PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS

(trešā palāta)

2001. gada 6. decembrī ?(1)

Aizjūras zemju un teritoriju asociēšana – Lēmums 97/803/EK – Cukura imports – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pieņemamība – Saražotā neatgriezeniskums – Samērīguma princips – Tiesiskā drošība

lietā T‑43/98

Emesa Sugar (Free Zone) NV, Oranjestade [Oranjestad] (Aruba), ko pārstāv G. van der Vāls [G. van der Wal] avocat, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Eiropas Padomi, ko pārstāv K. Ibērs [J. Huber] un Ž. Utjēns [G. Houttuin], pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv T. van Reins [T. Van Rijn], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Spānijas Karaliste, ko pārstāv M. Lopesa‑Monisa Gajego [M. López‑Monís Gallego] un R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], pārstāves, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Francijas Republika, ko pārstāv K. Rispāla‑Belanžē [K. Rispal‑Bellanger], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,

personas, kas iestājušās lietā,

par lūgumu atcelt Padomes 1997. gada 24. novembra Lēmumu 97/803/EK par starplaika grozījumiem Lēmumā 91/482/EEK par aizjūras zemju un teritoriju asociēšanu ar Eiropas Ekonomikas kopienu (OV L 329, 50. lpp.) un par zaudējumu atlīdzināšanu,

EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA

(trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts] un M. Jēgers [M. Jaeger],

sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,

ņemot vērā 2001. gada 15. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Atbilstošās tiesību normas

1        Saskaņā ar EK līguma 3. panta r) apakšpunktu (jaunajā redakcijā – EK līguma 3. panta 1. punkta s) apakšpunkts) Kopienas darbība paredz asociēt aizjūras zemes un teritorijas (turpmāk tekstā sauktas – “AZT”), lai “izvērstu tirdzniecību un kopīgi veicinātu ekonomisku un sociālu attīstību”.

2        Aruba pieder pie AZT.

3        Aizjūras zemju un teritoriju asociēšana ar Kopienu ir noregulēta EK līguma ceturtajā daļā.

4        EK līguma 131. panta otrajā un trešajā daļā (jaunajā redakcijā – EK līguma 182. panta otrā un trešā daļa) ir noteikts:

“Asociēšanas mērķis ir veicināt šo zemju un teritoriju ekonomisku un sociālu attīstību, kā arī nodibināt to ciešus ekonomiskus sakarus ar Kopienu.

Saskaņā ar šā līguma preambulā izklāstītajiem principiem asociēšana galvenokārt kalpo šo zemju un teritoriju iedzīvotāju interesēm un labklājībai, palīdzot sasniegt tādu ekonomisku, sociālu un kultūras attīstību, pēc kādas viņi tiecas.”

5        Šajā nolūkā EK līguma 132. pantā (jaunajā redakcijā – EK līguma 183. pants) tostarp norādīti mērķi, ka “dalībvalstis tirdzniecībā ar šīm zemēm un teritorijām piemēro tādu pašu režīmu, kādu tās piemēro Eiropas valstij, ar ko tām ir īpašas attiecības.”

6        EK līguma 133. panta 1. punktā (jaunajā redakcijā – EK līguma 184. panta 1. punkts) noteikts, ka saskaņā ar šī līguma noteikumiem, kas paredz aizliegt dalībvalstīm savstarpējos muitas nodokļus, dalībvalstis aizliedz ievedmuitas nodokļus precēm, kuru izcelsme ir aizjūras zemēs un teritorijās.

7        Saskaņā ar EK līguma 136. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 187. pants):

“Pirmos piecus gadus pēc tam, kad šis līgums stājies spēkā, sīkākus nosacījumus un procedūru, kā ar Kopienu asociē šīs zemes un teritorijas, nosaka šim Līgumam pievienotā Īstenošanas konvencija.

Pirms beidzas šā panta iepriekšējā daļā minētās konvencijas darbība, Padome vienprātīgi pieņem noteikumus turpmākajam laikam, pamatojoties uz jau sasniegto un šajā Līgumā ietvertajiem principiem.”

8        Pamatojoties uz Līguma 136. panta otro daļu, 1964. gada 25. februārī Padome pieņēma lēmumu 64/349/EEK par AZT asociēšanu ar Eiropas Ekonomikas kopienu (OV 1964, 93, 1472. lpp.). Sākot ar 1964. gada 1. jūniju, kad stājās spēkā 1963. gada 20. jūlijā Jaundē parakstītā iekšējā konvencija par Kopienu finansiālo un administratīvo palīdzību, šim lēmumam bija jāaizvieto Līgumam pievienotā un uz pieciem gadiem noslēgtā īstenošanas konvencija par AZT asociēšanu ar Kopienām.

9        Pēc vairākiem lēmumiem ar tādu pašu mērķi 1991. gada 25. jūlijā Padome pieņēma Lēmumu 91/482/EEK par aizjūras zemju un teritoriju asociēšanu ar Eiropas Kopienām (OV L 263, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “AZT lēmums”), kas saskaņā ar 240. panta 1. punktu ir piemērojams 10 gadu periodā, sākot ar 1990. gada 1. martu. Tā paša panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā savukārt paredzēts, ka pirms pirmo piecu gadu perioda izbeigšanās Padome pēc Komisijas priekšlikuma vienbalsīgi lemj par attiecīgiem grozījumiem par AZT asociēšanu ar Kopienām nākamo piecu gadu periodam, izņemot par Kopienu finansiālo palīdzību. Tādējādi Padome pieņēma 1997. gada 24. novembra Lēmumu 97/803/EK par starplaika grozījumiem lēmumā 91/482/EEK par AZT (OV L 329, 50. lpp.; turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”).

10      Sākotnēji AZT lēmuma 101. panta 1. punkta redakcija bija šāda:

“AZT izcelsmes precēm pie to importēšanas Kopienā netiek piemērotas muitas nodevas vai maksājumi ar līdzīgu iedarbību.”

11      AZT lēmuma 102. pantā bija noteikts:

12      “Kopiena AZT izcelsmes precēm nepiemēro importa kvantitatīvos ierobežojumus vai pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību.”

13      AZT lēmuma 108. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā ir atsauce uz tā Pielikumu Nr. 2 “izcelsmes preces” jēdziena noteikšanai un administratīvo iestāžu savstarpējai sadarbībai šajā jomā (turpmāk tekstā – “Pielikums Nr. 2”). Saskaņā ar Pielikuma Nr. 2 1. pantu par AZT, Kopienas vai Āfrikas valstu, Karību vai Klusā okeāna izcelsmes preci (turpmāk tekstā – “ĀKK valstis”) var runāt tad, ja tā tur ir pilnībā iegūta vai arī pietiekamā apmērā apstrādāta vai pārstrādāta.

14      Pielikuma Nr. 2 3. panta 3. punktā ir ietverti preču apstrādes un pārstrādes veidi, kas nav uzskatāmi par pietiekamiem, lai attiecīgo preci varētu uzskatīt par AZT izcelsmes preci.

15      Tomēr Pielikuma Nr. 2 6. panta 2. punktā noteikts:

16      “Ja pilnībā Kopienā vai ĀKK valstīs saražotā vai iegūtā prece pienācīgi tiek apstrādāta vai pārstrādāta AZT valstīs, tā ir uzskatāma par pilnībā saražotu ĀKK valstīs.”

17      Saskaņā ar Pielikuma Nr. 2 6. panta 4. punktu iepriekš citētais noteikums, tā sauktais “AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas” noteikums, ir piemērojams “attiecībā uz jebkuru AZT veikto apstrādi vai pārstrādi, ieskaitot 3. panta 3. punktā minētās darbības.”

18      Ar Apstrīdēto lēmumu tika ierobežota AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma piemērošana AZT izcelsmes cukuram.

19      Apstrīdētā lēmuma septītā apsvēruma redakcija ir šāda:

20      “Ar Lēmumu 91/482/EEK nosakot brīvu pieeju visām AZT izcelsmes precēm un ievērojot kumulāciju starp ĀKK valstu un AZT izcelsmes precēm, ir jāsecina, ka pastāv draudi izcelties konfliktam starp divām Kopienu politikām, proti, AZT attīstības politiku un lauksaimniecības politiku; smagu tirgus traucējumu Kopienu tirgū atsevišķām precēm, kas ir pakārtoti kopējai tirgus organizācijai, rezultātā vairākkārtīgi ir ieviesti aizsardzības pasākumi; lai izvairītos no jauniem traucējumiem; ar piemērotu pasākumu palīdzību ir jārada apstākļi, kuros tiek veicināta tirdzniecība, kas vienlaicīgi ir saderīga ar kopējo lauksaimniecības politiku.”

21      Šī mērķa labad AZT lēmumam ar Apstrīdēto lēmumu tostarp tika pievienots arī 108.b pants, kas AZT/ĀKK izcelsmes kumulāciju cukuram pieļauj noteiktā daudzumā gadā. Šajā 108.b panta 1. un 2. punktā noteikts:

“1. [..] Pielikuma Nr. 2 6. pantā minētā AZT/ĀKK izcelsmes kumulācija cukuram ir pieļaujama 3000 tonnu apmērā gadā.

2. Attiecībā uz 1. punktā AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu īstenošanu graudu cukura izgatavošana vai cukura krāsošana ir uzskatāma par pietiekamu darbību, lai produktu uzskatītu par AZT izcelsmes produktu.”

 Fakti un process

22      Prasītājai, kas dibināta 1997. gada 6. februārī, kopš 1997. gada aprīļa Arubas salā darbojas cukurfabrika; tā eksportē cukuru uz Kopienu. Saskaņā ar prasītājas datiem cukurfabrikas minimālā ražošanas jauda ir 34 000 tonnu gadā. Tā kā cukurs netiek iegūts Arubā, prasītāja iepērk balto cukuru no AZT valstīs dibinātiem cukurniedru rafinētājiem. Iepirktais cukurs tiek transportēts uz Arubu, kur tas pirms eksportēšanas uz Kopienu tiek apstrādāts un pārstrādāts, lai tādējādi piemērotu AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumus.

23      Šajā sakarā prasītāja ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 1998. gada 10. martā, ir cēlusi prasību atcelt Apstrīdēto lēmumu un atlīdzināt zaudējumus.

24      Ar atsevišķu iesniegumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 1998. gada 10. aprīlī, prasītāja, pamatojoties uz EK līguma 185. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 242. pants), pieprasīja apturēt Apstrīdētā lēmuma 1. panta 28., 30., 32. un 60. punkta piemērošanu līdz brīdim, kad Pirmās instances tiesa pieņems lēmumu šajā lietā; pakārtoti prasītāja pieprasīja pieņemt lēmumu par pagaidu pasākumiem saskaņā ar EK līguma 186. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 243. pants).

25      Ar 1998. gada 14. augusta rīkojumu lietā T‑43/98 R Emesa Sugar/Padome (Recueil, II‑3055. lpp.) Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs šo pieteikumu noraidīja.

26      Ar pieteikumiem, ko Pirmās instances tiesas kanceleja saņēma 1998. gada 7. maijā, 4. jūnijā un 15. jūnijā, Spānijas Karaliste, Komisija un Francijas Republika iesniedza pieteikumus par iestāšanos lietā saskaņā ar Reglamenta 115. pantu, lai atbalstītu Padomes prasījumus. Ar 1998. gada 7. jūlija lēmumu Spānijas Karalistes, bet ar 1998. gada 9. jūlija lēmumu – Francijas Republikas un Komisijas pieteikumi tika apstiprināti. Spānijas Karaliste un Komisija 1998. gada 20. novembrī un 22. decembrī iesniedza iestāšanās rakstus; lietas dalībniekiem saistībā ar šo tika dota iespēja izteikt viedokli.

27      Pamatojoties uz prasītājas apelāciju, 22. punktā minētais rīkojums lietā Emesa Sugar/Padome ar 1998. gada 17. decembra Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja rīkojumu lietā C‑363/98 P(R) Emesa Sugar/Padome (Recueil, I‑8787. lpp.) tika atcelts un lieta tika nosūtīta atpakaļ Pirmās instances tiesai.

28      Tālāk Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs lietā T‑44/98 R II pieņēma rīkojumu par pagaidu pasākumiem (Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 30. aprīļa rīkojums lietā T‑44/98 R II Emesa Sugar/Komisija, Recueil, II‑1427. lpp., un 1999. gada 29. septembra rīkojums lietā T‑44/98 R II Emesa Sugar/Komisija, Recueil, II‑2815. lpp.). Pamatojoties uz šiem pagaidu pasākumiem, tika nolemts, ka saistībā ar lietu T‑44/98 R II vairs nav pieņemams nekāds lēmums (Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 6. aprīļa rīkojums lietā T‑44/98 R II Emesa Sugar/Komisija, Recueil, II‑1941. lpp.).

29      Arrondissementsrechtbank te`s-Gravenhage [Grāvenhāgas iecirkņa tiesa] (Nīderlande) priekšsēdētājs saskaņā ar EK līguma 177. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 234. pants) lūdza Tiesu izteikties par Apstrīdētā lēmuma (lieta C‑17/98) spēkā esamību.

30      Ar 1999. gada 11. februāra rīkojumu Pirmās instances tiesa apturēja tiesvedību līdz galīgā lēmuma pieņemšanai lietā C‑17/98.

31      Ar 2000. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑17/98 Emesa Sugar (Recueil, I‑675. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Emesa”) Tiesa konstatēja, ka jautājumu pārbaude nav devusi nekādus rezultātus, kas varētu ietekmēt Apstrīdētā lēmuma spēkā esamību.

32      Ar 2000. gada 29. februāra vēstuli lietas dalībniekiem tika lūgts iesniegt apsvērumus par šīs lietas izskatīšanas turpināšanu.

33      Prasītāja 2000. gada 31. marta vēstulē uzsvēra, ka spriedums lietā Emesa ir pamatots ar kļūdainiem faktiem. Turklāt šis spriedums esot pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu, jo Tiesa prasītājai neesot devusi iespēju izteikt viedokli par ģenerāladvokāta secinājumiem. Prasītāja Pirmās instances tiesai pieprasīja atsākt rakstveida tiesas procesu un uzaicināt lietas dalībniekus iesniegt apsvērumus par spriedumu lietā Emesa.

34      Padome un Komisija attiecīgi ar 2000. gada 29. un 24. marta vēstulēm darīja zināmu, ka apelācijai nav jēgas, jo Tiesa spriedumā lietā Emesa apstiprinājusi Apstrīdētā lēmuma spēkā esamību.

35      Ar 2000. gada 24. maija vēstuli prasītājai tika lūgts iesniegt papildu rakstu par spriedumu lietā Emesa. Tā 2000. gada 9. oktobrī iesniedza šo rakstu, par to Padome un Komisija sniedza savus rakstveida apsvērumus, kas datēti ar 2001. gada 21. februāri.

36      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu tiesas procesu. Ievērojot procesa organizatoriskos pasākumus, kas paredzēti Reglamenta 64. pantā, lietas dalībniekiem tika uzdoti rakstiski jautājumi, uz kuriem tie sniedza atbildes paredzētajā termiņā.

37      2001. gada 15. maija tiesas sēdē procesa dalībnieki piedalījās tiesas debatēs un atbildēja uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

 Lietas dalībnieku prasījumi

38      Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atcelt Apstrīdēto lēmumu pilnībā vai vismaz daļā, kurā, pirmkārt, ar to izdarīti grozījumi AZT lēmuma 101., 102. un 108. pantā un Pielikuma Nr. 2 6. pantā un, otrkārt, AZT lēmumam pievienots 108.b pants (Apstrīdētā lēmuma 1. panta 27.–32. punkts);

–        atzīt, ka Kopiena ir atbildīga par zaudējumiem, kas prasītājai radušies tādēļ, ka Apstrīdētais lēmums kopš 1997. gada 1. decembra padara neiespējamu vai ierobežo AZT izcelsmes cukura importu Kopienā;

–        nolemt, ka lietas dalībnieki vienojas par zaudējumu apmēru un ka process, ja šāda vienošanās nestājas spēkā, tiek turpināts Pirmās instances tiesas noteiktā termiņā, lai noteiktu zaudējumu apmēru, vai vismaz piespriest Kopienai atlīdzināt provizoriskos un galīgi nosakāmos zaudējumus, vai, pakārtoti, piespriest Kopienai uzņemties atlīdzināt Pirmās instances tiesas taisnīgi noteiktos zaudējumus, ieskaitot procentus;

–        piespriest Padomei segt tiesāšanās izdevumus.

39      Padomes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        kā nepieņemamus un, pakārtoti, kā nepamatotus noraidīt prasījumus par tiesību akta atcelšanu;

–        kā nepamatotus noraidīt prasījumus par zaudējumu atlīdzību;

–        piespriest prasītājai segt tiesāšanās izdevumus;

–        ja Apstrīdētā lēmuma 1. panta 27.–32. punkts tiktu atcelts, norādīt, kāda ir atcelto tiesību normu iedarbība līdz brīdim, kamēr lēmumā, pamatojoties uz spriedumu, tiek novērsti visi trūkumi.

40      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību par tiesību akta atcelšanu noraidīt kā nepieņemamu vai vismaz kā nepamatotu;

–        noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzību;

–        piespriest prasītājai segt tiesāšanās izdevumus.

41      Spānijas Karalistes prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai segt tiesāšanās izdevumus.

 Par prasījumu par atcelšanu pieņemamību

 Lietas dalībnieku argumenti

42      Padome un Komisija apstrīd prasījumus par tiesību akta atcelšanu. Apstrīdētais lēmums ir visiem attiecīgajiem uzņēmējiem vispārpiemērojama tiesību norma. Katrā ziņā Apstrīdētais lēmums EK līguma 173. panta ceturtās daļas (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EK līguma 230. panta ceturtā daļa) izpratnē prasītāju neskar individuāli.

43      Prasītāja turpretī atbild, ka Apstrīdētais lēmums EK līguma 173. panta ceturtās daļas izpratnē ir lēmums. Apstrīdētais lēmums kopumā vai vismaz tajā ietvertie noteikumi par AZT lēmuma 101., 102. un 108. panta un Pielikuma Nr. 2 6. panta grozījumiem, kā arī 108.b panta ietveršana prasītāju EK līguma 173. panta ceturtās daļas izpratnē skar tieši un individuāli.

44      Prasītāju tas skar tieši tādēļ, ka Apstrīdētais lēmums vai vismaz tajā iepriekš minētie noteikumi vietējām dalībvalstu administratīvajām iestādēm, kas atbild par to piemērošanu, neparedz nekādu rīcības brīvību. Otrkārt, prasītāju Apstrīdētais lēmums vai vismaz tajā iepriekš minētie noteikumi individuāli skar arī tāpēc, ka prasītāja atrodas citādā situācijā nekā citi uzņēmumi (1994. gada 18. maija Tiesas spriedums lietā C‑309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp.). Tā šajā sakarā uzsver, ka tā ir vienīgais AZT cukura ražotājs, kurš skaidri paziņojis, ka ir ieinteresētā persona administratīvajā procesā pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

45      Tālāk prasītāja norāda, ka tā pieder nelielam skaitam AZT darbojošos uzņēmumu cukura ražošanas nozarē, kuru situācija Padomei bija jāpārbauda pirms AZT lēmuma grozījumu pieņemšanas. Prasītāja norāda, ka tā šajā sakarā ir ieguldījusi ievērojamas investīcijas un attiecībā pret cukura piegādātājiem ĀKK valstīs uzņēmusies ilgtermiņa saistības (Tiesas 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 28. punkts, un Pirmās instances tiesas 1995. gada 14. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑480/93 un T‑483/93 Antillean Rice Mills u.c./Komisija, Recueil, II‑2305. lpp., 74. punkts). 1997. gada 18. decembra vēstulē Komisijas loceklis Fišlers [Fischler] pats norādījis, ka AZT lēmuma grozījumi ir pieņemti kā alternatīvs risinājums AZT lēmuma 109. pantā minētajiem aizsardzības pasākumiem. Šādos apstākļos Padomes uzdevums būtu bijis ņemt vērā prasītājas intereses (iepriekš minētais spriedums lietā Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 76. un 77. punkts). Faktiski, ja Komisija formāli būtu pieņēmusi aizsardzības pasākumus, tai būti bijis jāņem vērā attiecīgās sekas saistībā ar AZT darbojošos uzņēmumu. Prasītāja uzskata, ka formālas atšķirības starp aizsardzības pasākumiem un strukturālajiem ierobežojumiem pastāvēšana nenozīmē, ka Kopiena atšķirīgi drīkst izvērtēt AZT darbojošos uzņēmumu intereses.

46      Kopienas pienākums ņemt vērā tiesību akta, kuru tā bija plānojusi pieņemt, sekas attiecībā uz noteiktu indivīdu stāvokli vispārīgā veidā izriet no Līguma preambulas, ANO Statūtiem un EK līguma 131. panta trešās daļas.

47      Prasītāja tālāk piebilst, ka kvantitātes ierobežojums, kas Apstrīdētajā lēmumā noteikts attiecībā uz AZT izcelsmes cukura importu, un apstrādes un pārstrādes limits, pamatojoties uz kuru, ar AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu tiek noteikta produkta AZT izcelsme, tiešā veidā apdraud prasītājas pastāvēšanu un komerciālo darbību. Tiesas sēdē prasītāja uzsvēra, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā tā ir bijusi vienīgais uzņēmums, kas darbojās Arubā cukura ražošanas nozarē. Prasītāja uzskata, ka tās stāvoklis ir salīdzināms ar prasītājas stāvokli lietā, par kuru Tiesa 1991. gada 16. maijā taisīja spriedumu lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome (Recueil, I‑2501. lpp.).

48      Visbeidzot, prasītāja, atsaucoties uz Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedumu lietā T‑135/96 UEAPME/Padome (Recueil, II‑2335. lpp., 89. punkts), uzskata, ka Apstrīdētais lēmums nav demokrātiski pārbaudīts. Nav notikušas konsultācijas ne ar Eiropas Parlamentu, ne arī ar AZT valstīm. Šādos apstākļos Padomei bija jāņem vērā AZT valstu īpašais stāvoklis (iepriekš minētais spriedums lietā UEAPME/Padome, 90. punkts).

 Tiesas vērtējums

49      Ir jākonstatē, ka, lai gan Apstrīdētais lēmums ir nosaukts par “lēmumu”, tas ir vispārpiemērojams attiecībā uz ieinteresētajiem uzņēmējiem kopumā. Tas, ka ar Apstrīdēto lēmumu ieviestais 108.b pants AZT lēmumā, ar ko ierobežo cukura importu Kopienā, ņemot vērā AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu, it īpaši skar prasītāju, nav pretrunā ar Apstrīdētā lēmuma reglamentējošo raksturu, jo šis lēmums ir spēkā attiecībā uz visiem uzņēmumiem, uz kuriem ir attiecināms AZT izcelsmes cukura imports Kopienā. Tā rezultātā ir jāatgādina, ka ar iespēju vairāk vai mazāk precīzi noteikt uzņēmēju skaitu vai pat identitāti, kuriem šis akts noteiktā laika periodā ir piemērojams, tiesību akts nezaudē savu reglamentējošo raksturu, ja vien ar to netiek konstatēts, ka šī piemērojamība ir pamatota ar objektīvu juridisku vai faktisku situāciju, kas tajā aprakstīta definētā mērķa kontekstā (iepriekš 41. punktā minētais spriedums lietā Codorniu/Padome, 18. punkts, un iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 65. punkts).

50      Tomēr Apstrīdētā lēmuma vispārpiemērojamība neizslēdz, ka tas tieši un individuāli var skart noteiktas fiziskas vai juridiskas personas EK līguma 173. panta ceturtās daļas izpratnē (iepriekš 41. punktā minētais spriedums lietā Codorniu/Padome, 19. punkts, un iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 66. punkts).

51      Ir jākonstatē, ka Apstrīdētais lēmums tieši skar prasītāju, jo tas vietējām dalībvalstu administratīvajām iestādēm neparedz nekādu rīcības brīvību (iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 63. punkts).

52      Attiecībā uz jautājumu, vai Apstrīdētais lēmums individuāli skar prasītāju, vispirms ir jāatgādina, ka, lai vispārpiemērojams akts fizisku vai juridisku personu skartu individuāli, ir nepieciešams, lai šis akts to skartu noteiktu, tam specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp.; Pirmās instances tiesas 1997. gada 30. septembra rīkojums lietā T‑122/96 Federolio/Komisija, Recueil, II‑1559. lpp., 59. punkts, un 1999. gada 29. aprīļa rīkojums lietā T‑120/98 Alce/Komisija, Recueil, II‑1395. lpp., 19. punkts).

53      Tas, ka Apstrīdētais lēmums ietekmē prasītājas komerciālo darbību, EK līguma 173. panta ceturtās daļas izpratnē viņu vēl neizceļ visu pārējo uzņēmēju vidū, jo tā atrodas objektīvi noteiktā stāvoklī, kas ir salīdzināms ar pārējo uzņēmēju stāvokli, kas šajā brīdī vai nākotnē veiks uzņēmējdarbību AZT vai darbosies cukura tirgū (iepriekš 49. punktā minētais rīkojums lietā Federolio/Komisija, 67. punkts). Šajā sakarā ir jākonstatē, ka AZT (konkrēti – Kurakao [Curaçao]), kā prasītāja ir minējusi savā prasības pieteikumā (207. punkts), bija vēl divi vai trīs uzņēmumi cukura ražošanas nozarē. Otrkārt, tiesas sēdē prasītāja paskaidroja arī, ka pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas uzņēmējdarbību Arubā ir uzsācis jauns uzņēmums Rica Foods. Šādos apstākļos prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, ka tai radies ārkārtējs kaitējums, kas to izceļ attiecībā pret citiem uzņēmējiem iepriekš 44. punktā minētā sprieduma lietā Extramet Industrie/Padome izpratnē.

54      Tomēr prasītāja apgalvo, ka Padomei juridiski bija pienākums pārbaudīt tās īpašo stāvokli pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

55      Ir svarīgi atgādināt, ka, pamatojoties uz īpašiem noteikumiem, Kopienu iestādes pienākums pirms plānotā akta pieņemšanas ņemt vērā sekas saistībā ar noteiktu personu stāvokli ir uzskatāms par šo personu individualizēšanu (iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Piraiki‑Patraiki u.c./Komisija, 28.–31. punkts, un Tiesas 1990. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑152/88 Sofrimport/Komisija, Recueil, I‑2477. lpp., 11.–13. punkts; iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 67. punkts).

56      Katrā ziņā ir jākonstatē, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī neviena Kopienu tiesību norma Padomei neuzlika pienākumu ņemt vērā prasītājas īpašo stāvokli. Šeit jāuzsver, ka Apstrīdētais lēmums nav uzskatāms par aizsardzības pasākumu, kuram ir piemērojams AZT lēmuma 109. pants (skat. 107.–112. punktu). Tādējādi šajā gadījumā Kopienu iestādei, kura realizē aizsardzības pasākumus, nebija no šī noteikuma izrietošā pienākuma ievērot attiecīgā uzņēmuma īpašo stāvokli (iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 72. punkts). Katrā ziņā ir jāuzsver, ka Komisija 1996. gada 16. februārī Padomē iesniedza priekšlikumu 96/C 139/01 par Padomes lēmumu par starplaika grozījumiem AZT lēmumā (OV 1996, C 139, 1. lpp.) un ka šajā priekšlikumā sākotnēji bija paredzēts pilnībā svītrot AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu attiecībā uz AZT valstu izcelsmes cukuru (skat. 94. punktu). Tādēļ Komisija, pat ja tā to gribētu, nebūtu varējusi ņemt vērā prasītājas īpašo stāvokli, jo prasītāja, kuras uzņēmums dibināts 1997. gada 6. februārī, tolaik vēl neeksistēja.

57      Tas, ka prasītāja veikusi investīcijas un noslēgusi piegādes līgumus, ir ekonomiska rakstura lēmums, ko prasītāja pieņēmusi savu ekonomisko interešu dēļ (Pirmās instances tiesas 2001. gada 30. janvāra rīkojums lietā T‑49/00 Iposea/Komisija, Recueil, II‑163. lpp., 34. punkts). Šāds stāvoklis, kas izriet no normālas cukura pārstrādes uzņēmuma komercdarbības, nevar būt pamats prasītājas individualizēšanai EK līguma 173. panta ceturtās daļas izpratnē.

58      Kas attiecas uz prasītājas piedalīšanos Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procesā, tad neviena no Kopienu tiesību normām Padomei nebija uzlikusi pienākumu AZT lēmuma grozīšanas procesā ievērot procedūru, kuras ietvaros prasītājai būtu tiesības tikt uzklausītai. Tādēļ prasītājai piešķirtās tiesības iesaistīties nepiešķir tai tiesības celt prasību saskaņā ar EK līguma 173. panta ceturto daļu (Pirmās instances tiesas 2001. gada 7. februāra spriedums apvienotajās lietās no T‑38/99 līdz T‑50/99 Sociedade Agrícola dos Arinhos u.c./Komisija, Recueil, II‑585. lpp., 48. punkts).

59      Visbeidzot, EK līguma 173. panta ceturtajā daļā minētos pieņemamības priekšnosacījumus nevar nepiemērot tikai tāpēc, ka Apstrīdētais lēmums nav demokrātiski kontrolēts (šajā sakarā skat. Tiesas 2001. gada 10. maija rīkojumu lietā C‑345/00 P FNAB u.c./Padome, Recueil, I‑3811. lpp., 40. punkts).

60      Pamatojoties uz iepriekš minēto, prasījumi par tiesību akta atcelšanu ir atzīstami par nepieņemamiem.

 Par prasījumiem atlīdzināt zaudējumus

 Ievada apsvērumi

61      Prasītāja apgalvo, ka Kopienu tiesību pārkāpumi, kurus tā ir minējusi savos pamatos par tiesību akta atcelšanu, tai ir radījuši zaudējumus un ir pamats ārpuslīgumiskai Kopienu atbildībai.

62      Ārpuslīgumiskās Kopienu atbildības jomā tiesības uz zaudējumu atlīdzību ir atzīstamas ar trim savstarpēji saistītiem spēkā esošiem nosacījumiem: ar tiesību normu, kura pārkāpta, indivīdam ir piešķirtas noteiktas tiesības; pārkāpums ir pietiekami izteikts un, visbeidzot, starp pārkāpumu un zaudējumus cietušo personu pastāv cēlonisks sakars (skat. šajā sakarā Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 42. punkts).

63      Tāpēc ir jāpārbauda, vai pamati par tiesību akta atcelšanu attiecas uz tiesību normas, ar kuru indivīdam ir piešķirtas noteiktas tiesības, pārkāpumu.

64      Savu prasījumu tiesību akta atcelšanai atbalstam prasītāja min piecus pamatus. Pirmais ir saistīts ar “bloķēšanas mehānisma” pārkāpumu, saskaņā ar kuru Kopienas nedrīkstēja AZT atsaukt pakāpeniskā asociēšanas procesa ietvaros piešķirtās priekšrocības. Otrkārt, ir pārkāpts samērīguma princips. Treškārt, ir pārkāpts AZT lēmuma 240. pants, ceturtkārt, ir pārkāpts tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības princips. Piektkārt, ir pārkāpts EK līguma 190. pants (jaunajā redakcijā – EK līguma 253. pants).

65      Prasītāja neuztur prasību par to, ka trešā un piektā prasības pamata ietvaros apgalvotie pārkāpumi attiecas uz tiesību normām, ar ko indivīdam tiek piešķirtas noteiktas tiesības. Viņa savā prasības pieteikumā (180. punkts) tikai uzsver, ka “bloķēšanas mehānisms” (pirmais prasības pamats), samērīguma princips (otrais pamats) un tiesiskās drošības vai tiesiskās paļāvības princips (ceturtais pamats) ir ietverti šāda veida tiesību normās.

66      Kas attiecas uz piekto pamatu, tad par to jau ir spriests, ka EK līguma 190. panta pārkāpums nav ārpuslīgumiskās Kopienu atbildības pamats (Tiesas 1982. gada 15. septembra spriedums lietā 106/81 Kind/EEK, Recueil, 2885. lpp., 14. punkts, un 1990. gada 6. jūnija spriedums lietā C‑119/88 AERPO u.c./Komisija, Recueil, I‑2189. lpp., 20. punkts; Pirmās instances tiesas 1994. gada 15. decembra spriedums lietā T‑489/93 Unifruit Hellas/Komisija, Recueil, II‑1201. lpp., 41. punkts). Attiecībā uz trešo pamatu, saskaņā ar kuru tiek apgalvots AZT lēmuma 240. panta pārkāpums, jo Padomei saskaņā ar šo tiesību normu Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā neesot bijušas šādas tiesības, ir apšaubāmi, vai šis noteikums ir uzskatāms par tiesību normu, ar ko indivīdam tiek piešķirtas noteiktas tiesības (šajā sakarā skat. Tiesas 1992. gada 13. marta spriedumu lietā C‑282/90 Vreugdenhil/Komisija, Recueil, I‑1937. lpp., 20.–25. punkts). Kā Tiesa jau nospriedusi spriedumā lietā Emesa (33. punkts), pieņemot Apstrīdēto lēmumu, nav pārkāpts AZT lēmuma 240. pants, un par šo apgalvojumu spriedumā lietā Emesa prasītāja savos 2000. gada 9. oktobra papildu apsvērumos nekādu viedokli nav paudusi.

67      Savukārt par tiesību normām, ar kurām indivīdam tiek piešķirtas noteiktas tiesības, runa ir samērīguma principa kontekstā, uz kuru attiecas otrais pamats (iepriekš 63. punktā minētais spriedums lietā Unifruit Hellas/Komisija, 42. punkts), un tiesiskās paļāvības principa kontekstā, kas ir ceturtā pamata būtība (Tiesas 1992. gada 19. maija spriedums apvienotajās lietās C‑104/89 un C‑37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija, Recueil, I‑3061. lpp., 15. punkts). Attiecībā uz pirmo pamatu par “bloķēšanas mehānismu” ir jāpārbauda, vai tajā ir ietverts Kopienu tiesību princips, un vajadzības gadījumā jānosaka, vai ar tiesību normu indivīdam tiek piešķirtas noteiktas tiesības.

68      Tādējādi prasījumu par zaudējumu atlīdzību ietvaros ir jāpārbauda tikai prasības pieteikumā minētais pirmais, otrais un ceturtais pamats.

 Par pamatu par “bloķēšanas mehānisma” pārkāpumu

69      Prasītāja uzskata, ka no kopējā EK līguma ceturtās daļas, it īpaši no 132., 133. un 136. panta, konteksta un acquis communautaire, kas pieņemti pirms AZT lēmumiem, izriet “bloķēšanas mehānisms”. Šis princips aizliedz Kopienai atsaukt jebkādas priekšrocības, kas jau ir piešķirtas pakāpeniskā asociēšanas procesa ietvaros.

70      Spriedumā lietā Emesa (38. un 39. punkts) Tiesa ir nospriedusi:

“38. [..] Dinamiskā un pakāpeniskā AZT asociēšanas procesa ar Kopienu pamatā ir prasība, lai Padome ņemtu vērā mērķus, kurus varētu sasniegt, pamatojoties uz pirms tam pieņemtajiem lēmumiem. Tai pat laikā, ja tā pieņem pasākumus saskaņā ar EK līguma 136. panta otro daļu, tai ir jāņem vērā tā ceturtajā daļā noteiktie pamatprincipi, kā arī citi Kopienu tiesību pamatprincipi, tostarp arī tie, kas attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku.

39. Dažādu EK līgumā noteikto mērķu izvērtēšana, vienlaicīgi ņemot vērā vispārīgus rezultātus, kas sasniegti, pamatojoties uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, var vajadzības gadījumā mudināt Padomi, kurai atbilstoši EK līguma 40. (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EK līguma 34. pants), 41., 42. (jaunajā redakcijā – EK līguma 35. un 36. pants), 43. (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EK līguma 37. pants) un 136. pantā minētajai politiskai atbildībai piešķirta rīcības brīvība, ierobežot atsevišķas iepriekš piešķirtas AZT priekšrocības.”

71      Tādējādi attiecībās starp Kopienu un AZT nepastāv nekāds vispārīgs “bloķēšanas mehānisms” vai “princips”. T.i., Padome “vajadzības gadījumā” var būt mudināta ierobežot noteiktas, AZT pirms tam piešķirtas priekšrocības (spriedums lietā Emesa, 39. punkts).

72      Ir jākonstatē, ka, pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, Tiesa ir pārbaudījusi, vai Padome šajā gadījumā pēc AZT asociēšanas mērķu izvērtēšanas kopējo lauksaimniecības mērķu kontekstā bija nonākusi pie rezultāta, ka jāierobežo spēkā esošais AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikums.

73      Tā Tiesa spriedumā lietā Emesa (40.–42. punkts) ir nolēmusi:

“40. Šajā gadījumā ir skaidrs, ka cukura, kuram tiek piemērots AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikums, gada kvotu pazemināšana līdz 3000 tonnām attiecībā pret AZT lēmumu ir raksturojama kā ierobežojums. Tomēr ir pierādīts, ka izcelsmes kumulācijas noteikuma piemērošana cukuram bija piemērota, lai pastiprināti traucētu kopējo tirgus organizāciju, [..] un tādējādi Padome pēc AZT asociēšanas mērķu izvērtēšanas kopējo lauksaimniecības mērķu kontekstā, ievērojot visus spēkā esošos Kopienu tiesību principus, bija tiesīga realizēt visus mērķim atbilstošos pasākumus, lai šādus šķēršļus novērstu vai mazinātu un līdz ar to arī likvidētu vai ierobežotu AZT pirms tam piešķirtās priekšrocības.

41. Tas [..] it īpaši ir spēkā tad, kad minētās priekšrocības atšķirībā no noteikumiem tiek garantētas kopēja tirgus funkcionēšanai. Šāda atkāpe ietver noteikumu, kas noteiktām ĀKK valstu precēm pēc noteiktām darbībām atzīst AZT izcelsmi.

42. Ir jāpiebilst, ka AZT lēmuma grozījumi ietvēra ne tikai iepriekš minēto noteikumu ierobežojumus un apmērus, bet – kā to apgalvo Komisija, nevienam to neapstrīdot šajā daļā, – AZT tika radītas arī dažādas priekšrocības tādās jomās kā tiesības veikt uzņēmējdarbību Kopienā (grozītā AZT lēmuma 232.–233.a pants), savstarpējā profesionālās kvalifikācijas atzīšana (233.b pants) un pieeja Kopienu programmām (233.c pants). Turklāt Kopienu finansiālā palīdzība AZT tika palielināta par 21 % (154.a pants).”

74      No šiem apgalvojumiem izriet, ka Tiesa spriedumā lietā Emesa ir uzskatījusi, ka Padomei šajā gadījumā ne tikai bija tiesības ierobežot AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma piemērošanu, kā tā to izdarīja, bet tā arī drīkstēja pilnībā likvidēt šo noteikto priekšrocību AZT izcelsmes cukuram.

75      Prasītāja tomēr uzskata, ka Tiesa sprieduma 40.–42. punktā ir atzinusi, ka arī “vajadzības gadījumā” (sprieduma lietā Emesa 39. punkts) Padome AZT jau piešķirtās priekšrocības drīkst samazināt tikai tad, ja minētās priekšrocības ir ārkārtēja rakstura un ja tiek nodrošinātas kompensācijas citās jomās. AZT/ĀKK izcelsmes noteikumam tomēr nav ārkārtējs raksturs. Šī noteikuma tā dēvētais ārkārtējais raksturs nav pamatojams ar “kopējā tirgus funkcionēšanas noteikumu”, bet gan ar parastiem noteikumiem par izcelsmi, dažādiem noteikumiem par importu un AZT privileģēto stāvokli. Otrkārt, prasītāja kritizē Tiesu par to, ka tā nav pārbaudījusi, vai kompensācijas citās nozarēs patiešām līdzsvaro sastingumu AZT cukura industrijā, kas radies, pamatojoties uz Apstrīdēto lēmumu.

76      Tā kā prasītāja neapgalvo, ka Tiesa ir balstījusies uz neprecīzu vai nepilnīgu faktu vērtējumu, tad Pirmās instances tiesas kompetencē nav apšaubīt šo vērtējumu.

77      Otrkārt, ir jānorāda, ka prasītājas argumentācija ir pamatota ar kļūdainu sprieduma lietā Emesa 40.–42. punkta izpratni. Proti, Tiesa nav izlēmusi, ka Padome AZT piešķirtās priekšrocības drīkstēja ierobežot tikai tad, ja tās būtu bijušas ārkārtējas priekšrocības un paralēli tam tiktu nodrošinātas kompensācijas citās jomās. Saskaņā ar spriedumā minēto Padome AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu drīkstētu ierobežot vai atcelt jau tad, “ja [šī] noteikuma piemērošana [..] cukura sektorā radītu būtiskus traucējumus kopējā tirgus organizācijas funkcionēšanā” (sprieduma 40. punkts).

78      Lai uzsvērtu, ka Apstrīdētais lēmums bija likumīgs un līdzsvarots, Tiesa papildus ir norādījusi, ka nodrošinātās priekšrocības bija ārkārtējas un ka Padome Apstrīdētajā lēmumā paredzēja dažādas priekšrocības citās nozarēs (spriedums lietā Emesa, 41. un 42. punkts).

79      Tomēr Tiesa savā spriedumā lietā Emesa nav minējusi “kompensācijas”. Sprieduma 42. punktā tā ir nosaukusi dažādas “AZT piešķirtās priekšrocības”, un prasītāja nav apstrīdējusi šo priekšrocību esamību.

80      Tālāk saistībā ar jautājumu, vai ar AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu AZT tirgus dalībniekiem tiek piešķirtas ārkārtējas priekšrocības, ir jāatgādina, ka prece saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem par preci ar izcelsmi no attiecīgās valsts ir uzskatāma tad, ja tā tur pilnībā iegūta vai arī pietiekamā apmērā apstrādāta vai pārstrādāta (Padomes 1968. gada 27. jūnija Regulas (EEK) Nr. 802/68 par kopēju preču izcelsmes jēdzienu noteikšanu (OV L 148, 1. lpp.) 4. un 5. pants un Pielikuma Nr. 2 1.–3. pants).

81      Lietas dalībnieku starpā tomēr nav strīda par to, ka no prasītājas eksportētais cukurs nav pilnībā iegūts vai saražots AZT, jo runa ir par ĀKK valstīm importēto cukuru. Tāpat nav strīda par to, ka prasītājas eksportētais cukurs Arubā nav pietiekami apstrādāts vai pārstrādāts, lai tas saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem iegūtu AZT izcelsmi.

82      Tāpēc prasītājas eksportēto cukuru var atzīt par AZT izcelsmes cukuru, tikai pamatojoties uz AZT/ĀKK kumulācijas noteikumiem. Saskaņā ar šiem noteikumiem minimālas pārstrādes AZT, kas veiktas ĀKK izcelsmes precēm, pat tās, kas skaidri norādītas Pielikuma Nr. 2 3. panta 3. punktā kā nepietiekamas, lai attiecīgo preci atzītu par AZT izcelsmes preci, izņēmuma kārtā ir atzīstamas par AZT izcelsmes precēm. Tā kā preces, uz kurām ir attiecināmi AZT/ĀKK kumulācijas noteikumi, Kopienā var importēt bez jebkādiem muitas nodokļiem, ir jākonstatē, ka ar šo noteikumu, kā to uzsvērusi Tiesa, AZT uzņēmējiem tiek nodrošinātas īpašas priekšrocības (spriedums lietā Emesa, 41. punkts).

83      Pirmā pamata ietvaros prasītāja vēl norāda, ka Padome ir pārkāpusi EK līguma 133. panta 1. punktu, līdz 3000 tonnām ierobežojot AZT/ĀKK izcelsmes cukura importu. AZT lēmuma 108.b panta 1. punktā noteiktais maksimums saskaņā ar šo noteikumu ir uzskatāms par nepieļaujamu kvantitātes ierobežojumu. Pat ja AZT lēmuma noteikums varētu ietekmēt citas Kopienu intereses, Padomei saskaņā ar EK līguma 136. panta otro daļu ir pienākums pamatoties uz “jau sasniegto”.

84      Šo argumentu tomēr Tiesa spriedumā lietā Emesa jau ir noraidījusi ar šādu pamatojumu:

“45. Neņemot vērā jautājumu par to, vai grozītā AZT lēmuma 108.b pantā noteiktās tarifu kvotas ir uzskatāmas par kvantitātes ierobežojumu, ne arī, vai, pamatojoties uz AZT/ĀKK kumulācijas režīma noteikumiem, attiecīgajām precēm ir piešķirama AZT izcelsme un tādējādi piemērojami EK līguma 133. panta 1. punktā minētie importa noteikumi, ir jākonstatē, ka attiecīgās preces papildus noteiktajām kvotām var importēt, vienīgi maksājot ievedmuitu.

46. Saskaņā ar EK līguma 133. panta 1. punktu pilnīga muitas nodevu atcelšana AZT izcelsmes precēm dalībvalstīs norisinās “saskaņā ar Līguma noteikumiem, kas paredz pakāpeniski atcelt dalībvalstu savstarpējas muitas nodevas”.

47. Šajā sakarā ir jāatgādina – kā jau to pieminēja Komisija –, ka iekšējās muitas nodevas Kopienās cukura tirdzniecībā tika atceltas tikai pēc šīs preces kopēja tirgus radīšanas, kas ietvēra kopējas ārējās muitas ieviešanu un paralēli tam – arī zemākās cenas noteikšanu visām dalībvalstīm, lai it īpaši izskaustu konkurences pārkāpumus. Tā kā nepastāv kopēja AZT un Kopienu lauksaimniecības politika, tad pasākumus nolūkā novērst konkurences pārkāpumus vai šķēršļus kopējā tirgū, tostarp arī tarifu kvotu formā noteikšanu, tikai lēmuma par to uzsākšanu pieņemšanas dēļ nevar uzskatīt par EK līguma 133. panta 1. punkta pārkāpumu.

48. Saistībā ar jautājumu, vai tarifu kvotu noteikšana saskaņā ar AZT lēmuma 108.b pantu ir savienojama ar EK līguma 136. panta otro daļu, ir jākonstatē, ka Padomei saskaņā ar šiem noteikumiem ir jārealizē pasākumi, “pamatojoties uz jau sasniegto un šajā Līgumā ietvertajiem principiem”. Kā Tiesa to konstatējusi [1999. gada 11. februāra] spriedumā lietā C‑390/95 P Antillean Rice Mills u.c./Komisija (Recueil, I‑769. lpp.), 37. punkts, tad pie šiem pamatprincipiem ir pieskaitāmi arī tie, kas attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku.

49. Tādēļ nevar iebilst, ka Padome EK līguma 136. panta otrās daļas noteikumu īstenošanā ir ievērojusi kopējās lauksaimniecības politikas vajadzības.

50. No iepriekš minētā izriet, ka pasākuma spēkā esamība, kas paredzēts grozītā AZT lēmuma 108.b pantā, nav pretrunā ar EK līguma 133. panta 1. punktu un 136. panta otro daļu, pamatojoties uz to, ka ar to tiek noteiktas cukura importa kvotas, piemērojot AZT/ĀKK kumulācijas noteikumus.”

85      Līdz ar to pirmais prasības pamats ir pilnībā noraidāms.

86      Nepastāvot nepieciešamībai izlemt, vai pirmais pamats attiecas uz tiesību normu, ar ko indivīdam tiek piešķirtas noteiktas tiesības, ir jākonstatē, ka no pamata izvērtēšanas neizriet secinājums par Kopienas rīcību, kas būtu pamats tās atbildībai.

 Par pamatu par tiesiskās drošības principa pārkāpumu un tiesiskās paļāvības aizsardzību

87      Prasītāja uzsver, ka ar Apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts tiesiskās drošības princips un nav ievērota tiesiskās paļāvības aizsardzība. Viņa atgādina, ka ar 108.b panta 1. punkta ieviešanu AZT lēmumā Padome cukura importu, kuram piemērojama AZT/ĀKK izcelsmes kumulācija, ir ierobežojusi līdz 3000 tonnām gadā. Ar šādu AZT lēmuma grozījumu prasītājai nebija jārēķinās. AZT lēmums tika pieņemts uz desmit gadiem, un saskaņā ar tā 240. panta 3. punktu vienīgās izmaiņas bija paredzētas 1995. gada 1. martā. Un otrādi, veicot grozījumus, tajos būtu jāievēro EK līguma 132. panta pirmajā daļā definētie mērķi.

88      Prasītāja min arī, ka Padomei saskaņā ar Kopienu tiesību vispārīgajiem principiem ir pienākums ņemt vērā to uzņēmumu intereses, kas, pamatojoties uz spēkā esošajām tiesību normām, investējuši un veic uzņēmējdarbību (Tiesas 1978. gada 27. aprīļa spriedums lietā 90/77 Stimming/Komisija, Recueil, 995. lpp.; 1979. gada 16. maija spriedums lietā 84/78 Tomadini, Recueil, 1801. lpp.; 1988. gada 28. aprīļa spriedums lietā 120/86 Mulder, Recueil, 2321. lpp., un 1991. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑368/89 Crispoltoni, Recueil, I‑3695. lpp.).

89      Pirmās instances tiesa vispirms atgādina, ka Padomei, veicot pasākumus saskaņā ar EK līguma 136. panta otro daļu jāņem vērā ne tikai Līguma ceturtajā daļā, it īpaši EK līguma 132. pantā, noteiktie, bet arī citi Kopienu tiesību pamatprincipi, ieskaitot tos, kas attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku (spriedums lietā Emesa, 38. punkts). Ir arī jāatgādina, ka Padome, kurai AZT asociēšanas un kopējās lauksaimniecības politikas mērķu izvērtēšanā ir dota plaša rīcības brīvība (spriedums lietā Emesa, 39. un 53. punkts), var AZT iepriekš piešķirtās priekšrocības ierobežot vai pat atsaukt, ja turpmāka [tiesību akta] spēkā esamība pastiprināti varētu traucēt kopējā tirgus organizācijas funkcionēšanu (spriedums lietā Emesa, 40. punkts).

90      Pat ja tiesiskās paļāvības ievērošana ir pieskaitāma pie Kopienu pamatprincipiem, uzņēmēji nevar pamatoti uzticēties, ka arī turpmāk pastāvēs esošā situācija, ko Kopienu iestādes, pamatojoties uz to rīcības brīvību, var mainīt (skat. Tiesas 1998. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑372/96 Pontillo, Recueil, I‑5091. lpp., 22. un 23. punkts, un spriedumu lietā Emesa, 34. punkts).

91      Tādējādi rūpīgam uzņēmējam būtu bijis jārēķinās ar to, ka AZT lēmums, iespējams, varētu tikt grozīts un ka šajā gadījumā AZT piešķirtās priekšrocības varētu tikt ierobežotas vai atceltas. Uz šo gadījumu tas attiecas vēl jo vairāk tāpēc, ka attiecīgās priekšrocības bija ārkārtēja rakstura (spriedums lietā Emesa, 40. un 41. punkts). Otrkārt, ne ar vienu Kopienu tiesību normu Padomei nav uzlikts pienākums ņemt vērā jau tirgū esošo uzņēmumu intereses (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑280/93 Vācija/Padome, Recueil, I‑4973. lpp., 79. punkts).

92      Prasītāja nevar pamatot argumentu ar AZT lēmuma 240. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Padome pirms pirmo piecu gadu perioda izbeigšanās attiecīgi lemj par grozījumiem AZT asociēšanā ar Kopienām. Tā rezultātā šis noteikums Padomei neatņem tai tieši no Līguma izrietošo kompetenci grozīt saskaņā ar EK līguma 136. pantu pašas izdotos tiesību aktus, lai īstenotu visus EK līguma 132. pantā minētos mērķus (spriedums lietā Emesa, 33. punkts).

93      Tālāk prasītāja norāda, ka par labu cukura ražotnes atvēršanai Arubā tā esot izšķīrusies tikai pēc apspriešanās 1995. un 1996. gadā ar Arubas administratīvajām iestādēm un ar Nīderlandes Karalistes pastāvīgo pārstāvniecību ES.

94      Prasītāja nav iepriekš varējusi paredzēt, ka Padome ierobežos cukura, kam piedēvējama AZT/ĀKK izcelsmes kumulācija, importa daudzumu. Šajā sakarā prasītāja apgalvo, ka lēmuma pieņemšanas process Padomē nav bijis publisks. Prasītāju par debašu saturu tikai kopš 1997. gada jūlija daļēji informējušas Arubas administratīvās iestādes.

95      Tomēr Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītāja neko nav minējusi par to, ka Kopienu iestādes tai varētu būt devušas noteiktas garantijas, pamatojoties uz kurām prasītājai būtu radusies pamatota uzticība saistībā ar AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma turpmāku piemērošanu cukura eksportam.

96      Gluži otrādi, kā jau Tiesa to pamatoti ir pieminējusi spriedumā lietā Emesa, – “no iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka prasītājai, uzsākot ieguldīt investīcijas Arubā, ir bijusi pietiekama informācija, lai tā kā parasti rūpīgs uzņēmējs jau iepriekš varētu paredzēt, ka liberālā izcelsmes kumulācija, iespējams, varētu tikt ierobežota” (sprieduma 36. punkts). Šajā sakarā Tiesa norāda, ka priekšlikums [96/C 139/01] tika izsludināts 1996. gada 10. maija Oficiālajā Vēstnesī, tātad gandrīz gadu pirms tam, kad [prasītāja] bija uzsākusi savu ražošanu Arubā” (sprieduma 36. punkts).

97      Tiesas minētajā Priekšlikumā Nr. 96/C 139/01 tomēr paredzēta AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma svītrošana, tostarp arī attiecībā uz ĀKK valstu izcelsmes cukuru. Šajā sakarā attiecībā uz Pielikumu Nr. 2 Komisija ir izteikusi priekšlikumu tajā ieviest jaunu 6. pantu, kurā noteikts, ka AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikums neattiecas uz “harmonizētās sistēmas 1.–24. nodaļā minētajām AZT izcelsmes precēm”. Cukurs ir minēts harmonizētās sistēmas 17. nodaļā.

98      No tā izriet, ka ar priekšlikumu Nr. 96/C 139/01, kas tika publicēts 1996. gada maijā, t.i., apmēram deviņus mēnešus pirms prasītājas dibināšanas un vienpadsmit mēnešus pirms cukura ražošanas uzsākšanas (skat. iepriekš 19. punktu), ir paredzēts ieviest sistēmu, kas prasītāju ierobežotu vēl vairāk nekā grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punkts, ar kuru AZT/ĀKK izcelsmes kumulācija cukuram pieļaujama līdz 3000 tonnām gadā.

99      Visbeidzot, prasītāja uzsver, ka Apstrīdētais lēmums ir pretrunā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo tajā nav paredzēts nekāds pārējas periods un pārejas noteikumi attiecībā uz jau AZT lēmuma grozījumu pieņemšanas brīdī AZT pastāvošajām aktivitātēm uzņēmējdarbībā. Nepastāv vispārējas sabiedrības intereses, ar kurām būtu attaisnojami AZT lēmuma grozījumi, neparedzot nekādus pārejas noteikumus (Tiesas 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑183/95 Affish, Recueil, I‑4315. lpp., 57. punkts).

100    Kā jau Pirmās instances tiesa to nospriedusi iepriekš, Padomes pienākums ievērot jau tirgū pastāvošu uzņēmumu intereses neizriet ne no vienas Kopienu tiesību normas.

101    Papildus tam Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītāja pat nav norādījusi, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī ceļā uz Kopienu būtu atradusies kāda no piegādājamā cukura kravām un tādējādi tā būtu varējusi paļauties, ka šī krava bez ierobežojumiem varētu tikt ievesta Kopienā (skat. šajā sakarā 52. punktā minēto spriedumu lietā Sofrimport/Komisija, 16.–21. punkts, un Pirmās instances tiesas 1997. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑267/94 Oleifici Italiani/Komisija, Recueil, II‑1239. lpp., 38.–40. punkts).

102    Tāpat ir jākonstatē, ka Komisija 1997. gada 17. decembrī ir pieņēmusi Regulu (EK) Nr. 2553/97 par noteikumiem importa licenču izsniegšanai atsevišķiem produktiem, uz ko attiecas kombinētās nomenklatūras kodi 1701, 1702, 1703 un 1704 un kas tiek kvalificēti kā AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas produkti (OV L 349, 26. lpp.). Saskaņā ar Regulas Nr. 2553/97 8. pantu grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punkts stājās spēkā tikai ar 1998. gada 1. janvāri un laika posmā no 1997. gada 10. līdz 31. decembrim pieteiktās importa licences bija jāizsniedz saskaņā ar maksimālo daudzumu, kas ekvivalents 3000 tonnām. Turklāt netiek apstrīdēts, ka pirms 1997. gada 10. decembra pieteiktās importa licences tika izsniegtas bez jebkāda ierobežojuma.

103    Tādējādi vienu mēnesi bija spēkā pārejas noteikumi, kas tiktāl, ciktāl tie 21 dienas laikā no 1997. gada 10. līdz 31. decembrim pieļāva “gada” daudzumu 3000 tonnu apmērā AZT/ĀKK izcelsmes cukura importam, bija privileģējoši.

104    Iebildums par to, ka pārejas noteikumi nebija spēkā, tādējādi arī ir noraidāms.

105    No visa iepriekš minētā izriet, ka pamats par tiesiskās drošības principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības pārkāpumu ir noraidāms. Šī pamata izvērtēšana nav devusi nekādu pamatojumu tam, ka Kopiena ir pārkāpusi tiesību normas, ar ko indivīdam tiek piešķirtas noteiktas tiesības.

 Par pamatu par samērīguma principa pārkāpumu

106    Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Padomes pienākums bija savstarpēji saskaņot EK līguma 3. pantā definētos mērķus to īstenošanas laikā, tomēr neizvirzot lauksaimniecības politiku par prioritāti (Tiesas 1988. gada 23. februāra spriedums lietā 68/86 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, 855. lpp., 12. punkts, un Tiesas 1996. gada 12. jūlija rīkojums lietā C‑180/96 R Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑3903. lpp., 63. punkts). Šajā gadījumā Padome esot pārkāpusi samērīguma principu uz AZT interešu rēķina, jo par prioritāti ir bijusi izraudzīta lauksaimniecības politika.

107    Savā spriedumā lietā Emesa Tiesa ir nolēmusi, pirmkārt, ka Padomei, “uzsākot pasākumu veikšanu saskaņā ar EK līguma 136. panta otro daļu, būtu jārēķinās ne tikai ar ceturtajā daļā noteiktajiem, bet arī ar citiem Kopienu pamatprincipiem, tostarp ar principu, kas attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku” (sprieduma 38. punkts), un, otrkārt, “apsverot dažādus EK līgumā nostiprinātos mērķus, [..] Padomi [..] vajadzības gadījumā var mudināt ierobežot AZT piešķirtās priekšrocības” (sprieduma 39. punkts).

108    Tādējādi arguments ir noraidāms. Turpmāk tiks analizēts, vai Padome šajā gadījumā, izvērtēdama, vai cukura importa ierobežošana, ievērojot AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu, bija nepieciešama, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā (skat. 117.–150. punktu).

109    Otrkārt, prasītāja uzsver, ka grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punktā ir ietverti strukturāli ierobežojumi AZT izcelsmes cukura importam Kopienā. Proti, šis noteikums ierobežo AZT izcelsmes cukura daudzumu līdz 3000 tonnām, ko pēc tā apstrādes vai pārstrādes Pielikuma Nr. 2 6. panta izpratnē, iegūstot AZT/ĀKK izcelsmi, drīkst importēt Kopienā. Tomēr, pēc prasītājas domām, pagaidu ierobežojošos pasākumus, pamatojoties uz AZT lēmuma 109. pantu, var īstenot saistībā ar importu no AZT, ja vien šie pasākumi AZT izcelsmes preču brīvu importu Kopienā neierobežo ārkārtēji, daļēji vai uz laiku” (Tiesas 1994. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑430/92 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑5197. lpp., un 1997. gada 22. aprīļa spriedums lietā C‑310/95 Road Air, Recueil, I‑2229. lpp., 40. un 41. punkts; iepriekš 42. punktā minētais spriedums lietā Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 95. punkts).

110    Tomēr no sprieduma lietā Emesa (40. punkts) izriet, ka Padome strukturāli var ierobežot AZT piešķirtās priekšrocības, ja ir konstatēts, ka “[šo] noteikumu piemērošana [..] [šajā] sektorā [.. ir] piemērota, lai varētu pastiprināti traucēt kopējā tirgus organizāciju [..]”. Tālāk tiks pārbaudīts, vai Padome, novērtēdama, ka pastāv risks, kuru rada AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikums kopējā tirgū cukura sektorā, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā (skat. 117.–150. punktu).

111    Treškārt, prasītāja norāda, ka AZT lēmuma 108.b panta 1. punktā noteiktais strukturālais ierobežojums, kā tas minēts Fišlera 1997. gada 18. decembra vēstulē viņa padomniekam un Komisijas pārstāvja Subestra [Soubestre] 1997. gada 9. jūnija vēstulē Nīderlandes Karalistes pastāvīgās pārstāvniecības vadītājam, ir noteikts kā alternatīvs risinājums. Prasītāja uzskata, ka aizsardzības pasākuma vietā pieņemtam strukturālam ierobežojumam būtu jāatbilst vismaz tādiem pašiem priekšnosacījumiem kā pasākumi, kas pieņemti saskaņā ar AZT lēmuma 109. pantu, jo pretējā gadījumā nebūtu attaisnojams fakts, ka galīgs strukturāls ierobežojums ir nosakāms vieglāk nekā aizsardzības pasākums. Citiem vārdiem sakot, priekšnosacījumi aizsardzības pasākumu pieņemšanai saskaņā ar AZT lēmuma 109. pantu šajā gadījumā nav izpildīti.

112    Pirmās instances tiesa tomēr konstatē, ka tās divas Komisijas vēstules, uz kurām prasītāja atsaucas, neapstiprina tās argumentus.

113    No vienas puses, Subestra parakstītajā vēstulē Komisija noraida Nīderlandes iestāžu izvirzīto priekšlikumu. Šīs iestādes izvirzīja priekšlikumu noteikt minimālo cenu AZT izcelsmes cukuram, kā arī saskaņot uz aizsardzības pasākumiem attiecināmo procedūru ar Pasaules Tirdzniecības Organizācijas (PTO) ietvaros piemērojamiem noteikumiem. No šīs vēstules tomēr nekādā veidā nevar secināt, ka vēlāk Padomes noteiktais strukturālais ierobežojums, kas noteikts Apstrīdētajā lēmumā, ir “slēpts” ierobežojums.

114    No otras puses, ar 1997. gada 18. decembri datētā Fišlera vēstule ir atbilde uz prasītājas padomnieka vēstuli, kurā viņš norādīja, kādu iemeslu dēļ aizsardzības pasākumu īstenošana AZT izcelsmes cukuram nav nepieciešama. Fišlers pievienojās šim viedoklim. Viņš norādīja, ka Komisijai Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dēļ “tolaik aizsardzības pasākumi nav šķituši esam svarīgi” (“safeguard measures seem, for the time being, unnecessary”). Tomēr viņš nekādā gadījumā nav paudis domu, ka Apstrīdētais lēmums ir izvelēta alternatīva aizsardzības pasākuma vietā. No vēstules izriet vienīgi tas, ka ar strukturālo risinājumu, kas ietverts Apstrīdētajā lēmumā, ir novērsti traucējumi kopējā tirgū, kā rezultātā aizsardzības pasākumi vairs nebūtu jāīsteno.

115    Tādējādi abas prasītājas minētās vēstules nepamato faktu, ka AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas ierobežojumi saskaņā ar grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punktu būtu “slēpts” aizsardzības pasākums vai alternatīvs risinājums aizsardzības pasākuma īstenošanai.

116    Katrā ziņā Tiesa spriedumā lietā Emesa jau ir konstatējusi, ka “grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punktā noteiktais pasākums nav aizsardzības pasākums, kam ārkārtēji un uz laiku būtu jāatrisina sarežģījumi, kurus nevar atrisināt ar parastā gadījumā piemērojamu komercnoteikumu palīdzību, bet gan groza šos pašus parastos noteikumus atbilstoši tiem pašiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem ir pieņemts AZT lēmums”, un šādos apstākļos “priekšnosacījumi, ar kādiem saskaņā ar AZT lēmuma 109. pantu var veikt aizsardzības pasākumus, [..] nav atbilstoši, lai izvērtētu [apstrīdētā] AZT lēmuma spēkā esamību” (sprieduma 61. punkts). Tiesa ir secinājusi, ka “tā rezultātā Padomei, pieņemot grozītā AZT lēmuma 108.b pantu, nebija jāņem vērā īpašas prasības, kuras tai būtu bijis jāņem vērā, pieņemot aizsardzības pasākumus saskaņā ar AZT lēmuma 109. pantu” (sprieduma 62. punkts).

117    Līdz ar to arī trešais arguments ir noraidāms.

118    Ceturtkārt, prasītāja uzskata, ka grozītā AZT lēmuma 108.b panta 2. punkts nav saderīgs ar samērīguma principu, jo cukura malšana (“milling”) ir izslēgta no apstrādes vai pārstrādes procedūru, kā rezultātā precei tiek atzīta AZT/ĀKK izcelsme, saraksta. Viņa min, ka tādējādi saskaņā ar grozītā AZT lēmuma 108.b panta 2. punktu cukura iekrāsošana, kas ir mazāk svarīga apstrādes vai pārstrādes procedūra par “milling”, ir atzīstama kā pietiekams process, lai tā rezultātā tam tiktu piedēvēta AZT izcelsme.

119    Tomēr šī argumenta pamatā ir kļūdaina izpratne par Apstrīdēto lēmumu. Kā jau Tiesa to minējusi spriedumā lietā Emesa (59. un 60. punkts), “108.b panta 2. punktā minēti tikai divi šādu apstrādes vai pārstrādes procesu piemēri, ar ko būtu pamatojama AZT izcelsme, tomēr nenozīmē galīgu uzskaitījumu”, kādēļ arī prasītājas arguments par to, ka “milling” no 108.b panta 2. punkta ir izslēgta kā AZT izcelsmi pamatojošs process, nav pamatots”.

120    Tādēļ arī šis arguments ir noraidāms.

121    Piektkārt, prasītāja pārstāv viedokli, ka stāvoklis Kopienas cukura tirgū nav radījis nepieciešamību noteikt ierobežojumu AZT/ĀKK izcelsmes cukuram 3000 tonnu apmērā gadā.

122    Šajā sakarā Tiesa spriedumā lietā Emesa (53.–58. punkts) ir nolēmusi:

“53. Ir jānorāda, ka, tā kā šajā gadījumā, kur Kopienu iestādēm piešķirta plaša rīcības brīvība, pasākuma likumību var ierobežot tikai tad, ja pasākums izvirzīto mērķu sasniegšanai acīmredzami ir piemērots. Tiesas kontrole it īpaši ir jāierobežo tad, kad Padome uzskata par vajadzīgu sabalansēt atšķirīgas intereses un tādējādi savas atbildības jomā izšķirties par izvēli politiska lēmuma ietvaros (skat. spriedumu [..] Vācija/Padome [minēts iepriekš], Recueil, I‑4973. lpp., 90. un 91. punkts; 1995. gada 17. oktobra spriedumu C‑44/94 Fishermens’s Organisations u.c., Recueil, I‑3115. lpp., 37. punkts, un 1998. gada 19. novembra spriedumu C‑150/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, I‑7235. lpp., 87. punkts).

54. [..] šajā kontekstā nevar uzskatīt, ka, ar grozītā AZT lēmuma 108.b pantu nosakot kontingentu, acīmredzami ir pārsniegts Padomes mērķu īstenošanai nepieciešamais.

55. Šajā sakarā saskaņā ar septīto [Apstrīdētā] lēmuma apsvērumu Padome, pirmkārt, ieviesa 108.b pantu, jo tā konstatēja, ka “brīva pieeja tirgū attiecībā uz visām AZT izcelsmes precēm un preču kumulācijas pastāvēšana starp ĀKK valstu un AZT izcelsmes precēm” bija pamats “riskam par konflikta rašanos starp Kopienas politikas mērķiem saistībā ar AZT attīstību un kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem, un, otrkārt, ievēroja, ka “būtisku traucējumu kopējā tirgū noteiktām precēm, kas pakārtotas kopējā tirgus organizācijai, rezultātā vairākos gadījumos bija jāpiemēro aizsardzības pasākumi”.

56. No lietas materiāliem izriet, ka [Apstrīdētā] lēmuma pieņemšanas laikā, no vienas puses, cukurbiešu cukurs vairāk tika saražots, nekā patērēts un papildus tam tika importēts cukurniedru cukurs no ĀKK valstīm, lai tādējādi apmierinātu pieprasījumu pēc šīs preces un izpildītu PTO ietvaros noslēgto nolīgumu saistības, nosakot pienākumu importēt noteiktu daudzumu cukura no trešajām valstīm. No otras puses, PTO ietvaros noslēgto līgumu robežās bija jāsubsidē cukura eksports restitūciju formā. Šādos apstākļos Padome bija tiesīga pieņemt, ka viss papildu cukura daudzums, sasniedzot Kopienas tirgu, pat minimālais daudzums salīdzinājumā ar Kopienas ražošanas apjomiem, Kopienas iestādēm būtu uzlicis pienākumu vai nu minētajās robežās paaugstināt eksporta subsidēšanu augstāk minēto apmēru robežās, vai arī pazemināt kvotas Eiropas ražotājiem, kas tādējādi traucētu kopējā tirgus organizācijas nedrošo līdzsvaru un būtu nesaderīgi ar kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem.

57. Turklāt no rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, kā arī no Padomes un Komisijas iesniegtajiem skaitļiem izriet, ka gada daudzums – 3000 tonnas – nav zemāks kā līdz šim esošais importa daudzums no AZT, kas pašas cukuru neražo. Tā kā no ĀKK valstīm nākušai precei AZT pievienotā vērtība ir minimāla, tad ar [Apstrīdēto] lēmumu skartie uzņēmumi AZT attīstībā nav daudz ieguldījuši. Turklāt nav izslēgts, ka izcelsmes kumulācijas noteikuma neierobežotā spēkā esamība ir radījusi draudus, ka ĀKK valstu preces tiek vestas caur AZT teritoriju, lai papildus noteiktajām cukura kvotām, kur saistībā ar ĀKK valstīm ar līgumu ir atceltas importa nodevas, rastu noietu papildu cukura daudzumam Kopienas tirgū.

58. Tā rezultātā nevar atzīt, ka grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punktā ietvertais pasākums saistībā ar cukura importu, kam ar AZT/ĀKK kumulācijas noteikumu ir piešķirtas priekšrocības, nebūtu saderīgs ar samērīguma principu.”

123    Savos 2000. gada 9. oktobra apsvērumos prasītāja asi kritizē šo sprieduma daļu.

124    Vispirms attiecībā uz Emesa sprieduma 55. punktu prasītāja min, ka Tiesa apstrīdētā lēmuma septītajā apsvērumā ietverto apgalvojumu ir izmantojusi kā izejas punktu savā pamatojumā, neizvirzot jautājumu par tā patiesumu.

125    Šis arguments ir jānoraida. Lai pārbaudītu, vai tiesību akts ir likumīgs, ir jāņem vērā tā apsvērumi. Tā Tiesa, pārbaudot, vai Padome ir pārkāpusi samērīguma principu, vispirms tās sprieduma 55. punktā ir atgādinājusi apsvērumus, kurus Padome Apstrīdētajā lēmumā ir izmantojusi kā pamatojumu AZT/ĀKK izcelsmes cukura importam. Tādējādi Tiesa tomēr Padomes izteikumus nav pieņēmusi kā pierādītus faktus. Vēl jo vairāk – tā 56. un 57. punktā ir analizējusi, vai Apstrīdētā lēmuma septītajā apsvērumā ietvertajos apgalvojumos nav rodamas acīmredzamas kļūdas to novērtējumā, kas, pēc Tiesas domām, nebija šis gadījums.

126    Tālāk prasītāja kritizē to, ka sava sprieduma lietā Emesa 55. punktā Tiesa ir pieļāvusi kļūdu lietas faktisko apstākļu novērtējumā, kā rezultātā tās secinājums, ka Apstrīdētais lēmums nav nesaderīgs ar samērīguma principu, ir kļūdains.

127    Prasītāja šajā sakarā paskaidro, ka, pirmkārt, saistībā ar AZT/ĀKK izcelsmes cukuru pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas aizsardzības pasākumi nekad nav tikuši pieņemti. Otrkārt, nav tiesa, ka “noteiktām precēm” šādi aizsardzības pasākumi ir tikuši pieņemti. Tādi pasākumi ir tikuši pieņemti tikai attiecībā uz AZT izcelsmes rīsu.

128    Ir jākonstatē, ka ne Padome Apstrīdētā lēmuma septītajā apsvērumā, ne arī Tiesa spriedumā lietā Emesa nav paskaidrojušas, ka Kopiena kaut kad iepriekš būtu veikusi aizsardzības pasākumus cukura importa ierobežošanai. Apstrīdētā lēmuma septītais apsvērums šajā sakarā ir saprotams tādējādi, ka līdzīgi kā iepriekšējos gadījumos, kuros bija konstatējumi, ka “būtiski traucējumi kopējā tirgū noteiktu preču dēļ ir bijis pamats aizsardzības pasākumu veikšanai”, ir pamats uztraukties par traucējumiem arī attiecībā uz cukura tirgu. Pēc Padomes domām, šie traucējumi attaisno strukturālus pasākumus, un šo pamatojumu arī Tiesa ir apstiprinājusi spriedumā lietā Emesa.

129    Tāpat, ja arī iepriekš aizsardzības pasākumi tika pieņemti par AZT izcelsmes rīsu, Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu pamatojumā, atsaucoties uz to, ka aizsardzības pasākumi tikuši pieņemti par “noteiktām precēm”. Piemēram, aizsardzības pasākums, kas tika analizēts spriedumā lietā Antillean Rice Mills u.c./Komisija (iepriekš minēts 42. punktā), attiecās uz dažādām precēm, proti, dažādiem rīsa veidiem ar koda numuriem no 1006 30 21 līdz 1006 30 48. Arī grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punkts, kas šķietami attiecas uz vienu preci, proti, cukuru, patiesībā ir piemērojams arī citām precēm, proti, “precēm ar HS–tarifa pozīcijām 1701, 1702, 1703 un 1704.”

130    Pēc prasītājas domām, arī sprieduma lietā Emesa 56. punktā ir ietverti kļūdaini lietas faktiskie apstākļi.

131    Tomēr prasītāja Tiesas sēdē uz jautājumiem šajā sakarā sniedza paskaidrojumu, ka tā izteikusi pārmetumu Tiesai par faktu novērtējumu, nevis par šo faktu izcelsmi.

132    Prasītāja norāda, ka Tiesa savu novērtējumu saistībā ar AZT/ĀKK izcelsmes cukura importa ierobežojumu nepieciešamību un samērību ir pamatojusi trejādi: pirmkārt, ar Kopienu saražotā cukurbiešu cukura pārsvaru pār pieprasījumu Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, otrkārt, ar paaugstinātu cukura importa daudzumu ar priekšrocības saturošiem nosacījumiem un, treškārt, ar no PTO ietvaros noslēgtajiem nolīgumiem izrietošām saistībām (turpmāk tekstā – “PTO nolīgumi”).

133    Kas attiecas uz pārprodukciju, tad tā ir strukturāla un ir pastāvējusi vienmēr, pat AZT lēmuma pieņemšanas brīdī 1991. gadā. Tādēļ Tiesa sprieduma lietā Emesa 56. punktā nepamatoti par atskaites punktu izraudzījusies to, ka Kopienas cukura tirgū pastāv nedrošs līdzsvars. Turklāt imports ar priekšrocības ietverošiem nosacījumiem ir pastāvīgi audzis un Kopiena līdz pat 2000. un 2001. gadam nav uzskatījusi par nepieciešamu samazināt savas produkcijas ražošanas apjomus. Šāda attieksme ir skaidrojama ar faktu, ka kopējā tirgus organizācijas pamatā ir pašfinansēšanās, kuras izmaksas sedz patērētāji, noteikumi.

134    Pēc prasītājas domām, ir nepareizi pieņemt, ka AZT izcelsmes cukura imports līdzīgā apmērā rada eksportu ar restitūciju. Imports un eksports savstarpēji nav savienoti pēc “savienoto trauku” principa, kā to atzinusi Komisija un Padome (iepriekš 25. punktā minētais 1999. gada 30. aprīļa rīkojums lietā Emesa Sugar/Komisija).

135    Otrkārt, nepareizi ir tas, ka imports no AZT, kas sākotnēji maksimāli bija noteikts no 100 000 līdz 150 000 tonnām gadā, rada problēmu saistībā ar pienākumiem, kas Kopienai izriet no PTO nolīgumiem. Turklāt Komisija tiesvedībā par pagaidu noregulējumu ir atzinusi, ka Kopiena ar restitūcijām eksportē mazāk cukura, nekā tā drīkstētu to darīt saskaņā ar PTO nolīgumiem. Šī papildu starpība laika posmā no 1995./1996. gada līdz 1997./1998. gadam ir 1 120 000 tonnas (Tiesas priekšsēdētāja 1997. gada 8. oktobra rīkojums lietā T‑229/97 R CEFS/Padome, Recueil, II‑1649. lpp.). Saskaņā ar Komisijas aprēķiniem 1997. gada 1. jūlijā attiecīgā starpība bija 998 200 tonnas (iepriekš 25. punktā minētais 1999. gada 30. aprīļa rīkojums lietā Emesa Sugar/Komisija, 107. punkts). 2000./2001. gada programmai tā noteica vēl papildus 400 000 tonnas. Tā rezultātā AZT imports tā nelielā apjoma dēļ nebūtu varējis Kopienu kavēt izpildīt savas ar PTO nolīgumiem uzliktās saistības vismaz līdz 2000./2001. gada programmas sākumam. Prasītāja norāda, ka AZT izcelsmes cukurs var tikt ietverts ĀKK izcelsmes cukura kategorijā, jo abi izcelsmes avoti ir kumulatīvi. Tomēr šajā gadījumā runa ir par cukuru, kam piešķirtas importa priekšrocības, kuras neskar no PTO nolīgumiem izrietošās Kopienas saistības (skat. zemsvītras piezīmi “Schedule CXL” tabulas 1. lpp.).

136    Patiesā problēma Kopienas cukura ražošanā ir strukturālā pārprodukcija. Nekad iepriekš nav ticis atzīts, ka vismaz jau kopš 1973. gada pastāvošā pārprodukcija ir pamats nepieciešamībai ierobežot cukura importu ar priekšrocības ietverošiem nosacījumiem Kopienā. Tādēļ nav samērīgi, ka AZT izcelsmes cukura eksports 1997. gadā ar Apstrīdētā lēmuma palīdzību tika ierobežots līdz 3000 tonnām, lai gan šis imports tik tikko sasniedza 10 000 tonnas, un Kopienai tajā laikā saskaņā ar PTO nolīgumu ietvaros bija piešķirti papildu apjomi apmēram 1 miljona tonnu apmērā. Tā kā 1999. gadā AZT izcelsmes cukura imports, pamatojoties uz AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu, pārsniedza 50 000 tonnu, Kopiena nekādā ziņā neuzskatīja par nepieciešamu noteikt kvantitātes ierobežojumus, bet gan noteica minimālo cenu.

137    Pirmās instances tiesa vispirms atgādina, ka Tiesa sprieduma lietā Emesa 40. punktā, pamatojoties it īpaši uz šī sprieduma 56. punktā izklāstīto analīzi par stāvokli cukura sektorā, nonāca pie secinājuma, ka Padome pamatoti varēja uzskatīt par nepieciešamu ierobežot AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma piemērošanas apjomu, jo šīs priekšrocības nodrošināšana “cukura sektorā bija atzīstama par tādu, kas ievērojami traucē kopējā tirgus organizāciju”.

138    Tā kā Pirmās instances tiesas kompetencē nav apstrīdēt Tiesas pamatojumu par faktiem, kuru patiesums nav ticis apstrīdēts (skat. iepriekš 128. punktu), tad prasītājas argumenti par sprieduma lietā Emesa 56. punktu, it īpaši par jautājumu, vai Padome, 1997. gadā konstatējot, ka neierobežota AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma spēkā esamība “ievērojami traucē kopējā tirgus organizācijai”, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu pamatojumā, ir jāpārbauda piesardzīgi.

139    Šajā sakarā vispirms jānorāda, ka starp lietas dalībniekiem nepastāv strīds par to, ka Kopienu cena par cukuru Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija divas reizes augstāka nekā pasaules tirgus cena. Prasītāja tomēr uz Tiesas rakstveida jautājumu ir sniegusi atbildi, ka ĀKK valstī iepirktam cukuram Arubā nav piemērojamas importa nodevas. Tā kā no ĀKK valsts nākušam un AZT apstrādātam vai pārstrādātam cukuram, pamatojoties uz AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu, ir piedēvējama AZT izcelsme un līdz ar to tā imports Kopienā ir atbrīvots no jebkādām muitas nodevām, no ievērojamās atšķirības starp pasaules tirgus cenu un Kopienā noteikto cukura cenu Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī izrietēja reāli draudi tam, ka AZT/ĀKK izcelsmes cukura eksports uz Kopienu varētu tikt palielināts.

140    Tā kā 1996. gadā AZT/ĀKK izcelsmes cukura eksports uz Kopienu bija mazāks par 3000 tonnām, prasītāja pati paredzēja, ka, nepieņemot Apstrīdēto lēmumu, šis eksports tuvākajos gados būtu sasniedzis no 100 000 līdz pat 150 000 tonnām. Otrkārt, šis pieņēmums neparedzēja iespējamo eksportu, tomēr tika pamatots ar divu papildus pastāvošo uzņēmumu ražošanas jaudu, kuriem Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija jāsāk darboties (skat. NEI ziņojumu, 85. lpp., 6.5. punkts). Tomēr, ņemot vērā būtisko atšķirību starp pasaules tirgus cenu un Kopienas noteikto cenu cukuram, vairāk nekā iespējams ir tas, ka šajā tirgū arī citi uzņēmumi kļūtu aktīvāki, ja vien Padome nebūtu ierobežojusi AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma piemērojamību cukuram.

141    Turklāt Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, kā to Tiesa uzsvērusi sprieduma lietā Emesa 57. punktā, pastāvēja neapšaubāms risks, ka “ĀKK valstu preces tiek vestas caur AZT teritoriju, lai papildus noteiktajām cukura kvotām, kur saistībā ar ĀKK valstīm ar līgumu ir atceltas importa nodevas, rastu noietu papildu cukura daudzumam Kopienas tirgū”. Ir jāatgādina, ka AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma dēļ pavisam vienkārši apstrādes vai pārstrādes procesi (tostarp arī tādi, kas parasti nekad nav pamats AZT izcelsmei) ir uzskatāmi par pietiekamiem, lai ĀKK preces tiktu atzītas par AZT precēm un bez ievedmuitas varētu tikt importētas Kopienā.

142    Pamatojoties uz iepriekš teikto, ir jāsecina, ka Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī pastāvēja reāls risks, ka AZT/ĀKK izcelsmes cukura eksports uz Kopienu varētu ievērojami pieaugt.

143    Kas attiecas uz jautājumu, vai potenciālais eksporta pieaugums būtu ietekmējis kopējo cukura tirgu, prasītāja neapstrīd sprieduma lietā Emesa 56. punktā ietvertos faktiskos secinājumus par to, ka “Kopiena [..] cukurbiešu cukuru saražoja vairāk nekā patērēja”, ka, otrkārt, tai papildus bija jāizpilda ar PTO nolīgumiem uzliktās saistības, ar kurām tai bija uzlikts pienākums importēt noteiktu daudzumu cukura no trešajām valstīm”, un ka tā vēl “importēja cukurniedru cukuru no ĀKK valstīm, lai apmierinātu speciālo pieprasījumu pēc šīs preces”. Turklāt Kopienai, ņemot vērā augsto Kopienas cenu salīdzinājumā ar pasaules tirgus cenu, “bija jāsubsidē cukura eksports, nosakot restitūcijas [ar PTO nolīgumiem] noteiktajās robežās”.

144    Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka cukura pārprodukcija Kopienā ir strukturālas dabas un tā pastāvēja jau 1991. gadā, kad tika pieņemts AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikums, ir jānorāda, ka cukurs nav vienīgā prece, kam piemērojams šis noteikums. Gluži otrādi – tā ir vispārīga rakstura priekšrocība attiecībā uz visām AZT apstrādātām vai pārstrādātām precēm. Ja šādu priekšrocību piemērošana rada draudus vai draud ietekmēt noteiktu sektoru, tad Kopienai ir tiesības veikt tūlītējus vai strukturālus pasākumus, lai novērstu šādas problēmas rašanos.

145    Saskaņā ar Tiesas norādīto “Padome drīkstēja pieņemt, ka jebkāds, pat minimāls daudzums Kopienas izpratnē būtu Kopienu mudinājis vai nu [PTO nolīgumu] robežās paaugstināt izdevumus eksporta subsidēšanai, vai arī pazemināt kvotas Eiropas ražotājiem, kas tādējādi traucētu kopējā tirgus organizācijas nedrošo līdzsvaru un būtu nesaderīgi ar kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem” (spriedums lietā Emesa, 56. punkts).

146    Prasītāja apstrīd šādu faktu vērtējumu. Pēc tās domām, nav pastāvējuši nekādi patiesi draudi saistībā ar traucējumiem Kopienas cukura tirgū.

147    Tomēr, ja Kopienas cukura tirgū, uz kuru attiecināmi noteikumi par cenas aizsardzību, piedāvājums jau ir lielāks nekā pieprasījums, loģiski var pieņemt, ka jebkāda piedāvājuma palielināšana ar importu var radīt traucējumus. Jo jutīga līdzsvara nodrošināšana tirgū, kas drīzāk ir kontrolēta nestabilitāte laikā, kad līdzsvars ir nodrošināms tikai ar subsidēta eksporta palīdzību, var notikt, vai nu būtiski pazeminot intervences cenu, lai ierobežotu importu un palielinātu pieprasījumu, vai arī ierobežojot Kopienu ražošanas apjomu un/vai paaugstinot eksportu, kas būtu jāsubsidē atšķirības starp Kopienu cenu un pasaules tirgus cenu dēļ.

148    Tiešu draudu, ka cukura imports Kopienā varētu jūtami palielināties, kas izrietēja no AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma (skat. iepriekš 139. punktu), dēļ Padome, izsverot AZT un kopējās lauksaimniecības politikas intereses, loģiski varēja nonākt pie lēmuma par šī noteikuma piemērošanas ierobežojumiem pieņemšanas, lai ierobežotu šīs preces, kuras AZT izcelsme tika pamatota tikai ar juridisku pieņēmumu, importu no AZT.

149    Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka Kopiena restitūciju formā eksportēja mazāku daudzumu cukura, nekā to pieļāva PTO nolīgumi, ir jānorāda, ka ne Padome, ne arī Tiesa, lai, pamatojoties uz grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punktu, attaisnotu no ievedmuitas atbrīvota importa ierobežošanu, nav pamatojušās uz to, ka Kopiena PTO nolīgumu dēļ nedrīkstēja paaugstināt subsidēta cukura eksporta apjomu.

150    Ir jāņem vērā, ka PTO nolīgumos, it īpaši “Schedule CXL”, ir noteikts maksimālais apjoms subsidētā cukura eksportam. Tomēr tie nekādā mērā nepamato saistības pilnībā izmantot visus piešķirtos apjomus. PTO nolīgumu mērķis ir pakāpeniski pazemināt subsidētu eksportu.

151    Tādēļ nevar uzskatīt, ka Padome, pieņemot lēmumu, ir pārkāpusi samērīguma principu, pat tad, ja papildu eksports, kas, iespējams, būtu ietekmējis potenciālo importu, būtu bijis mazāks nekā PTO nolīgumos paredzētais maksimālais apjoms.

152    Papildus tam prasītāja paskaidro, ka cukura importa palielināšana, pamatojoties uz AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu, noteikti ietekmē Kopienas ražošanu. Viņa uzsver, ka Kopienas ražošana pēdējos gados ir bijusi mazāka par Kopienas noteiktajām kvotām.

153    Tomēr ir jāatgādina, ka visa procesa laikā prasītāja ir uzsvērusi strukturālo pārprodukciju, kas pastāv Kopienas tirgū. Tiesas sēdē prasītāja vēlreiz atsaucās uz īpašo Revīzijas palātas ziņojumu Nr. 20/2000 par kopējā tirgus administrēšanu attiecībā uz cukuru (OV 2001, C 50, 1. lpp.), saskaņā ar kuru šī pārprodukcija 1997. gadā bija apmēram 2 miljoni tonnu. Tādējādi, neskatoties uz to, vai ražošanas kvotas tika izmantotas, pamatoti varēja uzskatīt, ka Kopienas cukura tirgus, kurā piedāvājums būtiski pārsniedz pieprasījumu, varētu būt bijis ietekmēts, ja cukura imports AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma piemērošanas dēļ būtiski palielinātos.

154    Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Padome pamatoti varēja secināt, ka pastāvēja nepieciešamība ierobežot AZT/ĀKK izcelsmes cukura importu, lai aizsargātu kopējā tirgus organizācijas stabilitāti attiecībā uz cukuru.

155    Tomēr vēl ir arī jāizvērtē, vai Padome ir pārkāpusi samērīguma principu, nosakot AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma piemērojamības ierobežojumu 3000 tonnu apmērā.

156    Tiesa spriedumā lietā Emesa jau ir nolēmusi, ka grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punktā noteikto maksimālo apjomu AZT/ĀKK izcelsmes cukura importam 3000 tonnas gadā nevar atzīt par samērīguma principa pārkāpumu. Tiesa atsaucas uz sava sprieduma 57. punktu, kurā tā tostarp pamatojusies uz to, ka “gada kvota 3000 tonnu apmērā nav zemāka par līdz šim pastāvošo cukura importu no AZT, kas pašas cukuru neražo”, ka ar Apstrīdēto lēmumu skartie uzņēmumi “[AZT] attīstībā nav daudz ieguldījuši” un ka “izcelsmes kumulācijas noteikuma spēkā esamība bez ierobežojumiem ir radījusi draudus tam, ka ĀKK valstu preces tiek vestas caur AZT teritoriju, lai papildus noteiktajām cukura kvotām, kur saistībā ar ĀKK valstīm ar līgumu ir atceltas importa nodevas, rastu noietu papildu cukura daudzumam Kopienas tirgū”.

157    Savos 2000. gada 9. oktobra apsvērumos prasītāja kritizē šo spriedumā lietā Emesa atspoguļoto viedokli. Tiktāl, ciktāl prasītājas izvirzītie argumenti attiecas tikai uz Tiesas vērtējumu par apstrīdētajiem faktiem, tie ir jāpārbauda rūpīgi (skat. iepriekš 135. punktu).

158    Prasītāja uzstāj, ka tradicionāli nav pastāvējis cukura imports no AZT. Cukura industrija AZT tikusi iedzīvināta, tikai ieviešot AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu. 1996. gadā eksports bija mazāks nekā 3000 tonnas, jo tolaik attiecīgie uzņēmumi nedarbojās ar pilnu jaudu. Šādos apstākļos nav saprotams, kāpēc Tiesa sprieduma lietā Emesa 57. punktā ir balstījusies uz tradicionālo importa apjomu, lai tādējādi attaisnotu 3000 tonnu apjomu. Prasītāja uzsver, ka 3000 tonnas ir mazāk nekā mēnesī saražotais apjoms. Prasītāja atgādina, ka Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs savā 1999. gada 30. aprīļa rīkojumā lietā Emesa Sugar/Komisija, minēts iepriekš 25. punktā, ir lēmis, ka 15 000 tonnu gada AZT izcelsmes cukura importa apjoms ir atzīstams par nepieciešamu, lai nodrošinātu prasītājas turpmāku pastāvēšanu. Pat ja AZT izcelsmes cukura importa ierobežojums būtu bijis nepieciešams, Padomei, pieņemot Apstrīdēto lēmumu, būtu bijis jāņem vērā AZT pastāvošo uzņēmumu intereses cukura sektorā un jānosaka tāds kvotu apjoms, kas šiem uzņēmumiem radītu iespēju pastāvēt šajā tirgū. Šajā sakarā ir jānorāda uz pieeju, kādu Padome ir izvēlējusies attiecībā uz citām precēm, tostarp izoglikozi un inulīnu.

159    Pirmās instances tiesa konstatē, ka prasītāja pati atzīst, ka AZT nepastāv cukura ražošana. Katrā ziņā, ja šāda ražošana būtu pastāvējusi, to nebūtu skāris Apstrīdētais lēmums, jo pilnībā AZT veikta ražošana Pielikuma Nr. 2 2. panta izpratnē ir uzskatāma par pamatu AZT izcelsmes noteikšanai.

160    Kas attiecas uz AZT “apstrādāto vai pārstrādāto” cukuru, ir jāatgādina, ka cukurs, kas saskaņā ar vispārīgajiem izcelsmes noteikumiem pietiekami tiek apstrādāts vai pārstrādāts (skat. iepriekš 77. punktu), ir uzskatāms par AZT izcelsmes preci, kas bez jebkādām muitas nodevām vai kvantitātes ierobežojumiem var tikt ievests Kopienā.

161    Ar 108.b panta 1. punkta ieviešanu AZT lēmumā Padome noteica tikai maksimālo daudzumu AZT/ĀKK izcelsmes cukura importam, tātad ĀKK valstu izcelsmes cukuram, kas pēc tam AZT parasti, lai tam piedēvētu AZT izcelsmi, nepietiekami tiek apstrādāts vai pārstrādāts, tomēr kuram, pamatojoties uz juridisku pieņēmumu, tikpat labi var tikt piedēvēta AZT/ĀKK izcelsme.

162    Padome saskaņā ar grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punktu noteica maksimālo daudzumu tādā apmērā, kādā Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī AZT/ĀKK izcelsmes cukurs tika eksportēts.

163    Turklāt prasītāja apstiprina, ka gadu pirms Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas cukura eksports uz Kopienu, ņemot vērā AZT/ĀKK izcelsmes kumulāciju, bija 2310 tonnas. 1997. gada pirmajos sešos mēnešos tas saskaņā ar datiem bija 1404,3 tonnas. Līdz ar to Padome, 1997. gada novembrī pieņemot AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikuma ierobežojumu, nerīkojās nesamērīgi, nosakot 3000 tonnu apmēru gadā.

164    Kas attiecas uz argumentu par to, ka Kopienu iestādēm bija jāņem vērā, ka cukura industrija AZT tolaik bija tapšanas stadijā, ir jānorāda, ka AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikums ir spēkā kopš AZT lēmuma pieņemšanas 1991. gadā. Prasītājas uzņēmums tika nodibināts 1997. gada 6. februārī, tātad laikā, kad Komisija Padomei bija darījusi zināmu priekšlikumu, saskaņā ar kuru AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikums vispār bija jāizslēdz (skat. iepriekš 94. punktu).

165    Tālāk, ja prasītājas uzņēmuma turpmāka pastāvēšana saskaņā ar tās norādīto tiešām bija atkarīga no tā, vai AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikums turpmāk būs spēkā vai nē, paredzētās investīcijas būtu vērtējamas kā ārkārtīgi pārdrošas. Proti, AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumam ir izņēmuma raksturs un tā atcelšana attiecībā uz cukuru jau bija paredzēta pirms prasītājas uzņēmuma dibināšanas.

166    Tiesas sēdē prasītāja atkārtoti pastāvēja uz to, ka cukura imports visa 1997. gada laikā ir bijis tikai 10 000 tonnu. Šāds daudzums tomēr neesot atzīstams par pamatu traucējumiem Kopienas cukura tirgū, kādēļ arī grozītā AZT lēmuma 108.b panta 1. punktā noteiktais maksimālais ierobežojums katrā ziņā esot nesamērīgs.

167    Ir jāatgādina, ka prasītāja, pamatojoties uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru nav ņemts vērā potenciālais eksports, ir norādījusi, ka, nepieņemot Apstrīdēto lēmumu, AZT/ĀKK izcelsmes cukura eksports gadā būtu sasniedzis no 100 000 līdz 150 000 tonnu (skat. iepriekš 137. punktu). Kā jau konstatēts iepriekš, Padome tomēr loģiski varēja secināt, ka šāds daudzums būtu bijis atzīstams par tādu, kas var radīt traucējumus Kopienas cukura tirgū (skat. iepriekš 144. un 145. punktu).

168    Vēl prasītāja kritizē sprieduma lietā Emesa 57. punktā ietverto Tiesas apstiprinājumu, saskaņā ar kuru ar Apstrīdēto lēmumu skartie uzņēmumi, pamatojoties uz to, ka “ĀKK valstu izcelsmes precei AZT [..] ir maza pievienotā vērtība, AZT attīstībā nav varējuši daudz ieguldīt”.

169    Katrā ziņā nopietni nevar apstrīdēt, ka darbības, pamatojoties uz kurām, saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem precei var piedēvēt AZT izcelsmi, preces sākotnējo vērtību paaugstina vairāk nekā darbības, kam ir piemērojama AZT/ĀKK izcelsmes kumulācija un kuras pēc sava rakstura ir vienkāršākas. Pēdējās minētās darbības principā nerada arī daudz darba vietu. Tādēļ var pieņemt, ka ar Apstrīdēto lēmumu skartie uzņēmumi AZT attīstībā varēja veikt salīdzinoši mazu ieguldījumu.

170    Turklāt prasītāja uzskata, ka pretēji Tiesas paustajam sprieduma lietā Emesa 57. punktā nav pastāvējušas nekādas norādes uz to, ka AZT valstu izcelsmes preces Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā mākslīgi tika novirzītas citā virzienā.

171    Tomēr, kā jau tas tika konstatēts iepriekš 138. punktā, šāds novirzes risks faktiski pastāvēja atšķirības starp Kopienu cukura cenu un pasaules tirgus cukura cenu dēļ.

172    Visbeidzot, prasītāja kritizē to, ka AZT izcelsmes cukura importa process tiek vērtēts nelabvēlīgāk salīdzinājumā ar ĀKK valstu vai trešo valstu izcelsmes cukura importu. Viņa uzskata, ka cukura imports no AZT un trešajām valstīm, pastāvot priekšrocības izvirzošiem nosacījumiem, ir 1,7 miljoni tonnu. ELVGF šo importu subsidē, tērējot 0,8 miljardus euro. Šī summa ir daudz lielāka nekā potenciālās subsidēšanas izmaksas AZT izcelsmes cukura eksportam. Ir jāuzsver, ka AZT valstu sarakstā, kurām ar Eiropas Savienību ir privileģētas attiecības, atrodas pašā augšgalā. Tādēļ arī uz precēm ar AZT valstu izcelsmi būtu jāattiecina privilēģijas.

173    Šī argumenta pamatā ir nepareizs pieņēmums. AZT izcelsmes preces ir atbrīvotas no jebkādām ievedmuitas nodevām. Padomes ieviestais ierobežojums 3000 tonnu apmērā attiecas uz AZT/ĀKK izcelsmes kumulācijas noteikumu, kas vienīgi uz juridiska pieņēmuma pamata AZT izcelsmi piešķir arī tādām precēm, kas patiesībā ir ĀKK preces.

174    Ievērojot visu iepriekš minēto, prasības pamats par samērīguma principa pārkāpumu arī ir jānoraida.

175    Tā kā pamatu par tiesību akta atcelšanu vērtējums nav pierādījis, ka ir pārkāpta tiesību norma, ar ko indivīdam tiek piešķirtas tiesības, tad prasījumi par zaudējumu atlīdzību ir noraidāmi, nepastāvot nepieciešamībai pārbaudīt Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības priekšnosacījumus.

176    Līdz ar to prasība ir noraidāma pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

177    Saskaņā ar Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt izdevumus. Tā kā šajā lietā prasītājai spriedums nav labvēlīgs un tā kā Padome prasa piespriest prasītājai segt tiesāšanās izdevumus, prasītājai jāuzņemas segt izdevumus, ieskaitot izdevumus, kas radušies procesā par pagaidu tiesiskā noregulējuma piemērošanu.

178    Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas Reglamenta 87. panta 4. punktu Komisija, Spānijas Karaliste un Francijas Republika, kas iestājušās lietā Padomes prasījumu atbalstam, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu:

PIRMĀS INSTANCES TIESA (trešā palāta)

nolemj:

1)      prasību noraidīt;

2)      prasītāja sedz savus izdevumus, Padomes izdevumus, kā arī izdevumus, kas radušies procesā par pagaidu tiesiskā noregulējuma piemērošanu;

3)      personas, kas iestājušās lietā, sedz savus izdevumus pašas.

Azizi Lenaerts Jaeger

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2001. gada 6. decembrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

H. Jung       M. Jaeger

1? Tiesvedības valoda – holandiešu.