jāatgūst.

Prasītāja prasības pieteikuma pamatojumā, pirmkārt, norāda, ka ar TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanu saistītais nodokļa atvieglojums esot piešķirts nelikumīgi procesuālajā ziņā, jo Spānijas Karaliste par attiecīgo likumu iepriekš nebija paziņojusi Komisijai, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punkta pirmo teikumu (LESD 108. panta 3. punkta pirmais teikums), un to faktiski piemēroja, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punkta trešajā teikumā (LESD 108. panta 3. punkta trešais teikums) noteikto īstenošanas aizliegumu. Vēl TRLIS 12. panta 5. punkts esot jāuzskata par nelikumīgu pēc būtības, jo tiesiskais regulējums saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu (LESD 107. panta 1. punkts) nav saderīgs ar kopējo tirgu un atļauja saskaņā ar EKL 87. panta 2. vai 3. punktu (LESD 107. panta 2. vai 3. punktu) nav iespējama.

Otrkārt, prasītāja, runājot par sekām, kas izriet no valsts atbalsta pasākuma atzīšanas par nesaderīgu ar Kopienu tiesībām, apgalvo, ka attiecīgajai dalībvalstij šis atbalsts ir jāatgūst no attiecīgajiem saņēmējiem. Šajā sakarā tā apgalvo, ka šis absolūtais pamatprincips ir konkrēti nostiprināts it īpaši Regulas (EK) Nr. 659/99 ¹ 14. panta 1. punkta pirmajā teikumā.

Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka šajā lietā nevar izdarīt izņēmumu no atgūšanas noteikuma, jo Spānijas atbalsta saņēmējiem nav aizsargājamas tiesiskās paļāvības. Šajā sakarā prasītāja norāda arī, ka Komisija, paredzot izņēmumu, kas pamatots ar tiesiskās paļāvības principu, attiecībā uz zināmām Spānijas ieguldītāju grupām, ir kļūdaini piemērojusi tādu vispārīgo primāro tiesību principu kā Regulas Nr. 659/99 14. panta 1. punkta otrais teikums. Prasītāja iebilst, pirmkārt, ka tiesiskās paļāvības princips nav piemērojams atbalsta saņēmēju labā, jo Spānijas valsts nav atbilstoši regulējumam paziņojusi par TRLIS 12. panta 5. punkta pieņemšanu. Otrkārt, tā apgalvo, ka nav izpildīti nosacījumi valsts atbalsta saņēmēju tiesiskās paļāvības atzīšanai. Vēl Kopienu intereses taisnīgu tirgus attiecību izveidošanai, atgūstot piešķirtos atbalstus, esot svarīgākas par saņēmēju individuālajām interesēm saņemt nodokļu priekšrocības par pagājušajiem un nākamajiem gadiem.

____________

¹ - Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.).