VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (ceturtā palāta)
2010. gada 15. decembrī (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Eiropas Parlamenta deputātu papildu pensiju shēma – Grozījumi papildu pensiju shēmā – Vispārpiemērojams akts – Individuālas skaršanas neesamība – Nepieņemamība
Apvienotās lietas T‑219/09 un T‑326/09
Gabriele Albertini, ar dzīvesvietu Milānā (Itālija), un 62 citi esošie vai bijušie Eiropas Parlamenta locekļi, kuru uzvārdi ir minēti pielikumā, ko pārstāv S. Orlandi [S. Orlandi], A. Kūlens [A. Coolen], Ž. N. Luī [J.‑N. Louis] un E. Maršals [E. Marchal], advokāti,
prasītāji lietā T‑219/09,
un
Brendan Donnelly, ar dzīvesvietu Londonā (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv S. Orlandi, A. Kūlens, Ž. N. Luī un E. Maršals, advokāti,
prasītājs lietā T‑326/09,
pret
Eiropas Parlamentu, ko sākotnēji pārstāvēja H. Krīks [H. Krück], A. Pospišilova Padovska [A. Pospíšilová Padowska] un G. Korstenss [G. Corstens], pēc tam – N. Lorencs [N. Lorenz], A. Pospišilova Padovska un G. Korstenss, pārstāvji,
atbildētājs,
par Eiropas Parlamenta 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumiem, ar kuriem izdara grozījumus Eiropas Parlamenta deputātu papildu (brīvprātīgajā) pensiju shēmā, kas ietverta Noteikumu par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām VIII pielikumā, atcelšanu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
1 Eiropas Parlamenta Prezidijs (turpmāk tekstā – “Prezidijs”) ir Eiropas Parlamenta struktūrvienība. Saskaņā ar Parlamenta iekšējā reglamenta 22. panta 2. punktu ar nosaukumu “Prezidija funkcijas” redakcijā, kura ir piemērojama šīs lietas faktiem, Prezidijs cita starpā pieņem finansiālus, organizatoriskus un administratīvus lēmumus par deputātiem.
2 Šajā sakarā Prezidijs pieņēma Noteikumus par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām (turpmāk tekstā – “DIP noteikumi”).
3 1990. gada 12. jūnijā Prezidijs pieņēma Noteikumus par Parlamenta deputātu papildu (brīvprātīgo) pensiju shēmu (turpmāk tekstā – “1990. gada 12. jūnija noteikumi”), kuri ietverti DIP noteikumu VII pielikumā.
4 1990. gada 12. jūnija noteikumos redakcijā, kas bija piemērojama 2009. gada martā, cita starpā bija paredzēts:
“1. pants
1. Gaidot, kad tiks pieņemti vienotie deputātu statūti, un neatkarīgi no I un II pielikumā paredzētajām tiesībām uz pensiju ikvienam Eiropas Parlamenta deputātam, kurš vismaz divus gadus ir veicis iemaksas brīvprātīgajā pensiju shēmā, pēc savu pilnvaru beigām ir tiesības uz mūža pensiju, sākot ar mēneša pirmo dienu pēc mēneša, kad viņš sasniedza 60 gadu vecumu.
[..]
2. pants
1. Par katru amatā nostrādātu pilnu gadu pensijas apjoms ir 3,5 % no 40 % Eiropas Kopienu Tiesas tiesneša pamatalgas un par katru pilnu mēnesi – 1/12 no šīs summas.
2. Maksimālais pensijas apmērs ir 70 % (minimālais apmērs ir 10,5 %) no 40 % Eiropas Kopienu Tiesas tiesneša pamatalgas.
3. Pensija tiek aprēķināta un izmaksāta euro.
3. pants
Bijušie vai pirms 60 gadu vecuma atkāpušies locekļi, ja viņi ir sasnieguši 50 gadu vecumu, var prasīt, lai viņu vecuma pensiju viņiem izmaksā nekavējoties vai laikposmā no viņu atkāpšanās līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai. Pēdējā gadījumā pensijas apmērs ir vienāds ar summu, kura aprēķināta saskaņā ar 2. panta 1. punktu, kas sareizināta ar koeficientu, kurš aprēķināts, ņemot vērā deputāta vecumu pensijas saņemšanas sākuma brīdī, atbilstoši šādai tabulai [..].
4. pants (pensijas daļas maksājums kapitāla formā)
1. Deputātiem, kuri ir vai ir bijuši brīvprātīgās pensiju shēmas dalībnieki, maksimums 25 % no pensiju tiesībām, kuras aprēķinātas saskaņā ar 2. panta 1. punktu, var izmaksāt kapitāla formā.
2. Šī iespēja ir jāizmanto pirms dienas, kad maksājumi tiek uzsākti, un tā nav atsaucama.
3. Ievērojot 1. punktā norādīto maksimālo apmēru, kapitāla maksājums neietekmē un nesamazina pārdzīvojušā laulātā vai pensiju shēmas dalībnieka apgādībā esošu bērnu pensiju tiesības.
4. Kapitāla maksājumu aprēķina, ņemot vērā deputāta vecumu pensijas piemērošanas dienā atbilstoši šādai tabulai [..].
5. Kapitālu aprēķina un izmaksā euro. Maksājumu veic pirms pirmā pensiju maksājuma.
[..]”
5 Papildu pensiju fonds tika radīts, Eiropas Parlamenta kvestoriem izveidojot ASBL “Fonds de pension – députés au Parlement européen” (turpmāk tekstā – “ASBL”), kura savukārt izveidoja saskaņā ar Luksemburgas tiesībām dibinātu société d’investissement à capital variable (ieguldījumu sabiedrību ar ieguldījumiem atvērtu kapitālu) (turpmāk tekstā – “SICAV”) ar nosaukumu “Fonds de pension – Députés au Parlement européen, Société d’Investissement à Capital Variable”, kura veica ieguldījumu tehnisko pārvaldību.
6 Deputātu nolikums tika pieņemts ar Eiropas Parlamenta 2005. gada 28. septembra Lēmumu 2005/684/EK, Euratom, ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu (OV L 262, 1. lpp.), un stājās spēkā 2009. gada 14. jūlijā, Parlamenta 7. sasaukuma pirmajā dienā.
7 Ar Deputātu nolikumu tika ieviesta Eiropas Parlamenta deputātu galīgā pensiju shēma, saskaņā ar kuru viņiem, neveicot iemaksas, ir tiesības uz vecuma pensiju no 63 gadu vecuma.
8 Deputātu nolikumā ir paredzēti pārejas pasākumi, kuri ir piemērojami papildu pensiju shēmai. Šajā ziņā 27. pantā ir noteikts:
“1. Eiropas Parlamenta izveidotais brīvprātīgais pensiju fonds pēc šā nolikuma stāšanās spēkā tiek saglabāts deputātiem vai bijušajiem deputātiem, kuri jau ir ieguvuši tiesības uz maksājumiem no šā fonda vai kuri šīs tiesības iegūst.
2. Iegūtās tiesības un iegūstamās tiesības saglabājas pilnā apjomā. Parlaments var noteikt priekšnoteikumus un nosacījumus jaunu tiesību iegūšanai.
3. Deputātiem, kas saņem algu [saskaņā ar nolikumu], nevar vairs piešķirt jaunas tiesības brīvprātīgajā pensiju fondā.
4. Pensiju fondam nevar pievienoties tie deputāti, kuri pēc šā nolikuma stāšanās spēkā pirmo reizi tiek ievēlēti Parlamentā.
[..]”
9 2008. gada 19. maijā un 9. jūlijā Prezidijs pieņēma lēmumus attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas [piemērošanas] pasākumiem (OV 2009, C 159, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “piemērošanas pasākumi”). Atbilstoši to 73. pantam piemērošanas pasākumi stājās spēkā reizē ar Deputātu nolikumu, proti, 2009. gada 14. jūlijā.
10 Piemērošanas pasākumu 74. pantā ir noteikts, ka atbilstoši IV sadaļā paredzētajiem pārejas noteikumiem DIP noteikumi zaudē spēku dienā, kad stājas spēkā Deputātu nolikums.
11 Piemērošanas pasākumu 76. pantā “Papildu pensija” ir noteikts:
“1. Saskaņā ar DIP noteikumu VII pielikumu piešķirto papildu (brīvprātīgo) pensiju turpina izmaksāt, piemērojot minētā pielikuma noteikumus personām, kuras šo pensiju ir saņēmušas pirms Nolikuma stāšanās spēkā.
2. Līdz Nolikuma spēkā stāšanās brīdim saskaņā ar minēto VII pielikumu iegūtās pensijas tiesības paliek spēkā. Tās izmaksā saskaņā ar minētajā pielikumā paredzētajiem noteikumiem [nosacījumiem].
3. Jaunas pensijas tiesības saskaņā ar minētā VII pielikuma noteikumiem pēc Nolikuma stāšanās spēkā var turpināt iegūt tie 2009. gadā ievēlētie deputāti:
a) kuri bija deputāti iepriekšējā sasaukumā un
b) kuri jau ir ieguvuši vai iegūst tiesības saskaņā ar papildu pensiju shēmu, un
c) attiecībā uz kuriem ievēlēšanas dalībvalsts ir pieņēmusi īpašus tiesību aktus saskaņā ar Nolikuma 29. pantu vai kuri saskaņā ar Nolikuma 25. pantu ir paši izvēlējušies valsts pensiju shēmu,
d) kuriem nav tiesību uz valsts vai Eiropas pensiju saistībā ar savu Eiropas Parlamenta deputāta pilnvaru īstenošanu.
4. Iemaksas papildu pensijas fondā deputāti veic no saviem ienākumiem [līdzekļiem].”
Tiesvedības rašanās fakti
12 Prezidijs 2009. gada 9. martā, konstatējis papildu pensiju fonda finansiālā stāvokļa pasliktināšanos (turpmāk tekstā – “2009. gada 9. marta lēmums”), nolēma:
– “izveidot darba grupu [..], lai satiktu pensiju fonda valdes pārstāvjus un novērtētu situāciju;
– [..] nekavējoties drošības un piesardzības pasākumu ietvaros atcelt iespēju piemērot DIP noteikumu VII pielikuma 3. un 4. pantu;
– [..] ka Prezidijs nākamās sanāksmes laikā atkārtoti izvērtēs šos piesardzības pasākumus, ņemot vērā konstatētos faktus un darba grupas saskarsmes rezultātus un atzinumus.”
13 Prezidijs 2009. gada 1. aprīlī nolēma grozīt 1990. gada 12. jūnija noteikumus (turpmāk tekstā – “2009. gada 1. aprīļa lēmums”). Grozījumi tostarp ietver šādus pasākumus:
– pensionēšanās vecuma paaugstināšana no 60 līdz 63 gadiem, sākot no Parlamenta septītā sasaukuma pirmās dienas, proti, 2009. gada 14. jūlija (1990. gada 12. jūnija noteikumu 1. pants);
– iespējas daļu pensiju tiesību saņemt kapitāla formā tūlītēja atcelšana (1990. gada 12. jūnija noteikumu 3. pants);
– iespējas priekšlaicīgi pensionēties no 50 gadu vecuma tūlītēja atcelšana (1990. gada 12. jūnija noteikumu 4. pants).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesas] kancelejā tika iesniegts 2009. gada 19. maijā, prasību lietā T‑219/09 cēla 65 Eiropas Parlamenta deputāti, kas ir papildu pensijas shēmas dalībnieki, kā arī ASBL.
15 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2009. gada 10. augustā, tika celta prasība lietā T‑326/09.
16 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2009. gada 11. septembrī un 16. novembrī, Parlaments, pamatojoties uz Reglamenta 114. panta 1. punktu, abās lietās iesniedza iebildes par nepieņemamību.
17 Prasītāji lietā T‑219/09 savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību iesniedza 2009. gada 30. oktobrī. Pie viena prasītāji R. Belfs [R. Balfe] un Ž. Koloms i Navals [J. Colom I Naval], kā arī ASBL lūdza pieņemt aktu par to atteikšanos no prasības. Turklāt prasītāji lietā T‑219/09 lūdza apvienot šo lietu ar lietu T‑326/09 un lietu T‑439/09 John Robert Purvis/Parlaments.
18 Parlaments savus apsvērumus par daļējo atteikšanos no prasības lietā T‑219/09, kā arī par lūgumu apvienot lietas iesniedza 2009. gada 19. novembrī. Prasītāji lietās T‑326/09 un T‑439/09 nav iesnieguši apsvērumus par lūgumu apvienot lietas.
19 Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2009. gada 18. decembra rīkojumu lietā T‑219/09 Balfe u.c./Parlaments (Krājumā nav publicēts) Ričards Belfs [Richard Balfe], Žoans Koloms i Navals [Joan Colom I Naval] un ASBL tika izslēgti no prasītāju saraksta šajā lietā.
20 Prasītājs lietā T‑326/09 savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību iesniedza 2010. gada 7. janvārī.
21 Ar 2010. gada 18. marta rīkojumiem Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs, uzklausījis lietas dalībniekus, lika apturēt tiesvedību aplūkotajās lietās līdz lēmumam par pieņemamību lietās T‑532/08 Norilsk Nickel Harjavalta un Umicore/Komisija un T‑539/08 Etimine un Etiproducts/Komisija.
22 Tā kā šis lēmums tika pieņemts ar 2010. gada 7. septembra rīkojumiem lietās T‑532/08 Norilsk Nickel Harjavalta un Umicore/Komisija un T‑539/08 Etimine un Etiproducts/Komisija (Krājums, II‑0000. lpp.), lietas dalībnieki tika aicināti izteikties par secinājumiem, kas, pēc to domām, no tiem ir jāizdara attiecībā uz šīm lietām. Parlaments un prasītāji iesniedza savus apsvērumus attiecīgi 2010. gada 8. un 10. novembrī.
23 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Parlamenta Prezidija 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumus;
– piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– lietā T‑219/09 apstiprināt Ričarda Belfa, Žoana Koloma i Navala un ASBL atteikšanos no prasības;
– abās lietās apmierināt viņu prasījumus, kuri izteikti viņu prasībās, uz kuru pamata ierosināta lieta.
Juridiskais pamatojums
26 Attiecībā uz lūgumu apvienot lietas, ko prasītāji iesniedza lietā T‑219/09, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu apvienot šo lietu ar lietu T‑326/09 šī rīkojuma taisīšanai, tā kā abās lietas ir uzdoti tie paši jautājumi par nepieņemamību.
27 Atbilstoši Reglamenta 114. panta 1. punktam, ja kāds lietas dalībnieks to pieprasa, Pirmās instances tiesa var lemt par pieņemamību, neaplūkojot lietu pēc būtības. Saskaņā ar tā paša panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi. Izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju un ka līdz ar to nav jāuzklausa lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi.
Par prasības priekšmetu
28 Attiecībā uz prasītāju lūgumu lietā T‑219/09 izdot aktu par Ričarda Belfa, Žoana Koloma i Navala un ASBL atteikšanos no prasības Vispārējā tiesa uzskata, ka šis lūgums ir apmierināts ar iepriekš 19. punktā minēto rīkojumu lietā Balfe u.c./Parlaments, kādēļ tam vairs nav priekšmeta.
29 Turklāt attiecībā uz lūgumu atcelt tiesību aktu priekšmetu, kā to apgalvoja Parlaments, kam prasītāji nav iebilduši, 2009. gada 9. marta lēmums bija tikai pagaidu, jo ar to tika atcelta iespēja piemērot 1990. gada 12. jūnija noteikumu 3. un 4. pantu, tomēr negrozot tos pēc būtības. Vispārējā tiesa uzskata, ka, tā kā pēc tam minētie panti tika tūlītēji atcelti ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, 2009. gada 9. marta lēmums kļuva par spēkā neesošu sakarā ar tā priekšmeta zušanu, tādējādi tas nevar būt par priekšmetu prasībai atcelt tiesību aktu.
30 Līdz ar to šie prasības pieteikumi ir jānoraida kā nepieņemami, ciktāl tie attiecas uz 2009. gada 9. marta lēmumu. Tādējādi turpmāk tekstā jēdziens “apstrīdētais akts” attieksies tikai uz 2009. gada 1. aprīļa lēmumu.
Attiecībā uz iebildi par nepieņemamību
31 Parlaments ir izvirzījis trīs nepieņemamības pamatus. Lietā T‑219/09 tas apgalvoja, ka ASBL neesot intereses celt prasību, kā arī 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumi neietekmējot prasītājus Ričardu Belfu un Žoanu Kolomu i Navalu. Turklāt abās lietās tas apgalvo, ka prasības esot nepieņemamas, jo prasītāji nav skarti individuāli.
32 Pēc prasītāju Ričarda Belfa un Žoana Koloma i Navala, kā arī ASBL atteikšanās no prasības ir jāpārbauda tikai trešais nepieņemamības pamats par to, ka prasītāji nav skarti individuāli.
Lietas dalībnieku argumenti
33 Būtībā Parlaments norāda, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmumam esot reglamentējošs raksturs un ka tas neskarot prasītājus individuāli.
34 Parlaments apgalvo, ka prasītāji neesot 2009. gada 1. aprīļa lēmuma adresāti. Līdz ar to, lai viņu prasība būtu pieņemama, viņiem ir jāpierāda, ka šis akts viņus skar tieši un individuāli, un abi šie nosacījumi ir kumulatīvi. Tomēr Parlaments uzskata, ka 2009. gada 1. aprīļa lēmums prasītājus neskarot individuāli.
35 Prasītāji apgalvo, ka, neskatoties uz 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumu reglamentējošo raksturu, tie viņus skarot tieši un individuāli, jo pēc minēto lēmumu pieņemšanas viņi esot pietiekami identificējami. Turklāt prasītāji norāda, ka no ģenerālsekretāra 2009. gada 1. aprīļa piezīmes Prezidija locekļiem izrietot, ka Prezidijs minētos lēmumus ir pieņēmis, ņemot vērā viņu konkrēto situāciju. Līdz ar to tas attiecoties uz precīzu un individualizētu adresātu konkrēto situāciju iegūto un nākotnē iegūstamo tiesību uz papildu pensiju aspektā.
36 Prasītāji uzskata, ka viņiem nevarot liegt iespēju apstrīdēt turpmākos 1990. gada 12. jūnija noteikumu, kas grozīti ar 2009. gada 1. aprīļa lēmumu, izpildes aktus, kuri viņiem tiks adresēti.
37 Šajā ziņā viņi atsaucas, pirmkārt, uz efektīvas pieejas Kopienu tiesai principu. Pēc viņu domām, nākotnē iespējamie Parlamenta īstenošanas akti, kuru mērķis būtu noraidīt lūgumus par papildu pensiju saņemšanu, piemēram, tādēļ, ka prasītājs vēl nav sasniedzis 63 gadu vecumu, esot jākvalificē kā tādi, kuriem attiecībā pret 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumiem ir vienkārši apstiprinošs raksturs. Tomēr, pirmām kārtām, atbilstoši pastāvošajai judikatūrai prasību atcelt tiesību aktu nevarot celt par apstiprinošu aktu, kurā ir tikai atkārtoti galīga agrāka tiesību akta noteikumi vai kurā ir tikai precizētas šāda tiesību akta loģiskās sekas, neieviešot neko jaunu. Otrām kārtām, gadījumā, ja 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumu īstenošanas lēmumi nav jāuzskata par apstiprinošiem, no judikatūras izrietot, ka gadījumā, ja nav tiesību celt prasību par minētajiem lēmumiem, arī iebilde par prettiesiskumu attiecībā uz tiem, kas celta prasības atcelt īstenošanas lēmumus ietvaros, būtu nepieņemama. Līdz ar to, ja iebilde par nepieņemamību būtu apmierināta, prasītājiem, iespējams, nebūtu nekādas konkrētas un efektīvas iespējas aizstāvēt savas tiesības Kopienu tiesā.
38 Otrkārt, prasītāji atsaucas uz pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas un lojalitātes principiem. Pēc viņu domām, likt visiem deputātiem – katram, ciktāl tas attiecas uz viņu – uzsākt tiesvedību par katra individuālā lēmuma, ko Parlaments pieņemtu, piemērojot 2009. gada 9. marta un 1. aprīļa lēmumus, atcelšanu būtu pretēji pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principiem. Turklāt šādas nastas uzlikšana prasītājiem būtu arī tiesiskās drošības un saprātīga procedūras termiņa principu pārkāpums. Visbeidzot, šo prasību atzīšana par nepieņemamām būtu pretrunā procesuālās lojalitātes principam, ciktāl Parlamentam tādējādi būtu atļauts neievērot Prezidija 2009. gada 17. jūnija saistības, saskaņā ar kurām gaidāmais spriedums šajās lietās tiks piemērots attiecībā uz visiem papildu pensiju fonda dalībniekiem.
Vispārējās tiesas vērtējums
39 Vispirms attiecībā uz to, vai šīs prasības pieņemamība ir jāizvērtē saskaņā ar EKL 230. pantu vai saskaņā ar LESD 263. pantu, ir jāatgādina, ka jautājums par prasības pieņemamību ir jārisina, pamatojoties uz noteikumiem, kuri ir spēkā prasības celšanas dienā, un ka nosacījumi prasības pieņemamībai ir jānovērtē prasības celšanas brīdī, proti, prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī. Līdz ar to prasības, kura celta pirms LESD stāšanās spēkā, 2009. gada 1. decembra, pieņemamība ir jānovērtē, pamatojoties uz EKL 230. pantu (iepriekš minētie rīkojumi lietās Norilsk Nickel Harjavalta un Umicore/Komisija un Etimine un Etiproducts/Komisija, 70. un 72. punkts un tajos minētā judikatūra).
40 Šajā lietā, tā kā prasības ir celtas attiecīgi 2009. gada 19. maijā un 10. augustā, to pieņemamība ir jāizvērtē, pamatojoties uz EKL 230. pantu.
41 Atbilstoši EKL 230. panta ceturtās daļas noteikumiem jebkura fiziska vai juridiska persona var vērsties Tiesā par lēmumiem, kas adresēti šai personai, un par lēmumiem, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēti citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli.
42 Šajā lietā starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka, lai gan apstrīdētais akts ir nosaukts par “lēmumu”, tas ir vispārpiemērojams un tādējādi tam ir reglamentējošs raksturs, jo tas ir piemērojams Parlamenta deputātiem, kuri ir vai varētu kļūt par brīvprātīgā pensiju fonda dalībniekiem, kopumā. Vispārējā tiesa pievienojas šim uzskatam un šajā ziņā atgādina, ka ar iespēju vairāk vai mazāk precīzi noteikt indivīdu skaitu vai pat identitāti, kuriem šis akts noteiktā brīdī ir piemērojams, tiesību akts nezaudē savu reglamentējošo raksturu, ja vien ar to netiek konstatēts, ka šī piemērojamība ir pamatota ar objektīvu juridisku vai faktisku situāciju, kas tajā definēta mērķa kontekstā (pēc analoģijas skat. Tiesas 1994. gada 18. maija spriedumu lietā C‑309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp., 18. punkts). Līdz ar to tas, ka ar apstrīdēto aktu skarto Parlamenta deputātu skaitu un identitāti var noteikt pēc tā pieņemšanas – pat ja tas ir atzīts –, neliedz kvalificēt minēto aktu kā vispārpiemērojamu aktu. Apstrīdētais akts, kā to pareizi norāda Parlaments, prasītājus skar tikai kā papildu pensiju fonda dalībniekus, kas ir tiesību objektīvs stāvoklis, ko nosaka tā mērķis grozīt 1990. gada 12. jūnija noteikumus.
43 Tomēr apstrīdētā akta vispārpiemērojamais raksturs neizslēdz, ka tas tieši un individuāli varētu skart dažas fiziskas vai juridiskas personas EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē (skat. it īpaši Tiesas 1991. gada 16. maija spriedumu lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil, I‑2501. lpp., 13. punkts; spriedumu lietā Codorniu/Padome, minēts iepriekš 42. punktā, 19. punkts; 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑451/98 Antillean Rice Mills/Padome, Recueil, I‑8949. lpp., 46. punkts, un 2006. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, Krājums, I‑5479. lpp., 58. punkts, kā arī Pirmās instances tiesas 2001. gada 6. decembra spriedumu lietā T‑43/98 Emesa Sugar/Padome, Recueil, II‑3519. lpp., 47. punkts).
44 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka apstrīdētais akts prasītājus skar tieši, jo tas neatstāj Parlamenta administrācijai, kura ir atbildīga par tā piemērošanu, nekādu rīcības brīvību (pēc analoģijas skat. spriedumu lietā Emesa Sugar/Padome, minēts iepriekš 43. punktā, 48. punkts).
45 Attiecībā uz jautājumu, vai apstrīdētais lēmums individuāli skar prasītājus, ir jāatgādina, ka, lai vispārpiemērojams akts fizisku vai juridisku personu skartu individuāli, ir nepieciešams, lai šis akts to skartu noteiktu, tam specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp.; Pirmās instances tiesas 1997. gada 30. septembra rīkojums lietā T‑122/96 Federolio/Komisija, Recueil, II‑1559. lpp., 59. punkts, un 1999. gada 29. aprīļa rīkojums lietā T‑120/98 Alce/Komisija, Recueil, II‑1395. lpp., 19. punkts).
46 Šajā ziņā tam, ka apstrīdētais akts skar tiesības, uz kurām prasītāji varēs atsaukties nākotnē sakarā ar savu dalību papildu pensiju fondā, neindividualizē tos EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē attiecībā uz citiem subjektiem, jo viņi atrodas objektīvi noteiktā situācijā, kas ir salīdzināma ar visu citu to Eiropas Parlamenta deputātu situāciju, kuri ir minētā pensiju fonda dalībnieki (pēc analoģijas skat. rīkojumu lietā Federolio/Komisija, minēts iepriekš 45. punktā, 67. punkts, un spriedumu lietā Emesa Sugar/Padome, minēts iepriekš 43. punktā, 50. punkts). Šādos apstākļos prasītāji nav pierādījuši, ka viņiem būtu nodarīts īpašs kaitējums, kas tos individuāli izceltu no citiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kuri ir papildu pensiju fonda dalībnieki.
47 Tomēr prasītāji apgalvo, ka Prezidijs pirms apstrīdētā akta pieņemšanas esot ņēmis vērā viņu konkrēto situāciju.
48 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas, ka Kopienu iestādei ir pienākums, pamatojoties uz īpašiem noteikumiem, ņemt vērā [tiesību] akta, kuru tā paredz pieņemt attiecībā uz konkrētām privātpersonām, sekas, nozīmē to, ka šīs personas tiek individuāli izceltas (Tiesas 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 28.–31. punkts, un 1990. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑152/88 Sofrimport/Komisija, Recueil, I‑2477. lpp., 11.–13. punkts).
49 Tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētā akta pieņemšanas brīdī nevienā Kopienu tiesību normā nebija noteikts, ka Prezidijam būtu jāņem vērā prasītāju īpašā situācija. Turklāt no apstrīdētā akta daļām, ko prasītāji citē šī argumenta pamatošanai, nav precīzi skaidrs, ka Prezidijs būtu ņēmis vērā kaut viena prasītāja īpašo situāciju, bet pretēji, tajā norādes uz Eiropas Parlamenta deputātiem, kurus skar šis lēmums, ir vispārējas, piemēram, “nelielais skaits deputātu [kuri] varēs [..] turpināt iemaksas fondā, lai iegūtu jaunas tiesības”, “dalībnieki, kuri ir veikuši iemaksas brīvprātīgajā pensiju fondā”, vai “attiecīgie [Parlamenta] locekļi”.
50 Līdz ar to šis prasītāju arguments ir jānoraida.
51 No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais akts neskar prasītājus individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
52 Šo secinājumu neapstrīd citi prasītāju argumenti. Pirmkārt, attiecībā uz efektīvas pieejas Kopienu tiesai principu pietiek, kā to pareizi darīja Parlaments, atgādināt, ka saskaņā ar EKL iedibināto tiesiskuma kontroles sistēmu fiziska vai juridiska persona prasību pret tiesību aktu var celt tikai tad, ja tā ir skarta ne tikai tieši, bet arī individuāli. Lai gan ir tiesa, ka šis nosacījums ir interpretējams, ņemot vērā efektīvas tiesību aizsardzības pamatprincipu, ievērojot dažādos apstākļus, kuri prasītāju var individualizēt (skat., piemēram, 1988. gada 2. februāra spriedumu apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Van der Kooy u.c./Komisija, Recueil, 219. lpp., 14. punkts; spriedumu lietā Extramet Industrie/Padome, minēts iepriekš 43. punktā, 13. punkts, un spriedumu lietā Codorniu/Padome, minēts iepriekš 43. punktā, 19. punkts), tomēr ar šādu interpretāciju, nepārkāpjot Kopienu tiesām ar Līgumu noteiktās pilnvaras, nevar nonākt pie tā, ka attiecīgo EKL skaidri paredzēto nosacījumu var neievērot (Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 44. punkts).
53 Līdz ar to, pat pieņemot, ka šajā gadījumā par nepieņemamām būtu jāuzskata prasītāju, iespējams, nākotnē celtās prasības par individuāliem lēmumiem, ar kuriem, pamatojoties uz apstrīdēto aktu, būtu noraidītas prasības saņemt papildu pensiju no 60 gadu vecuma, tas neliek pašreizējās prasības atzīt par pieņemamām, pārkāpjot EKL 230. panta ceturto daļu.
54 Tāpat, otrkārt, saskaņā ar pastāvīgajā judikatūrā noteiktajiem principiem, kuri ir atgādināti iepriekš 52. punktā, prasītāju norādīto pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principu piemērošana nebūtu par pamatu tādas prasības atzīšanai par pieņemamu, ar kuru nav ievēroti EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzētie pieņemamības nosacījumi, jo tas pārsniegtu Savienības tiesām ar Līgumu noteiktās pilnvaras. Neviens no šiem principiem nevar būt par pamatu atkāpei no Līgumā paredzēto pilnvaru piešķiršanas šīm tiesām.
55 Treškārt, attiecībā uz tiesiskās drošības un saprātīga procedūras termiņa principiem prasītāji vienīgi apgalvo, ka tas, ka katram, ciktāl tas attiecas uz viņu, ir jāuzsāk tiesību akta atcelšanas process par nākotnē iespējamiem 2009. gada 1. aprīļa lēmuma īstenošanas aktiem, būtu viņiem nenoteiktības avots. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka nenoteiktību attiecībā uz tiesvedības iznākumu nevar pielīdzināt tiesiskās drošības principa pārkāpumam. Tāpat no prasītāju iesniegtajiem argumentiem neizriet, kā saprātīga procedūras termiņa principu varētu ietekmēt tas, ka viņiem būtu jāapstrīd 2009. gada 1. aprīļa lēmuma piemērošanas akti, nevis tieši 2009. gada 1. aprīļa lēmums. Loģiski, ka procedūras termiņa saprātīgumu var novērtēt tikai tās beigās.
56 Visbeidzot, ceturtkārt, runājot par prasītāju apgalvoto “procesuālās lojalitātes principu” un pieņemot, kā to darīja prasītāji, ka Prezidija 2009. gada 17. jūnija lēmums, saskaņā ar kuru gaidāmais spriedums lietā T‑219/09 tiks piemērots visiem papildu pensiju fonda dalībniekiem, parāda Parlamenta gribu šīs tiesvedības ietvaros atrisināt jautājumus pēc būtības, šāda atbildētāja griba nav saistoša Vispārējai tiesai, vērtējot šo prasību pieņemamību. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka EKL 230. pantā noteiktajiem prasību pieņemamības nosacījumiem ir absolūts raksturs (Tiesas 1993. gada 24. marta spriedums lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 19.–23. punkts; Pirmās instances tiesas 1997. gada 24. oktobra spriedums lietā T‑239/94 EISA/Komisija, Recueil, II‑1839. lpp., 26. un 27. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 13. aprīļa rīkojums lietā T‑263/97 GAL Penisola Sorrentina/Komisija, Recueil, II‑2041. lpp., 37. punkts), kas nozīmē, ka tie nav lietas dalībnieku rīcībā.
57 Tādējādi prasības ir jānoraida kā nepieņemamas.
Par tiesāšanās izdevumiem
58 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Parlamenta prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) lietas T‑219/09 un T‑326/09 apvienot rīkojuma taisīšanai;
2) prasības noraidīt kā nepieņemamas;
3) Gabriels Albertini [Gabriele Albertini] un 62 citi pielikumā minētie prasītāji, kā arī Brendons Donelijs [Brendan Donnelly] sedz katrs savus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts Luksemburgā 2010. gada 15. decembrī.
PIELIKUMS
Javier Areitio Toledo, ar dzīvesvietu Madridē (Spānija),
Robert Atkins, ar dzīvesvietu Garstangā [Garstang] (Apvienotā Karaliste),
Angelika Beer, ar dzīvesvietu Groskumerfeldē [Großkummerfeld] (Vācija),
Georges Berthu, ar dzīvesvietu Longrē [Longré] (Francija),
Guy Bono, ar dzīvesvietu Senmartēndekro [Saint-Martin-de-Crau] (Francija),
Herbert Bosch, ar dzīvesvietu Bregencā [Bregenz] (Austrija),
David Bowe, ar dzīvesvietu Līdsā [Leeds] (Apvienotā Karaliste),
Marie-Arlette Carlotti, ar dzīvesvietu Marseļā (Francija),
Ozan Ceyhun, ar dzīvesvietu Riselsheimā [Rüsselsheim] (Vācija),
Giles Bryan Chichester, ar dzīvesvietu Oterī Sentmērijā [Ottery St Mary] (Apvienotā Karaliste),
Brigitte Douay, ar dzīvesvietu Parīzē (Francija),
Avril Doyle, ar dzīvesvietu Veksfordā [Wexford] (Īrija),
Michl Ebner, ar dzīvesvietu Bocenē [Bozen] (Itālija),
Juan Manuel Fabra Valles, ar dzīvesvietu Madridē,
Elisa Maria Ferreira, ar dzīvesvietu Portu [Porto] (Portugāle),
James Glyn Ford, ar dzīvesvietu Ņūhemā pie Severnas [Newnham on Severn] (Apvienotā Karaliste),
Riccardo Garosci, ar dzīvesvietu Milānā (Itālija),
Bruno Gollnisch, ar dzīvesvietu Limonē [Limonest] (Francija),
Ana Maria Rosa Martins Gomes, ar dzīvesvietu Kolarešā-Sintrā [Colares-Sintra] (Portugāle),
Vasco Graça Moura, ar dzīvesvietu Benfikaduribatežu [Benfica do Ribatejo] (Portugāle),
Françoise Grossetête, ar dzīvesvietu Sentetjēnā [Saint-Étienne] (Francija),
Catherine Guy-Quint, ar dzīvesvietu Kurnondoverņā [Cournon d’Auvergne] (Francija),
Roger Helmer, ar dzīvesvietu Latervērtā [Lutterworth] (Apvienotā Karaliste),
William Richard Inglewood, ar dzīvesvietu Penritā [Penrith] (Apvienotā Karaliste),
Caroline Jackson, ar dzīvesvietu Ebingdonā [Abingdon] (Apvienotā Karaliste),
Milos Koterec, ar dzīvesvietu Bratislavā (Slovākija),
Urszula Krupa, ar dzīvesvietu Lodzā (Polija),
Stefan Kuc, ar dzīvesvietu Varšavā (Polija),
Zbigniew Kuźmiuk, ar dzīvesvietu Radomā [Radom] (Polija),
Carl Lang, ar dzīvesvietu Buloņā-Bilankūrā [Boulogne-Billancourt] (Francija),
Henrik Lax, ar dzīvesvietu Helsinkos (Somija),
Patrick Louis, ar dzīvesvietu Lionā (Francija),
Minerva-Welpomen Malliori, ar dzīvesvietu Atēnās (Grieķija),
Sergio Marques, ar dzīvesvietu Funšalā [Funchal] (Portugāle),
Graham Christopher Spencer Mather, ar dzīvesvietu Londonā (Apvienotā Karaliste),
Véronique Mathieu, ar dzīvesvietu Valdajolā [Val d’Ajol] (Francija),
Marianne Mikko, ar dzīvesvietu Tallinā (Iganija),
William Miller, ar dzīvesvietu Glāzgovā (Apvienotā Karaliste),
Elizabeth Montfort, ar dzīvesvietu Riomā [Riom] (Francija),
Ashley Mote, ar dzīvesvietu Binstedā [Binsted] (Apvienotā Karaliste),
Christine Margaret Oddy, ar dzīvesvietu Koventrī [Coventry] (Apvienotā Karaliste),
Reino Paasilinna, ar dzīvesvietu Helsinkos,
Bogdan Pęk, ar dzīvesvietu Krakovā (Polija),
José Javier Pomés Ruiz, ar dzīvesvietu Pamplonā [Pamplune] (Spānija),
John Robert Purvis, ar dzīvesvietu Faifā [Fife] (Apvienotā Karaliste),
Luis Queiro, ar dzīvesvietu Lisabonā (Portugāle),
José Ribeiro E. Castro, ar dzīvesvietu Lisabonā,
Pierre Schapira, ar dzīvesvietu Parīzē,
Pál Schmitt, ar dzīvesvietu Budapeštā (Ungārija),
José Albino Silva Peneda, ar dzīvesvietu Maiā [Maia] (Portugāle),
Grażyna Staniszewska, ar dzīvesvietu Bjelskobjalā [Bielsko-Biala] (Polija),
Robert Sturdy, ar dzīvesvietu Veterbijā [Wetherby] (Apvienotā Karaliste),
Margie Sudre, ar dzīvesvietu Laposesjonā [La Possession] (Francija),
Robin Teverson, ar dzīvesvietu Tregonī [Tregony] (Apvienotā Karaliste),
Nicole Thomas-Mauro, ar dzīvesvietu Epernē [Épernay] (Francija),
Gary Titley, ar dzīvesvietu Boltonā [Bolton] (Apvienotā Karaliste),
Witold Tomczak, ar dzīvesvietu Kepno [Kepno] (Polija),
Maartje van Putten, ar dzīvesvietu Amsterdamā (Nīderlande),
Vincenzo Viola, ar dzīvesvietu Palermo (Itālija),
Mark Watts, ar dzīvesvietu Ešfordā [Ashford] (Apvienotā Karaliste),
Thomas Wise, ar dzīvesvietu Linsleidā [Linslade] (Apvienotā Karaliste),
Bernard Wojciechowski, ar dzīvesvietu Varšavā.