VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
2019. gada 14. februārī (*)
Personas dati – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz šo datu apstrādi – Tiesības piekļūt šiem datiem – Regula (EK) Nr. 45/2001 – Piekļuves atteikums – Prasība par lēmuma atcelšanu – Vēstule, kurā ir izdarīta atsauce uz agrāku daļēju piekļuves atteikumu, to nepārskatot – Apstrīdama tiesību akta LESD 263. panta izpratnē jēdziens – Gluži vienkārši apstiprinoša akta jēdziens – Piemērojamība attiecībā uz piekļuvi personas datiem – Jauni un būtiski fakti – Interese celt prasību – Pieņemamība – Pienākums norādīt pamatojumu
Lietā T‑903/16
RE, ko pārstāv S. Pappas, avocat,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv H. Kranenborg un D. Nardi, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta Drošības direktorāta direktora 2016. gada 12. oktobra dienesta vēstuli, kurā ir noraidīts prasītāja lūgums piekļūt kādiem saviem personas datiem,
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Žervazonī [S. Gervasoni], tiesneši L. Madise [L. Madise] un R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], K. Kovalika Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk] (referente) un K. Makiokī [C. Mac Eochaidh],
sekretāre: N. Šalla [N. Schall], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 20. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs RE strādā [konfidenciāla informācija] (1) amatā Eiropas Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātā.
2 Attiecībā uz prasītāju tika veikta administratīvā izmeklēšana (turpmāk tekstā – “administratīvā izmeklēšana”), ko īstenoja Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta Drošības direktorāts (turpmāk tekstā – “Drošības direktorāts”). Šī izmeklēšana tika veikta saistībā ar aizdomām par prasītāja dalību slepeno dienestu darbībās, konkrēti – par viņa izturēšanos kādu divu trešo valstu starpā esoša konflikta gaitā, jo bija aizdomas par to, ka toreiz prasītājs tika pārlieku pietuvinājies vienai no šīm valstīm un bez atļaujas darījis tai zināmu kādu konfidenciālu informāciju.
3 2013. gada 5. decembra e‑pastā prasītājs, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.) 13. pantu, lūdza Drošības direktorātam iesniegt viņam visu informāciju par viņu, kā arī viņa personas datus un profesionālos datus, kas ir šā direktorāta rīcībā.
4 2014. gada 25. februāra dienesta vēstulē Drošības direktorāta direktors, vispirms norādījis, ka vairāki dokumenti prasītajam jau ir nodoti 2013. gada 27. novembrī, viņam atteica piekļuvi pārējiem viņa personas datiem, pamatojoties uz to, ka uz šiem datiem attiecas Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi.
5 Uzskatīdams, ka šis piekļuves atteikums ir pretrunā Regulas Nr. 45/2001 13. pantam un 20. panta 1. punktam, prasītājs ar 2014. gada 18. aprīļa vēstuli, pamatojoties uz Regulas Nr. 45/2001 32. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību Eiropas datu aizsardzības uzraudzītājam (EDAU).
6 2016. gada 26. februāra lēmumā EDAU secināja, ka, ievērojot to, kā Drošības direktorāts bija piemērojis Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punktā paredzētos izņēmumus, vairākus prasītāja personas datus šis direktorāts nebija apstrādājis pareizi.
7 EDAU lēmuma rezultātā Drošības direktorāts pārskatīja prasītāja lūgumu par piekļuvi viņa personas datiem.
8 Šīs pārskatīšanas rezultātā Drošības direktorāta direktors 2016. gada 8. marta lēmumā (turpmāk tekstā – “2016. gada 8. marta lēmums”) daļēji apmierināja prasītāja lūgumu, dodot viņam piekļuvi vairākiem viņa personas datiem un nosūtot viņam vēl astoņus dokumentus (dokumenti Nr. 44, 59–62, 67, 69 un 71). Šā lēmuma pielikumā bija tabula, kurā bija uzskaitīts Drošības direktorāta rīcībā esošais 71 dokuments un attiecībā uz katru no šiem dokumentiem norādīts tā datums, priekšmets, tajā ietverto personas datu veids, īss šo datu satura apraksts, to avots, kā arī – attiecībā uz 35 no 71 dokumenta (dokumentiem Nr. 1, 6–9, 11, 12, 14–16, 18, 20, 21, 27, 28, 31, 32, 35, 36, 41, 42, 45, 46, 48–52, 54–57, 66, 68 un 70) – iemesls vai iemesli, kāpēc kādi no šiem datiem nav izpaužami saskaņā ar Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu. Šo dokumentu vidū kā dokuments Nr. 57 figurēja “dienesta vēstule par [prasītāja] pieņemšanu darbā [konfidenciāla informācija] amatā [Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātā]” 2012. gada 23. janvārī (turpmāk tekstā – “dokuments Nr. 57”).
9 Drošības direktorātam adresētajā 2016. gada 29. aprīļa e‑pastā prasītājs norādīja, ka pieņem zināšanai 2016. gada 8. marta lēmumā sniegto atbildi, un darīja zināmu savu vēlmi piekļūt “nedaudziem dokumentiem [no šā lēmuma pielikumā esošajā tabulā uzskaitītajiem]”. Toreiz prasītājs vienlaikus arī lūdza viņu informēt par datumu, kad noslēgsies administratīvā izmeklēšana.
10 Līdztekus tam prasītājs 2016. gada 5. jūlijā vērsās arī pie EDAU ar jaunu sūdzību, apgalvojot, ka Drošības direktorāts 2016. gada 8. marta lēmumā joprojām neesot izpildījis to, kas bija noteikts EDAU 2016. gada 26. februāra lēmumā par viņa agrāko sūdzību.
11 2016. gada 25. jūlija lēmumā (turpmāk tekstā – “EDAU 2016. gada 25. jūlija lēmums”) EDAU pauda uzskatu, ka 2016. gada 8. marta lēmumā Drošības direktorāts ir pilnībā ņēmis vērā EDAU 2016. gada 26. februāra lēmumā izklāstītos ieteikumus, un tāpēc secināja, ka ar 2016. gada 8. marta lēmumu nav izdarīts Regulas Nr. 45/2001 13. panta un 20. panta 1. punkta pārkāpums.
12 2016. gada 14. septembrī Drošības direktorāts atbildēja uz prasītāja 2016. gada 29. aprīļa e‑pastu. Uzskatīdams, ka tam ir iesniegts pieteikums par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.), Drošības direktorāts saskaņā ar minētās regulas 6. panta 2. punktu aicināja prasītāju precizēt šo pieteikumu tā, lai direktorāts spētu identificēt, kuriem dokumentiem prasītājs vēlas piekļūt. Tas arī informēja prasītāju par to, ka administratīvā izmeklēšana ir noslēgusies 2016. gada 31. augustā.
13 Drošības direktorātam adresētajā 2016. gada 21. septembra vēstulē (turpmāk tekstā – “2016. gada 21. septembra pieprasījums”) prasītājs lūdza piekļuvi 42 no 2016. gada 8. marta lēmumā minētā 71 dokumenta (dokumentiem Nr. 1–5, 8, 11, 13, 14, 19, 21–30, 33, 34, 37–43, 47–53, 56–58 un 63–65) vai vismaz šajos dokumentos ietvertajai “informācijai”, pamatojoties gan uz Regulas Nr. 45/2001 13. pantu, gan Regulas Nr. 1049/2001 6. pantu. Šoreiz prasītājs iedalīja pieprasītos dokumentus un informāciju četrās grupās, ko lietas dalībnieki nodēvēja par A grupu (dokumenti Nr. 2–5, 13, 19, 22–26, 29, 30, 33, 34, 37–40, 43, 47, 53, 56, 58 un 63), B grupu (dokumenti Nr. 8, 11, 41, 42, 48, 49 un 51), C grupu (dokumenti Nr. 48, 49 un 51, kas jau ietverti B grupā) un D grupu (dokumenti Nr. 1, 14, 21, 27, 28, 50, 52 un 57), un attiecībā uz katru no šīm grupām norādīja iemeslus, kāpēc viņa pieprasījums, viņaprāt, būtu jāapmierina.
14 Uz šo 2016. gada 21. septembra pieprasījumu Drošības direktorāta direktors 2016. gada 12. oktobrī atbildēja ar dienesta vēstuli (turpmāk tekstā – “apstrīdētā dienesta vēstule”), kura tika formulēta šādi:
“1. Savā 2016. gada 21. [septembra pieprasījumā] Jūs lūdzat piekļuvi vairākiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 45/2001 13. pantu. [Šajā sakarā] atgādinu par mūsu 2016. gada [8. marta] lēmumu [..].
Turklāt vēršu [Jūsu] uzmanību uz [EDAU] 2016. gada 25. jūlija lēmumu, kurā ir skaidri teikts, ka EDAU nav informācijas, kas liecinātu par to, ka Drošības direktorāts būtu pārkāpis Jūsu tiesības piekļūt saviem personas datiem. Tāpēc uzskatu, ka Jūsu pieprasījumu par piekļuvi saviem personas datiem Drošības direktorāts ir izskatījis [pareizi].
2. Savā [2016. gada 21. septembra pieprasījumā] Jūs minat arī Regulu Nr. 1049/2001 [..] un lūdzat piekļuvi konkrētiem [savas] lietas dokumentiem, kas ir minēti [2016. gada 8. marta lēmuma pielikumā pievienotajā tabulā]. Šajā ziņā vēlos vērst Jūsu uzmanību uz to, ka dokumenti, kas Jums [tiks] nosūtīti, pamatojoties uz minēto regulu, kļūs pieejami ikvienam, kas nākotnē lūgs ar tiem iepazīties, un tāpēc de facto kļūs publiski, ja vajadzīgs – izrediģētā formā, no tiem gluži vienkārši izņemot Jūsu personas datus.
Informēju, ka, ievērojot iepriekš minēto, Jūsu pieprasījums par piekļuvi dokumentiem vairs netiks izskatīts. Ja [šis] pieprasījums ir veikts personiskiem mērķiem, lūdzam to apstiprināt, paziņojot mums savu privāto e‑pasta un pasta adresi.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2016. gada 19. decembrī iesniegtu prasības pieteikumu prasītājs cēla šo prasību.
16 Ar atsevišķu dokumentu, kas tajā pašā dienā tika iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā, prasītājs lūdza nodrošināt anonimitāti. Ar 2017. gada 18. janvāra lēmumu Vispārējā tiesa šo lūgumu apmierināja.
17 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 5. aprīlī, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam cēla iebildi par nepieņemamību.
18 2017. gada 22. maijā prasītājs iesniedza Vispārējas tiesas kancelejā apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.
19 Ar 2017. gada 18. oktobra rīkojumu Vispārējā tiesa nolēma Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību izvērtēt vienlaikus ar lietas izskatīšanu pēc būtības.
20 Ar procesa organizatorisko pasākumu, kas noteikts, pamatojoties uz Reglamenta 89. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu, Vispārējā tiesa lietas dalībniekiem rakstiski uzdeva jautājumus, uz kuriem atbildams rakstveidā.
21 Lietas dalībnieki to izdarīja noteiktajā termiņā.
22 2017. gada 19. decembrī Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza iebildumu rakstu.
23 Ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kas noteikti, pamatojoties uz Reglamenta 89. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu, Vispārējā tiesa lietas dalībniekiem rakstiski uzdeva jautājumus, uz kuriem atbildams tiesas sēdē.
24 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību;
– atcelt apstrīdēto dienesta vēstuli, ciktāl tajā tiek noraidīts viņa lūgums piekļūt dažiem viņa personas datiem;
– piespriest Komisijai samaksāt viņam summu 10 000 EUR apmērā kā atlīdzinājumu par nemateriālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar to, ka Drošības direktorāts viņam atteica piekļuvi viņa personas datiem;
– piespriest Komisijai samaksāt viņam summu 30 000 EUR apmērā kā atlīdzinājumu par nemateriālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar to, ka Drošības direktorāts viņa personas datus ir apstrādājis un izpaudis prettiesiski;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu vai – gadījumā, ja tas nav iespējams, – atzīt par nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Prasītājs turklāt lūdz Vispārējo tiesu pierādījumu vākšanas pasākuma ietvaros uzdot Komisijai iesniegt dokumentu Nr. 57 vai nu saskaņā ar Reglamenta 91. panta c) punktu, vai šā reglamenta 104. pantu.
27 Tiesas sēdē prasītājs attiecās no prasījumiem par abu nemateriālo kaitējumu, kas viņam esot nodarīti, atlīdzināšanu. Viņš arī precizēja un ierobežoja savu atcelšanas prasījumu apjomu, norādot, ka šo prasījumu mērķis nav apstrīdēt atteikumu piekļūt personas datiem, kas ietverti prasības pieteikumā minētajos, taču 2016. gada 21. septembra pieprasījumā nenorādītajos dokumentos. Tā kā Komisija netika paudusi nekādus apsvērumus par šo atteikšanos no prasījumiem un šo precizējumu, tās tika ieprotokolētas tiesas sēdes protokolā.
Juridiskais pamatojums
Par atcelšanas prasījumiem
28 Vispirms jāizvērtē, vai atcelšanas prasījumi ir pieņemami un – gadījumā, ja tas tā ir, – pēc tam jāizvērtē, vai šie prasījumi ir pamatoti.
Par atcelšanas prasījumu pieņemamību
29 Komisija izvirza trīs nepieņemamības pamatus. Pirmkārt, apstrīdētajā dienesta vēstulē neesot lemts par prasītāja tiesībām piekļūt saviem personas datiem. Otrkārt, lai kā arī nebūtu, šī dienesta vēstule esot gluži vienkārši apstiprinošs akts. Treškārt, prasītājam neesot īstenas intereses celt prasību par minēto dienesta vēstuli.
– Par apstrīdētās dienesta vēstules priekšmetu un piekļuves personas datiem atteikuma esamību
30 Komisija apgalvo, ka 2016. gada 21. septembra pieprasījums attiecās tikai un vienīgi uz piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001. No tā izrietot, ka apstrīdētajā dienesta vēstulē Drošības direktorāts nav lēmis par prasītāja tiesībām piekļūt saviem personas datiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 45/2001.
31 Prasītājs apstrīd Komisijas argumentāciju. Viņš apgalvo, ka 2016. gada 21. septembra pieprasījumā bija lūgts piekļūt gan dokumentiem, gan personas datiem.
32 Ievadam jāatgādina, ka Regulām Nr. 1049/2001 un Nr. 45/2001 ir katrai atšķirīgs mērķis. Pirmajai no tām mērķis ir nodrošināt vislielāko iespējamo pārskatāmību valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas gaitā, kā arī attiecībā uz šo lēmumu pamatā esošo informāciju. Tātad tās mērķis ir maksimāli atvieglot tiesību piekļūt dokumentiem īstenošanu, kā arī sekmēt labu administratīvo praksi. Savukārt otrajai no tām mērķis ir nodrošināt fizisko personu brīvību un pamattiesību, tostarp viņu privātās, dzīves aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager, C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 49. punkts). No tā izriet, ka – atšķirībā no Regulas Nr. 1049/2001 – ar Regulu Nr. 45/2001 nav paredzēts atvieglot tiesību piekļūt dokumentiem izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, YS u.c., C‑141/12 un C‑372/12, EU:C:2014:2081, 47. punkts).
33 Šajā kontekstā abās šajās regulās paredzētajām piekļuves tiesībām ne mērķa, ne subjektu ziņā savstarpēji nav nekā kopīga. Proti, Regulas Nr. 1049/2001 2. pantā ir paredzēts sabiedrībai, t.i., ikvienam pilsonim un ikvienai citai fiziskai vai juridiskai personai, piekļūt iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem. Savukārt Regulas Nr. 45/2001 13. pants paredz atļaut tikai pašiem datu subjektiem piekļūt saviem personas datiem, t.i., informācijai par sevi kā identificētu vai identificējamu personu, taču neparedzot, ka šie subjekti uz šāda pamata varētu piekļūt arī attiecīgos datus ietverošajiem dokumentiem. Šajā ziņā jānorāda, ka Regulas Nr. 45/2001 13. panta c) punktā ir vienīgi paredzēts, ka datu subjektam ir tiesības iegūt “apstrādājamos datus saprotamā formā, kā arī visu pieejamo informāciju par šo datu avotu”.
34 Šajā lietā ir jākonstatē, pirmām kārtām, ka apstrīdētā dienesta vēstule ir noraidoša, jo ar to tiek atbildēts uz 2016. gada 21. septembra pieprasījumu, un nav strīda par to, ka tajā prasītājam nav dota piekļuve nedz viņa personas datiem, nedz šos datus ietverošajiem dokumentiem.
35 Taču gadījumā, ja lēmums ir noraidošs, tas ir jāizvērtē atbilstoši tam, uz kāda veida pieprasījumu ar to tiek atbildēts (spriedumi, 1972. gada 8. marts, Nordgetreide/Komisija, 42/71, EU:C:1972:16, 5. punkts, un 1992. gada 24. novembris, Buckl u.c./Komisija, C‑15/91 un C‑108/91, EU:C:1992:454, 22. punkts). Tāpēc apstrīdētās dienesta vēstules priekšmets ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrēti 2016. gada 21. septembra pieprasījuma saturu.
36 Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka 2016. gada 21. septembra pieprasījuma virsraksts ir “Personas dati”.
37 2016. gada 21. septembra pieprasījumā ir minēta ne tikai Regula Nr. 1049/2001, bet arī Regula Nr. 45/2001. Proti, pirmkārt, ir skaidri norādīts, ka šis pieprasījums ir iesniegts uz divējāda – gan Regulas Nr. 1049/2001 6. panta, gan Regulas Nr. 45/2001 13. panta – pamata. Otrkārt, attiecībā uz katru no četrām šā sprieduma 13. punktā minētajām dokumentu grupām šajā pieprasījumā ir izklāstīta argumentācija par Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punktā paredzētajiem izņēmumiem vai ierobežojumiem.
38 Visbeidzot, savā 2016. gada 21. septembra pieprasījumā prasītājs vairākkārt min gan dokumentus, gan šajos dokumentos esošo “informāciju”. Tādējādi viņš uzreiz un vispārīgi paziņo, ka vēlas piekļūt noteiktiem dokumentiem vai vismaz tajos ietvertajai informācijai. Turklāt prasītājs šo pieprasījumu par piekļuvi skaidri atkārto attiecībā uz informāciju, kas ietverta D grupas dokumentos. Arī attiecībā uz C grupas dokumentiem viņš apstrīd, ka šo dokumentu vai tajos ietvertās informācijas paziņošana varētu kaitēt Drošības direktorāta izmeklēšanas līdzekļiem un metodēm. Vispēdīgi prasītājs min informāciju, kas ir nodota vai savākta A grupas dokumentos, precizējot, ka šie dokumenti uz viņu attiecas personīgi un tieši.
39 Ievērojot iepriekš minēto, ir redzams, ka 2016. gada 21. septembra pieprasījumā bija ne tikai lūgums piekļūt dokumentiem, bet arī lūgums piekļūt šajos dokumentos ietvertajiem prasītāja personas datiem.
40 Otrām kārtām, ir jānorāda, ka apstrīdētajā dienesta vēstulē Drošības direktorāta direktors norāda uz “[prasītāja] lūgumu piekļūt [saviem] personas datiem”. Pamatojoties uz EDAU 2016. gada 25. jūlija lēmumu, viņš arī paskaidro, ka, viņaprāt, “[šo] pieprasījumu [..] Drošības direktorāts ir izskatījis [pareizi]”. Tādējādi Drošības direktorāts pats izvēlējās apstrīdētajā dienesta vēstulē sākt iztirzāt jautājumu ne tikai par piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, bet arī par piekļuvi šajos dokumentos ietvertajiem personas datiem, uzsverot, ka ar 2016. gada 8. marta lēmumu nav pārkāptas prasītāja tiesības piekļūt minētajiem datiem.
41 Turklāt Komisija nedz pierāda, nedz pat apgalvo, ka Drošības direktorāts būtu kādā citā brīdī rakstiski vai mutiski, skaidri vai netieši atbildējis uz 2016. gada 21. septembra pieprasījumu, ciktāl tajā tika lūgta piekļuve personas datiem.
42 Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka apstrīdētajā dienesta vēstulē Komisija ir lēmusi par prasītāja lūgumu dot piekļuvi kādiem viņa personas datiem. No tā izriet, ka šī dienesta vēstule, kurā šis lūgums nav apmierināts, ir jāizvērtē kā piekļuves šiem datiem atteikums.
– Par to, vai apstrīdētā vēstule ir gluži vienkārši apstiprinoša
43 Komisija apgalvo, ka, pat ja pieņemtu, ka apstrīdētajā dienesta vēstulē Drošības direktorāts bija lēmis par piekļuvi personas datiem, šī dienesta vēstule tik un tā ir akts, ar kuru tiek gluži vienkārši apstiprināts 2016. gada 8. marta lēmums, ko prasītājs savukārt neesot apstrīdējis prasības celšanai paredzētajos termiņos.
44 Prasītājs apstrīd Komisijas argumentāciju. Viņš apgalvo, ka administratīvās izmeklēšanas noslēgšanās 2016. gada 31. augustā un lūguma piekļūt viņa personas datiem izrediģētā formā iesniegšana 2016. gada 21. septembrī ir jauni un būtiski fakti, kuru dēļ 2016. gada 8. marta lēmuma pamatotība Drošības direktorātam ir jāizvērtē no jauna.
45 Pirmām kārtām, Komisijas izklāstītā argumentācija rada jautājumu par to, vai judikatūra – saskaņā ar kuru prasība, ar ko tiek lūgts atcelt aktu, kurā ir gluži vienkārši apstiprināts kāds agrāks lēmums, ir nepieņemama, ja vien tā noteiktajā termiņā nav celta attiecībā uz šo agrāko lēmumu (spriedums, 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑337/16 P, EU:C:2017:381, 51. punkts), – ir piemērojama attiecībā uz lēmumiem, kurus iestāde pieņem, atbildot uz lūgumu piekļūt personas datiem, kas iesniegts, pamatojoties uz Regulas Nr. 45/2001 13. pantu.
46 Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka Regulas Nr. 45/2001 13. panta c) punktā ir noteikts, ka “datu subjektam ir tiesības bez ierobežojumiem jebkurā laikā un bez maksas no personas, kas atbild par datu apstrādi, trīs mēnešu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas, iegūt [..] apstrādājamos datus saprotamā formā, kā arī visu pieejamo informāciju par šo datu avotu [..]”. No šīs tiesību normas, kas atļauj datu subjektam “jebkurā laikā” piekļūt saviem personas datiem, izriet, ka šim subjektam ir tiesības minētajiem datiem piekļūt nepārtraukti un pastāvīgi.
47 Otrkārt, lai arī attiecībā uz datu subjekta tiesībām piekļūt saviem personas datiem Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punktā ir paredzēti izņēmumi un ierobežojumi, šajā tiesību normā ir precizēts, ka minētās regulas 13. panta piemērošanu iestādes var ierobežot tikai tad, “ja minētie ierobežojumi ir vajadzīgi aizsardzības pasākumiem”. No tā izriet, ka minētās regulas 20. panta 1. punktā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi ir piemērojami tikai tik ilgi, kamēr tie ir nepieciešami.
48 Turklāt jāuzsver, ka personas datu aizsardzība, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta 1. punktā skaidri paredzētā pienākuma, ir īpaši nozīmīga tās 7. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību (spriedums, 2014. gada 8. aprīlis, Digital Rights Ireland u.c., C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238, 53. punkts).
49 Tādējādi Tiesa ir devusi priekšroku tādai Savienības tiesību interpretācijai, kas sekmē personas datu aizsardzību augstā līmenī. Tā tostarp ir ņēmusi vērā faktu, ka personas datu apstrādes sfērā datu subjekta faktiskā un juridiskā situācija pēc savas iedabas ir mainīga, jo laika gaitā vien par nederīgu vai pat nelikumīgu var kļūt apstrāde, kas tāda agrāk nebija (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 13. maijs, Google Spain un Google, C‑131/12, EU:C:2014:317, 92. un 93. punkts).
50 No tā izriet, ka Regulas Nr. 45/2001 kontekstā persona drīkst jebkurā brīdī no jauna lūgt piekļuvi personas datiem, kuriem piekļūt tai iepriekš bija liegts. Šāda lūguma gadījumā attiecīgajai iestādei ir jāizvērtē, vai agrākais piekļuves atteikums joprojām ir pamatots.
51 Tāpēc, veicot jaunu izvērtēšanu, lai noskaidrotu, vai agrāk sniegtais atteikums dot piekļuvi personas datiem joprojām ir pamatots, ņemot vērā Regulas Nr. 45/2001 13. un 20. pantu, tiek pieņemts akts, kas ir nevis agrāko aktu gluži vienkārši apstiprinošs akts, bet gan akts, par kura atcelšanu var celt prasību saskaņā ar LESD 263. pantu.
52 Šajā lietā Komisija saņēma prasītāja 2016. gada 21. septembra pieprasījumu par piekļuvi saviem dažādos dokumentos esošajiem personas datiem. No šā sprieduma 50. punkta izriet, ka Komisijai bija jāizvērtē šis lūgums. Kā norādīts šā sprieduma 42. punktā, ir uzskatāms, ka Komisija par šo lūgumu ir lēmusi un apstrīdētajā dienesta vēstulē ir atteikusies to izpildīt. Šajos apstākļos, ievērojot šā sprieduma 51. punktā izklāstīto principu, šī dienesta vēstule ir akts, kas ir apstrīdams neatkarīgi no tā, ka daļējs atteikums dot piekļuvi šiem datiem prasītājam jau tika sniegts ar 2016. gada 8. marta lēmumu. Tāpēc Komisijai nav pamata apgalvot, ka apstrīdētā dienesta vēstule pēc sava rakstura ir gluži vienkārši apstiprinoša.
53 Otrām kārtām, pat ja šajā lietā būtu piemērojama šā sprieduma 45. punktā minētā judikatūra, ir jāatgādina, ka akts ir kvalificējams par kādu agrāku lēmumu gluži vienkārši apstiprinošu aktu vienīgi tad, ja tajā nav nekā jauna salīdzinājumā ar šo agrāko lēmumu (spriedumi, 1980. gada 10. decembris, Grasselli/Komisija, 23/80, EU:C:1980:284, 18. punkts, un 2017. gada 31. maijs, DEI/Komisija, C‑228/16 P, EU:C:2017:409, 33. punkts). Jaunu un būtisku faktu esamība var arīdzan būt pamats, lai lūgtu pārskatīt agrāku lēmumu, kas kļuvis galīgs (skat. spriedumu, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, EU:T:2001:42, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi prasība, kas celta par lēmumu, kurā ir nolemts atteikties pārskatīt lēmumu, kas kļuvis galīgs, tiks atzīta par pieņemamu, ja ir redzama jaunu un būtisku faktu esamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, EU:T:2001:42, 49. punkts). Fakti ir kvalificējami par “jauniem un būtiskiem”, ja, pirmkārt, nedz prasītājam, nedz administrācijai attiecīgais fakts nebija un nevarēja būt zināms agrākā lēmuma pieņemšanas brīdī un, otrkārt, attiecīgais fakts ir tāds, kas spēj būtiski mainīt prasītāja situāciju salīdzinājumā ar situāciju, kuras rezultātā tika pieņemts agrākais, par galīgu kļuvušais lēmums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 7. februāris, Inpesca/Komisija, T‑186/98, EU:T:2001:42, 50. un 51. punkts).
54 Šajā lietā, lai pierādītu jaunu un būtisku faktu esamību, prasītājs atsaucas konkrēti uz apstākli, ka administratīvā izmeklēšana noslēdzās 2016. gada 31. augustā.
55 Komisija iebilst, ka savā 2016. gada 21. septembra pieprasījumā prasītājs esot vienīgi pateicies Drošības direktorātam par to, ka tas viņu 2016. gada 14. septembrī bija informējis par administratīvās izmeklēšanas noslēgšanos, taču toreiz neesot apgalvojis, ka minētā noslēgšanās būtu jauns un būtisks fakts, kura dēļ būtu pamats pārskatīt 2016. gada 8. marta lēmumu.
56 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nevienā Regulas Nr. 45/2001 tiesību normā, ne arīdzan konkrēti tās 13. pantā, kurā ir nostiprinātas tiesības piekļūt datiem “bez ierobežojumiem”, datu subjektam nav uzlikts pienākums jebkā argumentēt vai pamatot savu lūgumu piekļūt saviem personas datiem. No tā izriet, ka piekļuves personas datiem sfērā prasītājs Vispārējā tiesā var atsaukties uz to, ka apstrīdētā tiesību akta pieņemšanas dienā bija jauni un būtiski fakti, kas pamato šā akta pārskatīšanu, pat tad, ja tas šos faktus nav minējis savā pieprasījumā.
57 Šajos apstākļos un tā kā par administratīvās izmeklēšanas noslēgšanu Komisijai jau bija zināms brīdī, kad tai tika iesniegts 2016. gada 21. septembra pieprasījums, prasītājs var pamatoti atsaukties Vispārējā tiesā uz administratīvās izmeklēšanas noslēgšanos, lai pierādītu jauna un būtiska fakta esamību.
58 Taču jānorāda, pirmkārt, ka šis notikums ir atgadījies pēc 2016. gada 8. marta lēmuma un tāpēc ir jauns šā sprieduma 53. punktā minētās judikatūras izpratnē.
59 Otrkārt, šis notikums pēc sava rakstura šīs pašas judikatūras izpratnē ir arī būtisks. Proti, ir jāatgādina, ka 2016. gada 8. marta lēmumā Drošības direktorāts prasītājam atteica piekļuvi vairākiem viņa personas datiem, atsaukdamies – kā redzams no lietas materiāliem –, pirmkārt, uz izņēmumu, kas paredzēts Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punkta a) apakšpunktā saistībā ar pasākumiem, ar kuriem tiek nodrošināta “noziedzīgu nodarījumu novēršana, izmeklēšana, atklāšana vai kriminālvajāšana”, un, otrkārt, uz izņēmumu, kas paredzēts šīs pašas regulas 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā saistībā konkrēti ar pasākumiem, ar kuriem garantējama “[..] citu personu tiesību un brīvību aizsardzība”. Attiecībā uz izņēmumu, kas paredzēts Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punkta a) apakšpunktā, Drošības direktorāts norādīja, ka attiecīgo datu izpaušanas rezultātā atklātos tā izmeklēšanas līdzekļi un metodes. Savukārt attiecībā uz izņēmumu, kas paredzēts minētās regulas 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā, tas precizēja, ka attiecīgo datu izpaušanas rezultātā tiktu aizskartas tiesības, kas ir citām personām, kuru personas dati tiek apstrādāti, t.i., administratīvās izmeklēšanas gaitā nopratinātajiem lieciniekiem un informatoriem. Tādējādi ir redzams, ka iemesli, kuru dēļ prasītājam 2016. gada 8. marta lēmumā tika daļēji atteikta piekļuve, bija vismaz netieši saistīti ar attiecībā uz prasītāju veikto administratīvo izmeklēšanu. Līdz ar to nav izslēdzams, ka šīs izmeklēšanas noslēgšanās rezultātā zīmīgi mainījās prasītāja situācija.
60 Šo secinājumu neatspēko Komisijas argumentācija, ka vajadzība gan neapdraudēt Drošības direktorāta izmantotos izmeklēšanas līdzekļus un metodes, gan aizsargāt lieciniekus un informatorus joprojām paliekot aktuāla arī pēc administratīvās izmeklēšanas noslēgšanās. Proti, ar šo argumentāciju ir gribēts atcelšanas prasījumu pieņemamību padarīt pilnībā atkarīgu no tā, cik pamatots ir jaunais prasītājam sniegtais piekļuves atteikums. Taču, lai konstatētu, ka administratīvās izmeklēšanas noslēgšanās bija jauns un būtisks fakts, kas rada pamatu prasītāja situācijas pārskatīšanai, pietiek vien norādīt, ka šis notikums iespējami varēja ietekmēt Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā paredzēto izņēmumu piemērošanu, tam gan nekādi iepriekš neietekmējot to, vai šīs pārskatīšanas iznākumā prasītājam piekļuve tiks no jauna atteikta, pamatojoties uz tiem pašiem izņēmumiem, ja tādi būs.
61 No tā izriet, ka administratīvās izmeklēšanas noslēgšanās bija jauns un būtisks fakts, kas pēc sava rakstura ir spējīgs būt par pamatu tam, lai jautājums par prasītāja tiesībām piekļūt saviem personas datiem tiktu izskatīts no jauna.
62 Šī izskatīšana šajā lietā bija jāveic jo vairāk tāpēc, ka jauno pieprasījumu par piekļuvi saviem personas datiem prasītājs Drošības direktorātam iesniedza tikai pēc saprātīga laika. Proti, 2016. gada 21. septembra pieprasījums tika iesniegts vairāk nekā sešus mēnešus pēc daļējā piekļuves atteikuma, kas prasītājam tika sniegts ar 2016. gada 8. marta lēmumu.
63 Šajos apstākļos Komisijai katrā ziņā nav pamata apgalvot, ka apstrīdētā dienesta vēstule ir 2016. gada 8. marta lēmumu gluži vienkārši apstiprinošs akts.
– Par prasītāja interesi celt prasību
64 Komisija uzskata, ka, tā kā prasītājam jau ir bijusi piekļuve visiem saviem personas datiem vai daļai no tiem, konkrēti visiem datiem, kas rodami A grupas dokumentos, un tā kā patiesībā viņš vēlas piekļūt dokumentiem, viņam nav īstenas intereses celt prasību par apstrīdētās dienesta vēstules atcelšanu.
65 Lai arī prasītājs konkrēti neapstrīd Komisijas argumentāciju, no visa viņa procesuālo rakstu kopuma izriet, ka, viņaprāt, apstrīdētajā dienesta vēstulē viņam ir nepamatoti liegta piekļuve saviem personas datiem.
66 Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Lai būtu šāda interese, ir vajadzīgs, ka šā akta atcelšanai pašai par sevi būtu tiesiskas sekas un tādējādi prasības izskatīšanas rezultātā to cēlušais lietas dalībnieks varētu gūt labumu (spriedumi, 2009. gada 17. septembris, Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, C‑519/07 P, EU:C:2009:556, 63. punkts, un 2015. gada 17. septembris Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts).
67 Šajā lietā – kā tas jau norādīts šā sprieduma 42. punktā – ir uzskatāms, ka apstrīdētajā dienesta vēstulē Komisija ir atteikusies dot prasītājam piekļuvi visam 2016. gada 21. septembra pieprasījumā minēto datu kopumam.
68 Prasītājs patiešām jau bija varējis piekļūt vairākiem saviem personas datiem. Proti, 2016. gada 8. marta lēmuma pielikumā esošajā tabulā Komisija viņam darīja zināmus vairākus datus, attiecībā uz kuriem tā neatsaucās ne uz vienu no Regulas Nr. 45/2001 20. pantā paredzētajiem izņēmumiem un ierobežojumiem. Tas sakāms, pirmkārt, par visiem personas datiem, ko Komisija identificējusi A grupas dokumentos, izņemot dokumentu Nr. 56, un, otrkārt, daļu no personas datiem, ko Komisija identificējusi B, C un D grupas dokumentos, kā arī dokumentā Nr. 56.
69 Tomēr – kā teikts šā sprieduma 46. punktā – Regulas Nr. 45/2001 kontekstā datu subjekta tiesības piekļūt saviem datiem ir nepārtrauktas un pastāvīgas. Šīs tiesības viņam ļauj tostarp lūgt piekļuvi personas datiem, tostarp tad, kad šis subjekts jau ir varējis piekļūt visiem šiem datiem vai daļai no tiem, piemēram tālab, lai pārliecinātos, ka visi iestādē esošie personas dati ir patiešām identificēti un paziņoti, vai tālab, lai uzzinātu, vai attiecīgos datus iestāde joprojām apstrādā un – gadījumā, ja tas tā ir, – vai šie dati ir vai nav grozīti.
70 Turklāt, lai arī, lūdzot piekļuvi saviem personas datiem, prasītājs patiešām nevar piekļūt šos datus ietverošajiem dokumentiem, šis apstāklis tomēr pats par sevi nekādi neietekmē prasītāja interesi piekļūt pašiem šiem datiem.
71 Šajos apstākļos, ja apstrīdētā dienesta vēstule – kurā prasītājam tiek atteikta piekļuve visiem viņa 2016. gada 21. septembra pieprasījumā minētajos dokumentos ietvertajiem personas datiem – tiktu atcelta, prasītājam varētu rasties tiesiskas sekas un viņš varētu gūt labumu.
72 No tā izriet, ka atcelšanas prasījumi ir pieņemami un Komisijas izvirzītie nepieņemamības pamati ir jānoraida.
Par atcelšanas prasījumu pamatotību
73 Savu atcelšanas prasījumu pamatošanai prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajā dienesta vēstulē nav izpildīts LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu. Proti, šajā dienesta vēstulē esot vienīgi izdarīta atsauce uz 2016. gada 8. marta lēmumu un neesot izklāstīti iemesli, kāpēc viņam nevar būt piekļuves saviem personas datiem. Attiecībā uz A grupas dokumentos ietvertajiem personas datiem 2016. gada 8. marta lēmumā neesot norādīts pamatojums, un tāpēc arī pašā apstrīdētajā dienesta vēstulē trūkstot pamatojuma. Attiecībā uz B, C un D grupas dokumentos ietvertajiem personas datiem apstrīdētajā dienesta vēstulē neesot paskaidrots, kāpēc Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā paredzēto izņēmumu un ierobežojumu piemērošana, uz kuru ir izdarīta atsauce 2016. gada 8. marta lēmumā, joprojām būtu pamatota apstākļos, kad administratīvā izmeklēšana ir noslēgusies un Drošības direktorāts saņēmis jaunu pieprasījumu par piekļuvi šiem datiem izrediģētā formā.
74 Komisija apstrīd prasītāja argumentāciju. Tā apgalvo, pirmkārt, ka attiecībā uz A grupas dokumentos ietvertajiem personas datiem, kuriem prasītājam jau ir bijusi piekļuve, nav vajadzīgs nekāds īpašs pamatojums un, otrkārt, ka 2016. gada 8. marta lēmuma pielikumā pievienotajā tabulā prasītājs ir ticis pietiekami informēts par iemesliem, kāpēc kādi no B, C un D grupas dokumentos ietvertajiem viņa personas datiem viņam netika izpausti.
75 Jāatgādina pastāvīgās judikatūras atziņa, ka LESD 296. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un nepārprotami jābūt izklāstītai attiecīgo tiesību aktu pieņēmušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāvērtē atkarībā no lietas apstākļiem, jo īpaši no izskatāmā tiesību akta satura, norādītā pamatojuma iedabas un intereses, kāda paskaidrojumu saņemšanā var būt šā tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi būtiskie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts, un 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 88. punkts).
76 Turklāt no Regulas Nr. 45/2001 20. panta 3. punkta izriet, ka gadījumā, ja datu subjektam tiek piemērots kāds šīs pašas regulas 20. panta 1. punktā paredzētais izņēmums vai ierobežojums, šis datu subjekts ir jāinformē par šā izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanas pamatā esošajiem galvenajiem iemesliem.
77 Šajā lietā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā dienesta vēstulē – kuras teksts ir atreferēts šā sprieduma 14. punktā – pašā par sevi nav rodams gandrīz nekāds pamatojums ne faktu, ne juridiskā ziņā. Proti, šī dienesta vēstule pati par sevi nav nekādi pamatota. Tajā nav paskaidrots, kāpēc prasītājam nevar ļaut piekļūt personas datiem, kas minēti 2016. gada 21. septembra pieprasījumā. Apstrīdētajā dienesta vēstulē faktiski ir vienīgi izdarīta atsauce uz 2016. gada 8. marta lēmumu, kā arī uz EDAU 2016. gada 25. jūlija lēmumu, kurā ir atzīts, ka prasītāja tiesības piekļūt saviem personas datiem nav pārkāptas. Šajā dienesta vēstulē, ievērojot EDAU secināto un neko vairāk nepaskaidrojot, ir gluži vienkārši apgalvots, ka piekļuves pieprasījumu direktorāts “ir izskatījis [pareizi]”.
78 Tomēr dažkārt var būt pieļaujams, ka pamatojums tiek veikts ar atsauci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 19. novembris, Parlaments/Gaspari, C‑316/97 P, EU:C:1998:558, 27. punkts). Konkrēti, judikatūrā ir atļauts pamatojumu noformēt kā atsauci uz agrāku lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 12. maijs Zuffa/EUIPO (“ULTIMATE FIGHTING CHAMPIONSHIP”), T‑590/14, nav publicēts, EU:T:2016:295, 43. punkts, un 2018. gada 5. februāris, Edeka‑Handelsgesellschaft Hessenring/Komisija, T‑611/15, EU:T:2018:63, 32.–38. punkts).
79 Tātad ir jāizvērtē, vai atsauce uz 2016. gada 8. marta lēmumu un EDAU 2016. gada 25. jūlija lēmumu ir pietiekams apstrīdētās dienesta vēstules pamatojums.
80 Šajā ziņā, jānorāda, pirmām kārtām, ka attiecībā uz A grupas dokumentos (izņemot dokumentu Nr. 56) ietvertajiem personas datiem 2016. gada 8. marta lēmuma pielikumā pievienotajā tabulā, kurā tika pilnībā apmierināts pieprasījums par piekļuvi – vismaz attiecībā uz personas datiem, kurus Komisija identificējusi attiecīgajos dokumentos –, nebija norādīts neviens piekļuves atteikuma pamats. Tāpēc ar atsauci uz 2016. gada 8. marta lēmumu nevar pamatot atteikumu piekļūt visiem A grupas dokumentos ietvertajiem personas datiem, kas prasītājam pirmoreiz tika sniegts ar apstrīdēto dienesta vēstuli.
81 Otrām kārtām, runājot par B, C un D grupas dokumentos ietvertajiem personas datiem, ir jāatgādina – kā tas jau norādīts šā sprieduma 52. un 61. punktā –, ka Komisijai bija jāizvērtē, vai piekļuves atteikums, kas prasītājam tika sniegts ar 2016. gada 8. marta lēmumu, joprojām ir pamatots. Tālab tai bija jāpārbauda tostarp, vai visa attiecīgā personas datu kopuma gadījumā Regulas Nr. 45/2001 20. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā paredzēto izņēmumu un ierobežojumu piemērošana, uz kuru tika izdarīta atsauce 2016. gada 8. marta lēmumā, joprojām ir pamatota, ievērojot, ka tiesiskā vai faktiskā situācija, iespējams, varētu būt mainījusies. Konkrēti, Komisijai bija jāņem vērā apstākļi, ka administratīvā izmeklēšana pa to laiku bija noslēgusies un bija pagājis vairāk nekā sešus mēnešus ilgs laikposms.
82 Taču, pirmkārt, jākonstatē, ka apstrīdētajā dienesta vēstulē nav izklāstīts nekāds pamatojums saistībā ar jautājuma par prasītāja tiesību piekļūt saviem personas datiem konkrētu un detalizētu pārskatīšanu. Tajā nav arī pamatojuma jautājumā par iespējamajām šā sprieduma 81. punktā minēto apstākļu sekām. Otrkārt, vienkārša atsauce uz 2016. gada 8. marta lēmumu un uz EDAU 2016. gada 25. jūlija lēmumu acīmredzami nevar būt pienācīgs un pietiekams pamatojums, jo jauns atteikums, par ko tiek lemts pēc pārskatīšanas, jau pēc savas būtības nevar būt balstīts tikai un vienīgi uz pamatojumu, kas izklāstīts lēmumos, kuri pieņemti pirms šīs pārskatīšanas. Tāpēc ar atsauci uz abiem šiem lēmumiem nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu tam, kāpēc apstrīdētajā dienesta vēstulē prasītājam no jauna tiek atteikts piekļūt B, C un D grupas dokumentos ietvertajiem personas datiem.
83 No tā izriet, ka prasības pamats par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jāatzīst.
84 Tāpēc apstrīdētā dienesta vēstule – ciktāl tajā ir noraidīts prasītāja lūgums piekļūt kādiem viņa personas datiem – ir jāatceļ.
Par prasītāja lūgto pierādījumu vākšanas pasākumu
85 Prasītājs lūdz uzdot Komisijai iesniegt dokumentu Nr. 57.
86 Tomēr lūgtais pierādījumu vākšanas pasākums – kā prasītājs to ir atzinis tiesas sēdē – ir saistīts ar prasījumiem par atlīdzinājumu. Tā kā prasītājs no šiem prasījumiem ir atteicies un šī atteikšanās ir ieprotokolēta (šā sprieduma 27. punkts), dokumentu Nr. 57 šajā tiesvedībā iesniegt nav lietderīgi.
87 Tāpēc prasītāja lūgums veikt pierādījumu vākšanas pasākumu nav jāapmierina.
Par tiesāšanās izdevumiem
88 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
89 Tā kā Komisijas prasījumiem spriedums būtībā ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumi, kā to ir lūdzis prasītājs, neņemot vērā, ka prasītājs ir daļēji atteicies no saviem prasījumiem par atlīdzinājumu.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Komisijas Cilvēkresursu un drošības ģenerāldirektorāta Drošības direktorāta direktora 2016. gada 12. oktobra dienesta vēstuli, kurā ir noraidīts RE 2016. gada 21. septembra lūgums piekļūt kādiem saviem personas datiem.
2) Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Gervasoni | Madise | da Silva Passos |
Kowalik‑Bańczyk | | Mac Eochaidh |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 14. februārī.
[Paraksti]