Lieta C‑11/07

Hans Eckelkamp u.c.

pret

Belgische Staat

(Hof van beroep te Gent lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kapitāla brīva aprite – EKL 56. un 58. pants – Mantojuma nodoklis – Valsts tiesiskais regulējums par nodokļa par īpašuma tiesību maiņu nekustamajam īpašumam, saskaņā ar kuru no nekustamā īpašuma vērtības nevar atskaitīt ar to saistītos hipotekāros parādus, jo persona, kuras mantojums ir atklājies, savas nāves brīdī bija citas dalībvalsts rezidente – Ierobežojums – Pamatojums – Neesamība

Sprieduma kopsavilkums

1.        Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi – Valsts tiesas kompetence

(EKL 234. pants)

2.        Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi – Acīmredzami neatbilstoši jautājumi un hipotētiski jautājumi, kuri uzdoti kontekstā, kas neļauj sniegt derīgu atbildi

(EKL 234. pants)

3.        Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Mantojuma nodoklis

(EKL 56. un 58. pants)

1.        EKL 234. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, jebkurš lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē. Tādēļ Tiesa savu viedokli par Kopienu tiesību interpretāciju vai spēkā esamību var paust tikai par valsts tiesas norādītajiem faktiem. Tāpat valsts tiesa, kura iztiesā prāvu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā vajadzīgs ir prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu.

(sal. ar 27. un 52. punktu)

2.        EKL 234. pantā noteiktās procedūras ietvaros atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamata prāvas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību elementu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

(sal. ar 28. punktu)

3.        EKL 56. un 58. panta normu kombinācija ir interpretējama tādējādi, ka ar tām nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata prāvā par mantojuma nodokļa un nodokļa par īpašuma tiesību maiņu aprēķinu šajā dalībvalstī esošam nekustamajam īpašumam, kurā nav paredzēta iespēja atskaitīt šo īpašumu apgrūtinošos parādus gadījumā, ja persona, kuras mantojums ir atklājies, savas nāves brīdī bija nevis šīs valsts, bet citas dalībvalsts rezidente, tomēr šāds atskaitījums tiek pieļauts, ja šī persona tobrīd būtu bijusi tās valsts rezidente, kurā atrodas mantojumā atstātais nekustamais īpašums.

Tā kā saskaņā ar šādu tiesisko regulējumu tas, vai var atskaitīt atsevišķus nekustamo īpašumu apgrūtinošus parādus, ir atkarīgs no personas, kura atstājusi mantojumu, dzīvesvietas tās nāves brīdī, ar tādējādi lielāko nodokļu nastu, kas tiek piemērota nerezidentu atstātajam mantojumam, tiek radīts šķērslis kapitāla brīvai apritei.

Šo atšķirīgo attieksmi nevar pamatot ar to, ka tā attiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas. Ja ar valsts tiesisko regulējumu vienādā situācijā attiecībā uz attiecīgajā dalībvalstī esoša nekustamā īpašuma mantošanas aplikšanu ar nodokli tiek nostādīti gan personu, kas savā nāves brīdī bija rezidentes, mantinieki, gan tādu personu mantinieki, kuras tobrīd nebija rezidentes, tad ar to, neradot diskrimināciju, šiem mantiniekiem nevar piemērot atšķirīgu attieksmi saistībā ar šo pašu nodokli, liedzot atskaitīt šo nekustamo īpašumu apgrūtinošos parādus. Piemērojot vienādu attieksmi mantojuma nodokļa iekasēšanas sakarā, izņemot parādu atskaitāmību, abu šo kategoriju mantiniekiem, valsts likumdevējs ir atzinis, ka attiecībā uz šī nodokļa piemērošanas nosacījumiem minēto personu objektīvo situāciju starpā nepastāv nekāda atšķirība, kas varētu pamatot atšķirīgu attieksmi.

Turklāt dalībvalsts, kurā atrodas mantojumā ietilpstošais nekustamais īpašums, lai pamatotu no saviem tiesību aktiem izrietošu kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, nevar izmantot no tās gribas neatkarīgu iespēju, ka citā dalībvalstī – piemēram, dalībvalstī, kurā savas nāves brīdī dzīvoja mantojuma atstājējs, – var tikt piešķirta nodokļa atlaide, kura var pilnībā vai daļēji atlīdzināt šīs personas mantinieku ciestos zaudējumus, kas radušies tādēļ, ka dalībvalstī, kurā atrodas mantojumā atstātais nekustamais īpašums, aprēķinot nodokli par īpašuma tiesību maiņu, nevar atskaitīt šo īpašumu apgrūtinošos parādus.

(sal. ar 46., 60., 63., 68. un 71. punktu un rezolutīvo daļu)