Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 26. februārī International Skating Union iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2020. gada 16. decembra spriedumu lietā T-93/18 International Skating Union/Eiropas Komisija

(Lieta C-124/21 P)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: International Skating Union (pārstāvis: J.-F. Bellis, advokāts)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Mark Jan Hendrik Tuitert, Niels Kerstholt, European Elite Athletes Association

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu lietā T-93/18 International Skating Union/Eiropas Komisija, ciktāl ar to noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība;

atcelt Komisijas 2017. gada 8. decembra lēmumu lietā AT.40208 – Starptautiskās Slidošanas savienības atbilstības noteikumi un

piespriest Komisijai un personām, kas iestājušās lietā pirmās instances tiesvedībā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību un tiesvedību Vispārējā tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmais pamats: Vispārējā tiesa, konstatēdama, ka ar ISU Atbilstības noteikumiem to mērķa dēļ tiek ierobežota konkurence, esot rīkojusies pretrunā LESD 263. pantam un Tiesas judikatūrai par LESD 101. pantu.

1. daļa: Vispārējā tiesa neesot izskatījusi nevienu no apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem, ar kuriem apšaubīts Komisijas vērtējums par faktiem, uz kuru balstīts Komisijas 2017. gada 8. decembra lēmumā lietā AT.40208 – Starptautiskās Slidošanas savienības atbilstības noteikumi (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) izklāstītais konstatējums par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

Visi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumenti, ar kuriem apšaubīts Komisijas vērtējums par faktiem, uz kura balstīts apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā izklāstītais konstatējums, ka ISU, “pieņemdama un īstenodama” Atbilstības noteikumus, ir pārkāpusi LESD 101. pantu, esot kļūdaini atzīti par neiedarbīgiem vai nenozīmīgiem vai vienkārši neesot ņemti vērā.

2. daļa: Vispārējā tiesa esot pārkvalificējusi šajā lietā aplūkojamo konkurences ierobežojumu un tādējādi neesot izpildījusi savu pienākumu neaizstāt Komisijas argumentāciju ar savu argumentāciju, kā arī Komisijas apstrīdētā lēmuma 8.5. iedaļā izklāstīto informāciju esot nepareizi kvalificējusi kā nozīmīgu konstatēšanai, vai pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, un tas esot pretrunā Tiesas judikatūrai par LESD 101. pantu.

Tā vietā, lai pārbaudītu apstrīdētajā lēmumā pierādīto pārkāpuma konstatējumu, Vispārējā tiesa esot konstatējusi jaunu konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, balstoties uz: 1) ISU Atbilstības noteikumu abstraktu interpretāciju nošķirti no jebkādas pārbaudes par to, kā tie tika piemēroti praksē un 2)  apstrīdētā lēmuma 8.5. iedaļā Komisijas izklāstīto informāciju, kas neietilpst konstatējumā par pārkāpumu mērķa dēļ (šā lēmuma 8.3. iedaļā).

3. daļa: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdas savā izvērtējumā par četriem aspektiem, uz kuriem Komisija balstījusies, konstatējot, ka ISU Atbilstības noteikumi ir uzskatāmi par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

Atbilstības noteikumu saturs: To sankciju apmērs, ar kurām paredzēts nodrošināt šo noteikumu īstenošanu, nedod iespēju secināt, ka minēto noteikumu mērķis būtu ierobežojošs. Sankcijas nelabvēlīgi ietekmējot konkurenci vienīgi tad, ja atteikums atļaut pasākumu ir neattaisnojams. Sankciju apmērs pats par sevi neko neizsakot par noteikumu saturu.

ISU Atbilstības noteikumu mērķi: Balstoties uz savu atzinumu, ka ISU iepriekšēju atļauju piešķiršanas sistēmai ir leģitīms mērķis, Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina, ka ISU Atbilstības noteikumi neierobežo konkurenci mērķa dēļ.

ISU Atbilstības noteikumu juridiskais un saimnieciskais konteksts: Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi Cartes Bancaires (C-67/13), par nenozīmīgu atzīdama to, ka ISU atļauja ikvienam trešo personu rīkotam daiļslidošanas pasākumam tika piešķirta tādēļ, ka nepastāv “mijiedarbība” starp daiļslidošanas tirgu un konkrēto ātrslidošanas tirgu.

ISU nodoms ierobežot konkurenci: Tas, ka nodoms nav viens no faktoriem, kas nepieciešams izvērtējumam par aspektu “mērķa dēļ”, vēl neļauj Vispārējā tiesai noraidīt kā neiedarbīgus apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus, ar kuriem apšaubīts apstrīdētā lēmuma 175.–178. apsvērumā izklāstītais Komisijas vērtējums par faktiem, uz kuru Komisija balstījusies, konstatējot, ka ISU, pieņemdama un īstenodama Atbilstības noteikumus, esot pārkāpusi LESD 101. pantu.

Otrais pamats: Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo neesot izskatījusi prasības pieteikumā izklāstīto ceturto pamatu par to, ka ISU lēmums neatļaut rīkot 2014. gada pasākumu “Dubai Icederby” LESD 101. panta tvērumā neietilpst tādēļ, ka šim lēmumam ir leģitīms mērķis, kas atbilst ISU ētikas kodeksam, kurā aizliegts jebkādā veidā atbalstīt derību rīkošanu.

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo šo apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatu esot nepareizi kvalificējusi kā abstraktu diskusiju par to, vai mērķis aizsargāt ātrslidošanas integritāti ir leģitīms. Ar šo pamatu tika iebilsts pret Komisijas atteikumu atzīt, ka pamatotas ir ISU bažas par ētikas aspektiem koncepcijā, ka ātrslidošanas sacensības tiktu apvienotas ar derību rīkošanu norises vietā, ko bija paredzēts izmēģināt Dubaijas pasākumā. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtos pierādījumus, tostarp ziņojumu par debatēm Korejas parlamentā, kurās šī koncepcija tika noraidīta, ņemot vērā lielo risku, ka var notikt manipulēšana, un kuras tādējādi apliecināja, ka ISU bažas par ētikas aspektiem ir pamatotas. “Dubai Icederby” esot vienīgais trešo personu rīkots slidošanas pasākums, kuram ISU iepriekšēju atļauju piešķiršanas sistēmas ietvaros nav piešķirta atļauja.

____________