ĢENERĀLADVOKĀTA DŽERARDA HOGANA [GERARD HOGAN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2019. gada 8. maijā(1)
Lieta C‑168/18
Pensions-Sicherungs-Verein VVaG
pret
Günther Bauer
(Bundesarbeitsgericht (Federālā Darba lietu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Darba ņēmēju aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 2008/94/EK – 8. pants – Papildu pensiju programmas – Tiesību uz vecuma pabalstiem aizsardzība – Piemērošanas joma – Kādreizējā darba devēja pienākums kompensēt agrākās pensijas samazinājumu – Minimālais garantētās aizsardzības līmenis – Tiešā iedarbība attiecībā pret vecuma papildu apdrošināšanas iestādi
1. Vai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 2008, L 283, 36. lpp.) 8. pantu sabiedrībai, kas aizsargā uzņēmumu veikto vecuma apdrošināšanu pret maksātnespēju, no maksātnespējīga uzņēmuma ir jāpārņem maksājumi, kurus tam bija pienākums veikt kādreizējam darbiniekam, lai izpildītu likumā noteiktu pienākumu? Lai arī šis ir Bundesarbeitsgericht (Federālā Darba lietu tiesa, Vācija) lūgumā būtiskākais uzdotais jautājums, šajā lūgumā ir arī prasīts Tiesai atkal spriest par šīs normas tvērumu un interpretāciju.
2. Šis pienākums izriet no valsts tiesībām, saskaņā ar kurām darba devējiem ir pienākums kompensēt jebkādu pensiju fonda izmaksāto pensiju pabalstu samazinājumu, ja šie pabalsti ir izmaksāti, pamatojoties uz darba devēja veiktajām iemaksām.
I. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
1. Direktīva 80/987
3. Padomes Direktīvas 80/987/EEK (1980. gada 20. oktobris) par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV 1980, L 283, 23. lpp.) 8. pantā bija paredzēts, ka:
“Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darbinieku intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu, to skaitā apgādnieka zaudējuma pabalstu, saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.”
4. Direktīva 80/987 tika aizstāta ar Direktīvu 2008/94, kura stājās spēkā 2008. gada 17. novembrī.
2. Direktīva 2008/94
5. Direktīvas 2008/94 3., 6., 7. un 9. apsvērumā ir noteikts:
“3) Ir jāparedz darba ņēmēju aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši – lai garantētu, ka apmierina to prasījumus attiecībā uz darba samaksu, un lai tiem nodrošinātu aizsardzības minimumu, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību Kopienā. Šim nolūkam dalībvalstīm vajadzētu izveidot iestādi, kas garantē attiecīgo darba ņēmēju prasījumu apmierināšanu attiecībā uz darba samaksu.
[..]
6) Lai nodrošinātu darba ņēmējiem juridisko noteiktību gadījumā, ja maksātnespēja iestājas uzņēmumiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, un stiprinātu darba ņēmēju tiesības saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi, ir jāparedz noteikumi, kas skaidri izsaka, kura iestāde šādos gadījumos ir atbildīga par maksājuma prasību apmierināšanu, un par dalībvalstu kompetento pārvaldes iestāžu sadarbības mērķi izvirza ātri apmierināt darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu. [..]
7) Dalībvalstis var noteikt ierobežojumus garantiju iestāžu atbildībai, kam jābūt saderīgai ar direktīvas sociālajiem mērķiem, un var ņemt vērā atšķirības prasījumu līmeņos.
[..]
9) [..] Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.”
6. Minētās direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz tām darba ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.”
7. Saskaņā ar Direktīvas 2008/94 2 panta 2. punktu:
“Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus “darba ņēmējs”, “darba devējs”, “darba samaksa”, “iegūtās tiesības” un “iegūstamās tiesības”.
Tomēr dalībvalstis šīs direktīvas jomā nevar neiekļaut:
a) nepilna darba laika darba ņēmējus Direktīvas 97/81/EK nozīmē;
b) darba ņēmējus, kam ir darba līgums par darbu uz noteiktu laiku Direktīvas 1999/70/EK nozīmē;
c) darba ņēmējus, kas pieņemti īslaicīgā darbā Direktīvas 91/383/EEK 1. panta 2. punkta nozīmē.
8. Direktīvas 2008/94 8. pants ir formulēts šādi:
“Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu, to skaitā apgādnieka zaudējuma pabalstu, saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.”
9. Direktīvas 2008/94 11. panta pirmajā daļā ir noteikts:
“Šī direktīva neietekmē dalībvalstu izvēli piemērot vai ieviest normatīvus vai administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem.”
B. Piemērojamie valsts tiesību akti
10. Gesetz zur Verbesserung der betrieblichen Altersversorgung (Betriebsrentengesetz) (Likums par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu (turpmāk tekstā – “Pensiju likums”) 1. pantā “Darba devēja garantija uzņēmuma veiktai vecuma apdrošināšanai” (redakcijā ar pēdējiem grozījumiem, kas izdarīti ar 2017. gada 17. augusta likumu) ir paredzēts:
“Ja darba devējs apņemas darba ņēmēja labā uzkrāt līdzekļus vecuma pabalstam [..], pamatojoties uz darba tiesiskajām attiecībām (uzņēmuma veikta vecuma apdrošināšana), ir piemērojami šī likuma noteikumi. Vecuma apdrošināšanas programmas var īstenot tieši darba devējs, vai arī nododot šo pienākumu 1.b panta 2. līdz 4. punktā minētajiem pensiju kapitāla pārvaldītājiem. Darba devējam ir jāpilda sava apņemšanās nodrošināt garantētos pabalstus arī tādā gadījumā, ja šo programmu neīsteno pats darba devējs.”
11. Pensiju likuma 1.b pantā cita starpā ir uzskaitītas darba devēja iespējas vecuma apdrošināšanas nodrošināšanai. Būtībā tajā ir paredzēts, ka darba devējs var noslēgt dzīvības apdrošināšanu darba ņēmēja labā (2. punkts) vai arī var ieviest uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas programmu Pensionskasse (pensiju kase) – kā šajā gadījumā – vai arī Pensionsfonds (pensiju fonds) (3. punkts), vai t.s. Unterstützungskasse (atbalsta kase) (4. punkts).
12. Pensiju likuma 7. panta 1. punktā “Apdrošināšanas aizsardzības apjoms” ir noteikts:
“Pensionāriem, kuru tiesības, kas izriet no darba devēja tiešas garantijas uz pensiju, netiek īstenotas, jo attiecībā uz darba devēja aktīviem vai īpašumu ir uzsākts maksātnespējas process [..], pret subjektu, kas nodrošina aizsardzību pret maksātnespēju, ir prasījums tā pabalsta apmērā, kurš darba devējam būtu bijis jānodrošina, pamatojoties uz garantiju uz pensiju, ja maksātnespējas process nebūtu ticis uzsākts [..].”
13. Pensiju likuma 10. panta “Iemaksu veikšanas pienākums un iemaksu aprēķināšana” 1. punktā ir paredzēts:
“Aizsardzība pret maksātnespēju, pamatojoties uz publiski tiesisku pienākumu, tiek finansēta no visu to darba devēju iemaksām, kuri ir tieši apņēmušies izmaksāt uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pabalstus vai kas uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas iemaksas veic atbalsta kasē, Direktversicherung (darba devēja veikta darbinieka dzīvības apdrošināšana) [..] vai pensiju fondā.”
14. Pensiju likuma 14. pantā “Subjekts, kas nodrošina aizsardzību pret maksātnespēju” ir precizēts, ka subjekts, kas nodrošina aizsardzību pret maksātnespēju, ir Pensions-Sicherungs-Verein Versicherungsverein auf Gegenseitigkeit (Pensiju aizsardzības biedrība).
15. Saskaņā ar 2000. gada 22. septembra līgumu starp Vācijas Federatīvo Republiku un Luksemburgas Lielhercogisti par sadarbību uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas aizsardzības pret maksātnespēju jomā šis subjekts vienlaikus nodrošina aizsardzību pret maksātnespēju saistībā ar Luksemburgas uzņēmumu sociālā nodrošinājuma garantijām.
II. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
16. 2000. gada decembrī prasītājam pamatlietā, G. Bauer, viņa kādreizējais darba devējs piešķīra vairākus uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pabalstus, proti:
– pensiju, kura tika izmaksāta ar uzņēmumu papildu pensiju iestādes (PKDW) starpniecību, pamatojoties uz viņa kādreizējā darba devēja veiktajām iemaksām;
– kādreizējā darba devēja izmaksātu ikmēneša pensijas pielikumu;
– ikgadēju Ziemassvētku piemaksu, kuru arī izmaksāja viņa kādreizējais darba devējs (2).
17. 2003. gada vidū PKDW radās finanšu grūtības un valsts iestādes tai atļāva samazināt izmaksājamo pensiju apmēru. Tādēļ katru gadu pakāpeniski tika piemērots 1,25 % līdz 1,4 % samazinājums. Laikā no 2003. gada līdz 2013. gadam G. Bauer saņemtā pensijas pielikuma apmērs kopā saruka par 13,8 %, kas atbilst 82,74 EUR zaudējumam mēnesī. Vācijas valdība uzskata, ka, salīdzinot ar kopējo uzņēmuma pensiju, samazinājuma procentuālā attiecība ir tikai 7,4 % (3).
18. Vācijas tiesībās ir paredzēts pienākums atlīdzināt jebkādu samazinājumu, un G. Bauer kādreizējam darba devējam bija pienākums kompensēt šo vecuma apdrošināšanas pabalsta samazinājumu.
19. 2012. gada 30. janvārī attiecībā uz G. Bauer kādreizējā darba devēja aktīviem tika uzsākts maksātnespējas process.
20. Ar 2012. gada 12. septembra paziņojumu atbildētāja (PSV) informēja prasītāju, ka tā uzņemoties atbildību par ikmēneša pensijas pielikuma izmaksu, kā arī par ikgadējās Ziemassvētku piemaksas izmaksu. Tomēr PSV atteicās pārņemt G. Bauer kādreizējā darba devēja izmaksāto summu, ar kuru tika kompensēts vecuma apdrošināšanas pabalsta samazinājums.
21. G. Bauer apstrīd šo atteikumu, pamatojoties uz to, ka PSV ir pienākums atlīdzināt jebkādu samazinājumu, kas radies sakarā ar viņa kādreizējā darba devēja maksātnespēju. PSV atbild, ka saskaņā ar valsts tiesībām tai nav pienākuma garantēt jebkādus maksājumus, kurus darba devējs izmaksājis kā kompensāciju sakarā ar agrāko vecuma apdrošināšanas pabalsta samazinājumu.
22. Šādos apstākļos Bundesarbeitsgericht (Federālā Darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [..] Direktīvas [2008/94] [..] 8. pants ir piemērojams, ja uzņēmuma veiktās vecuma apdrošināšanas pabalsti tiek piešķirti ar valsts finanšu darījumu uzraudzībai pakļautas starpuzņēmumu sociālā nodrošinājuma sabiedrības starpniecību un minētā sabiedrība finansiālu apsvērumu dēļ likumīgi samazina tās pabalstus ar uzraudzības iestādes piekrišanu, taču, lai gan darba devējam saskaņā ar valsts tiesībām ir saistību izpildes pienākums pret kādreizējiem darba ņēmējiem attiecībā uz samazinājumiem, ņemot vērā darba devēja maksātnespēju, tas nevar izpildīt savu pienākumu kompensēt šos pabalstu samazinājumus?
2) Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša:
Kādos apstākļos zaudējumi, kurus kādreizējais darba ņēmējs cieš darba devēja maksātnespējas dēļ saistībā ar uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pabalstiem, var tikt uzskatīti par acīmredzami nesamērīgiem un tāpēc radīt dalībvalstīm pienākumu šādā gadījumā nodrošināt minimālu aizsardzību, lai gan kādreizējais darba ņēmējs saņem vismaz pusi no pabalstiem, kas izriet no viņa iegūtajām tiesībām uz pensiju?
3) Ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša:
Vai Direktīvas 2008/94 8. pantam ir tieša iedarbība un vai ar tiesību normu, ja dalībvalsts šo direktīvu valsts tiesībās nav transponējusi vai ir transponējusi nepareizi, privātpersonai ir piešķirtas tiesības, kuras tā var izmantot valsts tiesā pret dalībvalsti?
4) Ja atbilde uz trešo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša:
Vai saskaņā ar privāttiesībām dibināta sabiedrība, kuru dalībvalsts – darba devējiem saistoši – ir noteikusi par subjektu, kas uzņēmumu veikto vecuma apdrošināšanu aizsargā pret maksātnespēju, kas ir pakļauta valsts finanšu darījumu uzraudzībai, kā arī kas saskaņā ar publiskajām tiesībām iekasē no darba devējiem iemaksas, kuras ir nepieciešamas aizsardzībai pret maksātnespēju, un kā iestāde ar administratīvu aktu var radīt piespiedu izpildes priekšnoteikumus, ir dalībvalsts iestāde?”
III. Analīze
A. Par pirmo jautājumu
23. Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2008/94 8. pants ir jāinterpretē tā, ka tas ir piemērojams tāda pabalsta zaudējumam sakarā ar kādreizējā darba devēja maksātnespēju, par kuru ir ierosināta pamatlieta. Šajā konkrētajā lietā pabalstu atbilstoši valsts tiesībām darba devējs izmaksāja, lai kompensētu vecuma apdrošināšanas pabalsta, kas tā labā tika nodrošināts ar valsts finanšu darījumu uzraudzībai pakļautas starpuzņēmumu sociālā nodrošinājuma sabiedrības starpniecību, kurai finansiālu apsvērumu dēļ ar uzraudzības iestādes piekrišanu bija jāsamazina izmaksājamais apmērs, agrāku samazinājumu.
24. Tā kā uzdotais jautājums tieši attiecas uz Direktīvas 2008/94 8. panta piemērošanu, attiecīgi ir atbilstoši sākt šo analīzi, pārbaudot, kādi ir šīs normas piemērošanas nosacījumi.
25. Saskaņā ar šo pantu “dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu [..] saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām”. Tādēļ, lai piemērotu 8. pantu, ir jābūt izpildītiem četriem priekšnoteikumiem, proti:
– prasītājam ir jābūt darba ņēmējam vai personai, kas jau ir atlaista no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs;
– darba devējam ir jābūt maksātnespējīgam;
– šādai maksātnespējai ir jāietekmē tiesības uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu;
– attiecīgajiem vecuma pabalstiem ir jābūt piešķirtiem saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.
26. Pirmais priekšnoteikums acīmredzami ir izpildīts, un par to nav strīda.
27. Otrais priekšnoteikums liecina par to, ka darba devējs ir maksātnespējīgs (4). 8. pantu attiecīgi principā nepiemēro, ja finanšu grūtības ir uzņēmumu pensiju sociālā nodrošinājuma sabiedrībai (5). Tas saskan arī ar Direktīvas 2008/94 1. pantu, saskaņā ar kuru direktīvu piemēro, ja darba ņēmējam ir prasījums pret darba devēju vai kādreizējo darba devēju. Jāatgādina, ka Direktīvas 2008/94 mērķis nav visos gadījumos garantēt darba ņēmēju vai bijušo darba ņēmēju tiesības uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu, bet atbilstoši tās 3. apsvērumam vienkārši aizsargāt tos darba devēja maksātnespējas gadījumā. Pensiju sociālā nodrošinājuma sabiedrības grūtību gadījumā, kā nospriedusi Tiesa, 8. pantu var piemērot tikai gadījumā, ja darba devējs ir apņēmies garantēt pensiju plānā paredzēto pabalstu izmaksu un pats ir maksātnespējīgs (6).
28. Attiecībā uz trešo priekšnoteikumu, kurā minēti jēdzieni “tiesības uz tūlītēju vecuma pabalstu” un “tiesības uz gaidāmo vecuma pabalstu”, jāatzīmē, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/94 2. panta 2. punktu minētais ir izteikts, neierobežojot valstu tiesību aktos definētos terminus. Tomēr frāze “neierobežo” var radīt zināmu nenoteiktību, jo to var saprast vai nu tā, ka gan jēdzieni “tiesības uz tūlītēju vecuma pabalstu” un “tiesības uz gaidāmo vecuma pabalstu” ir jāinterpretē, atsaucoties uz valsts tiesībām, vai arī tā, ka Direktīvā 2008/94 nav prasīts grozīt šo valsts tiesībās paredzēto jēdzienu definīciju kādā citā tiesību jomā.
29. 2. panta 2. punkta otrajā teikumā tomēr ir paskaidrots, kā ir jāsaprot pirmais teikums. Lai arī pirmajā teikumā starp jēdzieniem, kurus Direktīva 2008/48 neierobežo, tostarp patiešām ir minēts [..] termins “darba ņēmējs”, 2. panta 2. punkta otrajā teikumā ir noteikts, ka dalībvalstis šīs direktīvas jomā tomēr nevar neiekļaut noteiktu veidu darba ņēmējus. Tā kā otrā teikuma mērķis ir ierobežot dalībvalstu autonomiju, definējot vienu no pirmajā teikumā minētajiem terminiem, pirmais teikums ir jāsaprot tā, ka ar to dalībvalstis ir pilnvarotas definēt apspriežamos terminus. Attiecīgi gan jēdzieni “tiesības uz tūlītēju vecuma pabalstu” un “tiesības uz gaidāmo vecuma pabalstu”, gan, paplašinot minēto, arī trešā priekšnoteikuma piemērošana ir atkarīgi no valsts tiesībām.
30. Attiecībā uz ceturto priekšnoteikumu es arī uzskatu, ka termins “pabalsti, kas piešķirti saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu papildu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām” arī ir atkarīgs no valsts tiesībām (7). Tas vienkārši izriet no atsauces uz izpratni par “valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām”, kuru nevar novērtēt nekā citādi, kā vien atsaucoties uz valsts tiesībām (8).
31. Šiem četriem priekšnoteikumiem ir jābūt izpildītiem vēl papildus tiem, kuri ir noteikti 1. pantā attiecībā uz Direktīvas 2008/94 vispārīgo piemērošanu un attiecībā uz kuriem jautājumi Tiesai nav uzdoti. Tādēļ fakts, ka darba ņēmējs ir cēlis no darba līguma izrietošu prasību, kā tas ir noteikts Direktīvas 2008/94 1. pantā, pats par sevi vēl nav pietiekams, lai pamatotu 8. panta piemērošanu.
32. Šajā lietā iesniedzējtiesa jautā, vai 8. pants ir jāpiemēro tādam pabalsta zaudējumam sakarā ar kādreizējā darba devēja maksātnespēju, par kuru ir strīds pamatlietā. Darba devējs šo pabalstu maksāja, lai atbilstoši valsts tiesībām kompensētu tāda uzņēmuma veiktās vecuma apdrošināšanas pabalsta samazinājumu, kuru šis darba devējs sākotnēji bija nodrošinājis ar valsts finanšu darījumu uzraudzībai pakļautas starpuzņēmumu sociālā nodrošinājuma sabiedrības starpniecību un kura apmērs finansiālu apsvērumu dēļ ar uzraudzības iestādes piekrišanu bija samazināts.
33. Ņemot vērā iepriekš minēto trešo un ceturto priekšnosacījumu, lai noteiktu, vai ir piemērojams 8. pants, vispirms ir jānosaka prasītāja tiesību statuss gadījumā, ja tā kādreizējais darba devējs ir kļuvis par maksātnespējīgu.
34. Šajā lietā situācijas īpatnība ir tāda, ka esošās tiesības jau tika pakļautas iepriekšējam samazinājumam. Tādēļ šo tiesību tiesiskais statuss agrākā darba devēja maksātnespējas brīdī ir atkarīgs no šīs darbības radītajām sekām, kuras savukārt ir atkarīgas no tā, vai šai darbībai bija jāpiemēro Direktīvas 2008/94 8. pants (vai, pirms tam, Direktīvas 80/987 8. pants). Patiešām, ja 8. pants tolaik nebija jāpiemēro, tad šī samazinājuma sekas bija atkarīgas no valsts tiesībām, līdz ar to nevarēja tikt izslēgts, ka daļa no šīm tiesībām tika zaudētas vai summas, lai kompensētu šo samazinājumu, netika izmaksātas saskaņā ar “uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām”.
35. Šajā gadījumā grūtības sagādā tas, ka iesniedzējtiesa nav precizējusi, kādēļ uzņēmumu sociālā nodrošinājuma sabiedrībai kopš 2003. gada bija radušās finanšu grūtības. Tomēr no iesniedzējtiesas saņemtās informācijas, kuru tiesas sēdē apstiprināja arī puses, šķiet, izriet, ka saskaņā ar Pensiju likuma 1. pantu darba devēji ir atbildīgi par tādu uzņēmuma veiktās vecuma apdrošināšanas pabalstu izmaksu, kurus tie darba tiesisko attiecību ietvaros ir piešķīruši, pat tad, ja galvenokārt šādus maksājumus veic vecuma papildu apdrošināšanas starpniecības iestāde. Darba devējam attiecīgi ir jāgarantē konkrētā maksājuma veikšana pat gadījumā, ja pensiju fonds neizmaksā piešķirto pabalstu vai izmaksā to tikai daļēji.
36. Katrā ziņā sēdē visas puses piekrita, ka samazinājums nav ietekmējis G. Bauer tiesību raksturu un apjomu. Ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, patiešām šķiet, ka atbilstoši Vācijas tiesībām, ja darba devējs izveido pensiju programmu, tas tomēr paliek atbildīgs par turpmāko pabalstu izmaksas nodrošināšanu.
37. Tādēļ, ņemot vērā, ka sakarā ar prasītāja kādreizējā darba devēja maksātnespēju 2012. gadā tika ietekmētas tiesības uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu, un tā kā nav strīda par to, ka šīs tiesības tika piešķirtas saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kas nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām, es iesaku uz pirmo jautājumu sniegt atbildi, ka 8. pants ir jāinterpretē tā, ka tas attiecas uz tāda maksājuma zaudējumu, par kuru ir strīds pamatlietā, kuru veica darba devējs, lai atbilstoši valsts tiesībām kompensētu uzņēmuma veiktās vecuma apdrošināšanas pabalsta samazinājumu. Lai gan ir jāatzīst, ka šīs lietas konkrētie apstākļi ir neparasti, nemainās fakts, ka tas, ka kādreizējais darba devējs nepilda savu pienākumu veikt papildu maksājumu sakarā ar pensijas samazinājumu, kas citādi būtu jāveic darba ņēmējam, tomēr precīzi ietilpst 8. panta tvērumā.
Par otro jautājumu
38. Ar otro jautājumu valsts tiesa vaicā, kādos apstākļos atbilstoši 2016. gada 24. novembra sprieduma Webb-Sämann (C‑454/15, EU:C:2016:891) 35. punktā minētajam zaudējumi, kurus kādreizējais darba ņēmējs cieš darba devēja maksātnespējas dēļ saistībā ar uzņēmuma veiktās vecuma apdrošināšanas pabalstiem, var tikt uzskatīti par acīmredzami nesamērīgiem, ņemot vērā Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzēto pienākumu aizsargāt darba ņēmēju intereses pat gadījumā, ja zaudējumi nesasniedz pusi no pabalstiem, kas izriet no viņa iegūtajām tiesībām uz pensiju, par kuriem tas veicis iemaksas saskaņā ar uzņēmumu papildu pensiju programmu.
39. Šis jautājums, ciktāl tas attiecas uz Direktīvas 2008/94 8. panta piemērošanu, tomēr prasa pilnīgu līdzšinējās Tiesas judikatūras izvērtēšanu.
40. Kā Tiesa ir norādījusi, aizsardzības līmenis, ko Direktīvā 2008/94 ir prasīts nodrošināt, ir jānosaka, ievērojot attiecīgās normas formulējumu, kas nepieciešamības gadījumā ir jāinterpretē, ņemot vērā ar šo direktīvu izvirzītos mērķus (9).
41. Atbilstoši Direktīvas 2008/94 8. panta formulējumam dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs, attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām.
42. Savos secinājumos lietā Robins u.c. (C‑278/05, EU:C:2006:476, 70. un 82. punkts) ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott] uzskatīja, ka 8. pantā ir prasīta pilnīga darba ņēmēju interešu aizsardzība, lai gan šāda aizsardzība obligāti nenozīmē, ka pensiju programmām vienmēr ir jābūt pilnībā finansētām. Tomēr viņa saglabāja viedokli, ka gadījumos, kad darba devēja maksātnespējas rezultātā finansējuma trūkuma dēļ darba ņēmēju interesēm rodas negatīvas sekas, 8. pantā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek apmierinātas darbiniekiem piešķirtās tiesības uz pensiju.
43. 2007. gada 25. janvāra sprieduma Robins u.c. (turpmāk tekstā – “Robins”, C‑278/05, EU:C:2007:56) 36. un 45. punktā Tiesa nosprieda, ka 8. panta formulējums dalībvalstīm, nosakot šai aizsardzībai izmantojamos līdzekļus, kā arī nodrošināmās aizsardzības līmeni, atstāj ievērojamu rīcības brīvību. Tiesa secināja, ka šajā pēdējā pienākumā neietilpst pienākums garantēt šo pensiju izmaksu pilnā apmērā.
44. Šāds apgalvojums tomēr ir nedaudz pārsteidzošs. Lai gan varētu vienkārši atzīt, ka 8. panta formulējums dalībvalstīm atstāj ievērojamu rīcības brīvību attiecībā uz aizsardzībai izmantojamajiem līdzekļiem, šī norma tomēr ir visai skaidra attiecībā uz faktiski nodrošināmās aizsardzības līmeni. Katrā ziņā parasti sekas tam, ka ar konkrētu direktīvu dalībvalstij ir piešķirta plaša rīcības brīvība, ir tādas, ka tā var izvairīties no atbildības, parādot, ka tā ir piemērojusi visus nepieciešamos līdzekļus, ko no tās var saprātīgi sagaidīt, lai izpildītu šo konkrēto pienākumu (10). Tomēr man jāatzīst, ka nezinu citus gadījumus, kad rīcības brīvības, lai lemtu par līdzekļiem, kas pielietojami, lai sasniegtu noteiktu mērķi, esamības rezultātā būtu atzīts, ka šis mērķis var tikt izpildīts tikai daļēji, vai varētu tikt uzskatīts, ka dalībvalsts ir atbrīvota no pienākuma sasniegt šādu mērķi, atsaucoties uz kādu samērā neskaidru kompromisu, par argumentu vienkārši izmantojot tiesiskajā regulējumā piešķirto plašo rīcības brīvību.
45. Atgriežoties pie sprieduma lietā Robins, Tiesa turpināja ar apgalvojumu, ka “valsts tiesību normas, kuras noteiktās situācijās var izraisīt pabalstu garantijas samazināšanos līdz 20 % vai 49 % no tā pabalstu apmēra, uz kuru darbiniekam bija tiesības, t.i., vismaz par pusi no viņa tiesībām, nevar uzskatīt par atbilstošām direktīvas 8. pantā izmantotā termina “aizsargāt” definīcijai”. Šajā tiesvedībā bija strīds sakarā ar vienu no šiem īpašajiem gadījumiem, pirmkārt, “aptuveni 65 000 pensiju programmu dalībnieki bija cietuši zaudējumus, kas pārsniedz 20 % no paredzētās pabalstu summas” un, otrkārt, “aptuveni 35 000 jeb 54 % no tiem bija cietuši zaudējumus, kas pārsniedz 50 % no minēto pabalstu summas”.
46. Tādēļ varētu šķist, ka Tiesa uzskatīja, ka neatkarīgi no tā procentuālās daļas tāda pabalsta samazinājums, uz kuru konkrētam darba ņēmējam ir tiesības, pats par sevi nebija pietiekams pamats, lai konstatētu attiecīgās dalībvalsts atbildību, – ka attiecīgajai personai ir jādara vairāk un jāpierāda, ka dalībvalsts kopumā nenodrošina pienācīgu darba ņēmēju aizsardzību. Šāda pieeja, kura atbilst idejai par pienācīgas rūpības pienākumu, bija atspoguļota arī Tiesas izvirzītajos apsvērumos attiecībā uz šīs normas tiešo iedarbību, par kuru Tiesa nosprieda, ka, lai konstatētu dalībvalsts atbildību, ir jāpierāda, ka šī dalībvalsts ir “acīmredzami un būtiski pārkāpusi” tai piešķirtās rīcības brīvības robežas.
47. Tomēr ir jāatzīst, ka atbilstoši lietā Robins nospriestajam ne tikai darba ņēmējiem nolūkā sekmīgi celt prasību, pamatojoties uz 8. pantu, ir jāpierāda, ka attiecīgā dalībvalsts ir izdarījusi “acīmredzamu un būtisku pārkāpumu”, lai šāda valsts pienākuma pārkāpuma gadījumā panāktu finansiālu kompensāciju, bet arī no dalībvalstīm katrā ziņā netiek sagaidīts, ka tās pilnībā garantēs darba ņēmēju tiesības. Pamatojoties uz apsvērumiem, kurus tūlīt izklāstīšu, es nevaru nedomāt, ka 50 % robežvērtība zināmā mērā vājina darba ņēmējiem 8. pantā sniegtās aizsardzības tvērumu. Kas attiecas uz mani, uzskatu, ka ģenerāladvokātei J. Kokotei bija taisnība saistībā ar viņas interpretāciju par 8. panta tvērumu.
48. Es piekrītu šim viedoklim turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ. Pirmkārt, 8. panta izteiksmes veids (“[..] nodrošina [..]”) skaidri uzliek dalībvalstīm pienākumu. Otrkārt, ir skaidrs, ka šis pienākums aptver “[pasākumus], lai aizsargātu darba ņēmēju intereses [..] attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu [..]”. Treškārt, pašā 8. pantā, ciktāl tas attiecas uz valsts pienākuma apjomu, nav paredzēta nekāda augšējā robeža vai procenti.
49. Man līdz ar to ir grūti saprast, kā 8. pantā paredzētais pienākums principā varētu attiekties uz kaut ko mazāk nekā uz pilnīgu darba ņēmēja tiesību uz pensiju atlīdzināšanu. Kā ģenerāladvokāte J. Kokote jau bija norādījusi savos secinājumos lietā Robins, “darbinieka interesēs nav saņemt tikai daļu no pensiju pabalstiem, par kuriem viņš vienojies”.
50. Ja – kā tas, bez šaubām, ir šajā gadījumā – darba ņēmēja intereses ir tieši tās, kuras saskaņā ar 8. pantu dalībvalstij ir pienākums aizsargāt, tad 50 %, kurus lietā Robins Tiesa ir skaidri formulējusi kā minimālo skaitli, kurš darba devēja maksātnespējas gadījumā attiecībā uz vecuma pabalstiem būtu jāsaņem darba ņēmējam, nav nekādas īpašas burvības. Ja 8. pantā – kā tas nepārprotami ir – dalībvalstīm ir paredzēts pienākums nodrošināt, ka šo darbinieku intereses tiek ievērotas, tas man liek domāt, ka šis pienākums ir paplašināms arī attiecībā uz pilnīgi visiem apspriežamajiem vecuma pabalstiem, ne tikai uz daļu no tiem. Jāatgādina, ka daudzos gadījumos vecuma pensijas samazināšana par apmēram 50 % varētu radīt milzīgas, patiesas grūtības personām, kuras saņem šādas pensijas.
51. Es uzskatu, ka, ja Savienības likumdevēja nodoms būtu bijis mīkstināt dalībvalstu pienākumu aizsargāt pensionārus no darba devēja maksātnespējas attiecībā uz viņu tiesībām saņemt pensiju tik tālejoši, tad šajā nolūkā būtu lietota ļoti skaidra valoda. It īpaši tas tā ir, ņemot vērā šī konkrētā mērķa izteikto sociālo nozīmīgumu.
52. Attiecīgi, ja Savienības tiesību aktos tiktu uzskatīts, ka šī pienākuma apjoms vienkārši sasniedz līmeni, kādu Tiesa ir skaidri formulējusi šajās četrās lietās, sākot ar lietu Robins, tad jādomā, ka 8. pants būtu izstrādāts citādi, lai precizētu, ka dalībvalstu pienākums aprobežojas vienīgi ar pienākumu aizsargāt 50 % (vai jebkādus citus procentus) no šiem pabalstiem.
53. Šeit varētu atzīmēt, ka direktīvas 4. panta 2. punktā un 3. punktā dalībvalstīm ir skaidri atļauts ierobežot to mēnešu skaitu, attiecībā uz kuriem pret maksātnespējas fondu var tikt celtas prasības par neizmaksāto atalgojumu. 4. panta 3. punktā dalībvalstīm tiešām ir atļauts noteikt augšējās robežas “garantiju iestāžu maksājumiem”, lai gan šīs augšējās robežas nedrīkst būt zemākas par tādu līmeni, “kas sociālā ziņā [ir] saderīgs ar šīs direktīvas sociālajiem mērķiem”.
54. Tas, ka 8. pantā attiecībā uz dalībvalstu pienākumu apjomu sakarā ar darba ņēmēju tiesību uz vecuma pabalstiem aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā nav līdzīgu ierobežojumu, bez šaubām, daudz ko pasaka. Kā ģenerāladvokāte J. Kokote ir norādījusi savos secinājumos lietā Robins, pats fakts, ka skaidri noteikti dalībvalstīm uzliktā pienākuma aizsargāt darba ņēmējus maksātnespējas gadījumā apjoma ierobežojumi ir jāmeklē pašā direktīvā, vienkārši ir pamats šī argumenta nostiprināšanai attiecībā uz 8. pantā paredzētā pienākuma raksturu un apjomu.
55. Tādēļ, ņemot vērā visus šos apsvērumus, es uzskatu, ka 8. pantā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums aizsargāt visus vecuma pabalstus, kurus ietekmējusi darba devēja maksātnespēja, nevis tikai daļu vai noteiktus procentus no šiem pabalstiem. Šajā ziņā es pilnībā piekrītu ģenerāladvokātes J. Kokotes apsvērumiem viņas secinājumos lietā Robins. No tā savukārt izriet, ka es uzskatu, ka Tiesas izdarītie secinājumi lietā Robins jautājumā par 8. pantu nevar tikt atbalstīti un Tiesai nebūtu tie jāievēro.
56. Nekas no minētā tomēr nenozīmē, ka dalībvalstīm, nosakot šai aizsardzībai izmantojamos līdzekļus, nav nekādas rīcības brīvības. Kā patiešām izriet no 8. panta formulējuma, dalībvalstīm uzliktais pienākums nenozīmē tām pašām garantēt pensiju izmaksu, bet gan šajā nolūkā “nodrošin[āt], ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi”. Šajā ziņā es piekrītu Tiesas izdarītajiem secinājumiem lietā Robins attiecībā uz to, ka persona nevar vienkārši apgalvot, ka tā ir cietusi no pensijas samazinājuma, un tad prasīt attiecīgajai dalībvalstij kompensēt šo samazinājumu. Tā vietā prasītājam ir jādara vairāk un jāpierāda, ka dalībvalsts nav veikusi pasākumus, kurus saprātīgi varētu uzskatīt par pietiekamiem šo interešu aizsardzībai.
57. Kā es ceru tūlīt pierādīt, vienas no sekām kļūdainai 8. panta interpretācijai, kuru, kā es uzskatu, veikusi Tiesa, ir tādas, ka Tiesai pēc tam, ievērojot paša 8. panta faktisko formulējumu, bija grūtības šādu risinājumu pamatot.
58. Minēto, iespējams, labi ilustrē spriedums Hogan u.c. (11). Šajā lietā Tiesa būtībā atmeta noteikumu attiecībā uz īpašu apstākļu pastāvēšanu. Tā vietā tika nospriests, ka pareizai Direktīvas 2008/94 8. panta transponēšanai ir vajadzīgs, lai darba ņēmējs sava darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemtu vismaz pusi no pabalstiem, kas izriet no iegūtajām tiesībām uz pensiju, par kuriem tas veicis iemaksas saskaņā ar uzņēmumu papildu pensiju programmu (12).
59. Savā vēlākajā 2016. gada 24. novembra spriedumā lietā Webb-Sämann (C‑454/15, EU:C:2016:891, 35. punkts) Tiesa piebilda, ka dalībvalstu pienākums aizsargāt darba ņēmēju intereses, ja tie zaudē pusi vai vairāk no saviem vecuma pabalstiem, neizslēdz, ka “citos apstākļos ciestie zaudējumi, pat ja to procentuālā daļa atšķiras, varētu arī tikt uzskatīti par acīmredzami nesamērīgiem, ņemot vērā [..] Direktīvas [2008/94] 8. pantā paredzēto pienākumu aizsargāt darba ņēmēju intereses”.
60. Savā pēdējā 2018. gada 6. septembra spriedumā par šo tematu, proti, spriedumā Hampshire (C‑17/17, EU:C:2018:674), Tiesa atkārtoja, ka noteikti ciestie zaudējumi, pat ja tie ir mazāki par pusi no paredzētajiem pabalstiem, varētu tikt uzskatīti par acīmredzami nesamērīgiem tā darbinieku interešu aizsardzības pienākuma gaismā, kas ir noteikts minētajā tiesību normā (13).
61. Attiecībā uz skaitli 50 % Tiesa nav sniegusi nekādu pamatojumu vai vadlīnijas par to, kāds pabalstu samazinājums citādi būtu uzskatāms par acīmredzami nesamērīgu iejaukšanos attiecīgo darba ņēmēju tiesībās.
62. Tomēr var atzīmēt, ka lietās Webb-Sämann (14) un Hampshire (15) Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalstu pienākums garantēt ne mazāk kā pusi no pabalstiem, kas izriet no iegūtajām tiesībām uz pensiju, par kuriem tas veicis iemaksas saskaņā ar uzņēmumu papildu pensiju programmu, ir individuāla minimālā garantija katram un ikvienam darba ņēmējam. Tādēļ šķiet, ka šajos divos spriedumos Tiesa ir uzskatījusi, ka 50 % noteikuma piemērošana pilnībā neaptver šīs normas iedarbību. Citiem vārdiem, dalībvalstīm būtu pienākums nodrošināt, ka katram darba ņēmējam ir garantēti vismaz 50 % no pabalstiem, uz kuriem tam būtu bijušas tiesības saskaņā ar uzņēmumu papildu pensiju programmu darba devēja maksātnespējas gadījumā (16), bet šis pienākums neatbrīvo dalībvalstis no tā, ka ir jāveic nepieciešamie pasākumi (finansiālie, piesardzības un citi), lai kopumā aizsargātu darba ņēmēju intereses. Ja samazinājums ir mazāks par 50 %, tad ieinteresētie darba ņēmēji, ja tie pierāda, ka valsts nav izpildījusi savu pienācīgas rūpības pienākumu, nenodrošinot, ka tiek veikti nepieciešamie pasākumi (finansiālie, piesardzības un citi), lai nodrošinātu darba ņēmēju interešu aizsardzību, tādēļ var saņemt kompensāciju. Tādējādi, pārņemot spriedumā Robins u.c. izmantoto formulējumu, pat ja ciestie zaudējumi nesasniedz šādu robežvērtību, darba ņēmējs tomēr var prasīt, lai attiecīgā dalībvalsts tam kompensē visu, ja šī dalībvalsts tai noteiktās rīcības brīvības ietvaros īstenot atbilstošus pasākumus ir izdarījusi “acīmredzamu un būtisku pārkāpumu”.
63. Šos nesenos spriedumus tādējādi var saprast kā neuzkrītošu Tiesas mēģinājumu attālināties no lietas Robins un tā vietā virzīties uz to, kas, manuprāt, ir Direktīvas 2008/94 8. panta pamatmērķis, proti, aizsargāt visas pensionāru tiesības uz vecuma pensiju no darba devēja maksātnespējas radīta zaudējumu riska.
64. Šajā kontekstā nesamērīga zaudējuma esamību pašu par sevi var uzskatīt par pierādījumu atspēkojamam pieņēmumam, ka dalībvalsts nav rīkojusies ar pienācīgu rūpību, lai nodrošinātu šādu aizsardzību.
65. Katrā ziņā es uzskatu, ka Tiesai vairāk būtu jāievēro ciesto zaudējumu proporcionalitāte.
66. Jebkurā pienācīgā proporcionalitātes analīzē būtiska nozīme, protams, ir kontekstam. Jāatceras, ka vecuma pensiju nodrošinājums ir bijis daļa no Eiropas valstu sabiedriskā līguma struktūras jau kopš Bismarka laikiem. Ieguldījums privātās pensijās dažiem darba ņēmējiem ir šī sabiedriskā līguma svarīgākā sastāvdaļa, jo ar šī mehānisma palīdzību tie, kuri savā aktīvajā vecumā ir bijuši nodarbināti, var veikt uzkrājumus savai pensijai, zinādami, ka viņi tādējādi būs apzinīgi parūpējušies par sevi un savu ģimeni tad, kad viņu aktīvie gadi būs pagājuši. Privātās pensijas uzkrājuma veidošana daudziem privātajā sektorā strādājošajiem darba ņēmējiem tādēļ ir ļoti svarīgs finansiāls lēmums, piemēram, lai varētu iegādāties māju vai izaudzināt un izglītot bērnus.
67. Tieši tādēļ pat daļējs tiesību uz pensiju zaudējums sakarā ar darba devēja maksātnespēju ir tik svarīgs un nopietns jautājums. Šāds darba ņēmējs ne tikai jūt, ka viņa labākie nodomi par apzinīgu uzkrājumu veidošanu aiziešanai pensijā ir izrādījušies velti sakarā ar ārējiem apstākļiem, kuri ir ārpus viņa vai viņas kontroles, bet bieži vien arī šāda darba ņēmēja iespējas reaģēt uz šo zaudējumu var būt nopietni apdraudētas sakarā ar vecumu. Tādēļ, izsakoties vienkārši, piemēram, septiņdesmitgadnieka spēja atgūties no šāda zaudējuma būs ievērojami apgrūtināta, jo, neraugoties ne uz kādiem nodomiem vai apņemšanos, vairumam pensionāru iespējamā atgriešanās darba tirgū vienkārši nav ticama varbūtība.
68. Tādēļ to pensionāru, kuri veikuši ieguldījumus privātajās pensijās, interešu aizsardzība no zaudējumiem, kas varētu rasties sakarā ar kādreizējā darba devēja maksātnespēju, ir jābūt dalībvalstu politikas galvenajam uzdevumam. Savā ziņā tā ir tikpat būtiska kā izglītības sistēmas vai mājokļu nodrošināšana, vai arī banku noguldījumu drošības aizsardzība.
69. Šajā kontekstā gan PSV, gan Vācijas valdība, tiesas sēdē jautāti, vai tiesību uz pensiju samazinājums, piemēram, par 25 %, sakarā ar darba devēja maksātnespēju attiecīgajam darba ņēmējam veidotu nesamērīgu zaudējumu, nepiespiesti atzina, ka tas šim pensionāram būtu smagi. Bet es nevaru nedomāt, ka šāds zaudējums ir kaut kas vēl vairāk, – tas negaidīti samazinātu ienākumus, attiecībā uz kuru kļūšanu pieejamiem savas darba dzīves beigās tiem bija visi iemesli paļauties. Moderna sociālā valsts eksistē tieši tādēļ, lai aizsargātu savus pilsoņus pret šāda veida iespējami nopietniem zaudējumiem.
70. Šis tādēļ ir konteksts, kurā ir jāizvērtē jebkādu zaudējumu proporcionalitāte. Arī citi faktori, bez šaubām, ir būtiski, tai skaitā jautājums, vai, ievērojot lielākās daļas pensionāru dzīves standartus attiecīgajā dalībvalstī, ar pensionāram un viņa apgādājamajiem tagad pieejamo pensijas apmēru pietiek to vajadzībām (17).
71. Jāatzīst, ka samērā nelielus tiesību uz vecuma pensiju samazinājumus vispārēji var uzskatīt par vai nu de minimis, vai vismaz veiktiem tādā līmenī, kas būtībā neizmaina tiesību uz pensiju būtību un atbilstošās cerības, ko tās radījušas attiecīgajam pensionāram.
72. Bet gadījumos, kad privātas pensijas samazinājumu sakarā ar darba devēja maksātnespēju nevar uzskatīt par de minimis, vēlāk kādā brīdī parādīsies neproporcionalitātes ēna, pat tad, ja arī nav nekāda burvju skaitļa, kurš šādu zaudējumu padarītu neproporcionālu. Pretēji jebkādiem mājieniem, kurus Tiesa iepriekš varētu būt devusi, es uzskatu, ka daudzos gadījumos arī tāds pensijas pabalsta samazinājums sakarā ar darba devēja maksātnespēju, kas ir mazāks par 50 %, nebūtu proporcionāls. Lielai daļai pensionāru tiesību uz pensiju apmērs ir relatīvi pieticīgs, un pat neliels šīs pensijas samazinājums kopumā tiem būtu smaga nasta.
73. Lai arī galu galā tas ir jautājums, kurš ir jāizlemj iesniedzējtiesai, G. Bauer pārstāvis sēdē apgalvoja, ka galīgais viņa vecuma pensijas samazinājums varētu būt no 30 % līdz 33 % (atkarībā no viņa vecuma). Ja tas tā patiešām ir, tad, paturot prātā samērā pieticīgo līmeni, kas pat atbilst viņa pilnajai 100 % vecuma pensijai, būtu grūti secināt, ka apspriežamais zaudējums būtu proporcionāls, raugoties no kopējā konteksta, kuru es nupat aprakstīju.
74. Rezumējot, es uzskatu, ka šie faktori ietekmē proporcionalitātes jautājumu un līdzšinējā judikatūrā tie, iespējams, nav bijuši pietiekami akcentēti.
75. Tādēļ šajā ziņā es uzskatu, ka Tiesai būtu jāvirzās tālāk par tādiem spriedumiem kā Robins un jāatbild uz otro jautājumu tādā izpratnē, ka apstākļi, uz kuriem Tiesa ir atsaukusies 2016. gada 24. novembra sprieduma Webb-Sämann (C‑454/15, EU:C:2016:891) 35. punktā, ir tie, kuros prasītājs pierāda, ka dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu nodrošināt, ka tiek veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma, un ka tiesību uz pensiju samazinājums ir vai nu tādā līmenī, kas nav de minimis, vai arī kurš citādi pasliktina tiesību uz pensiju būtību, kuru, ja vien nebūtu iestājusies darba devēja maksātnespēja, pensionāram bija visi iemesli sagaidīt, ka viņš saņems.
Par trešo jautājumu
76. Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai tad, ja dalībvalsts savās valsts tiesībās nav pareizi transponējusi Direktīvu 2008/94, pret šo dalībvalsti var tikt celta prasība valsts tiesā, pamatojoties uz 8. pantu.
77. Kā iepriekš paskaidroju, šajā ziņā Tiesa sākotnēji bija piesardzīga, nospriežot, ka ne direktīvas 8. pants, ne arī kāda cita tās norma neietver neko, kas ar jebkādu precizitāti ļautu noteikt pabalstu tiesību aizsardzības minimālo līmeni, un ka iesaistītās dalībvalsts atbildība ir atkarīga no tā, vai ir konstatēts, ka šī dalībvalsts tai noteiktās rīcības brīvības ietvaros ir veikusi acīmredzamu un būtisku pārkāpumu (18).
78. Lietā Hampshire (19) Tiesa daļēji atteicās no savas agrākās piesardzības un nosprieda, ka, ņemot vērā dalībvalsts pienākumu garantēt vismaz pusi no vecuma pabalsta, kāds pienāktos normālā situācijā, pret dalībvalsti, pamatojoties uz 8. pantu, var tikt celta prasība valsts tiesā, tiklīdz darba ņēmējs zaudē 50 % no saviem pabalstiem.
79. Nonākot pie šāda secinājuma, Tiesa atgādināja, ka atbilstoši judikatūrai personas prasībā pret dalībvalsti var balstīties uz direktīvas normu, ja šī norma ir beznosacījuma un pietiekami precīza, un ka šāda novērtējuma veikšanai ir jāizvērtē trīs punkti: to personu identitāte, kurām ir tiesības uz 8. pantā paredzēto aizsardzību, šīs aizsardzības saturs un tās personas identitāte, kura ir atbildīga par šo aizsardzību (20).
80. Šajā ziņā es pilnībā piekrītu Tiesas analīzei, pat tad, ja Tiesas apsvērumi par tās personas identitāti, kura ir atbildīga par 8. pantā sniegtās aizsardzības nodrošināšanu, arī būtu ietilpināmi kontekstā.
81. Runājot par Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzētās aizsardzības saņēmēju identitāti, no šīs tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka šī direktīva aizsargā darba ņēmējus, kurus skar viņu darba devēja maksātnespēja (21).
82. Attiecībā uz tās personas identitāti, kura ir atbildīga par Direktīvas 2008/94 8. pantā sniegtās aizsardzības nodrošināšanu, 8. pantā skaidri un bez nosacījumiem ir nosauktas dalībvalstis.
83. Ir taisnība, ka 8. pantā dalībvalstīm ir atstāta zināma rīcības brīvība. Šī rīcības brīvība būtībā attiecas uz līdzekļiem, kādi ir jāīsteno, lai nodrošinātu, ka 8. pants tiek izpildīts (22). Tādēļ tajā nav aplūkota to personu identitāte, kuras ir atbildīgas par 8. pantā sniegtās aizsardzības nodrošināšanu, jo tās ir dalībvalstis.
84. Visbeidzot, attiecībā uz Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzētās aizsardzības saturu, neraugoties uz to, ka dalībvalstij, nosakot veidu un metodes, kā transponēt 8. pantu, ir ievērojama rīcības brīvība (23), uz šo pantu var tieši atsaukties, vēršoties valstu tiesās. Patiešām, pat ja dalībvalstīm noteiktās robežās ir rīcības brīvība, lai ieviestu ES tiesību normu, uz šo normu tomēr var atsaukties pret dalībvalsti, ja tā ir pārkāpusi šo robežu, it īpaši tāpēc, ka tās valsts tiesības nenodrošina minimālo nepieciešamo aizsardzību (24).
85. No tā attiecībā uz 8. pantā prasīto minimālo aizsardzību izriet, ka, tā kā Tiesa ir nospriedusi, ka šī minimālā aizsardzība nozīmē pienākumu aizstāvēt darba ņēmējus no to iegūto tiesību samazinājuma, kas ir lielāks par 50 %, tad gadījumā, ja dalībvalsts šādu aizsardzību nenodrošina, katrā ziņā ir jāsecina, ka dalībvalsts ir pārsniegusi tai atļauto manevru robežas. Rezultātā par šādu pārkāpumu var vērsties tieši pret pašu dalībvalsti.
86. Attiecībā uz dalībvalstu pienākumu nodrošināt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu jebkādus neproporcionālus zaudējumus, uz ko atsauce ir sniegta sprieduma Webb-Sämann (25) 35. punktā, jāatzīst, ka Tiesa nav norādījusi situāciju, uz kuru tā atsaucas. Tomēr jāatgādina, ka pienākumu var uzskatīt par skaidru un precīzu ne tikai tad, ja tas ir tieši izteikts tekstā, bet arī tad, ja to no teksta var secināt, izmantojot vispārpieņemtas interpretācijas metodes, kā tas šajā gadījumā, manuprāt, ir, jo no 8. panta formulējuma var secināt, ka tas darba ņēmēju tiesības aizsargā pilnībā.
87. Tomēr, tā kā iesaistītajai dalībvalstij ir tikai pienākums rīkoties, prasītājiem ir jāpierāda, ka dalībvalstu veiktie pasākumi nav bijuši pietiekami, lai nodrošinātu šādu aizsardzību, pieņemot, ka neproporcionāla zaudējuma esamība var tikt uzskatīta par pierādījumu šādas nepietiekamības pieņēmumam.
88. Turklāt jānorāda, ka 8. pantā piešķirtā aizsardzība attiecas uz tūlītēju vai gaidāmu tiesību piešķiršanu, jēdzienu, kura definīcija balstās valsts tiesībās, nevis ar šīm tiesībām saistītajā finanšu efektā. Patiešām pastāv divu veidu papildu pensiju programmas – “noteikto pabalstu programmas” un “noteikto iemaksu programmas” (26). Tādēļ, ja atbilstoši valsts tiesībām personas iegūtās tiesības ir tiesības tikai uz peļņas daļu, nevis, kā tas, šķiet, ir Vācijas tiesībās, tiesības uz noteiktiem pabalstiem, – dalībvalsts pienākums ir nodrošināt, ka darba ņēmējam patiešām ir tiesības uz šādām daļām pilnībā, neskarot apmēru, kāds galu galā tiks izmaksāts darba ņēmējam.
89. Kopsavilkumā es ierosinu uz trešo jautājumu atbildēt apstiprinoši, tas ir, ka Direktīvas 2008/94 8. pantam ir tieša iedarbība tādējādi, ka, ja dalībvalsts nav transponējusi direktīvu valsts tiesībās vai arī transponējusi to nepareizi, šī norma piešķir personai tiesības, kuras tā drīkst aizstāvēt, vēršoties pret dalībvalsti valsts tiesā.
Par ceturto jautājumu
90. Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai gadījumā, ja jautājumos, kas saistīti ar uzņēmumu veiktās vecuma apdrošināšanas nodrošināšanu, dalībvalsts – darba devējiem saistoši – par subjektu, kas aizsargā uzņēmumu veikto vecuma apdrošināšanu pret maksātnespēju, ir noteikusi saskaņā ar privāttiesībām dibinātu sabiedrību un ja šī sabiedrība ir pakļauta valsts finanšu darījumu uzraudzībai, turklāt tā saskaņā ar publiskajām tiesībām iekasē no darba devējiem iemaksas, kas ir nepieciešamas aizsardzībai pret maksātnespēju, un kā iestāde ar administratīvu aktu var radīt piespiedu izpildes priekšnoteikumus, šāds subjekts ir uzskatāms par dalībvalsts iestādi tādējādi, ka uz šo tiesību normu var tieši atsaukties pret minēto iestādi.
91. Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka persona var atsaukties uz beznosacījuma un pietiekami precīziem direktīvas noteikumiem ne tikai pret dalībvalsti un visām tās pārvaldes iestādēm, tādām kā decentralizētās iestādes, bet arī pret visām organizācijām un struktūrām, kuras ir valsts pakļautībā vai kontrolē vai kurām ir īpašas pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp privātpersonām (27).
92. Šādas iestādes, organizācijas vai struktūras atšķiras no privātpersonām un ir pielīdzināmas dalībvalstij vai nu tādēļ, ka tās ir publisko tiesību juridiskās personas, kuras plašākā nozīmē veido valsti, vai arī tādēļ, ka valsts iestāde tām ir uzticējusi veikt uzdevumu sabiedrības interesēs un tām šai nolūkā ir piešķirtas minētās īpašās pilnvaras (28).
93. Ņemot vērā minēto, iesniedzējtiesa, savā jautājumā atsaucoties uz situāciju, kad jautājumos, kas saistīti ar uzņēmumu veiktās vecuma apdrošināšanas nodrošināšanu, dalībvalsts – darba devējiem saistoši – par subjektu, kas aizsargā uzņēmumu veikto vecuma apdrošināšanu pret maksātnespēju, ir noteikusi konkrētu sabiedrību un piešķīrusi tai tiesības saskaņā ar publiskajām tiesībām iekasēt no darba devējiem iemaksas, kas ir nepieciešamas aizsardzībai pret maksātnespēju, jautā, vai šāds subjekts ir uzskatāms par dalībvalsts iestādi, pat ja tas ir dibināts saskaņā ar privāttiesībām.
94. Tomēr, lai no direktīvas izrietošs pienākums attiecībā pret šo iestādi būtu tieši piemērojams, uzdevumos, kas tai jāizpilda sabiedrības interesēs, tieši vai netieši ir jābūt iekļautai šī pienākuma izpildei. Tikai fakts, ka dalībvalsts iestādei ir piešķīrusi īpašas pilnvaras, nenozīmē, ka no šīs iestādes var tikt prasīta atbildība par jebkura šai dalībvalstij ar ES tiesībām uzlikta pienākuma izpildi.
95. Savā jautājumā valsts tiesa atsaucas uz situāciju, kurā dalībvalsts ir noteikusi sabiedrību, kas atbild par uzņēmumu veiktās vecuma apdrošināšanas garantēšanu. Tomēr lietas apstākļi savienojumā ar informāciju, kura tika sniegta tiesas sēdes laikā, šķiet, parāda, ka uzdevumi, ko Vācijas valdība ir nodevusi Pensions-Sicherungs-Verein VVaG, attiecas tikai uz gadījumiem, kad uzņēmuma veikto vecuma apdrošināšanu darba devējs īsteno ar tiešu solījumu jeb Direktversicherung (“tiešā apdrošināšana”) vai, izmantojot “Unterstützungskasse” (apdrošināšanas sabiedrība, kura juridiski ir neatkarīga no darba devēja) vai arī “Pensionsfonds” (pensiju fonds) (29). Tādējādi gadījums, kad darba devējs uzņēmuma veikto vecuma apdrošināšanu realizē ar “Pensionskasse” (pensiju kase), šeit sauktu PKDW, starpniecību, neietilpst neviena no šiem uzdevumiem tvērumā.
96. Katrā ziņā valsts tiesai, ņemot vērā prasījuma par pienākuma izpildi īpašo raksturu – proti, sprieduma Webb-Sämann (30) 35. punktā minēto pienākumu novērst jebkādus neproporcionālus zaudējumus, ir jāizvērtē, vai konkrētā dalībvalsts šai iestādei ir deleģējusi šo īpašo pienākumu (31).
97. Rezultātā es iesaku uz ceturto jautājumu atbildēt tā, ka gadījumā, kad jautājumos, kas saistīti ar uzņēmumu veiktās vecuma apdrošināšanas nodrošināšanu, dalībvalsts – darba devējiem saistoši – par subjektu, kas aizsargā uzņēmumu veikto vecuma apdrošināšanu pret maksātnespēju, ir noteikusi saskaņā ar privāttiesībām dibinātu sabiedrību un ja šī sabiedrība ir pakļauta valsts finanšu darījumu uzraudzībai, turklāt tā saskaņā ar publiskajām tiesībām iekasē no darba devējiem iemaksas, kas ir nepieciešamas aizsardzībai pret maksātnespēju, un kā iestāde ar administratīvu aktu var radīt piespiedu izpildes priekšnoteikumus, šāds subjekts ir uzskatāms par dalībvalsts iestādi. Tomēr atsaukties uz Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzētā pienākuma neizpildi pret šādu iestādi var tikai tad, ja šāda pienākuma īstenošana ietilpst to uzdevumu lokā, kurus dalībvalsts šai iestādei ir deleģējusi, bet šis jautājums ir jāizlemj valsts tiesai.
Secinājumi
98. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, piedāvāju Tiesai uz Bundesarbeitsgericht (Federālā Darba lietu tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 8. pants ir jāinterpretē tā, ka tas attiecas uz tāda maksājuma zaudējumu, par kuru ir strīds pamatlietā, kuru kādreizējais darba devējs veic, lai atbilstoši valsts tiesībām kompensētu uzņēmuma veiktās vecuma pensijas samazinājumu.
2) Apstākļi, uz kuriem Tiesa ir atsaukusies 2016. gada 24. novembra sprieduma Webb-Sämann (C‑454/15, EU:C:2016:891) 35. punktā, ir tie, kuros prasītājs pierāda, ka dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu nodrošināt, ka tiek veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai aizsargātu darba ņēmēju intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma, un ka tiesību uz pensiju samazinājums ir vai nu tādā līmenī, kas nav de minimis, vai arī kurš citādi pasliktina tiesību uz pensiju būtību, kuru, ja vien nebūtu iestājusies darba devēja maksātnespēja, pensionāram bija visi iemesli sagaidīt, ka viņš saņems.
3) Direktīvas 2008/94 8. pantam ir tieša iedarbība tādējādi, ka, ja dalībvalsts šo direktīvu valsts tiesībās nav transponējusi vai ir transponējusi nepareizi, tad šī tiesību norma privātpersonai piešķir tiesības, kuras tā var izmantot valsts tiesā pret dalībvalsti.
4) Gadījumā, kad jautājumos, kas saistīti ar uzņēmumu veiktās vecuma apdrošināšanas nodrošināšanu, dalībvalsts – darba devējiem saistoši – par subjektu, kas aizsargā uzņēmumu veikto vecuma apdrošināšanu pret maksātnespēju, ir noteikusi saskaņā ar privāttiesībām dibinātu sabiedrību un ja šī sabiedrība ir pakļauta valsts finanšu darījumu uzraudzībai, turklāt tā saskaņā ar publiskajām tiesībām iekasē no darba devējiem iemaksas, kas ir nepieciešamas aizsardzībai pret maksātnespēju, un kā iestāde ar administratīvu aktu var radīt piespiedu izpildes priekšnoteikumus, šāds subjekts ir uzskatāms par dalībvalsts iestādi. Tomēr atsaukties uz Direktīvas 2008/94 8. pantā paredzētā pienākuma neizpildi pret šādu iestādi var tikai tad, ja šāda pienākuma īstenošana ietilpst to uzdevumu lokā, kurus dalībvalsts šai iestādei ir deleģējusi, bet šis jautājums ir jāizlemj valsts tiesai.